Atstāt visu, lai būtu

Bērtrands Rasels filozofijas leksikā ieviesa nošķīrumu starp tiešām zināšanām (knowledge by acquaintance) un zināšanām pēc apraksta (knowledge by description). Tiešo zināšanu kategorija ietver objektus un personas, ar kurām mums ir tieša saskarsme: mēs esam tvēruši to formu, jutuši to smaržu, pieskārušies vai nogaršojuši, dzirdējuši to izdvestās skaņas. Tas, ka pastāv Gīzas piramīda, man ir semantiskā zināšana pēc apraksta. (Es neesmu tās redzējis, ja nu vienīgi fotogrāfijās vai filmās.) Ar Vladimiru Vjačeslavoviču Maļavinu mani saista tiešās zināšanas. Ikdienas valodā runājot, es viņu pazīstu personīgi. Vairs neatminos, kur tieši pirmo reizi viņu satiku Taivānā, bet pirms 12 gadiem mūsu sarunas uzplauka Taibejas Miera parka nostūrī. Tur katru sestdienas un svētdienas rītu viņš kopā ar padsmit citiem vingrinājās taidzjicjuaņ Liņa Njeņluna pavadībā. A Luns – tēvocis Luns – ir tas pats meistars, kuru Vladimirs Vjačeslavovičs piemin savā sarunā. Kamēr mūžīgie iesācēji, kā es, mēģināja iemācīties pamatkustības – visus tos zvibuļus, dzērves un pūķus –, citi nodarbojās ar nākamo līmeni, spēka izmešanas fadzjin tehnikas pilnveidošanu. Tehnikas būtība ir vienkārša: jūs spējat no attāluma atvairīt pretinieku, ar domas palīdzību virzot spēku, kura nesējs ir enerģija cji, kas norezonē ar uzbrucēja enerģijas lauku, un tas atlec. Kā to iemācīties? Atslābinies, dēliņ! Fansun! Visu laiku mācies atslābināties, lai cji dabiski plūstu. Kad man sāka uzmākties šaubas – un tās man uzmācas regulāri –, es lūdzu, vai spēka izmešanu nevarētu izmēģināt uz manis, bet saņēmu austrumniecisku atbildi: “Tu neesi vēl gatavs. Bez sagatavotības tas kaitēs tavai veselībai un var novest līdz letālam iznākumam.” Šaubas guva virsroku, un es jau kuro reizi nodarbības pārtraucu. Pēc pusotra gada es atgriezos Taivānā jau kopā ar sievu Elīnu, un mēs sākām vingrot kopā Miera parka grupā. Bet šī atslābināšanās putnu pozās katru svētdienu beidzās ar pamatīgu pārgurumu un krietnu devu īgnuma: fansuns beidzās ar strīdiem. Kādā brīdī Vladimirs Vjačeslavovičs palīdzēja mums atrast dzīvokli, un mēs sākām mitināties 5 minūšu attālumā no viņa. Kad atbrauca sievasmāte, man pat bija iespēja gulēt Vladimira Vjačeslavoviča gultā, jo viņš tobrīd bija aizbraucis. Bet tad atbrauca sievasmāsa un atgriezās arī Vladimirs Vjačeslavovičs, un man nācās vienu nakti gulēt vienā gultā ar simfoniski krācošu krievu spēkavīru. Tāpēc arī runāju par tiešajām zināšanām.

Bet, runājot par Vladimira Vjačeslavoviča domām, tur varu spriest tikai par zināšanām pēc apraksta. Viņa teikto un rakstīto es varu aprakstīt, bet teikt, ka to saprastu, diemžēl nevaru. Ja speru soli tālāk, uzdrīkstos pat teikt, ka viņa teiktajam un rakstītajam nepiekrītu. Ne par Ķīnas filozofiju, ne skaidro apziņu, ne Eiropu, ne individuālismu un ne par viņa iemīļoto bubuli – liberālismu. Ja viņš ir pūķis, kas lido kristāldzidros sfēriskā gara tukšumos, es esmu pelēkais eiropiešu zvirbulis, kas ņemas intelekta un šaubu putekļos. Turklāt, kad dzirdu un lasu par Citu ar lielo burtu, mans prāts sāk meklēt pēc metaforiska ieroča, gluži kā Hansa Josta lugas “Šlāgeters” varonis lūkojās pēc brauniņa, izdzirdot vārdu “kultūra”. Manuprāt, “Cits” ir viena no novazātākajām franču filozofijas skolas idejām, kas jau sen tiek lietota ārpus veselā saprāta un labā stila robežām. Es, iespējams pārgalvīgi, atļautos šo apgalvojumu attiecināt uz krietnu daļu franču ideju, kas kā kūlas ugunsgrēks sāka izplatīties ASV akadēmiskajās institūcijās, kur no tām, raksturīgi kaliforniskā stilā, izveidoja masu produktu.

Es iebilstu pret Ķīnas filozofiskās tradīcijas citādošanu, padarīšanu par kaut ko fundamentāli svešādu, tās vienkāršošanu vienīgi līdz garīgajai praksei – kā kaut kādu atbrīves kruķi kroplīgajai eiropieša dvēselei. (Tas, starp citu, attiecas arī uz Indijas filozofijas “garīgošanu”.) Neierastu, jā. Sākotnēji nesaprotamu, nenoliedzami. Man kopumā nav pieņemama doma, ka mēs runājam par kaut kādu īpašu Austrumu filozofiju, ja nu vienīgi tīri ģeogrāfiskā izpratnē vai romantiskā kontekstā. Nav arī vienas vienotas ķīniešu filozofijas, ja nu vienīgi impēriski sankcionētais konfūcisms. Senajā Ķīnā var atrast domātājus, kurus – tāpat kā senos grieķus vai indiešus – nodarbināja ontoloģijas, loģikas un ētikas jautājumi, un viņi savas domas izklāstīja pavisam argumentētā veidā.

Reiz, kad pēc ilgākas prombūtnes rakstīju Vladimiram Vjačeslavovičam, atvainojoties par klusēšanu, viņš ar sev raksturīgo ironiju atbildēja, ka saskaņā ar ASV Konstitūciju man ir visas tiesības klusēt. Saskaņā ar plurālisma vērtības uzstādījumu – “lai plaukst simt ziedu, lai strīdas simt skolas”: Vladimiram Vjačeslavovičam ir visas tiesības domāt, rakstīt un sajust, ko vien sirds vēlas. Jo tā ir viena no daudzajām dzīves formām, kuras apjēgt un praktizēt tiecies cilvēka prāts. Bet apgalvojumu, ka jūtīgums un atvērtība dzīvei caur skaidro sirdi, par ko Vladimirs Vjačeslavovičs bieži runā, būtu iespējami arī bez apziņas, pret kuru vēl arī ir jācīnās, man ir tiesības savā eiropieša aprobežotībā nesaprast. Jo es taču esmu viens mazs zvirbulis!

Kaspars Eihmanis

Rīgas Laiks: Kad Kaspars Eihmanis sāka studēt Ķīnu, viņam bija hipotēze, ka īstā filozofija atrodas tieši tur. Viņš uzskatīja, ka nav interesanti noņemties ar visu to Eiropas niekošanos. Vēlāk gan viņš ķīniešu filozofijā vīlās. Varbūt sāksim ar jautājumu, vai Ķīnā ir filozofija?

Vladimirs Maļavins: Jautājums ir ļoti labs, taču prasa garu atbildi. Īsumā es varētu atbildēt tēžu veidā, jo mani uzskati šajā jautājumā mainās. Varu tikai nofiksēt savu šābrīža stāvokli, ņemot vērā savu pieredzi ar dzīvi Ķīnā un ķīniešu domāšanas pētījumiem. Principā jautājums, vai Ķīnā ir vai nav filozofija, nav nemaz tik svarīgs. Kāpēc filozofijai jābūt? Ja runa ir par nopietniem patiesības meklējumiem, tad, protams, filozofija ir. Tā ir visur, kur ir cilvēks. Tā būtu pirmā tēze. Un otrā: vienmēr esmu pieturējies pie viedokļa, kas tuvs Merlo-Pontī vai Heidegeram, taču jo īpaši franču skolai, kuras pamats ir metafilozofijas vai pat nefilozofijas jēdziens. Filozofijai jāiztausta savas robežas, savi gali un malas, jāatgriežas pie tā patiesības izziņas pirmavota, kurš faktiski arī formulē filozofijas problemātiku.

RL: Un kas var būt šis pirmavots?

Maļavins: Šis pirmavots var būt tikai sastapšanās ar Citu, sastapšanās ar tevis paša eksistences citādību. Filozofija kļūst par filozofiju tai brīdī, kad, sastapusies ar nefilozofiju, tā novelk savas robežas.

RL: Tādā gadījumā – kas ir Cits?

Maļavins: Tas ir ļoti interesants jautājums. Es nevaru uz to atbildēt, jo, ja atbildēšu, tas uzreiz vairs nebūs Cits. Labāk to atstāsim nevainīgajā un svētlaimīgajā stāvoklī, kurā tas atrodas. Redziet, Austrumu filozofijas vispār, bet jo īpaši ķīniešu filozofija, robežas, kurās filozofijai sevi jāizprot, izvirza tādas, kādas Eiropa nepazīst. Jūs lietojāt vārdu “niekošanās”: filozofiem Rietumos vispār raksturīga tāda paškritiska, pat īdzīga attieksme pret sevi. Un neba nu velti. Eiropas klasiskā filozofija tomēr ir intelektuālistiska, jau sākot ar grieķiem un beidzot ar Hēgeli, līdz pat Nīčem. Tās pamati ir intelektuālistiski. Kādā ziņā? Patiesība tiek meklēta prātā, tam apliecinot un attaisnojot pašam sevi. Tas ir, prāts nevēlas nekādas attiecības ar realitāti, lai kāda tā arī būtu, un aizstāj to ar osmozi, pastarpinošu realitāti, kas izteikta jēdzienos, idejās, abstraktās definīcijās, kuras tam ļauj sevi attaisnot un vienlaikus projicēt sevi uz pasauli, lai to pakļautu. Filozofija te apkalpo ideoloģiju – kā veidu, kas ļauj pakļaut sev pasauli un apliecināt savu virskundzību pār to. Savā būtībā filozofija ir imperiālistiska.

RL: Bet šajā intelekta, prāta pašapliecināšanās dziņā taču ir kaut kas pareizs? Tai ziņā, ka padomāt to, kas nav doma, ir šausmīgi grūti.

Maļavins: Nenoliedzami. Doma mums jāmēra ar nedomājamo: tā ir viena no galvenajām metafilozofijas tēzēm. Klasiskā filozofija kļūdās, cenšoties Cita bezgalību ietilpināt intelektuālistiska jēdziena galīgumā. Tāpēc tā rada nepārvaramas plaisas starp sevi un pasauli. Un tā veidojas Rietumu agresīvā un imperiālistiskā pozīcija attiecībā pret pasauli vispār.

RL: Bet kā jūs zināt, ka pasaule ir Cita?

Maļavins: Es to zinu kā sinologs.

RL: Ir taču arī cita pieeja: kā jūs pasauli domāsiet, tāda arī tā būs.

Maļavins: Tieši par to es arī runāju. Taču domāt var dažādi. Var domāt pasauli sevi apliecinošu jēdzienu galīgumā. Un var to domāt, tai atveroties, atveroties Citam. Ārpus jēdzieniem. Lūk, piemērs: līnija no Nīčes, Heidegera un tālāk uz postmoderno – tā ir tradīcija, kas neapšaubāmi ir pretstatā klasiskajai filozofijai. Taču galu galā tā pamirst klasiskajā filozofijā, jo tai pienākas sevi attaisnot intelektuālistiski. Tas ir dumpis pret filozofiju, kas beidzas ar tās pieņemšanu. Kad es runāju par realitāti, tas jāņem vērā. Pirmām kārtām atvērtība pasaulei, lai cik tas būtu dīvaini, ir mūsu visdrošākā aizsardzība. Mūs pasargā nevis instrumentālu jēdzienu baterijas, bet mūsu nesavtīgā, neieinteresētā atvērtība pasaulei, lai kāda tā būtu.

RL: Kas mūsos šo atvērtību var uzturēt?

Maļavins: Atgriezīsimies pie impulsa, no kura nāk filozofija. Te ir kaut kāda īpatnēja prāta dimensija, sauksim to par superprātu vai gudrību, ja labpatīk. Šajā prātā ietilpst prāta paša transcendentā sākotne – kaut kas vairāk par prātu. Principā saprātīgums jau arī ir sevis noliegšana. Tikai to var dažādi izprast. Eiropas orientēšanās uz domāšanas intelektuālismu šķeļ cilvēku uz pusēm: materiālisms un ideālisms, transcendentais un imanentais, kultūra un daba. Un Rietumu cilvēks dzīvo šajos baismīgajos pretstatos, kuri galu galā pārtop totalitārā režīmā, varmācības triumfā, jo tev jāpāršķeļ sevi uz pusēm un pēc tam jāsavienojas. Ko tad paveica Eiropas avangards? Tas vēlējās atgriezties pie apziņas pirmavota. Nost ar visām formām un šedevriem, atgriezīsimies pie tīras pieredzes! Ļoti labi, lieliski. Šī tīrā pieredze ir melnais kvadrāts, pēc tam – baltais vai sarkanais, kā Rodčenko. Kāds ir nākamais posms? Izrādās, šī tīrā pieredze precīzi atbilst zinātniskajam pasaules tēlam – mehāniskam, tehnokrātiskam. Tādēļ viņu stils iesākumā ir tehnoloģisks, bet pēc tam nāk totalitārisms. Jo tas aizstāj... Šajā tukšajā vietā ienāk Staļins un Hitlers. Ar savu, nosacīti runājot, impērisko mākslu. Tieši avangards radīja ideoloģizēto socreālismu, jo izpostīja visus kultūras formu pamatus. Tas izmantoja varmācību prāta vārdā. Avangardisti ir prāta teorētiķi. Un pēc tam Staļins ar to pašu prātu viņus arī piežmiedza.

RL: Taču nerunāsim par Eiropu un par pasauli, labi? Runāsim par jums. Kā jūs sajutāt, ka jūsu aicinājums ir tieši ķīniešu filozofijā? Ar ko tas sākās? Kas jums nedeva mieru?

Maļavins: Tikai uzticība kaut kādiem sākotnējiem eksistences nosacījumiem, savam īstumam. Uzticēšanās dzīvei, sāksim ar to. Atvērtība dzīvei.

RL: Vai jums bija jautājums par dzīves īstumu?

Maļavins: Kuram gan tāda nav? Ķīna neiet pa intelektuālisma ceļu. Eiropietim to ir ļoti grūti saprast. Es no savas pieredzes zinu, ir ļoti ilgi jārunājas ar eiropiešiem, lai viņi patiešām saprastu, par ko ir runa Ķīnā. Kaut gan mums šķiet, ka prāts saka: “Es nu gan visu varu saprast.” Visu, izņemot to, ko nespēju saprast. Taču runa ir par beznosacījumu uzticēšanos dzīvei, dzīves pieredzei – tādai, kāda tā ir, nevienkāršojot to līdz logocentriskām shēmām, kas dāvā mums ilūziju, ka mēs valdām pār realitāti. Nereducējot līdz transcendentālajam. Bez redukcijas. Tā ir tīra dzīves pieredze, absolūta konkrētība, pirms jēdziena. Jūs teiksiet: “Kā tad tā var dzīvot?” Var. Viss ir jau pirms individuālās refleksijas.

RL: Bet tad iznāk, ka dzīve ir viss kaut kas. Tas ir absolūti bezjēdzīgs jēdziens.

Maļavins: Nē, pagaidiet, jūs reaģējat kā eiropietis. Nihilisms ir tīri eiropeisks jēdziens, tāpat kā freidisms, kurā bez dumpja pret tēvu nav personības pašapliecināšanās. Pasakiet to ķīnietim – interesanti, kā viņš reaģēs? Viņiem tas ne prātā neienāk. Kāpēc man jādumpojas pret tēvu, lai kļūtu par personību? Šāda pieeja man šķiet dīvaina. Un aiz tās slēpjas intelekta pašapliecināšanās; un pēc tam intelekts pats sevi arī nogalina. Kad es saku: “Atstāj sevi, seko Citam!”, pirmā reakcija ir: kāpēc man sevi jāatstāj! Es taču esmu tik labs! Tas taču esmu es! Šāds individuālisms. Neviens nespēj aptvert, ka runa ir par dzīves izdošanās formulu. “Atstāj sevi, un viss tev tiks atstāts. Atstāj pasauli, un viss tev būs atstāts!” Tas ir interesanti, padomājiet! Lai tev viss tiktu atstāts, tev pašam viss jāatstāj.

RL: Atvainojiet, Vladimir, bet, lai kaut ko varētu atstāt, kaut kam ir jābūt. Jums jābūt kaut kam, ko var atstāt.

Maļavins: Saprotiet, ja es esmu kaut kas, tad es jau esmu aizkrāmējis savu apziņu ar himerām. Tā ir ilūzija – tas, ko es par sevi domāju. Lai ko mēs par sevi domātu, tas kopš sākta gala ir pašapmāns. Un mēs to zinām. Atstājot sevi, jūs nonākat pie tīra apziņas stāvokļa. Nevajag domāt, ka tur nekā nav. Jūs nonākat pie tīras pārdzīvojuma konkrētības, kurā tad arī ir jūsu kopdarbība ar pasauli. Te nav manis un pasaules, mēs dzīvojam kopā, mēs dzīvojam, kopīgi dzimdami. Tā ir garīga prakse. Kas ir garīga prakse? Izlasīt 10 grāmatas? Uzkačāties un pacelt 300 kilogramus? Nē, garīga prakse ir apziņas pašattīrīšana. Citas definīcijas tai nemaz nevar būt. Un, to darīdams, jūs palaižat brīvībā dzīvību visā tās bagātībā un daudzveidībā. Jūs atrodaties kopdarbībā. Tas nav kolektīvisms, tas ir īpašs pirmsreflektīvs visa dzīvā kopības stāvoklis. Kā delfīni palīdz slīkstošajiem, iznesdami tos krastā. Tas ir tāds pirmējs dzīvības instinkts, altruisma instinkts, tā es to saucu. Sākumā mēs esam kopā – nevis es, nevis jūs, bet mēs. Ķīniešiem tas ir pirmsencis. Kas ir pirmsencis? Pirmsencis ir tas, kas es vēl nekad neesmu bijis, proti, reizē gan pirmaugsne, gan ideāla, tāla nākotne. Un skola to savieno, jo tajā ir skolotājs un skolnieks. Austrumos vispār nepastāv indivīds. Ir tikai tēvs-dēls, māte-bērns, valdnieks-pavalstnieks. Nepastāv cilvēks kā tāds, tikai cilvēku attiecības.

RL: Vai tad cilvēka jēdziena vispār nav?

Maļavins: Ir, protams. To apzīmē ar ķīnzīmi, kurā cilvēks strādā ar kapli. Proti, vienmēr tiek ņemtas sociālās īpašības. Tieši tāpat, kā ķīnzīme “sieviete” Austrumu valodās ir cilvēks, kas sēž uz celīšiem, rokas uz labā sāna: tā sievietes vēl šobaltdien sēž, tā ir sievietes ceremoniālā poza vīrieša priekšā. Tā ir interesanta lieta. Jūs jautājat: kā tā radusies? Nu, tāpēc, ka tā izriet no attiecību kvalitātes mirklī, kad esat attīrījis savu apziņu. Tas arī viss. Tajā mirklī jūs precīzi ieņemat savu nišu – kā strēlnieks trāpa desmitniekā.

RL: Man tas nav saprotams.

Maļavins: Kādā ziņā nav saprotams?

RL: Nav saprotams, kāpēc no tā, ka jūs attīrāt savu apziņu, izriet, ka sievietei jāsēž tieši šādi.

Maļavins: Viņai tā jāsēž nevis tāpēc, ka es kaut ko attīru, bet tāpēc, ka viņa tāda ir saskaņā ar savu sievietes dabu. Vismaz ķīniešiem. No eiropiešu viedokļa tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kāpēc tā. Taču ķīniešu tradīcija ir tādu tipveida pozu komplekts. Arī ķīniešu rakstu zīmes ir tādas. Katra ķīnzīme izvēlējusies kādu būtisku īpašību. Tā ir būšanas īpašība, nevis tēls. Runa ir par īpašību līdzīgumu. Padomājiet, kas ir Austrumu metafizikas fundamentālais jēdziens “tādība”? Tas pats dabiskums. Tas, ka tā pastāv. Tas, ka tā arī ir. Tā ir īpašība. Mūsu pieredzi veido miljoniem šo pieredžu, šo tādību. Arī budismā tas ir – dharmas jēdzienā. Un ar apskaidrotu apziņu es kā Leibnics “Monadoloģijā” šīs pieredzes atsedzu un fiksēju. Gudrie tās atsedz, jo viņu apziņa ir saasināta. Mans uzdevums ir audzēt garīgo jūtīgumu, nevis zināšanas; šīs zināšanas nevienam nav vajadzīgas – tās ir liels slogs.

RL: Jūtīgumu pret ko?

Maļavins: Pret dzīvi, kas sevi dzīvo mūsos, mums cauri. Mums ir dzīves pieredze, tā ir dinamiska, tai piemīt kvalitāte; ja tā nebūtu dinamiska, tai nebūtu īpašību, tai būtu tikai priekšmeta stāvoklis – koks, un viss. Šeit tā nav. Šeit ir cita apzīmēšanas sistēma. Metafiziska sistēma, kas attiecas uz eksistences kvalitāti. Ķīniešu tradīcija jebkurās izpausmēs ir šo īpašību komplekts. 82 akordi mūzikā, 108 figūras cīņas mākslā un tā tālāk. Kas aiz tā ir? Tās ir īpašības. “Melnais pūķis iznāk no alas.” “Baltais stārķis izpleš spārnus.” Kas tas ir? Kur te stārķis, kur spārni?

RL: Lūk, lūk!

Maļavins: Es tieši par to runāju. Iesākumā jāuzticas, ka aiz tā kaut kas ir. Jo bez uzticēšanās nevar atvērties pasaulei. Iesākumā jāuzticas dzīvei.

RL: Jāuzticas pēc ķīniešu modes?

Maļavins: Nu, ķīniešiem tas ir asinīs. Turpretī mēs sakām: “Es nodarbojos ar kritisko analīzi.” Jopcik! Bet runa taču ir par tādības un manas eksistences aktu pārtrauktību. Šos aktus nekādi nav iespējams izkārtot loģiskā shēmā. Gan budismā, gan ķīniešu domā realitāte ir skrīnšots, atsevišķi mirkļi, parādīšanās un izgaišanas uzzibsnījumi. Tā ir mirgojoša pasaule, kurā nav loģisku saikņu, toties ir smagāka, dziļāka saikne – saikne starp atsevišķiem dzīves mirkļiem.

RL: Man nez kāpēc šķiet, ka šī mirgojošā pasaule var pavērties tikai tā, kā mans prāts ir tam sagatavots.

Maļavins: Tā, atkal sākas! Jūsu prāts nekam, johaidī, nav sagatavots, tas ir gatavs vienīgi sevi attaisnot un sevi krāpt. Jūsu prāts ir gatavs vienīgi tam: apziņa vienmēr sevi krāpj. Nu, palasiet Nīči, tur nav jābūt ķīnietim! Man ļoti patīk ķīniešu aforisms: sirds (proti, apziņa) nav tas, kas tā ir. Ko jūs tajā taisāties apzināties? Lūk, te arī ir visa Austrumu gudrība. Ko jūs noņematies ar sprāgoņu, atvainojiet, lūdzams? Runājot tā paša autora vārdiem, tas ir tas pats, kas ar iesmirdušas gaļas gabalu dzīt prom mušas. Jūs sākumā sagādājāt gaļu, tad saradās mušas. Un ar katru brīdi to kļūst arvien vairāk. Bet jūs tik vicināt un vicināt to sprāgoņu. Pirmām kārtām Ķīnas kultūras tradīcija balstās uz šīm lietām. Visa ķīniešu civilizācija smalki jo smalki izkārtota, balstoties šajā pasaules izpratnē, kurā ietilpst uzticēšanās. Jeb, kā saka eiropieši, maniakāla iztapība varas priekšā un gara nabadzība. Es te citēju vienu amerikāņu autoru. Kā tad, taisnība! No nopietna eiropieša viedokļa ķīnieši ir dzeltenģīmju skudras. Tagad mums ir politkorektums, it kā jau neērti tā teikt, taču, stingri ņemot, tieši tā jau arī ir: gara nabadzība, pie reizes papildināta ar maniakālu iztapību, lišķīga klanīšanās varas priekšā. Kur rodas šī vara? Tā ir pašatstāšanas vara. Valda tas, kurš vairāk sevi atstājis. Esmu atstājis vairāk nekā jūs, tātad esmu jūsu skolotājs. Es vairāk sekoju jums, nekā jūs man. Tā, lūk, mani draugi. Jo zemāk es zemojos, jo augstāk par jums nonāku. Protams, kristietībā tas ir bijis, mēs jau neesam tik primitīvi, mēs visu saprotam. Kristus teica: es dodu jums mieru, atstājiet savus zobenus. Jājautā: bet kas notiek tālāk? Lūk, kas notiek: es atstāju sevi, sekojot Citam. Tāpēc es ar četrām uncēm varu pagrūst tūkstoš pudu smagumu. Man bija skolotājs, ļoti stiprs, unikāls cilvēks, kurš visu savu dzīvi bija veltījis taidzjicjuaņ. Viņš vispār neiziet augstāk par vārtrūmi. Viņš nekad neieņems nekādus amatus, uzskatot, ka tas, kurš sevi atstājis... kur tad viņam jābūt? Ir filma, viņš uzstājas Japānā, un tur redzams, kā viņš aizlidina piecus večus kādus piecus metrus – tie burtiski ietriecas sienā. Mums te ir viens garīgais meistars, arī unikāls cilvēks... Viņš to ieraudzīja un teica: “Viss būtu labi, dižāku skolotāju es neesmu redzējis, bet nu tā pēdējā aina – tā nemēdz būt. Viņš to izdarīja tāpēc, lai būtu efektīgas beigas.” Es to atstāstīju skolotājam, kad viņš atbrauca, un skolotājs atbildēja: “Nu, saprotams, mēs ticam tikai tam, ko spējam paši.” Un tas ir ļoti precīzi sacīts. Katrs no mums tic tikai tam, ko spēj pats. Secinājums: cilvēkam tomēr jāizšķiras pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Un tas nav tik vienkārši izdarāms. Pieņemt dzīvi un kļūt nemirstīgam nav tik vienkārši. Jo dzīve ir nemirstīga.

RL: Es nesapratu, kādā ziņā dzīve ir nemirstīga?

Maļavins: Jūs varat dzīvot šajā dzīves pirmavotā. Pametot sevi, jūs atgriežaties pie dzīves pirmavota, pie pirmsenča, kas eksistē mūžīgi. No individuālas apziņas viedokļa tas, protams, ir pilnīgs pašapmāns. Es tak nomiršu! Bet mēs taču zinām, kā pēc Puškina: “Nē, viss nenomiršu es.” Ir dvēsele, un tā ir nemirstīga.

RL: Vai arī jūs nemirsiet?

Maļavins: Redziet, atkarībā no tā, kā mēs izprotam “jūs”. Skolā eksistē skolotāja fantoms, šis pirmsencis eksistē kā fantoms. Padomājiet, no kurienes nāk jūsu apziņa? Apziņas pirmavots ir fantomveida realitāte. Kāpēc fantomveida? Tā nedz ir, nedz neir. Tā visu laiku aizslīd prom, tā ir starpā, tā mums ir dota tās promesamībā. Padomājiet par to! Galu galā, ne jau es to saku, to ir teicis apustulis: “Šīs pasaules veidols zūd. Priecīgie – kā tādi, kas nepriecājas, tie, kas lieto šīs pasaules mantas, – kā tādi, kas nelieto.” Un kas te ir no kā? Ir un nav. Prieks ir un nav. Vistīrākā ķīnestība.

RL: Un jums tādēļ bija jābrauc uz Ķīnu?

Maļavins: Nu, man tā sanāca. Man ir sava personiskā pieredze, šur tur skumīga, šur tur bēdīga. Pirmoreiz es kā mazs jaunuvis biju Singapūrā, viss bija brīnišķīgi, mēs kā tādi kucēniņi tur draiskuļojāmies, tā bija tāda pasaules brālība. Pēc tam es jau ar šādu tādu pieredzi pabiju Japānā, tas bija 1982. gads. Es biju jauns trīsdesmitdivgadīgs puisis no Maskavas Universitātes. Ar mani tur neviens nerunāja. Es tur nodzīvoju 8 mēnešus, neviens man ne vārda nepateica.

RL: Kāpēc?

Maļavins: Nezinu, pajautājiet to viņiem, es viņu vietā nevaru atbildēt. Tagad viņi gan ir mainījušies. Un es esmu mainījies. Un pasaule ir mainījusies, viss ir mainījies. Viņi runā nedaudz... Tiesa gan, nekā sakāma viņiem nav, labāk jau lai klusē. Taču es ņēmu ļaunā. Es runāju japāniski, bet neviens neinteresējās par manu – krievu inteliģenta – stāvokli. Varu viņiem visu ko pastāstīt, bet viņiem par to slaidi nospļauties no augsta koka. Tāpat kā mani skolotāji Taivānā. Tas ir pēdējais eiropeiskums, ko sevī esmu iznīdējis: “Kā varētu cilvēkiem palīdzēt?” Uz mani skatās tā – tēvoci, tu ko? Mūsu jautājumi, sarunas pēc Austrumu saprašanas pilnīgi nav iespējamas. Tur saruna ir tāda: ja jūs pie manis mācāties, tad mēs ar jums iztirzājam jūsu garīgo izaugsmi, nevis to, kāpēc jums, piemēram, būtu jātic. Saprotat? Negribi ticēt? Nu tad tinies, uz redzēšanos. Gribi ticēt? Es tev visu izdarīšu. Jo jebkura skola ir kā noslēgta korporācija, kā sapnis, kā fantoms. Jums tas jāpieņem. Kā tam var noticēt? Teiksim, nozibēja sapnis, jā? Es biju taurenis. Vai jūs tam ticat vai neticat? Sarežģīts jautājums. Taču izturēties pret to kritiski, kā dara eiropietis, nevajadzētu. Vēlos beigt ar kādu domugraudu, tas ir ļoti zīmīgs, no taidzjicjuaņ skolotājiem: “Viņš nekustas, es nekustos, viņš tikko manāmi pakustējās, bet es pakustējos pirms viņa.” Tas arī viss. Tas ir visa pamats. Tā tad arī ir jūsu aizsardzība. Gribat sevi aizsargāt – iemācieties tā dzīvot. Vēl pirms apdraudējums rodas, jūs jau esat to novērsis. Cilvēks to pat nav pamanījis. Kā teicis Laodzi, gudrais visus jautājumus atrisina, pirms tie izpaužas.

RL: Bet es tā arī nesapratu: vai Ķīnā ir filozofija?

Maļavins: Domāju, ka šis jautājums labi der, lai nodarbotos ar to visu, par ko es runāju. Tomēr tas nepieļauj vienu vienīgu labu atbildi. Vismuļķīgākā atbilde būtu tāda: atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “filozofija”. Profesors droši vien tā atbildētu.

RL: Visu, ko jūs aprakstījāt, es dēvētu par dzīves gudrību.

Maļavins: Tā nav gudrība – tā ir gudrības izpratne. Gudrības manī ir maz, jo man jāiemieso arī savs vērtīgums. Es esmu rakstnieks, un rakstnieks savā būtībā ir nelaimīgs cilvēks – jo viņam noteikti kaut kas jādara. Vēl vairāk, viņam noteikti jādod solījumi, kurus viņš nespēj izpildīt. Es tagad citēju Nīči.

RL: Un es domāju, ka domugraudi, kurus jūs citējat, attiecas uz dzīves gudrības izpratni...

Maļavins: Tie attiecas uz iekšējo, dziļi slēpto dzīves kontinuumu – gara mūžīgo pēctecību, tā es to saucu. Tie ir dzīves straumes atspīdumi, ēnas. Šajā dzīvē ir izplūdināta gara gaisma – kā Daugava vasaras naktī, kad spīd mēness. Gaismas atspīdumi slīd, uzmirdz. Tā tad arī ir dzīve, kas sastopas ar haosu. Tā nav pretēja haosam. Bet kultūras dzīve... Ir pirmatnējais haoss, un ir estētiskās dzīves haoss. Kultūrhaoss, kas izlaists caur mūsu apziņas filtriem. Un tas sameklē šīm eksistences īpašībām tēlus. Jūs jautāsiet: kur te ir pūķis? Kāpēc pūķis? Gribu kaut ko citu, pūķi negribu! Bet lūdzu, dieva dēļ. Ieviesiet savu tipveida formu – tā es tās saucu – “konduitu”, būs jums 205 tādas vai 108, un sludiniet. Vai jums būs cilvēki? Vai viņi jums noticēs? Vai būs rezultāti? Ja būs, tātad ir izdevies. Protams, es varu atnākt un spraust batonus ausīs, un tieši to jau ķīnieši dara gan Rīgā, gan Maskavā: “Re, man ir šitādas te formas, es jums tūlīt pastāstīšu.” Viņi runā tradīcijas vārdā, nekā cita vārdā viņi nevar runāt. Taidzjicjuaņ formas var iemācīties ļoti vienkārši, divu nedēļu laikā būsiet apguvis. Turpretī reāli tās piepildīt – tam jāziedo dzīve. Nevis vienkārši dzīve – dzīve jānodzīvo īpašā veidā. Tā pat nav dzīve. Mūsu dzīvē nav nekā tāda, kas varētu veicināt šo izziņu. Viss ir pretēji, tieši pretēji. Bet pamēģiniet izdarīt! Izpētiet, kurp jūs velk intelektuālie vai fiziskie paradumi, kurp jūs velk prāts, un tad izdariet pretēji.

RL: Vai es pareizi saprotu – jūs vēl neesat skolotājs, taču varētu tāds kļūt?

Maļavins: Es zinu, kur šī gudrība jāmeklē. To es skaidri varu pateikt.

RL: Kur šī gudrība jāmeklē?

Maļavins: Sevī, sirdī. Ja ir apziņa, tātad ir patiesība.

RL: Bet vai “es” ir sevī?

Maļavins: Atkal “es”. Kāpēc “es”, kas tas par “es”?

RL: Jūs taču sakāt “sevī”.

Maļavins: Es nepateicu neko vairāk kā Jēzus Kristus: Dieva Valstība ir mūsos. Cilvēka uzdevums ir sevī atklāt cilvēci.¹ Cilvēks kļūst par cilvēku, sevī rodot cilvēci.

RL: Ko nozīmē “cilvēks kļūst par cilvēku”?

Maļavins: Krievijā vēl ir jēdziens “viscilvēks”, ļoti labs. Starp citu, tāds ir arī ķīniešu valodā. Ir precīzs apzīmējums: “cilvēks iet uz debesīm”, proti, viņš sevī atklāj savas dabas debesu pirmsākumus. Ir pārāk cilvēciskais, visiem pieejamais, tai skaitā humanitārās zināšanas, mūsu individuālie sentimenti un tā joprojām. Un ir tas, kas mūsos ir no debesīm, – tas ir spontāns, nevilšs, to nevar izskaitļot, nevar noteikt. Taču mēs ejam pie Cita, šis Cits ir mūsos. Tas ir bijis pirms mums un būs pēc mums, mūžam esošais mūsos. Tā cilvēks ir radīts, mēs esam radīti, lai kristietībā meklētu debesu tēvu, bet Ķīnā – meklētu debesis. Cilvēciskās klātbūtnes pilnību sevī. Jo mūsu apziņa apzinās savu galīgumu un tiecas bezgalīgajā.

RL: Kā debesu sākotne izpaužas cilvēkā?

Maļavins: Pirmkārt, tā vienkārši ir dzīves pilnība mūsos. Kuru mēs nevaram paši norežisēt.

RL: Tā šeit tiek izprasta kā enerģija, kā kaut kāds spēks?

Maļavins: Es domāju, ka dzīve ir kaut kas vairāk par spēku. Es drīzāk lietotu krievu vārdu мощь – jauda. Starp citu, taidzjicjuaņ ir veids, kā iespējams atbrīvot neierobežoto dzīvības jaudu. Šī jauda ir neizmērojama. Pati par sevi dzīvība, protams, ir nemateriāla. Noņemiet visus materiālos substrātus, dzīvība tik un tā paliks. Man tā liekas. Nu, tāpēc, ka varētu teikt tā: dzīve sevī ietver arī nāvi. Tāda dzīve, jā? Es par to saku “dzīves miglājs”, proti, milzu milzums, esamības pilnība šajā dzīves miglājā – viss, kas ir dzīvībā. Cilvēkā jau sākotnēji ietverta realitātes apzināšanās, šīs realitātes klātbūtne, viņš tiecas pie tās – tikai tā viņš var apstiprināt savu nemirstību. Cita veida nav. Uzsūkt dzīves miglāju sevī, proti, papildināt sevi un atsegt sevī viscilvēcisko sākotni, kas ir no debesīm, kaut kādā ziņā tā ir pārcilvēcīga.

RL: Mani jūsu sacītajā izbrīna pārliecība, ka, noņemot nost visus fiziskos, materiālos substrātus, dzīvība paliek.

Maļavins: Nu, pirmkārt, mūsu apziņas pirmavots ir pastāvējis pirms subjektīvi objektīvās priekšmetiskās pieredzes, lai kāda tā arī būtu. Atgriežoties pie šīs pieredzes, mēs atjaunojam savas esamības pilnību. Austrumu domāšanā tas ir dižais sencis, viscilvēks. Nu, iztēlojieties, Kazahstānas stepes, Hakasija, Altajs, Centrālāzija... Stāv stepē tāds akmens tēls, jā? Tādi ģīmji! Nekā vairāk tur nav – dižais sencis, tā ir visa cilvēce mūsos. Mēs varam tikai saplūst ar to, būt tajā. Kristus dod to pašu, tikai mūsu cilvēciskajā, individuālajā izpildījumā. Kristus bija pirms laika, pirms pasaules aizsākuma, un viņš paliks pēc tam. Tātad dzīvība ir bijusi pirms šīs pasaules. Un pastāvēs, kad šīs pasaules nebūs. Tā ir īpaša esamības pilnība, kas mums tiek dota caur Citu. Caur šo miglāju. Tātad mūsos ir garīgs orgāns, receptors – sauciet to par dvēseli, kā vien tīk –, kas orientē mūs uz šo citbūsmes punktu. Redzams tas, protams, nav. Tas ir aiz apvāršņa.

RL: Jūs sakāt “mums”. Tas nozīmē – visiem cilvēkiem?

Maļavins: Katram cilvēkam. Protams, mums ir visas tiesības nepievērst tam uzmanību.

RL: Vai jūs nekad nav pārsteidzis tas, cik daudzi cilvēki tam nepievērš uzmanību?

Maļavins: Jā, uzskatīdami, ka realitāte ir viņu individuālā apziņa. Un viņi baidās no tās atteikties. Tās ir bailes.

RL: Vai jūs nebaidāties atteikties no savas individuālās apziņas?

Maļavins: Baidos, taču saprotu, ka vajag atteikties. Protams, ir bail, kā gan citādi? Pat nevis atteikties, bet pārvarēt. Atteikties no tās nav iespējams. Tomēr es teikšu tā: ja kāds mani uz ielas pagrūdīs, vienkārši aizķers ar plecu, es nepievērsīšu uzmanību. Vai tad ne to mums vispār māca reliģija? Ja cita mašīna uzbrauc manējai, es galīgi nereaģēju. Arī tas iesākumam nav slikti, jūs taču piekritīsit.

RL: Nujā. Bet sakiet, lūdzu, vai jūs starp ķīniešu tekstiem vai skolotājiem esat atradis palīdzību savas apziņas pārvarēšanai?

Maļavins: Protams! Visa ķīniešu tradīcija – un jebkura cita tāpat – ir viens milzīgs, varens aicinājums: pārvari sevi! Sevis pārvarēšana ir cilvēka dabā. Galvenais daoisma princips, starp citu, ir: “Lai tev sevī nav kur piestāt.” Tas ir ļoti interesants viedoklis. Vai ne? Proti, man nav pašidentifikācijas, bet tas nenozīmē, ka manī nav personīgās sākotnes, kas kaut ko meklē. Šī sākotne vienkārši ne ar ko neidentificējas. Tā var tikt identificēta ar jebko. Tātad kultūras ziņā tas ir apziņas pirmavots, pirmējais fontāns.

RL: Vai tas ir dots arī, teiksim, bērna prātam?

Maļavins: Tas dots jebkuram prātam, nav svarīgi – no tā dejo jebkura apziņa. Taču tā nav mūsu individuālajās identitātēs. Tas var izlauzties cauri sapņos, parādībās, vīzijās un tā joprojām. Ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka šis fontāns ir realitāte, kas atrodas starp klātbūtni un prombūtni. Tā ir tad, kad tās nav. Ar to saistīti visi kultūras simboli. Nevis ap jēdzieniem, kā Eiropā, bet ap šo te.

RL: Ko cilvēks var praksē darīt, lai pārvarētu savu individuālo “es”?

Maļavins: Austrumu tradīcija sniedz metodiku mierīgai, vienmērīgai sevis pārvarēšanai, soli pa solim. Pirmais solis – un arī pēdējais, un arī vienīgais – ir atslābināties. Atstāt sevi. Proti, atstāt sirdi. To sauc par “debesu atstāšanu” vai “debesu atbrīvošanu”. “Visu pametiet, un viss jums būs.” Tas ir ķīniešu tradīcijas pamatā, visas viņu humora tradīcijas pamatā. Tas ir komiski, tas ir smieklīgi, esmu visu atstājis, bet viss ir izdevies. Tāpat kā Kristus teica: “Visu atstāj, ņem savu krustu un nāc man līdzi.” Jums ir 100 rubļu, tātad atstājiet 100 rubļus, dabūsiet 1000. Tāda, lūk, debesu grāmatvedība.

RL: Jūs dažas reizes pieminējāt ķīniešu tradīciju. Ko jūs saprotat ar šo vārdu?

Maļavins: Nav tādas normatīvas tradīcijas, kura glabātos kaut kur vienuviet un kuru neaizskaramā veidā būtu jānodod tālāk citiem. Es skatos citādi. Tradīcija ir, taču tā nav redzama. Tai nav nekādu formālu pazīmju.

RL: Parasti taču par tradīciju sauc kaut kādu mehānismu...

Maļavins: Nepareizi sauc! Tā ir naiva definīcija... vai ideoloģiska. Šādu definīciju lieto tie, kuri vēlas tradīcijas vārdā manipulēt ar citiem. Tiklīdz tas nogrūst ideoloģijas priekšmetiskumā, viss ir cauri, sākas virskundzība, vara, nebrīvība, cilvēka pazemošana. Tas arī viss.

RL: Vai es jūs pareizi saprotu, ka tradīcijā tiek iekļauti tikai individuālās apziņas pārvarēšanas veidi?

Maļavins: Pilnīgi pareizi, jā. Turklāt tiem jābūt personiskiem. Tas jāizdara jums pašam. Bet kāds var jūs tik tālu aizvest. Arī Dievs tā sevi atstāja. Septiņas reizes Dievs sevi atstāja, septiņas reizes radās pasaule, tas arī viss. Pēc tam viņš sevi atstāja Kristū, un Kristus atstāja sevi pie krusta. Un Kristus pēdējie vārdi: “Kāpēc tu esi mani atstājis?”

RL: Jūsu sacītajā mani biedē tas, ka, izrādās, gan Kristus, gan, teiksim, Laodzi – viss ir par vienu un to pašu.

Maļavins: Mani skolotāji Taivānā tieši tā arī uzskata. Turklāt viņi nepielīdzina Kristu Budam, viņus neinteresē to abu statuss. Viņi uz to balstās tāpēc, ka tas ir mierīgs. Viņi pat nesaprot, kā var būt citādi.

RL: Man tie tomēr ir savā ziņā kosmiski lielumi. Es nevaru, teiksim, salīdzināt budismu un kristietību, jo man nav punkta, no kura es varētu paskatīties uz budismu... Taču man šķiet, ka tās ir dažādas lietas.

Maļavins: No kurienes jūs to grābāt? Viņi runā dažādās valodās. Viss, ko mums klāsta par kristietības un budisma atšķirībām, attiecas uz terminoloģiju. Bet cilvēka daba ir tāda. Un dažādās tradīcijās to raksturo, lūk, šādi. Es nesaku, ka Kristus ir identisks Budam, es neesmu jucis. Te ir filoloģisks moments, taču es neaprobežojos ar filoloģiju. Tāpēc, ka Austrumos tā nav. Taču, pieņemot, ka tradīcijas reāli nav – jebkurā vārdā un jebkurā pieredzē –, tad par ko vispār runāt?

RL: Pagaidiet, no kā viedokļa, ka vārdos nav...?

Maļavins: Vārdi ir tikai simboli, kas uz kaut ko norāda. Dao, par kuru var runāt vārdos, nav Dao.

RL: Bet šie vārdi ir izteikti. Šis teikums...

Maļavins: Ir tāda Laodzi runa – esmīga, patiešām apjēgta. Jo jēga vienmēr ir tas, kas nav redzams. Tas ir izteikts vārdos, tomēr to nevar redzēt. Tieši tāpat arī taidzjicjuaņ: es meklēju kaut ko citu, es meklēju jūsu spēka avotu. Nezinu, kur tas ir, bet es to atradīšu. Tas ir ļoti vienkārši. Ja, protams, pareizi attīstām savu jūtīgumu un dzīvojam.

RL: Jūs reiz pieminējāt ķermeņa apziņas jēdzienu. Kā jūs to saprotat?

Maļavins: Filozofiski apziņai manā ieskatā nav priekšmetiska satura. Ja apziņu aplūkojam fenomenoloģiski, tad apziņa ir notikums. Un stāvoklis. Visvienkāršākais ķermeņapziņas piemērs ir ļoti vienkāršs: pirms gruzītis ielido acī, tā aizveras – agrāk, nekā apziņa to apzinās. Jo ķermenī ir īpašs jūtīgums. To nevar iespiest subjektīvā apziņā. Merlo-Pontī “Uztveres fenomenoloģijā” runāts par intences loku. Kā mēs zinām, ka mašīnai izdosies izbraukt pa šiem vārtiem? Kā dāma ar platmalu cepuri, ja viņa pie tās pieradusi, iziet pa durvīm, neaizķerdama aplodas? Un tā tālāk. Mūsos ir telpas izjūta, ķermeniska izjūta. Tāds tumšs kogito, fizisks. Starp citu, man liekas, viņš ego tā arī sauc. Tālāk gan viņš neiet. Turklāt visa eiropeiskā tradīcija neļauj pat izteikt to kaut kādā adekvātā valodā. Jo valoda, sintakse, predikatīvā saitiņa “es esmu kaut kas”... Ķīniešu valodā, piemēram, tā nav iespējams pateikt.

RL: Nav iespējams pateikt “es esmu kaut kas”?

Maļavins: Klasiskajā valodā nevar.

RL: Kas tad ir vistuvākais? Jēdziens “es” taču tur ir?

Maļavins: Parasti ķīniešu valodā tas ir “ķermenis”. Ir, protams, arī “es”, bet tā ir ļoti dīvaina ķīnzīme. Tā sastāv no ķīnzīmes “roka” un ķīnzīmes “kaujas cirvis”: tātad tā ir kaut kāda mūžīga pretišķība sev pašam, sašķeltība.

RL: Kā tad ceļas šis iekšējais konflikts?

Maļavins: Tas nāk tikai no apziņas jēdziena. Līdzko parādās individuāla apziņa, tā uzreiz izraisa nesaskaņu – jo tā sevi nodala no ķermeņa, sāk ķermeni komandēt. Tas ir karš. Īsi sakot, fundamentāla Rietumu un Austrumu atšķirība. Platons, starp citu, ir ļoti labs piemērs, pareizāk sakot, Sokrats: mūsu pieredze tiek projicēta uz intelektuālo realitāti, kas pēc tam tiek projicēta uz īstenību. Ķīnā šīs darbības nav. Ķīnā mūsu pieredze nepārveidojas intelektuālā matricē. Idejas nav. Nav paša vārda “ideja”. Pat aptuveni nekā tāda nav.

RL: Bet vārds “jēdziens”, piemēram?

Maļavins: Tikai mūsdienu valodā. Ar ideju vispār ir ķeza, to nekādi nevar pārtulkot.

RL: Tātad Huserls vēl nav tulkots?

Maļavins: Ir pārtulkots, bet tā, ka neko nav iespējams saprast. (Smejas.) Nu, “jēdzienu”, ja ļoti gribas, var pārtulkot – tomēr visa šī intelektuālā iespaida vienkārši nav bijis. Mēs atgriežamies pie jūsu dzīves pieredzes pirmavotiem. Kāda apziņa?! Atstājiet visu! Lūk, jūsu realitāte. Jūs ienākat dzīvē, dzīves imanencē. Dzīves imanence gan ir iekšējās dzīves traģēdija, nevis transcendenta atklāsme, kas rodas prātam, kurš pats sevi pārsniedz. Tas arī viss.

RL: Neesmu pārliecināts, ka saprotu šo “visa atstāšanu”. Vai tas ir kaut kāds iekšējs solis?

Maļavins: Tas nav iekšējs solis. Visu atstāt ir visdabiskākais apziņas stāvoklis: nedomāt.

RL: Ne par ko?

Maļavins: Domas aizšaujas garām un jūs aizķer, tas ir cits jautājums. Tur var būt tēli, visvisādas domas, taču apziņa atgriežas pie miera. Apziņa šajā stāvoklī neiejaucas. Tas ir ļoti vienkārši.

RL: Bet šis miera stāvoklis ir kaut kā saistīts ar ķermeņapziņu?

Maļavins: Jā, šajā ziņā mēs atgriežamies pie ķermeniskajiem pirmavotiem. Ārpus ķermeņa mēs nemaz nevaram neko apzināties. Taču pats ķermeņa jēdziens absolūti neatbilst tam, ko mēs saprotam. Kad runājam par dzīvu ķermeni, mēs runājam par realitāti, kuras mūsu individuālajā apziņā nav.

RL: Pagaidiet, kā – nav?

Maļavins: Ļoti vienkārši. Šis ķermenis nav dzīvais ķermenis. Ķermenis ir priekšmets, kuru es varu apzināties. Es dzīvoju ar ķermeni. Instrumentāļa locījumā. Taču šis ķermenis man izgaist ik reizi, kad cenšos to aptvert ar domu vai apziņu.

RL: Bet padomāt par savu roku – to taču jūs varat?

Maļavins: Bet tā nav mana roka. Tā ir roka, kas man dota domā. Tās, atvainojiet, ir dažādas lietas. Turpretī iekšējais piederības stāvoklis ķermenim ir...

RL: Šī ir jūsu galva vai nav?

Maļavins: Ja jūs to nosaucat ar vārdu “galva”, tad tas noteikti nav mans dzīvais ķermenis. Es nezinu, kā tas izskatās – mans dzīvais ķermenis. Vispār tas ir lode, vienkāršāk sakot, sfēra. Tam vispār nav nekāda tēla, nekāda tēla tam vispār nevar būt. Tur jau ir tas āķis.

RL: Pagaidiet, par to lodi es nesapratu. Jūsu dzīvais ķermenis ir lode?

Maļavins: Sfēra.

RL: Neredzama?

Maļavins: Neredzama tā ir nevis tādēļ, ka tās nav, bet tādēļ, ka tā nav pieejama nekādai vērojošai apcerei. Atstādams apziņu, jūs pastiprināt savu jūtīgumu, jūs iegūstat īpaša veida jūtīgumu. Tas ir ļoti svarīgi. Jūs jūtat... nezinu, kā to pateikt... dzīves lauku. Lieta tāda, ka mūsu jūtīgums... Te svarīgs jēdziens ir “griba”. Gribā mēs jūtam lietu sēklas. Gudrais visu uzsūc sevī kā duļķainu straumi. Mēs saduļķojam savu apziņu – mēs neattīrām, bet saduļķojam, lai cik tas būtu dīvaini. Jo uzsūcam sevī visu pasauli. Tā ir mūsu sfēra, mēs sevī nesam... Mēs taču esam mikrokosms.

RL: Tikai neaizbēdziet no dzīves lauka jēdziena.

Maļavins: Es to nosaucu nosacīti. Dzīves sfēra, var tā nosaukt, jā.

RL: Un tā ir duļķaina?

Maļavins: Jā, tāpēc ka tās daba ir galīgums. No turienes – tukšums kā galēja kategorija visam. Kā galēja realitāte. Kādēļ tukšums? Tādēļ, ka tukšumā nav nekā, tukšums ir visam beigas. Un vienlaikus visu ietilpina sevī.

RL: Tātad mūsu dzīvais ķermenis vēl arī ir tukšs?

Maļavins: Citāds tas nevar būt, tikai tukšs. Tajā nav nekāda satura. Dzīvība ir tukša. Tukšums ir dzīvība.

RL: Nesaprotu.

Maļavins: Un tomēr kaut kādā veidā būs jāsaprot.

RL: Palīdziet man saprast!

Maļavins: Neviens ķīnietis jums to neies skaidrot. To nav iespējams paskaidrot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, sākdami to skaidrot, mēs sāksim iet pa Sokrata un Platona ceļu. Mums no tā jāatsakās. Mums jāatzīst, ka viss pastāv saskaņā ar savu būšanu citādam, tas arī viss. Ne krūze, ne es. Saprotat? Jūs neesat jūs.

RL: Ja krūze nav krūze, kas tad?

Maļavins: Tak nekas! Nav svarīgi, kas. Tam nav nozīmes.

RL: Jūs neesat jūs, un es neesmu es?

Maļavins: Es neesmu es, un zirgs arī nav mans, kā krievi saka.

RL: Labi, es neesmu es, bet kas?

Maļavins: Nekas! Kāpēc tas jūs tā uztrauc? Jūs dzīvojat savā nodabā, dzīvojāt, kad piedzimāt, un aizmidzis dzīvojat, un jums taču nekur nekas nesāp, vai ne? Kāpēc jums jādomā, kas jūs esat? Tīri eiropeiska apsēstība ar identitāti.

RL: Nē, bet tomēr. Varbūt es galīgi neko nesaprotu, bet, kad jūs man sakāt, ka dzīvs ķermenis ir sfēra...

Maļavins: Nu, pieņemsim.

RL: Bet es esmu redzējis, piemēram, kā cilvēka ķermeni uzzīmējis Vitrūvijs. Esmu pieradis pie tāda ķermeņa izskata. Un es skatos: jums it kā ir tādas pašas rokas. Bet, kad jūs man sakāt...

Maļavins: Tā ir ārējā, maldinošā mūsu ķermeņa ilūzija. Ķīnieši ar anatomiju nenoņemas. Ar ko strādā ķīniešu medicīna?

RL: Ar enerģijas kanāliem.

Maļavins: Un kur šie kanāli ir? Parādiet! Kā vienā amerikāņu grāmatā čalis jautā paziņam, ušu meistaram vai cienītājam: “Paklau, Džon, es katru dienu šķēržu vēderus, nav tur nekādu enerģijas straumju!” Saprotat? Vai, kā saka viens mans skolotājs: “Vai nu mazums ko nevar redzēt!” Tie ir īsteni eiropeiski maldi: kad redzams, tad ir. Ja nav redzams, tātad nav. Jūsos dzīvo tūkstošiem senču. Viņi ir vai nav? Ja esat ķīnietis, jūs to pieņemat kā realitāti. Bet, ja eiropietis, tad nezinu, lieciet mani mierā – es esmu Arnis, pie pakaļas man visi pārējie.

RL: (Smejas.)

Maļavins: Savukārt jūsu šūnas nedēļas laikā jau ir mainījušās, ir mainījies pats jūsu ķermeņa sastāvs. Un jūs tikai ar īpašu mentālu piepūli uzturat piemiņu par to, ka esat Arnis.

RL: Bez šaubām, kad jūs sakāt, ka manī dzīvo tūkstošiem manu senču, es to saprotu. Bet, kad jūs man sakāt, ka mans dzīvais ķermenis ir sfēra un vispār es esmu lodveida radījums, tas jau ir mazlietiņ grūtāk.

Maļavins: Ķermenis nav būtne, nav bioloģija. Dzīvība nav bioloģija. Dzīvība ir gars. Nevis atsevišķs gars, bet izšķīdis, atdzīvinošs gars, kas apgaro matēriju, – lūk, šis gars. Zemes ritms, jā? Materiālu lietu ritms. Starp citu, Austrumos tās tikai arī eksistē. Ideju taču nav. Nu, iztēlojieties pasauli bez idejām. Kas tas ir? Krūze, galds – tikai tas. Lieta un tukšums. Jebkurā ķīniešu traktātā jūs to izlasīsiet pirmajā lappusē. Vienkārša lieta, kuru eiropietis nav spējīgs sagremot.

RL: Labi. Sfērisks, dzīvs ķermenis nav bioloģija. Bet kaut kā apraksts tas taču ir...

Maļavins: Tas apraksta garīgo telpu, tas apraksta kopības jeb kopdarbības garīgo sfēru. Šī sfēra pastāv, pirms mēs kā indivīdi izšķiļamies no pasaules, un atbilst mūsu ķermeniskajai klātbūtnei pasaulē. Mēs sazināmies pirms un ārpus visiem mūsu jēdzieniem, tēliem un pat sajūtām. Tas arī viss. Mēs esam viens ķermenis.

RL: Taču, ja es sekoju līdzi šai ainai, tad izrādās, ka cilvēki ir tādi garīgi burbulīši, kas sarunājas savā starpā.

Maļavins: Savādi... Ja reiz viņš var ar tevi runāt, tātad jau vairs nav burbulītis, viņš jau ir Latvijas vai Krievijas Federācijas pilsonis. Te jāizvēlas. Ja tie ir burbulīši, tātad nerunā. Savstarpēji sazinās, taču nerunā. Jo tad, kad mēs runājam, mēs radām priekšmetisko pasauli. Jēdzienisko pasauli. Kura, kā mums šķiet, eksistē pati par sevi.

RL: Ja šīs sfēras savā starpā sazinās, kā tad tas notiek?

Maļavins: Tās var sazināties ar vārdiem, lai izbeigtu sazināšanos vārdos. Tāda ir daoisma gudro situācija. Sastopoties viņi vienmēr smejas, viņi smaida. Viņus vienmēr attēlo divatā, viņi smejas viens otram sejā. Lai sazinātos, vajadzīgi vārdi, taču tie ir komiski. Viņos ir komiskums, un komiskums ir iekšējas brīvības pazīme.

RL: Par ko tad viņi smejas?

Maļavins: Viņi smejas par to, ka visi vārdi ir tukši. Tomēr nerunāt nevar. Es runāju galīgi ne to, ko runāju. Tas taču ir smieklīgi! Saki, ko sacīdams, viss ir smieklīgi. Es pateicu “galds”, bet tas nav galds, ha, ha, ha. Tas ir visas ķīniešu civilizācijas pamats. Kāpēc gan ķīnieši ir tik viltīgi? Attieksme pret realitāti ir rituāls.

RL: Kas ir rituāls?

Maļavins: Norādīt, ka lietā ietilpst nelieta. Konstatēt savienojumu, kurā lieta savienojas ar nelietu. Konkrētība ar mūžību. Tas ir rituāls.

RL: Bet kā tas ir saistīts ar ķīniešu viltību?

Maļavins: Tas ir saistīts tā, ka viņi vienmēr saka ne to, kas ir. Viņi vienmēr smejas, tie ķīnīzeri. Tāpēc viņiem humora atsevišķi nav. Visi saka: ķīniešiem neesot humora izjūtas. Tā tiešām ir. Mūsu humoru viņi nav spējīgi saprast.

Bet tagad atgriezīsimies pie dzīves galvenā mirkļa: pēkšņi no kaut kurienes izbrauc automašīna un nenormālā ātrumā joņo jums tieši virsū. Šajā mirklī pasaule nostājas jūsu priekšā, viss palēninās. Man ir nācies piedzīvot tādus nāvīgus brīžus. Reiz Tibetā mūsu džipam pēkšņi pārstāja darboties bremzes, un... īsi sakot, beidzās ar to, ka mēs ar ātrumu 150 kilometri stundā lidojām bezdibenī – tomēr, kā redzat, jūsu priekšā sēž dzīvs cilvēks. Nu labi, ne bezdibenī, bet pāri kanālam. Tas bija kalnu ceļš. Vispār fantastika... Brīnišķīga sajūta, es jums teikšu: nav kur likties! (Smejas.) Un tajā mirklī, kad džips veica tādu ieilgušu lēcienu nost no ceļa... Paldies dievam, tur, tajā laukā, nebija akmeņu, citādi mēs – tādā ātrumā! – būtu izsmērēti gar zemi. Un tajā mirklī pasaule patiešām ne tikai sastingst, bet vēl arī visa dzīve iznirst priekšā vienā sabiezējumā, jo jūs vēl esat laika dimensijā. Kādēļ? Tādēļ, ka gars šajā mirklī ir maksimāli nomodā. Citkārt taču mēs guļam. Turpretī te jūs esat galēji, absolūti nomodā. Tas ir apzināšanās kalngals. Mēs pieredzam dzīves pilnību. To jums katrs pateiks. Puškins: “Ir cīņā vienmēr skurbums straujš gan tur, kur bezdibenis kraujš, gan satrakotā okeānā… Tā nemirstības ķīla, šķiet!”² Mēs dzīvojam šī mirkļa dēļ – nevis tāpēc, lai sanāksmēs dzertu kafiju. Jo fiziskā pasaule tik ātri nespēj mainīties, turpretī gars spēj izmainīties jebkurā brīdī. Ir ušu, aikido meistari – viņi izvairās no lodēm kā filmā “Matrikss”. Tāds jūtīguma līmenis!

RL: Nu, tas ir filmās.

Maļavins: Tā ir realitāte.

RL: Vai jūs esat tādus sastapis?

Maļavins: Pat ja esmu, viņi par to nestāstīs. Tomēr tādi cilvēki ir. Tiesa gan, viņu ir ļoti maz. Kas ir jūtīgums, jūs ieraudzīsiet tikai tad, kad reāli ar to saskarsieties. Cik ļoti tas apsteidz rīcību, ir ātrāks par to. Jo kas tad ir šāds jūtīgums? Lode lido pa tai dotu trajektoriju. Jā, tā lido ātri, taču nespēj savu trajektoriju mainīt. Toties gars spēj. Un, kad mēs paļaujamies uz savu debešķīgo dabu, tas dīvainā kārtā dematerializējas, saprotat? Tīra kopdarbība. Nav ne Arņa, ne manis. Bet kas tad ir? Es nezinu, kas ir, taču tas, kas ir, ir reāls. Man realitāte ir nozīmīgāka nekā mans vārds. Es gribu dzīvot reāli. Kurš dzīvo reāli? Galu galā nav svarīgi. Tomēr es zinu, ka tas, kurš šeit atdzīvojies, ir dzīvojis reāli! Tas ir brīnišķīgi. Un tagad atskatieties uz mūsu dzīvi. Viss ir fiktīvs, pārdots, nodzerts. Meli, totāla liekulība, kas rada cinismu. Ir cinisms – un ir komisms. Komisms ir brīva gara izpausme attiecībā pret pasauli, kura, kā izrādās, viegli dematerializējas. Nav nekāda Arņa, un nav nekāda Vladimira! Man liekas, tas ir smieklīgi. Esmu atbrīvojies. Bet cinisms – tas ir cilvēks, kurš sēž jēdzienu būrī, sacer savus projektus un zina, ka tas viss ir sūds. Ienīst sevi, projektus un pasauli, zina, ka nekam nav nekādas vērtības, jo nav nekā reāla. Kas atliek? Pat nezinu.

RL: Atliek, kā šķiet, prakse, kas palīdz iekšēji atbrīvoties no individuālās apziņas.

Maļavins: No patmīlības, teiksim tā. Individuālā apziņa paliek, kur tad tā liksies? Es pat teiktu, nevis atbrīvoties, bet pārvarēt. Lai to izdarītu, jāpārvar patmīlība. Un viss, vairāk nekas. Amour-propre – lūk, visu reliģiju ienaidnieks! Principā ir vienkārši saprātīgums – un ir pārmērīga racionalitāte. Pārmērīga racionalitāte ir attiecību, ideju, jēdzienu fiksēšana: “Lūk, es, Vladimirs Maļavins!” Kas tu, ellē, par Maļavinu! Kāpēc tu esi nolēmis, ka esi Maļavins?! Tāpēc, ka pasē tā ierakstīts? Mazums, kas! Varbūt kļūdas pēc ierakstīts!

RL: Jūsu vārds neesat jūs.

Maļavins: Es nevaru pateikt, ka tas neesmu es, taču es tam neesmu piesaistīts. Tas neskar manus dziļumus. Tā vienkārši ir apzinīguma, lietu notikšanas funkcionāla telpa.

RL: Bet jūs – jūs esat sfēra?

Maļavins: Jā. Bet ne jau vienkārši sfēra, kā jūs sakāt, ne jau burbulis. Saprotiet, tā nav fizika. Tas ir burbulis, kurā pavisam noteikti eksistē jiņ un jan, tukšais un piepildītais. Lieta un tukšums, izplešanās un saraušanās, kreisais un labais, augšup un lejup. Tas ir dots tikai šajā lietu kopstatījumā. Īstenībā tā ir bezgalīgi bagāta pasaule. Nevis tāds vienkāršs kvākšķošs burbulis. Tas vienkārši ir smieklīgi.

RL: Un šīs sfēras iekšienē pastāv enerģijas kanāli?

Maļavins: Kanāli ir šīs sfēras izpausme. Mēs to – šo sfēru – nevaram izprast. Šo kanālu ir simtiem, tūkstošiem, miljoniem! Saprotat? Un tāpēc skolu ir ļoti daudz. Ķīnā ir tūkstošiem skolu. Es varu dibināt savu skolu, jūs varat dibināt. Jūs ar apziņas skatienu izgaismojat kādu gabalu, un ap to konsolidējas skola.

RL: Vai jūs jau esat nodibinājis savu skolu?

Maļavins: Tam nav nekādas nozīmes.

RL: (Smejas.)

Maļavins: Skolas nāk un iet. Dao ir vienmēr. Nav iespējams izvairīties no Dao perspektīvas. Mēs varam no tās novērsties, taču aizklāt to nevaram. Dao eksistē vienmēr, visur, visās cilvēka darbības izpausmēs.

RL: Arī politikā?

Maļavins: Droši vien. Lai gan, protams, mazākā mērā, jo tā ir pārāk intelektualizēta, šī darbošanās. Tā eksistē visur, kur ir kopdarbība. Es pastāvu kopdarbībā ar citiem, tas vēlreiz jāsaprot. Tāpēc es neesmu liberālis. Esmu krasi pret liberālismu; liberālisms ir mūsdienu pasaules galvenā sodība, jo tā pamats ir kaut kādas tur personības fiktīvais pašidentiskums. Vispār jau tā īstenībā ir psihiska slimība. Jā, tas ir ērti identifikācijai, kad izsniedz pasi, lai gan jūs identificē nevis pēc jūsu sarunām, bet pēc pirkstu nospiedumiem, starp citu. Jūs identificē pēc jūsu ķermeņa. Tomēr. Nevis pēc tā, kā jūs sevi apzināties.

RL: Ja reiz jūs esat pret liberālismu, vai jūs atbalstāt kādu citu ideoloģiju?

Maļavins: Es esmu par cilvēci, ko mums devusi kopdarbība. Kā teikts “Daodedzin”? Par labākajiem senatnes valdniekiem ļaudis zināja tikai to, ka viņi eksistē. Vara ir.

RL: (Smejas.) Kā tad šī vara izpaužas?

Maļavins: Vara izpaužas tā, ka tā dod visiem brīvību būt. Lūdzu, te jums ir vara. Kādam tas ir jādara.

RL: Kur jūs esat sastapis tādu varu?

Maļavins: Tādu varu es realitātē, protams, neesmu sastapis. Nu un tad? Ko tad man tagad vajadzētu darīt – ar vilkiem dzīvot, kā vilkam kaukt? Kāpēc man būtu tas jāpieņem? Ja viņi ir idioti, kāpēc arī man jābūt idiotam? To es īsti nesaprotu. Ja es apzinos, ka tas ir idiotisms, kāpēc man vajadzētu tam sekot? Paskaidrojiet man, lūdzams.

RL: Nē, nu, ja jūs saucat par idiotiem cilvēkus, kuri nesaprot, ka vara nozīmē dot brīvību, tad idioti būs gandrīz visi.

Maļavins: Dao nozīmē tā arī ir. Debesu atbrīvotība. Katrs dara savu darāmo, un kopā iznāk saskanīga sabiedrība. Tā var būt anarhosindikālistiska, tā var būt šķiriski muižnieciska, ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka cilvēkam, kurš rīkojas varas vārdā, jāļauj citam dzīvot, nevis viņš jāapspiež, – tik vien tās atšķirības. Starp zinošo un nezinošo nav jābūt konfrontācijai. Jo gudrais neies apspiest nezinošo, kurš saka: “Es jums tūlīt parādīšu!” Viņš taču nesaprot savas kompetences, lietpratības utt. robežas. Viņš gāžas tukšumā.

RL: Vai jūs esat sastapis zinošos?

Maļavins: Jā. Mūsu skolā tādi cilvēki ir, neapšaubāmi. Vēl jo vairāk, viņi daļēji pat ir politikā.

RL: Maskavā?

Maļavins: Nē, Maskavā gan nav. Eiropā nekā tāda vispār nav, toties ir Makjavelli, ļoti pareizs politologs, kurš paskaidroja, ka vienlīdzība nav iespējama: vienmēr vai nu tu valdi, vai pār tevi valda. Un Eiropa nespēj viņam to piedot. Bet tas taču ir godīgi pateikts! Jo kāda gan vienlīdzība var būt jūtīgumā? Kāds ir jūtīgāks, kāds mazāk jūtīgs, kaut vai par miligramu – lūk, arī hierarhija. Tā ir neiznīcināma. Tomēr tas nenozīmē kundzību – tas ir cits jautājums. Tas nozīmē pirmām kārtām, ka nav reālas komunikācijas, drīzāk jau tā. Gudrais vienkārši atstāj negudro tajā, kāds viņš ir. Nemāca viņu dzīvot. To, starp citu, es daļēji sauktu par epistemoloģisku revolūciju.

RL: Ko jūs sauktu par epistemoloģisku revolūciju?

Maļavins: Izpratni par to, kāda loma un kāda vieta jāieņem zinātājam un nezinātājam, gudrajam, muļķim un tā tālāk. Tam, kurš valda, tam, kurš nevalda.

RL: Jā, bet kā tādā tautā varēja ieaugties komunisms?

Maļavins: Nu, šajā gadījumā komunisms ir ļoti īslaicīgs izmežģījums. 30 gadi ķīniešu vēsturē – tas nav nekas, viens mirklis. Tas droši vien notika tāpēc, ka bija nepieciešama modernizācija, Ķīnu vajadzēja izvest jaunā attīstības pozīcijā. Citādi to nevarēja izdarīt. Ja Gomiņdan būtu palikusi, tā darītu to pašu. Tikai nacionālisms vienmēr un visur zaudē komunismam. Un tas notiek viena vienkārša iemesla dēļ: tas cenšas ieliet vecu vīnu jaunos maisos. Es, starp citu, esmu liels nacionālisma ienaidnieks. Krievu nacionālisti mani ļoti nemīl. Nacionālisms ir modernistiska ideoloģija, kas apelē pie tradīcijas. Atvainojiet, bet izvēlieties kaut ko vienu. Kā krievu anekdotē: ebrejs atnāk uz pirti, un viņam saka: “Jūs, lūdzu, atvainojiet, bet vai nu noņemiet krustiņu, vai uzvelciet peldbikses.” To nevar apvienot. Šo tradicionālo filozofiju, kuru es jums mēģinu izskaidrot, nevar ietūcīt modernistiskā ideoloģijā.

RL: Kā šī jūsu interpretācija ir saistīta ar eirāzisma tēmu, ko jūs dažkārt pieminat? Kas tas ir?

Maļavins: Eirāzisms ir tāda lieta... Pirmām kārtām, tas par pamatu noteikti liks to, ka Āzijas centrs ir tuksnesis.

RL: Kurš tuksnesis?

Maļavins: Teiksim, Gobi. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka ir tuksnesis, un ap tuksnesi ir stepe. Tas ir Āzijas centrs. Kāpēc es vēršu uz to uzmanību? Tāpēc, ka krievu valodā ir jēdziens политика пустынножительства (tuksnešdzīves politika). Pareizticīgo tradīcijā ir apzīmējums пустынножитель  – starecs, kurš dzīvo mežā. Vārds пустынь³ Krievijā ir ideāla vieta. Tas ir kaut kāds tukšājs mežā, savrupa un apslēpta vieta, vienalga, kāda. Šī te vieta atrodas centrā, tā ir tukša un ļauj visam būt. Šāds “tuksnesis” mežā mums dod pārpārēm jūtīguma.

RL: Kādā veidā?

Maļavins: Padzīvojiet tuksnesī, uzzināsiet.

RL: Skaidrs.

Maļavins: Es dažas dienas padzīvoju, nojūgties var. Godīgi teikšu. Normāls cilvēks tur nekad neizdzīvos. Pirmkārt, tuksnesis ir pilns ar mirāžām. Patiesībā tas ļoti aktīvi dzīvo nomodā. Velns viņu zina, kas tajā tuksnesī notiek. Tur ir dēmonu pulki, kas tik tur nav. Kāpēc tad cilvēki aizgāja tuksnešos, ko?

Tāpēc, ka viņi tur atklāja pasaules daudzveidību. Piemēram, tā pati Kazahstānas stepe, tajā slejas kaut kādi menhīri. Menhīros izcirsti kaut kādi ģīmji. Identitātes nav, kurš te dzīvojis, nav zināms. Kaut kādas tautas jāšus šurpu turpu aizjoņo. Pēdas neatstāj nekur, tikai šajā menhīrā. Jūs pieejat pie akmens, un no akmens uz jums skatās ģīmis. Tāds diezgan apaļš. Tas ir fenomenāli. Īstenībā tas ir dižais sencis mūsos. Pirms 10 000 gadiem kāds to izcirtis. Pagāja vēl 5 000 gadu, un kāds to ar kaut ko papildinājis. Mēs nezinām, kurš. Nav nekādu rakstzīmju, nekādu jēdzienu – tas ir vienīgais mākslas darbs, kas mums Eirāzijā ir. Nekā vairāk tur nav. Pilnīgi nekā. Lai ieietu šajā cilvēcē, jums jābūt jūtīguma pārpilnībai. Šī pārpilnība neļauj jums sadzejot jēdzienus, filozofijas sistēmas, politoloģijas sistēmas un tā tālāk. Taču Āzijā jūs veidojat daudz tuvākas, daudz jūtīgākas savstarpējās attiecības. Esmu ilgi dzīvojis Tibetā, katru gadu uz turieni braucu un tur tiekos ar tibetiešiem un ceļoju. Ik rītu Lhasā sanāk tūkstošiem cilvēku, katrs ar savām bungām, un no septiņiem līdz deviņiem iet apkārt klosterim. Viņi nesarunājas savā starpā. Tāpat kā jūs nesarunāsieties baznīcā. Bet jūs taču neteiksiet, ka jūs neesat kopībā ar šiem cilvēkiem, vai ne?

RL: Bet kāpēc viņi iet riņķī ap klosteri?

Maļavins: Tas ir rituāls, svētas vietas godināšana, tam jāapiet apkārt. Tāpat kā mums ir krusta gājiens. Tālāk – klosteros sēž lamas. Viņi sēž, meditē, nonāk līdz apziņas dzīlēm. Viņu meditācija ir visdziļākais kopīgais mūsu apziņas pamats, un tā ir universāla.

RL: Proti, tas ir kaut kas analoģisks tuksnesim?

Maļavins: Nē, tuksneša vientuļnieks ir vēl labāks, viņš nesēž vis klosterī, bet tuksnesī. Viņš aiziet līdz pašai apakšai, līdz apziņas pirmavotam. Tā tad arī ir atbilde, kāpēc Āzijā nav vajadzīgas nekādas partijas, ne velna nevajag. Eirāzijā nevajag vispār nekādu noteiktību politikā.

RL: Bet kāpēc jums vārdā “Eirāzija” vajag to “eir-”?

Maļavins: Nu, tāpēc, ka Krievija ir Eirāzija, tas pirmklārt. Un otrkārt, stāvoklis, par kuru es runāju, atbilst jaunākajām Eiropas, Eiropas Savienības politiskās domas tendencēm. Jo, palūkojiet, Eiropa grib būt citāda. Viņi saka: “Mums jāparāda cita Eiropa!” Bet kas tā par “citu Eiropu”? Tā ir dabiska vēlēšanās savu identitāti iegūt caur kāda cita identitāti. Mēs kļūstam tie, kas mēs esam, un es esmu Vladimirs tāpēc, ka ir Arnis, kas sēž manā priekšā. Bet kāda ir šī cita Eiropa? Hā, to mēs nezinām. Interesanti, ka Eiropu nav iespējams iztēloties. Arī Āzija nespēj sevi iztēloties. Ziniet, kas mani aziātos vienmēr ir ļoti pārsteidzis? Ķīnietis sevi sauc “smilšu kaudze”. Viņiem nav sabiedrības, viņi kopā ir kaudze, taču katrs smilšu graudiņš ir pats par sevi. Tas ir ļoti precīzs nosaukums. Kā Krievijā – ir burjati, tatāri, čečeni, krievi. Katra atsevišķi ir nācija. Taču kopējas Krievijas nācijas nav. Nu re, Eiropā ir jēdziens post-foundational politics. Politika bez principiem un bez pamatiem. Tai apakšā ir Makiavelli. Viena vienkārša iemesla dēļ – Makiavelli uzstāj, ka politikas pamats ir plaisa. Tu esi gudrs, es – dumjš. Kas mums kopējs? Nekā nav. Un viss. Nedz vienu nāciju, nedz vienu valsti mēs nevaram veidot. Bet, ja tu patiešām esi gudrs, tad neielaidīsies konfrontācijā. Mums būs attiecības kā tibetiešiem. Mēs kopā iesim katrs ar savām bungām. Un katrs lūkosies sevī. Nav slikti, ne?

RL: Labi. Un jūsu Eirāzijas tvērums...

Maļavins: Eirāzijas kopība šajā gadījumā saiet kopā ar Eiropas Savienību šajā punktā.

RL: Un visa centrā ir Gobi tuksnesis?

Maļavins: Ir Gobi tuksnesis, ir Tēbaida Ziemeļāfrikā, ir Eiropas klosteri, ir krievu пустынь. Faktiski šis tuksnesis ir visur.

RL: Bet par ko jūs uzskatāt sevi? Par eiropieti, par krievu vai...

Maļavins: Es, redziet, esmu visāds. Esmu cilvēces dēls. Esmu kristietis ar novirzi uz daoismu. Tas nozīmē, ka es meklēju debesu valstību. Man ir personiskā dzīve. Un tālāk ir teikts: pārējais tiks. Un viss. Tiks klāt tiklab Krievija, kā Ķīna, kā Eiropa, kā sieviete, kā nauda. Vai nu mazums, kas.

RL: Kādā veidā jūs meklējat valstību?

Maļavins: Atstājot sevi, pārvarot sevi, atslābinoties. Šajā gadījumā man ir sava metode. Vispār tā ir arī kristietībā, tikai pazaudēta. Bet tuksnešniekiem droši vien bija, tā es domāju. Stilītu 1000 dienas, starp citu, atbilst budistu trim gadiem, trim mēnešiem un trim dienām. Teiksim, stilīts nostāvējis uz celma 1000 dienu. Nekustēdamies. Normāli, ne? Tā pastāvēt, un tālāk jau viss notiks pats no sevis. Nieka trīs gadi, tad nu gan! Toties priekšā – mūžība. Nemirstība un tā tālāk.

RL: Vai debesu valstībā visi būs sfērveidīgi?

Maļavins: Domāju, ka ne. Katram būs savs. Jums būs jums adekvāta pasaule. Kam adekvāta? Garīgā jūtīguma līmenim un augšuptieces pakāpei. Protams, ne materiālā izpratnē. Nekā materiāla tur nav. Cik šķīsta mums sirds, tik šķīsta arī būs mums apkārtējā pasaule. Tā es saprotu debesu vidi. Ja būsiet šķīsti par 100%, būs šķīstums par 100%. Ja būsiet par 80, jums iedos 80.

RL: Tas, kurš gaišs, ir arī svēts?

Maļavins: Jā, jo ir teikts: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.” Tātad katram būs adekvāts mājoklis. Galu galā, tie, kas nokļūst ellē, nezina, ka viņi ir ellē. Elle viņiem, lai cik tas būtu dīvaini, ir patīkama, dabīga vide. To arī vajag saprast. To elles smirdoņu viņi izjūt kā patīkamas smaržas. Tas ir cilvēkā. Es pārstāstu Svēdenborga pētījumu. Tāpēc jau arī viņi mūžam dzīvo ellē, domādami, ka mēs jau, čaļi, te tīri ciešami eksistējam. Taisa cūcības un tā joprojām, kā tik spēj. Tādas lietiņas.

RL: Bet vai tad apzinīgs ķermenis vai ķermeņa apziņa neizslēdz pilnīgi bezķermeniskas eksistences iespēju?

Maļavins: Bezķermeniska eksistence nav iespējama.

RL: Arī debesu valstībā ne?

Maļavins: Nu, jums taču ticības apliecinājumā rakstīts: miesas augšāmcelšanās. Neviens gan nezina, ko tas nozīmē. Bez ķermeņa jūs nevarat iztikt. Tikai jūsu ķermenis nebūs vīrišķs vai sievišķs – taču neapšaubāmi būs. Starp citu, taidzjicjuaņ atklāj sākotnējo ķermeniskumu pirms tam, kad tika nodalīti dzimumi. Tas ir interesanti. Kā tad kristietībā ir: dzimums rodas uzreiz vai tikai pēc cilvēka? Austrumos vispirms rodas cilvēce un jau pēc tam – vīrietis un sieviete. Tāpēc vīrietim un sievietei, lai arī viņi dažkārt nespēj viens otru saprast, vispār ir daudz kopīga.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka jums nav bail no nāves?

Maļavins: Nu, vajag nebaidīties. Vēl jo vairāk – vajag prast šo nāvi pārdzīvot. Svētie nāvi piesauc. Tā viņiem ir dzīve. Kā Laodzi sacīts: gudrais dzīvo nāvē. Jā. Tāpat bija arī Platonam.

RL: Paskaidrojiet.

Maļavins: Ja jūs iegūstat šo garīgo jūtīgumu, jūs mirstat. Jūs reāli pārdzīvojat savu nāvi. To es jums šimbrīžam varu pateikt. Neko vairāk te nevēlos piebilst, ļoti delikāta tēma. Varbūt nolasīšu par to publisku lekciju. Taču tas atbilst hēsihasmam. Simeons Teologs raksta, ka svētie varoņi vēl šajā dzīvē pieredz nāvi un otro atnākšanu. Tāpēc jau viņi ir svētie. Jo viņi zina, ka tas patiešām ir.

RL: Vai jūs esat šādā veidā pieredzējis savu nāvi?

Maļavins: To ir ļoti grūti pateikt. Es to vārdos neņemtos apgalvot, jā? No comments, kā mēdz teikt.