Elementārdaļiņas, kādas tās ir

Petju es sagaidīju pie ārdurvīm. Mēs grasījāmies braukt ar manu mašīnu; viņš kā allaž bija enerģisks un priecīgs, apkrāvies ar somām un maisiņiem.

– Citas mašīnas tev nav? – pārlaidis acis bentlijam, viņš apvaicājās.

– Aston Martin…Tāds pavecs, – pēc mirkļa piebildu, – bet šitas viss tajā neielīdīs.

– Varbūt labāk mašīnu noīrēt?

– Varbūt labāk ar vilcienu? – es pajokoju. Maisiņi un paunas, stacijas un vilcieni – tas viss viņam nepavisam neietu pie sirds. Bagāžniekā bez daudz pieredzējušā kofera bija vesela kaudze katram gadījumam samestas mantības.

– Labi jau labi, – viņš pamāja. – Tikai atstāsim kaut kur patālāk.

– Kā tad – netālajā mežā, un vēl nomaskēsim ar zariem, – es teicu un nodomāju: “Sākas!”

“Izvēdināt galvu” – tieši tas bija mani uzrunājis viņa stāstā. Petja ir īsts labestības, optimisma un garīgā līdzsvara iemiesojums. Esmu bijis daudz kur, varētu pat teikt, ka visur, kur vien iespējams (ja pieskaita televizora skatīšanos), taču ne jau katrs tūrisma kantoris jums spēj piedāvāt padziļinātu ceļojumu pašam sevī 11 dienu garumā. Ziņkārīgu darīja vēl dažas lietas – izolācija no ārpasaules (nekādu telefonu, meilu, avīžu vai žurnālu – pilnīgi nekā), primitīvi sadzīves apstākļi, veģetārs ēdiens, celšanās pulksten 4 no rīta. 14 stundu garas meditācijas ik dienas vispār šķita kaut kāds sirreāls ekstrēmisms.Ieradāmies tumsiņā. Putni dziedāja, aitas blēja, oda pēc laukiem, mitruma un ugunskura dūmiem. Pirms doties iekšā tur, kur bija rakstīts “Reception”, es palūkojos debesīs. Pūķa gada sākums pēc Austrumu kalendāra un kalendārā gada sākums bija sakritis ar Mēness cikla sākumu. Skaidrajās debesīs mirdzēja tievs apgāzts sirpītis. Es nopūtos.

Kas tikai tur nebija novākušies! Visdažādāko nacionalitāšu, vecumu un sociālo grupu pārstāvji. Kamēr notika reģistrācija, es sāku apbrīnot šo daudzveidību un paklusām nodarbojos ar savu nometnes biedru izpēti – vācietis, sarkanmatis, Stīvs Makmanamans, modīgais, smukulītis, skandināvs, rīma, regbists urla, Smoļjaņinovs, Blūmentāls, van Persijs, Dolče. Tā kā neviens mūs negrasījās iepazīstināt, es katram piešķīru kādu apzīmējošu iesauku. Nez kurš un kā no šiem varētu būt iesaucis mani?

Tur bija rastafari, bītniki un citu subkultūru pārstāvji, daži pastāvīgi visādu kopmītņu iemītnieki (tie izcēlās ar lietišķumu, kādā savus termosus uzpildīja ar piparmētru tēju, bet jau otrajā dienā bija izmazgājuši un pa malu malām izkarinājuši žāvēties gan savus novalkātos rūtainos halātus, gan tādu daudzumu veļas, ka patiesais viņu ierašanās mērķis varēja būt veļas pulvera taupīšana), melnie, baltie, indusi, Austrumu un Āzijas pārstāvji, pat krievi, no kuriem, kā stāsta, nu jau vairs nevar izvairīties nekur, bija ieradušies. Krievi bijām mēs ar Petju.

Vērojot šo raibo dažādību, ar patiku secināju, ka man ar viņiem nav nekā kopīga. Nebija jau tā, ka es izjustu tieši riebumu vai nepatiku, lai gan tagad saprotu, ka, ja ne gluži no kopīgas bļodas, tad no dušas telpas grīdas kaut kādā sēnītē jau nu iedzīvoties būtu bijis iespējams. Bija arī tādi, kas atbraukuši paēst, pagulēt un kliedēt savu pelēcīgo ikdienu. Cilvēki ar ģimenes vai finansiālām grūtībām. Bija tādi, kas, kā šķita, cieta no nopietnām kaitēm, proti – atšķirībā no mums visiem, kas mirst lēnām, viņi mira ātri. Par spīti tam, ka par vipasanas meditāciju ir teikts, ka tā nedziedina nekādas kaites un tikai reizēm palīdz atbrīvoties no to cēloņiem, vienā laidā sastopami ļaudis, kas tic, ka meditācija un diēta aizstās tradicionālo medicīnu un līdzēs izveseļoties. Viens no pazīstamākajiem bēdīgajiem gadījumiem ir Stīvs Džobss. Mūsējie “ātrie mirēji” drīzāk gan bija nevis maldu, bet bezcerības varā. Bija arī ziņkārīgie, neticīgie, vienaldzīgie, budisma fanātiķi un noguruši kantora žurkas. Zilo gan nebija.

Mani izmitināja staļļa ēkā. Kādreiz te bija bijis zirga steliņģis, bet tagad tas bija izsists ar saplāk­sni, nokrāsots un izveidota tāda kā kārbiņa. Pusotru metru platās zirgu durvis nebija mainītas, vienīgi abas to daļas tagad bija sanaglotas kopā (staļļos bieži vien durvju augšējo daļu mēdz turēt vaļā, bet apakšējo atver tikai tad, kad zirgu vajag izvest laukā). Durvju platumam ikdienā bija liela nozīme, jo pietika tās tikai atvērt, lai telpa izvēdinātos un gaisa temperatūra nokristos gandrīz līdz tādai pašai kā ārā. No manas guļvietas gala līdz durvīm nebija vairāk par pusmetru. Tā kā mans kaimiņš pa naktīm bieži gāja uz tualeti, gaisa temperatūra telpā bieži tuvojās nullei.

Mans steliņģa kaimiņš bija Darens – sīks, kalsns un ļoti melns jauneklis. Viņš bija smieklīgs nēģerēns ar elipses formas galvu un visai eiropeisku purniņu, kas rēgojās no biezas vilnas kapuces. Adītā jaka bija savēlusies bērna dūrīšu izmēra bumbuļos, to rotāja džinsa auduma uzplecīši Iva Senlorāna garā un raga pogas Ralfa Lorena garā. Vēl viņam bija bikses, tēkrekls, divi zeķu un apakšbikšu pāri. Viņa galvaskausa forma atgādināja Ēģiptes faraonus. Viens otram pa šīm 10 dienām mēs nepateicām neko daudz vairāk kā vien savu vārdu un “Nice to meet you”. (Bija vēl šis tas, bet par to vēlāk.)

Ja organizatoru uzdevums būtu bijis kopā izmitināt savstarpēji visatšķirīgākos viesus, šis būtu bijis viņu vislielākais sasniegums. Ādas krāsa, ikdienas ritms, turības līmenis un meditācijās ieguldītā piepūle – mūsu nometnē noteikti nebija otra tik atšķirīga pāra. Godīgi sakot, es pamatīgi salēcos, kad nakts vidū mani pamodināja izmisīgs brēciens: “You won’t catch me fuck­ing bastard!” Pielēcu sēdus, bija tumšs un kluss, tikai Darens kaut ko turpināja ņurdēt miegā. Kad gulēt jāiet pulksten 21.30 un jāceļas 4, nakts vidus ir pusnaktī.

No visām kopmītnēm, kādās man nācies izdzīvot, šī noteikti bija pelnījusi balvu par visnopietnāko pieeju kārtības un tīrības uzturēšanā. Kopmītnes esmu redzējis visai daudz, tāpēc pārsteigt mani būtu grūti. Rinda uz tualeti, lai aizietu ne vien ar mazajām vajadzībām, bet reizēm arī ar lielajām, izveidojās vienīgi noteiktos laikos, un tad centos turp neiet.

Lai izvairītos no rindām uz dušu, vajadzēja celties minūtes 5 pirms kopējā gonga – laika ritumu iezīmēja, ar koka vāli dauzot pa plakana kupola formas bleķi, kas lika domāt par zemē izplūdušu ārkārtīgi resnu meditācijas dalībnieku ar smieklīgi ieplestām kājām. Zvanam līdzīgā skaņa neatlaidīgi mudināja celties, veltīgi atgādinot par nepieciešamību uzņemt barību, un nikni dzina uz kārtējo meditāciju. “Zvaniķis” apstaigāja visu nometni, īpaši tad, kad sauca uz meditāciju, un skaņa bija tik griezīga, ka no savām alām izdzina pilnīgi visu sasutušo brālību. Nelikties par to zinis iemācījās laikam vienīgi Darens, taču arī viņš diennakts gaišajās stundās glābiņu meklēja uz soliņiem, kas no mūsu steliņģa atradās vistālāk.

Teritorija nebija liela – kādi pieci hektāri, un to visu aizņēma staļļi, restaurētas mājiņas un milzīga mūsdienīga meditāciju telpa tam visam pa vidu. Vīrieši un sievietes dzīvoja šķirti, bet meditēja kopējā telpā, kas bija sadalīta divās daļās ar atsevišķām ieejām. Līdzās meditāciju ēkai simetriski bija novietoti divi vienādi namiņi skolotāja asistentiem – viens vīrietim, otrs sievietei. Tie ievērojami atšķīrās no celtnēm, kurās izmitināja mūs, – apmesti pamati, pakešu logi, dakstiņu jumts, apkārt kārtīgs angļu mauriņš.

Visu veidu fiziskās aktivitātes, ieskaitot skriešanu un jogu, bija aizliegtas. Arī tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai sāktu veidoties SPĒKS. Jo tieši tā saucas sanskritā rakstīto vapasanas baušļu uzskaitījums. SPĒKĀ ietilpst apņemšanās: 1) nenogalināt (dīvaini, bet tas izrādījās noderīgi – savā istabā gandrīz nositu odu, un izjutu milzu atvieglojumu, kad atcerējos, ka esmu apņēmies to nedarīt), 2) nezagt, 3) ievērot cildenu klusēšanu (klusēšana, ieskaitot žestus, skatienus), 4) nelietot apreibinošas vielas (cilvēks var kļūt spēcīgāks par apstākļiem, bet pēc dabas viņš ir vājāks par apreibinošām vielām, kuru lietošanu tā vien gribas attaisnot ar šiem apstākļiem), 5) atturēties no jebkāda veida seksuālām aktivitātēm.

Vipasana tiek uzskatīta par praktisku metodi, kuru atklājis un cilvēcei atstājis pats Buda. Taču tas nepavisam nav budisms, lai gan daudzi metodes sekotāji ir budisti. Buda kaut kādā ziņā atklāja to, ko 2,5 tūkstošgades vēlāk paveica zinātne, – cilvēku veido elementārdaļiņas, turklāt šo daļiņu sastāvs ir nemitīgi mainīgs. Meditācijas mērķis ir šo pastāvīgo izmaiņu novērošana. Mūsu ķermenis un apziņa ir pilnīgi. Katrs atsevišķi tie ir apbrīnojami Dieva darbi. Taču atliek vien tos savienot, un tie sāk ņemties, visādi trakot, jā, būsim godīgi – sastrādā visādas cūcības. Veidojot noturīgas psihosomatiskās saiknes, apziņa grauj ķermeni, bet ķermenis, fizioloģiskā līmenī reaģējot uz to, kas notiek visapkārt, saindē apziņu. Klasisks šī mehānisma piemērs ir dažādu intoksikantu – alkohola, nikotīna, narkotiku – iedarbība. Vēl uzskatāmāka izpausme ir mūsu ikdienas ieradumi. Sliktie ieradumi ir naids, dusmas, skaudība, iekāre. Tie ir kļuvuši par vispirms jau fizioloģisku reakciju, kas tikai pēc tam graujoši iedarbojas uz apziņu. Tā, piemēram, kāds jums nav atdevis parādu, un jūs viņu uzskatāt par sliktu cilvēku. Pat satiekot viņu pēc pieciem gadiem vai pat tikai dzirdot viņa vārdu, jūs izjutīsiet negatīvas emocijas. Bet kāpēc gan? Pa šo laiku cilvēks varbūt ir mainījies. Varbūt pat paguvis kļūt par īstu svēto! Bet vai gan šādi reaģē mūsu apziņa? Vai tas ir saprātīgs spriedums? Loģisks? Nē, taču mūsu fiziskajam ķermenim ir laba atmiņa. Un jūs ar šo savu reakciju neko nespēsiet pasākt, ja vien jums nebūs īpašu iemaņu, – tā ir fizioloģiska jūsu ķermeņa reakcija, kas līdzīga asaru plūsmai, kuras apskalo acs ābolu. Šāda veida vājumu vipasanā sauc SANKARA. Mums to ir vesels lērums, taču tas nenozīmē, ka šie snaudošie vulkāni būtu jāiznīdē. Ar regulārām meditācijām ir jānošķir apziņa un miesa. Ikdienā ir jāpievērš uzmanība savām fizioloģiskajām reakcijām molekulārā līmenī, neļaujot rasties jaunām sankarām. Varbūt izklausās neticami, bet ir tikai loģiski, ka vecās izzudīs pašas no sevis un kļūs par pagātni. Ne gluži tik ātri kā peļķes bez lietus, bet tikpat nenovēršami.

Pirmajā pastaigā pa mežu pamanīju sniegpulkstenīšus. Uz pelēkā pērno lapu fona mirdzēja vairāki desmiti ceru. Tā kā nekādi citi spilgti dabas vai emocionālie iespaidi nebija pieejami, tie tūliņ pat kļuva par tādu kā pilnības iemiesojumu, un es regulāri gāju par tiem papriecāties. Nakts tumsā tie mirdzēja kā mazas, baltas gaismiņas, tāpēc starp tiem varēja izlaipot, sperot soļus pavisam tuvu, gluži kā tad, kad slalomisti līkumo starp trasē saspraustajiem karodziņiem. Iztēlojos, ka dāvinu tos visus savai meitai, un kreņķējos, ka neesmu bijis ar viņu kopā viņas dzimšanas dienā.

Kopumā pirmā diena aizritēja pierodot un miegojoties, un pirmo meditāciju laikā miegainums izraisīja nemitīgu iekrišanu nemaņā. Meditācijas bija veltītas elpošanai, koncentrējoties uz trīsstūri starp augšlūpu un deguna vidusdaļu.Otrajā dienā, stāvot ēdnīcas rindā, man bija iespēja izpētīt zirnekļa tīkla uzbūvi. Izrādījās, ka zirneklis ir krietni vien viltīgāks, nekā biju uzskatījis, bet zirnekļa tīkls nepavisam nav plakana virsma, kas novietota kukaiņu lidošanas ceļā. Redzēju, kā viņš notiesā vienu vēl kustīgu mušiņu, un sapratu, ka zirneklim dzīvas mušas un odi pilnīgi noteikti garšo daudz labāk nekā tie, kas jau miruši, jo ar tiem zirnekļa tīkls bija pilns arī pēc tam, kad uznāca salnas un zirneklis nozuda.

Rinda ēdnīcā bija allaž, taču uz priekšu tā gāja ātri. Visi virzījās uz priekšu gar gara galda abām malām, ņēma šķīvjus un lika uz tiem vienveidīgu, primitīvu, bet neparasti gardu ēdienu. Pulksten 6 no rīta brokastis – putra, vārīti kaltētie augļi, brokastu pārslas, graudi, rīsu un graudu plācenīši un riekstu sviests. Pusdienas pulksten 11 – rīsi vai grūbas ar dārzeņu sautējumu, svaigi augļi, lapu salāti un pupu dīgsti. Augļu vakariņas pulksten 17 – apelsīni, banāni, bumbieri un āboli. Vienmēr tēja un kafija. Stipra melnā tēja (trīs maisiņi uz krūzi) bez piena un cukura bija vienīgais ieradums no “iepriekšējās dzīves”, kuru tomēr atļāvos.

Trešajā vakariņu reizē pirms manis beidzās banāni. Jūs pat iztēloties nespējat, ko nozīmē palikt ar ābolu un bumbieri, bet bez banāna. Banāns bija maizes un gaļas vietā. Vēl, protams, bija apelsīni, taču tos es ierindoju pie dzērieniem – sula vien ir, un kas par to, ka miziņā. Starp citu, pamanīju, ka apelsīnus ar rokām lobām tikai mēs. Laikam tas tāds krievu ieradums. Neviens cits, izņemot mani, to nedarīja, bet Petjam kā veterānam pēc pulksten 11 maltīte nepienācās, vienīgi citronūdens vai tēja bez piena (sojas). Vēlāk gan tieši tāpēc, ka pratu mizot apelsīnus ar rokām un ēdu ābolus ar visu serdi, banāns man bija gandrīz ik vakaru. Kamēr mani nometnes biedri šķērēja apelsīnus un grieza laukā ābolu serdes, es (aizspraucoties viņiem priekšā – vainīgs, vainīgs!) ātri savācu nenotīrītus augļus. Rokas vēl visu vakaru smaržoja pēc apelsīna, bet vēderā – banāns! Tā bija īsta laime.

Ēdienu gatavoja, tualetes mazgāja un kārtību pieskatīja klusējoši kalpotāji jeb serveri. Pie serveriem (kaut kādu iemeslu dēļ spēju viņus saukt tikai šajā vārdā, kādā viņi tika dēvēti tur) vajadzības gadījumā varēja vērsties ar lūgumiem, bet tikai pasaucot sāņus un runājot čukstus. Līdz pat pēdējai dienai es to nebiju mēģinājis. Serveri strādāja bez atlīdzības. Tie bija cilvēki, kas vairākkārt izgājuši vipasanu paši un tagad savu darbu dāvāja kā ziedojumu. Vipasana ir pilnīgs bezmaksas pasākums. Jums neprasa nekādu maksu pat noslēgumā. Turklāt uzsver, ka daudz svarīgāk ir nevis atkratīties, pārskaitot kādu naudas summu, bet atbraukt un pastrādāt citu labā. Tikai tā cilvēks var parādīt savus patiesos nolūkus.

Pamanīju, ka pašas labsirdīgākās acis un gaišākā seja bija tam serveram, kas tīrīja tualetes. Bija arī melnādains servers. Ļoti simpātisks budists, kas čakli piedalījās pārrunās. Tomēr kaut kas viņa straujajās kustībās un caururbjošajā skatienā man atgādināja to, ko Ficdžeralds bija teicis par vienīgo krievu problēmu (“…tas, ka viņi ir baltie”). Lūk, jums arī uzskatāms sankaras piemērs.

Žurka parādījās otrajā naktī. Mani pamodināja koka graušanas skaņa, kas nakts klusumā izklausījās pēc miniatūra gatera darbošanās. Pusnomiedzī pagāja labs laiks, iekams sapratu, kur viņa varētu būt. No manām kājām līdz skaņas avotam nebija vairāk par pusmetru. Pārliecinājos, ka finieri viņa grauž no ārpuses, un, laikam jau nedaudz pieņēmies gudrībā un noguris no meditācijām, pamanījos pat aizmigt. Tā arī neuzzināju, kur un ko viņa īsti grauzusi. Iespējams, Darens kādā no neskaitāmajiem tualetes gājieniem bija aizbaidījis vai izlaidis laukā. Katrā ziņā 4 no rīta no viņas vairs nebija ne miņas.

Tik agri no rīta pasaule ir ārkārtīgi interesanta. Vienreiz pa ceļam no dušas uz meditāciju ēku es 50 metru gājienā pamanījos notvert tobrīd krītošo sarmu. Pārdesmit sekundēs manu jaku pārklāja smalkas mirdzošas pārsliņas. Šajā diennakts laikā dabā norisinās daudz ar skatienu netveramu, bet intuitīvi sajūtamu lietu. Pirms saullēkta ar zemi kaut kas notiek. Tieši šajā laikā es iemanījos noteikt, kāda būs gaidāmā diena. Nevajag pat kaut kādas iemaņas – tas kļūst acīmredzams kaut kā pats no sevis. Tukšs kuņģis, īss miegs, meditācijas, agrā celšanās – tas dīvainā kārtā miesu pietuvina dabai. Pasaule it kā izskatās tāda pati, taču izklausās, smaržo un ir sajūtama pavisam citādi. Tu to it kā dzirdi ar visu ķermeni. Lai gan “dzirdēt” nav īstais darbības vārds – tu ar to saskaries tā, it kā pats būtu neatņemama tās daļa, bet tomēr paliec tu pats, tu esi daļa, caur kuru plūst kaut kādas dabas likumsakarības – tu apkārt esošo pasauli sāc saprast. No rīta notvēris šīs sajūtas dāvāto prieku, tu to centies nepazaudēt visu dienu un izbaudi apkārt esošās pasaules pieskārienus.

Pēc pusdienām ieslodzītie parasti devās nesteidzīgā pastaigā baudīt vienveidīgās pelēkbrūnās dabas vienmuļo pievilcību. Tās saasinātais skaistums, kas kairina ikvienā mītošā mākslinieka iztēli, mudināja pievērst uzmanību faktam, ka pasaule ir skaista, bet urīna fontāns, kas to padara neglītu, sākas ikvienā no mums. Šis satriecošais, lai arī banālais atklājums turpmākajās dienās atstāja iespaidu uz pilnīgi jebko, kas nonāca redzes laukā, saskārās ar miesu vai aizskāra kādu apziņas stīgu, sākot ar virspusējām mirkļa izjūtām un beidzot ar dziļiem atmiņas kambariem.

Saulainā laikā vairums ieslodzīto sēdēja uz soliņiem un samiegtām acīm lūkojās saulē, it kā izmisīgi censtos saprast, ko gan vēl, izņemot melanīnu un endorfīnu, tā spētu viņiem sniegt. Mākoņainās un aukstās dienās citi gulēja savās palātās, lai gan bija tik patīkami atgāzt galvu un mutē ķert sniegpārsliņas vai pļaviņā pētīt dīvainos zemes pauguriņu rakstus – tas bija visu vietējo strazdu un pārējo putnu labākā drauga kurmja nakts darbs.

Es piederēju pie mazākuma, kas pastaigās devās vienmēr, jebkurā brīvā brīdī. Temperatūra, vēja stiprums, stindzinošs sals vai lietus kļuva par otršķirīgiem lielumiem, kas līdz apziņai bieži vien nemaz nenonāca.

Veterāniem (tiem, kas te jau bijuši vairākkārt) baudīt apkārtnes skaistumu nebija ļauts. Viņu SPĒKU papildināja ne vien atteikšanās no ēdiena pēc pulksten 11 rītā un no zemes piepaceltas guļvietas, bet arī no jutekliskām izklaidēm. Iztēloties tur vēl kādu citu izklaidi jutekļiem kā vien apkārtējās pasaules vērošanu es nebiju spējīgs.

Vakaros notika stundu garas pārrunas. Tika ieslēgts projektors, un uz ekrāna parādījās cilvēka tuvplāns, kas aptuveni pusotru stundu izskaidroja teorijas pamatus. Vectētiņš Goenka lasīja lekciju par meditācijas praksi un atdzīvināja savu stāstījumu ar gudrām prātulām un jautriem atgadījumiem no Budas biogrāfijas. Pats pie sevis šīs pārrunas biju nodēvējis par komēdijas jeb “Fortūnas džentlmeņu” skatīšanos – gaužām jau nu šis kādreizējais Birmas iedzīvotājs līdzinājās kaut kādam apvienotam visu šīs filmas varoņu tēlam. Vairāk nekā pusi lekcijas laika godbijīgs klusums mijās ar mežonīgiem smiekliem – vecītim patiesi bija smalka humora izjūta, kuru īpaši spilgtu darīja viņa labestība. Piedevām viņš lieliski pazina savus klausītājus. Tur, uz ekrāna (precīzāk sakot, aiz tā), arī sēdēja klausītāji – tas bija reālas lekcijas ieraksts, taču viņš nešaubīgi pakļāva visu auditoriju – gan to, gan mūsējo, kas ierakstu skatījās 20 gadus vēlāk. To ļāva noprast mūsu draudzīgie smiekli.

Starp citu, zīmīgi, ka tad, kad mēs atšķirībā no cilvēkiem ierakstā nesmējāmies (tie tomēr bija amerikāņi, 1991. gads – tā ir liela starpība), sievietes smieklīgo uztvēra krietni vien ātrāk nekā vīrieši, tādējādi apstiprinot labi zināmo patiesību par dzimumu atšķirībām.

Vienā no vakariem tika parādīts lekciju telpas kopējais plāns un kadrā kopā ar Goenku nokļuva kāda indiešu vecenīte vecmodīgās brillēs – tādās pašās, kādas bija valkājusi mana vecvectētiņa pēdējā oficiāli zināmā sieviete. Krāsainā ietērpā ievīstījusies vecmāmiņa sēdēja pilnīgi nekustīgi, un sarkans punkts uz viņas pieres liecināja, ka viņa ir piederīga brahmaņu kastai. Skaidrs, ka tāda skolotāja sirdsdāma nevar būt nekāda šūdra!

Taisnību sakot, šī brahmaņu māmuļa bija vienīgā sieviete, ko manis acis skatīja šajās desmit dienās.

Pēc pārrunām visi vēlreiz meditēja un devās gulēt. Dažkārt Darena pusē skanēja tāda kā plastmasas trīšanās gar dzelzi, un pēc tam viņš ilgi un ar baudu kaut ko gremoja. Nē, protams, “Inočkins ir nometnē, Inočkins kotletes rij,” kā teica filmā “Laipni lūdzam jeb Nepiederošiem ieeja aizliegta” nav mans stils, taču arī rūcošs vēders pulksten 22 vakarā, jo īpaši, ja piecos neesi ticis pie banāna, nav tas labākais sarunbiedrs.

Drīz vien izrādījās, ka tie, kas vairāk meditēja, vakaros biežāk netika pie banāniem vai deserta tajās retajās reizēs, kad tāds tika gatavots. Tā nu noskaidrojās pavisam vienkārša dzīves patiesība – vieniem svarīgāka garīgā attīstība, citiem – banāns. Jo ir jau tā, ka garīgajai attīstībai reti seko materiālais ieguvums.

Pats skolotājs stāstīja, ka grūtākās esot 2. un 6. diena. Nezinu. Man pati smagākā bija pirmā diena, jo tā bija manas meitas dzimšanas diena. Tā kā biju to palaidis garām, atkāpšanās ceļa man vairs nebija. Nākamā grūtākā izrādījās 4. diena. Vipasana nenāca, un es biju vīlies. Pēdējo trīs dienu laikā biju paguvis sevi nomocīt fiziski, bet nebiju iemanījies sava ķermeņa trauku piepildīt ar spēka sulām. Taču, tāpat kā kalnu slēpotāji nekad nebrauc prom no kūrorta slikta laika dēļ, jo par visu taču jau samaksāts, tā arī te – nebija jau kur sprukt, jo bija samaksāts ar pašu dārgāko, kas tev pieder, ar tavas dzīves laiku. Un katra nākamā diena tāpēc kļuva arvien dārgāka. 5. dienā pienāca lūzums. Tajā dienā sākās meditācijas, kurās kustēties nebija atļauts vispār, – vismaz pa stundai no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Nozvērējos sev, ka labāk jau nu nomiršu uz vietas, bet nepakustēšos. Zvērestu izdevās izpildīt.

Vienā no pusdienreizēm es nonācu pie viena galda ar blīvi notetovēto milzi regbistu. Kal­tēto augļu ķīseli viņš jauca ar auzu pārslu biezputru, un es uz viņa plaukstas pamatnes pamanīju tetovējumu ar meditējošu figūriņu. Vai arī jums, tāpat kā man, riebjas melnās plūmes? Arī pie sirds neiet brokoļi? Jums paliek nelabi, putrā ieraugot kompota peļķi? Ticiet man – jūs viens otru ātri vien iemīlēsiet, ja vien jūs pietiekami ilgu laiku, kaut vai tikai uz diennakti, atstās divatā. Par to aizdomājies, blenzu apetīti neizraisošajā sajaukumā mūsu šķīvjos un tāpēc pirmajā mirklī neaptvēru, ka skaņas, ko saklausu, ir dziedāšana. Vēl kāds mirklis pagāja, iekams aptvēru, ka dziedātājs ir man pretī sēdošais regbists. Viņš dziedāja melodiju no Bēthovena Septītās simfonijas otrās daļas – Allegretto. Agrāk man nekad nebūtu ienācis prātā, ka var tā vienkārši uzdziedāt Bēthovenu, taču šīs skaņas un pat ne vārdi tik precīzi atkārtoja melodiju, ka es to uzreiz pazinu. Visi tā apstulba, ka uzreiz pat neattapa, kas notiek un ko tagad vajadzētu darīt. Pirmais sastingumu pārvarēja servers, kurš ātri pienāca un kaut ko aizgūtnēm sāka čukstēt milzim ausī. Tas gan reaģēja, taču nevis uzreiz aizvērās, bet meistarīgi samazināja melodijas skaļumu un tempu – gluži kā Allegretto nepieciešams. Vai tas bija cildenā klusuma pārkāpums vai nebija, es tā arī neuzzināju. Tāpat kā nekad neuzzināšu iemeslus, kāpēc regbija spēlētājs sāka dziedāt Bēthovenu. Turklāt pat ne 9. simfoniju, kas visos iespējamos veidos rāva nost jumtu Aleksam no “Mehāniskā apelsīna” un varētu kaut cik atbilst šī tēvaiņa bandītiskajai (?) pagātnei, bet gan septīto, to, kas radio ēterā ar svinīgumu un varenumu palīdzēja stostīgajam Džordžam VI viņa cik tur to minūšu garajā uzrunā britu nācijai par Otrā pasaules kara sākumu.

Stāsta, ka vipasanu tūliņ pēc sākuma pamet 20–30% dalībnieku. Mums paveicās, jo ceturtajā dienā, kad parādījās resnais rudais runcis, no 60 spilventiņiem lietoti vairs netika kādi 5–6. Runcis sēdēja meža norā, pietiekami tālu no ēkām, un tāpēc sākotnēji maldīgi nospriedu, ka viņš ir mežonīgs. Braucot prom, es ar serveru apspriedu žurku jautājumu un to, ka viņi jau nedrīkst tās indēt, jo nenogalina dzīvas būtnes, un tāpēc arī kaķa ieviešanas ideja tika noraidīta. Taču, tā kā kaķis ieradās pats, viņu pieņēma un tā sabaroja, ka nekādas žurkas viņu vairs neinteresēja. Toties viņu interesēja mūsu ķīnietis, jo viņam klēpī viņš allaž ierāpās vispirms.

Mazais Darens (pie sevis es viņu allaž dēvēju par “Darren little baby” jeb “mazo Darenu”, lai gan kopš piektās dienas viņš bija manā sešiniekā, kad bija jādodas pie skolotāja, un tātad nevarēja būt par mani īpaši jaunāks), vārdu sakot, mazais turpināja pirmais ierasties uz ēšanu, bet pēdējais uz meditāciju, un ar ko gan viņš nodarbojās pārējā laikā – ja neņem vērā faktu, ka viņš trīsreiz izmazgāja savas drēbes –, man nav ne mazākās jausmas.

Pamazām vien rindas ēdnīcā sāka veidoties arvien agrāk, bet tādu, kas izraudzījās pameditēt “at his own place”, – arvien vairāk. Cilvēkiem ne mazākajā mērā nepiemīt spēja kontrolēt sevi pašiem – it īpaši tā ir ar cilvēkiem, kas izauguši vidē, kur par brīvu dabūjamas lietas visprecīzāk izsaka tavas vēlēšanās, neatkarīgi no tā, cik no šādu vēlēšanos piepildījuma varētu būt jēgas. Nav pat svarīgi, ko, bet ir svarīgi vienkārši dabūt. Iekšējā izaugsme nav svarīga, svarīgi ir kaut ko saņemt. Uz dabūšanu par brīvu cer studenti, to izmanto valsts iestādēs strādājošie, tajā savu karjeru balsta bezatbildīgi politiķi. Tas, no kurienes gan mūsu valstī parādījusies šī dabūšanas par velti kultūra, ir noslēpumā tīts. It kā jau, tāpat kā mūsu reliģijai, arī šai kultūrai tik draņķīgā klimatā nevajadzēja nostiprināties. Lai dzīvotu dzīvošanai nederīgos klimatiskajos apstākļos, ir melnām mutēm jāstrādā un ar pliku ticību vien nepietiek.

Pēc kādām sešām dienām no manis pārstāja baidīties putni. Es varēju tiem pieiet pavisam klāt. Tuvāk par metru. Es viņus pētīju un drīz vien pamanīju, ka strazdi ir tikpat atšķirīgi kā cilvēki. Putni ir mežonīgi. Tie nepavisam nav tādi, kādus tos iztēlojamies tad, kad sabiedriskās vietās ar sakaltušu maizīti putniņus baro zinātkāri bērni vai sirdsšķīstas vecenītes. Šiem putniem nebija tukšā liekēžu skatiena, to skatiens bija ātrs, ass – itin kā tavās acīs viņi būtu samanījuši tārpa kustību. Taču vienalga tu uz viņiem lūkojies ar līdzjūtību, nevis kā mednieks, un varbūt tāpēc tie pret tevi izturas augstprātīgi un labāk atgriežas pie rebēm ar savu drauģeli kurmi.

Pēc trim dienām, kas aizvadītas laikā determinētā nekustīgā meditācijā (trīsreiz dienā vismaz pa stundai), var sačamdīt sakni, no kuras stiepjas dzinumi, no kā savītais Peļevina pinums reiz itin labi apslēpa indīgo mūsu valsts realitātes aprakstu. Nebūs nekāds brīnums, ka viņš pat meditāciju par “pasaules atspulgu greizā spogulī” pamanītos izmantot tam, lai pasauli ieraudzītu tīrā veidā – as it is.

Septītajā dienā četros no rīta uz meditāciju telpas pakaramajiem es saskaitīju tikai astoņas jakas. Ar grūtībām sevi pārliecināju, ka pārējie noteikti meditē savās guļvietās.

Tajā dienā sniegpulkstenīši sāka vīst, bet aitu blējieni, vistu kladzināšana un putnu čivināšana saplūda vienotā fona troksnī – tādā pašā kā mašīnu straumes rūkoņa aiz loga. Rudais runcis bija pazudis, zirneklis vairs nerādījās. Un tikai kurmis ar skrupulozu neatlaidību turpināja veidot savus rakumu paugurus. Vismaz viņš vēl rūpējās par budistiem allaž tik svarīgo līdzsvaru – citādi būtu tikai ideāls zālājs pie skolotāja jaukā namiņa, aiz kura aizkariem mājīgajā gaismā droši vien slēpās gan bezvadu internets, gan aipads. Tā, protams, jums nav nekāda žurka steliņģī, bet vismaz kāda kompensācija par tik netaisnīgi sadalītām dzīves ērtībām.

Tieši septītajā dienā tu, pat īsti neapzinoties, kā, sāc saprast, ka meditācijas darbojas! Sāpes mugurā un kājās sabirst sīkākās daļiņās, un tu zini, kā sevi pārliecināt par to, ka tās nav nemaz tavas sāpes. Ap septītās dienas pusdienlaiku, tātad ap pulksten 10 no rīta un pēc veselas stundas, kas aizvadīta pilnīgā nekustībā, es abu plaukstu locītavās sajutu spēcīgu pulsēšanu. Uz mirkli mani pārņēma milzīgs prieks, taču par to uzreiz nospriedu, ka tā ir sankara. Un prieks kaut kā paklausīgi uzreiz atkāpās, lai gan tieši tādas pašas citas sankaras – sāpes mugurā un plosošas sāpes ceļgalos – palika, kur bijušas. Bet skolotājs stāstīja, ka visas sankaras pēc iedabas esot vienādas.

Visas dienas turējās sals, taču ārējie apstākļi tik ļoti zaudēja nozīmi, ka neviens tam nepievērsa uzmanību. Toties ķermeni pārņēma tūkstošiem dažādu izjūtu, kuru avots bija tā iekšienē. Katra no tām sev uzmanību pievērsa vien uz acumirkli, bet jau nākamajā brīdī apziņa slīdēja tālāk – lai centimetru pēc centimetra pētītu jaunus signālus.

Brīdī, kad kāda siekalu molekula nejauši trāpījās elpceļā, es acumirklī sajutu, kā darbojas instinkti. Apslāpējis vēlmi kāsēt, es ar baudu novēroju, kā tā slīdēja lejup pa elpvadu un vēlāk – vēl dziļāk plaušās. Tajās pašās, aiz kurām sitās sirds. Reiz pienāks brīdis, kad es spēšu izlauzties no plaušām un apskaut savu sirdi.

Astotajā naktī nespēju aizmigt.

Vietējās žurkas sevi uzskatīja par apstākļu noteicējām. To senči te bija mājojuši vēl kopš Kromvela laikiem, un tās bija īstās zemes īpašnieces – paaudžu paaudzēs, dinastijās, ar dzimtas asinīm pārmantojušas šīs vietas un saglabājušas ar tām tiešu saikni. Ja vien šīs žurkas spētu vērsties Lielbritānijas tiesā, esmu pārliecināts, ka, ja vien neuzrastos citi mantinieki, tās itin viegli pārliecinātu tiesu (kas neslīgst formālismā un lietas cenšas risināt pēc būtības), ka zirgu stallis un piegulošā teritorija ir viņu īpašums.

Divos naktī nākot no tualetes, sastapu uzreiz divas iespaidīga izmēra zemes īpašnieces. Tās neko daudz no manis nebaidījās un, kā šķita, bija izgājušas nesteidzīgā pastaigā. Tikai tad, kad kāda metra attālumā uzšāvu tām pa pakaļu ar kabatas lukturīša staru, viņas negribīgi nozuda aiz šķūņa stūra – turpat, kur bija mūsu “istabas” durvis.

Darens, kuru bija pamodinājusi temperatūras noslīdēšana mūsu istabā vismaz par grādiem desmit, pamodās un taisījās uz tualeti. Taču te nu beidzot es neizturēju un pirmoreiz pārkāpu cildenās klusēšanas likumu. Es piegāju pie viņa un pēc deviņu dienu klusēšanas izspļāvu: “Darren, my little baby, rats, big rats!” Tajā pašā laikā es ar rokām gaisā zīmēju apveidus, kas bija kaut kas pa vidu starp prāvu kaķi un ne pārāk lielu lapsu. Ar gandarījumu manīju, ka Darena acis aiz briļļu stikliem ieplešas – man ļoti gribējās, lai viņš nobītos un pēc tam, kad būs atvēris durvis, lūkotos, kur sper kāju. Ieplestās acu zīlītes mirdzēja, bet es turpināju: “Be careful when you open the door my little baby!”

Šajā brīdī iespīdējās ne vien acis, bet arī viņa smalkie briļļu rāmji, un tikai tad es aptvēru, ka savu kabatas lukturīti spīdinu viņam tieši sejā. Darens kādu brīdi vēl mehāniski māja ar galvu, bet es sāku smieties, jo sapratu, ka, iespējams, viņu nav nobiedējušas žurkas, bet gan tas, ka es varbūt esmu sajucis prātā. Mani pēkšņie smiekli šo iespaidu laikam gan vēl tikai pastiprināja. Līdz modināšanas laikam bija atlikušas divas stundas, un Darens visu šo laiku pavadīja tualetē vai kaut kur citur. Neesmu drošs, vai viņš tur slēpās no žurkām vai varbūt tomēr no manis.

Toties no erotiskām fantāzijām, seksuālām vēlmēm nebija nekā. Lai gan vairāki desmiti sieviešu ik dienas sēdēja kādu 10 metru attālumā un mums bija visas iespējas priecāties par “daiļo dzimumu”, kamēr tas, aizvērtām acīm, gremdējās savas apziņas dzīlēs, – prātā nekas tāds nenāca. Lūk, tas bija īsts SPĒKS – tikai tagad to sapratu. Un arī ar pārējām domām notika kas dīvains – līdz kādai 5.–6. dienai tās lēnām kusa, tecēja prom, izgaroja, gandrīz pilnībā izzuda, dažas dienas atstājot manas smadzenes pilnīgā mierā. Pēc tam no kaut kurienes domas sāka paklusām atgriezties, lai gan meditācijā jau biju guvis ievērojamus panākumus. Taču domas vairs nebija tik uzmācīgas, tās neuztrauca, neiespaidoja pulsu vai noskaņojumu. Tomēr kā neredzamas ēnas tās atkal parādījās un nostājās līdzās tam, ar ko bija aizņemta mana apziņa. Kaut kas līdzīgs notika arī ar manu juteklisko pieredzi. Devītajā naktī es redzēju erotisku sapni.

Visas šīs dienas atmiņā atausa dažādas melodijas – tās vai nu uzreiz aizlaidās, vai kādu brīdi pakavējās, bet pēc tam plūstoši izkusa, taču allaž pilnībā noklusa – vai nu pa vienai, vai visas reizē. Interesanti, ka kursa noslēgumā no melodijām palika:

Savdabīga rečitatīva šūpuļdziesma – kaut kāds aijā žūžū un Goenkas lekciju mikss (līdzīgs tiem klasisko melodiju un repa miksiem);

La donna è mobile;

Melodija no kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās”;

Allegretto no Bēthovena 7. simfonijas;

“В театре теней сегодня темно, театр сегодня пуст…”[1. "Ēnu teātrī šodien ir tumšs, teātris šodien ir tukšs" – krievu rokgrupas Alisa dziesma no 1989. gada albuma “Sestais mežzinis” (“Шестой лесничий”).]  “Alisas” Kinčeva izpildījumā;

“Папа у Васи силен в математике”[2. "Vasjas tētis matemātikā stiprs" – dziesma no Valentīna Gorlova 1973. gada īsmetrāžas televīzijas filmas “Kur gan tas redzēts, kur gan tas dzirdēts”.].

Ikvienas melodijas parādīšanos es varētu mēģināt izskaidrot, taču no kādiem gan manas bērnības apcirkņiem bija izniris Vasja? Vēl jo vairāk – kopā ar savu matemātikā apdāvināto tēti? Un itin nekā no King Crimson psihedēlijas, Didjē Maruanīkosmosa vai Žana Mišela Žāra elektronikas, lai gan ar visiem viņiem biju aizrāvies savā pagalam īsajā jaunībā.

Pēdējās meditācijas dienās es jau vairs maz pievērsu uzmanību tam, kas notiek apkārt, – biju iegājis sevī patiešām dziļi. Tajā pašā laikā viss ķermenis jau vairākas dienas smeldza tā, ka sāpes pārmetās arī uz galvu. Vēl miglaini atmiņā palicis spēcīgs sals. Sniegpulkstenīši visbeidzot padevās un saļima. Runcis pazuda, kurmis aizgāja atpūtā, un tikai Izraēls Haidari turpināja ļepatot ar gumijas čībiņām basajās kājās…

Jutekliskās sajūtas ķermeņa virspusē kļuva apbrīnojami spilgtas un asas. Tās sāka savienoties vienotā tīklā, kas, līdzīgi otrai ādai, gandrīz pilnībā pārklāja manu ķermeni – it kā es būtu spole, kas juceklīgi, bet cieši aptīta ar dažādu sajūtu diegiem.

Turpretim kustība uz iekšu, kaut vai tikai pāris milimetru dziļumā, prasīja kolosālu piepūli. Saspringušo muskuļu pārlūkošana šķiedru pa šķiedrai kļuva par izklaidējošu rutīnu, bet šo panākumu nekādi negribēja pastiprināt tikpat dziļa mīksto audu analīze. “Pacietība” jau vairs neeksistēja kā atsevišķs jēdziens – nepacietība tīram saprātam nav raksturīga, tā ir nomocīta ķermeņa sankara –, tāpēc šo darbu traucēja vienīgi uzkrātais nogurums un droši vien arī nepietiekamā dvēseles lēcas tīrība.

Dienas aukstākā stunda ir tieši pirms saullēkta; viscēlākie nodomi var izraisīt visļaunākās sekas; brīdī, kad vairs nav spēka paciest, notiek izrāviens – zemākais punkts sakrīt ar augstāko, un dzīves rats turpina griezt pasaules cēloņsakarību ķēdi, kurā pastāvīga ir tikai tās mūžīgā mainība.

Vipasana nav tikai 11 dienas NO dzīves, tā ir 11 dienas DZĪVES. Tikai cilvēkam ir dota privilēģija izmainīt sevi, savu dzīvesveidu, attieksmi, bet tas nozīmē – arī visu pasauli! Tas nav sa­sniedzams zivij, putnam, kurmim. Pat Dievs kaut kādā nozīmē nevar sevi izmainīt – Absolūtam nav relatīvu pazīmju. Bet cilvēks var.

Neatlieciet savu svarīgāko problēmu risināšanu uz vēlāku laiku. Dzīvojiet tagad. Pēc tam būs nāve.

Vai arī jauna dzīve.