Finiša svītra

2008. gada Pekinas olimpisko spēļu pēdējā dienā pulksten 7.30 no rīta gaisa temperatūra bija 21 °C un strauji kāpa. Gaisa mitrums bija 72 procenti. Deviņdesmit pieciem sportistiem, kuri bija nostājušies pie vīriešu maratona distances starta līnijas Tjaņaņmeņas laukumā, papildu grūtības sagādāja pilsētas bēdīgi slavenais gaisa piesārņojums. Tābrīža pasaules rekorda īpašnieks etiopiešu skrējējs Haile Gebrselasi bija paziņojis, ka sacensībās nepiedalīsies, jo nevēlas šādi apdraudēt savu veselību. Reti kurš eksperts ticēja, ka uzvarētāja rezultāts no Gebrselasi rekorda varētu atpalikt par mazāk nekā 6 minūtēm – ja neskaita laika apstākļus, skrējiena tempu vajadzēja bremzēt arī faktam, ka olimpiskajās spēlēs nav atļauts izmantot palīgskrējējus.

Jau uzreiz pēc starta priekšgalā izrāvās divdesmit vienu gadu vecais kenijiešu sportists Semjuels Vandžiru, kuram šis bija tikai trešais maratons; viņš skrēja tā, it kā šī būtu 1500 metru distance. Vandžiru, kura augums bija tikai 163 cm, skrēja ar taisnu muguru, galvu pieliecis uz sāniem. Zemu nolaistās rokas ar vaļējām plaukstām šķēla gaisu kā ar airiem. Kenijiešu skrējēji ir slaveni ar savām garajām “putna kājām” un graciozajiem soļiem, bet Vandžiru bija spēcīgi kvadricepsi, kas viņam ļāva darbināt kājas pārsteidzošā ātrumā. Pirmos piecus kilometrus sportists pieveica nieka 14 minūtēs 52 sekundēs, par minūti ātrāk nekā pirms divām dienām notikušā sieviešu 5000 m skrējiena uzvarētāja. Nākamo piecu kilometru posmu Vandžiru noskrēja vēl par 19 sekundēm ātrāk. Šajā stadijā skrējiena dalībnieki jau bija krietni izretinājušies, un līderu grupā skrēja tikai astoņi sportisti. Līdz pusdistances atzīmei šajā pulciņā noturējās vairs tikai pieci; viņu rezultāts, 1:02:34, par piecām sekundēm atpalika no pasaules rekorda tempa. Vandžiru vēl joprojām skrēja priekšgalā.

Spožajā saulē gaisa temperatūra uzkāpa līdz 29 °C. Lai gan skrējiena temps bija mazliet noplacis, Vandžiru turpināja atrauties no saviem konkurentiem; pa vienam vien tie pamazām sāka atpalikt. Kad līdz finiša līnijai bija palikuši vairs tikai nepilni pieci kilometri, kenijietis sāka pēdējo izrāvienu. Nonācis olimpiskajā stadionā, viņš pirms finiša lentes pārraušanas vēl pēdējo reizi palielināja ātrumu. Vandžiru rezultāts bija 2:06:32, par gandrīz trim minūtēm ātrāks nekā olimpiskais rekords, ko 1984. gadā Losandželosā bija uzstādījis portugālis Karlušs Lopešs, kuram tolaik bija trīsdesmit septiņi gadi. Vandžiru bija jaunākais maratona uzvarētājs pēdējo septiņdesmit sešu gadu laikā.

Viņa skrējiena pirmā puse bija ievērojami straujāka nekā otrā, un tas apgāza valdošo uzskatu, ka maratonistam jācenšas distanci noskriet vienmērīgā tempā, otrajā pusē nedaudz palielinot ātrumu. 1968. gada Bostonas maratona uzvarētājs Ambijs Burfuts žurnāla Runner’s World interneta lapā Vandžiru sniegumu aprakstīja kā “nenormālāko skrējienu”, kādu viņš jebkad esot redzējis. Viņš to nosauca arī par visu laiku izcilāko maratonu.

Pagāja divi gadi, un Vandžiru noskrēja vēl satriecošāku maratonu. Viņš pats vēlāk atzina, ka 2010. gada oktobrī, kad nostājās pie Čikāgas maratona starta līnijas, bijis sportiskajā formā tikai “par septiņdesmit procentiem”; prese viņu jau bija norakstījusi. “Par Semiju visi šaubījās,” man teica žurnāla Track & Field News korespondents Šons Hartnets. “No Kenijas nāca ziņas, ka viņš pārtiek no slavas, nevis rūpējas par fizisko formu; runāja par iedzeršanu un kautiņiem.” Vandžiru arī šoreiz startēja strauji un uz kādu laiku pat izvirzījās priekšā palīgskrējējiem, mēģinot viņus pasteidzināt. Pēc 37 kilometriem viņi ar etiopieti Tsegaji Kebedi priekšgalā bija palikuši divatā un iesaistījās garo distanču skrējienos reti pieredzētā fiziskā un morālā divkaujā. Kebede izvirzījās vadībā un par nelielu gabaliņu no Vandžiru pat atrāvās, bet tad kenijietis viņu panāca un īsu brīdi skrēja pirmais, līdz etiopiešu sportists atkal izrāvās priekšgalā. Vandžiru viņam atkal un atkal pietuvojās, it kā būtu piesiets pie sava konkurenta ar gumijas saiti. Rīta saule spīdēja sportistiem no mugurpuses, un Kebede varēja reaģēt uz sāncenša ēnu; tas Vandžiru pamudināja slēpties, vai nu turoties pa lielu gabalu sāņus, vai arī tieši aiz pašas etiopieša muguras.

“Tas ir kā Freizera un Ali boksa mačs,” izteicās kāds televīzijas komentētājs.

Iztērējis tik daudz enerģijas, mēģinot atrauties no Vandžiru, Kebede bija pārguris. Kad līdz finišam bija palikuši 500 metru, Vandžiru uzsāka iznīcinošu sprintu, turklāt sportistiem tobrīd nācās skriet nedaudz pret kalnu. Federiko Roza, drukns itālis, kurš tolaik bija Vandžiru menedžeris, man sacīja: “Semijs uzvarēja ar savu prātu un pautiem.”

Pieveicot Kebedi, Vandžiru saglabāja savu “World Marathon Majors” uzvarētāja titulu; tā ir divus gadus gara reitingu sacensība, kurā tiek vērtēti piecu pasaules lielāko maratonu rezultāti. Saskaitot kopā balvu naudu, honorāru par piedalīšanos un līgumu ar sponsoru, kompāniju Nike, Vandžiru tagad pelnīja vairāk nekā miljons dolāru gadā. Lai gan kenijiešu skrējējam bija tikai divdesmit trīs gadi, viņam jau bija nodrošināta vieta starp visu laiku labākajiem maratonistiem. Vandžiru bija noskrējis tikai septiņus maratonus, visus ļoti svarīgās sacensībās, un piecas reizes svinējis uzvaru – vienmēr ar ļoti labu rezultātu. Čikāgas maratons viņam kļuva par pēdējo. Septiņus mēnešus pēc šīs uzvaras Vandžiru Kenijā nokrita no savas mājas balkona un drīz pēc tam slimnīcā nomira. Policija atzina, ka tā bijusi pašnāvība.Kā vairums Kenijas lauku iedzīvotāju, Vandžiru uzauga trūcīgā ģimenē. Viņa vecāki izšķīrās, kad zēnam bija četri gadi; Semiju un viņa jaunāko brāli Saimonu uzaudzināja viņu māte Hanna. Viņi dzīvoja pie Hannas vecākiem Olkalu, mazā augstienes pilsētiņā Kenijas vidienē. Hanna, kurai tagad ir piecdesmit gadu, man stāstīja: “Es strādāju sava tēva šambā” – tā svahili valodā sauc zemnieku saimniecības – “un darīju visu melno roku darbu. Ģimeni vajadzēja uzturēt man vienai. Naudas mums nebija.”

Kad Vandžiru bija pietiekami vecs, lai brauktu ar divriteni, viņš sāka strādāt par maizes izvadātāju, lai palīdzētu mātei pelnīt naudu. Neraugoties uz to, ka zēnam mācību maksas parādu dēļ bieži neļāva piedalīties stundās, pamatskolu viņš tomēr pabeidza. Vidējā izglītība bija pārāk dārga. Vandžiru vēlāk teica, ka, visticamāk, būtu kļuvis par mūrnieku vai laukstrādnieku, ja nebūtu pievērsies sportam.

Viņa skrējēja talants pirmo reizi parādījās desmit gadu vecumā skolas vieglatlētikas sacensībās; drīz vien viņš jau sāka svinēt uzvaras provinces krosa distancēs. Kad Vandžiru nācās pārtraukt mācības skolā, viņš skriešanai nolēma veltīt visu savu laiku un pārcēlās uz treniņnometni netālajā Ņahururu. Tā ir Kenijas augstākā pilsēta un atrodas gandrīz 2500 metrus virs jūras līmeņa. Nu jau vairāk nekā 40 gadus, kopš šī zeme kļuvusi pazīstama kā garo distanču lielvalsts, Ņahururu tiek izmantota par izcilāko sportistu treniņu bāzi.

2000. gadā, kad Vandžiru ieradās nometnē, Izaks Mačarija, šodien – pasaules klases maratonists, bija divdesmit gadus vecs. Viņš man pastāstīja, ka dzīves apstākļi nometnē bijuši skarbi. Reti kuram no skrējējiem bijuši kārtīgi sporta apavi vai treniņtērps; bezpiedurkņu sporta krekliņš viņiem bijis liels dārgums. Sportisti gulējuši pa diviem vienā gultā. Pēc dienas otrā smagā treniņa jaunekļi devušies vākt savvaļas dārzeņus, ko ēst pie ugali, kukurūzas miltu putras, no kā Kenijā pārtiek gandrīz visi. Pārpalikumus apēda nākamās dienas brokastīs. Vandžiru tolaik bija tikai trīspadsmit gadu; zēns bija pārāk jauns, lai dzīvotu nometnē, taču emocionāli viņš saviem gadiem bijis ļoti nobriedis. “Vairums no mums nāk no trūcīgiem ļaudīm; desmit vai vienpadsmit gadu vecumā tāds jau ir gandrīz pieaudzis,” teica Mačarija. “Jau tik agrā vecumā jāsāk palīdzēt savai ģimenei.”

Mačarija atceras, ka Vandžiru nometnē bijis “runīgs un ļoti daudz smējies”. Viņš cītīgi trenējās un citu starpā izcēlās ar agresīvu skriešanas taktiku, ļoti drīz pēc starta izvirzoties vadībā. “Viņš bija ļoti apņēmīgs,” Mačarija teica. “Pirmkārt, skriešana bija viņa kaislība. Otrs dzinējspēks bija nabadzība – vēlēšanās no tās izrauties.”

Vandžiru sniegums vietēja mēroga sacensībās piesaistīja Sjuniči Kobajaši uzmanību. Šis elegantais sešdesmit deviņus gadus vecais japānis, skriešanas talantu “mednieks”, bija pirms divdesmit gadiem pārcēlies uz Keniju, lai mācītos svahili valodu. Pats būdams izbijis sportists, Kobajaši ieinteresējās par kenijiešu skrējējiem, īpaši apbrīnojot dabiskos dotumus, ar kuriem daudzi no viņiem apveltīti, – kalsnos lielus, šauros gurnus un spēcīgās potītes savienojumā ar spēcīgiem kāju muskuļiem, kas būvēti lielākoties no “lēnajiem” muskuļaudiem, kuri ir noturīgi pret nogurumu. (Vairumam cilvēku muskuļus veido apmēram vienāds daudzums “lēno” un “ātro” muskuļaudu, bet sprinteriem parasti vairāk ir pēdējo.)

1983. gadā Kobajaši sāka sūtīt kenijiešu skrējējus uz Japānu, kur izveidota pasaules bagātākā komerciālā skrējēju līga. Kenijiešu talants savienojumā ar japāņu stingro koncentrēšanos uz gaman un konjou – izturību un gribasspēku – ātri vien nodrošināja panākumus. Kad Kobajaši aizsūtīja uz Japānu astoņpadsmitgadīgo Duglasu Vakihuri, pagāja tikai pieci gadi, un skrējējs izcīnīja sudraba medaļu 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs; tā bija pirmā reize, kad kenijiešu maratonists ieņēmis godalgotu vietu olimpiskajās spēlēs. Vēl viens no Kobajaši rekrūšiem, Eriks Vainaina, 1996. gadā Atlantā izcīnīja bronzu, bet pēc četriem gadiem Sidnejā – sudrabu.

Kobajaši man pastāstīja, ka 2001. gadā kādās sacensībās ievērojis baskājainā Vandžiru sniegumu, un viņam iepaticies jaunā kenijieša skriešanas stils. Kobajaši izkārtojis viņam stipendiju mācībām vidusskolā ar sporta ievirzi; tā atradās Sendai, Japānas ziemeļaustrumu piekrastē. Vandžiru, kuram tolaik bija piecpadsmit, nezināja, kur Japāna atrodas. Viņš nekad nebija ceļojis ar lidmašīnu. Angļu valoda pēc kikuju un svahili bija viņa trešā valoda, un viņš to pārzināja visai vāji. Tomēr Semjuela māte, kuru zēns ļoti mīlēja, uzskatīja, ka treniņi Japānā pavērtu lieliskas iespējas, un tā nu Vandžiru 2002. gadā devās uz Tokiju, kur iesēdās ātrgaitas vilcienā uz Sendai. Viņš bija viens no diviem kenijiešiem, kas mācījās šajā skolā. Gandrīz gadu Vandžiru nebija iespējas brīvdienās doties uz mājām. Ziema bija barga, un skolas disciplīna tāpat. “Es nekādi nespēju pierast pie [japāņu] ēdiena,” Vandžiru 2009. gadā stāstīja laikrakstam Times; “Mana ģimene bija Kenijā, un reizēm man uzmācās ilgas pēc mājām. Tā bija smaga dzīve.”

Tomēr Vandžiru visiem spēkiem centās pielāgoties un ātri iemācījās runāt japāniski. Pirmajā skolas dienā viņš savam trenerim paziņoja, ka izcīnīšot olimpisko medaļu. Lai gan sākotnēji rezultāti krietni atpalika no zēna pašpārliecinātības, viņš bez mazākās sūrošanās skrēja gandrīz 30 kilometrus garas treniņu distances. Vandžiru palīdzēja skolas komandai izcīnīt divus valsts mēroga sacensību titulus un 2004. gadā pēc skolas beigšanas parakstīja līgumu ar kompānijas Toyota finansēto Kjusju vieglatlētikas komandu.

Piecu gadu laikā Vandžiru no zēna, kam nepiederēja pat sporta kurpju pāris, bija kļuvis par jaunu sportistu, kurš saņem lielisku algu. (Augsta līmeņa ārzemju sportisti Japānā vidēji pelna simt tūkstošus dolāru gadā, neskaitot prēmijas par labu sniegumu sacensībās.) Viņš ātri pierādīja, ka ir šādas naudas vērts. 2005. gada augustā Briselē viņš 10 000 metru distanci noskrēja 26 minūtēs un 41 sekundē, labojot pasaules junioru rekordu. Drīz vien ar viņu līgumu noslēdza itāļu menedžeris Roza, kurš pārstāvēja daudzus Kenijas sportistus. Vēl pēc divām nedēļām Vandžiru laboja pusmaratona pasaules rekordu. Pateicoties lieliskajiem rezultātiem, dzīvespriecīgajai dabai un japāņu valodas zināšanām, viņš Japānā kļuva par īstu zvaigzni.

Vandžiru sāka vakaros iedzert pa glāzei alus. Saviesīga iedzeršana Japānas sporta elites aprindās ir pierasta lieta, un Brets Larners, Japānā dzīvojošs kanādietis, kurš pazīstams ar savu blogu Japan Running News, man sacīja: “Kamēr Vandžiru dzīvoja Japānā, nevienam šeit neradās aizdomas, ka viņš dzertu pārāk daudz.”

Togad, uz neilgu laiciņu atgriezies Kenijā, Vandžiru apprecējās ar Terēzu Ndžeri, vietējo meiteni, ar kuru bija saticies jau skolas laikos. Vandžiru bija astoņpadsmit, viņa līgavai – septiņpadsmit. Drīz pēc kāzām viņš viens atgriezās Japānā, lai turpinātu treniņus.

2007. gadā Vandžiru divas reizes laboja pats savu pusmaratona pasaules rekordu, otrajā reizē – uz 58:33. Viņš Rozam sacīja, ka esot drošs par savām izredzēm uzvarēt Pekinas olimpisko spēļu maratonā. Dažiem likās, ka tas ir priekšlaicīgi: skrējēji parasti vispirms gadiem ilgi norūda savu ķermeni un tikai tad mēģina startēt maratonā. Šādu ceļu izvēlējās, piemēram, kenijietis Pols Tergats, kurš 2003. gadā kļuva par pirmo sportistu, kurš maratona distanci noskrējis ātrāk par 2 stundām un 5 minūtēm – tāpat arī etiopietis Gebrselasi, kurš pēc četriem gadiem laboja Tergata rekordu. Abiem sportistiem uzvaras brīdī bija trīsdesmit četri gadi.

Vandžiru jau divdesmit gadu vecumā pierunāja Rozu pieteikt viņu 2007. gada Ņujorkas maratonam, taču skrējēja bosi no Toyota iebilda, atsaucoties uz līgumā paredzētajām saistībām. Tā nu sportists maratona distancē debitēja tā gada decembrī Japānas pilsētā Fukuokā. Pirmos 30 kilometrus Vandžiru palīgskrējējs bija Mačarija, viņa draugs no Ņahururu. Visu šo laiku Mačarija veltīja tam, lai Vandžiru savaldītu. Vairumam maratonskrējēju “degviela” – ogļhidrāti, kas glikogēna formā uzkrājušies muskuļos, – jātērē ļoti apdomīgi, taču Vandžiru nepārprotami šīs mantas netrūka. Viņš uzvarēja ar rezultātu 2:06:39, uzstādot trases rekordu.

Tagad Vandžiru visu uzmanību veltīja plānotajam startam Pekinā. Viņš trenējās tik cītīgi kā vēl nekad – gan Japānā, gan mājās, Kenijā, kur apmetās Nairobi pie Mačarijas un pievienojās sportistu grupai, kas trenējās Ngonga kalnos, gleznainajā priekšpilsētā, kas iemūžināta filmā “Prom no Āfrikas” (“Out of Africa”). Pētījumi parādījuši, ka austrumafrikāņiem nav nekāda “skrējēju gēna”, kas dotu viņiem kaut kādas īpašas priekšrocības. Visiem pasaules labākajiem garo distanču skrējējiem raksturīga labvēlīga biomehānika un spēja labi izmantot skābekli. Vietējie treneri uzskata, ka kenijiešiem uzvaras palīdz sasniegt iespēja trenēties augstienes ap­stākļos un spēcīgi treniņu biedri.

“Mūsu nodarbības bija neiedomājami smagas,” man stāstīja Mačarija. “Pēc treniņa Semijs vienkārši devās mājās un likās gulēt. Šad un tad mēs devāmies paēst kādā restorānā, bet līdz astoņiem vakarā vienmēr bijām mājās.” 2008. gada Londonas maratonā Vandžiru rezultāts bija 2:05:34; viņš palika otrais aiz sava tautieša Martina Lela. Vandžiru sniegums viņam nodrošināja ceļazīmi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Pagāja četri mēneši, un kenijieša spožā uzvara un olimpiskais rekords apstiprināja, ka viņš patiešām pārstāv jaunu maratonistu veidu. Sporta žurnālists Hartnets vēlāk atzīmēja, ka Vandžiru gluži vienkārši “ir pašos pamatos spēcīgāks par šo nogurdinošo distanci”.Vandžiru pēc sava olimpiskā triumfa atgriezās Kenijā – konvojs, kas viņu sagaidīja dzimtajā Ņahururu, stiepās gandrīz piecu kilometru garumā. Pilsētas mīļotais dēls atgriezās uz palikšanu: Vandžiru bija aizgājis no japāņu komandas, paskaidrojot, ka vēloties lielāku brīvību un iespēju pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni. Tas nozīmēja, ka jāatsakās no pasaules līmeņa stadioniem, treneriem un tehniskās palīdzības, taču sintētiskā seguma, sirdsdarbības monitoru, dietologu un sporta dzērienu trūkums citiem kenijiešiem līdz šim nebija traucējis svinēt iespaidīgas uzvaras.

Agrā 2011. gada jūlija rītā, divus mēnešus pēc Vandžiru nāves, es iesēdos taksometrā un devos no savām mājām Nairobi uz Ņahururu. Ceļš uzvijās arvien augstāk kalnainā apvidū; savannu nomainīja lekna lauksaimniecības zeme, skuju koku plantācijas un savvaļas mežs. Laukos miglā ganījās govis; zemnieki brauca ēzeļu vilktos ratos. Šķērsojuši ekvatoru no dienvidu puses, mēs pēc dažiem kilometriem jau bijām Ņahururu, kur pa pilsētas galveno ielu skrēja pulciņš vīriešu.

Vandžiru bērnības draugs un treniņu partneris Daniels Gateru bija kopā ar savu biedru viņa nāves dienā. Viņš ar lepnumu man norādīja uz vietām, kur viņi ar Vandžiru savulaik bija trenējušies: noplukusi zemes un oļu seguma trase, simt deviņpadsmit neregulāru pakāpienu pa kreisi no ūdenskrituma un otrā pusē – stāva taka, kas uzvijās tā sauktajā Agonijas pakalnā. “Pa tiem pakāpieniem mēs ar Samiju skrējām pa desmit reizēm,” teica Gateru, “bet pakalnā – divpadsmit.”

Pat 38 kilometru treniņu skrējienos viņiem ar Vandžiru nebija pieejami nekādi sporta dzērieni; tā vietā viņi atspirdzinājās ar ūdeni. Vienīgā greznība, kādu abi skrējēji baudīja, bija mūzika. Kad treniņi notika uz ceļa, Vandžiru lika savam šoferim sēsties viņa Toyota Land Cruiser (vienā no vairākiem džipiem, kas viņam piederēja) un braukt pa priekšu, pilnā skaļumā dārdinot gospelu vai regeja ierakstus.

