Lauris Liepa

Likumu valoda un valodas likumi

"Normatīvā akta teksta valodā būtiska nozīme ir visam - pareizai vārda izvēlei, to secībai, gramatisko formu izvēlei un teikuma daļu secībai, lielo burtu lietošanai, pieturzīmēm, tehniskiem izcēlumiem, nosaukumiem, dalījumam punktos un apakšpunktos."

LETA, 2009. gada 3. februārī

Likumu tekstus mēs nevērtējam pēc literārās valodas kritērijiem. Tiesību normām ir savi valodas noteikumi, gluži tāpat, kā likuma normu uzdevums atšķiras no stāsta, romāna vai dzejoļa pielietojuma. Vai tiesību normu vērtējums ir pakļauts literārās valodas prasībām? Nav tālu jāmeklē, lai noprastu, ka likuma normas tekstam ir maz kopīga ar valodas likumu prasībām. Piemēram, Latvijas Satversmes 29. pants apraksta ainu, kas, neapšaubāmi būtu literāra sižeta cienīga. Tomēr neviens detektīvromāna autors nekad nelietotu Satversmes sapulces izvēlētos sausos izteiksmes līdzekļus: “Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu.” Civillikuma 933. pantā stāsts par brīvību ir tik tālu no Džeralda Darela uzburtajiem bērnības saulainajiem iespaidiem, cik tālu vien prāts var sniegties: “Noķerts savvaļas dzīvnieks, ja tas no jauna izsprūk brīvībā, atzīstams atkal par bezīpašnieka dzīvnieku, bet tikai tādā gadījumā, kad tas pavisam izzūd no sava vajātāja īpašnieka redzes aploka, vai kaut arī vēl būtu īpašniekam saredzams, bet tik lielā tālumā, ka nav vairs iespējams to vajāt. Savvaļas dzīvnieki, kas noķerti un ieslēgti sprostos, zivju kastēs un tamlīdzīgās ievietnēs, no kurām tie nevar izkļūt, nevar būt par piegūšanas priekšmetu.

Savvaļas dzīvnieki, kas pēc to noķeršanas pieradināti un pierod pie zināmas vietas, paliek, kaut arī tie staigātu brīvībā, par to noķērēja īpašumu tik ilgi, kamēr neatmet paradumu atgriezties mājās.”

Arī moderno tiesību tekstu autoriem nav zudusi patika iepīt normās pa kādam valodas kalambūram. Likumdevējs koķetē ar literāri noskaņotu lasītāju arī pavisam nesen pieņemtā likuma normā, Komerclikuma 466. panta pirmajā daļā: “Līzinga ņēmējam ir pienākums kā krietnam un rūpīgam saimniekam lietot līzingā nodoto lietu atbilstoši līzinga līgumā noteiktajiem mērķiem un kārtībai, bet, ja šādi mērķi un kārtība nav nolīgti, - atbilstoši vispārpieņemtajiem mērķiem un kārtībai, kā arī segt visus izdevumus, kas saistīti ar līzingā nodotās lietas uzturēšanu.”

Tiesību normas valodu raksturo īpaša stila un izteiksmes līdzekļu pieticība.

Vienlaikus teikumu struktūra ir komplicēta, teksta saturs sarežģīts. Normatīvajā tekstā plaši izplatītas ģenerālklauzulas, vispārinājumi. Likumdevējs lieto svešvārdus un abstraktus terminus, kuru saturs nav tūlītēji skaidrs. Daudzkārt vārda literārā un normatīvi pieņemtā nozīme atšķiras, piemēram, kukulis krimināltiesībās.

Tātad iedziļināšanās normu tekstos rosina jautājumu: vai normas valodai ir kaut nedaudz jāatbilst tiem kritērijiem, ko jau pamatskolā apgūstam dzimtās valodas stundās? Izvirzīšu hipotēzi, ka principā tās ir divas atšķirīgas, dažādas valodas.

Normatīvā valoda ir teju imūna pret valodas likumu prasībām. Vai tas būtu skaidrojams ar likumu nemainīgo dabu vai likumdevēja spēju, vai likumdevējs patiesi vēlas padarīt normas tekstu “lasāmu”?

Šīs krasās atšķirības pamato vispirms jau dažādie normatīvā un literārā teksta rašanās apstākļi. Literārs darbs rodas iedvesmā, normatīvs teksts ir piespiedu vajadzības radīts. Viens no Eiropas civiltiesību paradoksiem: daudzi no mūsu kontinentā pieņemtajiem un joprojām ietekmīgajiem tiesību avotiem ir apkopoti autoritāru valdnieku uzdevumā vai pat vadībā. Austrumromas imperators Justiniāns veicināja Corpus luris Civilis kodeksa apkopošanu un pieņemšanu 534. gadā. Francijas tieslietu sistēmas reformas gaitā 1804. gadā tika pieņemts Code Napoléon. Abi šie kodeksi ir nozīmīgi avoti joprojām minimāli grozītajam Latvijas Civillikumam, ko 1937. gadā apstiprināja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (sākotnējais kodeksa nosaukums: “Prezidenta Ulmaņa civīllikums”).

Normatīvajam un literārajam tekstam ir atšķirīgs lietojums. Sokrats ‘Apoloģijā” trāpīgi norāda: “Ne jau tālab tiesnesis sēž savā vietā, lai pieņemtu lēmumus aiz labvēlības, bet gan lai spriestu pēc taisnības. Viņš devis zvērestu, ka nevis žēlos cilvēkus, kā pašam tīk, bet, ka spriedīs tiesu saskaņā ar likumiem.”

Tas nozīmē, ka, atšķirībā no literārā teksta, kura baudīšana ir mūsu brīvā izvēlē, likuma norma ir nolemta piespiedu piemērošanai. Norma ir rakstīta tās piemērošanai tiesā. Normas piemērošana juridiskā procesā arī veicina tās smagnējo formu. Ja normas piemērošana būtu aprobežota tikai ar saprātīgo lietotāju, tas ir, jebkuru sabiedrības locekli, normas teksts varētu joprojām būt tikpat vienkāršs, kā 13. gadsimta sākuma Rīgas Arhibīskapijas zemnieku tiesību noteikumi. Nu, kaut vai tā: “Ja kāds nocērt vai izlauž biškokus vai klētis, ar rungu atsit tīnes vai lādes, vai arī nozog zirgus vai citas lietas, [sods] 3 mārkas. Ja [nozagtā lieta] bij labāka, tad zaglis pakarams aiz kakla.” Skaidrības labad, vēl tiešāk Kuršu zemnieku tiesībās: “Ja zaglis izlauž biškokus, klēti vai [citas] lietas, labākas par 8 ārtavām, tad [zagli] pakārt un ļaut viņam kaltēties.” Teksta vienkāršību nodrošina tā piemērošanas procesa tiešums. “Kurā novadā vai ciemā ļaundari notver, tur viņš tiesājams” (Kuršu zemnieku tiesības, 13. gadsimta otrā puse).

Tomēr manai hipotēzei ir būtisks pretarguments: tiesa šodien vairs nav, kā to savulaik apgalvoja Monteskjē, “tikai likuma mute”. Mūsdienu tiesiskā sistēmā no tiesas sagaida, ja atļauts piemērot analoģiju ar medicīnu, ne tikai recepti farmācijas produktu izmantošanai, bet drosmīgu un tūlītēju protezēšanas operāciju. Mēs atzīstam, ka likumdevējs viens pats nevar nodrošināt pilnīgu un pietiekamu sistēmu, tāpēc tiesai tā ir būtiski jāpapildina. Kā pirms vairākiem mēnešiem, apsverot līgumsoda piedziņas lietā izvirzīto prasību, secināts nozīmīgā lietā Augstākajā tiesā: “Senāts, izvērtējot normas par līgumsodu kopsakarā ar taisnīguma un samērīguma principu, ir nonācis pie atzinuma, ka līgumsoda samazināšanas iespēja nav izslēgta arī apstākļos, kad pieminētais Civillikuma grozījums vēl nav pieņemts. [..] Kaut arī Latvijas Civillikums neaizliedz līgumsoda noteikšanu procentuālā izteiksmē, ir jābūt saprātīgām robežām, kuru noteikšana attiecīgos ekstremālos gadījumos kļūst par tiesas kompetenci, lietojot par mērauklu taisnīguma un samērīguma principus.” Augstākās Tiesas senāts ir, alegoriski vērtējot, ieaudzējis trūkstošo skriemeli tiesiskās sistēmas mugurkaulā. Šādas klases protezēšanai kalts un āmurs vairs neder. Tāpēc, lai labas sekmes likumdevējam, arvien uzlabojot mūsu normatīvo tekstu valodas kvalitāti.

Raksts no Maijs, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela