Galvenais, lai mamma neredz

Noslēdzies kārtējais vēlēšanu cikls, esam ievēlējuši 14. Saeimu, un tagad dažus gadus būs nosacīts miers no politiķu tuvplāniem publiskās vietās. Priekšvēlēšanu periodu Latvijā vizuāli iezīmē lieli plakāti pilsētvidē, nopietnu politiķu nopietnas sejas uz sabiedriskā transporta, partiju teltis pilsētās, dažādas kvalitātes papīra bukleti pastkastītēs, kā arī lieli plakāti klaju lauku vidū, kuros redzamie cilvēki vēlas, lai tieši viņiem uztici rūpes par Latvijas nākotni. Un, protams, priekšvēlēšanu diskusijas. Intensīvākais diskusiju laiks sākas apmēram mēnesi pirms vēlēšanām. Jo vairāk pati piedalos un apmeklēju dažādas priekšvēlēšanu diskusijas, jo skaidrāk saprotu, ka tā ir īpaša performances mākslas forma. Galvenais tās mērķis ir veicināt kandidātu atpazīstamību, lai gan iespējams, ka dažreiz tā var arī palīdzēt neizlēmušajiem izlemt. Polittehnologi runā, ka būtiskākās diskusijas ir tās, kas notiek tieši pirms vēlēšanām. Tad nu partijas tām gatavo savus spožākos kandidātus un liek tiem uzstāties veidā, kas atbilst kampaņas mērķiem. Reizēm tas nozīmē, ka diskusijā pēc iespējas stiprāk jāiedzeļ pretiniekiem, dažreiz visiem pretiniekiem vienlaikus, reizēm jāizpilda visi savi vecie hiti, citkārt jāstāsta, cik tu esi lielisks iepretī visiem pārējiem, kas tādi nav. Galvenais ir palikt skatītāju atmiņā, un šim mērķim visi līdzekļi šķiet labi (tiesa, pēc pāris dienām vēlēšanu rezultāti šo priekšstatu parasti apgāž).

Priekšvēlēšanu diskusijas nelīdzinās nevienām citām diskusijām. Ja es kā nozares profesionāle vēlos organizēt diskusiju par kādu nozarei aktuālu tēmu, labais stils ir diskusijā iekļaut ne vairāk kā četrus dalībniekus, lai saruna nebūtu pārāk izplūdusi. Tāpat dalībnieki tiek laikus iepazīstināti ar sarunas tēmu, lai izskanējušie viedokļi būtu pārdomāti un pamatoti ar faktiem un datiem, nevis sagrābstīti no gaisa. Priekšvēlēšanu diskusijās nekā tamlīdzīga nav. Parasti tajās piedalās pārstāvji no populārākajām partijām. Daži diskusiju organizatori atlasa partijas, kurām pēc reitingiem ir vairāk nekā 5% atbalsta, citi atlasa partijas, kurām būtu vairāk nekā 2%. Šogad priekšvēlēšanu diskusijās pārsvarā piedalījās 7 vai 12 politisko spēku pārstāvji, kas parastās diskusijās ir neiedomājami daudz. Arī tēmas parasti ir daudz par plašu, bet dotais atbilžu laiks – par īsu, lai pateiktu ko jēgpilnu. Taču vairāku gadu pieredze, kad gatavojos, skatījos un piedalījos šādās diskusijās, man likusi saprast, ka politisko diskusiju mērķis nav iegūt jēgpilnas atbildes. Mērķis ir šovs. Turklāt politiķiem tas ir bezmaksas reklāmas laiks, ko katrs pēc savām prasmēm un iespējām mēģina izmantot savā labā. Tiesa, dalībniekiem lielākoties nav ne jausmas, ko sagaidīt, ejot uz diskusiju par kādu tēmu, jo viss, kas tiem zināms, ir divi trīs atslēgvārdi, par ko varētu būt saruna, un pārējo dalībnieku vārdi, kuri var mainīties pēdējā brīdī.

Ir mediji, kas politiskās diskusijas apzināti rīko kā šovu: tur ir grandiozas gaismas, līdzjutēji telpā, kā arī papildu projekcijas aiz kandidātu mugurām. Šogad, piemēram, tā bija TV3 rīkotajās līderu debatēs divas dienas pirms vēlēšanām. Partiju atbalstītāju klātbūtne pasākumu padarīja līdzīgu sporta sacensībām. Noteikumi tādās reizēs ir vienkārši: kliedz un aplaudē, kad runā tavējais, klusē vai būjini, kad runā konkurenti, turklāt neatkarīgi no tā, ko viņi saka.