Gandrīz pilnīgs aplis
Foto - Ivars Grāvlejs
PERSONISKS STĀSTS

Laura Elcere

Gandrīz pilnīgs aplis

Izoldei – no manas Ģertrūdes ielas bērnības pagalma

1. decembris

Saņēmos aiziet pie Izoldes uz slimnīcu. Dīvaini saukt par vecmāmiņu šo vēso, atturīgo, varētu teikt, antikvāro kundzi ar ērgļa skatienu. Viņai drīzāk piemīt gadu gaitā teju nemainīga daile, kas atsauc atmiņā nostāstus par nemirstīgajiem, nevis tā siltā aura, kas ierasti aptver vārdu “vecmāmiņa”. Tāda vecmāmiņa ar krampi. Savos deviņdesmit vairāk atgādina dagerotipu, kas saglabājis aizgājuša laikmeta spožumu, nevis vecu nespējnieci, kas tikko pārcietusi insultu.

Kad biju maziņa,dažreiz viņa mums ar tēti gatavoja ķīseli – tā bija tāda brūngana, staipīga masa ar sažuvušām un vēlāk atmiekšķētām rozīnēm un plūmēm. Šķidrumu es vēl kaut kā dabūju iekšā, bet plūmes un rozīnes metu ārā pa logu. Nespēju pateikt, ka negribu vai negaršo.

Dīvaini, ka tā – jo mums nebija tikpat kā nekādu attiecību. Izolde uzskatīja, ka mana mamma ir atvīlusi tēti viņa iepriekšējai sievai, tādēļ manu klātbūtni uztvēra kā nevēlamu, taču jau pierastu halucināciju – sejas izteiksme tikpat kā nemainījās, skatienam no nedzīvo priekšmetu pasaules pārslīdot uz mani. Izbrīns vai pārmetums bija vienīgās jūtas, ko retumis viņas skatienā spēju izlasīt, bet arī vienīgi galējās situācijās – piemēram, kad ar konservu attaisāmo uz skapja durvīm uzšņāpu raudošu meiteni manā augumā. Bet es varbūt vienkārši nespēju atteikties no tā mazumiņa, ko viņa varēja dot.

Kad atnācām ciemos, tētis parasti aizgāja gulēt vai šķirstīja kādu grāmatu, vecmāmiņa šuva, lasīja vai gatavoja ēst komunālā dzīvokļa virtuvē, bet es pāris stundas pavadīju vienatnīgā apcerē, kas reizēm robežojās ar grūtsirdību, bet citkārt kalpoja kā ieejas biļete burvju pasaulē. Tad vecmāmiņas istaba kļuva par manām Tonija brīnumdurvīm. Istabu divās daļās sadalīja skapis, kura neestētisko aizmugurējo daļu – to, kam būtu jāatrodas pret sienu, – rotāja dažādi Izoldes jaunības ceļojumu suvenīri. Vecmāmiņa bija daudz ceļojusi, jo jaunībā strādāja par sporta ārsti – viņa brauca līdzi sportistu komandām ārzemju braucienos un devās kalnos kopā ar alpīnistiem. Viņas vestie suvenīri man bija rituāli priekšmeti, ar kuru palīdzību nokļūt citos laikmetos un vietās. Uz liela bambusa paklāja fona te greznojās pāva spalvu vēdeklis, ar kniepadatām piespraustas rotaslietas, mazas smaržu pudelītes un dekoratīvs duncis ar visu maksti. Māla plāksnē atveidotā ēģiptiešu dievu rinda man reiz lika aizdomāties, vai noslēpumainā vecmāmiņa gadījumā nav ļaunā burve. Šīs iedomas izgaisināja vecākais brālis, ar kuru neapdomīgi dalījos savās aizdomās. Viņš man atklāja citu noslēpumu – zem Izoldes skapja glabājas nindzjas tērps, kuru viņa uzvelk tikai naktīs, kad iziet ielās, lai cīnītos par taisnību. Protams, turpmāko mēnesi katru tēta snaudas un vecmāmiņas prombūtnes minūti pavadīju, ceļiem trīcot taustīdamās skapjapakšas putekļos.

Pie loga uz Izoldes rakstāmgalda atradās mazas lādītes. Tajā, kurai uz vāka bija uzgleznotas sarkanas puķes, bija visādas stikla pērlītes un skaistas pogas. Reiz dažas “aizņēmos”. Mājās apsedzu galdu ar segu, sēdēju zem tā un baidījos – no sevis un tā šausmīgi lielā ļaunuma, ko esmu nodarījusi. Savā alā jutos kā Golums ar gredzenu pirkstā. Pēc ilgas iekšējās cīņas visu pateicu mammai, pateicu arī tētim, un incidents tika atrisināts bez lielas brēkas. Vecmāmiņa kā parasti klusēja, tikai pamāja ar galvu un varbūt tikko manāmi pasmaidīja. Bet varbūt smaidu es tikai izdomāju.

Mēs sastrīdējāmies, kad no kāda Izoldes altārplauktiņa mistiski pazuda perlamutra krāsas operas binoklītis. Dieva vārds, cik atceros, es to nebiju ņēmusi – tāpēc apvainojos un ciemos vairs nenācu. Nekad.

Šodien, slimnīcas palātā, bija pirmā reize, kad Izolde satika savu divarpusgadīgo mazmazdēlu. Tā bija arī mūsu pirmā tikšanās pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma. Insults Izoldei – cerams, tikai uz laiku – bija laupījis runas spējas, un tāpēc viņa, šķiet, pārņemta ar stipru vajadzību izteikties, sāka ar kustīgo roku vilkt gaisā impulsīvus apļus un lauzītas līnijas. Es sameklēju somā pierakstu kladi un pildspalvu. “Rakstīt? Zīmēt?” Viņa pamāja ar galvu. Varbūt, ka Izolde zīmējot arī nedaudz apraudājās, bet varbūt viņai vienkārši asaroja acis. Mēs ar mazuli piepūtām sešus krāsainus balonus un salikām vecmāmiņas gultā. Nezināju, kā šajā situācijā jāizturas, un tāpēc izturējos, kā mācēju. Diezgan klusajā palātā ienāca uzspēlēti līksma sanitāre un iesaucās: “Elcerīt! Kāda jūs bagāta! Bērni, mazbērni!” Sanitāre paņēma vienu balonu un piebāza vecmāmiņai pavisam pie deguna. “Kādi krāsaini baloni – jums svētki, Elcerīt!” Esmu redzējusi Izoldi smaidām tikai divas reizes – pirmā bija, kad pogas un pērlītes atgriezās kastītē, bet otrā – šodien.

21. decembris

Mamma man atdeva dažus savus dvieļus un segas pārvalku. Nezinu, kas tas ir – pulveris, veļas mīkstinātājs, skapis vai viss kopā, bet vienmēr kavējos viņas doto veļu ielikt plauktā, iespiežu tajā seju un ieelpoju saldi rūgteno smaržu. Atceros Nabokova Lolitu – romāna galvenā varone ostīja savas aizmigušās mammas pēdas (tās smaržoja pēc siera) –, un no šīm izjūtām lēni izriet apjauta: kad mammas vairs nebūs, paliks viņas drēbes. Cik skumji būs, kad tās pamazām zaudēs viņas smaržu.

3. janvāris

Steidzoties no augstskolas uz mājām, mani pārņēma melanholijas vilnis. Ģertrūdes un Tērbatas ielas krustojumā skaidri apjautu, ka vajag pabūt vienai. Tūlīt. Nekas traks, es sevi mierināju. Tikai, pirms ielēkt dzīvē, jāsaliek izbēgušie sapņi atpakaļ atvilktnēs. Tā to sauca Vendijas māmiņa “Pīterā Penā”. Iegriezos pagalmā, uz kuru manā atmodas laika bērnībā no skumjas pelēku ķieģeļu mājas otrā stāva vērsās vecāku guļamistabas logi.

Vecāki dzīvoja pavisam nelielā kalpotāju istabā, kuras lielāko daļu aizņēma gulta. Pie vienīgās brīvās sienas bija pulkstenis ar atsvaru, pie pārējām – plaukti, tie bija piebāzti ar magnetofona lentēm, platēm, kasetēm, mūzikas aparatūru un grāmatām. Aiz plauktu stikliem bija aizbāztas dažas no ārzemēm sūtītas pastkartītes un melnbalta fotogrāfija – mamma, sabāzusi rokas importa īsjaciņas kabatās un izstellējusi apspīlētajās džinsās ģērbtās tievās kājiņas, izaicinoši skatās objektīvā, bet blakus lecīgi iegrimasējis tētis – matains, bārdains, galvā velveta berete – redzams, uzprasās pēc kara komisariāta.

Vēlāk, kad tētis istabā dzīvoja viens, bija citādi. Tad jau visā hatā bija cita ēra – tad bijušo spokaino bērnības patvērumu ar dūmojošām cigaretēm rokā šķērsoja brīvvalstī vīlušos alusvēderainu ekshipiju straumes pārmaiņus ar lētu vīnu sadzērušos, Vudstokas sapni neizsapņojušu jauniešu ordām. Bet, kad mēs visi – tētis, mamma, lielais brālis un māsa – tur dzīvojām, tas vēl bija īsts komunālais dzīvoklis. Ar visu no tā izrietošo – piemēram, prusakiem, nospertām ziepēm un, protams, dzērāju ģimeni. Šī ģimene mēdza kuplināties un sarukt atkarībā no tā, kura no atvasēm tika ielikta kolonijā un kura nupat bija iznākusi. Dzimtas galva bija gados visvecākā kaimiņiene tante Šura, pastāvīgi iereibusi un ārkārtīgi smirdīga matrona. Viņas dēļ nedrīkstēju pa garo gaiteni uz bērnistabu skriet basām kājām – mamma reiz stingri aizrādīja, ka no Šuras, kura allaž staigāja bez čībām, var dabūt “sēnītes”. Tas mani satrieca, bet ne tādā veidā, kā māmiņa to bija gribējusi. Turpmāk plikām kājām, aizturējusi elpu, lavījos pakaļ pustrakajai Šurai un neuzkrītoši pētīju viņas kraupaino pēdu virspuses. Es, saprotams, gribēju ieraudzīt bekas, baravikas vai vismaz kādu mušmiri. Un, ja iespējams, tādas dabūt arī sev. Šura pati arī bija liela sēņotāja. Pat nomira sēņojot. Viņa tajā novembrī bija vienīgā sēņotāja. Vēl ar mums kopā dzīvoja žurkas. Reiz izsauktie deratizatori skaidroja, ka žurku karaļvalsts vecās mājas starpstāvu telpā esot tik plaša, ka, to nīdējot, būtu jāatlauž visas grīdas. Tā nu mēs sadzīvojām ar nevēlamajiem kaimiņiem, kā mācējām. Virtuves griestos tika ieskrūvēts āķis, cauri āķim striķī uzvilkts grozs, kurā glabājās kartupeļi – lai žurkas neizēd. Turpat bija arī divas plītis, uz kurām kopā ar brālēnu dedzinājām sērkociņu kastītēs sabāztus prusakus. Tie bija “žīdi” gāzes kamerās.

Nezinu, kāpēc tas sākās. Varbūt iemesls ir tas, ka brālēna ienīstais tēvs, lai gan nu nekādi nav praktizējošs jūds, acīmredzami sejā ir saņēmis izredzētās tautas gēnu. Ar savu semītisko acu griezumu, garajiem matiem un bārdu viņš stipri atgādina viena konkrēta jūda (tā, kurš cietis zem Poncija Pilāta) divmetrīgu karikatūru. Vai arī pie vainas bija gadījums ar komunālā dzīvokļa kaimiņieni Bertu Markovnu? Nevarētu teikt, ka turīgā atraitne priecājās par tādu goju sabiedrību kā mans brālēns un jo īpaši – viņa māte, turklāt Markovnas pilngadību sasniegušajam dēlam nu boļno kā bija vajadzīga istaba klaviervingrinājumiem. Attiecības jau tā nebija spožas, un Berta Markovna nekavējās izmantot savu privileģēto stāvokli un runas dāvanas, lai panāktu brālēna un viņa mammas izlikšanu no omulīgā dzīvokļa. Varbūt tāpēc par “žīdu” problemātiku brālēns sāka interesēties agri, intensīvi un ar konkrētu nostāju. Es pat nenojautu, kas tie “žīdi” tādi ir. Tikai bija skaidrs, ka tie ir ļoti nejauki radījumi – vismaz tikpat nejauki kā prusaki, ja jau pelnījuši tādu apiešanos. Nesen lasīju – kādam gestapo komandierim reiz jautājuši, kā viņš spējis piedalīties šaušanā un noskatīties tādās šausmās, un viņš atbildējis: “Tu jau neredzi viņus kā cilvēkus. Tas ir kā prusaks. Uzkāp viņam, nospied un vairs par to nedomā.” Mans brālēns izauga un kļuva par neonacistu. Viņš ir pa daļai ebrejs un neuzskata, ka tas ir paradoksāli – Hitlers taču arī esot tāds bijis!

Pa logu, kas atrodas pa labi no plīts-gāzes kameras,vēl arvien redzama tā pati pinkfloidiskā vienmuļā pelēko ķieģeļu siena. Tā atrodas pavisam tuvu, jo pretī virtuvei māja kaut kā dīvaini savijas pati sevī. Kad mans tētis sajuka prātā – tas bija ap 90. gadu –, viņš mums vairākas dienas neļāva virtuvē ieslēgt gaismu un iet pie loga, jo tur notiekot apšaude. Atceros, kā visi, satupušies uz ēnainās virtuves grīdas, mēmās šausmās skatījāmies uz vasaras saules izgaismoto, tumšā loga rāmja iekļauto pelēko ķieģeļu rakstu. Acīmredzot taisnība tiem, kas saka, ka šizofrēnija ir lipīga. Vismaz kādu brīdi mēs tēta slimību izslimojām kopīgi.

Es gan diezgan skaudri izjutu – par apzināšanos manā vecumā nevarēja būt runa –, ka kaut kas šajā situācijā nelīmējas kopā, tāpēc ielavījos aizliegtajā zonā, izkāros pa logu un, izpētījusi tukšo pagalmu, apstiprināju visu skumjās aizdomas, ka bīstamais logs ir tētis pats. Taču pāris dienu vēlāk pagalmā patiešām notika apšaude starp pagrabstāvā iekārtotās spēļu zāles uzturētājiem un apmeklētājiem.

Tagad te rūc biroju ventilācijas kastes un pie restorāna virtuves durvīm stāv uzsmēķēt izskrējis pavārs. Viņam mana parādīšanās varbūt šķiet spokaina – es ļoti mērķtiecīgi iesoļoju pa vārtiem, izspraucos starp dažām pagalmā ietilpinātajām mašīnām un sāku pētīt gurdeni pelēkās mājas sienā pilnīgi neiederīgu aizmūrētu arku. Viņš jau nezina, ka man te, mūra ailē, glabājas daudzi stāsti un es nāku atkal piedzīvot kādu no tiem. Arkas siena ir uzmanīgi jāaplūko, velkot elpu uz iekšu, līdz pārņem sajūta, it kā es vilktu makšķerauklu gar robainu, ar nazi atlauztu kondensētā piena bundžas vāku. Un tad jāspēlē spēle “savieno punktus”, jo blāvās, ar krītiņu zīmētās līnijas uz sienas ir pārvērtušās sīku pikucīšu joslās, kuras vietām pavisam pārgrauzis lietus, saule un laiks. Kad spēle izspēlēta, uz sienas redzamas mazā troņa un lielā, māsas troņa, aprises. Ja rūpīgi ieskatās, var pamanīt arī sēdoša cilvēka galvas augstumā uzzīmētu kroni. Arī troņi ir tikai uzzīmēti, bet uz mūra apmales tiešām var apsēsties. Vislabāk saglabājusies kādreiz sarkana, bet nu jau izbalējusi ar krītiņu uzšņāpta princešu kleita – tā atbilst septiņgadīgas meitenes izmēriem, bet atgādina 80. gadu popdziedātājas skatuves tērpu. Kad viss ir tapis redzams, jārīkojas. Es izvēlos sev troni – lielo vai mazo, atkarībā no garastāvokļa, – un apsēžos.

Skatos uz augšu, pretējās mājas logā. Pēkšņi atkal ir tveicīgs vasaras vidus, un jau pusstundu esmu pavadījusi vecāku istabā, pilnā kaklā aurojot: “Ū-nā! Noslauki man dībenūū!” No pretējās mājas loga izliecas vecs, nikns vīrs un nokliedzas: “Unas nav mājās.” Es esmu sašutusi un jūtos pamesta viena visā plašajā pasaulē. Ārā spīd saule, dzied putni – vasara pilnā plaukumā. Bet šeit, ēnainajā istabā, sēžu es, smird kaka, un tikko esmu uzzinājusi, ka pat nedrīkstu izmantot savas balsstiesības, lai pretotos dzīves netaisnībai.

Māsa ienāk istabā pēc laba brīža. Ar sasārtušiem vaigiem un tādu sejas izteiksmi, kurai manā pasaulē vēl nebija izskaidrojuma. No pārsteiguma pat aizmirstu būt dusmīga. Kā daudzus gadus vēlāk noskaidrojās – Una kavējās, jo mani saucieni pārsteidza viņu pirmoreiz gultā ar pirmo mīlestību. Istabā vēl arvien smako mana 25 gadus senā kaka.

6. janvāris

Ir četri pēcpusdienā. Tikko ar tēti dzērām “rīta kafiju” un apspriedām krūžu osiņu formas. Tētim patīk mazās lietas. Viņš pastāvīgi izgudro dažādus dzīves kvalitātes uzlabotājus un ikdienas atvieglotājus. Bez apstājas vērtē, kas un kā ir radīts un “vai tas kalpo savam mērķim”, kā viņš to sauc. Pagājušajā nedēļā, kad tētis bija atnācis ciemos, pēc neraksturīga klusuma brīža atradu viņu virtuvē. Tētis stāvēja ar izdegušu cigareti rokā un skatījās uz rozetē iespraustu mobilā telefona lādētāju. Mani pamanījis, viņš līksmi, it kā turpinot nupat pārtrūkušu sarunu, iesaucās: “Nu, vai nav maukas? Varēja taču uztaisīt tā, lai var ielikt kabatā.” Par manas krūzītes osiņu pēc kārtīgas aplūkošanas viņš secināja: “Droši vien, pirms šaut krāsnī, vajadzēja apgriezt otrādi, citādi kaut kā neestētiski, ka tā osiņa netiecas uz debesīm, bet ir tāda kā nošļukusi.” Beidzot ieraudzījis lietu, kura “labi kalpo savam mērķim”, viņš sāk jautāt, “uz kurieni tā tiecas”.

Ne velti viens no tēta lieliskākajiem izgudrojumiem ir velosipēdam piestiprināma ierīce, kas braukšanas laikā pūš ziepju burbuļus.

3. februāris

Noskrēju iznest miskasti un aizskatījos sava pagalma dziļumā – tur vēl pirms pāris gadiem bija 8. vakara maiņu vidusskola, kurā es mācījos. Cik dīvaini, – es aizdomājos, ejot atpakaļ uz mājas durvju pusi – daudzas zīmīgākās manas dzīves vietas, bieži, pirms par tādām kļuvušas, man jau saistās ar kaut kādiem emocionāli kāpinātiem pārdzīvojumiem.

Sestā stāva dzīvoklis, kuru īrēju tagad, tāpat kā mana bērnības dzīvesvieta, atrodas Ģertrūdes ielā. Mamma saka – aizdomīgi izskatoties pēc gandrīz noslēgta apļa, bet es par to nesatraucos, jo domāju, ka viena dzīve sevī ietver daudzas lielākas vai mazākas nāves un virzība laikā pa šo dzīvi nav ne īsti cikliska, ne lineāra. Bet, kad tā vieta, ko sauc “es”, ienāk mājā un riņķo pa kāpnēm uz sesto stāvu, tā ap otro, trešo ir ļoti patīkami atskārst, ka katrā kāpņu laukumiņā ir logs un, atpūtinot kājas, var pavērot daudzas citas, par manu ne mazāk aizraujošas dzīves, ja vien to aizkari nav aizvilkti. Lūk, trešajā stāvā topošie mākslinieki (sienas baltas, vīna daudz) rīko ballīti, ceturtajā stāvā uz balkona garmatainais alus dzērājs – students, droši vien ģeogrāfs – izlicis vēdināties kirzas zābakus un uz striķa uzmetis žāvēties kreklu ar uzrakstu “Es esmu latvietis!”. Otrā stāva kundzīte dzeltenīgā lampas apgaismojumā jau atkal kaut ko ada, sarunādamās ar sevi vai ar kādu, ko man nekad nav izdevies ieraudzīt.

Tādu, kuriem patīk ieskatīties citu dzīvēs, ir daudz, bet retais uzdrošinās paskatīties ārā no savējās. Viens brīdis, kad fiziski notiek iziešana “ārpus savas dzīves”, ir dzemdības. Vēl labu laiku pēc tam es ne vien skatījos uz āru, bet pat iznācu no savas iekšpuses, no iekšējās telpas. Visa pasaule tad likās saasināta, cieta, raupja. Daļa no manis atšķēlās, un, lai tas notiktu, iekšējā telpa tika atrauta vaļā un izvērsta uz āru. Nu jā – var būt, ka vardarbīgāk, nekā es to gribēju, jo dzemdības bija smagas un nemaz ne dabiskas. Tāda Svilpastes katastrofa, kuru neviena Lēnprāte nesapratīs. Tajā bezgalīgajā nedēļā, kad mēs ar mazuli dzīvojām dzemdību namā, es ļoti daudz skatījos pa logu, gaidot, ar ko no jauna piepildīsies manas bijušās dzīves “tukšais trauks”. Pirms vairākiem gadiem vienā no dzemdību nama logiem es redzēju nepazīstamu sievieti, kura man kaut kā ārkārtīgi īpaši uzsmaidīja un pamāja. Pacilātības sajūta nepārgāja vairākas dienas, toreiz domās nosaucu viņu par eņģeli un vienā no nu jau sen pazaudētajiem blociņiem pierakstīju: “Šodien saņēmu gaismas staru.” Lai neaizmirstu. Nezinu pat, vai biju par to pārsteigta, bet pirms prombraukšanas, atskatoties uz dzemdību namu, konstatēju – jā, tas pats ceturtais logs, trešais stāvs. Tam tā vajadzēja būt.

Kaut kāds pavisam cits siltums mani pārņēma, kad toreizējās vakarskolas, tagad – manas dzīvesvietas, pagalmā vēroju, kā veca, lēnīga kundzīte ar ciešā, sirmā mezglā sasietiem matiem un tumšzilu mēteli mugurā sirsnīgi apmīļo resnu, rudu ielas runci. Viņa vienmēr devās pa labi, uz pašu tālāko pagalma stūri, kur ar segu izklātā finiera kastē gaidīja – vai reizēm negaidīja – minētais runcis. Pagalms kaut kādu iemeslu dēļ bija pārdalīts pa diagonāli ar sarkanbalti svītroto brīdinājuma lenti. Vienā pusē bija vakarskolas durvis, bet otrā – zem ugunsdzēsēju kāpnēm iekārtota rudā kaķa rezidence. Tikko atnākusi, runča draudzene paklāja uz betona maliņas avīzi, kur sēdēt, kārtīgi nolika tumšpelēko dermatīna somu un atvēra to, lai sāktu kaķa apkopšanas rituālu. Pagalma otrā pusē smēķējošie jaunieši parasti pameta kādu skatienu uz viņas pusi, veltīja pāris piezīmes: “Laikam galīgi nav ko darīt...”, “Da viņa te jau, kopš es šo skolu zinu, nāk!”

Mana vecmāmiņa, cik zinu, nekad nav spējusi rūpēties ne par dzīvniekiem, ne cilvēkiem kādā citā veidā, izņemot medicīnisko aprūpi un ēdināšanu. Precīzāk sakot, šī spēja pamodās vēlu. Tikai tad, kad tētim jau bija tuvu trīsdesmit, Izolde, par uzjautrinājumu Haralda draugiem, sāka vajāt pazudušo dēlu ar prasību nogriezt garos matus, steigšus ierasties vakariņās, pusdienās un brokastīs. Pēc nevajadzīgi bagātīgajām ēdienreizēm, kamēr tētis snauda, viņa mēdza slepus sašaurināt viņa kļošeņu galus un pielīdzināt pusgaros mēteļus tā, lai būtu “kā pie cilvēkiem”. Pirms gadiem diviem mana vecākā māsa no tēva puses atstiepa Izoldei no ielas vienacainu kaķēnu. Kad vecmāmiņa kaķēnu izlika aiz durvīm, māsa, kura pati pie Izoldes dzīvo, izsita viņai logu ar pusķieģeli. Saprotams, no tās dienas līdz pat tai, kad vecmāmiņa nokļuva slimnīcā, kaķēnam dzīvesvieta bija nodrošināta. Tagad, kad Izolde ir slimnīcā, bet māsa psihoneiroloģiskajā dispanserā smēķē Bībeles lapaspusēs tītas āža kājas, vienacainā kaķa saimnieka jautājums ir atklāts. Domāju, ka saimnieks nebūšu es. Jo arī es mīlestības lietās esmu saņēmusi savu daļu lempīguma un ierobežotības.

Bet, lūk, kundzīte no vakarskolas pagalma – viss pagalms taču bija vienās peļķēs no iepriekšējās dienas lietus, bet runcis dzēra viņas atnesto ūdeni! – es atceros, cik aizkustinoši viņa lēja ūdeni tukšajā margarīna kastītē. Visas kustības bija lēnprātīgas un saskanīgas, it kā iepriekš būtu rūpīgi pārdomātas. Rudais runcis pārtrauca glausties gar kundzītes piedurkni un pielieca galvu, lai padzertos. Runcis ar kundzīti jau daudzas reizes ar savu klātbūtni bija izgaismojuši baiso vidusskolas atestātu cīņas ringa priekštelpu, bet tajā pavasara dienā viņi, precīzāk, tas kaut kas starp viņiem, uzmirdzēja pavisam īpaši.

Gribējās aplaudēt, bet es baidījos izjaukt trauslo līdzsvaru. Nevarēju saprast, kā izteikt savu sajūsmu, kas plūda pāri visām domājamajām robežām. Baltā lilija! Skriešus sasniedzu klasi, izrāvu puķi no ūdens un, sažņaugusi rokā mitro papīra gabalu, kurš bija aptīts kātam, metos atpakaļ uz izeju. Durvīs saskrējos ar matemātikas skolotāju, kurai puķe, patiesību sakot, arī bija domāta. Nomainīju grimasi no apjukušas uz pieglaimīgu, iespiedu pilošo puķi viņai rokā un metos ārā pagalmā. Kaķu sieva vēl bija turpat, bet jau pamazām krāmēja mantas somā. Atceros, ka pirmajā brīdī nodomāju – viss zaudēts... Taču tad kā kādā 60. gadu amatieru filmā aiznesos cauri vārtrūmei. Neaizmirstulītes. Neaizmirstulītes. Velosipēds, veikals, neglītas puķes, neaizmirstulīšu nav. Zili krokusi pumpuros. Jāšķērso iela. Tur viņa iet. Nē, tā nav viņa, šai ir suns.

Sētā viss vēl arvien tāpat. Paceļu svītraino lenti un ieripoju kaķa stūrī. Sirmā kundze paceļ skatienu. Es neveikli pastiepju ziedus. Vecā kundze kaut ko saka. Es arī kaut ko saku. “Eto potomu, čto ja košku kormļu?” sieviete lēnīgi jautā klusā, no runāšanas atradušā balsī. “Da – i potomu, čto eto tak krasivo, čto vi zģes.” “Peredaiķe spasibo...”[1. "Vai tas par to, ka es baroju kaķi?” (..) “Jā – un arī tāpēc, ka tas ir tik skaisti, ka jūs esat te.” “Nododiet pateicību...” (krievu val.)]Es viegli pagriežu velosipēdu un, smaidot laimīgu, nokaunējušos smaidu, cenšos pēc iespējas ātrāk aiztīties. Svītrainā lente steigā aizķeras aiz mugursomas. “Ui!” es iesaucos un, lentei lēni vijoties, izbraucu no pagalma.

5. aprīlis

Nekad vēl nebiju bijusi tik tuvu pie līķa. Mute nelaiķei bija aizlīmēta. Laikam tādēļ, lai zārkā labāk izskatītos. Tāds baiss pasvītrojums visam, ko aizgājējs paņem līdzi kapā. Kad sākās runas par to, kuram būtu jāaizsedz nelaiķes seja, nekavējoties pieteicos. Uzmanīgi apsedzu aizgājējas seju ar tādu kā linu audumu, izjūtot pārsteidzošu jauna līmeņa neklātbūtni.

7. aprīlis

Tētis no Izoldes dzīvokļa atnesis visādas mantas.

Aplūkojām fotogrāfijas – alpīnisms, mācības Stradiņos, laivošana, draudzīga pozēšana, pāris ciešāku apskāvienu. Bildes mani gandrīz vai kaitināja: kā dārza rūķis no filmas “Amēlija” Izolde sveicināja no dažādām pasaules malām, un, lai cik rūpīgi es fotogrāfijas pētītu, likās, ka tās izsmējīgi čukst – tā tu nekad neuzzināsi, kāda viņa bija. Izmisīgi sāku meklēt kādu citu pavedienu – kastīte ar sporta olimpiāžu nozīmītēm, ēģiptiešu dievu rinda, nez kur ir palicis pāva spalvu vēdeklis? Dokumenti, indiešu bungas, kuras kādus sešdesmit gadus neviens nav spēlējis... Blakus fotogrāfiju noklātajam galdam tētis bija nolicis lielu brūnu somu. Iebāzu tajā roku, sajutu rupju audumu un zem tā kaut ko cietu. Kad abām rokām izcēlu no somas smago pelēko murskuli, jau sapratu, ko ieraudzīšu, kad to attīšu. Neveikli veidoto ģipša krūšutēlu novietoju uz galda un gaismā no augšas lēni atsedzu pavisam jaunu, pilnīgi taustāmu Izoldes seju – lepna piere, tiešs skatiens, pamatīgs deguns un pilnīgas, pavērtas lūpas.

Nezinu, cik daudz no tā, ko ieraudzīju, bija atkarīgs no gaismas, cik prātā restaurēja redzētās fotogrāfijas un tas, ko par viņu zināju. Taču es sapratu, ka no vienas Izoldes aizsegšanas un otras Izoldes atsegšanas izveidojās šis mirklis, un tajā mēs bijām izlīdzinājušās.

11. oktobris

Kopš Izoldes bērēm pagājis vairāk nekā gads.

Es jau sen vairs nedzīvoju Ģertrūdes ielā, tomēr vakar gandrīz vai pētnieciskos nolūkos vēlreiz iegriezos savas bērnības pagalmā. Šogad jau vairākas reizes biju pagājusi garām savai reiz tik iecienītajai slēptuvei, lai mierinājumu meklētu citur. Varbūt es vairs neatgriezos tādēļ, ka pēdējo reizi te biju atvedusi savu mīļoto, kurš, šķiet, bija noskaņots pret monarhiju un tronī sēdēt atteicās, apgalvodams, ka neko citu kā netīru sienu neredzot.

Tajā reizē es ļoti noskumu un drusku pat apvainojos. Bet tagad, pagalma dziļumā aiz vecām izmestām mēbelēm ieraudzījusi mūra aili, es sapratu, ka arī man te vairs nav ko darīt.

Raksts no Janvāris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela