Kirils Kobrins

Īsa ziņu vēsture ar epilogu

Spiegel: Andersona kungs, parunāsim par žurnālistikas nākotni.

Andersons: Tas izskatās pēc ļoti nepatīkamas intervijas. Es nelietoju vārdu “žurnālistika”.

Spiegel: Labi, bet kā ir ar avīzēm? Gan ASV, gan citur pasaulē tās atrodas ļoti bēdīgā stāvoklī.

Andersons: Piedodiet, es nelietoju vārdu “mediji”. Es nelietoju vārdu “ziņas”. Manuprāt, šiem vārdiem vairs nav nozīmes. Tie apzīmēja izdevējdarbību 20. gadsimtā. Šodien tie ir šķērslis. Tie aizšķērso mums ceļu kā rati bez zirga.

Spiegel International, 2009. gada 28. jūlijā

Īstā “avīžu vēsture” Rietumos sākas Jaunajos laikos; faktiski tā sākas kā “jaunumu” (news) vēsture, īpaša žanra vēsture. Sekularizācija, pilsētu ekonomikas augšana, buržuāzijas, valsts nostiprināšanās un, protams, “pasaules atklāšana” radīja apstākļus, lai parādītos “jaunumi”, bet pēc tam arī to nesējus – avīzes. Anglijā Kārļa I valdīšanas laikā cirkulēja tā saucamās “jaunumu vēstules”, “jaunumu sūtījumi” (news letters), kurās tika iespiestas ziņas un tenkas, kas bija savāktas Londonas tavernās un kafijas namos. Reizēm tādās vēstulēs bija arī tīras lapas, kur – līdz ar to izplatīšanos valstī – provinces iedzīvotāji ierakstīja paši savus notikumus un sūtīja tālāk (ļoti līdzīgi tam, kā šodien, interneta laikmetā, daudzi mediji cenšas gatavot “tautas jaunumus” ar blogu, forumu un tvitera starpniecību). Gandrīz vienlaicīgi Anglijā radās arī pašas “avīzes”, kas savu nosaukumu bija ieguvušas no “jaunumiem” – newspaper. Šajā valstī, spriežot pēc visa, pirmā avīze bija Weekely Newes (1622). Kontinentā šis iespiedprodukcijas veids radās jau mazliet agrāk – 1605. gadā impēriskajā pilsētā Strasbūrā Johanns Karoluss izdeva Relation aller Fürnemmen und gedenckwürdigen Historien – kā šodien uzskata, pirmo iespiesto avīzi pasaulē. Turpmāko dažu gadu desmitu laikā avīzes parādījās praktiski visās Eiropas valstīs, bet 17. gadsimta beigās – Ziemeļamerikas kolonijās.

Jāsaka, jau kopš paša sākuma “jaunumu” žanrā – proti, veidā, kādā tas izpaudās “jaunumu lapās”, newspapers, – bija nopietnas atšķirības, ko noteica tās sabiedrības raksturs, kura jaunumus ražoja un patērēja. Anglijā, un tāpat arī tajās kontinenta daļās, kur bija īpaši attīstīta pilsētu dzīve, sabiedriskie pamati, kur kopienas pašpārvaldes tradīcijas bija iesakņojušās, “jaunumi” skāra dažādas dzīves jomas, ziņu veidotāji bija ne tikai titulētas vai pie varas esošas personas, un, pats galvenais – ne tikai valsts, drīzāk tieši ne valsts. Francijā, pēc tam – Krievijā, valsts (monarha galms vai pats monarhs) bija galvenais jaunumu veidotājs, reizēm – redaktors, bet dažkārt pat sacerētājs. Ir zināms, ka dažus tekstus La Gazette rakstīja pats Ludviķis XIII. Pēteris I pats atzīmēja holandiešu avīzēs to, ko vajadzēja tulkot izdevumam “Ziņas par kara un citiem zināšanas un atcerēšanās vērtiem notikumiem, kas atgadījušies Maskavas valstī un citās apkārtējās zemēs”, un pat veica korektūru. Vēlāk šīs atšķirības starp valstīm, lai arī saglabājās, tomēr vairs nebija tik krasas (vismaz 19. gadsimtā), tomēr jau 20. gadsimtā galīgi izveidojās divi jaunumu veidi, divu pēc Pirmā pasaules kara valdošo sistēmu – totalitāri autoritārās un “demokrātiskās” (protams, ļoti nosacīti) – ietvaros. Bet ne tikai tādēļ 20. gadsimts “avīžu vēsturē” bija revolucionārs laiks. Radio un televīzija līdz minimumam samazināja laika atstarpi starp notikumu un ziņu par to. Skaņa un bilde informāciju padarīja bagātāku un ļāva stiprāk iedarboties uz tās patērētāju, radot nepastarpinātas piedalīšanās ilūziju. Šādā nozīmē “avīžu jaunumi” pārstāja būt īsti “jaunumi” – tie neizbēgami noveco, pirms nonāk presē, nerunājot nemaz par lasītāja pastkastīti. “Papīra prese” 20. gadsimta 80. gadu sākumā, šķiet, galīgi padevās televīzijai un radio – un tas nebija nejauši, ka tieši 1980. gadā Teds Tērners radīja CNN, pasaulē pirmo televīzijas tīklu, ko pēdējās ziņas aizpildīja visas 24 stundas diennaktī. Laiks tāpat kā viduslaikos atkal iekļāvās ciklā – īpaši, ja ņem vērā jaunumu pastāvēšanas galveno principu: tie tiek radīti tikai tam, lai pēc iespējas ātrāk nomirtu. Jaunumu pasaulē nevar būt “pagātnes” (tā tiek pieļauta vienīgi kā reizēm pievienotās factboxes), nav Vēstures, bet tiek stāstītas daudzas “vēstures”, kas ietilpinās dažās minūtēs.

Pēdējie divdesmit gadi gandrīz pilnībā noslaucīja šo shēmu, un šeit laikam gan tehnoloģijas revolūcija ir tikpat svarīga, kā politiskā. Internets iznīcināja diennakts dalījumu 24 daļās (vai pat 48, ja ņem vērā televīzijas un radio “ziņas īsumā” katrā pusstundā), padarīja jaunumus pieejamus jebkurā sekundē, tikko lietotājam iegribēsies pāris reizes uzklikšķināt peli; un praktiski pavisam iznīcināja atstatumu starp notikumu un ziņu par to. Jaunumu pasaule tagad nav strukturēta, tā ir bezformīga un atrodas pogas spiediena attālumā no cilvēka. Viesi Mumbajas hotelī, kad uzbruka teroristi, tiešajā ēterā stāstīja par to, kas notiek ap viņiem. Tie, kuri bija ieslēgušies savā numurā, par terora aktu stāstīja tviterī, kas tikko tobrīd sāka kļūt modīgs. Taču runa ir ne tikai par jaunumiem, kurus pieņemts uzskatīt par “svarīgiem”. Britu aktieris un rakstnieks Stīvens Frajs reiz bija iestrēdzis liftā – un tūlīt pat paziņoja par to tviterī. Teiktajam viņš pievienoja ar smārtfonu uzņemtu fotoattēlu. Šī ziņa izsauca simtiem komentāru, un uz dažiem no tiem iestrēgušais Frajs uzreiz arī atbildēja. Par spīti notikuma nenozīmīgumam, tas tika fiksēts daudzās avīzēs un dažos telekanālos, par to rakstīja blogeri. Lifta negadījums ar Fraju ļāva Twitter iegūt popularitāti, kādu tam diez vai būtu nodrošinājusi dārga reklāma, taču runa nav par to. Šis gadījums tikai kārtējo reizi demonstrēja, ka vidutājs starp notikumu, ziņu par to un informācijas patērētāju nav vajadzīgs. Ja runa būtu tikai par tehnoloģijām, avīzes un “informatīvā ziņošana” būtu nomiruši jau šodien. Bet ir vēl viens jautājums – ideoloģiska rakstura. “Jaunumu” uzdevums ir radīt pasauli ar noteiktu hierarhiju, dinamiku, teleoloģiju, ja gribat – eshatoloģiju. Pietiek izanalizēt pašu faktu atlasi un palūkoties uz jaunumu kārtību izdevumā (vai tīmekļa lapas galvenajā lappusē), un šī hierarhija būs skaidri redzama. Jaunumu atlase, rakstīšana un translācija nav “sakropļotas” vai “patiesas” informācijas izplatīšana, tā ir pamācoši uzvarošas paradigmas sērijveidīga atražošana, kura demonstrē savus dzelžainos likumus uz cītīgi atlasītu piemēru pamata. “Jaunumu pasaules” galvenais uzdevums ir sociāli pedagoģisks: atgādināt par to, kas ir svarīgs, un kas – nav, piespiest skatītāju, klausītāju, lasītāju vēl reizi zvērēt uzticību visām šīm vērtībām. Un nav svarīgi, kādām – komunistiskām, liberālām, ekoloģiskām; galvenais ir tas, ka jaunumu pasaule strukturē patērētāja bezformīgo apziņu. Tieši šo funkciju arī apšauba internets. Ja jaunumi patērētājam netiek piegādāti jau gatavā veidā, jau izveidotā, noregulētā kārtībā, ja patērētājs pats var tos atlasīt no vesela ziņojumu okeāna, ja ikviens var radīt kaut ko līdzīgu newscast, tad sociālā un politiskā jaunumu pedagoģija nav iespējama. Laika privatizācijai Jaunajos laikos seko jaunumu privatizācija – un tas patiešām var kļūt par šī laikmeta saturu.

Raksts no Septembris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela