Ka mēs piemānījām ugunsnāvi
Ugunsgrēka upuris Kingleikā (Foto: AFP/ImageForum)

Gerijs Hjūzs

Ka mēs piemānījām ugunsnāvi

Brīdina, ka tas notiekot ātri. Taču vārds "ātri" ne tuvu neapraksta to, kā tas patiesībā notiek.

Uguns brāžas tev virsū kā vilciens bez bremzēm. Tikko tu vēl gatavojies. Nākamajā mirklī tu cīnies par savu māju. Un tad tu jau cīnies par savu dzīvību.
Taču starplaiks nav mērāms minūtēs. Drīzāk tās ir sekundes. Uguns viesulis brāžas ātrāk, nekā tu spēj domāt, nemaz nerunājot par reaģēšanu.
Divdesmit piecus gadus mēs dzīvojām savā kalna galā Seintendrjūzā, kalnienē ziemeļaustrumos no Melburnas. Katru vasaru tu gatavojies, kā tev mācīts.
Tu cērt. Tu pļauj. Tu sagatavo savu ugunsdzēšamo ierīci. Divdesmit piecus gadus tu esi vērojis ugunsgrēkus no attāluma.
Līdz pat sestdienai.
Visu pēcpusdienu bijām vērojuši milzīgo dūmu asti no ugunsgrēka, kas plosījās netālu no Kilmoras, - droši savā pārliecībā, ka tas ir par tālu, lai mūs apdraudētu.
Tad piepeši dūmi un liesmas ir jau turpat viņpus ielejai, apmēram kilometru uz ziemeļaustrumiem, un vējš tos dzen tavā virzienā. Nekas briesmīgs, tu nodomā.
Aizjožu gar mājas stūri ieslēgt ar benzīnu darbināmo ugunsdzēšamo sūkni, lai sāktu aplaistīt māju - katram gadījumam. Nokļuvis pie tā, es pēkšņi ieraugu, ka liesmas joņo mājas virzienā arī no rietumu puses. Liesmu mēles jau laizās mūsu tālākajā aplokā un traucas augšup pa kalnu mums pretī, pāri zāles stublājiem, uz kuriem es tā paļāvos, jo zāli taču biju nopļāvis.
Tajās dažās sekundēs, kurās liesmas reģistrē mana apziņa, tās jau ir nelielajā koku pudurī tikai 50 metrus no mājas. Versme tāda kā no vaļējas domnas krāsns. Meklēju patvērumu mājā - tā mums mācīts -, lai nogaidītu, kad uguns fronte aizies garām.
Tur iekšā ir mana sieva, trīspadsmitgadīga meitene, par kuru mēs rūpējamies, un vesela zvērnīca ar dzīvniekiem, kurus gada laikā “izglābusi” mūsu meita, kas studē par veterinārārsti.
To mēdz dēvēt par “gailošo ogļu uzbrukumu”. Ar to nekas nav pateikts. Tā ir ugunīga krusa no pašas elles, kas neatturami nāk tev tuvāk. Vējš un tā nestās kvēlošās ogles gluži kā asinskāra zvēra nagi pārbauda katru sīkāko mājas plaisiņu. Ogles birst iekšā pa spraugām ap aizvērtajām durvīm un logiem.
Mēs izmisīgi cenšamies tās apdzēst ar slapjiem dvieļiem. Mēs cīnāmies par visu, kas mums pieder. Mums vēl ir cerība.
Māja sāk pildīties ar dūmiem. Sāk spalgi kaukt dūmu detektori. Dūmi sabiezē.
Izeju laukā paskatīties, vai uguns fronte nav aizgājusi tālāk. Nojumē deg viena no mūsu divām automašīnām. Skrienu iekšā, lai paņemtu otras mašīnas atslēgas un izbrauktu to mājas priekšā un izglābtu - tur ir atklāta vieta. Šis vienkāršais solis pēc brīža izglābs mums dzīvību. Bet vispirms es metos atkal ap mājas stūri - pie sienas ar liesmu deg plastmasas puķupodi. Ieslēdzu dārza šļūteni. No tās nekas netek. Ar acīm izsekoju šļūtenes līkločiem un ieraugu vietu, kur to izkausējušas liesmas. Mēģinu pacelt vienu no plastmasas spaiņiem, kurus, piepildītus ar ūdeni, esmu apdomīgi izvietojis ap māju. Metāla rokturis atdalās no spaiņa izkusušajiem sāniem.
Skrienu atpakaļ mājā. Dūmi ir daudz biezāki. Blakus virtuvei caur durvju latiņām ieraugu blāzmu pieliekamajā. Atveru durvis - izrādās, ka to jau pārņēmušas liesmas.
Es saprotu, ka māja ir zaudēta. Tātad tagad mēs cīnāmies par dzīvību.
Mēs atkāpjamies uz mājas pēdējo istabu, pašā ēkas galā, vistālāk no vietas, kur trāpījis ugunsvētras uzbrukums. Aizcērtam durvis, izolējot istabu no pārējās mājas daļas. Istaba strauji pildās ar dūmiem. Šie ir melni, indīgi dūmi, pavisam citādi nekā karstuma superpiesātinātie dūmi tur ārā.
Mums uznāk klepus, mēs sēcam no gaisa trūkuma. Dzīve strauji sašaurinās līdz drūmai, bet nepieciešamai izvēlei. Mirt no indīgā piedūmojuma iekšā. Mirt laukā, kur plosās uguns viesulis.
Šai istabai ir dubultdurvis, pa kurām var nokļūt verandā. Nez kā no domu haosa izpeld tas, ko nesen medijiem sarīkotajās mācībās, kā rīkoties meža ugunsgrēka gadījumā, uzzināju no CFA (Country Fire Authority - Lauku ugunsdzēsības pārvalde). Ja nav vairs nekā cita, meklē glābiņu auto.
Noskrienu tos trīsdesmit četrdesmit soļus cauri domnas mutei līdz mašīnai. Atrauju durvis, lai iedarbinātu motoru un ieslēgtu kondicionētāju, kā iesaka CFA, iekams atgriezties mājā pēc pārējiem. Aizdedzē nav atslēgas. Kur, ellē, es to noliku? Metos atpakaļ mājā. Tagad melnie, indīgie dūmi ir tik biezi, ka tik tikko varu saskatīt pārējos. Visi klepo. Tver pēc gaisa. Aizrijas. Mana sieva sauc vienu no mūsu diviem mazajiem sunīšiem, maigo, uzticamo Gizmo, kurš panikā kaut kur paslēpies.
Es rakņājos sievas rokassomiņā, meklēdams viņas mašīnas atslēgu komplektu. Dūmi ir tik biezi, ka nespēju pat saskatīt somiņas iekšpusi. Atslēgas uztaustu, pateicoties piekariņam ar plastmasas zirnekli, ko sievai kā joku uzdāvināja mūsu meita. Mūsu dzīvības glābj plastmasas zirneklis. Saku sievai, ka laika vairs nav nemaz. Mums jātiek līdz mašīnai. Izvēle sašaurinājusies tikai līdz vienam variantam, tikai vienai niecīgai iespējai izdzīvot.
Paķēruši otru mazo sunīti, skrienam uz mašīnu. Sajūtu, kā versmīgais karstums apdedzina man plaukstas virspusi. Atkal iedarbojas CFA apmācība. Karstumu izstarojoša uguns nogalina.
Mēs visi sēžam mašīnā. Pagriežu atslēgu. Motors iedarbojas. Ieslēdzam kondicionētāju, un, padevis atpakaļgaitā, es pabraucu prom no degošās mājas. Liesmas laizās ap otras mašīnas pilno degvielas bāku, bažījos, ka tā varētu eksplodēt.
Vērojam, kā tikai dažus metrus atstatu niknās liesmās sadeg mūsu māja, mūsu dzīve, viss, kas mums pieder. Karstums pieņemas spēkā. Mēģinu tikt lejā pa iebraucamo ceļu, taču to aizšķērso tur sakritušie zari. Pabraucu atkal atpakaļgaitā mājas virzienā, taču sieva brīdina par sarkani nokaitētiem jumta skārda gabaliem, kurus vējš nes uz mūsu pusi. Braucu tomēr lejā, dzenot mašīnu cauri zaru biežņām. Braucot tālāk pa 400 metrus garo iebraucamo ceļu, redzams, ka liesmas te jau gājušas pāri. Taču pašā lejā ar atklātu liesmu deg koku puduris, kuram mums jātiek cauri.
Sēžam klajā vietā, motors darbojas, uz pilnu jaudu ieslēgts kondicionētājs. Aiz muguras liesmo mūsu māja. No sava pakalna, ieslēgti mašīnas drošībā, mierīgi nolūkojamies, kā liesmas aprij vienu kaimiņu māju, tad nākamo, tad vēl vienu. Kāda no mājām padodas lēnā agonijā, liesmu mēles slinki laiza tās vienu galu, tad lēnām virzās uz priekšu gar jumtu. Cita māja, kas vairāk nekā simt gadu stāvējusi mūsu kalna pakājē un celta no importētiem Ziemeļamerikas baļķiem, ātri vien pazūd melnu dūmu mutulī.
Visu šo laiku mašīnai apkārt plosās īsts orkāns, to kapā pārogļotas matērijas krusa. Izklausās, it kā pret mašīnu triektos akmeņi.
Mūsu tuvākā kaimiņa Deivida māja un vīna dārzs pagaidām ir neskarti. Tomēr no pārvietojamā biroja, kas piestiprināts vienai mājas sienai, jau plūst laukā dūmi. Atstāju mašīnas patvērumu un pārkāpju pāri sētai. Kur ir CFA, viņš izmisis taujā. Ar CFA palīdzību viņam varbūt izdotos izglābt māju. Kāds viņiem numurs, viņš jautā. Saku, ka jau zvanījām uz 000, vēl pirms sāka degt pie mums. Esot pārāk daudz ugunsgrēku. Pārāk maz ugunsdzēsēju auto. Pametu Deividu viņa izmisumam. Dodos mūsu mājas virzienā, lolodams naivu cerību, ka varbūt noticis brīnums, varbūt mūsu pazudušais sunītis paglābies kādā neskartā mājas stūrītī.
Mūsu māja, viss, kas mēs bijām, ir degošs, sašķobīts, salauzīts, pārogļojies juceklis. Pazudušais sunītis Gizmo, ērcīgais kakadu Bobijs, izglābtais sārtvēdera kakadu Zīna, kas prot runāt grieķiski un imitēt manu svilpienu, ar kādu saucu suņus, mūsu brīvi lidojošais badžijs ar iesauku Laimīgais, jo viņam izdevies paglābties no kāda senāka ugunsgrēka, - viņi visi ir pagalam.
Viņi gājuši bojā ellē, kas tik tikko nepaņēma arī mūs. Atgriežos pie mašīnas un pāri ceļam starp nomelnējušajiem kokiem saskatu CFA mašīnas zibsnījošās ugunis. Braucam pa šoseju, es ik pa brīdim kāpju laukā, lai atbrīvotu ceļu no sakritušajiem zariem, līdz nokļūstam uz galvenā ceļa. Šķērsoju ceļu līdz CFA mašīnai un saku, ja viņi pasteigsies, tad Deividam var laimēties nosargāt māju. Vai viņi pasteidzās, man tā arī nav zināms vēl šodien. Apstājamies pie policijas posteņa kalna pakājē. Mums jautā, no kurienes mēs braucot un kas notiekot tur, tālāk pa ceļu uz augšu. Saku, ka tālāk pa ceļu uz augšu vairs nekā nav.
Iegriežamies vietējā CFA stacijā Seintendrjūzā. Krēslos sakņupušas divas figūras, kas ietīņātas slapjos dvieļos, lai atvieglotu smago apdegumu izraisītās sāpes. Tur ir vēl arī citi kaimiņi. Uzzinām, ka sens draugs, kura māju no manējās šķir divi gruntsgabali, pazudis bez vēsts. Māsiņa ievīsta slapjos dvieļos sievas kāju un manu roku - mūsu ievainojumi ir virspusēji.
Braucam uz mana brāļa māju - tā atrodas otrā Seintendrjūzas malā, un liktenis to ir saudzējis.
Man ienāk prātā doma - kur sākt, kad esi pazaudējis pilnīgi visu, pat iespēju identificēt savu personu. Tad attopos, ka tam, protams, nav nekādas nozīmes. Mēs izglābām savas dzīvības. Tik tikko.
Tik daudziem citiem tas neizdevās.

Tulkojusi Ieva Lešinska
Raksts publicēts laikraksta The Australian
2009. gada 9. februāra numurā. Aprakstītie
notikumi risinājušies divas dienas iepriekš. 

Raksts no Marts, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela