Signe Mežinska

Infanticīds un inkubators

Gadījumi, kad mātes nogalina savus bērnus, Vācijā notiek gandrīz katru mēnesi, un cilvēki sāk vaicāt - kāpēc? Saksijas-Anhaltes ministru prezidents ir izraisījis aizvainojumu, pieļaujot, ka šādas sekas varētu būt Austrumvācijas komunistu likumiem, kuri sievietēm ir veidojuši, kā viņš saka, "paviršāku attieksmi pret jaunu dzīvību".

Spiegel Online, 2008. gada 25. februārī

Kliedziens “tiek nogalināti bērni!” visos laikos ir bijis spēcīgs ierocis politisku kaislību uzjundīšanai. Arī pēdējā laikā visai bieži nācies sastapties ar infanticīda pieminēšanu politikas kontekstā. Pārmetumi par infanticīda aizstāvēšanu līdz ar saukli “Jēzus nebalsotu par Obamu” izteikti ASV prezidenta kandidātam. (Obama ir atbalstījis likumu, kas ļauj mediķiem neglābt bērnu, kurš ir izdzīvojis pēc medicīniska aborta.) Brazīlijā nerimst politiskas diskusijas par to, vai uz Amazones indiāņu ciltīm būtu jāattiecina likumā paredzētie sodi par jaundzimušo nogalināšanu. Paši indiāņi uzskata, ka bērns, kurš nācis pasaulē ar smagām fiziskām nepilnībām, nevarēs strādāt, cietīs un nesīs ciltij nelaimi, tādēļ turpina seno tradīciju nogalināt šādus zīdaiņus. Indiāņus un kultūras relatīvismu aizstāv antropologi, kuri apgalvo, ka nevienam nav tiesību iejaukties šo cilšu dzīvē un morālē. Vācu kristīgais demokrāts Volfgangs Bēmers intervijā žurnālam Focus paziņoja, ka Austrumvācijā ir četras reizes vairāk infanticīda gadījumu nekā Rietumvācijā, jo sievietes to uzskata par dzimstības regulēšanas metodi, un šāda attieksme ir komunistiskā režīma liberālās abortu politikas sekas.

Iedomājoties jaundzimuša bērna nogalināšanas ainu, mani, tāpat kā lielāko daļu Rietumu sabiedrībā augušu cilvēku, pārņem šausmas. Īpaši, ja noziegumā tiek vainota bērna māte. Tomēr šķiet pārāk vienkārši un klišejiski domāt, ka sievietes izvēle nogalināt savu bērnu būtu izskaidrojama tikai ar kādas valsts politisko pagātni. Gluži tāpat kā maldīgi ir domāt, ka infanticīds Rietumu pasaulē ir gandrīz pilnībā izskausts un atliek tikt galā ar dažām sievietēm, kuras ir sabojājusi komunistu ideoloģija. Antropologi un vēsturnieki apgalvo, ka infanticīds ir pastāvējis visās sabiedrībās un laikmetos, un lielākoties bijis arī sociāli akceptēts. Kur īsti meklēt tā cēloņus? Viens no galvenajiem infanticīda mērķiem vēsturiski ir bijusi dzimstības kontrole. Parasti nevēlamu bērnu nogalināja tūlīt pēc dzemdībām, un tā bija (un daudzviet pasaulē vēl arvien ir) viena no retajām bērnu skaita regulēšanas iespējām. Aborts, kas arī ir praktizēts visos laikmetos, bija daudz bīstamāks mātei un bieži vien nedeva vēlamo rezultātu. Infanticīds bija iedarbīgs, nekaitīgs mātes veselībai un ļāva veikt spēcīgāko zīdaiņu atlasi. Šādā nozīmē infanticīds ir sociāla prakse, kuras mērķis - nodrošināt sabiedrības demogrāfiskās vajadzības.

Protams, iedarbīgas kontracepcijas izgudrošana ir būtiski mainījusi attieksmi pret infanticīdu tehnoloģiski attīstītajās kultūrās. Tomēr liekulīgi būtu apgalvot, ka modernās sabiedrības ir atteikušās no sociāli akceptētas zīdaiņu nogalināšanas. Vismaz iedzimtas slimības gandrīz visās sabiedrībās ir bijis nopietns un leģitīms infanticīda iemesls. Vecākiem un sabiedrībai ir bijušas tiesības izvēlēties, vai veltīt laiku un resursus slima bērna audzināšanai. Infanticīda reālā norise, slēpjoties aiz tehnoloģiju aizsega, gan ir kļuvusi nemanāmāka un neitrālāka. Aborts, kas ir kļuvis drošāks, tiek veikts arvien vēlākā grūtniecības laikā medicīnisku iemeslu dēļ (parasti tās ir augļa pataloģijas). Ir grūti rast argumentus apgalvojumam, ka vēlīns medicīnisks aborts 23. grūtniecības nedēļā būtiski atšķiras no Amazones indiāņu paražām nogalināt jaundzimušo, it sevišķi, ja tas tiek darīts iedzimtas slimības dēļ. Indiāņiem gluži vienkārši ir grūtāk pieejamas un saprotamas modernās diagnostikas un aborta veikšanas metodes.

Būtu naivi arī apgalvot, ka notiek morāles progress, kurš drīzumā varētu izskaust leģitīmu infanticīdu. Drīzāk ir vērojams pretējais - notiek asas diskusijas par brīdi, kad bērns būtu jāsāk uzskatīt par personu, un pastāv visai reāla iespēja, ka Pītera Singera un Maikla Tūlija paustais viedoklis, ka vismaz noteiktos gadījumos vecākiem būtu jāļauj izšķirties par bērna nogalināšanu pat līdz vairāku mēnešu vecumam, gūs virsroku.

Tomēr ir skaidrs, ka tas, par ko uztraucas ministru prezidents Bēmers, nav leģitīmais infanticīds - Rietumu sabiedrībā tā ir smagi slimu bērnu nogalināšana pirms vai, iespējams, tūlīt pēc dzimšanas. Viņš nerunā arī par kultūras relatīvismu. Bēmers runā par gadījumiem, kad mātes nogalina veselus jaundzimušos sabiedrībā, kurā valdošās vērtības nepieļauj šādu rīcību. Pirmā reakcija, kas rodas, izdzirdot par šāda veida slepkavībām, ir doma par psihiskas slimības ietekmi. Tomēr, pētot infanticīdu 35 dažādās sabiedrībās, Martins Deilijs un Margo Vilsone ir secinājuši, ka galvenais iemesls, kādēļ vecāki nogalina savus bērnus, nav vājprāts, bet gan sajūta, ka bērnu nebūs iespējams veiksmīgi izaudzināt. Šādas nojautas cēloņi var būt dažādi - bērna veselības problēmas, materiāla nabadzība vai sociāla atbalsta trūkums. Brīdī, kad vecāki vai lielāka sociālā grupa jūt, ka vide nav labvēlīga, tiek pieņemts lēmums nogalināt.

Te nu atliek uzdot sev jautājumu - vai ar dzīvības svētuma vērtības deklarēšanu vien pietiek, lai cilvēkā radītu dziļi iesakņotu drošību par sava bērna nākotni un drošu vidi. Ja vērtības pastāv tikai teorētiski vai ļoti tālu no sievietes, kura bērnībā ir cietusi no vardarbības vai nabadzības, viņas lēmums nogalināt bērnu vairs nešķiet tik neizskaidrojams. Lasot par lietuvieti Almu, kuras izvēle nogalināt divus no saviem pieciem bērniem, ir baisa, es tomēr nespēju izvairīties no domām par viņas pašas bērnību, kurā vardarbībai un vecāku nežēlībai ir bijusi visai liela vieta. Un vienlaikus nāk prātā tikko dzirdētais, ka cilvēki Latvijā vēl arvien vairākumā gadījumu uzskata, ka vardarbība ģimenē ir ģimenes iekšējā lieta, kurā nav jāiejaucas. Deviņdesmito gadu vidus ekonomiskās krīzes laikā Ungārijā infanticīdu skaita samazināšanai pie slimnīcu ieejām novietoja īpašus inkubatorus, kuros nabadzīgi vecāki varēja nesodīti ielikt jaundzimušos. Varbūt ir vērts atgriezties pie šādas prakses, atzīstot infanticīda realitāti un vērtību nespēku?

Raksts no Aprīlis, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela