Golema tapšana
Foto: Ainars Gulbis

Ar polittehnologu Gļebu Pavlovski sarunājas Arnis Rītups

Golema tapšana

Māksla pārliecināt, ar vārdiem panākot savu, ir veca kā Aristotelis un viņa rētorika. Starp pasaules pārliecināšanas mākslas meistariem ir vismaz divi odesieši – pirmais, protams, ir neatkārtojamais Ostaps Benders, kura nodomu mērogs ļāva iztēloties vēl nebijušu iespēju apvāršņus ne tikai Vasjuku šaha kluba biedriem. Otrs ir krietni reālāka un daudz vēsturiskāk orientēta personība, kas pēc nodomu un darbības amplitūdas krietni pārspēj savu galveno konkurentu pārliecinošāko odesiešu debesjumā. Es nezinu nevienu citu pēdējās desmitgadēs cilvēka prāta radītu veidojumu, kas būtu sarežģītāks, ietekmīgāks un neparedzamāks kā 1951. gadā Odesā dzimušā Gļeba Pavlovska pasaulē laistā varas sistēma, kas pēdējos gados pazīstama kā “putinisms” (tieši savā neparedzamībā un neaprēķināmībā tā ir dzīvelīgāka par daudziem it kā dzīviem cilvēkiem). Iespējams, ka esmu uzķēries uz paša Pavlovska radītā iespaida par viņa lomu vēstures procesu veidošanā, taču, ja tā, tad esmu tikai viens no daudziem, kuri varas struktūru tapšanas necaurskatāmību kompensē ar viena atbildīgā varoņa izvēli, lai gan pat man ir skaidrs, ka neviens “vēstures darbības subjekts” nekad nedarbojas viens un nekāda “vēstures darbība” nav iespējama, ja to nepieļauj no vēstures darītājiem neatkarīga “vēstures situācija” un ja darītgribošiem neizdodas nonākt īstajā brīdī un vietā, kur kļūst iespējams vēsturiski nozīmīgs solis.

Pavlovska studiju gados, Odesas Universitātē studējot vēsturi, nodibinātā studentu apvienība “Vēstures darbības subjekti” iezīmē ne tikai vēlmi saprast, kā kļūst par vēstures subjektu, bet arī sākumu viņa noturīgai vēlmei par tādu kļūt. Šajā ziņā, iespējams, izšķirošu lomu vēstures politiskošanā nospēlēja Pavlovska iepazīšanās ar viņa nākamo un līdz pat šim laikam galveno skolotāju Mihailu Gefteru (1918–1995) – vēsturnieku filozofu, kuru arī pēc izmešanas no PSRS Zinātņu akadēmijas turpināja interesēt tikai viens – vēstures, un īpaši Padomju Savienības vēstures, slēptais mehānisms, kas izraisa un virza notikumus. Gefteram, vēsturei un politikai veltītais medijs gefter.ru ir tikai pēdējais no vairāk nekā diviem desmitiem mediju projektu, kurus “palaidis” Pavlovskis. Pēdējā gada laikā Pavlovskis publicējis divus savām sarunām ar Gefteru veltītus sējumus, pēdējais no tiem, “Trešās tūkstošgades nebūs"[1. Михаил Гефтер в разговорах с Глебом Павловским: Третьего тысячелетия не будет. Русская история игры с человечеством. Опыты политические, исторические и теологические о Революции и Советском мире как Русском. Москва: Европа, 2015.], ir viena no rafinētākajām refleksijām par vēsturi, ar kādu man nācies sastapties.

Bez pārspīlējuma var teikt, ka Pavlovskis jau Jeļcina valdības laikā nonāca no varas viedokļa stiprās pozīcijās, dibinot “Efektīvas politikas fondu”, kas drīz vien sāka rūpēties par Jeļcina politisko tēlu. Lai gan par polittehnoloģijas aizsācēju Krievijā uzskata Pavlovski, viņš pats nenoliedz, ka šajā virzienā viņu pagriezis Jefims Ostrovskis, kurš šo “tehnoloģiju” Krievijā sāka izmantot pašos 90. gadu sākumos. Tieši pārejas posms no Jeļcina pie Putina uznesa Pavlovski galvu reibinošos viņa paša izdomātās “varas vertikāles” augstumos, un līdz pat 2011. gada pavasarim, kad viņam – iespējams, sodot par viņa neslēpto neapmierinātību ar “rokādi”, proti, Putina pieteikumu atkal kļūt par savas partijas prezidenta kandidātu iepriekš pieteiktā Medvedeva vietā, – liedza ieeju Kremlī, neviena atsevišķa polittehnologa ietekme nebija salīdzināma ar to, kādas iespējas bija Gļebam Pavlovskim. Pēdējos gados viņa pārdomas galvenokārt ir veltītas vienam jautājumam – kā viņš varēja kļūdīties. Daļu no viņa atbildes var lasīt arī mūsu sarunas beigu daļā. Tagad viņš, būdams viens no “sistēmas” veidotājiem, ir starp retajiem, kurš pārzina Krievijas varas sistēmu no iekšpuses, bet ar izpratni raugās uz to no ārpuses. Viņa skatienu ir noasinājusi ilgstoša politiskā darba pieredze, un tās dēļ daudzi viņu uzskata par bezmaz vai pašu ļaunuma iemiesojumu, kura manipulāciju rezultātā pasaulē ienācis un nostiprinājies briesmonis, kura galvu pasaulē sauc par “Vladimiru Vladimiroviču Putinu”. Nesen vēstulē viņš man rakstīja, ka pēdējā laikā pirmo reizi dzīvē sācis baidīties no tā, kas cilvēkam ir pa spēkam.

Mūsu trīs tematiski secīgās sarunās Maskavā, Vīnē un vēlreiz Maskavā es vēlējos saprast, kā viņa prātā veidojās tāda izpratne par politiku un vēsturi, kas ļāva vairāk nekā divpadsmit gadus apkalpot Krievijas varas eliti un tagad jau vairākus gadus ļauj uz šo laiku mierīgi atskatīties kā uz savu lielāko kļūdu un sakāvi, nesaudzīgi uzņemoties atbildību par domas un sapratnes soļiem, kas šo varu nostiprināja līdz tādam stāvoklim, ka Pavlovska pakalpojumi tai vairs nebija vajadzīgi. Cerams, ka šajā neizbēgami saīsinātajā mūsu sarunu publikācijā arī lasītājam kļūs pieejama daļa no tā pieredzes un sapratnes tīklojuma, kas vismaz man rada iespaidu, ka Gļebs Pavlovskis ir viens no retajiem, ja ne vienīgais man zināmais cilvēks, kurš saprot politisko darbību un apzinās tās iespējamās vēsturiskās sekas.

Plašāka vēsturiskā konteksta radīšanas nolūkā publicējam pirms četrpadsmit gadiem Dmitrija Bikova un Ivana Izmailova publicēto rakstu par Gļebu Oļegoviču Pavlovski.

A.R.


Dmitrijs Bikovs, Ivans Izmailovs

Stāsts par viedo Oļegoviču

Šī gada 5. martā salīdzinoši klusu piecdesmit gadu jubileju atzīmēja pats noslēpumainākais un, iespējams, pats odiozākais personāžs mūsdienu Krievijas politikā – Gļebs Oļegovičs Pavlovskis.[2. Raksts publicēts 2001. gada 26. martā.] Gribētos no sirds viņu apsveikt – gan ar jubileju, gan ar reputāciju. Tikai nedaudziem no tās paaudzes cilvēkiem, kuru jaunība trāpījās dziļās padomju stagnācijas gados, izdevies īstenoties un jelko ietekmēt: var teikt, ka tikai viņam un Putinam (Gļebs Oļegovičs mīl pieminēt abu radniecību, tāpat arī prezidenta sveicienus jubilejā), nu, un vēl Gusinskim ar Berezovski, bet, tā kā to vairs nav tuvumā, Pavlovskis kļuvis par dēmonu numur 1.

Pelēks, ļoti pelēks

Pavlovskis ir vienīgais no Krievijas polittehnologiem (viņš, šķiet, arī pats sāka pie mums ieviest šo amerikāņu terminu), kurš nekad nav atrunājies, ka viņam nav nekādas saistības ar to vai citu projektu, kāda cilvēka kāpšanu varas virsotnēs vai, tieši otrādi, krišanu. Atbildot uz jautājumiem par savu ietekmi, viņš tikai noslēpumaini un atklāti smaida. Viņš zina: jo vairāk baumu, jo vairāk cieņas, baiļu un, galu galā, naudas.

Tādēļ mūsdienu Krievijas vēsturē praktiski nav tādu notikumu, kuros – no sabiedrības viedokļa – nebūtu ņēmis dalību Pavlovskis. Viņam piedēvēta Čubaisa kārtējā izvirzīšanās (1996), Jeļcina uzvara un atkāpšanās, Stepašina atkāpšanās, Putina iecelšana, Lužkova–Primakova sagraušana, otrā Čečenijas kara izraisīšana, partijas Jedinstvo radīšana... Tiesa, pēdējās akcijas viņš it kā esot izvērsis līdzautorībā ar Berezovski, kurš arī, kā zināms, bija vainīgs visā (īpaši pikanti šajā stāstā ir tas, ka Berezovskis un Pavlovskis viens otru ciest nevar – diviem dēmoniem vienā valstī nav vietas!).

Gļebs Oļegovičs, pēc mūsu dziļas pārliecības, personiski nav piedalījies nevienā no pēdējā laika politiskajiem projektiem vai kampaņām. Kādā atklātā intervijā viņš pats izsakās: “Sabiedrībā ir pieprasījums pēc vispasaules sazvērestības, pēc absolūta manipulatora.” Citā rakstā, vēl atklātākā, Pavlovskis atsedzis arī tāda pieprasījuma cēloni: cilvēku pieņēmums par manipulatoru patiesībā ir viņu nojausma par to, ka ar viņiem var manipulēt. Sazvērestību meklē tie, kuri ir gatavi tajā iesaistīties... To arī mūsu varonis savā spēlē izmantojis, dažādos veidos veicinot savu reputāciju: Lielais un Briesmīgais. Jūs taču piekritīsit – gribas, lai Šim Visam būtu kāds konkrēts autors...

Īstenībā Pavlovskis neko nekonstruē – viņam vienkārši nav tāda instrumentārija. Viņš tikai prognozē, turklāt reizēm visai precīzi. Tādēļ izrādās, ka Krievija patiešām virzās pēc viņa scenārija, ko viņš iezīmēja jau 70. gadu beigās. Cita lieta, ka šo scenāriju Pavlovskis tai neuzspieda, bet uzminēja. Un šai uzminēšanai viņam bija vajadzīgs tikai viens – atbrīvošanās no intelektuāliem aizspriedumiem. Vienādā mērā nepiederot ne pie partokrātiem, ne pie disidentiem, Gļebs Oļegovičs izrādījās vienīgais, kurš paredzēja Krievijas ceļu – no impērijas uz sabrukumu vairāku desmitu gadu garumā un uz jaunu valsts struktūru un jaunu impērisku ideoloģiju. Septiņdesmito gadu beigās Krievijā saradās uzreiz vairāki sociālie domātāji: gan Boriss Kagarlickis, kurš patlaban darbojas Novaja Gazeta, gan Sergejs Kurginjans, režisors, kurš runāja tā, ka saprast nespēja neviens... Un Pavlovskis, kura mācība izrādījās visvarena – jo tā bija pareiza.

Izspiest odesieti

Gļebs Pavlovskis piedzima 1951. gada 5. martā inženiera celtnieka ģimenē. Skolu viņš beidza ar izcilību un bez problēmām iestājās Odesas Universitātes Vēstures fakultātē. Tur, organizēšanas velna dzīts, kā arī tiecoties par katru cenu kaut ko vadīt, viņš ar dažiem draugiem izveidoja pulciņu ar nosaukumu VDS (Vēsturiskās darbības subjekti). Jaunie cilvēki, tāpat kā daudzi tajos gados, sapņoja par patiesu sociālismu, vienlīdzību un brālību. Iesākumam viņi nolēma apmesties kopā, komūnā. “Komūna krita, jo tur ieradās meitenes,” vēlāk komentēja galvenais Subjekts.

Ieceri vainagoja Gļeba romāns ar vienīgo VDS meiteni Olgu Iļņicku, bet pēc tam arī laulības, pret kurām aktīvi iebilda Olgas māte, prokurore. Kāzās viņa visu klātbūtnē apsolījās nākamo znotu ietupināt, un drīz vien tas arī kļuva iespējams. Par pretpadomju literatūras glabāšanu arestēja Pavlovska draugu Vjačeslavu Igrunovu (kurš, starp citu, patlaban ir otrais cilvēks partijā Jabloko). Uz pratināšanu izsauktais Gļebs visu nožēloja, liecināja pret savu biedru un tika atlaists brīvībā. Igrunovu, kā jau tolaik bija pieņemts, pasludināja par nepieskaitāmu un iespundēja psihenē. Iespējams gan, ka Pavlovski mocīja sirdsapziņas pārmetumi – viņš līdz pat šim laikam kautrīgi atzīmē, ka ir “ķerts uz morālo refleksiju”. Un vai tajā senajā gadījumā patiesībā arī neslēpjas Jabloko partijnieku naids pret Pavlovski?

Garlaicīgā dzīve Odesā ar sievu un mazu dēlu Pavlovska radošajai personībai sāka traucēt. (Toreiz, starp citu, nākošajam augstākajam manipulatoram nācās arī pabadoties: plaši pazīstams stāsts par to, kā, pakāpeniski atbrīvojoties no morālajiem grožiem, Gļebs Oļegovičs izsauca pirmo sievas dusmu lēkmi, kad noēda divas bundžas ar nebaltām dienām noglabātiem konserviem. 1976. gadā viņš iesniedza šķiršanos un aizbrauca uz Maskavu, čemodānā saudzīgi iepakojis sava elka Če Gevaras portretu. Vēlāk viņš eleganti formulēja aizbraukšanas cēloņus: “lai nomainītu odesieša biogrāfisko identitāti”. Proti, izspiestu no sevis Benderu...)

Mani adoptēja Geftera ēna

Taču galvaspilsēta ne īpaši gaidīja jauno Vēstures fakultātes beidzēju. Vairākus gadus Gļebs strādāja celtniecībā (vēlāk rūdoties daudzās nodarbēs, ieskaitot mežu ciršanu), bet brīvajā laikā izdeva samizdata žurnālu Poiski. Viņš iepazinās ar daudziem brīvdomīgās inteliģences pārstāvjiem, pirmām kārtām jau ar vēsturnieku Mihailu Gefteru. Pavlovskis kļuva par tādu kā Geftera skolnieku un kļuva biežs viesis skolotāja Piemaskavas vasarnīcā līdz ar bijušo sievu Olgu, kura pa to laiku bija paspējusi pabūt psihdispanserā un otru reizi apprecēties. Uz Gļebu Borisoviču lielu ietekmi atstāja Geftera stils un viņa pētījumu tēma – padomju politikas slēptie mehānismi. Šķiet, viņš jau tolaik sapņoja kļūt par tāda mehānisma sastāvdaļu, slepeno padomnieku un vienlaikus par visvarenu magu, kurš, tērpies melnā, palaikam izmet kādu pareģojumu. Gefters tā mīlēja savu – būtībā vienīgo – skolnieku, ka pat gribēja viņu adoptēt.

Tai laikā Pavlovskis piekopa romantiķa revolucionāra dzīvesveidu. Kad tiesāja disidentu Abramkinu (pašreizējo Cietuma un gribas izdevēju un arī – lielu pasionāru), viņš ielaida ar ķieģeli tiesas logā un, bēgot no milicijas, salauza kāju. Pavlovskis pats šo savas dzīves epizodi apraksta šādi: “Disidentisma krāšņā bezpajumtniecība izvērsās par bezgaumību – pakaļdzīšanās, slēpšanās, sievietes, viss šis Dimā, par ko cilvēki maksā cits ar citu, visā vainojot “varu”. Nekādu jaunu ideju; braukt prom no valsts ir kauns; kurp doties tālāk, nav saprotams. Dzīvnieciska bezizejas sajūta – ieslēgtība savā biogrāfijā. Es nolēmu bēgt no biogrāfijas.”

Par disidentisma strupceļu tolaik runāja un rakstīja daudzi – no šejienes arī daudzās emigrācijas un pašnāvības: šķita, ka impērija ir nemirstīga, pretošanās – neauglīga, nevajadzīga ne tautai, ne, galvenais, pašiem protestētājiem. Andropovs ne pārāk kļūdījās, teikdams, ka krievu disidentisms iznīks pāris gados: ja nebūtu pārkārtošanās, jaunā impēriskā ideoloģija būtu radusies jau tad. Pavlovskis tikai agrāk par citiem sajuta, ka sektantiskajai cīņai pret savu valsti nav perspektīvas. Tad pat acīmredzot izveidojās arī viņa naids pret dažādu veidu “fanātiskiem cīnītājiem”, fanātiķiem ar degošām acīm – līdz pat televīzijas kanālam NTV, kāds tas ir pašlaik...

No biogrāfijas gan izbēgt neizdevās īpaši labprātīgi: 1982. gadā Pavlovski arestēja; viņš atkal visu nožēloja un cietuma vietā nonāca izsūtījumā Komi APSR. Jāsaka gan, ka viņa grēku nožēlu nebūt nebija izsaukušas bailes: toreiz viņu nodarbināja “varas un inteliģences pakts”, tāds kā sabiedriskais līgums. Izsūtījumā viņš strādāja par krāsotāju un kurinātāju, palaikam sūtīdams varai vēstules ar rekomendācijām, kā glābt Padomju Savienību. Šie vēstījumi, kā atceras Gļebs Oļegovičs, bija diezgan histēriski, tos lasīja iecirkņa milicis, rēca un šuva lietā.

Pārkārtošanās sākumā Pavlovskim atļāva atgriezties – tukšā vietā, nebija ne darba, ne autoritātes. Disidenti viņam nekad nepiedeva viņa “nodevību” un turēja aizdomās par sadarbību ar KGB. Pats viņš atbildēja, ka “orgānu” labā nestrādā, tomēr neiesaka neapdomīgi lamāt “Kantori”. “Putins piederēja pie KGB elites, nevis pie tiem, kuriem bija bauda ņirgāties par cilvēkiem,” viņš teica. Uzspēlēts cinisms un intelektuālā epatāža bija viņa jaunā tēla daļa – Pavlovskis bija stingri nolēmis kļūt par “cilvēku pie varas”. Vai, kā to sauca kādreiz, par “ebreju pie gubernatora”.

“Ziniet, maitas, mēs neesam ar jums”

Kādu laiku Gļebs Oļegovičs tusēja Arbatā, vienā mirklī pārvēršoties par revolucināro neformāļu tribūnu. Tur viņš sapazinās ar jaunajiem inteliģentiem, kas tā gaidīja “Pārmaiņas!”. Pavlovskis arī tagad draudzējas galvenokārt ar jauniešiem – ar savu paaudzi viņam ir garlaicīgi.

Kad 1987. gadā trīsdesmit sešus gadus vecais vēsturnieks sadomāja izdot neatkarīgo žurnālu Vek XX i mir, disidenti draudzīgā korī to nosauca par KGB roku. To pašu teica, kad nedaudz vēlāk parādījās informācijas aģentūra Post-faktum (1988) un BIA Fakt (ko vadīja Vladimirs Jakovļevs), kuras par naudu piegādāja vajadzīgo informāciju. Pēc tam, kad visām šīm BIA, SIA, “analītiskajiem” un “informācijas” centriem jau vairs nebija skaita, kļuva skaidrs, ka visa cēlonis nav vis “orgānu roka”, bet paša Pavlovska neapvaldāmā enerģija, kad viņš ar elkoņiem izbrīvēja sev nišu sabiedrībā.

Kad sabruka Padomju Savienība, viņam, tāpat kā daudziem, šķita, ka nekā neiespējama nav. To gadu juceklīgo atmosfēru atspoguļojis Viktors Peļevins romānā “P paaudze”, kur Pavlovskis kļuvis par vienu no marginālo personāžu prototipiem – runa ir par noslēpumaino un daudznozīmīgo Farseikinu.

Uz kādu laiku Pavlovskis inerces dēļ iekļāvās “mītiņu politikā”, taču drīz vien to pameta. Pats viņš apgalvo, ka tā rīkojies, jo nav cietis masas, kuras “pārņēmusi stulba ideja, un viņi kā bizoņu bars nesas vienā virzienā”. Jau tad Pavlovskis centās pierādīt (tostarp arī sava žurnāla lappusēs), ka sākt pārkārtošanos bez jaunas valsts koncepcijas, tikai ar vienu pašu brīvības ideju, ir pašnāvība. Īpaši tādā valstī kā Krievija, kura vienmēr pastāv “haosa priekšā”. Gļebs Oļegovičs uzskatīja sevi par konsekventu valsts aizstāvi un asi kritizēja “Jeļcina prettautiskā režīma” rīcību – īpaši, atklājot uguni pa parlamentu 1993. gadā. Toreiz viņš centās saliedēt domubiedrus zem lozunga “Ziniet, maitas, mēs neesam ar jums”. Kad tas neizdevās, viņš aizgāja no aģentūras Post-faktum. Daudziem likās, ka viņa ceļš ved tieši uz nesamierināmas opozīcijas nometni, taču pēkšņi viss mainījās.

Vēlāk pats Pavlovskis notikušo skaidroja šādi: “Kad sajutu, ka mūsu inteliģentā sabiedrība no jeļcinisma pievēršas totālam antijeļcinismam, man tūlīt pat radās pretēja reakcija: nekā nebija, negribu skriet pakaļ baram.”

Mūsu dienišķais EPF

1995. gadā Pavlovskis izveidoja “Efektīvās politikas fondu” un uzreiz ķērās pie lietas, sāka konsultēt ģenerāļa Ļebedja partiju Krievu kopienu kongress Domes vēlēšanās. Partija kārtīgi izgāzās, taču konsultanta pretenciozitāti ievēroja, tāpat kā viņa nestandarta akcijas ar mūžīgo krievu tieksmi pēc provokācijas. Starp citu, tieši tad Pavlovskis izdomāja savu vēlāk slaveno lozungu: “Ir tāds cilvēks. Un jūs pazīstat šo cilvēku” (būtībā tas bija plaģiāts no anekdotes par čukču, kurš pēkšņi ieraudzīja cilvēku, kura labā viss). Vēlāk šis lozungs Ļebedjam noderēja Krasnojarskā.

Jau 1994. gadā Pavlovskis informācijas līdzekļos palaida pīli par valsts apvērsumu, kuru it kā gatavojot Jeļcina tuvākie līdzgaitnieki. Šī “versija nr. 1”, kas bija izdomāta kā Obščaja Gazeta reklāma, izraisīja daudz trokšņa, un Gļebu Oļegoviču par apmelošanu gandrīz vai iesēdināja. Taču drīz vien visneiedomājamāko “versiju” radītāja talantu ievajadzējās pašās augšās. 1996. gadā Pavlovska fondu ar Igora Malašenko vieglu roku pieaicināja, lai radītu prezidenta Jeļcina “pozitīvu tēlu”. Tas, ar ko šajā lomā nodarbojās Pavlovskis, drīz ieguva nosaukumu “melnais PR”. No priekšvēlēšanu kampaņas Pavlovskis bez nepārvērtējamas pieredzes ieguva arī pazīšanos ar vajadzīgajiem cilvēkiem, tai skaitā ar Tatjanu Djačenko un Mihailu Ļesinu. “Toreiz, 1995. gada beigās, bija divi cilvēki, kas uzskatīja, ka Jeļcinu var ievēlēt, pat ļoti var. Čubaiss un es,” Pavlovskis vēlāk komentēja.

Pēc Jeļcina triumfa Pavlovskis pēc inerces turpināja apkalpot varu tās cīņās ar oligarhiem. 1997. gadā viņš palaida presē skandalozo Gusinska un Berezovska telefona sarunu atšifrējumu; no tām izrietēja, ka abi šķietami kaļ plānus pret prezidentu. (“Pie mums ir divi oligarhi, uzsveru – divi, visus pārējos izdomājuši šie divi,” kā teica mūsu varonis.) Lūk, kā viņš novērtēja galveno oligarhu nopelnus krievu brīvības priekšā: “Ik reizi, kad sāka ost pēc pulvera, Gusinskis un Berezovskis, laižoties no viņiem izrakstītajiem orderiem, varonīgi glāba meitenīti – Krievijas demokrātiju. Tā teikt, iznesa nabadzīti no uguns, bet iegrūda vēl lielākā – kurlu, aklu un izbailēs aptaisījušos.” Starpība starp manipulatoriem ir vairāk nekā acīmredzama: Gusinskis un Berezovskis risināja savas problēmas, bet Pavlovskis bija nopietni norūpējies, radot jaunu Krievijas valstiskumu. Viņam “rindiņas pat rubli neienesa” – vismaz līdz pašām 90. gadu beigām.

Kad atšifrējums izrādījās viltots, Pavlovskis tūdaļ pat novēla viltojuma autorību uz mīklainos apstākļos mirušo Obščaja Gazeta apskatnieku Andreju Fadinu (Fadins, sens Gļeba Oļegoviča draugs, gāja bojā satiksmes negadījumā naktī uz absolūti tukšā Kutuzova prospekta). Gusinskis gan aizvainojumu neaizmirsa: kad vienā no interneta vietnēm parādījās Media-Most datubāze, noskaidrojās, ka šī brīvību mīlošā uzņēmuma apsardzes dienests Pavlovska kontaktiem un sarunām bija sekojis daudz ciešāk nekā savulaik KGB...

Drīz vien Gļebs Oļegovičs bija kļuvis slavens – daļēji, pateicoties viņa neprātīgajai aktivitātei un dzimstošajai krievu interneta žurnālistikai. Pavlovskis pats piedalījās vesti.ru dibināšanā, viņš ir radījis un kļuvis par galveno redaktoru interneta izdevumam russ.ru, patlaban viņš ir patrons izdevumam strana.ru, kurā ik pa brīdim izpeld kāda neuzkrītoša “deza”/dezinformācija. Līdz ar to var teikt, ka Pavlovskis ir kļuvis par atslēgas figūru Krievijas internetā. Pasūtījumi fondam birtin bira. “Ja ir nauda, izcelt var jebkuru,” teica Pavlovskis, “taču ievēlēt – tikai to, kura vektors sakrīt ar valsts attīstības vektoru.” Šo vektoru, kā jau tikām teikuši, Pavlovskis sajuta lieliski. 1999. gadā pēc Djačenko ieteikuma veiksmīgo polittehnologu piesaistīja jaunajai vēlēšanu kampaņai. Kremlim bija nepieciešami cilvēki, kuri bija brīvi no inteliģentu kompleksiem.

“Cik ilgi gan, Katilīna?!”

Un te nu Pavlovskis izdarīja gājienu, kurš pārsteidza daudzus: viņš kopš paša sākuma sāka pārliecināt Ģimeni, ka Jeļcinam jāizstājas no vēlēšanu sacensībām, dodot vietu premjeram Putinam. Pavlovskis nospēlēja va-bank un vinnēja. Daudzi viņam pierakstīja pat uzvarošās Čečenijas kara kampaņas plānu, nerunājot nemaz par spīdoši īstenotajām kampaņām pret Primakova–Lužkova partijām. Bet – ak vai! – tas tomēr nebija gluži tā. Uz Gļebu Oļegoviču vienkārši neiedarbojas hipnoze. Bet Lužkova–Primakova hipnoze tolaik bija ļoti spēcīga – par Otečestvo uzvaru nešaubījās gandrīz neviens, jautājums bija tikai par laiku.

Briesmas, ka varētu rasties jauns totalitārisms, piesedzoties ar cīņu pret jeļcinisko korupciju, Pavlovskis ieraudzīja pirmais. Augustā sniedzot interviju, viņš atzīmēja: kamēr Primakovs nav devis skaidru piekrišanu pievienoties Otečestvo, spēlēt pret Lužkovu var, ievērojot noteikumus.“Bet ja pievienosies?” – pajautāja korespondents. “Tad parastie kāršu noteikumi vairs nebūs izmantojami, nāksies lēkt pāri galdam,” pasmaidīja Pavlovskis.

Lēcieni pāri galdam sākās ļoti drīz, turklāt bez tiešas Pavlovska līdzdalības. Cīņu pret galvenajiem pretendentiem uz troni pārņēma Sergejs Dorenko. Tomēr Gļebs Oļegovičs sacerēja un pat publicēja vairākus lieliskus feļetonus, kuros centās pierādīt, ka Lužkovs ir mūsu laika Katilīna un ka viņa cīniņš pret Jeļcinu pēc būtības ir “legāla sazvērestība”. Valsts bija jāglābj citam cilvēkam, un pareizu likmi uz viņu Pavlovskis atkal jau izdarīja agrāk par citiem. “Projekts “Aizejošais Jeļcins” pastāvēja apmēram trīs gadus,” viņš vēlāk stāstīja. “Putins kā iespējamais mantinieks tika aplūkots jau kopš paša sākuma, vienīgi daudzus atgrūda viņa specifiskā pagātne.” Pavlovski – neatgrūda.

Tieši šī spēja – ieraudzīt galvenās briesmas un panaceju no tām – Pavlovskim nodrošināja Putina uzvaras goda kaldinātāja nosaukumu. Nonāca pat tik tālu, ka pats Vladimirs Vladimirovičs bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa uzvara ir visvarenā politbrīnumdara roku darbs. Šo rindu autori pazīst cilvēkus, kuri nopietni apgalvo, ka arī sprādzienos Maskavā 1999. gadā vainojams Pavlovskis! Par to gan izsmeļoši atbildējis pats Gļebs Oļegovičs: “To sprādzienu sekas bija neparedzamas. Nācija varēja saliedēties ap Putinu, bet varēja arī visā vainot Kremli...” Par laimi, izglītotais analītiķis tolaik bija Kremļa pusē. Nevis pretējā.

Panākumu atslēga

Tagad Pavlovski ar pilnām tiesībām varēja saukt par “prezidentu taisītāju” – kā angļu grāfu Vorviku sauca par “karaļu taisītāju”. Par pateicību viņš saņēma no Putina sen kāroto iespēju iespaidot Kremļa politiku. Par prezidenta administrācijas vadītāju nozīmēja EFP vadošo speciālistu Simonu Kordonski, bet par administrācijas iekšpolitikas galvenās pārvaldes informācijas daļas priekšnieku – citu Pavlovska līdzgaitnieku, Maksimu Meieru.