Ārpus treniņiem dzīve bija daudz sarežģītāka nekā Japānā. Vandžiru, kurš tagad varēja saņemt simtiem tūkstošu dolāru tikai par to, ka vispār piedalījās kādā no ietekmīgākajiem maratoniem, ar naudu neskopojās; viņš atbal­stīja bāreņu namu un vairākus labdarības projektus, palīdzēja radiniekiem, izmaksāja citiem bāros un restorānos. Ndžeri viņš iedeva naudu skaistuma salona un aptiekas atvēršanai, taču abi biznesi izrādījās neveiksmīgi. Vandžiru palīdzēja arī citiem skrējējiem ar sporta apģērbu un apaviem, sacensību dalības maksu, transportu un pārtiku. Gateru, kura labākais rezultāts 2:12:00 tiktu uzskatīts par lielisku jebkurā citā valstī, tikai ne Kenijā, vispār nebūtu varējis piedalīties nevienās ārzemju sacensībās, ja Vandžiru nebūtu Rozu pierunājis ļaut viņa draugam izmēģināt spēkus. “Īsts draugs, vēl vairāk nekā brālis – tāds bija Semijs,” teica Gateru. “Kad mēs apciemojām manu māti, man pie dvēseles nebija ne centa. Viņš sapirkās viņai pārtikas krājumus par piecpadsmit tūkstošiem šiliņu” – 180 dolāriem – “un iedeva vēl piectūkstoš šiliņu skaidrā naudā.”

No bagāta cilvēka, kurš dzīvo Kenijas mazpilsētā, sagaida, ka viņš palīdzēs ne tikai ģimenei un draugiem, bet arī jebkuram citam, kuram pietrūkst naudas īrei, ēdienam vai slimnīcas rēķiniem. Rītos pie Vandžiru mājas bieži stāvēja trūkumcietēju rinda. Politiķi viņu aicināja piedalīties oficiālos pasākumos, uzņēmēji – svinīgi atklāt viņu veikalus, bet baznīcas – vadīt ziedošanas kampaņas. Šāds spiediens daudziem kenijiešu skrējējiem licis paslēpties no pasaules treniņu nometnēs vai pārcelties uz lielākām pilsētām, teiksim, Nairobi, kur iespējams nosargāt zināmu anonimitāti.

Bet Vandžiru pēc sešiem ārzemēs pavadītiem gadiem vairs netaisījās nekur braukt. Tomēr Gateru man teica, ka viņa draugs “Ņahururu nebija laimīgs”. Īpaši samežģīta likās viņa personīgā dzīve. Kādā pēcpusdienā es Ņahururu satikos ar Terēzu Ndžeri, Vandžiru atraitni, kurai tagad ir divdesmit trīs gadi. Vandžiru pāra divstāvu māja, ko viņi uzcēla 2007. gadā, pēc Amerikas standartiem būtu pieticīga, bet uz šejienes fona izcēlās. Māju apjoza mūris, virs kura bija nostiepta elektriskā sēta; iekšpusē mūris bija apgleznots ar Āfrikas dabas skatiem. Mēs ar Ndžeri iekārtojāmies uz ādas dīvāniem dzīvojamajā istabā, bet viņu četrgadīgā meita Anna tikmēr ieslēdza DVD atskaņotāju. Uz televizora plakanā ekrāna parādījās Vandžiru Pekinas maratona trasē. “Annai ar tēvu bija ļoti tuvas attiecības,” teica Ndžeri.

Ndžeri, skaista neliela auguma sieviete, pastāstīja, ka esot jaunākā no astoņiem trūcīgas ģimenes bērniem. Viņa Vandžiru iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena: “Viņš bija sirsnīgs cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Toreiz viņš vēl nebija nekāds varonis.”

Kad Vandžiru pēc kāzām atgriezās Japānā, Ndžeri pārcēlās uz nelielu īrētu namiņu Ņahururu, kur dzīvoja divās istabās kopā ar vīramāti Hannu un vīra brāli Saimonu. Iesākumā Ndžeri un Hanna sapratās gluži labi, bet, jo lielāka auga Vandžiru bagātība, jo rūgtākas kļuva vedeklas un vīramātes attiecības. “Āfrikas kultūrā pieņemts, ka naudas lietās laulātā pāra dzīvi lielā mērā kontrolē vīramāte,” Ndžeri paskaidroja. “Viņa grib zināt visu, ko dēls dara ar savu naudu.” Šo spriedzi abu sieviešu attiecībās Vandžiru pamanīja uzreiz pēc atgriešanās – viņas bija sastrīdējušās par lomu, kādu katra spēlēs olimpiskā varoņa atgriešanās svinībās.

Vandžiru mātei nopirka pašai savu māju, tomēr tā atradās tikai nedaudz vairāk nekā simt metrus no viņējās. Un ģimenes lietas vēl vairāk sarežģījās 2009. gadā, kad Vandžiru pret Ndžeri gribu apņēma otru sievu; Kenijā tas ir pieņemami, taču gadās arvien retāk.

“Ģimenes konflikti Semijam sagādāja lielu stresu,” teica Gateru. “Tieši tādēļ viņš sāka dzert pārāk daudz alus.” Vandžiru draugi saka, ka šis paradums viņam izveidojies 2009. gadā. Skrējēja advokāts Vahome Ndegva atceras, ka tajā septembrī, īsi pirms Vandžiru piedalīšanās Roterdamas pusmaratonā, redzējis viņu bārā trijos no rīta. “Es sacīju: “Tev taču svētdien jāskrien!” Viņš atbildēja: “Tu svētdien paskaties!”” Vandžiru tiešām noskrēja gluži labi un atgriezies uzdāvināja Ndegvam pudeli Jack Daniel’s. “Viņš mīlēja atkārtot: “Es ēdu, kā gribu, un trenējos, kā gribu, bet tik un tā uzvaru,”” teica Ndegva.

Viens no Vandžiru pudeles brāļiem bija 22 gadus vecs trausla izskata puisis vārdā Normans Matati, ar kuru es kādā pēcpusdienā satikos Ņahururu. Viņš arī ir skrējējs, tiesa gan – ne sevišķi uzcītīgs. Viņš man pastāstīja, ka Vandžiru pēc atgriešanās no Japānas “nesaprata, par ko ir kļuvis. Viņam likās, ka viņš vēl joprojām ir parasts cilvēks, nevis varonis vai paraugs citiem.” Pāris reizes nedēļā viņi mēdza doties klejojumos pa bāriem. “Mēs uzdzīvojām no četriem vai pieciem pēcpusdienā līdz desmitiem vakarā,” Matati stāstīja. “Pasūtījām ēdienu, un mums pievienojās arī citi draugi. Ja Semijam nākamajā dienā bija jāskrien, mēs dzērām mazāk alus un vairāk Red Bull ar Smirnoff šņabi.” Vienā vakarā viņi pa visiem varēja “pieveikt vienu kasti” – divdesmit piecas pudeles alus.

Pārmērīga aizraušanās ar alkoholu ir plaši izplatīta Kenijas provincē, kur darbavietu ir maz, bet pašbrūvēts alus maksā lēti. Tomēr doma, ka pasaules labākais maratonists, kura konkurenti izmantoja pašus jaunākos sporta zinātnes atklājumus un skaitīja katru kaloriju, var nodoties šādai dzeršanai, vairumam ietekmīgāko treneru likās pilnīgi vājprātīga. Tomēr iesākumā tas Vandžiru vismaz šķietami nesagādāja nekādas grūtības. Palīdzēja tas, ka viņš nekad neizlaida treniņus – pat ja viņu mocīja paģiras. Un viņam turpat pilsētā nebija trenera, kurš varētu sabārt. Frensiss Kamau, kurš Vandžiru palīdzēja trenēties, bet nekādus norādījumus skrējējam nedeva, izteicās: “Viņš varēja vakarā dzert, bet nākamajā dienā noskriet tieši tā, kā bija iecerējis. Dievs to zēnu bija radījis atšķirīgu.”

Tik tiešām, Vandžiru rezultāti viņa pirmajā atklātas dzeršanas gadā bija pārsteidzoši. 2009. gada aprīlī viņš uzvarēja Londonas maratonā ar rezultātu 2:05:10, uzstādot trases rekordu. Tā paša gada oktobrī kenijietis izcīnīja Čikāgas maratona uzvarētāja titulu, uzrādot ātrāko rezultātu uz Amerikas zemes; distances vidū viņš piedevām vēl nodemonstrēja 500 metru sprintu, jo iepriekš bija tīšām atpalicis, lai uzmundrinātu savu draugu Mačariju. Tāpat kā 2008. gadā Pekinā, arī Čikāgā Vandžiru pierādīja, ka var atļauties ignorēt maratona stratēģijas teorijas, piespiežot savus tradicionālāk skrienošos konkurentus pieņemt viņa spēles noteikumus.

“Vairumam skrējēju tik straujš starts un tik bieži un tik spēcīgi izrāvieni nozīmētu drošu sakāvi, bet Semijam piemita unikāla spēja atgūties no noguruma,” teica Hartnets. “Viņam šķita, ka viņam katrā skrējienā ir deviņas dzīvības – kā kaķim.” Vandžiru nebija pirmais slavenais kenijiešu sportists, kurš alkoholu apvienoja ar skriešanu. Vislabāk zināmais piemērs ir Henrijs Rono, lielisks vieglatlēts, kura karjeras plānus krietni iedragāja fakts, ka Kenija boikotēja 1976. un 1980. gada olimpiskās spēles. 1976. gadā Rono iestājās Vašingtonas Universitātē; kenijietim bija grūtības iejusties jaunajā vidē, un viņš sāka katru vakaru līdz pat diviem naktī dzert litriem alus, bet no rīta celties uz agru treniņskrējienu. Savos memuāros “Olimpiskais sapnis” (“Olympic Dream”) Rono atceras, ka 1978. gada 8. aprīlī viņš lielāko rīta daļu nopūlējies “tikt vaļā no paģirām”, bet pēc tam sacensībās Bērklijā bez piepūles satriecis lupatu lēveros pasaules rekordu 5000 m skrējienā. Turpmāko 80 dienu laikā Rono pamanījās labot vēl trīs citus pasaules rekordus – pārsteidzošs sasniegums. Savos memuāros Rono raksta, ka dzeršana neesot ietekmējusi viņa sportisko formu, bet, iespējams, pat padarījusi viņu morāli izturīgāku: “Pierodot skriet arī reizēs, kad paģiru dēļ vai galva plīst pušu, es mācījos sevi disciplinēt – ar prātu pārvaldīt savu ķermeni un koncentrēties uz fizisko sāpju pārvarēšanu, lai cik mokošas tās arī liktos.”

Sporta medicīnas eksperts Timotijs Noukss no Keiptaunas Universitātes, grāmatas “Skriešanas zinības” (“The Lore of Running”), katra nopietna skrējēja bībeles, autors, izteicās, ka gari treniņi skrējējam gan palīdz “nodedzināt” toksīnus, taču vairāk nekā divas glāzes alus dienā parasti tomēr ietekmējot sportista sniegumu. “Lai noskrietu maratonu ar rezultātu 2:06, visam jābūt perfekti,” viņš man sacīja. “Tātad jāpieņem, ka Vandžiru vispār nav cietis no alkohola toksiskās iedarbības. Acīmredzot viņa vielmaiņa darbojusies kaut kādā mums nesaprotamā veidā.” Lai gan Noukss apšaubīja Rono argumentu, ka dzeršana viņam iemācījusi sevi disciplinēt, viņš piekrita, ka “rezultātu vislielākajā mērā tiešām nosaka smadzenes”. Viņš turpināja: “Tolaik Rono bija pārliecināts, ka alkohols ne mazākajā mērā neietekmē viņa skriešanu. Viņš sevi uzskatīja par pasaules labāko vieglatlētu un attiecīgi arī skrēja. Tā ir garīga īpatnība. Un ticība saviem spēkiem ir viens no iemesliem, kāpēc kenijieši turpina dominēt šajā sporta veidā.” Un tomēr – arī ticība nav visspēcīga. Rono uz divdesmit gadiem ieslīga dziļā alkoholismā un depresijā un vairāk nekā gadu pat nodzīvoja kā bezpajumtnieks; tikai vēlāk viņam izdevās saņemties un sākt jaunu dzīvi. Tagad viņš trenē vieglatlētus Albukerkē.

Pēdējo septiņpadsmit gadu laikā miruši vismaz trīs ievērojami kenijiešu skrējēji, kuriem bijušas problēmas ar alkoholu. 2003. gadā trīsdesmit trīs gadu vecumā nomira Bensons Masja, trīskārtējais Honolulu maratona uzvarētājs. Ričards Čelimo, olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs 10 000 m distancē, nomira 2001. gadā divdesmit deviņu gadu vecumā. Pols Kipkoečs, pasaules čempions 10 000 m skrējienā, aizgāja viņsaulē 1995. gadā trīsdesmit divu gadu vecumā. Kenijiešu skrējēju aprindās ir labi zināms, ka vēl divi lielu maratonu uzvarētāji ir pārmērīgi aizrāvušies ar dzeršanu.

Atšķirībā no citām skrējēju lielvalstīm, piemēram, Etiopijas, Kenijā valsts vieglatlētikas federācija sportistus parasti īpaši nepieskata. Kolms O’Konels, īrs, kurš trenējis desmitiem Kenijas sportistu, teica, ka vājā izglītība, pēkšņā iedzīvošanās bagātībā un nemitīgās ģimenes un kaimiņu prasības veido bīstamu savienojumu, kas bieži spēcīgākos kenijiešu skrējējus pamudina ķerties pie pudeles. “Tas īpaši attiecas uz vīriešiem,” viņš piemetināja. “Sievietes labāk prot izpaust savas emocijas un jūtas. Vīriešiem noteikti jāsaglabā savs mačo tēls – viņi negrib izrādīt ne mazāko vājumu.”

Vandžiru māte un abas sievas man teica, ka esot mēģinājušas ar viņu runāt par šo pārmērīgo dzeršanu, taču Semjuels noliedzis, ka viņam būtu tāda problēma. Citi skrējēji, arī daudzi tuvi draugi viņam ieteica meklēt palīdzību. Gateru saka, ka bieži esot Vandžiru atgādinājis par tautiešiem, kuru skrējēju karjeru izpostījis alkohols. Mačarija, kurš sevi sauca par Vandžiru “vecāko brāli”, labi zināja, ka viņa draugs izjūt lielu spiedienu vienmēr būt uzdevuma augstumos, kā arī to, cik nepastāvīga ir publikas pielūgsme. Ik reizi, kad Vandžiru atgriezās pēc uzvaras kādā maratonā, Nairobi lidostas sagaidītāju zāle bija pārpildīta ar viņa līdzjutējiem. Taču kad 2010. gada aprīlī Vandžiru traumas dēļ bija spiests izstāties no Londonas maratona, dziļi sāpināto skrējēju mājās sagaidīja viens pats Mačarija.

“Viņš bija noslēgts cilvēks un negribēja par to ne ar vienu runāt,” man sacīja Mačarija. “Bet iekšēji viņš jutās arvien nomāktāks.”

Vandžiru menedžmenta komanda zināja, ka viņš dzer. Kādu rītu pērnā gada jūnijā es ierados Eldoretā, augstienes pilsētā, kur trenējas daudzi no labākajiem sportistiem. Tur es tikos ar Klaudio Berardelli, itāļu sporta zinātnieku, kurš trenē daudzus no Rozas pārstāvētajiem kenijiešu skrējējiem. Mēs vērojām, kā daži no viņa sportistiem skrien sprintu pa zemes celiņu, saceļot aiz sevis sarkanu putekļu mākoņus, un Berardelli man pastāstīja, ka pēc 2010. gada Londonas maratona Vandžiru Itālijā veikta vispārējā veselības pārbaude. Ārsti izmeklējuši viņa aknas, un izrādījies, ka tās ir pilnīgi veselas. “Semijs vēl joprojām bija tajā stadijā, kad orgāni nav cietuši,” Berardelli teica. Neraugoties uz to, viņš Rozam lūdzis, lai Vandžiru pasaka, ka alkohols jau skāris viņa aknas – lai sportistu nobaidītu un piedabūtu mainīt dzīvesveidu. Roza tā arī izdarījis un tad lūdzis Vandžiru patrenēties pie Berardelli, lai sagatavotos tā rudens maratona sezonai. Berardelli pirmo reizi bija iespēja tuvumā pavērot Vandžiru biomehāniku. “Viņš bija neliela auguma puisis ar lieliem kvadricepsiem, kas deva viņam lielu jaudu,” viņš sacīja. “Pēdās viņam bija liela elastiskā enerģija, kas ļoti palīdz maratona noslēguma posmā; viņam bija arī lieliska līdzsvara izjūta.”

Lai gan Berardelli Vandžiru neveica tā saukto VO2 Max testu, kas mēra sportista spēju transportēt un izmantot skābekli, viņš apgalvoja, ka kenijiešu skrējējam piemitusi reti sastopama aerobiskā jauda, jo viņš ļoti ātri skrējis 5000 un 10 000 m distances, kuras ir pietiekami īsas, lai skrējēji visā to garumā darbinātu muskuļus tuvu maksimālajam spēkam. “Semijs bija veselas jaunās kenijiešu skrējēju paaudzes priekšgalā; tie ir sportisti, kuri trenējas maratoniem, bet jebkurā brīdī spējīgi noskriet 10 000 metrus divdesmit septiņās minūtēs,” sacīja Berardelli. “Agrāk skrējējiem mēdza pietrūkt vai nu ātruma, vai izturības. Šiem zeļļiem netrūkst ne viena, ne otra.”

Jūlijā, kad Vandžiru sāka trenēties pie Berardelli, viņam klājās grūti. Sportists tolaik bija pieņēmies svarā par kādiem 4 kilogramiem (viņa ideālais sacīkšu svars bija 50 kg), taču mēģināja skriet tā, it kā būtu savā labākajā sportiskajā formā. “Grupa parasti sāka skrējienu mērenā tempā,” stāstīja Berardelli, “bet jau pēc pusotra kilometra Semijs “eksplodēja” un pēkšņi izrāvās par kādiem divsimt metriem priekšā pārējiem. Gateru man teica: “Tā viņš vienmēr trenējas, neuztraucies.”” Vandžiru treniņu biedri ātri vien viņu panāca un apdzina.

Vandžiru pieteicās Čikāgas maratonam, taču pēdējās nedēļās pirms sacīkstēm bija tik sliktā formā, ka Berardelli apsvēra iespēju sava sportista piedalīšanos atsaukt. Pēc Vandžiru dramatiskās uzvaras neviens nebija tik pārsteigts kā viņa treneris. Berardelli man sacīja: “Semijs pierādīja, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai sportists ar fantastisku fizioloģiju. Viņš pirmām kārtām bija īsts cīnītājs.”Nepilnus trīs mēnešus pēc uzvaras Čikāgas maratonā, 2010. gada 29. decembrī, Vandžiru pārradās mājās piedzēries. Pēc strīda ar Ndžeri viņš dusmu lēkmē no kaut kurienes izvilka kalašņikovu. Vēlāk sportists policijai paskaidroja, ka ierocis pieder strādniekam, kurš sargā lopus viņam piederošajā fermā. Pēc cietumā pavadītas nakts viņam izvirzīja apsūdzību par draudiem nogalināt sievu un fermas sargu, uzbrukumu sargam un nelegālu ieroča glabāšanu. Pēc dažām nedēļām Vandžiru apmeta kūleni ar drauga džipu, tikai par mata tiesu paglābjoties no smagiem ievainojumiem.

Ndžeri iesniedza policijā sūdzību par incidentu ar ieroci un paziņoja, ka vēlas šķirties, tomēr pēc dažām nedēļām viņi ar vīru nolēma, ka mēģinās sākt jaunu dzīvi, un pārcēlās uz Nairobi priekšpilsētu, kur Vandžiru bija nopircis māju. Mačarija lūdza dažus vietējos vecajos parunāt ar Vandžiru pāri; savus padomus piedāvāja arī Ketrīna Ndereba, Pekinas olimpisko spēļu sieviešu maratona sudraba medaļas ieguvēja. Likās, ka tas palīdz. Ndžeri atsauca savu sūdzību par Vandžiru draudiem, bet apsūdzība nelikumīgā ieroča glabāšanā, par ko parasti piespriež cietumsodu, palika spēkā.

Vandžiru jaunajā vietā nepalika ilgi. Viņš atgriezās Ņahururu un sāka dzert vēl vairāk. Draugi un tuvinieki viņu reizēm nesatika dienām ilgi. Gateru viņš esot pateicis, ka apsverot iespēju pieņemt Kataras pavalstniecību un turpmāk skriet zem šīs Persijas līča valsts karoga, par to saņemot lielu algu. Vandžiru domājis arī par iespēju atgriezties Japānā. Aprīlī Gateru piezvanīja trenerim Berardelli uz Eldoretu un pateica: “Ja mēs neko nedarīsim, ar to čali būs cauri.”

Berardelli kopā ar Rozu devās uz Ņahururu. Viņi satikās ar Vandžiru un Ndžeri viņu mājās un tad aizgāja pusdienās ar Vandžiru vienu pašu. Viņi sportistam izteica šādu piedāvājumu: līdz 26. maijam, kad Vandžiru bija jāierodas tiesā, viņš varētu palikt pie Berardelli Eldoretā. Pēc tam Vandžiru lidotu uz Savienotajām Valstīm un sešas nedēļas trenētos Amerikā. Viņa draugs Gateru brauktu viņam līdzi.

Vandžiru piekrita, un pirmdien, 9. maijā, kopā ar Gateru ieradās Eldoretā. Nedēļu viņi pavadīja, no rīta intensīvi trenējoties, bet pēcpusdienā – atpūšoties. Vakariņas abi ēda mājās un pēc tam laikus devās pie miera. Tajā sestdienā Gateru sacīja Berardelli: “Man šķiet, ka Semijs pamazām sevi atkal atrod. Viņš grib skriet Čikāgā vai Ņujorkā.”

Nākamajā rītā tūlīt pēc rītausmas Vandžiru un Gateru devās nelielā iesildīšanās skrējienā pa nelīdzeno zemes ceļu, pēc tam nogriezās mežā un noskrēja 12 km distanci. Berardelli mājā abi atgriezās lieliskā noskaņojumā. Vandžiru iedeva apkopējam summu, kas līdzinājās vairāku dienu algai, novēlot, lai viņš jauki pavada svētdienu.

Berardelli bija atļāvis Vandžiru nākamajā rītā doties uz Ņahururu pie advokāta; skrējējs apsolīja tūlīt pēc tikšanās atgriezties uz vēl vienu treniņu nedēļu, lai pēc tam dotos uz Ameriku. Divatā ar Gateru viņi izbrauca no Eldoretas un īsi pirms pusdienlaika nonāca Nakuru, pilsētiņā, kas slavena ar savu nacionālo parku; tur viņi iegriezās vietējā bārā.

“Mēs šeit izdzērām tikai pa vienam Red Bull,” Gateru man sacīja, kad bijām apstājušies pie šī bāra ar nosaukumu Donnies. Viņš soli pa solim atkārtoja ceļu, ko kopā ar Vandžiru mēroja todien, kad viņa draugs nomira.

Izdzēruši enerģijas dzērienu, viņi paēda pusdienas restorānā Hudson’s; tas pieder kādam britu pārim un atrodas uz kalna nogāzes. Pie sienas aiz bāra letes bija pielikta restorāna ēdienkarte; kādā no iepriekšējiem apmeklējumiem Vandžiru to bija parakstījis angļu un japāņu valodā, pierakstot klāt: “Maratona vīram patīk Hudson’s”. Vandžiru pie maltītes izdzēra dažas glāzes vīna. Pēc tam viņi ar Gateru iegriezās vēl divos bāros; otrajā Vandžiru uzsauca visiem alu un arī pats iedzēra ceļakāju. Ņahururu viņi ar Gateru iegriezās klubā Jimrock, bet pēc tam devās uz restorānu Waterfalls Resort, kur paēda vakariņas ar Vandžiru bankas menedžeri. Vandžiru izdzēra vēl trīs glāzes alus. Ap deviņiem Gateru devās mājās. Vandžiru, apsolījis arī drīz doties mājās, ierosināja no rīta satikties un patrenēties. Gateru, kurš bija pieradis redzēt savu draugu vēl krietni iereibušāku un drūmāku, teica: “Es pārāk neraizējos, jo bija vēl agrs un Semijs nebija īpaši daudz izdzēris. Es nezināju, ka viņš vēl pasūtīs alu.”

Pēc strīda par bāra rēķinu Vandžiru izbrauca cauri aizvērtiem restorāna vārtiem, iedauzot automašīnas buferi, un devās cauri visai pilsētai uz viesnīcu Kawa Falls. Tur viņš satika Džeinu Ndutu, divdesmit vienu gadu vecu viesmīli, kura tobrīd gatavojās beigt maiņu. Vandžiru bija “diezgan piedzēries”, viņa man teica, piemetinot, ka bijusi ar viņu pazīstama jau vairākus mēnešus. Viņi pārcēlās uz klubu Jimrock, kur Vandžiru izdzēra vēl divus alus, un tad devās pie viņa uz mājām. Vandžiru pajautāja sargam, vai viņa sieva ir mājās. Viņa nebija mājās (taču bija zināms, ka viņa ir pilsētā); Vandžiru novietoja auto un kopā ar Ndutu devās iekšā.

Nduta pastāstīja, ka Vandžiru bijis noguris un iereibis un ātri aizmidzis. Pēc neliela laiciņa viņa izdzirdējusi soļus. Tā bija Ndžeri. Viņa pārskaitusies noprasīja, kas Nduta tāda esot. Vandžiru, kurš bija pamodies, neko neatbildēja. Tad Ndžeri aizslēdza vārtiņus, kas šķīra guļamistabas no pārējās mājas; tas ir tipisks drošības līdzeklis turīgākajās kenijiešu mājās. Vandžiru un Nduta tagad bija ieslodzīti. (Ndžeri un mājas sargs man šos notikumus atstāstīja ļoti līdzīgi.)

“Semijs man lika iet uz otru guļamistabu un gaidīt, kamēr viņš sadabūs atslēgas,” Nduta stāstīja. “Es dzirdēju, kā viņš atver durvis uz balkonu un uzkliedz sievai, lai viņa atnes atslēgas. Viņa atteicās paklausīt. Pēc kādām divām vai trim minūtēm es izdzirdēju vīrieša kliedzienu. Es atgriezos galvenajā guļamistabā un no turienes izgāju uz balkona. Tad es ieraudzīju sargu un pajautāju, kas noticis. Viņš atbildēja: “Paskaties uz leju!” Un es ieraudzīju, ka zemē uz muguras guļ Semijs.”

Trača pamodināti, saskrēja kaimiņi. Ieradās policija. Vandžiru asiņoja pa degunu un muti, taču vēl elpoja; policijas mašīna viņu aizveda uz slimnīcu. Drīz pēc tam viņš nomira. Gateru, kurš bija aizsteidzies uz slimnīcu, piezvanīja Berardelli un raudādams pateica: “Semija vairs nav!”Tonakt policija Vandžiru nāvi reģistrēja kā pašnāvību. Lai gan varasiestādes vēlāk atzina, ka sportista bojāeja varēja būt arī nelaimes gadījums, mediji visu uzmanību veltīja sensacionālākajai iespējai. Un tad, divas dienas pēc dēla nāves, Hanna Vandžiru preses konferencē paziņoja, ka ir pārliecināta – notikusi slepkavība, liekot noprast, ka vainīgā ir Ndžeri. (Ndžeri vēlāk nāca klajā ar kategorisku noliegumu.) Hanna apgalvoja, ka Vandžiru guļamistabā redzējusi asinis; tiesa gan, neviens cits to nav apstiprinājis. Viņa iesniedza tiesā prasību aizkavēt dēla apbedīšanu, norādot, ka policijai nepieciešams laiks, lai pabeigtu izmeklēšanu. Prasība tika apmierināta.

Ģimenes drāma izvērsās plašumā, kad Vandžiru otrā sieva, kura pirms deviņiem mēnešiem bija laidusi pasaulē bērnu, sniedza paziņojumu presei, nostājoties Hannas pusē. Tad uzradās vēl trešā sieviete, kura apgalvoja, ka gaidot no Vandžiru bērnu un pieprasīšot DNS analīzi.

Vandžiru atstātais mantojums bija pietiekami liels, lai būtu, par ko pacīnīties: viņam piederēja trīsdesmit īpašumu visā pilsētā, kā arī vairākas automašīnas. Vandžiru advokāts Ndegva man pastāstīja, ka mantojuma kopējā vērtība esot vismaz divarpus miljoni dolāru; tā ir milzīga bagātība zemē, kur gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo trūkumā. Normālā situācijā, saskaņā ar Kenijas likumdošanu, galvenā mantiniece būtu Ndžeri, taču arī citiem apgādājamajiem, ieskaitot Hannu un Vandžiru otro sievu, tāpat arī ārlaulības bērniem, ja tādi būtu, pienāktos sava daļa. Taču, ja Ndžeri atzītu par vainīgu vīra slepkavībā, viņa nesaņemtu neko.

27. maijā trīs mediķi veica līķa sekciju. Kenijas galvenais patologs Mozess Ndžue ziņoja, ka nāves cēlonis ir “ievainojums no trula trieciena” galvas pakauša daļā. Tas it kā saskanēja ar policijas teoriju, ka Vandžiru atmuguriski nokritis no balkona, atsitoties ar galvu pret zemi. Ndžue izteicās, ka gribot noskaidrot balkona augstumu, pirms paziņošot galīgo secinājumu. Viņš gaidīja arī toksikoloģiskās analīzes rezultātus.

Vandžiru balkons atrodas trīs metru augstumā virs zemes; tiesa gan, to iejož vēl arī 1,20 m augstas margas. Izmērījis balkonu, Ndžue nāca klajā ar pārsteidzošu paziņojumu. Viņš reportieriem pavēstīja, ka Vandžiru “piezemējies uz kājām un atbalstījies uz rokām. No kurienes radies ievainojums pakausī? Mēs būtu muļķi, ja neuzdotu sev šādu jautājumu.” Toksikologa ziņojums vēl joprojām nav publicēts, un lūgumu sniegt interviju Ndžue noraidīja.

Hanna turpināja iebilst pret dēla apbedīšanu, bet citi Vandžiru radinieki vēlējās beidzot sarīkot bēres. 4. jūnijā Vandžiru vectēvs un divi tēvoči satikās ar Ndžeri un citiem izvadītājiem nelielā Ņahururu fermā, lai izvēlētos vietu kapam. Ziņu raidījumos demonstrētajos video kadros redzams, kā fermas teritorijā iebrāžas Hanna un izvelk no somas mačeti. Kad Ndžeri brālis mēģina pasargāt no Vandžiru mātes savu tēvu, viņa metas vīrietim virsū ar mačeti, tomēr netrāpa. Iejaucas Hannas māsa, kura iesit Ndžeri brālim ar dēli pa skaustu.

Policija ierosināja pret Hannu lietu par miera traucēšanu un miesas bojājumu nodarīšanu. (Viņa savā liecībā paziņoja, ka Ndžeri tuvinieki esot uzbrukuši pirmie.) Bēres turpinājās pēc nedēļas – bez Hannas līdzdalības. Izvadītāju pulks bija liels; lietus šaltis šaustīja zārku, kas tika guldīts sarkanajā zemē. Uz kapa uzstādīja sārta marmora kapakmeni; uz tā Vandžiru redzams, ģērbies pelēkā uzvalkā. Viņa sejas izteiksme atgādina to pussmaidu, kas tā apbūra intervētājus pēc skrējēja maratona uzvarām. Zemāk, uz kapa plāksnes, iegravēti vārdi: “Tu cīnījies līdz galam, pabeidzi distanci un nezaudēji ticību. Tu mūžam dzīvosi mūsu sirdīs.”

Kad mēnesi pēc Vandžiru bērēm es sarunājos ar Ndžeri viņas mājās Ņahururu, jaunā sieviete ieminējās, ka viņai esot kaut kur jāiet. Iepriekšējā dienā Hanna bija pie viņas atvedusi vārdotāju, un viņas bija vienojušās par izlīgumu. Tovakar par godu šim atrisinājumam bija paredzēta ceremonija, un Ndžeri aicināja mani līdzi.

Ārā smidzināja. Mēs iesēdāmies zaļā džipā un aizbraucām uz vietu, kurā apbedīts Vandžiru. Hanna ar diviem brāļiem un vecākiem jau bija priekšā. Bija nokauts jērs un iekurta uguns. Ndžeri uzvārīja tēju lielā metāla piena spainī un izdalīja to, pasmeļot ar krūzītēm.

Hanna viena pati stāvēja netālu no dēla kapa; likās, ka viņa nejūtas ērti, bet turpat līdzās vecā vārdotāja smaidīja. Viņa sacīja, norādot uz Hannu: “Es viņu pārliecināju, ka Dievs vēlas, lai viņa izlīgst ar savu vedeklu.”

Satumsa, un mēs pārcēlāmies uz nelielu namiņu. Maigo un gardo jēra gaļu pasniedza sagrieztu strēmelēs uz baltmaizes šķēlēm. Mēs ēdām mobilā telefona gaismā. Vietējās baznīcas mācītājs noskaitīja lūgšanu; visi piecēlās un nolieca galvas. Hanna stāvēja līdzās Ndžeri.Saskaņa Vandžiru ģimenē izrādījās virspusēja. Jau nākamajā dienā, kad es runāju ar Hannu, viņa atgriezās pie savas teorijas par slepkavību. Vandžiru māte sēdēja nelielajā betona pagalmiņā pie mājas, ko viņai bija nopircis dēls. Hanna nejutās vesela, un viņas balss skanēja kā aizsmakuši čuksti. “Manu dēlu nogalināja sieva,” viņa teica. “Viņu nogalināja guļamistabā un pēc tam nometa no balkona.”

Ndžeri nekad neesot mīlējusi viņas dēlu. “Viņas ģimenei bija vajadzīga tikai viņa bagātība. Visu vajadzētu mantot mūsu ģimenei, nevis viņai.”

Pēc sekcijas vietējais tiesnesis pasludināja, ka Nairobi jānotiek tiesas sēdei, kurā tiks izskatīti Vandžiru nāves apstākļi – lai “nomierinātu naidīgās emocijas”, kas valda Hannas un Ndžeri starpā. Sēde vēl joprojām nav notikusi, un neskaidrības, kas šajā lietā vēl joprojām valda, daudziem kenijiešiem liek domāt, ka viņiem nav pastāstīta visa patiesība.

Daudzi no cilvēkiem, kas Vandžiru bija paši tuvākie, ieskaitot viņa treniņu biedru Gateru, ir pārliecināti, ka viņa nāve bija dzēruma izraisīts nelaimes gadījums. Kamēr Vandžiru māju vēl tikai cēla, viņi ar Gateru bieži esot vērojuši, kā strādnieki nolec no balkona, lai paķertu kādu darbarīku; nav īpaši grūti iedomāties, ka viņš varēja izmēģināt to arī pats. Gateru teica, ka Vandžiru todien kājās bijušas kurpes ar diezgan slidenām ādas zolēm. Nākamajā dienā pēc viņa nāves Gateru un arī citi ievērojuši, ka tieši zem balkona izgrūstīti divi jumta dakstiņi; tas varēja notikt nejauša kritiena gadījumā.

“Semiju neviens nav nogalinājis,” sacīja Gateru.

Ņahururu policija no oficiāliem komentāriem atteicās, paskaidrojot, ka lieta vēl nav slēgta. Tomēr augstu stāvoša policijas amatpersona atzina, ka pieļauta kļūda, pasludinot Vandžiru nāvi par pašnāvību. Šis cilvēks noraidīja arī patologa mājienus, ka iespējama slepkavība: “Tā var nokrist cilvēks, kurš ir noskaities un piedzēries. Cilvēki ierodas un pieķer viņu kutelīgā situācijā ar sievieti. Viņš paslīd, atsitas pret jumtu, nokrīt zemē. Ja ar galvu atsitas pret zemi...”

Pirms manas aiziešanas Hanna izteica nožēlu, ka melodrāma, kas sacelta ap Vandžiru nāvi, aptraipījusi viņa vārdu. Pēdējie vārdi, ko viņa man pateica, bija: “Kopš Kenija ieguvusi neatkarību, neviens šejienietis nebija uzvarējis olimpiskajā maratonā. Mans dēls jāatceras kā varonis.”

Savukārt Berardelli pielīdzināja Vandžiru Stīvam Prefonteinam, lieliskajam amerikāņu vieglatlētam, kurš gāja bojā 1974. gadā divdesmit četru gadu vecumā; viņš cieta autokatastrofā, atgriežoties mājās no kādām viesībām. Sekcijas rezultāti liecināja, ka Prefonteins, biežs viesis vietējā bārā, bijis alkohola reibumā.

Vismaz pagaidām Vandžiru Kenijā nav uzcelts neviens piemineklis, un nevienas sacensības nav nosauktas viņa vārdā. Kenijiešu skrējēja atstātais mantojums visspēcīgāk jūtams viņa draugu sportiskajos sasniegumos. Divdesmit septiņus gadus vecais Patriks Makau bieži runāja ar Vandžiru par to, kā abi kopā piedalīsies Berlīnes maratonā un mēģinās labot pasaules rekordu. 2011. gada septembrī Makau, kuru kā palīgskrējējs atbalstīja Vandžiru draugs Mačarija, startēja Berlīnes maratonā un laboja pasaules rekordu par divdesmit vienu sekundi; viņa rezultāts – 2:03:38. Pēc mēneša cits Kenijas sportists Vilsons Kipsangs Frankfurtē noskrēja distanci tikai par četrām sekundēm lēnāk. Mačarija ir pārliecināts, ka šie rezultāti kļuvuši iespējami, pateicoties Vandžiru unikālajiem skrējieniem, – un ka viņa draugs būtu varējis noskriet maratonu ātrāk nekā 2 stundās un 3 minūtēs.

“Kad Semijs uzvarēja Pekinā, viņš visiem parādīja, ka ne jau visu nosaka trase vai laika apstākļi,” sacīja Mačarija. “Viņš pilnībā pārvērta maratonu. Viņš atteicās padoties. Viņš nebaidījās ne no viena.”

The New Yorker, 2012. gada 21. maijā
Tulkojusi Sabīne Ozola