Godāt, bet labāk turēties pa gabalu

Līdzīgi kā citas valstis, Ķīna Eiropas koloniālās ekspansijas rezultātā tika piespiedu kārtā ierauta modernizācijā, kas pašos pamatos iznīcināja vai pārveidoja līdz nepazīšanai daudzas tradicionālās sabiedrības. Šī modernizācija izpaudās ne tikai kā Rietumu tehnoloģiju ieviešana, bet arī kā ierasto kultūrveidojošo jēdzienu pakāpeniska nomaiņa. Eiropa, piemirstot sava triumfālā gājiena izraisītos tiešo un netiešo upuru miljonus, droši var pasludināt vispasaules uzvaru – mēs visi domājam, precīzāk būtu teikt – mūs spiež domāt –, vienotas jēdzienu sistēmas ietvaros. Tomēr nemanāmi, sākumā tikai intelektuālajā un akadēmiskajā vidē, Āzijas domāšanas tradīcijas atgriezeniski ir ietekmējušas arī mūsu pašu kultūras jēdzienu saturu. Šeit es pirmām kārtām domāju par šo tradicionālo kultūru intelektuālo pienesumu, kas palēnām ir licis mums pārvērtēt atsevišķu jēdzienisko sistēmu – reliģija, filozofija, politika u.c. – ietekmes potenciālu. Pieļauju, ka mans novērojums ir pārāk optimistisks, tomēr, ja vien neesam iesīkstējuši tiepšas, nekādi nevarēsim noliegt, ka konfūcisms, budisms, daoisms un hinduisms (lai gan šie jēdzieni arī ir 18. un 19. gadsimtu Rietumeiropas pētniecības konstrukcijas) ir paplašinājuši reliģijas jēdzienu stipri ārpus monoteisma robežām. Neskatoties uz mūsu konfesionālo piederību vai sekulāro pārliecību, uzskatīt, ka reliģijas jēdziens ir definējams tikai jūdeo-kristietiskajā koordināšu sistēmā, ir viendimensijas domāšanas piemērs. Mirča Eliade to uztvēra kā Eiropai piemītošu intelektuālo provinciālismu. Ja runājam par filozofiju kā disciplīnu, tad šāds provinciālisms, ar retiem izņēmumiem, vēl aizvien valda visā Vakarzemē un Ziemeļamerikā. Bet lai nu tas paliek tieši šo filozofijas ekspertu un profesionāļu ziņā, jo akadēmiskā politika nosaka jūsu pakalpību – no ancilla teologiae līdz ancilla scientiae.

Ķīniešu reliģiski filozofiskā pasaules skatījuma izpēte dod vienreizēju iespēju pārbaudīt mūsu ierastā pasaules apraksta jēdzienu ietilpību un to pretenzijas uz universalitāti. Tas mani vienmēr ir aicinājis pārvērtēt savus iepriekšējos pieņēmumus, jāatzīst, ka ar mainīgiem panākumiem. Ķīniešu reliģiskās dzīves vērojums – nepastarpināts vai atsvešināti intelektuāls, bet nekad ne bez emocionāla piejaukuma – ir gan galvassāpju avots, gan intelektuāla bauda, gan domas eksperiments ikreiz, kad vēlos to drošticami atveidot latviešu valodas jēdzienos. Kā jebkurš normāls vidusmēra eiropietis, pateicoties kaut kādai metafiziskai domāšanas aprobežotībai, arī es ciešu no “tā tak nav reliģija” un “kas tad tā par filozofiju” mokošā marasma, kas mēdz atkārtoties ar sezonāli dzelžainu regularitāti. Tomēr ikreiz atgādinu sev senķīniešu domātāja Džuandzi metaforu par vardi, kas, akā sēdēdama, redz tikai savu ierobežoto debess gabalu.

Pastāv klasiski aizspriedumi par ķīniešu reliģisko dzīvi – no agnosticisma un ateisma līdz pat laju misticismam, kas postulē, ka dao klātbūtne tur ir sajūtama uz katra stūra. Nezinu, par kuru no dao un par kādiem stūriem ir runa, bet šāds skatījums, protams, ir mūsu pašu jēdzienisko neskaidrību rezultāts. Viens gan ir skaidrs, ja nonākam saskarē ar daudzmaz “autentisku” ķīniešu vidi, kuru nav skārusi primitīvā marksisma ideoloģija – gari ir visur! Nav, protams, tā, ka, ieradies Taivānā, Honkongā, Singapūrā vai Ķīnas lauku vidē, jūs sajūtat, ka visapkārt ir numinozas būtnes, kas tāpat kā jūs iepērkas tuvējā veikalā, mēdz uzsmēķēt un, ja ir luste, uzdancot. Manis teiktajā nav sarkasma – par to Taibejā var pārliecināties katrs, kas ir pietiekami vērīgs, lai saprastu, ka galdi ar augļiem, dārzeņiem, gaļu, alkoholisko dzērienu pudelēm, alus un kokakolas skārdenēm, kas ar apbrīnojamu regularitāti parādās pat pie neciliem veikaliņiem un vidēja izmēra uzņēmumiem Taibejā, nav nekāda ķīniešu tipa reklāmas kampaņa, kuru steidzami vajadzētu ieviest Latvijā. Ļaudis upurē senču gariem gan uz ielas, gan mājās, gan neskaitāmajos tempļos, kas izkaisīti pa visu Taivānu. Baibai – kā taivāniešu ķīniešu valodā sauc senču godināšanu (nevis pielūgšanu, jo senču gari nav dievības) – ir ikdiena. Katru mēnesi, sekojot lunārajam kalendāram, gan veikalnieki, gan biroju darbinieki “uzklāj” galdus un piedāvā ziedojumus senču gariem. Tā kā gan Taibejā, gan viscaur Taivānā ir milzīgs daudzums tempļu, publisku altāru, kur var pielūgt Buda vien zina ko, šī nodarbe ir izplatīta arī starp maniem Taivānas Zinātņu akadēmijas filozofijas profesoriem.

“Pagāni kā mēs, latvieši,” jūs teiksiet. Nesteidzieties ar secinājumiem! Mūsu pagānisms ir atpalicis un margināls romantisma laikmeta konstrukts. Tas uzpeld dažas reizes gadā uz pāris dienām, un arī tad alkohola ietekmē. Turklāt pagānisma jēdziena lietojums ķīniešu kultūras vidē, ja vien jūs neesat misionārs, nav īsti leģitīms, ņemot vērā tā pretnostatījumu īstenajai ticībai – Kristus evaņģēlijam.

Ķīniešu transcendentā garu pasaule ir imanenta – tā ir gan “tur”, gan arī šeit. Tā ir mūsu pasaules inversija, kuru “uztur” dzīvu nepārtrauktā līdzdarbošanās tās labklājības uzturēšanai. Saite ir atgriezeniska – senču gari nodrošina ierasto kārtību un veiksmi šajā eksistences sfērā. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt senču garus ar visu nepieciešamo. Tā kā pat veselais saprāts nepārprotami norāda uz to, ka aizsaulē līdzi neko taustāmu nepaņemsi, mirušā aizsaules “materiālā labklājība” tiek nodrošināta ar papīra priekšmetu “transsubstantāciju”. Nelaiķa bērēs, kā arī mirušo piemiņas dienās senču gari ar ugunī sadedzināto papīra priekšmetu starpniecību gūst garu pasaulē konvertējamus labumus. Rituālās piromānijas rezultātā radušies pelni un vīraka dūmi baro garus.

Izskatās, ka arī garu pasaule ir piedzīvojusi “taustāmu” labklājības kāpumu, iespējams, pat industrializāciju, postmodernismu, un tagad varbūt arī ekonomisko krīzi. Kā vēl izskaidrot faktu, ka bēru preču veikalos var nopirkt papīra mersedesus, lidmašīnas, daudzstāvu mājas, augstpapēžu kurpes, košļājamās gumijas? Pirms dažiem gadiem Ķīnas vidienē kāds ievēroja pat viagras tablešu paciņas un papīra pērkamās meitenes. Taivānā savukārt atsevišķi uzņēmēji, kas nebija apmierināti ar aizsaules preču piedāvājumu, izveidoja interneta mājaslapu, kur tagad var iegādāties pēcnāves sapņu māju japāņu bungalo formātā. Tomēr, ja jūs nevarat atļauties visus šos labumus, jo laikam tak arī pēc nāves vērsis nekļūst par Jupiteru un sociālā hierarhija saglabājas, vajag dedzināt papīra naudu – no raupja bambusa vai zīda papīra izgatavotas kvadrāta lapeles ar sudraba vai zelta krāsas pārklājumu. Var iegādāties arī aizsaulē lietojamu valūtu – naudaszīmes, kas parasti ir no desmit tūkstošiem līdz simtiem miljoniem dolāru. Dedzināt īstās naudas zīmes tiek uzskatīts par dumjību. Tā nu šos papīrīšus dedzina speciāli tiem paredzētās urnās un, ejot tām garām, jāuzmanās, ka neapsvilinies. Tomēr Taibejas pilsētas valdība ir ieviesusi gan drošības noteikumus, gan izstrādājusi urnu standartus, lai saudzētu apkārtējo vidi. Tātad globālo sasilšanu izjūt arī aizsaulē. Bet ja nu gribas tā kārtīgi pasvilināties, tad blakus lielajiem daoistu un ķīniešu tautas reliģijas tempļiem (lai gan bieži tos nevar atšķirt vienu no otra) ir atrodamas lielas krāsnis ar skursteņiem.

Visām šīm attiecībām ar senču garu aizsaules sfēru izsenis ir bijis morāli ētisks pamatojums. Arhaiskā reliģiozitāte – animistiskie valsts varas kulti un valdnieks kā galvenais šamanis Konfūcija un viņa sekotāju ētiskajā domāšanā un politiskajā filozofijā ieguva normatīvu pamatojumu, kurš sakņots ētiskajā principā sjao, kas ikdienas ētisko normatīvu izpratnē nozīmē “bērnu cieņu, rūpes un pienākumu pret vecākiem”, bet kā metafizisks princips izplatās arī aiz šīs dzīves robežām. Sjao pienākums turpina eksistēt arī pēc tuvinieku nāves. Palikušo uzdevums ir nodrošināt senčus – kas tagad fiziski ir pārstāvēti kā taisnstūra koka plāksnītes ar pēcnāves vārdu senču templī vai uz māja altāra – ar regulāru upurēšanu. Šāda rituālā darbība saglabā saikni, satur kopā ģimeni-klanu un valsti, jo ķīniešu tradicionālajā politiskajā filozofijā valsti neveido atomārs indivīds, kas apveltīts ar neatkarīgu morālu racionalitāti un atrodas sabiedriskas vienošanās attiecībās ar citiem tādiem pašiem atšķirtiem indivīdiem, bet gan ģimene kā nedalāms pamatelements. Ģimene jau pašos pamatos nosaka konkrētu attiecību lauku, kurā indivīds nav uztverams kā absolūti autonoms.

Konfūcijs ir pazīstams ar savu it kā agnosticisko attieksmi pret jautājumiem, kas saistīti ar garu eksistenci un pēcnāves dzīvi. Visiem ir zināmi viņa izteikumi, ka “nezinot dzīvi, nevar zināt nāvi” un ka “upurēt gariem” nepieciešams tā, it kā atrastos “garu klātbūtnē”, uzsverot upurēšanas rituālo nozīmi. Un rituāls jebkurā kultūrā ir simbolizējis kārtības – kosmiskās un sociālās – saglabāšanu. Agnosticiskos skaidrojumus pastiprina Konfūcija izteikums, ka “gari jāciena, bet jāturas no tiem attālāk”. Diez vai šie izteikumi mums dod iespēju ar pilnīgu pārliecību uzskatīt šo domātāju par agnostiķi jau tāpēc vien, ka pats šis termins ir kontekstuāls, turklāt daudz kas ir atkarīgs no oriģinālā teksta interpretācijas. Tomēr vēsturiski ir acīmredzams tas, ka jau vairākus gadu tūkstošus lielākā daļa ķīniešu, kurus gan agrāk, gan tagad veido zemkopji, no gariem tālu neturējās. Lielā mērā viņu attiecības ar gariem ir bijušas pragmatiski orientētas, un tādas turpina būt arī šodien, ietverot sevī lūgumus pēc veselības, labklājības un ilgmūžības, auglības un aizsardzības.

Ne visi gari var priecāties par regulāriem ikmēneša ienākumiem upura veidolā, tādēļ arī garu pasaulē ir sastopami pabērni un maznodrošināto slānis. Gari, kuriem nav neviena, kas upurētu, kā arī nelaimes gadījumos bojāgājušie un pašnāvnieki – visi nedabiski mirušie – kļūst par guei. Guei tuvākais ekvivalents mūsu valodā ir “spoki”, proti, gari, kas atgriežas un tādējādi negatīvi ietekmē šīs eksistences sfēras sajūtošo būtņu labklājību un veiksmi. Ne visi “labie brālīši”, kā Taivānā mīļi un eifēmiski dēvē garus, ievēro pieklājības normas un mielojas tikai pie viņiem atvēlētajiem ziedojumu galdiem. Kā apgalvo garu pasaules speciālisti, nav jābrīnās, ka bez leģitīmajiem gariem upuri bauda arī citi, jo kurš gan negribēs iestiprināties, ja jau dod par velti un turklāt vēl ceļa malā? Ja dedzina aizsaules naudu ar nolūku pierunāt garus neatgriezties, tad tam ir maz jēgas, jo, ja jums palūdz iziet un pie tam par to vēl samaksā, kādu brīdi paelpojuši svaigu gaisu, jūs atgrieztos atpakaļ izdīkt nākamo porciju. Līdz ar to ķīniešu tautas reliģijā garu izdzīšanai izsenis ir svarīga funkcija. Ārkārtīgi svarīgi ir padzīt visus tos pielipušos knariņus, kas neļauj tev gulēt, liedz sasniegt panākumus biznesā un galu galā ietekmē tavu likteni.

Taivāniešu attieksme pret spokiem ir nopietna. Ja jūs gadījumā vēlaties noīrēt vai nopirkt dzīvokli, der ielūkoties unluckyhouse.com, lai neiegrābtos – kurš gan grib dzīvot vietā, kur kāds izdarījis pašnāvību sadedzinoties? Šādus “nelaimju mitekļus” sjundžai droši var izīrēt ārzemniekiem, kas neorientējas garu pasaules smalkumos. Pats atceros gadījumu, ko piedzīvoju studiju laikā Beidzjinā, atgriežoties no pāris dienu ceļojuma pa Šaņdunas provinci. Atverot kopmītnes istabas durvis, pamanīju, ka deg gaisma, bet uz sienas pie mana japāņu istabas biedra gultas ir piespraustas džinsu bikses, kuru staras nepārprotami veidoja “V” burtu. Kad mēģināju noskaidrot, kāpēc viņš tā rīkojies, sekoja tirpas izraisoša balāde par mīlestības sagrautas jaunietes pašnāvību mūsu istabā. Tas viss pat latvietim un zulusam saprotams, bet kam gan tās bikses? Pieņemu, ka japānim kā jau Austrumāzijas spoku kultūrā augušam cilvēkam bija kādas gnostiskas zināšanas.

Ja jums nav interneta, tad der apstaigāt tuvējos kaimiņus, gan jau atradīsies pāris aizkapa vēstījumu. Ja nu tomēr ir sanācis tā, ka gulētejot nelabi ož, ir auksts un acīmredzami tiek pārkāpti fizikas likumi, ir jāaicina speciālists, kāds dao tehnikas lietpratējs, kas spēs atjaunot dabas likumu regularitāti. Un – sekojot elementāriem ekonomikas postulātiem – kur ir pieprasījums, pastāv arī piedāvājums.

Lai pamatīgāk izpētītu taivāniešu priekšstatus par gariem, pēc palīdzības vērsos pie Ķīnas studiju zinātniskā centra darbiniekiem. Un jau pēc neilga brīža veikalā iegādājos svaigi izdotu grāmatu “Garu pasaules tulks”. Grāmatas autores Sofijas, īstajā vārdā Liu Bodzjuņas, dzīvesstāsts jau vien ir tulkošanas vērts. Jau kopš bērnības viņa spējusi redzēt garus un kontaktēties ar tiem. Bet tad Sofija izlēmusi pieņemt islāmu, kļuvusi par pirmo beisbola tiesnesi Taivānā un paralēli reliģijas studijām maģistrantūrā sniedz profesionālas konsultācijas par “garu lietām”. Kā jau musulmanietei pienākas, viņa iesaka likt pie malas visas šīs brālīšu štelles un tīri konfūciskā garā piedāvā labāk rūpēties par dzīvajiem. Tomēr viens viņas ieteikums man šķita interesants. Tad, kad viņa atskārtusi, ka gari uzmācas (lai gan Vācijas apmeklējuma laikā viņa jutusies tik vientuļa, ka pat bijusi laimīga papļāpāt ar kādu Herr Spuk), viņa padzinusi tos ar rupju vārdu palīdzību. Pēc šī nu es beidzot sapratu, kāpēc pie mums Latvijā ļaudis mēdz tik bieži savā tiešajā runā iestarpināt iespaidīgus “artikulus” – laikam jau atgaiņājoties no ērmiem.

Nesen Honkongas avīzēs tika atspoguļota kāda amizanta tiesas prāva, kas uzskatāmi rāda ķīniešu ticību garu ietekmei uz ikdienas dzīves ritējumu un eksorcistu visspēcību. Kādas jaunas modeles menedžeris, pārliecinājis savu klienti par nepieciešamību padarīt veiksmīgu viņas karjeru un uzlabot likteni, ieteica pēc palīdzības vērsties pie maošaņ daoistu skolas tehnikas lietpratēja. Tā kā cietusī bija dzirdējusi par garu izdzīšanu un slimnieku atlabšanu, likteņa mainīšana šķitusi pašsaprotama. Domāts, darīts! Tikšanās ar “speciālistu” noorganizēta viesnīcā, eksorcisma rituāls noritējis ierasti – ķīniešu korelatīvās kosmoloģijas priekšstatu garā. “Jan instruments uzsūc jiņ enerģiju” mums var izklausīties kā nu jau arī Rietumos ierasts “fenšujs”, “jiņjans” un “čī” ar spogulīšiem un irbulīšiem, ja vien skaidrā laju valodā tas nenozīmētu vienkārši “penis vagīnā“. Izrādās, ka laikam jau cietušās garu slogs ir bijis tik liels, ka nekādas konvencionālas metodes nelīdz. Un tad nu kā pie ārsta – bikses nost un rituāls turpinās. Pārsteidza avīžu daiļrunība – minetam sekojis ritualizēts dzimumakts ar neskaitāmām pozām, kuru ik pa brīdim pārtraukusi maģisko formulu zīmēšana uz ķermeņa. Ar vienu reizi nav bijis gana, šis “eksorcisms” atkārtots vēlreiz. Vientiesīgās jaunietes liktenis tomēr mainījās tikai pēc tam, kad viņa ziņās dzirdēja par vēl kādu cietušo, kura šādi 9 mēnešu garumā, līdz viņai, protams, piedzima bērns, ļāvās, lai no viņas ķermeņa padzen garu ordas kāds betona kravas mašīnas šoferis.

Konfūcijam tomēr bija taisnība – ir lietas, no kurām labāk ir turēties pa gabalu.