Kāda tad ir Pavlovska panākumu galvenā atslēga? Pats viņš par to kautrīgi klusē. Zinoši ļaudis apgalvo, ka vaina ir veselīga cinisma apvienojumā ar retu spēju orientēties informācijas telpā. Diez vai kāds labāk par Pavlovski prot uzdzīt sasprindzinājumu šajā virtuālajā pasaulē un tūlīt pat no tā atbrīvoties. Tā nav nejaušība, ka tīkls izrādījās neaizvietojams Pavlovska iemīļotajā paņēmienā – izmest masu informācijas līdzekļos kompromatu par to vai citu upuri. Patlaban Gļebs Oļegovičs ir kļuvis par īstu TV zvaigzni, daudz uzstājas presē un, kā baumo, raksta kādu epohālu sacerējumu. Tomēr liekas, ka patiesībā viņš nenogurdināmi turpina aust savu tīklu. Tieši tas spēs viņu uzturēt, kad uz pateicībām ne īpaši kārais prezidents nolems, ka viņam galvenā polittehnologa padomi ir apnikuši.

Tiesa gan, arī pēc tam Pavlovskis – atšķirībā no Gusinska un Berezovska – bez darba nepaliks. Cilvēku, kas vēlas “izcelties no nulles”, Krievijā vienmēr būs pietiekami. Bet pēdējie mūsu vēstures gadi uzskatāmi pierāda Pavlovska galvenā likuma (kurš gan nekad nav noformulēts publiski) pareizību: personību Krievijā veiksmīgi aizvieto reputācija. Bet radīt reputāciju – tai skaitā savējo – labāk par šo sirmo, briļļaino odesieti pagaidām neprot neviens.

© Московская Комсомолка


Rīgas Laiks: Kādā nozīmē PSRS sabrukums no jūsu redzes viedokļa bija katastrofa vai traģēdija?

Gļebs Pavlovskis: Praktiski visās. Tā bija čaula, kurā es dzīvoju – es pat teiktu, kā eksistenciālā, tā intelektuālā nozīmē. Jo es uzaugu valstī – ērtības labad sauksim to par valsti –, kura pārstāvēja kaut kādu pārakmeņojušos ideju. Tā bija pārakmeņojusies un šajā pārakmeņotajā stāvoklī bīstama, tai skaitā arī man. Taču tā joprojām eksistēja, tā izaicināja, kairināja un, ja vēlaties, tonizēja. Šeit svarīgi arī tas, ka es piedzimu 1951. gadā un visu bērnību un skolas gadus dzīvoju tādā kā Visumā, kas izplešas, proti, sistēmā, kurā notiek dinamiskas izmaiņas – vismaz tam, ka tas tā ir, lika noticēt šīs sistēmas fasāde, kas bija pavērsta pret mani. Un tomēr šī bīstamā sistēma atbilda manām paša vērtībām.

RL: Tā atbilda jūsu vērtībām?

Pavlovskis: Jā, vērtībām – vispirmām kārtām brīvībai. Es biju tāds brīvību mīlošs zēns, un Padomju Savienība kā valsts bija būvēta, balstoties uz ideju par brīvu cilvēci. Nekāda cita brīvība man arī neeksistēja, individuālā brīvība mani īpaši neaizrāva. Lūk, šis franču trīsstūris – brīvība, vienlīdzība, brālība – arī bija šīs valsts centrālais kodols, vismaz tā es to uztvēru.

RL: Tās asiņaino dabu jūs tolaik vēl neapzinājāties?

Pavlovskis: Apzinājos, bet jau kā pagājušu.

RL: Bet nevis kā neizbēgamu, nepieciešamu?

Pavlovskis: Nē, absolūti ne. Šis posms likās jau pagājis jeb, kā saka psihoterapeiti, “pārdzīvots”. Es taču dzīvoju laikā, kad... nu, to nepareizi sauc par “atkusni”, taču viena no šī laika šķautnēm bija tāda, ka ar katru gadu Padomju Savienībā kļuva iespējams arvien vairāk un vairāk. Francija bija lējusi asinis par savu lietu, mēs bijām lējuši asinis par savējo, bet tas viss jau bija aiz muguras. Mūs audzināja pārliecībā – un tas ir ļoti svarīgs moments –, ka mēs esam gan sarkano, gan balto mantinieki. Ka šī pretruna jau ir noņemta, tās vairs nav.

Foto: Ainars Gulbis
Foto: Ainars Gulbis

RL: Padomju vara arī kā balto mantiniece?

Pavlovskis: Protams, 50. gadu beigās padomju vara jau bija tāda kā sarkano–balto sintēze. Baltie, protams, skaitījās vājākā puse, viņi taču zaudēja, bet, kopumā ņemot, viņiem bija piedots. Starp citu, kad es augu, no anketām pazuda aile “šķiriskā piederība” un aile par radinieku attieksmi pret pilsoņu karu. 50. gadu beigās pazuda arī aile par dzīvošanu okupētajā zonā. Es dzīvoju Odesā, manam tēvam tas bija būtiski. Jo Odesa taču ir tāds impērisks koncentrāts. Tā pat ir daļa no Odesas mīta, ka tā nekad nav bijusi ne īpaši balta, ne sarkana.

RL: Tur vienkārši visi pelnīja naudu.

Pavlovskis: Ne tikai... Cita Odesas mīta daļa ir, ka visa padomju kultūra radīta Odesā – no šejienes arī lepnums par savu operteātri un visu pārējo. Šajā ziņā es biju liels Odesas patriots. Un man bija ļoti saasināta vēstures izjūta, jo pilsēta, kurā es uzaugu, taču bija drupās, to neatjaunoja, lai, tā sakot, sodītu odesiešus par labo dzīvi okupācijas laikā – salīdzinoši labo, jo nevar teikt, ka Odesas ebrejiem dzīve būtu bijusi laba, taču viņi vienalga tur izdzīvoja nedaudz lielākā skaitā nekā Harkovā vai Ļvovā.

RL: Jūs esat ebrejs?

Pavlovskis: Nē, bet es dzīvoju pašā ebreju kvartāla sirdī. Visi mani draugi bija ebreji, tas bija tīrs ebreju rajons, Staroportofrankovska. Es vispār sāku izšķirt tautības tikai pēc Sešu dienu kara, kad ebreji pēkšņi kļuva, tā sakot, mazdrusciņ ebrejiski. Pirms tam nekāda nacionālā identitāte man neeksistēja.

RL: Bet atgriezīsimies pie tā, ko jūs teicāt par jūsu vērtību sistēmas atbilstību padomju sistēmai.

Pavlovskis: Padomju valsts man bija tāds kā apmaldījies milzis. Man nebija ne mazāko šaubu, ka šī sistēma ir universāla cilvēces projekta ģenerators. Komunisms man nozīmēja tieši to. Un te ir vēl viens interesants moments – es uzaugu padomju zinātniskās fantastikas akmē periodā. Pirmās grāmatas šajā žanrā sāka iznākt 50. gadu beigās. Brāļu Strugacku pirmās grāmatas es lasīju pirmajā, otrajā klasē, un līdz pat 1968. gadam viņi bija mani pastāvīgie audzinātāji. Tā ka zinātniskajai fantastikai bija milzu loma manas attieksmes veidošanā pret padomju valsti: es pret to attiecos kā pret sarūsējušu mašīnu. Mašīna ir pareiza, tikai sarūsējusi. Un te ir vēl viens svarīgs moments – es dzīvoju laikā, kad ikdienas, sadzīves līmenī Staļina noziegumi netika uztverti kā problēma. 50. gadu beigās no nometnēm sāka atgriezties cilvēki, tādi bija arī mūsu pagalmā, un viņi ļoti viegli iekļāvās normālajā dzīvē. Atsēdējuši 15 gadus, viņi ļoti viegli socializējās. Viņi nebija ne nikni, ne naidīgi, viņi drīzāk izcēlās ar lielāku iecietību. Tādējādi padomju sociums bija pavērsts pret mani ar savu sociāli neproblemātisko pusi, bet intelektuāli – tieši otrādi. Šajos kaut kādā ziņā komfortablajos apstākļos es spēju to problematizēt, kā teiktu Petja Ščedrovickis.[3. Pjotrs Ščedrovickis (1958) – sava tēva, pazīstamā padomju filozofa Georgija Ščedrovicka, metodoloģijas skolas turpinātājs; polittehnologs.] Jau skolas beigās es sapratu, ka nevaru piekrist tam, kā vērtības tiek īstenotas dzīvē. Ar to piesaukšanu vārdos man jau vairs nepietika, šādā nozīmē es pārstāju būt lojāls padomju sabiedrības loceklis, bet... vienā brīdī sapratu, ka man vajag kaut ko darīt, lai izmainītu status quo. Citiem vārdiem, savā priekšstatā, iztēlē es kļuvu par revolucionāru.

RL: Revolucionāru? Vēsturiskās darbības subjektu?

Pavlovskis: Jā! Bija jau arī 1968. gads, pats labākais laiks. Es pabeidzu desmito klasi, un 1968. gada ziemas brīvdienās man pēkšņi ienāca prātā doma, kas mani pilnīgi satrieca: ja es kaut ko gribu, man tas ir jāizdara. Bet, ja jāizdara, tas nozīmē, ka varu izdarīt. Lūk, šis domas gājiens mani pilnīgi pārmainīja. Es pat atceros to dienu – janvāris, ziemas brīvlaiks, un man, pēc rakstura absolūtam sliņķim, pēkšņi parādās kaut kas līdzīgs misijas apziņai. Es vēl nezinu, kāda ir šī misija, bet zinu, ka ir, tātad man ātri jārīkojas, kaut kas ātri jāformulē, jāatrod, un tā tālāk. Turklāt tas bija velnišķīgi tonizējošs laiks, jo cits pēc cita, gandrīz vai ik nedēļu... Če Gevara, vjetnamiešu uzbrukums Saigonai, studentu dumpji Vašingtonā, Parīzē, tad Čehoslovākija, Polija...



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela