Kamī uz galdiņa

Rakstā aplūkota grāmata

Albert Camus: Solitude & Solidarity.
Edited by Catherine Camus. Edition Olms, 2012

Albērs Kamī, 1946. gadā viesojoties ASV, bija tik ļoti sajūsmināts par uzņemšanu Ņujorkā, ka savam izdevējam Mišelam Galimāram Parīzē rakstīja: “Iedomājies, pie līguma par filmēšanos es šeit varētu tikt, kad vien vēlētos.” Šī epizode, kas pārstāstīta šā gada aprīlī žurnālā New Yorker publicētajā apskatā par jaunākajām Kamī veltītajām grāmatām, labi saskan ar hrestomātisko fotogrāfa Anrī Kartjē Bresona uzņemto Kamī melnbalto portretu – mēteļa apkakle uzsista augšup, mati atglausti, skatiens vērsts tieši fotogrāfam un skatītājam acīs, mutes kaktiņā kūp cigarete, un ir sajūta, ka darīšana ir nevis ar filozofu, rakstnieku, teātra režisoru vai franču pretošanās kustības dalībnieku, bet kādu, kura vārds varētu būt, piemēram, Riks, un kurš labi nostādītā balsī pateiks: “Šis ir brīnišķīgas draudzības sākums.” Un aizies naktī, miglā, pretī filmas beigām.

Iemesls, kāpēc ASV un visur citur Kamī šogad atkal tiek pievērsta liela uzmanība, ir vairākas jaunas grāmatas, kas, kā nojaušams, tikušas pieskaņotas Kamī simtgadei nākamā gada 7. novembrī. Pagaidām krāšņākais izdevums ir tagad arī angļu valodā iznākušais Kamī meitas Katrīnas veidotais fotogrāfiju albums “Albērs Kamī. Vientulība un solidaritāte” (franču valodā Mišela Lafona apgādā tas iznāca jau 2009. gadā, tad pat, kad tika izdots aizkustinošais Elizabetes Hovas darbs “Kamī: romantiska iemīlēšanās”, kas dokumentēja ne vien Kamī biogrāfiju, bet arī pašas autores jaunības aizraušanos ar jau pieminēto fotogrāfiju). Ir arī jauni mēģinājumi Kamī biogrāfiju izstāstīt tradicionālā rakstītā formātā – viens no svaigākajiem ir gada sākumā iznākusī Mišela Onfrē biogrāfija “L’Ordre libertaire”, taču mani vilināja tieši Kamī dzīvesstāsta “žurnālu galdiņa” izdevums. Starp citu, interesanti, ka mēbeli, ko angļu valodā dēvē par coffee table, franciski vienkārši par table basse – zemo galdiņu, bet vācu valodā – par dīvāngaldiņu (Couchtisch), latviešu valodā saista tieši ar “žurnāliem” (no franču valodas, protams, kur šis vārds nonācis no latīņu diurnalis jeb “katru dienu”) – vienalga, vai runa būtu par kuģa žurnālu vai rakstnieka dienasgrāmatām. Lai nu kā, izmantojot iespēju grāmatu acumirklī pasūtīt internetā, jau tūliņ pēc bilžu albuma recenzijas izlasīšanas un dažu attēlu aplūkošanas es to nekavējoties nopirku. Un tikai pēc dažām nedēļām, kad no pasta nodaļas pienāca paziņojums par maisā iesaiņotu sūtījumu un grāmata patiesi nokļuva uz mana galda, es sāku aizdomāties, kas tad īsti ir noticis.

Žaks Lakāns, Karls Popers, Džons Ostins, Alfreds Aiers, Jesaja Berlins, Noams Čomskis, Merabs Mamardašvili, Aleksandrs Pjatigorskis, Ričards Rortijs – ar 20. gadsimtā un vēl arvien dzīvojošo filozofu sarakstu varētu pierakstīt gan šo, gan droši vien vēl vairākas lappuses, taču diezin vai viņiem jelkad tiks veltīts uz krītpapīra nodrukāts paliela izmēra fotoalbums, un pat ja tiktu, diezin vai daudzi šādu izdevumu iekārotu un impulsīvi iegādātos. Kaut kas par allaž fotogēnisko Vitgenšteinu? Varbūt jā. Bet par “Vēja vītolos” Krupja kungam līdzīgo Žanu Polu Sartru, pat ja viņu tepat blakus Kuršu kāpās fotografējis Antans Sutkus? Nu, nezinu.

Saprotams, arī ar Kamī un viņa izskatīgumu nav tik vienkārši. 1960. gada 4. janvārī Kamī, viņa sieva Žanīna un meita Katrīna Mišela Galimāra automobilī Facel Vega brauca no Lurmarēnas Provansā uz Parīzi. Pēc 7 stundu un vairāk nekā 700 kilometru brauciena, tikai 100 kilometrus no ceļamērķa, mašīna nobrauca no ceļa un ietriecās kokā. Pat ne ietriecās, jo, kā redzams labi zināmajā policijas fotouzņēmumā, kas, protams, ievietots pie beigām arī jaunajā grāmatā, Facel Vega bija kokam burtiski aptinusies, pārvēršoties par dīvaini plakanu pusmašīnas siluetu ar vienu riteni. Abi priekšā sēdošie vīrieši bija miruši. Žanīna un Katrīna izdzīvoja. Kamī portfelī tika atrasts manuskripts, kuru Katrīna Kamī raksturoja 1994. gadā izdotā nepabeigtā romāna “Pirmais cilvēks” priekšvārdā: “144 blīvi aprakstītas lappuses, vietām bez punktiem un komatiem ātrā, grūti atšifrējamā rokrakstā.”

Pēkšņā nāve kļuva par iemeslu žurnāla New Yorker komentāru sadaļā beidzot publicēt A. Dž. Līblinga iespaidus par Kamī vizīti Ņujorkā 1946. gadā. “Viņam bija trīsdesmit divi gadi, bet viņš izskatījās labi ja divdesmitgadīgs,” rakstīja Līblings, “un viņš bija bāls un kalsns gan no tuberkulozes, gan trūcīgās iztikas okupācijas laikā. Viņa drānās bija kaut kas nenobriedis un arhaisks, jo viņš tās bija iegādājies, būdams krietni jaunāks, vēl pirms kara, kas jaunu apģērbu pirkšanu bija padarījis neiespējamu.” Lūiss Tompsons 1946. gadā bija aprakstījis Kamī viesošanos Ņujorkā žurnāla rubrikā Talk of the Town un salīdzināja nākamo Nobela prēmijas laureātu ar komiksu varoni Tīni Heroldu – personāžu spoži ieziestiem spīdīgiem matiem un ļoti platās biksēs, kas lielā mērā atgādina arī padomju preses karikatūrās vēlāk 50. gados izplatītos priekšstatus par “stilīgajiem”. Taču tie nebūt nebija vienīgie Tompsona vērojumi. Gan formālajās tikšanās reizēs un telefona intervijās, gan ložņājot pa Īstvilidžas krogiem (tie Kamī esot atgādinājuši jaunību Alžīrijā), Tompsons, piemēram, bija izdibinājis Kamī skatījumu uz preses nākotni, kas savā ziņā šķiet intriģējošs vēl šobaltdien: “Tas būtu kritisks laikraksts, kas tiktu iespiests stundu pēc pārējo laikrakstu pirmo laidienu iznākšanas – divreiz dienā, no rīta un vakarā. Tas izsvērtu varbūtējās patiesības citu laikrakstu galvenajos rakstos, ņemot vērā attiecīgo laikrakstu redakcionālo politiku un žurnālistu agrāk rakstīto. Kolīdz tiktu izveidots indeksētu kartīšu dosjē par katru no žurnālistiem, kritiskā laikraksta darbs varētu būt patiešām ātrs. Jau dažu nedēļu laikā visu preses izdevumu tonis sāktu tuvināties realitātei. [Tam būtu jābūt] starptautiskam pakalpojumam.” Lai cik aktuāls un, šķiet, līdz šai baltai dienai nerealizēts un utopisks varētu izskatīties šāds projekts, atgriezīsimies pie Līblinga un Tompsona sniegtajiem Kamī ārienes aprakstiem un galvenokārt tieši ārienei, tēlam, fotogrāfiskiem atveidiem, ikoniskiem attēliem veltītās Katrīnas Kamī sakārtotās grāmatas uz galda.

