Dzenis sit pamatīgi
Foto: Andris Kozlovskis

Ar Ināru Ķemeri sarunājas Inese Zandere

Dzenis sit pamatīgi

Klasiskās filoloģijas pasniedzēja Ināra Ķemere ir kā atbilde uz jautājumu, kur palikusi antīkā pasaule. Savukārt atbilde uz jautājumu: kam man grieķu valoda? — ir viņas skolnieki.

Rīgas Laiks: Kāds populārs ārsts reiz pastās­tīja Rīgas Laikam šādu stāstu: būdams briesmīgs dzērājs, viņš kādu nakti pēc dežūras esot nācis mājās no slimnīcas, uzkāpis Talsu pilskalnā un tur lūdzis Zevu, lai palīdz atbrīvoties no dzeršanas.

Ināra Ķemere: (izsmējīgi) Zevs gan ļoti maz dzēra! Ļoti maz!

RL: Vai jūs spētu kādu no grieķu dieviem uztvert tieši kā Dievu?

Ķemere: Nē, nē! Nespētu! Nu, ja viņam ir tāda dzīves pieredze — tik smaga — bijusi, tad, jādomā viņš būtu spējis lūgt ne tikai Zevu... Ja cilvēks meklē palīdzību un viņam ienāk prātā Zevs — tas ir īss vārds... Zevs... un kaut kur augšā viņš ir... Droši vien kaut kad bērnībā dzirdēts, ka viņš ir ļoti varens — un mums vēl bija mākslas muzejā tāda statuja... Nu, iespaidīgs vīrs!

RL: Un rokā viņam elektrība...

Ķemere: Jā, elektrība rokā, katrā ziņā — ja nekas cits, tad viņš tā kā varētu palīdzēt. Zevs, t.i. dievs — tā ir tā pati sakne, kas vārdam “diena”, tas nozīmē — “gaisma”. Kaut kas tāds, kas cilvēkam ir ļoti svarīgs un ko cilvēks pats sev nenodrošina, kas viņam ir dots. Bet tas, ko mēs saucam par pielūgšanu, nez vai ir attiecināms uz senajiem grieķiem. Pielūgšanas kulta gan viņiem nebija. Sevišķi tas attiecas uz lieliem dieviem. Viņiem bija tempļi, tie bija valsts svētki, masu svētki, svinīgi gājieni, noteikts rituāls. Tas bija notikums. Bet, paklausieties, kas vēl var būt labāks: Dionīsa svētki! Teātris! Dievam veltītus svētkus svin ar teātra izrādi! Uz teātra izrādēm gāja vairāk cilvēku nekā uz tautas sapulcēm. Kas viņus tur vilka — no rīta jau aizņemt vietu, ar spilventiņu, jo akmens ir auksts un ciets, un grieķu dibens ir pavisam pliks, un sēdēt trīs dienas karstā saulē! Un piedevām tajā karstumā — jādomā, viņi, tāpat kā mēs, pirms tam izmazgāja tērpus, bet viņi, piedošanu, skaloja tos urina matutina1 — pēc kā tas viss oda? Par laimi, teātri bija dabā, nebija nosegti. Toties drēbes bija baltas, izskatījās tīri jauki.

RL: Tātad grieķu dievus jūs nepielūdzat — taču jūs esat uzrakstījusi saviem skolniekiem lugu sengrieķu valodā?

Ķemere: Protams, tā bija kompilācija. Es ņēmu Sofoklu, lasīju un pārlasīju, un man šis tas nepatika, es pārtaisīju — lai man Sofokls piedod, tad šo to no Euripīda. Pat sameklēju kādu ideju — es to aizņēmos no Sofokla: ka ir ļoti daudz lietu, kas cilvēkam var iedvest izbrīnu, un tajā izbrīnā ir reizē šausmas un god­bijība, — bet nav nekā šai ziņā bries­mī­gā­ka par cilvēku. Tā grieķi domāja. Mans ceļojums uz Grieķiju nebija tūristisks brauciens — es gribēju tur izbaudīt, kā notiek grieķu teātris. Un ļoti gribēju piejaucēt pie saviem priekiem arī tos ļaudis, kas brauca man līdzi. Man bija ļoti nopietni nolūki: visiem ir jāiemā­cās šī luga un jānospēlē! Jūs domājat — viņi mācījās? — Nē! Visu laiku trallināja, visu laiku skatījās, cik tas viss ir skaisti, un gāja pa muzejiem... un es ar savu lugas eksemplāru... Mēs taču bijām Epidaurā, visskaistākajā grieķu teātrī, un tur bija publika, japāņi un holandieši, viņi visi bija ar mieru klausīties — kas par iespēju pārsteigt visu pasauli! Mēs esam no Latvijas! — tad visiem būtu skaidrs, ka te runā grieķiski... — Nē! Viņi nebija iemācījušies! Es biju ļoti pārskaitusies. Jau prom braucot, bija pēdējā iespēja — Dodonā, kur ir Hēras templis, un bija noskaidrots, ka ir jābūt arī teātrim. Bet mēs maldījāmies un uznāca tumsa, protams, visi vārti ciet. Bet naktī spēlēt teātri! Mēs pārlīdām pār sētu. Kā man tumsā likās, amfiteātris bija ļoti stāvs un pašā vidū virs tā spīdēja Venēra! Mēs visi vienoti vērsāmies uz Venēru, jo citu skatītāju nebija.... un (čukstus) tas bija burvīgi, tas bija skaisti... Tā bija tāda katarse! Aristotelis par katarsi ir pateicis tik maz — tikai to, ka viņa ir, un par to mēs bijām pārliecināti. Man pat nebija jāsaka priekšā! Vienīgais, kas turēja lapiņu un lasīja ar bateriju — tas bija Uldis Tīrons. Un pēdējais vārds — aiÿn!2 — to Tīrons izrunāja ar sevišķu balss intonāciju un dvēseles trīsām. Jau mēs bijām beiguši to lugu, bija jau pateikts viss — un Tīrons dažas reizes vēl tumsā pateica: ai-ÿn...

Un, nudien, tas izskanēja līdz zvaigznēm!

RL: Vai jūs paļaujaties uz savu atmiņu?

Ķemere: (skaļi) Nē!!! Senajās valodās ar atcerēšanos ir par maz. Es varu izstāstīt kādu kuriozu gadījumu, man to stāstīja Pēterburgā mans skolotājs Aristīds Dovatūrs, franču-armēņu-rumāņu-grieķu-krievu cilmes cara laiku profesors. Pie viņa mājās mācīties gribējušas nākt divas pavecākas dāmas. Viņas nopirkušas Dvorecka vārdnīcu, divus pamatīgus sējumus, un sākušas mācīties vārdiņus. Pēc kāda laika Dovatūrs satiek šīs večiņas uz ielas un viņas priecīgi saka: Aristid Ivanovič, mi uže dobraļis do bukvi s”.3 Viņas ir iemācījušās tos vārdus no galvas! Un tas ir pilnīgi bezjēdzīgi! Nē, senajās valodās vārds jāņem tajā vidē, kur viņš ir. Grieķu vārdnīcas ir ļoti lielas, vārdam nav viena vai divas nozīmes, vārds būs dzīvs tikai tad, kad tas ir kontekstā, un īsta vārdnīca ir tāda, kas uzrāda arī kontekstu. Nemaz nevar iemācīties tā no galvas. Nu, varbūt latīņu valodā sākumā, elementārkursā — to var tiešām katrs ezītis, bet ar to nav ko darīt. Tas ir garlaicīgi.

Foto: Andris Kozlovskis, FPN Foto: Andris Kozlovskis, FPN

RL: Kādā veidā klasiskajā filoloģijā var pienākt slava?

Ķemere: Slava un gods vienmēr ir tiem cilvēkiem, kas godprātīgi strādā skolnieku vidū. Un lielāku slavu nevajag. Lielākā slava ir tā, ja tavu darbu kāds ir ar mieru turpināt. Ja kāds ņem nopietni tavu darbu, un ja viņš to dara nopietni. Man laimējies atrasties tuvumā labiem cilvēiem, lielām personībām, kas man ir neaizmirstamas. Tāds man bija Pēterburgā Jakovs Markovičs Borovskis, Dovatūrs, no jaunākiem Aleksandrs Josifovičs Zaicevs, Aleksandrs Konstantinovičs Gavrilovs… Es no viņiem esmu mācījusies un sapratusi, ka šajā jomā nevajag plānot karjeru, domāt, ka nupat es kaut ko atklāšu — galvenais ir tas darbs, tā garīgā enerģija, ko tu ieguldi — un tā nudien ir bauda. Tīri subjektīva bauda, un es nezinu, vai citam no tā kāds labums. Es nekad neesmu varējusi saprast zinātnei tādu praktisku pielietojumu. Es arvien vairāk pārliecinos, ka zināšanām ir vērtība arī pašām par sevi. To jūt tad, kad tu viņas mēģini iegūt un varbūt daļēji iegūsti. Tāpēc es izvēlējos... kā tas nāca? — nepavisam ne mērķtiecīgi, nav mums tāda dzimta bijusi, kam bijušas šādas intereses jau gadsimtiem, nē... es izvēlējos, pateicoties tam ļoti ļoti nomāco­šajam ideoloģiskajam presingam, kas to­reiz bija, izvēlējos kā cietoksni huma­ni­tā­rajā jomā. Kur vien paveries — nav gaisa, nav gaisa. Par laimi, mums universitātē divus gadus bija latīņu valoda. Skolotājs Jānis Lezdiņš bija, es teiktu, aristokrātisks. Ļoti kluss, neuzkrītošs. Un tā bija tāda garlaicība! — tās formas, sufiksi un sintaktiskās konstrukcijas, latīņu valoda vienmēr bija uz dienas beigām... bet tā neatlaidība, ar kādu viņš mums lika mācīties un skaidroja, un nekad necentās kaut kādā veidā padarīt to (sapņaini) interesantu. Un beigās tas pielipa. Interese rodas tad, kad tu sāc saprast. Bija brīži, kad mēs apskaudām paralēlgrupu, jo tur vienmēr bija interesanti, viņus mācīja Anna Rāta. Tur bija arī dramatiskas situācijas. Anna Rāta tā arī teica: vistas! Vistām vairāk smadzeņu nekā jums! Viņa pati vēlāk man stāstīja, kā reiz eksaminējusi neklātienes studenti piekto reizi un nolēmusi, ka tā būs pēdējā reize un viņa to atzīmi ieliks. Tirda un tirda, studente saprot, ka atkal nekas nebūs un raudādama skrien projām, bet Rāta pa trepēm pakaļ, noķer pirmajā stāvā un saka: “Bet es jums nevaru likt vairāk kā tikai četri!” Viņa bija ļoti temperamentīga. Bet, ja studentiem bija nepatikšanas ar dekanātu, viņa bija tā, kas metās aizstāvēt. Jaunsudrabiņa Aijā viņa ir aprakstīta — Anna Damenaucka, tas bija viņas pirmslaulību uzvārds. Kad Anna Rāta jau bija atraidīta no universitātes darba, mēs pēc katedras sēdēm gājām pie viņas uz māju, un tur bija mazās katedras sēdes. Viņa tiešām bija diezgan skarba, sūdzības jau tika rakstītas ne vienreiz vien, bet viena iedarbojās. Vēstures fakultātes neklātienē bija ļoti daudz militāru personu. Viens tāds nāca jau kuro reizi, viņš pirmo eksāmenu bija nokārtojis jau pirms diviem gadiem, un nu mēģināja nokārtot otro daļu. Rāta viņam saka: jums viss ir aizmirsies un nav nekādu zināšanu — tas ir tāpat, kā jūs darāt tai Taškentā pēc zemestrīces, tur viss brūk, bet jūs ceļat. Ko jūs tur ceļat, jums taču nav pamatu! — Žēl, mēs neizpratinājām Rātu sīkāk par universitātes senākiem laikiem — neienāk jau prātā, ka cilvēkam pienāk arī brīdis, kad viņš aiziet.

RL: Savādi, tātad jums, klasiskajiem filologiem, nav tuvs grieķu uzskats, ka māksla nomirt ir varbūt pat svarīgāka nekā māksla dzīvot.

Ķemere: Tas, atvainojiet, ir drusku vienkāršots priekšstats — tajā ziņā, ka par paraugu tiek ņemti filosofi! Tas bija Platonam, tas bija Sokratam un šī doma nodarbina arī dažus mūsdienu filosofus. Diemžēl to nevar attiecināt uz visiem grieķiem. Tas nav vienīgais, kas šķiet pilnīgs pārpratums vēsturē — tās pastorāles un arkādijas, ganītes tādas smalkas... Arkādija, viens atpalicis un šmucīgs Grieķijas novads! Kādi tie lopkopji tur dzīvoja — vai viņi zināja, kas ir teātris?! Neko viņi tur nezināja! Bet lūk, Arkādija, idille, peizāžs, landšafte... tas viss ir pārpratums. Un Atēnu kultūras centru mēs paceļam visam pāri, tās Atēnas aizēno visu pārējo. Es nedomāju, ka daudziem grieķiem būtu bijis tik svarīgi, kā nomirt — tieši tāpēc jau Platons, Sokrats un visa tā skola tā izceļas, ka “vingrināties nomiršanā” — tā nebija ikdienišķa doma.

Foto: Andris Kozlovskis, FPN Foto: Andris Kozlovskis, FPN

RL: Lasot grāmatas, rodas iespaids, ka kāds patiešām zin, kas tieši ir noticis Grieķijā.

Ķemere: Nedomāju vis. Tas ir izsecināts, mēģināts izsecināt. Piemēram, ilgu laiku valdīja priekšstats, ka Delfos ir sēravots un pītija nonāk ekstāzē, pateicoties sēra izgarojumiem, jo kā gan citādi viņa var pēkšņi ar putām uz lūpām kaut ko nesakarīgu izdvest. Franči izrakāja Delfus krustu šķērsu — no sēra ne smakas. Arī to mēs nezinām, kā tas notika. Vairāk tur ir mīklu. Bet, protams, ir vēlēšanās, lai viss būtu skaidrs — tāpēc cilvēks kaut ko pieņem un reproducē tālāk.

RL: Iespējams, Grieķija — tāda, kāda tā izskatās šobrīd — ir jāuztver kā palimpsests.4 Ja cilvēks, kā tūrists aizbraucis uz Grieķiju, nespēj izlasīt, kas tur apakšā ir rakstīts, viņš, mājās pārbraucis, stāsta, ka Grieķijas nav, turki, Austrumi, melns, karsts un biezs.

Ķemere: Tā Grieķija ir jāaizved uz turieni līdzi. Tur tiešām tiek darīts ļoti daudz kas tūristu labā, bet, kas attiecas uz senatnes pieminekļiem, man ne visai patīk, kā viņi cenšas ievilināt Akropolē, tā ir stipri komercializēta vieta, nakts apgaismojums, kioski, kas tur ir apkārt, tas, ka viņi tagad grib atjaunot Partenonu — tas būs par daudz skaisti... Man ļoti patīk tie pussagruvušie tempļi... Pastāvi kādu mirkli tur — un akmeņi tā kā Amfionam ceļas paši viens uz otra. Sevišķi skaisti tas bija Olimpijā... doriskās kolonnas, milzīgi bluķi, zālē ieauguši — viņi tik mierīgi tur guļ... bet pastāvi kādu brīdi tā, un tas templis top dzīvs. Man ļoti patika arī Delfos, jā, Delfi, Apollona templis ir vieta, kur dievs izvēlas, ka viņam šeit būs templis. Un neviens cilvēks, neviens arhitekts to nevarētu izdomāt. To izvēlējās pats Apollons. Un vēl man patīk, ka turpat ir stadions. Liktos, svētvieta, klusums — nekāds klusums! Jo skaļāk, jo labāk! Turpat ir teātris, tur Platons ir runājis, Gorgijs runājis, tur notikušas diskusijas un skaļi strīdi. Un tā sablīvētība — ko tur Romas laikā nesacēla! Romiešiem daudz naudas bija, blīvēja vienu mājiņu pie otras — bet... kaut kā... tas Apollons tur... ir... ir. Un grieķi paši mīl savu zemi. Mēs Delfos nakšņojām mandeļu birzī. Mani draugi bija naktī ilgāk bijuši augšā un no rīta ilgāk gulēja, es piecēlos un apstaigāju riņķī, bija ļoti kluss, aizgāju līdz viesnīciņai — viesnīcas īpašnieks stāv, atspiedies ar rokām uz balkona malas un skatās kalnos. Tur Parnasa kalns ir redzams, ainava ļoti skaista. Es apsveicinos, un viņš man pēkšņi saka tā: ziniet, tas ir dīvaini, cik gadus es šeit jau dzīvoju — un tas ir ilgi, tās olīves, kas aug tur lejā, ir manas, — bet es katru rītu iznāku uz balkona sagaidīt sauli... Es vēl pajautāju, kā jau ziemeļu cilvēks — vai arī tad, kad rīts ir apmācies? — Jā, arī tad. Un es sapratu, ka viņam tas ir svarīgi — lai arī viņam ir viesnīca, tūristi, jāgādā par brokastīm, viņš katru rītu sagaida sauli. Tas ir viņa personiskais rituāls.

RL: Šķiet, ka Grieķija Romu jūsu dzīvē tomēr aizēno?

Ķemere: Grieķu vārds man liekas dzīvāks. Latīņu valodas gramatika ir viegla, protams, arī tai ir savs šarms — tur viss tā saskan, tikpat kā nav izņēmumu, sistēma ir tik skaidra. Bet ar laiku tas apnīk. Tikai tad, kad mēs sākām lasīt kādus autorus — Cēzars nav no maniem mīļākajiem autoriem, bet Sallustijs, piemēram — kad ierunājās vēsture, Katilīnas sazvērestība, tad tu skaidri jūti, tu jūti Sallustija attieksmi pret Katilīnu, tu jau sāc ar viņu sarunāties. Bet grieķu valoda ir mūzika pati par sevi. Tur nekādas skaidrības nav, gramatikā izņēmumu vairāk nekā likumu, vienam darbības vārdam ir vairāk nekā divsimt četrdesmit formas, to neviens nevar iemācīties. Un taisni apbrīnojamā kārtā tekstu vieglāk ir lasīt grieķu valodā, nevis latīņu. Tāpēc, ka šo valodu uztver ar jušanu, bet latīņu valodā valda stingra loģika. Parasti sāk ar Ksenofontu, Romā Cēzars, Grieķijā Ksenofonts — nu, vienas militāras ekspedīcijas, tīrā bezjēdzība un garlaicība, bet es agri sāku ar Lezdiņu kopā lasīt Aristofanu — Mākoņus, par Sokratu. Kā mani sajūsmināja Sokrats, kas tur grozā plivinājās pa gaisu! Un tad Homērs... neizsmeļama aka. Homērs ir tāds, ko nevar atdarināt. Un ja jūs gribat zināt, kas ir antīkais kino, tad tas ir Homēra eposs — to visu var redzēt, precīzi redzēt. Tā laika dziedoņi ļoti labi saprata — ja viņi tikai melodiski trallinās, viņus aizmirsīs.

RL: Kāpēc jūs pametāt mūziku, vai tiešām nepietika ar melodiju, bija vajadzīgi vārdi?

Ķemere: Mūzika ir tīrais pārpratums. Bija doma, ka es braukšu uz Maskavu tālāk studēt klasisko filoloģiju, ka man izcīnīs vietu, bet īsti nebija saprotams.

Es gaidīju rektoru Arturu Ozolu atgriežamies no Maskavas, gaidīju pie viņa mājas Pārdaugavā līdz vēlam vakaram, viņš neatbrauca, nākošajā rītā es iesniedzu dokumentus un iestājos konservatorijā. Un man bija izcils pedagogs Valdis Jancis, citādi es varbūt nemaz nebūtu tur mācījusies,

bet viņa personības šarms lika turēties klavierklasē. Pabeidzu, jau strādājot

par pasniedzēju universitātē.

RL: Bet kāpēc jums likās, ka klasiskā filoloģija ir interesantāka nekā klavieres?

Ķemere: Nu, bet tas tā arī ir! Mīļo cilvēk, klavieres vajag spēlēt tiem, kas tiešām bez klavierēm dzīvot nevar, es varēju ļoti labi bez viņām dzīvot. Bet šeit es redzēju kaut ko tādu, kas mani burtiski ievilka! Vai jūs negribētu mācīties grieķu valodu? Tad jūs redzētu! Es nevaru jums paskaidrot. Vajag sākt mācīties, vajag sākt mācīties... lasīt jau var sākt diezgan ātri! Grieķu literatūrā ir ļoti daudz tādu teikumu, kuri ir ļoti saturīgi! Nevis tā, kā mēs sākām mācīties latīņu valodu — Latvia est respublica sovietica...5

Es atceros, no bērnu dienām man tēvs lasīja priekšā Šmita pasakas un Homēra Odiseju. Viņam bija ļoti skaista balss, rāma, samtaina balss, viņš ļoti skaisti lasīja heksametru. Es, protams, neko nevarēju saprast, bet man patika tas valodas ritums — ka tā nav tāda dzeja, kas izklausās emocionāli satraukta, salauzīta, bet skaisti rit. Pats viņš bija telefoninženieris, strādāja telefoncentrālē, māte bija telegrāfiste un tur viņi sapazinās. Pēckara gados, kad vajadzēja atjaunot telefoncentrāli, viņš no rītiem agri gāja projām un vakaros vēlu nāca mājās, bet, kad viņš bija mājās, es viņu redzēju tikai lasām.

Mežaparkā mani vecāki bija ienācēji četrdesmitajā gadā, vidi, kas bija veidojusies no gadsimta sākuma, mēs šeit neredzējām. Šī ir vācu repatriantu māja — tāpēc tagad īpašnieka, par laimi, nav. Kara laiku es pavadīju pagrabā. Bija uzlidojumi. Pēc kara varēja dzirdēt, kā Sarkandaugavā, fabriku rajonā, sākot un beidzot darbu, skanēja sirēnas, un katru kaucienu es vēl ilgi sapratu kā zīmi, ka jāskrien uz pagrabu. Tepat blakus kara laikā dzīvoja ģenerālis Jekelns un viņa bērni. Mēs ar brāli nācām no bērnudārza un viņi vienreiz mūs noķēra. Noliek mūs pie žoga, paši atkāpjas un tādas pistolītes viņiem rokā, šaus nos. Nospiež kaut ko un parādās sarkana uguntiņa. Mēs stāvam. Tad viņi sāka smieties un ņirgāties, un mēs sapratām, ka joks ir beidzies, un šausmīgi skrējām. Te bija arī tāda daktere Rūtenfelde, pompoza sieviete, viņai bija ļoti skaists mētelis, ūdrādas apkakle, un viņa ar kalponi gāja pastaigāties. Mazie Jekelnēni no muguras met viņai pa muguru ar sniega piku. Viņa pagriežas un saka šādus vārdus: “Kāpēc tu met pavecai dāmai ar sniegu?” Un ko tie šmurguļi saka? “Du bist keine Dame, du bist nur eine alte Frau.”6 Pēc kara vajadzēja sablīvēties, es esmu pieradusi dzīvot komunāli un iemācījusies sadzīvot. Ir lietas, kas nav jādala, kas vienkārši jāpieņem tādas, kā tās ir. Mēs te dzīvojam kā viena ģimene. Vai jums virtuve tagad būs vajadzīga, vai jūs vannu izmantosiet? Es cenšos neuzturēties bez vajadzības. Protams, labi, ka mums atļāva komunālo dzīvokli privatizēt, bet saprast to nevar: man pieder desmit piecpadsmitās daļas no visām kopīgajām telpām — desmit piecpadsmitās daļas no virtuves, desmit piecpadsmitās no tualetes... trīs piecpadsmitās un divas piecpadsmitās no manām istabām pieder viņiem, bet man pieder desmit piecpadsmitās no viņu desmit kvadrātmetriem...

RL: (vērojot palodzi, kur vīna glāzi aplido sirsenis) Sakiet lūdzu, kam jums tas trauciņš aiz loga — nē, ne tas, bet tas otrs, plastmasas?

Ķemere: Šitas? — Tur mana māte ir vainīga. Viņai bija mīksta sirds, viņa sāka barot putnus rudenī, lika uz palodzēm baltmaizīti un sviestu, kad gāja grūtāk, tad ar margarīnu, lika saulespuķu sēkliņas. Nu, māte nomira, putni grib ēst. Oktobris, vēl ir lapas, dažas tīri zaļas, silts — putni nāk, sit ar knābi pie loga. Zīlīte ir zīlīte, pasit pasit un aizlido — bet dzenis! Viņš sit tā pamatīgi. Viņš atgādina — cik tu esi cietsirdīga! Pieradināji te mani. Stikla arī ir žēl... Un tad viņš to koka daļu sit, cerēdams, ka tur varbūt kāds tārps ir iekšā. Tā es viņu te baroju. Man visi auzu pārslu krājumi aiziet šitiem broileriem.

RL: Aristofana Putni, starp citu, man pirmie palīdzēja klīdināt maldīgo priekšstatu, ka senā Grieķija — tas ir kaut kas nesatricināmi cildens, viss no marmora un balts.

Ķemere: Komēdija Putni piedauzības ziņā ir viena no tādām... atturīgākajām... lai gan zināma pikantērija tur ir. Vislielākās problēmas, tulkojot šo komēdiju, man sagādāja tas, ka tur ir pāri par četrsimt putnu sugu. Izrāde bija ļoti laba. Bet kas gan neizdevās, tā bija Līsistrate, Veras Baļunas izrāde. Nu, tā ir piedauzība — tāda, ka pat aktieri atsakās spēlēt un ir jāmeklē kāds frizieris vai grimētājs, kas uzņemas spēlēt viņu vietā. Bet grieķiem tas ir dabīgi! Grieķis var apsēsties uz skatuves, kaut ko tur vidžināt, pēc tam piecelties — un uz skatuves kaut kas paliek, viņam tas varbūt liekas smieklīgi, bet mums šodien neliktos. Tomēr viņiem jau tas asums bija politiskā satīra. Un, ja mums kā šodien trūkst, tad tieši Aristofana politiskās komēdijas, viņam nav epigonistu, neviens pat nav mēģinājis atdarināt šo žanru — jo acīmredzot tāda vārda brīvība vēl nekur pasaulē nav bijusi.

Vajadzētu lasīt senos autorus, mums taču viņi ir pieejami! Tulkidida vēsturi, kas tik lieliski pierāda to, kas ir demokrātija.

RL: Kas ir demokrātija?

Ķemere: Tulkidids vienā vietā saka — vispāratzīts neprāts. Atēnu demokrātijas vēsture ļoti labi parāda demokrātijas spožumu un postu — ka tas, ko sauc par tautu, par dēmosu, var ļoti viegli kļūt par pūli. Cik ļoti viegli var manipulēt ar tautu, sevišķi, iesaistot tautas svētumus. Atēnās, kur katrs var uzstāties tautas sapulcē un pamatot savas domas pareizību, kur visu kopīgi lemj, tauta kļuva par pūli tā saucamā Sicīlijas kara laikā. Atrodas viens ģeniāls avantūristiskas dabas cilvēks — Alkibiads, kurš pārliecina atēniešus par pilnīgu avantūru, turklāt skaidri redzams, ka viņš no tā gūs labumu! Tauta ziedo karam milzīgu naudu. Bet kāds ievēro, ka iepriekšējā vakarā ir sabojātas Hermeja statujas — hermas, kas tur tām nocirsts un sagriezts — Alkibiads vainīgs! Svētums ir zaimots, tāds cilvēks nedrīkst vadīt karaspēku. Un tas viss beidzas ar drausmīgu katastrofu. Tūkidids tieši to grib pateikt — neļaujieties tādiem demagogiem sevi vadīt! Viņš sauc savu darbu par “mantu uz mūžīgiem laikiem”, jo cilvēks, viņaprāt, nemainās un nemainīsies, daudz kas atkārtosies.

RL: Kā jūs no retorikas viedokļa vērtējat Latvijas politiķu runas?

Ķemere: Dažreiz vienkārši nejēdzīgas, neorganizētas. Un klaji demagoģiskas. Nu, nevajag tik ļoti runāt manā vārdā... Man patika, kā Šķēle runā — varbūt tas ir kompliments Liepniekam, bet Šķēle nenodeva, ka tas nav gluži viņa, viņš prata to padarīt par savu.

RL: Mēs gan jau vienojāmies, ka pilnīgi noteikti nevienam nav zināms, ko īsti grieķi ir darījuši un runājuši, tomēr īpaši gribētos saprast, par ko gan sievietes būtu runājušas adoniju svētkos, dzerot vīnu un klīstot no jumta uz jumtu kā brīvas un anonīmas būtnes. Vai to ir iespējams iztēloties?

Ķemere: Nē. Es domāju, tādas sarunas nav pat pierakstītas. Tāpat arī, kas īsti ir runāts un kādas zināšanas nodotas Eleusīnas rituālos. Sadzīviskas sarunas tās nevarētu būt bijušas. Bet tā ir mīkla.

RL: Par ko iespējams sarunāties divām sievietēm, kas sēž un dzer vīnu?

Ķemere: Satikušās un dzer vīnu? — Tad tur jau ir jābūt kādam iemeslam. Vīnu jau nevar tāpat sanākt kopā un dzert dzeršanas dēļ, tur jābūt vēl kaut kam, tur jābūt gudrām sarunām. Mēs, kad sanākam kopā, par Grieķiju vien runājam... Es būtu ar mieru parunāt par jebkuru grieķu autoru, par valodām... Es nevaru ciest politiskas runāšanas un drausmīgi, organiski nepanesu privātās dzīves apspriešanu. Man tas liekas, pirmkārt, šausmīgi garlaicīgi, Var jau būt, ka es būtu ar mieru paklausīties kāda dzīvesstāstu un izstāstīt kaut ko no sava, bet ap to pašu Grieķiju jau mans dzīvesstāsts arī grozītos, ap to pašu garu, kultūru... Nē, ja kāds cilvēks kaut ko par sevi stāsta, es labprāt uzklausu, ja tikai viņš negrib izdarīt kādus vispārinājumus par politisko situāciju un atrast, kurš ir vainīgais. Par laimi, man nav arī pārāk daudz radu, ko būtu pienākums apciemot, tikai vieni attāli radi Neretas pusē, ar kuriem es uzturu attiecības. Bet šī dzīve, kuru es dzīvoju, man aizņem ļoti daudz laika, jo es tajā gribu dzīvot tā, lai no tās būtu kāds labums. Lai es saprastu, ka tā kaut kas ir. Jūs neticēsiet, darbs man joprojām prasa ļoti nopietnu gatavošanos, kaut tur ir viens vai divi studenti — tas nav no svara. Nodarbība ir nodarbība. Universitāte ir universitāte. Sliktāka vai labāka, bet tā ir Platona akadēmijas tradīcijas turpinātāja. Man universitāte ir ļoti dārga tieši tāpēc, ka tā ir universitāte — tas saturs jau var būt ļoti dažāds. Universitāti vajag cienīt.

RL: Vai jūs, kaut kādu apsvērumu dēļ nebūdama iekopusi ģimeni, nejūtaties vientuļa? Nav grūti iztēloties, ka cita sieviete jūsu vietā par to gaustos, bet ir ļoti grūti iztēloties, ka jūs to darītu.

Ķemere: Nē, nē, vientuļa... nē, nē... kā tā var cilvēks būt vientuļš? Iespējams, ka tā var būt... Bet vienmēr taču ir grāmatas! Vienmēr tu vari atrast sev grāmatu! Un vai nu tā ir, ka nevar atrast cilvēku, ar ko varētu runāt, dalīties domās? Jūs domājat, ka tā var būt?! — Nu, ja agrāk ir bijusi ļoti sabiedriska dzīve un pēkšņi kaut kādu apstākļu dēļ vairs nav. Ja kāds ir slims, nevarīgs, ne visai bagāts un nevienam nav vajadzīgs — jā, varbūt viņš tad var izjust to, ka nevienam nav vajadzīgs...

RL: Kas jums ir svarīgāk — lasīt vai sarunāties?

Ķemere: Es nevaru sarunāties, ja neesmu pietiekami daudz lasījusi. Lasīt var vienmēr. Naktīs es aizmiegu ar Platona Teaitētu rokās un tas man nokrīt uz grīdas, miegs uznāk, bet es turpinu domāt un skaidri dzirdu, ka sapņos es runāju grieķiski. Un tas drausmīgākais ir tas, ka neviens neatbild.

Foto: Uldis Tirons Foto: Uldis Tirons

RL: Kas ir platoniska mīlestība?

Ķemere: Grieķi to šķīra — fīlija bija draudzība, bet īsta kaislība — erots. Platoniskais tomēr ir fīlija.

RL: Un kā ar fobijām — vai grieķiem tiešām bija tik daudz baiļu, vai mēs esam tikai izmantojuši viņu vārdus savām?

Ķemere: Izmantojuši viņu vārdus, protams. Ksenofobija, piemēram, viņiem nepavisam nebija raksturīga. Aristotelis, piemēram, Atēnās nebija pilsonis — vai tādēļ viņam nebija liceja? Priekš kam viņam tautas sapulce, ja viņam ir skolnieki!

RL: Kāpēc modē ir budisms, pareizāk sakot, viss, ko mēdz dēvēt par “Austrumu mācībām”, nevis Grieķija?

Ķemere: Tāpēc, ka tās ir mācības. Grieķijā jau nav mācības, tā ir filosofija. Ļoti nopietna doma, kas nav ieliekama kaut kādos noteiktos rāmjos, doma, kas atklājas tekstos. Nav īsā kursa. Nevar iztaisīt sentencēs, ietvert formulējumos. Grieķija tā plaši modē nebūs, jo tas ir pārāk smags nesamais, ko nevar primitivizēt, paņemt un lietot. Labi, Seneka bija stoiķis, bet nez vai viņam bija tik vienkārši ņemt un aiziet no dzīves, un nez vai viņš to būtu darījis, ja Nērons nebūtu pavēlējis, ja viņš nebūtu zinājis, ka pretējā gadījumā to ar viņu izdarīs kāds cits. Un, ja kāds grib iedomāties, ka viņš kļūs par stoiķi, ja izlasīs visu, kas no stoicisma ir saglabājies, ka viņš būs kā Seneka un apātiski pacietīs visu, ko dzīve nes — es domāju, ka nē.

Man šausmīgi nepatīk, ja sanāk kopā cilvēki, kas ir kaut ko lasījuši no šā un no tā, kaut kādu Berdjajevu, kaut kādu Solovjovu, varbūt arī Pjatigorski ir palasījuši, vēl kaut kādus tur modernos, un tagad nu viņi risinās (teatrāli) pasaules problēmas! Pasaules likteņus. Tāda grābstīšanās! To es ciest nevaru! Man šajā ziņā patīk Ad fontes7 sanāksmes: viss ir ļoti ļoti konkrēti un jebkurai domai, ko izsaka, ir jābūt argumentētai, citādi viņa nemaz nepastāv. Tas uzliek atbildību, tam, kas runā, un tur nav nekāda pasaules likteņu spriedelēšana. Nevajag inteliģenci, nevajag misijas apziņu! Līdz ar tām tukšajām glāzēm tās domas tur paliek, nekā tur nav. Bet šeit ir grūts darbs, domas argumentācija.

RL: Kā ir samērota jūsu “dzīve tekstos” un “dzīve mazajā, siltajā ķermenītī”?

Ķemere: Man tas mazais siltais ķermenītis tā kā mīļš... Tā kā ļoti mīļš... es nevaru tā droši skatīties nāvei acīs un teikt: ha! Patīk ķermenītis, gribas viņā vēl pabūt. Tas, ka varētu kādreiz atkal atdzimt kādās siltās zemēs, citā siltā ķermenītī — tas mani absolūti neskar. Paverieties uz šo atlētisko cilvēku! Es nodarbojos ar sportu. Man jau tā veselība nav bijusi nemaz tik laba, es esmu ar sirdi gulējusi slimnīcā un ārsti teikuši — vai dieniņ, jums ir ļoti slikti. Pirms gadiem sešiem, kad viņi pateica, ka man ir sirds reimatisms, es sāku intensīvi nodarboties ar sportu. Te blakus ir stadions,

es sāku no rītiem skriet — trīs kilometrus vai sešus kilometrus —

un tad gāju uz darbu. Bet skriešanu vajadzēja pārtraukt, jo suņi ķērās kājās un nebija valdāmi. Lai kā es lamājos

un teicu, ka te ir sabiedriska vieta,

tas uz suņu saimniekiem neiedarbojās. Tad es ievēroju, ka blakus ir kultūrisma zāle — kur visādi dzelži — un nolēmu, priekš kam man ar suņiem kauties,

es iešu cilāt tos dzelžus. Pāris treneri pajautāja: “skoļko vam ļet?”8 un atteica, bet viens par maksu paņēma.

Beigās es varēju ar piecdesmit kilogramu stangu — stanga pati sver divpadsmit kilogramus! — uz pleciem notupties

un piecelties, un ne vienreiz vien! Treneris bija šausmīgi rupjš tēvainis,

bet viņš teica, ka man ir panākumi — tur taču tādi jauni puiši vien gāja! Kultūrisms! Tas vārds man riebās,

bet tie dzelži tīri labi patika.

Viņš man teica: “Posļedņij šans u vas!”9 Es jūs gatavošu uz Kipru, kur būs sieviešu kultūrisma sacensības!

Tās Kipras dēļ es gandrīz biju ar mieru... Klasiskie filologi, kas nodarbojas ar antīko literatūru — viņi ilgi dzīvo.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––

1 svaigs urīns (latīņu val.)

2 mūžība (sengrieķu val.)

3 Aristīd Ivanovič, mēs jau esam tikušas līdz burtam s (krievu val.)

4 Otrreiz uzrakstīts teksts uz papirusa vai pergamenta, kur iepriekšējais teksts ir izdzēsts. Pētnieki, kas nodarbojas ar palimpsestiem, cenšas, nesabojājot virsējo tekstu, izlasīt izdzēsto. Piemēram, Cicerona Par valsti izdevās atrast zem Augustīna Par dievu pilsētu.

5 Latvija ir padomju republika

(latīņu val.)

6 Tu neesi nekāda dāma, tu esi veca sieva (vācu val.)

7 klasisko un orientālo pētījumu centrs Rīgā

8 Cik jums gadu? (krievu val.)

9 Jums ir pēdējā iespēja (krievu val.)

Raksts no Maijs, 2000 žurnāla