Izglābšanās
Transporta kuģis Bremerhaven (Foto: www.wrecksite.eu/imgBrowser.aspx?14103)
Vēsture

Ieva Gundare

Izglābšanās

Trīs stāsti par kuģa katastrofu ar laimīgām beigām

Kuģis Bremerhaven (5355 tonnas) sākotnēji bija kravas kuģis, 1942. gadā to pārveidoja par vācu karaspēka transporta kuģi un 1944. gada sākumā – par sanitārā transporta kuģi. 1944. gada 29. oktobrī pulksten 17.30 Bremerhaven devās ceļā no Ventspils uz Gotenhāfenu (mūsdienu Gdiņu Polijā). Uz klāja bija 1515 nestaigājoši ievainoti karavīri, 156 staigājoši ievainotie, 680 bēgļi, 511 organizācijas Todt darbinieki, 200 SS sargi, 42 mediķi, 22 zenītlielgabalnieki un 45 cilvēku apkalpe, kopā 3171 cilvēks. 31. oktobrī pulksten 9.30, kad kuģis kapteiņa Grasa vadībā bija apmēram 100 km attālumā no sava galamērķa, tam uzbruka piecas padomju lidmašīnas. Kuģi iedragāja no gaisa laista torpēda un divas bumbas. Viena no bumbām eksplodēja zem klāja un izraisīja ugunsgrēku. Kad ugunsgrēks vairs nebija kontrolējams, tika dota pavēle pamest kuģi. Bremerhaven noturējās virs ūdens tik ilgi, lai pie tā nonāktu glābšanas laivas un velkonis Danzig, kas izglāba no degošā kuģa 2795 cilvēkus. Pulksten 19.30 joprojām degošais kuģis apgāzās un noslīka. Bojā gāja 410 cilvēki – 113 kareivji, 289 bēgļi un 8 apkalpes locekļi.

Ko izsaka šāda sausa informācija? Pirmkārt, pat nespeciālistam skaidrs, ka kuģis ir bijis milzīgs, uz tā bijis vairāk pasažieru nekā uz Titanic. Tomēr atšķirībā no Titanic kuģis Bremerhaven grima lēnām un izglābās lielākā daļa, pat nestaigājošie ievainotie. Tas, ka kuģis devies ceļā no Latvijas, liek domāt, ka starp bēgļiem un ievainotajiem karavīriem varētu būt bijis liels skaits latviešu. Un patiesi – atradu trīs uz šī kuģa ceļojošu bēgļu stāstījumu par notikušo. Visas trīs aculiecinieces ir sievietes – Ģertrūde Blūms, Lilija Irbe (tolaik – Loite) un Ausma Rozīte (tolaik – Apsīte), kuras 1944. gadā bija attiecīgi 31, 17 un 14 gadus vecas. Ģertrūde bija turīgu Jelgavas apriņķa māju saimniece un bēgļu gaitās devās ar vīru, māti un diviem bērniem. Lilija bija igauņu meitene no Alūksnes un uz kuģa bija kopā ar māti un divām māsām, Ausma – ar tēvu, māti un brāli.

Šie trīs stāsti ir atšķirīgi, cits citu papildina un kopā kā mozaīkas gabaliņi uzbur katastrofas drāmu. Ausmas stāsts šķiet visvērtīgākais, jo tas ir dienasgrāmatas ieraksts, kur viss fiksēts bez noilguma, tūlīt pēc notikušā. Tomēr arī vairāk nekā 40 gadus vēlāk Ģertrūde rakstīdama un Lilija intervijā stāstīdama pārsteidzoši detalizēti atceras Bremerhaven katastrofu par spīti tam, ka dažkārt ārkārtēja stresa situācija un milzīgi pārdzīvojumi rada afekta stāvokli un notikumi un pārdzīvojumi no atmiņas dzēšas. Veids, kādā stāsts fiksēts, ir ietekmējis arī pašu stāstu – Ausmas dienasgrāmatā rakstītais ir visīsākais, bet visprecīzākais, lai gan var pamanīt pusaudzes naivi rotaļīgo un apcerīgo stilu. Ģertrūdes rakstītās atmiņas ir visplašākais notikuma un konteksta apraksts, jo viņa atmiņas rakstījusi vairākus gadus un pie katras epizodes varējusi kavēties tik ilgi, cik vēlējusies. Lilijas atmiņas ir salīdzinoši īss vēstījums ar izteiktām mutvārdu liecības iezīmēm, ko ierobežo intervijai atvēlētais laiks.

Par iemesliem, kāpēc viņu ģimenes devās bēgļu gaitās, stāsta gan Ģertrūde, gan Lilija. Ausmas dienasgrāmata ir sākta rakstīt, dodoties bēgļu gaitās, tomēr aizbraukšanas iemesli tur nav minēti.

Ģertrūde: [Mana māsa] Tekla lūdza, lai braucam visi uz Vāciju, jo zināja no [sava vīra] Erņa [kurš dienēja Latviešu leģionā] un citiem karavīriem, ka grūti būs Kurzemi noturēt un grūti būs dzīvot zem kara ugunīm. Mēs izlēmām sekot viņas padomam un no rīta doties uz Ventspili, lai mēģinātu tikt uz kuģa un dotos uz Vāciju. Zemes ceļš dienvidos caur Lietuvu bija ļoti garš un bīstams, it sevišķi ar bērniem. [..] Tekla arī stāstīja, ka [mana otra māsa] Dagmāra ar meitām palikusi Tērvetē, jo nav dabūjusi nekur kādu satiksmes līdzekli, lai ar četrām mazām meitenēm un vīra māti varētu pārvietoties. [..] Agrā gaismiņā jūdzām zirgus, lai dotos uz Ventspili. Uz Kuldīgas tilta šķīrāmies ar Teklu – viņa gāja atpakaļ, lai apkoptu mūsu ievainotos karavīrus (tai skaitā savu vīru), mēs, lai izkļūtu brīvībā. Šķīrāmies neziņā, vai kādreiz vairs tiksimies. [Tekla pēc kara par partizānu atbalstīšanu desmit gadus bija ieslodzījumā, tomēr māsas satikās 1975. gadā, kad Ģertrūde ar meitām pirmo reizi kā tūriste ieradās padomju Latvijā.] Un tad uzgāju, ka [esmu stāvoklī – ] gaidu Lienīti – jau ceturto mēnesi.

Lilija: Tas bija oktobra vidus, kad bija tā braukšana ar kuģiem uz Vāciju. Mums jau galvenais bija palikt dzīvām, tāpēc arī braucām. Leitnants Tīle iedeva savu un savu vecāku adresi Vācijā, lai mums būtu, kur palikt, tur nonākot. Tad mūs aizveda uz Ventspili.

Kā redzams no teiktā, Ģertrūde paskaidro, kāpēc izvēlējās doties ceļā ar kuģi un ka katram, piemēram, viņas māsai, nemaz nebija iespējams tikt līdz ostai. Savukārt Lilijas gadījumā ir nojaušams, ka lēmumu pieņēmusi viņas māte, tāpēc viņa ģimenes bēgšanas iemeslu komentē pavisam īsi: “Mums jau galvenais bija palikt dzīvām.” Bēgļu gaitas vispirms visas trīs ģimenes ved uz Ventspili, kur tās cenšas iegūt atļauju aizbraukšanai un gaida kuģi.

Ģertrūde Blums (Foto no Okupācijas muzeja fonda) Ģertrūde Blums (Foto no Okupācijas muzeja fonda)

Ģertrūde: Ventspilī apmetāmies kādā lauksaimniecībā, netālu no ostas. Ar [ceļa biedreni] Šneidera kundzi gājām katru dienu uz ostu, lai tiktu prom uz Vāciju. Raimunds un Šneiders palika mājās, jo baidījās, ja viņus redzēs, iesauks armijā. Vienu dienu iedevām kādam vācietim kuģa kantorī speķi un šņabi un dabūjām zīmes – visiem vietu uz kuģa. Vīriešiem nedeva atļauju atstāt Latviju, jo viņi bija vajadzīgi karaspēkā, tomēr speķa un šņabja daudzums, ar ko slēdzām darījumu, palīdzēja dabūt atļauju arī Šneideram un Raimundam.

Lilija: Tur jau arī viss bij tukšs, mūs ieveda kādā mājā, acīmredzot kapteiņa mājā. Viss bija ar enkuriem, trofejām un jūrnieku bildēm. Viss mantu pilns, trauki, drēbes. Ko tur bij domāt, tik dzīvo un cauri, nekas, ka tās mantas. Kādu nedēļu nodzīvojām tajā kapteiņa mājā, kad pienāca kuģis. Tas bija 1944. gada 27. oktobris, kad bija rīkojums, ka jāiet, jo pienācis kuģis.

Ausma: 21. oktobris–29. oktobris. Ieradāmies Ventspilī sestdienas vakarā. Tai pašā vakarā saņēmām privātdzīvokli ar div istabiņām. Nākošā vakarā atgāja kuģis, ar kuŗu aizbrauca krustmāte un Kalniņa kundze. Tai pašā vakarā bombardēja Ventspili. Ak, šī jaukā bombardēšana…

Ģertrūde raksta par grūtībām, kas bija jāpārvar, lai tiktu uz kuģa. Ausma un Lilija šādu problēmu neapraksta, jo to kārtoja viņu vecāki: tā nebija viņu – jauniešu – rūpe. Lilija piemin, ka Ventspilī ģimene uzturējusies apmēram nedēļu – visticamāk viņām nebija vienkārši tikt uz kāda kuģa. Ausma raksta, ka iepriekšējā dienā aizbraukusi krustmāte un kāda paziņa, acīmredzot braukt kopā ar krustmāti nebija iespējams.

Visas trīs stāstītājas apraksta uzkāpšanu uz kuģa, bet katrai tas saistās ar kādu īpašu notikumu vai pārdzīvojumu. Šoreiz Ģertrūde raksta visīsāk.

Ģertrūde: Ventspils ostai piebraucām ar diviem pajūgiem, mūsu maisi ar miltiem, cukuru, mannu, speķi, drēbēm u.c. tika ielikti lielā tīklā uzlādēšanai uz kuģa. Mēs visi – Omamma, [dēls] Kaspars, [meita] Kristīne, Šneideri un es – jau bijām uz kuģa, Tētis vēl atdeva zirgus un ratus kādam latvietim, kad nopūta kuģa svilpe un pacēlās enkurs. Es skrēju pa kuģi un kliedzu, ka mans vīrs palicis malā. Tad uz brīdi kuģis apstājās, Tētis uzlēca uz tīklā sakrautām mantām (viena no pēdējiem tīkliem) un viņu ar ceļamkrānu uzcēla uz kuģa. Nu bijām visi kopā un attālinājāmies no dzimtenes krasta 1944. gada 28. oktobrī.

Lilija: Ostā jau bija pilns cilvēku. Kuģis bija milzīgs, viņu sauca Bremerhafen, pieci tūkstoš cilvēku bija virsū. Mēs visi, kā jau bēgļi, stāvējām tādi disciplinēti, gaidījām, kad paņems mūsu mantas. Tad uz mantām bija jāuzliek birka virsū, piemēram, es uz sava akordeona liku “Lilija Loite”, pārējām penckelītēm arī klāt tāpat. Tur viss notika ātri un precīzi, pašam nekas nebija jādara, strādāja kuģa puikas. Viņi paņēma mantas, aiznesa, atnesa atpakaļ kartīti, kur bija uzrakstīts, kur tavas mantas atrodas, piemēram, tur un tur uz klāja, jo iekšā kuģī vairs nebija vietas.

Tagad es jums teikšu vienu atgadījumu tādu. Mēs stāvam, gaidām, kad būs pavēle iekāpt kuģī un nāk viens jūras virsnieks formā, un es dzirdu, ka viņš iet garām visai tai rindai un sauc: “Lilija Loite! Wo ist Lilija Loite!” Es tā saklausu un saku mammai, ka viņš sauc manu vārdu, ko man darīt. Mamma teica, protams, ka jāatsaucas. Es tagad atsaucos, nostājos viņa priekšā, man smiekli nāk un kauns, un briesmas. Tad viņš man saka, ka viņi izlasījuši uz pieliktās birkas, ka man esot akordeons un viņiem esot lūgums, kuģis esot ievainoto karavīru kuģis un, kad tas sāks iet, lai viņiem būtu īsāks laiks, vai es varētu kaut ko nospēlēt. Tā tik vien trūka, kas tad es biju salīdzinājumā ar to Vīnes akordeonistu! Es drebu tā jūrnieka priekšā. Tad jau es vācu valodu labi pratu un domāju, ka man pats Dievs stāvēja klāt, ka es tā labi varēju ar viņu parunāties. Es atbildēju, ka ļoti slimoju ar jūras slimību un nekādā gadījumā nevaru spēlēt. Īstenībā jau es pirmo reizi braucu ar kuģi, tikai grāmatās biju lasījusi, ka ir tāda jūras slimība. Jūrnieks atbildēja, ka saprotot, bet vai es ļaušot iedot kādam citam akordeonu uzspēlēt, kad kuģis sāks iet. Protams, ka es uzreiz piekritu. Tad viņš man pateicās un atkal roku pie cepures. Biju tādām trīcošām kājām, un pārējie cilvēki noskatījās, jo viņi jau nedzirdēja, par ko mēs runājām. Mēs stāvējām rindā un gaidījām uzkāpšanu uz kuģa, kad dzirdam kaut kas tur priekšā iesaucas: “Ai, ai, ai!” Tāds šums notiek. Tur cilvēki redzējuši, ka žurkas bēgušas prom no kuģa. Ir tāds teiciens – bēg kā žurka no grimstoša kuģa. Redzētais cilvēkus satrauca, ka daļa pašķīrās un citi arī neuzkāpa uz kuģa, lai arī viņu mantas bija ienestas. Tas jau vēstīja par kaut ko nelabu.

Ausma: 29. oktobris–30. oktobris. Spoža starojoša rīta saule ceļas pār Ventspili, kā pēdējo reizi gaismu un pa druskai arī siltumu raidīdama saule parādās Ventspilī esošiem bēgļiem, no kuŗiem ir daļa tādu, kam šī diena vissāpīgākā – šķiršanās no dzimtenes. Arī mēs un Celmu ģimene ir pie tiem. Tēta vecais “padevīgais zirgs” [t.i., divritenis] atkal darbā. Cīkstēdamies zem smagām pakām, kuŗas ved uz kuģi, ostmalā ieripo arī ritenis. Uz vienu reizi visas mantas nav atvestas. Vēl pāris reizes ritenis mēro ceļu no kuģa līdz mājai, kur Ventspilī bijām apmetušies. Pēdējās pakas, uzkrautas riteņa sedliem, līgojas uz ostu. Mūsu famīlija ar pēdējām atvestām mantām stāvējām ostmalā. Rīta saules apspīdēts Ventmalā piestājis varenais kuģis Bremerhavens. Stalts kuģis pelēkā krāsā, lieli masti. Vai tiešām šis varētu būt tas nelaimes putns, kuŗš mūs iedzīs nāvē? To man negribas ticēt. Agrāk, cik šausmīgās bailēs biju iedomājusies, kā kāpšu uz kuģa, kuŗš aizvedīs mani svešumā kā bēgli, kā dzimteni pazaudējušu cilvēku, vai nolaidīs jūŗas dibenā, atraus no dzīves skaistākos bērnības gados. Agrāk tas izlikās briesmīgi. Tikai tagad, kad kāja pacēlās, lai liktu jau soli uz kuģa kāpnēm, viss likās vienaldzīgs – ja būs lemts – dzīvošu, izturēšu, ja ne – padošos likteņa gribai. Mantas novietojām zem kapteiņa komandas tilta. Telpai, kuŗa atradās zem kapteiņa komandas tilta, apkārt bija kā sienas apvilkta brezenta drēbe. Gar sāniem telpai drēbe bija nolaista, priekšgalā (pie kuŗas sienas sēdējām mēs) brezenta drēbe stāvēja pacelta, tā kā itin labi varēja novērot kustību tur apakšā uz zemes. Pa reizei stāvējām pie telpas malas un raudzījāmies milzīgajā [pūlī], kuŗš stāvēja pie kuģa un tīkoja pēc augšā tikšanas. Mēs varējām justies lepni – bijām jau uz kuģa, tagad lepnu skatu varējām raudzīties uz lejā stāvošiem – āre, jums vēl jābaidās, vai tiksiet šeit vai nē, bet mēs jau šeit esam…

Bēgļiem līdzi ir bijušas dažāda apjoma kravas – Ģertrūde ieradusies ostā ar diviem pajūgiem, pilniem ar pārtikas un apģērbu maisiem; Ausmas ģimene bagāžu uz ostu nogādāja vairākos paņēmienos ar divriteni, savukārt Lilijas ģimenei acīmredzot nebija daudz mantu, jo viņa nemin neko par to transportēšanu un savu bagāžu nosauc par “penckelītēm”. Vienīgā Lilijas ievērojamā manta, kas iekļuvusi stāstā, bija akordeons. Ģertrūdei atmiņā palicis starpgadījums, kura dēļ viņa varēja nonākt svešumā bez vīra, savukārt Lilijai – saruna ar vācu virsnieku. Ausmas detalizētais apraksts liek minēt, ka tas veikts uz kuģa vēl pirms katastrofas. Ja Ausma tiešām būtu rakstījusi uz kuģa, tad zīmīgs būtu ļauno priekšnojautu pieminējums. Lilija kā ļaunu zīmi atceras no kuģa bēgošās žurkas, ko nav īpaša iemesla apšaubīt. Trīs bēgles turpina aprakstu par brauciena sākumu.

Ģertrūde: Tas bija preču kuģis, pārbūvēts ievainoto karavīru pārvešanai no Latvijas frontes uz Vāciju ar divu un trīs stāvu koka gultiņām. Mums vieta tika ierādīta trešajā stāvā, virs mums bija vēl viens stāvs un tad “deks” [klājs]. Lāviņas (gultas) bija pilnas ievainoto karavīru – daži piesieti, vai nu lai nenokristu grozoties vai arī [tāpēc, ka] daži bija histēriski, bļaustījās, mētājās ar rokām un kājām un kaut ko pie sevis runāja vai kliedza. Gultiņas bija aizņemtas, kādēļ nometāmies stūrī starp gultiņām uz grīdas. Kuģī bija apmēram 3500 ievainoto karavīru, kas no frontes tika pārvesti uz Vācijas slimnīcām, un minēja, ka bez tiem vēl bija tikai ap 250 civiliedzīvotāju, tātad latviešu – kā mēs. Patieso bēgļu skaitu uz kuģa īsti nevarēja zināt, jo viņi droši vien skaitīja tikai atļaujas.

Lilija: Tad nāca pavēle kāpt kuģī, sākām braukt un tik tiešām jūras slimība bija klāt. Bij tik slikti, ka rāva vai visas iekšas laukā. Kuģis bija ļoti pārpildīts, jo tie bija pēdējie kuģi, kas nāca no Igaunijas, no tādas Serves salas, kas aiz Sāmsalas ir. Līdz ar to kuģī bija daudz igauņu, viss arī bij pilns ar ievainotajiem. Mums atradās vieta kravas telpā, tas bija pašā apakšā. Tā kā kuģis bija pārpildīts, tad visiem arī tās glābšanas vestes neiznāca, kam tur iedeva, kam nē.

Ausma: Pamazām debess sāka apmākties. Spožai saulei priekšā aizlaidās pelēki rudens mākoņi, bet vēl pelēkākas un drūmākas palika ar katru stundu izceļotāju sejas. Uz klāja aukstā vējā stāvot, metās vēsi, tādēļ pa reizei gājām apsildīties apakšējās kuģa telpās pie ievainotiem. Uz kuģa caurmērā atradās 1500 ievainoto. Lielāko tiesu vācu kaŗavīri, pa starpām arī kāds latvietis. Lai gan tie ievainoti, visiem, izņemot latviešu kaŗavīrus, krūtīs gulēja salda apziņa – nu taču viņi brauc uz dzimteni pie savējiem. Tur tos saņems laipnas sejas un rokas. Ne tā kā mēs – mēs dodamies tumšā, bezcerības pilnā nākotnē. Pamazām krēsloja vakars. Nekas mūs vairs nesaistīja ar sauszemi – kuģa kāpnes jau bija noņemtas. Abos kuģa galos strādāja ceļamie krāni. Krāns, kuŗš atradās pakaļgalā, uzņēma valsts kastes, turpretī pa priekšgalu vēl lādēja privātas mantas ar saviem īpašniekiem. Es uzkāpu uz saliktiem glābšanas pludiņiem, kuŗi stāvēja turpat telpas priekšgalā pie uzceltās brezenta drēbes. Sēžot uz pludiņiem, labi varēja pārredzēt visu priekšgalu kuģim, kā arī kuģim mērojamo ceļu. Kuģis nemanot atgāja no krasta, jo, paskatoties uz krasta pusi, vairs kuģis neatradās pret tām vietām, kuŗas tiku ievērojusi kā kuģa stāvēšanas vietu. Vakara tumsā tītai Ventspils bākai paslīdējām gaŗām. Kuģis lēni slīdēja pa tumšo Ventu uz jūŗu. Pēdējos dzimtās zemes pilsētas un ciemu namus aprijusi tumsa un gar kuģa sāniem plīkšķēja atklātas jūŗas viļņi. Memme ar tēti atradās pie manis, Jānis bija kaut kur aizgājis. “Mēs braucam,” drūmi skanēja tēta vārdi. Pār vaigiem lija karstas asaras, kaut sirds bija ar visu mierā, prātā viena ticība, cerība un stingra apņemšanās. Lai cik tālu aizklīdīšu Vācijas iekšienē, vienmēr dzirdēšu dzimtenes aicinātāju balsi. Reiz atkal skatīšu Latvijas viļņojošās druvas, šalcošos mežus un ūdeņus. Svešumā nedrīkst dūšu un spēku zaudēt un tos arī es nezaudēšu. Nakti pavadījām uz klāja. Apkārt bangoja jūŗa, svaidīja kuģi. No rīta vējš drusku rimās.

Ausma pierakstījusi, ka privātās mantas lādēja kuģī kopā ar īpašniekiem, tāpēc iespējams, ka viņa redzēja arī Ģertrūdes vīra Raimunda nokļūšana uz kuģa. Katra stāstītāja atradās citā kuģa vietā: Ģertrūde – vienā telpā kopā ar ievainotajiem, Ausma – uz klāja, bet Lilija – apakšējā stāvā kravas telpā kopā ar citiem bēgļiem. Tāpēc katrs stāsts ilustrē kuģi no atšķirīga skatu punkta. Lilija arī piemin faktu, ka kuģis kā viens no pēdējiem nācis no Igaunijas. Viņai tas iespiedies atmiņā, jo pati ir igauniete. Ausmas aprakstītās izjūtas, atstājot dzimteni, liek domāt, ka par ceļojuma sākumu viņa rakstījusi vēl uz kuģa, jo, šķiet, pēc kuģa bombardēšanas, degšanas, slīkšanas un izglābšanās būtu bijis grūti detalizēti aprakstīt aizbraukšanas ainavu un emocijas – tās jau būtu nomāktas. Tālāk sākas ceļojuma dramatiskās epizodes – sievietes uzsāk stāstu par Bremerhaven katastrofu.

Ģertrūde: Pēkšņi otrā dienā dzirdējām apšaudīšanos un sprādzienu otrā pusē sienai, kur mēs atradāmies [kuģa vidū]. Kuģis sašūpojās un palika mierīgs. Bet pēc laiciņa jutām, ka viens sāns saslējās uz augšu, tad tas pamazām svērās atpakaļ un otrs sāns pacēlās. Radās satraukums, ievainotie sāka kliegt, ka mēs grimstam, un jautāt, kas notiek. Tad parādījās kāds vācu virsnieks ar revolveri un brīdināja – ja kāds cels paniku, tiks nošauts, un teica, ka viss vislabākā kārtībā un mēs tuvojamies ostai. Apklusa satraukums, tikai bija dzirdami ievainoto sāpju vaidi. Kuģis arvien vairāk svārstījās no vieniem sāniem uz otriem, un mums, kuri staigāja, bija lēni jāpāriet no vieniem sāniem uz otriem un ar savu svaru jānotur kuģis līdzsvarā. Tikko bijām vienu malu sasnieguši, kuģis nosvērās, un mums bija jāiet pretējā virzienā. Mums visapkārt kliedza un vaidēja ievainotie karavīri. Sākumā nesām līdzi savu rokas bagāžu, bet pamazām pagurām, nēsājot Kasparu un Kristīni, kuri arī bija paguruši, bet panesa visu ar apbrīnojamu pacietību. Beigās atstājām savu “bagāžu” vienā stūrī, lai turpinātu iet. Un tad pie mums nonāca arī Tētis, kurš visu laiku bija bijis uz klāja. Tai reizē viņš neko neteica, tikai, kad bijām jau pāris dienas bijuši krastā, stāstīja, ka redzējis, kā krievi no gaisa nometuši bumbas – noslaucījuši gandrīz visu klāju – nošāvuši tur esošos cilvēkus. Kā Tētis izglābies, viņš nezināja, tikai teica, ka kāpis pāri cilvēku līķiem, lai nokļūtu pie mums trešajā stāvā (sākumā aizturēts, nav laists lejā) un, kā pats teica, lai kopā ar mums mirtu, jo nav redzējis, ka vairs būtu bijusi kāda iespēja izglābties.

Lilija: Tā mēs nobraucām visu nakti, bet tagad sākas otrs rīts, un vajag uz tualeti. Mamma liek man meklēt tualeti un aizvest arī mazo māsu. Tagad pa to vienu lūku tiekam ārā, un es redzu – pilnīgs klusums, nav neviena cilvēka. Tā dīvaini palika, bet nu tā galvenā doma izčurāties, meklēju to tualeti. Dzirdu, ka lidmašīnu troksnis virs galvas. Krievi ar savām lidmašīnām nobloķējuši kuģi un sāk mest bumbas. Meta, meta, kamēr arī trāpīja mūsu kuģim. Vienā momentā kuģi sāka šausmīgi šūpot, zin, kā ar to bumbu, ka trāpa. Es tik nodomāju, ka tik pāri bortam neizsit mani. Paspēju māsai nokliegt, lai krīt gar zemi, un es viņai virsū, ja šķemba nositīs mani, viņa paliks dzīva. Tomēr tik daudz man tā saprāta bija, ka es iekrampējos tur kaut kādos dzelžos, māsa man apakšā un tā noturējāmies, savādāk uzsviestu gaisā, un pāri bortam. Pēc kāda brīža iestājās klusums, savu lādiņu devu nodeva. Sāk atvērties visas lūkas, skatos, apkārt vienas asinis, kurš tur bijis tuvāk lādiņam... Tā mūs pasargāja. Tiklīdz es redzēju pirmo caurumu, tā ar steigu līdām kuģī iekšā. Tikām pie savējiem lejā un viņi ar bija visu to sajutuši, visus sitienus un grūdienus. Nāca pavēles, lai netaisot paniku. Bet tāpat visi uztraucas, protams, ka ir bijuši bojājumi, kuģis apstājas un nodziest visas gaismas. Tad kuģis sāka degt. Kuģis vienlaicīgi deg un grimst, un arī kaut kas eksplodē, bet tas pa to augšu. Kapteinis pavēlēja nevienam nekur neiet, kuģim esot trāpījums, bet to novērsīs. Galvenais saglabāt mieru. Kur nu vairs mieru! Kuģa augša deg un grimst uz vienu sānu. Kuģis sāka arvien ātrāk grimt, sāka trūkt skābeklis. Igauņi skaitīja savas lūgšanas, sveces vairs iededzināt nevarēja, jo nebij skābekļa. Nu, ko vairs padarīt? Nekā jau vairs! Jāgaida, ka tava stunda ir klāt un caura lieta. Atceros, vēl mamma teica: “Noskaitiet lūgšanu – Mūsu Tēvs debesīs...” Mēs sākām skaitīt, nevaram noskaitīt, tikai: “Mūsu Tēvs debesīs” un “Mūsu Tēvs debesīs”. Tad mamma teica: “Nu, bērni, es par mums visiem noskaitīšu.” Viņa noskaitīja un lika pārmest krustiņu. Šitāda tad bija tā visa atvadīšanās, mēs jau zinājām, ka viss ir cauri. Ne vairs asaru, ne kliegšanas. Igauņi gan kliedza, izmisumā jau tur kā nu kurš.

Ausma: Pulksten 10 no rīta mūsu kuģim zemo mākoņu dēļ pilnīgi nemanot uzbruka ienaidnieka lidmašīnas. Vienu bumbu iemeta jūŗā, otra trāpīja kuģa pakaļgalu. Viss tas notika pāris momentos. Apšaudīja lidmašīnu, lidmašīna apšaudīja kuģi, nometa bumbas un tūlīt atkal ienira mākoņos. Mašīnas visas bija kārtībā, tādēļ līdz [pulksten] trijiem braucām paši saviem spēkiem. Apkārt pa to laiku bija salasījušies palīgkuģi, sargkuģi, ātrlaivas, zemūdenes, lidmašīnas, tikai neviens mums nevarēja tuvoties – kapteinis katru palīdzību noraidīja – pats savu kuģi ievedīšot ostā.

Dienasgrāmatā - mazā piezīmju blociņā - 11 lappušu garumā, kārtīgā skolnieces rokrakstā, katastrofu un neticamo izglābšanos detalizēti un emocionāli apraksta četrpadsmitgadīgā Ausma (Foto: No Okupācijas muzeja fonda) Dienasgrāmatā - mazā piezīmju blociņā - 11 lappušu garumā, kārtīgā skolnieces rokrakstā, katastrofu un neticamo izglābšanos detalizēti un emocionāli apraksta četrpadsmitgadīgā Ausma (Foto: No Okupācijas muzeja fonda)

Interesanti, ka visas trīs izdzīvotājas var kaut ko pastāstīt par notikumiem uz klāja kuģa bombardēšanas laikā, lai gan uz klāja būtu bijis jābūt tikai Ausmas ģimenei. Ausma precīzi fiksē uzbrukuma laiku, bet situāciju uz klāja neraksturo kā slaktiņu. Bumba, kā viņa piemin, bija trāpījusi kuģa pakaļgalā, savukārt viņa atradās kuģa priekšgalā, tāpēc viņa, iespējams, neredzēja to, ko Ģertrūdes vīrs un Lilija. Ģertrūdes vīrs stāstījis, ka esot noslaucīts gandrīz viss klājs. Tomēr kuģis bija tik milzīgs, ka viņš nevarēja spriest par visu klāju. Un mums zināms, ka izdzīvoja gan Ausmas ģimene, gan uz klāja uzgājusī Lilija ar māsu, un visticamāk arī citi, jo Ausma nemaz neatzīmē, ka uz kuģa būtu redzējusi kādu bojāgājušo. Lilija pamanīja asinis pēc sprādziena, bet pēc iespējas ātrāk atgriezās kuģa iekšienē pie mātes. Vismierīgākā, šķiet, katastrofas laikā ir bijusi Ausma, jo viņa visu laiku atradās uz klāja un redzēja, ka uzreiz pēc uzbrukuma Bremerhaven pietuvojās citi kuģi, kas radīja izredzes izglābties. Pasažieru paniku piemin Ģertrūde un Lilija, kuras ar savām ģimenēm un citiem pasažieriem faktiski bija iesprostotas kuģa iekšienē. Ģertrūde atceras, ka pasažieru nomierināšanai izmantots revolveris un draudi, Lilija piemin tikai pavēli necelt paniku un komentē – ka visi tik un tā uztraukušies.

No uzbrukuma līdz kuģa pamešanai pagāja salīdzinoši ilgs laika posms – apmēram septiņas stundas. Šo laiku trīs stāstītājas pavadījušas atšķirīgi. Ģertrūdes stāvā pasažieriem ir bijis likts pārvietoties, lai noturētu kuģi līdzsvarā. Lilija stāsta tikai par pasažieru lūgšanām, un pēc viņas teiktā varētu domāt, ka laiks no uzbrukuma līdz izkļūšanai no kuģa ir bijis salīdzinoši īss, jo starplaikā viņa nepiemin neko ievērības cienīgu. Savukārt Ausma mierīgi raksta, ka piecas stundas kuģis braucis saviem spēkiem un tikai pēc tam sācies “šausmīgs skats”. No tā var spriest, ka pasažieros uz klāja pēc uzbrukuma ilgāku laiku nav bijis īstas dzīvības draudu izjūtas.

Visos stāstos ieskanas arī gatavošanās bojāejai. Ģertrūde pati, būdama grūtniece, par nāvi, šķiet, nav domājusi, bet viņas vīrs, pēc uzbrukuma nonākot no klāja pie ģimenes, domājis, ka nāk ar visiem kopā sagaidīt nāvi. Lilija un pasažieri viņas stāvā nebija nodarbināti ar kuģa noturēšanu līdzsvarā un neko citu nedarīja, kā tikai gatavojās nāvei, skaitot lūgšanas. Savukārt Ausmai bija fatālas domas par bojāeju jau pirms uzkāpšanas uz kuģa.

Ģertūde: Tad nodzisa ugunis – bijām apstājušies pie koka kāpnēm, kas vienīgās veda uz otro stāvu. Spiedāmies kopā ar citiem, lai tiktu tuvāk kāpnēm. Sāka nākt deguma smaka un dūmi. Gribējām spiesties uz augšu, bet kāds, šķiet, augšā atturēja. Augšā bija apmēram metru plata apaļa lūka, kurai mums bija jāizlien cauri. Nezinu, cik ilgi tas vilkās, tad pēkšņi redzēju, ka Tētis ar Kasparu klēpī izspraucās cauri lūkai, spiedu Omammu uz trepēm un redzēju arī viņu izspiežamies, Šneidera kundzei klēpī bija Kristīne. Spiedu viņu un pēc tam pati tiku uz trepēm. Kad biju cauri lūkai, redzēju gaismu no vairākām vietām, laikam tiku līdz kādai, jo pēc brītiņa maldīšanās biju uz kuģa klāja. Zem manis palika ievainotie karavīri uz savām lāviņām, kuri nebija paši spējīgi pārvietoties. Garāmejot redzēju, ka viņi iededzināja sērkociņu un, vienam galam nodegot, apgrieza sērkociņu otrādi, lai ilgāk degtu, un vācu valodā sauca: “Palīdziet, šeit es esmu, palīdziet!” Neviena vairs nebija, kas tiem palīdzētu, katrs centās tikt pats laukā no dūmiem un tumsas apņemtās telpas. Tā arī neatceros, kā biju tikusi uz klāja – redzēju uguni sev tuvumā. Acīmredzot kuģis tai brīdī nosvērās man labvēlīgi, jo slīdēju. Noslīdēju kuģa malā un no blakus padotā glābšanas kuģa divi vācu matroži mani saņēma un pārcēla drošībā. [..] Un tā apgriezos un gribēju iet, kad jūrnieks man jautāja, vai nevaru palīdzēt vienam ievainotam aiziet līdz kuģa vidum, kur viņu sagaidīšot sanitārs. Jā – tas bija mana auguma vīrietis, viņam abas rokas ģipsī, viena ar tādu kā stuti leņķī pleca augstumā un otra nokarājās gar sāniem. Abas kājas bija sasaitētas līdz gūžas locītavai kā kluči un mugurā operācijas krekliņš – sniedzās līdz viducim, mugura vaļā, tikai pie kakla sasiets. Palīdu zem viņa uz augšu uzstutētās rokas, ar vienu roku turēju to, otru apliku viņa izdilušajam ķermenim un sākām lēni kustēties uz priekšu. Viņš kaut ko teica latviski, un es prasīju: “Jūs esat latvietis?” “Jā,” viņš atbildēja un sāka raudāt. Uz brīdi apstājās, pagrieza galvu uz manu pusi, kas, šķiet, arī sagādāja viņam grūtības, un raudot teica: “Jūs, latviete, izglābāt man dzīvību.” Es nebiju tā, kas viņu izglāba no degošā kuģa, bet acīmredzot arī viņš no pārdzīvojuma nezināja, kā bija tik tālu ticis. Turpat arī pienāca daži sanitāri un pārņēma viņu savā rīcībā. Gāju tālāk – pa ceļam man norādīja, kur apakšējā stāvā ir apmetušās privātpersonas. Pēkšņi man pretī nāk Tētis – esam abi no laimes pārsteigti. Prasu, kur bērni un Omamma, un Tētis saka: “Esam visi, tikai tu mums trūki.” Viņš noveda mani otrā stāvā, kur uz grīdas kaktā sēdēja Omamma un zem katras rokas viņai pa bērnam. Kā vista ar cālēniem – kā par to runāju vēlāk, kad atceros šo skatu. Kaut arī visa manta bija palikusi uz kuģa, pat sasmērētās drēbes, bijām izglābuši savas dzīvības.

Lilija: Un tad tai brīdī nāk pavēle no kapteiņa – atstāt kuģi! Vispirms sievietes un bērni, tad pārējie. Nu, un tad mēs ar tā sarosījāmies, bet kuģim mazas trepes. Tur, kas pa tām trepēm tiek pāris pakāpienus augšā, citi atkal rauj viņu lejā, tie no lejas atkal spiež tos uz augšu. Nu haoss pilnīgs, nesaprotams. Vienā brīdī jutu, ka es palieku ar mammu un neredzu nekur vairs māsas. Es biju krampjaini ieķērusies mammas rokā un turējos. Labums bija tas, ka man jau nāca tie 18 gadi un es skolā nodarbojos ar vingrošanu uz līdztekām, nu jā, un man tā roku muskulatūra bija tāda stingra. Tad tikām pie margām, kāpām un jutu, ka no apakšas mūs grūž. Vienu brīdi norāva lejā, tad atkal uz augšu, visi cenšas tikt uz priekšu. Pēkšņi sajutu, ka esam ugunī, viss deg, eksplodē. Neko nevarēja saprast, un tas kuģis jau tādā stāvoklī, ka gribēdams nevari tikt pret to stāvumu. Mani vispār izglāba tāda biezas vilnas kleita ar faltēm. Mamma tikai teica, lai metot pāri galvai, lai mati nesāk degt. Es vēl mammu aiz drēbēm ņēmu vienā momentā, jo viņa bija nokritusi, un tad es jutu, ka mēs abas krītam caur uguni. Kur mēs kritām, es nezināju. Izrādījās, ka mēs nokritām uz cilvēkiem, vai viņi bija dzīvi, vai beigti, nezinu. Bet tad es sapratu, ka vairāk neesam uz tā kuģa, ka mēs nokritām uz glābšanas kuģa. Nu nebija tas kuģis liels, kā jau glābšanas kuģis ar plašu klāju. Bet nu fakts bija tāds, ka mēs nokritām uz mīkstu vietu, uz tiem cilvēkiem, un nesasitāmies, nevar zināt, kā tur tie pirmie bij krituši. Tās bija arī tās pēdējās, nezinu, minūtes varbūt piecas, un tad glābšanas kuģis atrāvās nost. Varētu teikt, ka tās bija tādās lielas laivas, tās atrāvās nost. Šausmīga vētra jūrā bija. Un vairāk arī… es domāju, ka vēl viena sieviete aiz mums izglābās. Jo es tikai redzēju to, ka viņa nešķīrās no tās savas rokassomiņas, bet tie glābēji, tie izrāva visu un iesvieda jūrā. Nu jābūt ir rokām brīvām. Uz kuģa matroži tā strādāja, cepuri nost! Es tikai visu laiku nesaprotu, kā mēs varējām uzkrist tajā īstā brīdī uz glābšanas kuģa.

Ausma: Ap puspieciem palīgkuģi nāca klāt, neprasot kapteiņa atļauju, jo pus kuģis jau bija liesmās. Sākās šausmīgs skats. Katrs pārlēca, kā varēja, citi iekrita jūŗā. Vieglāk ievainotie glābās paši saviem spēkiem, neviens tiem nepalīdzēja. Smagāk ievainotie palika uz degošā kuģa. Naktī desmitos iebraucām Dancigā. Pirmā mirklī zudušās mantas likās mazvērtīgas, jutāmies laimīgi, ka izglābām dzīvības, bet tagad dienu jo dienas zudušās mantas palika žēlāk, līdz Köslinā varējām iegādāties pirmās nepieciešamības mantas.

Notikušais ir bijis šoks visiem. Stāstos minēta neziņa un neizpratne, kā īsti notikusi izglābšanās. Tas attiecināms gan uz Ģertrūdes vīru, kas bombardēšanas laikā bija uz klāja, gan Ģertrūdi, kā arī leģionāru, kam viņa palīdzēja. Arī Lilija nesaprot, kā viņas ar māti varējušas īstajā brīdī uzkrist uz glābšanas kuģa. Viņa domā, ka bijusi viena no pēdējām, kas izglābusies, un uzsver, ka izglābties palīdzēja fiziskais spēks un bieza vilnas kleita. Minētajām bēgļu ģimenēm izdevās izglābt tikai savas dzīvības, jo izglābto mantu saraksts ir pavisam trūcīgs: Ģertrūdes ģimenei palikusi tikai slēpojamā jaka un binoklis, Ausmas ģimenei – kanniņa ar cukuru, vilnas šallīte un dienasgrāmata, savukārt Lilija vispār nepiemin nekādas mantas. Tālāk Ģertrūde un Lilija pastāsta vēl arī par to, ko bija dzirdējušas un lasījušas par Bremerhaven katastrofu, kuru pašas bija piedzīvojušas.

No kuģa "Bremerhaven" izglābtie priekšmeti - Ausmas mātei Lūcijai Apsītei rokās bija alumīnija piena kanniņa ar cukuru, Ausmai ap kaklu - vilnas šallīte un kabatā - dienasgrāmata (Foto no Okupācijas muzeja arhīviem) No kuģa "Bremerhaven" izglābtie priekšmeti - Ausmas mātei Lūcijai Apsītei rokās bija alumīnija piena kanniņa ar cukuru, Ausmai ap kaklu - vilnas šallīte un kabatā - dienasgrāmata (Foto no Okupācijas muzeja arhīviem)

Ģertrūde: Klīda visādas baumas – mūsu kuģim pēc uzlidojuma bija padoti vairāki glābšanas kuģi, bet mūsu kuģa kapteinis tos nepieņēma. Ja viņš pats ievestu bojāto kuģi ostā, dabūtu lielu naudas gratifikāciju un paaugstinājumu dienesta pakāpē. Viņš esot bijis piedzēries un atraidījis jebkādu piedāvājumu. Beidzot viņam ar revolveri piedraudēts, bet, kad palīdzību pieņēma, jau bija daudz par vēlu. Varēja izglābt daudz vairāk dzīvību. Nezinu, cik karavīru aizgāja bojā, bet pēc pāris dienām runāja, ka tikai 70–80 privātpersonu izglābušās. Kāda sieviete Olga Roze, ar kuru gulējām vienā barakā pēc izglābšanās un ar kuru arī vēlāk satikāmies (ļoti daudz mums palīdzēja), zināja stāstīt, ka mātes izmisumā metušas bērnus uz blakus padotā kuģa – kuģis sasvēries, [kāds] bērns iekritis jūrā un māte lēkusi pakaļ, laikam domādama, ka varēs savu bērnu izglābt, bet tā iegrimusi ar visu bērnu jūrā starp kuģiem.

Lilija: Pēc tam jau lasīju aprakstu par to Bremerhaven kuģi, tur bija teikts, ka vētra bijusi tāda, ka nevarējis nemaz piebraukt ar to glābšanas kuģi. Kad nu tas vilnis to glābšanas kuģi piesvieda pie tā lielā kuģa, tad tajā brīdī vajadzēja uzkrist un, ja tu neuzkriti, tad tu biji jūrā. Izglābās 500 cilvēku no pieciem tūkstošiem. Tas pats, kas Estonia – izglābšanās viens pret desmit. Beigās arī māsas abas izglābās, tikai atsevišķi no mums. Vecākā māsa dabūja spēcīgu savainojumu, līdz krastam jau bija sākusies asins saindēšanās un viņai gribēja amputēt kāju. Jau nāca krievi virsū, laika nebija, bija pavēle tikai saglabāt dzīvību. Pēc plāna mums vajadzēja izkāpt Dancigā, bet izkāpām mēs Gotenhāfenā, jo tā avārija bija. Bet necik ilgs laiks nepagāja Vācijā, kad mums bija jāatgriežas Latvijā. Latvijā arī uzzinājām, ka ir dzīva mūsu ceturtā māsa, kura evakuācijas laikā palika Smiltenē.

Oficiālā informācija par Bremerhaven katastrofu nevēsta par kapteiņa rīcību (tikai uzrāda viņa vārdu – Grass), bet izdzīvotājas par to sniedz pretrunīgas ziņas, kas, protams, galvenokārt iegūtas kā baumas. Lilija atceras, ka “kapteinis pavēlēja nevienam nekur neiet, kuģim esot trāpījums, bet to novērsīs”, bet vēlāk pavēle atstāt kuģi esot nākusi tieši no kapteiņa, turklāt ar norādi – vispirms sievietes un bērni, kuru gan uz kuģa bija maz. Ģertrūde dzirdējusi, ka kapteinis ir bijis piedzēries un atraidījis palīdzību, jo vēlējies iegūt atzinību, un palīdzību pieņēmis tikai pēc tam, kad viņam piedraudēts ar revolveri. Arī Ausma apstiprina, ka kapteinis noraidījis jebkuru palīdzību un vēlējies pats ievest kuģi ostā, bet apmēram sešas stundas pēc uzbrukuma palīgkuģi nākuši klāt, neprasot kapteiņa atļauju. Ja Ausmas pieraksti ir precīzi, tad no glābšanas operācijas sākuma līdz kuģa nogrimšanai bija trīs stundas (no 16.30 līdz 19.30), kas arī nodrošināja lielākās daļas pasažieru izglābšanu.

Visvairāk atšķiras izdzīvotāju ziņas par Bremerhaven pasažieru un izglābto skaitu. Lilija atceras, ka pēc katastrofas bija lasījusi presē, ka izglābušies tikai pieci simti cilvēku, bet, iespējams, ka viņas atmiņā palikušais skaitlis 500 patiesībā ir presē minētais bojāgājušo skaits. Ausma savā dienasgrāmatā precīzi bija piefiksējusi, ka uz kuģa bija 1500 ievainoto, un raksta, ka ievainotajiem neviens nepalīdzēja. Tomēr, visticamāk, viņa bija viena no pirmajām, kas nonāca uz glābšanas kuģa, un nezināja, kā glābšanas operācija norisinājās pēc tam, kad viņa kuģi bija atstājusi. Ģertrūde atstāsta, ka runāts, ka mātes izmisumā metušas bērnus uz glābšanas kuģa, un bijuši bērni, kas iekrituši jūrā. To apstiprina Ausmas rakstītais, jo viņa esot redzējusi cilvēkus krītam jūrā. Ģertrūde min, ka kuģī bijis apmēram 3500 ievainotu karavīru (visticamāk, sajaucot ar kopējo pasažieru skaitu) un 250 bēgļu (pēc oficiālajām ziņām – kopā bija 680 bēgļi), bet izglābušās 70–80 civilpersonas jeb apmēram 20% bēgļu. Patiesībā izglābās 391 bēglis, tomēr daļēji Ģertrūdei ir taisnība, jo tieši starp bēgļiem proporcionāli bija visvairāk bojāgājušo (apmēram puse). To grūti izskaidrot, jo no stāstiem mums sīkāk zināmi tikai izdzīvojušo bēgļu, nevis ievainoto karavīru glābšanas apstākļi. Iespējams, ka daļa bēgļu nebija kopā ar karavīriem, kādās telpās, ko vistiešāk skāra sprādziens un ugunsgrēks. Kopumā glābšanas operācija ir bijusi ļoti veiksmīga – izdevies izglābt lielāko daļu pasažieru, tostarp milzīgu skaitu nestaigājošu ievainoto. Glābšanas labos rezultātus noteica arī laimīgā nejaušība, ka kuģis negrima strauji un uz ūdens noturējās 10 stundas pēc sprādziena.

Šie trīs stāsti kalpo par ilustrāciju salīdzinoši mazsvarīgai katastrofai, kas Otrā pasaules kara laikā risinājās Baltijas jūrā. Šī kuģa katastrofa ir tikai viena no daudzām un nav pelnījusi īpašu uzmanību, jo bojāgājušo skaits ir salīdzinoši neliels. No kara vēstures viedokļa tai vispār nav nekādas nozīmes, jo tā nekādi neietekmēja kara rezultātu. Tomēr šie stāsti rāda, kā salīdzinoši nenozīmīgi notikumi skar individuālus likteņus, ar kādiem pārdzīvojumiem un zaudējumiem saskaras “vienkāršais cilvēks”, atainojot karu no bēgļa, civiliedzīvotāja perspektīvas.  

Raksts no Septembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela