Galvenais, lai mamma neredz

Noslēdzies kārtējais vēlēšanu cikls, esam ievēlējuši 14. Saeimu, un tagad dažus gadus būs nosacīts miers no politiķu tuvplāniem publiskās vietās. Priekšvēlēšanu periodu Latvijā vizuāli iezīmē lieli plakāti pilsētvidē, nopietnu politiķu nopietnas sejas uz sabiedriskā transporta, partiju teltis pilsētās, dažādas kvalitātes papīra bukleti pastkastītēs, kā arī lieli plakāti klaju lauku vidū, kuros redzamie cilvēki vēlas, lai tieši viņiem uztici rūpes par Latvijas nākotni. Un, protams, priekšvēlēšanu diskusijas. Intensīvākais diskusiju laiks sākas apmēram mēnesi pirms vēlēšanām. Jo vairāk pati piedalos un apmeklēju dažādas priekšvēlēšanu diskusijas, jo skaidrāk saprotu, ka tā ir īpaša performances mākslas forma. Galvenais tās mērķis ir veicināt kandidātu atpazīstamību, lai gan iespējams, ka dažreiz tā var arī palīdzēt neizlēmušajiem izlemt. Polittehnologi runā, ka būtiskākās diskusijas ir tās, kas notiek tieši pirms vēlēšanām. Tad nu partijas tām gatavo savus spožākos kandidātus un liek tiem uzstāties veidā, kas atbilst kampaņas mērķiem. Reizēm tas nozīmē, ka diskusijā pēc iespējas stiprāk jāiedzeļ pretiniekiem, dažreiz visiem pretiniekiem vienlaikus, reizēm jāizpilda visi savi vecie hiti, citkārt jāstāsta, cik tu esi lielisks iepretī visiem pārējiem, kas tādi nav. Galvenais ir palikt skatītāju atmiņā, un šim mērķim visi līdzekļi šķiet labi (tiesa, pēc pāris dienām vēlēšanu rezultāti šo priekšstatu parasti apgāž).

Priekšvēlēšanu diskusijas nelīdzinās nevienām citām diskusijām. Ja es kā nozares profesionāle vēlos organizēt diskusiju par kādu nozarei aktuālu tēmu, labais stils ir diskusijā iekļaut ne vairāk kā četrus dalībniekus, lai saruna nebūtu pārāk izplūdusi. Tāpat dalībnieki tiek laikus iepazīstināti ar sarunas tēmu, lai izskanējušie viedokļi būtu pārdomāti un pamatoti ar faktiem un datiem, nevis sagrābstīti no gaisa. Priekšvēlēšanu diskusijās nekā tamlīdzīga nav. Parasti tajās piedalās pārstāvji no populārākajām partijām. Daži diskusiju organizatori atlasa partijas, kurām pēc reitingiem ir vairāk nekā 5% atbalsta, citi atlasa partijas, kurām būtu vairāk nekā 2%. Šogad priekšvēlēšanu diskusijās pārsvarā piedalījās 7 vai 12 politisko spēku pārstāvji, kas parastās diskusijās ir neiedomājami daudz. Arī tēmas parasti ir daudz par plašu, bet dotais atbilžu laiks – par īsu, lai pateiktu ko jēgpilnu. Taču vairāku gadu pieredze, kad gatavojos, skatījos un piedalījos šādās diskusijās, man likusi saprast, ka politisko diskusiju mērķis nav iegūt jēgpilnas atbildes. Mērķis ir šovs. Turklāt politiķiem tas ir bezmaksas reklāmas laiks, ko katrs pēc savām prasmēm un iespējām mēģina izmantot savā labā. Tiesa, dalībniekiem lielākoties nav ne jausmas, ko sagaidīt, ejot uz diskusiju par kādu tēmu, jo viss, kas tiem zināms, ir divi trīs atslēgvārdi, par ko varētu būt saruna, un pārējo dalībnieku vārdi, kuri var mainīties pēdējā brīdī.

Ir mediji, kas politiskās diskusijas apzināti rīko kā šovu: tur ir grandiozas gaismas, līdzjutēji telpā, kā arī papildu projekcijas aiz kandidātu mugurām. Šogad, piemēram, tā bija TV3 rīkotajās līderu debatēs divas dienas pirms vēlēšanām. Partiju atbalstītāju klātbūtne pasākumu padarīja līdzīgu sporta sacensībām. Noteikumi tādās reizēs ir vienkārši: kliedz un aplaudē, kad runā tavējais, klusē vai būjini, kad runā konkurenti, turklāt neatkarīgi no tā, ko viņi saka.

Pēdējos četros gados arī man ir bijusi iespēja piedalīties politiskajās diskusijās, tāpēc vēlos padalīties ar padomiem, kas balstīti personīgajā pieredzē.

Pirmkārt, ļoti svarīgi jau iepriekš uzzināt, kas būs pārējie sarunas dalībnieki. Tas var ietekmēt sarunas norisi. Reiz piedalījos diskusijā par Latgales lauksaimniecības nākotnes tēmu. Toreiz mani no pilnīgas izgāšanās nejauši paglāba cits sarunas dalībnieks, kurš savu runu iesāka ar apgalvojumu, ka pret Latgali tiek veikts genocīds un ka jāatgriežas pie Kārļa Ulmaņa pieejas lauku politikā, lai ko tas arī nozīmētu. Saruna notika 2018. gadā, kad vakcīnpretinieki vēl nebija novazājuši vārdu “genocīds” līdz pilnīgam nozīmes zudumam, tādēļ diskusijas vadītājs diezgan cītīgi analizēja šī kunga izteikumus. Es toties sapratu: ja blakus klaigā par genocīdu pret vienkāršo lauku tautu, tad vienīgais, kas tev jādara, ir mierīgi jāpasaka savas idejas dažos teikumos un jāizskatās pēc normāla cilvēka.

Otrkārt, dalība diskusijās ir fizisks darbs. Parasti mediju studijas un citas vietas, kur notiek diskusijas, nav īpaši ērtas. Visbiežāk tur ir soli bez atzveltnēm vai krēsli bez roku balstiem. Reizēm paveicas un priekšā ir galdi, uz kuriem var nolikt dažas mantas, bet lielākoties tādu nav. Reizēm jāstāv kājās pie podija. Parasti diskusijas ir vismaz stundu garas, dalībnieki nepārtraukti atrodas karstās starmešu gaismās, un, ja negribi saņemt no mammas īsziņu, ka “tā jau viss normāli, bet kāpēc tu nevari iztaisnot muguru”, visu laiku jāpiedomā pie stājas. Mans galvenais ieteikums ir pirms diskusijas iesildīties ar jogas vai pilašu nodarbību, kā arī sekot līdzi kameras kustībām, lai brīdī, kad zini, ka uz tevi noteikti neskatās, varētu mazliet atslogot saspringtos plecus. Galvenais, lai mamma neredz.

Treškārt, ļoti būtiski izvēlēties pareizo vietu, kur sēdēt. Moderatori atbilžu apli parasti sāk vai nu ar tiem, kuri atrodas viņiem vistuvāk, vai, gluži pretēji, vistālāk. Tāpēc, ja pārzini tēmu tik labi, ka varētu pat trijos naktī runāt par tās smalkumiem, iesaku apsēsties blakus moderatoram. Tad biežāk būs iespēja uz jautājumiem atbildēt pirmajam, tādā veidā nosakot sarunas toni. Ja neesi tēmas eksperts un nevēlies baigi riskēt, iesaku apsēsties kaut kur vidū: būs laiks sagatavot atbildi, kamēr pārējie izsakās. Reizēm tas ir īpaši būtiski, jo citu atbildes palīdz saprast, par ko vispār ir runa. Tiesa, tā tas darbojas visiem, un var gadīties, ka savu atbildi pārfrāzētā veidā dzirdēsi no citiem dalībniekiem, kuriem nav ne jausmas, kāpēc viņi atrodas šajā diskusijā. Diemžēl atsauci uz savu oriģinālo domu vari negaidīt. Politiskajās debatēs tas ir slikts stils, jo tādā veidā veicina konkurenta atpazīstamību, kas, protams, ir nepieņemami.

Ceturtkārt, ir ļoti būtiski nākt ar skaidrām tēzēm un tās arī izteikt neatkarīgi no jautājuma satura. Jo nekad nevar zināt, ko tev prasīs. Parasti viss, kas iepriekš zināms, ir vispārīgs diskusijas pieteikums un, ja paveicas, diskusijas forma – proti, cik ilgs laiks būs atbildei (parasti ir 30 sekundes vai viena minūte). Labs veids, kā sagatavoties, ir mēģināt iedomāties visus iespējamos jautājumus, ko par konkrēto tēmu varētu uzdot. Reiz, gatavojoties diskusijām par kultūrpolitiku, sagatavoju dažas tēzes par Sēlijas ģerboni un suitu novada autonomiju. Bija pat mazliet žēl, ka šos jautājumus neuzdeva, toties mājās varēju pastāstīt draugam visu, ko par to domāju. Savulaik vidusskolas franču valodas skolotāja izstāstīja šādu tehniku domrakstu rakstīšanai franču valodas olimpiādēs: pirms došanās uz olimpiādi jāiemācās kāds pietiekami vispārīgs, bet atpazīstams dzejolis, kurš jāiepin tekstā neatkarīgi no dotās tēmas. Šķiet, ka politiķiem ir līdzīgi. Nav būtiski atbildēt uz jautājumu. Tā vietā vienmēr var piedāvāt paplašināt tēmu sev ērtākā virzienā. Dažiem tas ir genocīds pret Latgali un Kārļa Ulmaņa slavināšana, citiem visur rādās Kariņa–Levita režīms, vēl kādam pie visām Latvijas problēmām vainojamas Covid-19 vakcīnas, vēl kāds grib regulāri uzsvērt, ka ir uzņēmējs un tāpēc zina, kā vadīt valsti. Galvenais ir atklāt savu tēmu un pie tās stingri turēties.

Noslēdzošais un, iespējams, būtiskākais padoms ir būt nomodā. Šogad, piedaloties priekšvēlēšanu diskusijās un skatoties, kā to dara citi, nereti pārņēma sajūta, ka tur atrasties grib tikai retais. Var jau būt, ka pie vainas bija pārspīlētā nopietnība, nevis enerģijas trūkums. Un var jau būt, ka tieši to Latvijas vēlētāji gaida – robotiskas sejas, monotonas balsis, pelēkus uzvalkus, kas saplūst ar studijas fonu, un abstraktas, izvairīgas atbildes. Un var jau būt, ka arī par šādu fonu ir jāpriecājas, tāpat kā par iespēju runāt blakus cilvēkiem, kuri gvelž acīmredzamas muļķības par vakcīnām ar čipiem, globālistu ielikteņiem varas pozīcijās un noziegumiem pret Latvijas tautu. Uz pusaizmigušu politiķu fona ir vieglāk palikt atmiņā. Pietiek kaut mazliet izrādīt jebkādas emocijas, kas nav dusmas uz mītisko valdošo režīmu. Un tomēr (varbūt naivi) ceru, ka nākamajā priekšvēlēšanu ciklā apstākļi būs labāki un būs vairāk politiķu, kuri ar uzvedību paudīs, ka grib šeit atrasties, grib runāt par politiku un diskutēt cits ar citu. Neviens gaismu šovs, neviena mediju performance nespēs pamodināt politiķus un sabiedrību, kuri demokrātiskos procesos piedalās ar pusaizvērtām acīm un vāji slēptu attieksmi, ka daudz labprātāk atrastos kaut kur citur.