“Dienvidū no pussmilšainajām nogāzēm, kuras klāja heliotropi kā putas, ko atplūstot atstājušas beidzamo dienu negantās bangas, es skatījos uz jūru, kas šai stundā vēla tikko manāmus, gurdus viļņus, un apmierināju alkas, kuras nevar ilgi palikt neremdinātas, lai dvēsele neizkalstu: alkas mīlēt un alkas apbrīnot. Jo netapt mīlētam ir tikai neveiksme; nelaime ir nemīlēt. Mēs visi mūsu laikos mirstam no šīs nelaimes,” 1952. gadā Kamī rakstīja esejā “Atgriešanās Tipāzā”. “Protams, ir liels neprāts – un gandrīz vienmēr par to jāsaņem sods – atgriezties vietās, kur pagājusi jaunība, un vēlēties četrdesmit gadu vecumā atdzīvināt to, kas mīlēts vai kas sagādājis dziļu prieku divdesmit gadu vecumā: es jau zināju, cik tas ir neprātīgi. Pirmoreiz atgriezos Tipāzā drīz pēc kara gadiem, kas man iezīmēja jaunības beigas. Liekas, es cerēju tur atrast brīvību, ko nespēju aizmirst. Patiešām, šai vietā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem esmu pavadījis veselus rīta cēlienus, klaiņodams starp drupām, ieelpodams vērmeļu smaržu, sildīdamies uz akmeņiem, uzmeklēdams mazās, ātri birstošās rozītes, kas zied vēl pēc pavasara. Vienīgi dienvidus stundā, kad pat cikādes nogurušas apklusa, es bēgu no visu aprijošās gaismas alkatīgās kvēles. Reizēm naktī es gulēju ar atvērtām acīm zem zvaigžņotām debesīm. Toreiz es dzīvoju. Piecpadsmit gadu vēlāk es atkal atradu savas drupas dažus soļus no pirmajiem viļņiem, gāju pa aizmirstās pilsētas ielām cauri laukiem, kur aug rūgteni koki, un uz pauguriem, kas paceļas pār līci, es vēl noglaudu maizes krāsas kolonnas. Taču drupas tagad bija iežogotas ar dzeloņstieplēm un tur drīkstēja ieiet tikai pa noteiktām ieejām. Tāpat bija aizliegts (liekas, morālisku apsvērumu dēļ) tur pastaigāties naktī; dienā tur varēja sastapt zvērinātu sargu. Bez šaubām, tā bija nejaušība, ka tai rītā, cik tālu vien stiepās drupas, lija lietus.”

Eseju Maijas Silmales tulkojumā mani pamudināja uzmeklēt grāmatas 33. lappusē publicētais attēls “Senatnes piemineklis Tipāzā Alžīrijas piekrastē”. Ja nezinātu, ka ar šīm vietām Kamī saista sastapšanās ar pirmo sievu Simonu Ijē, Tipāzas fotogrāfijā nav gandrīz nekā ievērības cienīga. Fonā ir biezi noaudzis krūmājs un vairāki palieli koki, priekšplānā no izkaltušas un droši vien klona cietas augsnes pretī Alžīrijas saulei stiepjas kaut kādi kusli augi, bet pa vidu tikko iesāktas mājas pamatiem līdzīgas drupas. Tas ir viss, kas palicis pāri no kādām Romas impērijas laika celtnēm, – daži līdzās rūpīgi sarindoti akmeņi un pāris apdrupušu un laika zoba izcaurumotu kolonnu pamatnes strupuļu.

Taču raugoties uz tiem, atminējos piedzīvojumu Neapoles Arheoloģijas muzejā. Muzejos gadās saskarties ar arheologu tieksmi publiskai apskatei izlikt maksimāli daudz no ekspedīcijās atrastā, pat ja tas nozīmē gandrīz pilnīgi vienādu objektu izstādīšanu. Atšķirīgs šādās vitrīnās parasti ir vienīgi priekšmetu nolietojums vai nejauši radušās plaisas un zudumā aizgājušas detaļas. Vispirms tam pievērsu uzmanību telpā, kur plaukti bija pilni ar gandrīz vienādām un droši vien arī to izgatavošanas un lietošanas laikā salīdzinoši lētām eļļas lampiņām. Arī elektriskās spuldzītes mēdz būt visai dažādas, tomēr tās visas ir spuldzītes. Stāvot pie lampiņu plaukta, es aptvēru, ka lūkojos no zemes izraktu un faktiski rūpnieciski ražotu sērijveida priekšmetu rindās – pat ja to tapšanas laikā par rūpniecisku ražošanu vēl neviens īsti nebija aizdomājies. Tās bija ikdienišķas lietas, ko ikviens, kam bija bijusi vajadzība un rocība, varēja atļauties, un droši vien pa kādai šādai lampiņai bija bezmaz katrā mājā. Katra atsevišķi šī lampiņa nenozīmē gandrīz pilnīgi neko – jo neviena no tām nekā īpaši neatšķiras no citām, par nevienu no tām vairs nav iespējams secināt, ka tā ir, piemēram, visu šādu lampiņu pirmais prototips, vai vēl kaut ko citu, tikpat nozīmīgu. Pēc tam es nonācu telpā, kas bija veltīta filozofiem, – šādas filozofu zāles ir ne vienā vien pasaules muzejā, un pēc garajām eļļas lampiņu rindām es citām acīm paraudzījos arī uz šiem pārsvarā bārdaino vīriešu krūšutēliem. Daži no tiem – piktam mežonim līdzīgais Sokrats, jau drusku “sakoptākais” Platons vai Aristotelis – man pazīstami kopš pusaudža gadiem mākslas skolā, kad, samērojot to proporcijas ar izstieptā rokā satvertu zīmuli un kombinējot līnijas ar ēnojumu, bija jācenšas šo tēlu vaibstus pārnest uz papīra. Taču ne jau no skolas laika vai vēstures grāmatām pazīstamie katra konkrētā filozofa vaibsti bija kaut kas jauns, bet gan atskārta, ka šie akmens krūšutēli neko daudz neatšķiras no “sērijveida” eļļas lampiņām. Ja tie bija vairāki Sokrata atveidi, nebija grūti pamanīt, ka tie darināti, par pamatu ņemot vienus un tos pašus paraugus, kam ar kādreiz dzīvojušo personu, visticamāk, nav pat nekādas saistības. Un runa te, saprotams, nav par koši baltām ģipša atlējuma kopijām mākslas skolu zīmēšanas klasēs, bet par godprātīgu akmeņkaļu veikumu, jo arī tie acīmredzot darbojušies atbilstoši pieprasījumam un “ražojuši” seno laiku domātāju bistes ar ne mazāku centību kā mūslaiku kapakmeņu meistari pēc vienām un tām pašām piegrieztnēm izkaltus kapakmeņus. Pat ja ne visiem eļļas lampiņu īpašniekiem mājās bija pa Sokrata vai Aristoteļa krūšutēlam, var puslīdz droši ticēt, ka visiem šo filozofu attēlu īpašniekiem bija ne viena vien eļļas lampiņa. Atgriežoties pie žurnālu jeb kafijas galdiņiem, tāpat ir skaidrs, ka ne visiem šādu mēbeļu īpašniekiem mājās varētu gadīties Kamī dzīves gājumam veltītais fotoalbums, taču jau krietni vien ticamāk, ka šo fotoalbumu īpašniekiem varētu piederēt kāds galdiņš. Šīs pārdomas kaut kādā ziņā atrisināja Katrīnas Kamī sakārtotās grāmatas priekšmetisko nozīmi, taču vēl, protams, atliek saturs, citiem vārdiem sakot, iemesli, kāpēc tieši Kamī un kāpēc šāda veida izdevumā.

Bez jau pieminētajiem ASV publicētos grāmatas apskatos minētajiem un pretrunīgajiem argumentiem (“kā no filmas izkāpis”, “elegants”, “slikti ģērbies, lai arī no Parīzes”) vēl angļu valodā rakstošie recenzenti min tādu pamatojumu kā “francūzis” – ar to saprotot itin visu, ko angļi, bet jo īpaši amerikāņi miglaini iztēlojas kā Francijai un tās iedzīvotājiem piemītošu – sākot ar Hemingveja “Nebeidzamo svētku” Parīzi un beidzot ar “kartupeļiem frī” (french fries), kas, kā zināms, 2003. gadā pēc Irākas kara sākuma ASV šur tur uz brīdi tika pārdēvēti par “freedom fries”. Taču, kā New Yorker rakstā pamatoti un atsaucoties uz labi zināmu un būtisku Kamī biogrāfijas daļu norāda Gopniks, Kamī “franciskums” – vismaz pašā Francijā – ilgu laiku bijis apšaubāms un, ja drīkst atsaukties uz paša Kamī romāna nosaukumu, “svešiniecisks”. Lai arī brīnumainā kārtā – un par šo brīnumu jāuzskata Kamī skolotājs Luī Žermēns – Kamī no trūkuma Alžīrā izdevās nokļūt līdz augstskolai un visbeidzot arī līdz kafijas galdiņa formāta grāmatām, visu viņa dzīves laiku un, iespējams, vēl šobaltdien viņu turpina pavadīt kaut kādi “ideālās” Vidusjūras piekrastes ideālā cilvēka stereotipi. Tas nekas, ka 1946. gadā ASV izdarītos vērojumos klātienē secināts, ka Kamī bijis slikti barots un diloņa nomocīts, attālināti un no viņa darbiem par viņu izveidojās priekšstats kā par spožajā Vidusjūras saulē labi iedegušu un izveicīgu peldētāju, pat futbola spēlētāju (šī nodarbe slimības dēļ jau agrā jaunībā gan bija jāatmet). Neesmu drošs, ka arī es no šādiem priekšstatiem esmu brīvs, un fotogrāfiju albums no tiem nepalīdz atbrīvoties. Uzreiz varētu arī vaicāt, vai es maz to gribu.

Kamī vecāki bija pagalam nabadzīgi – viņš piedzima puskurlas spāņu izcelsmes analfabētes un nabadzīga franču laukstrādnieka ģimenē Alžīrijā. “Un tas, ko viņš vēlējās vairāk par visu pasaulē – lai māte izlasītu visu, kas ir viņa dzīve un viņa miesa –, nebija iespējams. Viņa mīlestība, viņa vienīgā mīlestība vienmēr paliks mēma,” rakstīja Kamī un nepabeigtajam manuskriptam “Pirmais cilvēks” (ar pirmās nodaļas virsrakstu “Tēva meklējumos”) pievienoja divas piezīmes jeb moto: “Aizstāve: Kamī atraitne” un “Tev, kas nekad nevarēsi lasīt šo grāmatu”.

“Mani bērni un mazbērni, mani radu bērni un viņu bērni viņu nepazina,” grāmatas ievadā raksta Katrīna Kamī. “Viņu dēļ es vēlējos grāmatā iekļaut visdažādākos attēlus. Es gribēju no jauna atklāt viņa smieklus, viņa frivolitāti, viņa dāsnumu, no jauna atklāt viņa silto dvēseli un uzmanību, kas dāvāja man dzīvību. Es vēlējos apliecināt, ka Kamī, kā rakstīja Severīns Gasparī, bija “cilvēks starp cilvēkiem un kāds, kurš tiecās būt cilvēks, cik vien bija viņa spēkos”. Savā ziņā grāmata ir īpatnējs ģimenes albums, ar ģimeni saprotot arī tos, kas nav itin nekādās radniecības saitēs ar Kamī dzimtu, taču vismaz daļā no publicētajiem attēliem nekavējoties sazīmēs pazīstamas vietas un situācijas – gan no Kamī biogrāfijas aprakstiem un esejām, gan dienasgrāmatu pierakstiem un no viņa romāniem, gan nepabeigtā “Pirmā cilvēka” manuskripta.

Nav īstas skaidrības, kurā no Kamī darbiem tas bija un vai vispār man tas kaut cik precīzi ir palicis atmiņā, taču, raugoties melnbaltajos attēlos, es atkal ieraugu žilbinoši spožas saules izkaltētu putekļu klātas ielas, nokaltušus augus un sadzeltējušas, putekļainas lapas, gaisā virmojošu, kukaiņu balsīs sanošu un nokaitētā skārdā skanošu gandrīz nekustīgu karstumu, pa ielu braucošu kravas automašīnu un jaunus cilvēkus, kas aizelsušies, tomēr cits citu uzmundrinādami ar kaut kādiem izsaucieniem, rīdami mašīnas saceltos putekļus, cenšas to panākt. Dažs ir nedaudz ātrāks, pieķeras pie automašīnas aizmugures borta, brīdi karājas, tad pievelkas un ietraušas kravas kastē. Tad pastiepj roku un palīdz braucošajā mašīnā ierāpties arī tam, kas bijis lēnāks. Viņi guļ pa nelīdzeno ceļu lēkājošās mašīnas kravaskastē, cenšas atgūt elpu, raugās tieši apdullinoši žilbinošajās debesīs un saulē, iespējams, izvelk cigaretes un aizsmēķē. Pēc tam viņi skrien uz jūru, nomet drēbes, metas viļņos un peld, peld līdz pilnīgam spēku izsīkumam, līdz brīdim, kad šķiet, ka aizpeldēt atpakaļ līdz malai spēka var arī vairs nepietikt. Kāpēc nepārtraukt peldēt, kāpēc vienkārši nelaisties dibenā? – sev vaicā vismaz viens no viņiem un šūpojas viļņos līdz brīdim, kad izlemj, ka vajadzētu doties atpakaļ malā. Es apmēram atceros, kad, kur un kurā Kamī grāmatā es par to lasīju, taču, ticiet man, es neizjūtu ne mazāko nepieciešamību to noskaidrot precīzāk.

“Jaunībā es prasīju no cilvēkiem vairāk, nekā viņi spēja dot: nepārtrauktu draudzību, nemainīgas jūtas. Tagad es protu no viņiem prasīt mazāk, un to viņi spēj dot: sabiedrību bez frāzēm. Viņu emocijas, viņu draudzība un cildenie žesti manā uztverē saglabā pilnīgu brīnuma vērtību – pilnīgu žēlastības iespaidu,” Kamī bija rakstījis vienā no “Pirmā cilvēka” nepabeigtajam manuskriptam pievienotajām piezīmju lapiņām.

Vairs negribas izdibināt arī to, kur bija aprak­stīts tas atgadījums Prāgā, jo tā taču laikam bija Prāga, kurā bija runa par šaubīgu puspagraba zaņķi ar dzeršanu un šausmīgiem skābētiem gurķiem un tikpat šausmīgu nelabumu drīz pēc tam. Es ļoti ceru, ka tas patiešām bija Kamī savās dienasgrāmatās, nevis, piemēram, Sartrs savā “Nelabumā”. Lai gan kuru tas uztrauc, jo, lai arī Kamī dzīves laikā Sartrs it kā izrādījās uzvarētājs Sartra un Kamī domstarpībās par politisko iesaistīšanos, attieksmi pret PSRS, komunistisko partiju un citiem eksistenciāliem jautājumiem, taču tagad fotoalbums izdots tieši par Kamī, ne jau par Sartru.

Mana galva ir pilna ar visādām karstuma viļņu, vēju un aizmirstības mētātām Kamī darbu un biogrāfijas epizožu druskām, un droši vien tas mani padara par ideālu Kamī krūšutēla, atvainojiet – viņam veltīta fotogrāfiju albuma pircēju un šķirstītāju. “Tas, ko viņš vēlējās par visu vairāk pasaulē,” Kamī rakstīja “Pirmā cilvēka” piezīmēs, “bija neiespējams, jo tas nozīmētu, ka viņa māte spēj izlasīt visu, ko viņš savā mūžā par savu dzīvi un eksistenci ir sarakstījis. Viņa mīlestībai, vienai un vienīgajai, bija lemts palikt neizteiktai.” Šis Kamī citāts grāmatā ir nodrukāts līdzās viņa mātes portretam. Attēls nav datēts, taču no mātes rokās redzamā dēla fotoportreta nav grūti izsecināt, ka tas uzņemts 50. gados, iespējams, jau pēc tam, kad Kamī bija saņēmis Nobela prēmiju. Māte stāv pie nelielas bufetes, uz tās stūra ir slīpēta kristāla vāze. Pirksti ir satvēruši ierāmētu dēla fotogrāfiju, šķiet, Kamī tur redzams daudzos attēlos iemūžinātajā putekļu mētelī, pirkstos atkal cigarete. Mātes skatiens ir lejup vērsts, viņa raugās tieši “iekšā” attēlā, tā, it kā tas nebūtu uz papīra ar gaismas trikiem uzburts realitātes atspulgs, bet gan nelielā tumškoka rāmītī ielogots viņas dēls ar visu miesu un asinīm.

Katrīnas Kamī izveidotais fotogrāfiju albums, šķiet, varētu būt šīs vienas fotogrāfijas izvērsums un paplašinājums, jo, atšķirībā no tajā iekļautajiem “visdažādākajiem attēliem”, grāmatā lasāmie teksti ir labi diezgan kā bilžu papildinājums, taču nesniedz neko īpaši jaunu, ja ir lasīta kāda nebūt Kamī biogrāfija un dažs labs viņa paša darbs. Par pašiem attēliem tie sniedz vienīgi skopu faktoloģisku informāciju, reizēm pat tik skopu, ka skaidrojumus redzamajam nākas izgudrot pašam, bet lappušu baltās vietas starp fotogrāfijām aizpilda dekoratīvi izvietoti Kamī citāti.

Grāmatas nosaukumā pieminētā vientulība diemžēl ir attiecināma arī uz pašu grāmatu, jo, vairākkārt izšķirstītai un aplūkotai, tai būs lemts nonākt vientulībā uz žurnālu vai kāda cita galdiņa, kur šādas grāmatas parasti kādu laiku mēdz pastāvēt, noputēt, reizēm pakavēties kāda ciemiņa rokās, bet beigu beigās pārceļot uz grāmatu plauktu, jo uz galdiņa parādījies kāds cits uz krītpapīra nodrukāts bilžu izdevums.