Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gints Grūbe: Kā jūs izprotat kristīgās ētikas pamatprincipu – netiesā, lai tu pats netaptu tiesāts?
Valda Eilande: Nu, tad jau es nedrīkstētu savu darbu veikt. Es nedrīkstētu strādāt par tiesnesi.
Grūbe: Kā jums šķiet, vai dzīvē par visu ir jāmaksā?
Eilande: Tā gan laikam ir taisnība.
Grūbe: Vai ir tāda lieta kā liktenis?
Eilande: Liktenis, domāju, ka jā. Es nedomāju, ka pastāv pilnīga nolemtība, bet ka vispār liktenim ir sava nozīme – noteikti jā.
Grūbe: Bet jūs varat uz tiesājamo skatīties kā uz indivīdu ar viņa likteni?
Eilande: Nu nē. Atsevišķos gadījumos varētu arī tā būt, bet tiesājot, skatot lietas, vispirms tomēr ir jāvērtē objektīvi apstākļi, un to likteni pie sprieduma pieliks klāt. Ir jāvadās no objektīviem spriedumiem, no tā, kam ir pamatojums un ko var atrast lietā, nevis kaut kādu tādu... Tiesā visiem secinājumiem un atzinumiem ir jābalstās uz to, kas atrodams lietā.
Grūbe: Ir tāda teorija, ka katrs cilvēks savā dzīvē izdara kādu krimināli sodāmu darbību, bet tikai desmit procenti no šiem gadījumiem tiek atklāti. Cik pamatota, jūsuprāt, ir šāda teorija?
Eilande: Ja runa ir par to, ka no katra cilvēka izdarītā tiek atklāti desmit procenti – tā būtu viena situācija, bet, ja tiek atklāti 10 % no visiem izdarītajiem pārkāpumiem vai noziegumiem – cita. Neapšaubāmi, ir cilvēki, kas tendēti uz noziedzīgu rīcību, katrā ziņā viņi izdara daudz vairāk noziegumu – līdz ar to kopējais noziegumu skaits būs nesalīdzināmi lielāks nekā vidēji uz katru cilvēku. Kaut kādu pārkāpumu acīmredzot katrs varētu izdarīt, bet to, ka tieši noziegumu, es negribētu teikt.
Grūbe: Vai jūs esat kādreiz zagusi, piemēram, bērnībā ābolus?
Eilande: Talkā, skolas laikā – varbūt, kolhoza dārzā. Tāda veidā jā, bet tas... Tomēr noziegums no nozieguma atšķiras.
Grūbe: Jūs pēc divdesmit sešiem prokuratūrā nostrādātiem gadiem sākāt strādāt par tiesnesi. Kādas ir psiholoģiskās atšķirības starp prokuroru un tiesnesi, kuras ir jāpārvar?
Eilande: No 1964. līdz 1989. gadam. Jā, tad tā iznāk. Prokuratūrā es strādāju ar tiesām, jau no paša sākuma 1964. gadā es gāju uz tiesām uzturēt apsūdzību. Pēdējos sešus gadus, kad es biju Baltijas Transporta prokuratūrā, man bija arī civillietas. Pirms es aizgāju strādāt par tiesnesi, man šķita, ka es neesmu tam pietiekami gatava. Labi, prokuroram arī ir godprātība, jāuztur apsūdzība tikai tad, ja vaina ir pierādīta, ir jābūt pārliecinātam gan par kvalifikāciju, arī sods jāprasa...
Grūbe: Prokuroram tā latiņa ir zemāka?
Eilande: Katrā ziņā ir zemāka, jo viņš pieprasa spriedumu, bet to neizdara. Savā ziņā prokurors varētu tam tik nopietni nepieiet – aiz viņa vēl paliek tiesa, kas saka savu galavārdu, un pēc tiesas sprieduma seko sprieduma izpilde. Es domāju, ka pret tiesnešiem, tiesneša kandidātiem būtu jābūt augstākām prasībām nekā pret prokuroriem. Varbūt es kļūdos, bet es pati visu laiku tā esmu uztvērusi, ka tiesneša darbs ir ar lielāku atbildību, vismaz es, uzturot apsūdzību, prasot sodu, esmu jutusies atbildīgāka, nekā būdama prokurore.
Grūbe: Kurā mirklī jūs sapratāt, ka varat būt tiesnese?
Eilande: Man tā grūti pateikt, nu, tad, kad radās situācija, kad man šķita, ka man būtu jāpāriet uz tiesu, par iemesliem es negribētu runāt.
Grūbe: Kāpēc?
Eilande: Tā bija zināma politiskā situācija... tas bija 89. gads, nevēlos par to runāt. Uz to brīdi man šķita, ka es varētu būt gatava iet uz tiesu strādāt par tiesnesi.
Grūbe: Vai ir kāda padomju laikos izmeklēta lieta, kuras izmeklēšanā jūs piedalījāties un par ko jums tagad ir kauns vai šaubas?
Eilande: Pati es nevienu lietu neesmu izmeklējusi. Apsūdzības esmu uzturējusi ļoti daudzās lietās. Esmu devusi slēdzienus vecajās kasācijas instancēs. Faktiski es laikam atceros pirmo tā saucamo bandītisma lietu, kur bija grupa, deviņi cilvēki, lietā bija 225 epizodes, piecas vai septiņas slepkavības, vairākas laupīšanas, grupas vadonis bija Oļeškevičs. Tā bija ļoti apjomīga lieta, tur iztiesāšanas laikā izmeklētājs vēl joprojām meklēja papildus pierādījumus. Tā man ir palikusi atmiņā kā labi izmeklēta lieta. Bet, ja man jārunā par tām, kuras slikti… Starp tām lietām, kur es esmu uzturējusi apsūdzību, man šobrīd tādas nenāk prātā.
Grūbe: Kādas attiecības veidojas starp tiesnesi un tiesājamo vai apsūdzības uzturētāju un tiesājamo? Vai ir bijuši gadījumi, kad jums veidojas personīgs kontakts?
Eilande: Ja process ilgst vienu dienu, nekādas īpašas attiecības nevar izveidoties, tomēr no tīri cilvēciskām izjūtām nekur aizbēgt nevar. Kādam apsūdzētajam it kā vairāk gribas just līdzi, lai gan viņa vaina ir pierādīta konkrētās darbībās, taču iespaidu atstāj viņa paša attieksme pret izdarīto, ģimenes apstākļi, viss kopā – kā jau tas notiek dzīvē. Un otrādāk – ja cilvēks izturas izaicinoši – neatkarīgi no tā, noliedz vai nenoliedz vainu, tad, protams, līdzjūtība neveidojas. Taču apsūdzētajam ir tiesības izvēlēties jebkuru likumīgu aizstāvēšanās veidu, un tas vien, ka viņš izturas izaicinoši, nedrīkstētu būt par pamatu bargāka soda noteikšanai. Man šķiet, tas man vairāk vai mazāk ir izdevies – gan prasot sodu, gan piespriežot sodu. Es minēju to lietu par bandītismu. Grupas vadonis bija ļoti gudrs, par mākslu interesējās. Lieta tika skatīta pusgadu, un, esot diendienā kopā ar šiem cilvēkiem un arī ar to bandas vadoni, kurš, iespējams, arī pats bija ņēmis dalību kādā slepkavībā, bet izpildītājs it kā nebija – tur jau kaut kādas attiecības veidojās... Un vēl procesa vidū es izmeklētājam teicu, ka šitam paprasīt augstāko soda mēru laikam gan būs grūti.
Grūbe: Jūs viņam pieprasījāt nāvessodu?
Eilande: Jā. Viņam, man šķiet, es prasīju nāvessodu. Varbūt jums šķiet savādi, ka es to neatceros, taču lieta ir ļoti sena, un pēc tam vēl bijušas daudzas citas lietas. Toreiz, kad bija jārunā un jāprasa sods, es tomēr bandas vadonim un slepkavību galvenajam izpildītājam spēju pieprasīt nāves sodu. Cita lieta, ka jebkura augstāka sodamēra prasīšana un piespriešana gribot negribot atstāj smagu iespaidu. Divos gadījumos es arī esmu piespriedusi augstāko sodu.
Izanalizēt lietu un nolasīt to rakstu – nekas, tomēr tas atstāja diezgan smagu psiholoģisku iespaidu. Pēc tā viena sprieduma nolasīšanas pie manis pienāca kāda žurnāliste, lūdzot atļauju intervēt notiesāto, un es jutu, ka gandrīz nevaru parakstīt to atļauju, jo man trīcēja rokas.
Grūbe: Tātad jūs domās atgriežaties pie šiem abiem gadījumiem?
Eilande: Īpaši nē, nāk jaunas lietas virsū. Tad jau nebūtu iespējams dzīvot un turpināt strādāt, ja visu laiku būtu...
Grūbe: Kā padomju laikā izpildīja nāvessodu?
Eilande: Nošaujot. Es nezinu. Neesmu bijusi klāt, neesmu interesējusies, tik daudz viņu mums nav bijis. It kā pat neesot teikuši, ka tieši tajā brīdī vedot izpildīt.
Grūbe: Vai, jūsuprāt, ir pareizi, ka atcēla nāvessodu?
Eilande: Personīgi es nebiju to vidū, kas uzskatīja, ka obligāti jāatceļ. Bet mans galvenais arguments bija – lai nāvessoda vietā piespriestu mūža ieslodzījumu, ir jābūt normāliem ieslodzījuma apstākļiem. Pret šiem cilvēkiem nevar izturēties kā pret kaut kādiem dzīvniekiem vai kāju pamesliem, jo, manuprāt, tas ir vēl necilvēcīgāk. Tagad mums ir speciālas kameras – tur apstākļi ir normālāki. Bet uz to brīdi, kad diskusijas sākās, šo apstākļu nebija. Un otrs, nebija nodrošināts, ka šie cilvēki netiks ārā un atkal nekļūs bīstami sabiedrībai. Vairāk par mūža ieslodzījumu jau viņi dabūt vienalga vairs nevarētu.
Grūbe: Jūs bijāt savulaik viena no apsūdzības uzturētājām arī tā saucamajā Ogres vilciena lietā, kad jaunieši pēc koncerta Ogrē izdemolēja vilcienu.
Eilande: Jā, tā bija.
Grūbe: Pēc kuras aizliedza grupu “Pērkons”.
Eilande: Tā bija, bet saistīt šo krimināllietu ar “Pērkona” aizliegšanu, manuprāt, nebūtu pareizi.
Grūbe: Bet tā tas tika uztverts un pasniegts…
Eilande: Tā tas iznāca. Bet fakts bija, ka, šķiet, divi vagoni bija pilnībā izdemolēti, logi izsisti, sēdekļi salauzti, cilvēkiem bija ar stikliem trāpīts. Jaunieši teica, kas tās emocijas viņiem veidojušās koncerta iespaidā. Tas notika pēc koncerta, pat ne pēc paša koncerta, bet pēc dejām. Notiesāti tika laikam kādi astoņi cilvēki, lai gan tur bija ļoti skaidri izpaudies bara instinkts, vagons bija pārpildīts, cilvēki sēdēja pat uz bagāžas plauktiem – man ir grūti pārmest kaut ko izmeklētājam vai prokuroram. Par tiem, kas bija veikuši konkrētas darbības, bija pārliecinoši pierādījumi, un šie puiši tika atzīti par vainīgiem. Protams, var pārmest, ka to darītāju bija vairāk.
Grūbe: Vai jums patika “Pērkona” mūzika?
Eilande: Man roks ne visai interesē. Man tā mūzika nekad nav īpaši patikusi.
Grūbe: Tad jums no šī viedokļa bija vieglāk.
Eilande: Varbūt. Man patiešām vairāk patīk tāda nopietnāka mūzika, bet no vieglās mūzikas – tomēr liriskāka.
Grūbe: Bet varbūt tas bija jauniešu politisks protests?
Eilande: Es nevaru to pateikt, tagad jau ir vēl grūtāk. Ja toreiz es būtu sīkāk lasījusi lietas materiālu, es būtu atradusi kaut kādu motīvu, vai tas bija politisks protests, vai nebija. Lietas materiālus es lasīju ar vienu domu – ir vai nav pierādītas konkrētās darbības. Ar ko tas ir sācies, kāpēc tas sākās? Iespaids bija tāds, ka viņi visi bija bijuši tās mūzikas varā un ka turpināja ne jau tikai ar vilciena demolēšanu. Pusaudžiem uzbrūkot saviem vienaudžiem vai citiem, pietiek tikai vienam sākt un pārējie pievienosies – tāda laikam jau ir viņu psiholoģija, bara instinkts. Pieaugušiem tas nav tik raksturīgi.
Grūbe: Vai jūs esat jutusi draudus vai bailes no tiesājamā atriebības?
Eilande: Nē, par to gan es nekad neesmu domājusi. Nekad neesmu izjutusi.
Grūbe: Arī tad, kad jūs tiesājāt Haritonovu?
Eilande: Absolūti ne. Haritonova lietas skatīšanas laikā tuvinieki man teica, kā es varu nebaidīties – var taču savākt mazdēlu, esi piesardzīga. Man tas likās ļoti nenopietni. Haritonovs un pārējie, manuprāt, bija pietiekoši gudri un saprātīgi tiesājamie, lai saprastu, ka, tiekot kaut kā galā ar to tiesnesi, kas izskata viņu lietu, viņi tāpat nekādi savu problēmu neatrisinās. Tuviniekiem es teicu, ka tad vispirms ir jābūt brīdinājumam, jo, ja pazustu mazdēls, kāpēc lai es domātu, ka tas ir saistībā ar konkrēto lietu – bērni jau pazūd visādos apstākļos un visādās situācijās. Katrā ziņā man nekad nav bijis bail, ka man varētu kāds kaut kā atriebties, vai kaut ko sliktu izdarīt saistībā ar konkrētās lietas izskatīšanu – varbūt man nav gadījies tāds tiesājamo kontingents, varbūt mana izturēšanās tiesas procesā ir bijusi tāda...
Grūbe: Jūs pēc tam esat tikusies ar Haritonovu, pēc tiesas procesa?
Eilande: Es personīgi ne, bet mana toreizējā procesa sekretāre ir ar viņu tikusies, daži mani paziņas ir ar viņu tikušies. Ja viņi nemelo... sekretāre teica, ka Haritonovs nav neviena slikta vārda par mani kā tiesnesi teicis, un tiem paziņām arī nebija sūdzējies.
Grūbe: Viņš jau tagad ir brīvībā.
Eilande: Jā, sen, un es jūtu zināmu gandarījumu, ka, atšķirībā no dažiem to laiku reketieriem, nav dzirdēts, ka viņš nodarbotos ar kaut ko noziedzīgu, ziedo līdzekļus tur savam sportam.
Grūbe: Vai jūs uzskatāt savu pieredzi padomju prokuratūrā par priekšrocību šodienas darbā?
Eilande: Es teikšu kaut ko visai nepopulāru – manuprāt, padomju laikā izmeklēšanas līmenis bija augstāks nekā šobrīd. Ar ko tas ir izskaidrojams, grūti pateikt. Varbūt izmeklētāji tika vairāk pārbaudīti, bez tam, kad lietas nonāca līdz Maskavai, vajadzēja braukt atskaitīties. Varbūt tās bija bailes, nezinu, bet domāju, ka tiesneši ar stāžu man varētu piekrist. Var jau būt, ka tagad lietas ir sarežģītākas, bet toreiz tiesai noteikti bija vieglāk skatīt lietas tieši tāpēc, ka pierādījumu bāze bija pamatīgāka.
Man jau vienalga ir jāspriež, jāvērtē tie pierādījumi, kādi tie ir tajā brīdī. Tagad no tiesas puses tikpat kā nedrīkst būt nekādas iniciatīvas, jo tiesai tikai jāpārbauda prokurora iesniegtie apsūdzības pierādījumi, tāpat arī aizstāvja pierādījumi. Ja arī tiesai šķiet, ka tur varēja vēl kaut ko dabūt, iniciatīvai ir jānāk no prokurora. Tikmēr šaubas ir par labu apsūdzētajam, nevis apsūdzībai. Medijos bieži vien izskan doma, ko pauž policija – nu, mēs te tā strādājam, ņemamies, mēs tie labie, bet tās sliktās tiesas visus laiž ārā. Taču tiesa var spriest, tikai balstoties uz tiem pierādījumiem, ko prokurors ir iesniedzis. Tad ko lai viņa dara? Ja prokurors pats neredz, ka viņam to pierādījumu nepietiek.
Grūbe: Vai, jūsuprāt, tas princips, ka tiesu spriedumus tagad drīkst apspriest, ir pamatots? Vai tiesu nolēmumi ir jāciena?
Eilande: Tie ir jāpilda, par to šaubu nav. Spēkā stājies tiesas spriedums ir jāpilda jebkuram, vai tu tam piekrīti vai nepiekrīti. Bet apspriest – nu kā var aizliegt izteikt citu viedokli? It kā jau nav īsti korekti, kad savu personisko viedokli, kas atšķiras no tiesas lēmums, pauž žurnālisti, kas nav juristi, lai gan varbūt ir arī tādi žurnālisti, kas orientējas jurisprudencē.
Grūbe: Bet, piemēram, Latvijas radio žurnālists Aidis Tomsons veica izmeklēšanu tā saucamajā Ventspils slepkavības lietā.
Eilande: Nu, tur cepuri nost.
Grūbe: Tad viņš tomēr izrādījās gudrāks?
Eilande: Man grūti pateikt, vai gudrāks, bet, spriežot pēc tām radio pārraidēm, viņš tiešām ļoti rūpīgi pētīja, arī nebūdams jurists. Šķiet, ka pirmstiesas izmeklēšana tur bija bijusi salīdzinoši virspusēja, un tiem, kas izmeklēja lietu, protams, vajadzēja redzēt, konstatēt tos faktus, ko bija konstatējis Tomsons savā izmeklēšanā.
Grūbe: Jūs izskatījāt pirmo narkotiku ražošanas lietu Latvijā, kad tika notiesāti Olaines Latbiofarm rūpnīcas vadošie darbinieki?
Eilande: Jā, tā bija. Tik rūpnieciskas ražošanas arī tagad nav, tagad ir narkodīleri, kas tirgo un ieved, bet tad jau mūsu rūpnīca ražoja.
Grūbe: Kā jūs zinājāt, kā šādu lietu iztiesāt, ja šādu procesu Latvijā līdz tam nebija bijis?
Eilande: Protams, vajadzēja daudz nopietnāk iepazīties ar lietu un vajadzēja meklēt daudz papildus zināšanas, jo lieta bija specifiska, saistīta ar ķīmiju un ražošanu. Tajā laikā tiesa drīkstēja prasīt papildus pierādījumus arī pēc savas iniciatīvas, piemēram, aicināt kādu liecinieku ar speciālām zināšanām un pratināt par interesējošiem jautājumiem – šobrīd tiesa to vairs nedrīkst darīt. Protams, toreiz, lai kā es pūlētos, es tās ķīmijas formulas nevarētu iemācīties un apsūdzētais Ošs man varētu stāstīt vienalga ko, tāpēc tiesas procesā mums visu laiku piedalījās divi speciālisti ķīmiķi.
Grūbe: Cik jūs toreiz viņiem piespriedāt?
Eilande: Šķiet, vienam bija septiņi gadi, otram – septiņi ar pusi, Ošam – trīs.
Grūbe: Cik lielā mērā tas, ko sauc par tiesneša profesionālo ētiku, ir ierobežojums jūsu privātajā dzīvē?
Eilande: Man pašai šķiet, ka neierobežo.
Grūbe: Vai ir lietas, kuras, piemēram, ārpus darba laika jūs nevarat atļauties darīt tieši tāpēc, ka jūs esat tiesnese?
Eilande: Nē, tikpat labi es neko tādu nebūtu varējusi darīt arī kā prokurors, jo arī prokuroram ir ētika jāievēro. Varbūt no ētiskā viedokļa jebkuram vadītājam tai latiņai vajadzētu būt tikpat augstai, bet tiesnesim neapšaubāmi ir jāpadomā par to, ka viņš nevar jebkurā vietā atļauties jebkuru vaļību, ko varbūt varētu atļauties kāds parasts ierēdnis vai strādnieks. Atklāti sakot, tieši savas darba specifikas dēļ mēs ļoti maz ejam uz kādiem saviesīgiem pasākumiem, kur apgrozās plaša sabiedrība. Tagad jau jāņem vērā arī mans vecums, un tādas balles, deju vakari manam vecumam netiek rīkoti. Diskotēkas mani absolūti neinteresē. Svinam Jāņus, Ziemassvētku balli, tiesnešu biedrības svētkus – vairāk mēs tomēr izklaidējamies attiecīgā sabiedrībā.
Grūbe: No vienas puses, tiesnesim taču būtu jāzina, kas notiek sabiedrībā, kas ir tās vērtības, ar ko cilvēki dzīvo?
Eilande: Nē, nu, neapšaubāmi, es jau arī neizvairos, es eju visur, kur man ir jāiet – uz veikaliem, uz koncertiem, uz teātriem, uz pludmali, ja vajag.
Grūbe: Bet ar ko jurista ētika atšķiras no tiem ētikas principiem, kuri attiecināmi uz ikvienu sabiedrības locekli?
Eilande: Principā, vispārējiem ētikas principiem vajadzētu būt vienādiem visiem, pēc pietiekami augstiem ētikas principiem vajadzētu dzīvot jebkuram sabiedrības loceklim. Bet, nekas jau briesmīgs nenotiek, ja kāds ierindas pilsonis šos principus neievēro – varbūt tas apkārtējiem rada diskomfortu vai nepatiku, bet ar to arī viss beidzas. Tiesnesis to nevar atļauties tāpēc vien, ka tad viņš vairs nevar iet tiesas zālē un prasīt no citiem kādu atbildību. Jā, ir mums bijuši gadījumi, kur skatīti tiesneši par ētikas normu pārkāpumiem – pamatā tā ir bijusi alkohola lietošana ne tur, kur vajag.
Grūbe: Vai jūs esat kādreiz nožēlojusi to, ka esat tiesnese?
Eilande: Nē.
Grūbe: Vai jūs kādreiz savas profesionālās zināšanas esat izmantojusi ārpus sava darba?
Eilande: Varbūt kādreiz draugi man ir prasījuši padomu, kā labāk rīkoties, vajag advokātu vai nevajag, reizēm ir prasījuši, vai ir vērts sūdzēt tiesā vai nav. Taču tādu gadījumu nav bijis daudz.
Grūbe: Ja jums pašai, piemēram, vajadzētu advokātu, vai jūs izvēlētos Grūtupu?
Eilande: Vai, noteikti ne. Jautājums, protams, ir par to, par ko būtu strīds – es, protams, meklētu šajā jautājumā zinošāko, jo visi civillietu advokāti nav vienlīdz kompetenti jebkurā civiltiesiskā jautājumā.
Grūbe: Jums ir draugi starp advokātiem?
Eilande: Nu, protams, ka ir. Starp maniem kursa biedriem ir advokāti, lai gan ar kursa biedriem procesos nekad nav nācies sastapties. Divas labas draudzenes ir advokātes, bet varbūt es tad arī neņemtu tās lietas, ja viņas kādu aizstāvētu.
Grūbe: Kādos gadījumos jūs vēl esat atteikusies no lietām?
Eilande: Šķiet, ka ir bijusi viena lieta, kur man vairāk vai mazāk pazīstams... Nevis apsūdzētais, bet kāds vai nu būtisks liecinieks vai cietušais lietā, kad iepazīsties ar lietu un konstatē, ka tas ir it kā diezgan labi zināms cilvēks. Kaut tas vien, ka es pazīstu vai nedaudz pazīstu, nav pamats, lai es atteiktu izskatīt lietu, bet pirms pāris gadiem man bija tādi gadījumi, kur man ir šķitis, ka labāk, lai skata cits. Bet nevarētu teikt, ka tas bieži gadītos.
Grūbe: Vai jūs varētu būt advokāte?
Eilande: Nekad. Manā uztverē par advokātu es nevarētu būt tāpēc, ka advokātam praktiski viss ir jādara klienta interesēs. Un reizēm tas, kas viņam ir jādara, nesakrīt ar viņa saprašanu, vēlmi, bet viņš nedrīkst rīkoties pretī sava klienta gribai, un tas man traucētu.
Grūbe: Tiesnesis Šubrovskis gribēja jūs pašu iesūdzēt tiesā par izteikumiem sakarā ar viņu, kad jūs komentējāt grāmatas “Tiesāšanās kā ķēķis” saturu.
Eilande: Tās ir viņa tiesības.
Grūbe: Vai tiesnesis drīkst no profesionālā ētikas viedokļa kritizēt citu tiesnesi?
Eilande: Kāpēc ne? Viņam ir tādas pašas tiesības kā jebkuram pilsonim – justies aizskartam. Jeb jūs domājat – vai es varēju par viņu izteikties?
Grūbe: Jā, vai drīkst viens tiesnesis par otru izteikties? Kā cilvēks, protams, var teikt otram, ka tas ir kretīns, bet vai tiesnesis drīkst kritizēt otru tiesnesi?
Eilande: Ja jūs runājat par to, ka viņš vērtē manu kvalifikāciju – kāpēc viņš to nedrīkstētu? Viņam drīkst būt viedoklis, ka es esmu zemas kvalifikācijas tiesnese, kas neorientējas likumdošanā un kā vēl viņš tur teica.
Grūbe:Tā viņš teica?
Eilande: Nu, kaut kas tamlīdzīgs bija. Vēl spēcīgāk. Es domāju, ka viņam ir tiesības paust viedokli. Tas ir viņa viedoklis, kas pilnībā netika publicēts, bet es ar to esmu iepazinusies, jo viņš šo viedokli atsūtīja arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Tur vesela nodaļa bija veltīta man. Es jau vienā intervijā teicu, ka šāds stils viedokļa paušanā nedara godu tiesnesim ar 32 gadu darba stāžu, bet viedoklis viņam var būt, kāpēc ne.
Grūbe: Bet vai tas, ka tiesnesis kritizē otru tiesnesi, negrauj tiesu varas prestižu?
Eilande: Bet ko lai dara, ja viņam šķiet, ka kāds tiesnesis ir muļķis? Kāpēc viņam būtu jāsaka, ka viņš ir labs?
Grūbe: Kādā ziņā šī grāmata un ņemšanās ap to jūs sarūgtināja? Vai jūs, piemēram, izjutāt kaunu par to, ka esat tiesnese?
Eilande: Es domāju, ka vairums tiesnešu saistībā ar šīs grāmatas iznākšanu ir ļoti smagi un nepatīkami aizskarti. Tur gan ir minēti tikai daži tiesneši un tikai no divām tiesām – Rīgas Apgabaltiesas un Augstākās tiesas, un situācija ir... nepatīkama tādēļ, ka tiesneši tur darbojas ar izdomātiem vārdiem, tās ir it kā atlasītas sarunas, visdrīzāk tās ir rediģētas un īsinātas – daudzpunktu tur ir daudz. Taču, lai pierakstītu kaut ko klāt sarunām, kuru specifika ir sveša, būtu jāpieliek pārāk lielas pūles, un, manuprāt, ir jāatzīst, ka šāda veida sarunas ir notikušas, nevar tā vienkārši sadomāt tādas sarunas uz 400 lappusēm. Un vairāki tiesneši jau atzinuši, ka tādas sarunas vai līdzīgas patiešām notikušas. Muļķīgākais ir tas, ka tiesneši, kam primārais ir tieši juridiskie kritēriji, nekādi nevar tās atzīt par autentiskām un nevar teikt – lūk, šis tiesnesis tā ir runājis, un tāpēc mēs izvērtēsim viņa rīcību.
Grūbe: Bet jūs jau prasījāt, lai pieci vai seši tiesneši atkāpjas pēc šīs grāmatas izdošanas.
Eilande: Es nezinu, vai tik daudz, bet, jā, es runāju par kādiem trim vai pieciem, jo man šķiet, ka tas ir tā, kā tur rakstīts, nu – viņi paši to zina. Ja viņiem ir bijušas tāda veida sarunas ar advokātiem, kā tur ir publicēts, nu tad, manuprāt, viņiem vajadzētu atkāpties pašiem, jo ir iestājies disciplināratbildības noilgums un uz viņiem kaut kā iedarboties nav iespējams. Es vienkārši spriežu pēc sevis – ja es būtu pieļāvusi tāda veida rīcību, es tagad, kad tā visiem kļuvusi zināma, vairs nevarētu ieiet tiesas zālē un godīgi skatīties procesa dalībniekiem sejā, it kā nekas nebūtu noticis.
Grūbe: Bet kā jūs prognozējat, kāds būs rezultāts – vai kāds atkāpsies?
Eilande: Man ir grūti pateikt, visticamāk, ka nē.
Grūbe: Jo?
Eilande: Jo, kā mēs zinām, Šubrovskis, Vrubļevska un varbūt vēl kāds cits ir pateicis, ka tās nav viņu sarunas – tad kāpēc viņiem atkāpties? Muļķīgākais tajā situācijā, ka it kā ir apspļaudīti visi tiesneši, visa tiesa, uz visiem ir mesta aizdomu ēna. Un ir pagājuši jau septiņi gadi, vai pat vairāk, kopš tām pirmajām sarunām.
Grūbe: Sakiet, kāds priekšstats par jums ir tiesu sistēmā?
Eilande: Es domāju, ka nevienam advokātam nevarētu būt radusies doma, ka ar mani kaut ko varēs sarunāt.
Grūbe: Ir mēģinājuši?
Eilande: Nē. Nav. Nekad. Visu šo gadu laikā nekad neviens nav mēģinājis. Par pārējiem es nezinu, tas jāprasa viņiem.
Grūbe: Sakiet, vai tad, kad jūs runājat pa telefonu, jūs domājat par to, ka telefonu kāds noklausās?
Eilande: Nē, es neko tādu nerunāju.
Grūbe: Bet tiesnesis Šubrovskis izteica aizdomas, ka Augstākajā tiesā gan noklausās telefonus, gan ir arī video novērošana.
Eilande: Es domāju, ka kabinetos nav, bet koridoros ir. Tas ir fakts. Bet kas viņam šķiet par telefona sarunām, es nezinu, es neko tādu nerunāju. Man nav bijis vajadzības kaut ko tādu runāt, lai piedomātu, vai es to drīkstu teikt, vai nedrīkstu.
Grūbe: Jūs arī nekad nedomājat par to, ka tiekat novērota?
Eilande: Nē. Un, ja novēro, lai novēro, es neko tādu neesmu darījusi.
Grūbe: Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā ir tiesiska valsts?
Eilande: Es neteiktu, ka nav tiesiska, taču tas nav tas pats, kas teikt, ka ir tiesiska. Būtiski jautājumi ir jāizlemj atbilstoši likumam, likumā paredzētajā kārtībā caur tiesu. Diemžēl dažas publikācijas, tai skaitā, šī grāmata, un atsevišķi fakti, kas kļuvuši zināmi sabiedrībā, met ēnu uz tiesu varu, uz tiesu iekārtu kā tādu – un tas man nedod iespēju apgalvot, ka Latvija ir pilnībā tiesiska valsts, jo tiesiskā valstī nedrīkstētu būt arī tādi atsevišķi gadījumi. Diemžēl jāatzīst, ka acīmredzot ir arī atsevišķi ne īsti godīgi tiesneši, un tas apgrūtina visu tiesas darbību. Tomēr viedoklis, ka pastāv milzīga korumpētība un ka vairs nevarētu runāt par tiesisku valsti, noteikti neatbilst īstenībai. Sabiedrības viedoklis lielākoties balstās uz šiem atsevišķajiem gadījumiem, kas kļuvuši zināmi sabiedrībai, bet uz kopējo tiesnešu skaitu tādu gadījumu nav daudz, un es ņemos apgalvot, ka tā nav sistēma.
Grūbe: Jūs Šubrovskim iebildāt arī par to, ka tiesneši būtu jāuzrunā “jūsu godība”. Jūs teicāt, ka tā nav Latvijas tradīcija. Kāda ir jūsu attieksme pret tiesneša regālijām, kuras ir arī jums – mantija, ķēde?
Eilande: Tās lietas simbolizē tiesnesi kā tādu, tādas vai citādas mantijas ir gandrīz vai visur. Tas rada lielāku cieņu pret tiesu, bet uzrunāt tiesnesi “jūsu godība”... Pat, ja es pati sevi uzskatītu par ļoti godprātīgu un labu, kam bezmaz vai vēl tikai eņģeļu spārniņi vajadzīgi, es negribētu, lai mani uzrunā par “jūsu godību”. Es domāju, ka cieņa jāpanāk ar savu darbu un tad jau nav vairs svarīgi, kā tevi uzrunā. Mantija un ķēde ir paredzēta ar likumu, bet šāda uzruna nē. Vismaz es neesmu dzirdējusi, ka kāds tiesnesis tiktu uzrunāts tā, kā to vēlētos Šubrovska kungs. Varbūt, ka viņš ir uzrunāts, es nezinu.
Grūbe: Vai jums patīk, ka jums ir mantija?
Eilande: Nē. Bet man drīzāk patīk, ka mantija nostāda visus savā vietā, neļauj iet uz tiesu, kā kuram patiktu pēc savas gaumes un saprašanas. Un uzreiz var redzēt, kur ir tiesnesis, kur – advokāts. Vienkārši ar mantiju tā solīdāk izskatās, un tai vajadzētu disciplinēt, lai gan, aiz tiesas galda sēžot, tev tik un tā attiecīgi jāuzvedas – ar mantiju vai bez mantijas. Ar to mantiju jau mēs tālāk par tiesas koridoru un zāli neejam, nestaigājam ar to pa ielu.
Grūbe: Vai jūs kādreiz esat sapņos tiesājusi?
Eilande: Nē. Neatceros.
Grūbe: Varbūt jūs sarunas gaitā atcerējāties kādu gadījumu no savas personīgās dzīves, kas jums šķiet interesants no juridiskā viedokļa?
Eilande: Nē. Nebija laika domāt, visu laiku bija jāatbild uz citiem jautājumiem.