Jaunais

Tur
Jau viņš nāk, šis klasiskais iepriecinājums,
Vērsis vai Kristus, slēpdamies bārdā,
Zibeņodams bez elsas, bez vārda – kā Dievs!

Edvīns Raups

Pirms kādiem gadiem 18. novembra svinībās dievbijīga trimdas latviete plašākā pulkā runāja par likumiem, kas viņas mītnes zemē pieņemti pret “maukošanu”. Viņa piesauca šo vārdu tik skaļi, tieši un brīvi, kā ticīgs cilvēks var piesaukt tikai Svēto Rakstu vārdus. Tas arī bija vārds no Svētajiem Rakstiem, kurš liecināja, ka viņai bija pierasts Ernsta Glika tulkojums, ko viņas vecāki droši vien bija paņēmuši līdzi emigrācijā, un nevis tā dēvētā Londonas 1965. gada versija, kur “maukošana” jau bija aizstāta ar “netiklību”. 

Šoruden, 13. oktobrī, iznāca hronoloģiski trešais lielais Bībeles tulkojums latviešu valodā. Bībeles biedrības tulkotāju komisija, nosirmodama zem iepriecinājuma (vai jūga), pie tā bija strādājusi 17 gadu. Tas ir pirmais tulkojums, kurš iznāk brīvā un neatkarīgā Latvijā. Tas ir arī pirmais ekumeniskais tulkojums, jo tajā iekļautas katoļu un pareizticīgo kanona grāmatas. Tas ir ļoti gaidīts darbs. Bībeles biedrības mājaslapā jau pirms vairākiem gadiem bija ievietots laika atskaitīšanas taimeris, kas rādīja, cik stundu, minūšu un sekunžu atlikušas līdz trešajai atnākšanai. Šobrīd visi cipari ir sasnieguši nulli.

Ar “Bībeli” Rietumu pasaulē parasti saprot kanonisku kristietības svēto rakstu krājumu, kura pirmā daļa – Vecā Derība – ir jūdu svētie raksti senebreju un aramiešu valodā. Ja Kristus sekotāji nebūtu atstājuši liecības par sava Skolotāja dzīvi un nāvi, kā arī vēstules un citus vēstījumus, no kuriem sastāv Jaunā Derība, pēc jūdu svēto tekstu tulkojumiem Rietumu pasaulē nekad nebūtu radusies tik liela nepieciešamība. Jau pirmo kristiešu lielais vairākums Veco Derību, kuras apsolījumus Kristus viņu ieskatā bija nācis piepildīt, lasīja tulkojumā uz sengrieķu valodu jeb, precīzāk, koinē – hellēnisma laika sarunvalodu. Vissenākā pilnīgā kristiešu Bībele ar abām Derībām līdz mūsdienām saglabājusies tieši grieķu manuskriptos. Jau pašos Bībeles rašanās pirmsākumos bija vajadzība kaut ko tulkot – kaut ko pārnest ne tikai uz citu valodu, bet arī uz citādu jēdzienu un reliģisko priekšstatu sistēmu.

Agrīnajos kristietības gadsimtos Romas impērijā visu Bībeles tekstu iztulkoja vispirms latīņu valodā un tad impērijas kaimiņvalstu valodās – armēņu, etiopiešu, gruzīnu, koptu, sīriešu un citās. Kristīgā pasaule līdz pat 16. gadsimtam lietoja svētā Hieronima tulkoto latīņu versiju – tā dēvēto Vulgātu. Centienus tulkot citās valodās, piemēram, dzimstošajās romāņu valodās, Baznīca uzskatīja par ķecerību un tulkojumu aizmetņus iznīcināja.

Šī situācija mainījās, sākoties reformācijas kustībai, kas 16. gadsimtā aptvēra lielu Eiropas daļu. Tulkošanas darbus tad virzīja pārmaiņas garīgajā dzīvē un latīņu valodas prasmē, kas radīja nepieciešamību lasīt Bībeli dzimtajā valodā, kā arī pārmaiņas sabiedrībā, ko izraisīja Gūtenberga izgudrotā grāmatu iespiedprese. Bībele Rietumeiropā bija pirmā masveidā drukātā grāmata, kura vairāk nekā jebkura cita grāmata ir ietekmējusi valodas, literatūru, vēsturi un eiropiešu izpratni par sevi un savu kultūru vispār. Zemēs, kurās valdīja reformācijas idejas, tā dēvēto vernakulāro tulkojumu paraugs bija 1534. gada Lutera Bībeles tulkojums vācu valodā, ko uzskata par modernās vācu valodas aizsākumu. Šim Bībeles tulkošanas periodam pieder arī pirmā latviešu Bībele, ko izstrādāja Ernsta Glika vadībā.

Trešais Bībeles tulkošanas posms sākās 19. gadsimta sākumā, kad daudzās valstīs šim darbam pievērsās jaundibinātās Bībeles biedrības. Šajā periodā parādījās līdz tam nebijuši centieni pret tekstu attiekties starpkonfesionāli, kā arī radās vismaz trīs dažādi Bībeles tulkojumu veidi – zinātniskais tulkojums, ceremoniālais jeb sakrālais, tas ir, Baznīcas vajadzībām veikts tulkojums, un poētiskais tulkojums. Visgrūtāk veicamais, iespējams, gan tolaik, gan mūsdienās ir tieši ceremoniālais tulkojums, jo tas atrodas it kā spīlēs starp lielu un pat ļoti lielu kristīgo lasītāju auditoriju, kas ir pieradusi pie noteiktas konfesionālas sapratnes, un dažādiem triecieniem šai sapratnei, ko rada manuskriptu teksta un Bībeles laika vēstures zinātniska izpēte.

Bībele ir heterogēns veidojums no dažādu žanru tekstiem, kuru lielākā daļa ir grūti lasāmi un saprotami bez priekšzināšanām. Tāpēc šķiet paradoksāli, ka tieši Bībele ir visvieglāk pieejamā grāmata pasaulē. Ņemot vērā tulkojumu skaitu dažādās valodās (tostarp 590 Āzijas un 420 Okeānijas valodās), aprēķināts, ka 98% no visiem pasaules cilvēkiem ir pieejams vismaz vienas Bībeles grāmatas teksts valodā, kura ir šo cilvēku dzimtā valoda vai kurā viņi var to izlasīt, ja vien prot lasīt.

Pavisam cits jautājums ir par to, kādas kvalitātes tulkojums cilvēkiem ir pieejams un ar kādiem mērķiem šis tulkojums veikts. Jaunais Bībeles tulkojums latviešu valodā ir radies noteiktā laikā un noteiktas tradīcijas ietvaros. Jaunajai Bībelei ir trīs galvenās īpašības. Pirmkārt, Bībeles tulkošana gan iepriekšējos divos gadījumos, gan arī tagad pamatā ir bijusi kristiešu lieta. Biedrības mājaslapa, viņu informatīvie izdevumi un atklāšanas gaisotne lika manīt, ka teksta galvenā (bet, protams, ne vienīgā) auditorija ir ticīgie un teksts paredzēts mācīšanai un kalpošanai draudzēs. Par to liecina ne tikai lielāko Latvijas kristīgo konfesiju pārstāvju dalība tulkošanas komisijas sēdēs, bet arī fakts, ka Jaunās Derības tulkotājs Aleksandrs Bite jutās spiests atbildēt uz saņemtajiem iebildumiem pret Ulža Bērziņa – kurš nav kristietis – un Jura Cālīša – kurš par liberāliem uzskatiem izslēgts no LELB – piedalīšanos izdevuma tapšanā. Bite uzsvēra, ka viņu iesaiste ir bijusi korekta un vērtīga un ka nekādas nekristīgas vai kristīgi liberālas manipulācijas ar tekstu neesot pieļautas.

Jaunās Bībeles teksts cenšas vienlaikus izpildīt divus uzdevumus – ņemt vērā zinātnisko teksta kritiku un neaizvainot dažādās konfesijās pastāvošo tradīciju. Tas ir izdevies, vēsturiski korektāko teksta variantu liekot pamattekstā un nekorekto, bet dažām konfesijām būtisko nobīdot zemsvītras piezīmēs. Šo piezīmju saturs gan nekādus tālākus soļus nesper. Tā, piemēram, Jāņa 1. vēstulē 5:7–8 pamattekstā lasāms: “Jo ir trīs liecinātāji: Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir viens.” Zemsvītras piezīmē minēts, ka “dažos manuskriptos” esot: “Jo ir trīs liecinātāji debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens…” Šiem vārdiem ir bijusi zināma nozīme Svētās Trīsvienības nostiprināšanā par kristīgu dogmu. Tomēr mūsdienu teksta kritikas vienprātīgs atzinums šo teikumu, kas nav atrodams par agrīniem viduslaikiem senākos manuskriptos, uzskata par vēlāku iespraudumu. Tādā ziņā tulkotāju norāde “dažos manuskriptos” ir kā pusceļa iešana vai pat apstāšanās ar vienu paceltu kāju, jo tā abus teksta variantus it kā nostāda vienā līmenī.

Uz iespējamiem iebildumiem komisija gan daļēji jau bija sagatavojusi atbildes, piemēram, sakot, ka teksta auditorija ir “cilvēki, kas pabeiguši vidusskolu”, un uzsverot, ka šī Bībele nav komentēts izdevums. Tādējādi, ja kāds nesaprot, kāpēc Lieldienas svin nevis trīs dienas, bet divas dienas pēc Lielās piektdienas, lai gan ir teikts, ka augšāmcelsies trešajā dienā, tad to viņš nesapratīs arī tagad. Taču būtiskākais, protams, ir viņu īpašie darba apstākļi un attiecības ar lasītājiem. Cilvēkiem, kas uz šo raibo un kašķīgo tautu – kristiešiem – noskatās no malas, ir grūti aptvert, cik lielā mērā baznīcas tradīcija dažām ticīgo grupām var šķist svarīgāka par vēlmi saprast svēto tekstu tādu, kāds tas tika uzrakstīts, – it kā vispirms būtu nostiprinājusies kristietība un tikai tad sarakstīti evaņģēliji. Kad 2007. gadā kā pirmais putniņš parādījās Jaunās Derības tulkojuma pagaidu versija, Mateja evaņģēlijā 24:34 un cituviet, kur Jēzus sola atgriezties, bija lasāmi viņa vārdi: “Šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks.” “Paaudze” noteikti ir atbilstošāks genea tulkojums Jaunās Derības valodas kontekstā nekā “cilts”, taču, nomainot “cilti” uz “paaudzi”, rodas nopietnas teoloģiskas grūtības. Sanāk, ka Kristus, kurš neatgriezās savu sekotāju paaudzes laikā, nav izpildījis savu solījumu, un šī solījuma neizpildīšana var apēnot uzticību citiem viņa solījumiem un apgalvojumiem. Daži kristīgie lasītāji šādas izmaiņas tulkojumā uztver ļoti asi, nevēloties ne iedziļināties, ne kaut ko zināt par teksta grūtībām. Šī panta sakarā Valdis Tēraudkalns min Bībeles biedrības saņemtās sūdzības par tulkotāju paviršību un pat necieņu pret svēto tekstu. Kāds pensionēts luterāņu mācītājs nikni uzbrucis tulkotājiem, rakstot, ka “līdz ar to Evaņģēlija vēstījums padarīts par nepiepildījušos pasaku, bet Kristus – par blefotāju”.

No šīs pirmās iezīmes – kristiešu tulkots teksts kristiešiem – izriet arī otrā. Jaunā Bībele ir ceremoniāls tulkojums – tam jāapmierina ne tikai teoloģiskās, bet arī liturģiskās vajadzības. Baznīcas liturģiskā valoda ir ārkārtīgi sena, un tā mainās ļoti lēnām. Kā gatavojoties pretestībai, Bībeles biedrība vēl pirms tekstu izdošanas izplatīja aptaujas anketas, kurās bija iespējams atķeksēt atbildi “turpināšu lietot tikai veco tulkojumu” vai “domāju, ka lietošu gan veco, gan jauno”. Jau šobrīd ir skaidrs, ka ne visās draudzēs Dievu piesauks tikai kā “Kungu”, nevis kā “To Kungu”, kā ir iegājies kopš Glika, kurš vācu valodas ietekmē vietniekvārdu “tas” lietoja artikula nozīmē. Lai jauno tulkojumu lietotu liturģijā, konfesiju augstākajām varas iestādēm tas oficiāli jāapstiprina. Tikai šāda oficiāla apstiprināšana “piepildīs” to virsuzdevumu, ko sev izvirzīja tulkotāju grupa. Nav skaidrs, kad tas notiks, jo tam vajadzīga ne tikai zināma saņemšanās, bet arī darbs un līdzekļi. Piemēram, no jauna jāizdod liturģiskās grāmatas, kurās katrai dienai ir piemeklēti lasījumi no Svētajiem Rakstiem. Jāšaubās, vai spilgtākie izteiksmes jauninājumi jebkad sasniegs baznīcas dziesmas, vēl jo vairāk tāpēc, ka paaudzei, kas tās zina no galvas un dzied katru svētdienu, diez vai atliks laika vēl šajā dzīvē pāriet uz jauno Bībeli.

Te gan jāpiebilst, ka izmaiņas starp veco Jauno Derību un jauno Jauno Derību nav tik milzīgas un ar svarīgākajiem tekstiem tulkotāji ir apgājušies īpaši uzmanīgi. Piemēram, Tēvreizes tekstā no Mateja evaņģēlija vienīgā izmaiņa ir “atpestī mūs no ļaunā”, nevis no “ļauna”. Konceptuāli to var saprast kā būtisku precizējumu maniheisma virzienā, bet diez vai kopīgajās lūgšanās baznīcā viens garāks “ā” kādu izsitīs no līdzsvara.

Treškārt, Bībele nav pārtulkota vienkāršākā, piezemētākā, mūsdienu latviešu valodai tuvākā valodā. Raksti turpina runāt tajā pašā īpašajā, vienlaikus no mums tik attālinātajā un tomēr tik familiārajā sakrālo tekstu izteiksmē, kas nav salīdzināma pat ar citu antīko tekstu tulkojumu izteiksmi. Komisija no šīs valodas upes nevienā vietā nav izkāpusi. Brīžiem viens arhaisms vienkārši līgani nomainīts uz citu. Saglabāti arī daudzi idiomātiskie izteicieni (“kam ausis dzirdēt”) un arhaiskā leksika (“biķeris”, “lēnprātīgs”, “zūdīšanās”), un vēl aizvien ar “runāšanu uz viņiem” latviešu literārajā valodā nodarbojas tikai Kristus.

Reliģisku apsvērumu dēļ Jaunās Derības tulkojumam pievērš un pievērsīs lielāku uzmanību nekā Vecās Derības tulkojumam, taču tieši pie pēdējā šī izdevuma ieguldījums ir vislielākais. Pirmkārt, ir iztulkotas vairākas grāmatas, kas līdz šim latviski nebija pieejamas; otrkārt, dzejas teksti pirmo reizi Bībelē ir atveidoti kā dzejas teksti; un, treškārt, Vecās Derības tulkotājiem ir bijušas daudz brīvākas rokas izdarīt kardinālas izmaiņas, pilnīgi aizslaukot veco versiju iestrādes, un viņi šo brīvību ir izmantojuši. No pirmajiem iespaidiem var teikt, ka Vecās Derības Dievs, viņa eņģeļi, patriarhi un pravieši izsakās asāk un knābjošāk un vēl mazāk par sevi paskaidro, nekā tas bija vecajā, poētiski nogludinātajā un brīžiem liekvārdīgajā 1965. gada versijā. Citēšu divas nejauši uzšķirtas vietas: “Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Ismaēls, jo Kungs tavas ciešanas uzklausījis! Un viņš būs cilvēks kā mežēzelis! Viņa roka – pret visiem, un visu roka pret viņu, un visiem saviem brāļiem viņš iepretī mitīs!” “Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!”  Daudzās jautājuma zīmes kopā ar izsaukuma zīmēm, elipses un tāds kā hiphopa ritms tekstam piešķir nebijušu tiešumu un nepastarpinātību. No otras puses, var iebilst, ka teksts ir zaudējis savu daiļskanību un kāpjošo plūdumu, kas ļāva nesteidzīgā ritmā uztvert svarīgākos elementus. Piemēram, desmitais bauslis, kas vecajā, 1965. gada, tulkojumā skanēja: “Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder,” – ir kļuvis ļoti aprauts: “Neiekāro sava tuvākā sievu, vergu, verdzeni, vērsi, ēzeli – neko, kas ir tavam tuvākajam!” Tulkotāju brīvās rokas arī jūtami mazinājušas kristīgās leksikas un gara klātbūtni Vecajā Derībā, kur iepriekš tie acīmredzami bija ietulkoti iekšā – piemēram, kristiešiem tik būtiskajos Psalmos. Pirmā psalma tekstā ne bez pārsteiguma lasām: “Svētīts, [..] kam par Kunga bauslību prieks,/ kas dudina viņa bauslību/ dienu un nakti!” Bauslības “dudināšana” izklausās nedaudz smieklīgi.

Manuprāt, Jaunās Derības tulkojums kaut kā citādi – neitrālāk – ir pārnesis Pāvila stilu un runas veidu. Piemēram, vecajā versijā viņš korintiešiem sacīja: “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Jaunajā tulkojumā šajā teikumā vairs nav ne drūmi ironiskā piesitiena, ne patosa, ne retoriskā kāpinājuma. Viņš vienkārši saka: “Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto.” Grieķu tekstu var izlasīt gan tā, gan šitā, bet piekritīsiet, ka pēc izvēlētās izteiksmes te mēs it kā satiekamies ar diviem atšķirīga temperamenta cilvēkiem. Ja es pareizi saprotu, tas Pāvils, ko senāk pazinām, mums caur Gliku nāca no viņa garabrāļa Mārtiņa Lutera tulkojuma vācu valodā. Luters vienkārši Pāvilu tā saprata, un šī sapratne gāja tulkojumam pa priekšu. Luteru var saprast, ja skatāmies tikai uz notikumu gaitu un Pāvila “diskursīvo tehniku” – ar savējiem runājot, viņš tikai atkārto un atkārto, ka visas tautas un varas tagad ir kļuvušas par Kristus tautu Kristus varā, bet, kad viņam draud publiska nopēršana par nekārtību celšanu, apelē pie tā, ka ir “Romas pilsonis”, kuru nedrīkst sodīt bez tiesas sprieduma (Apd. 22:25).

Runājot par sintaksi, šķiet, ka nav bijis ne vienotas pieejas Vecajai un Jaunajai Derībai, ne arī fundamentālas tulkošanas principu saskaņošanas starp tulkotājiem. Piemēram, Jaunās Derības stāstījums – kā noprotams, Ināras Ķemeres ietekmē – ir iztīrīts no ievadošajiem saistvārdiem: no “jo” vai “un” teikuma sākumā, kurus tulkojot, nevajadzīgi tiek pārtulkota grieķu valodas nepieciešamība parādīt saistību starp gramatiskajiem nogriežņiem, kad nav ne atstarpju starp vārdiem, ne pieturzīmju. Bet paskatīsimies uz 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu. Pie tās ir jūtams stingrs un principiāls tvēriens! Jaunajā tulkojumā šī nodaļa sastāv no 38 teikumiem un 37 no tiem sākas ar “un”. Vienīgais teikums, kurš nesākas ar “un”, protams, ir pirmais: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Salīdzinājumam: vecajā, 1965. gada, tulkojumā šī nodaļa sastāvēja no 45 teikumiem un tikai 33 no tiem sākās ar “un”. Redaktors Ernests Blese acīmredzami bija gribējis ieviest nelielu variatio daiļskanības labā. Vairākās vietās viņš teikumu sāka ar “tad”, kurus stingrā roka tagad izplūkusi.

Jau no šī īsā ieskata redzams, kā gaisma no jaunā tulkojuma krīt arī uz abiem iepriekšējiem – uz “Gliku” un uz “Blesi”.

Gliks piederēja pie tās vācu filologu cilts ar augstajām pierēm un plašajiem spārniem, kas lika pamatus modernās valodniecības namam. Saksijā dzimušais Ernsts Gliks (1652–1705) bija studējis teoloģiju, retoriku, ģeometriju, ģeogrāfiju, vēsturi un senās valodas; viņš varēja tulkot no senebreju, sengrieķu un latīņu valodas. Kā prāvests ieceļojis Livonijā 21 gada vecumā, viņš lielā tempā apguva arī latviešu, igauņu un krievu valodu. Pēc tam, kad astoņu gadu laikā bija iztulkojis Bībeli latviski (tiesa, tajā iestrādājot senākus Manceļa un Fīrekera tulkojumu fragmentus un ne bez palīgiem) un iestādījis divus ozoliņus pie sava Alūksnes nama, viņš ar steigu metās pie Bībeles tulkošanas krieviski.

Viņa Alūksnes mājā (nevar neizstāstīt šo stāstu), kur tagad iekārtots muzejs, dzīvoja ne tikai viņa sieva, pieci bērni un kāds krievu mūks (lai uzlabotu Glika valodas zināšanas), bet kopš 17. gadsimta 90. gadiem arī maza meitenīte, vārdā Marta Elena Skavronska. Šo bērnu Gliks bija adoptējis pēc tam, kad viņas vecāki nomira no mēra. Meitene, kura pie viņiem kalpoja par apteksni un kurai ievērojamais poliglots neiemācīja ne lasīt, ne rakstīt, acīmredzami izauga ne tikai ļoti pievilcīga, bet arī īpaši sirsnīgas un maigas dabas. Pēc Ziemeļu kara, kurā Alūksne krita Krievijas rokās un Gliks ar visu saimi bija spiests pārcelties uz Maskavu, izdarīgo jaunavu iekārtoja darbā par vešerieni pie kņaza Aleksandra Menšikova. Pie šī Menšikova viņu satika un noskatīja kņaza labs draugs cars Pēteris Pirmais, paņēma sev par mīļāko un vēlāk apprecēja. Glika audžumeita kļuva par pirmo Krievijas carieni Katrīnu I. Daudzie Glika bērni tika pie carienes par galminiekiem, bet pats Gliks – šis vīrs starp Luteru un Dekartu – diemžēl nomira jau 1705. gadā, tikai iesācis tos daudzos darbus, kurus bija solījis Pēterim Pirmajam: iztulkot un iespiest krievu Bībeli, sagatavot jaunas mācību grāmatas, iekārtot ģimnāziju ar filozofisku ievirzi. 1935. gadā pēc Endzelīna ierosmes Latvija izteica lūgumu ļaut Gliku pārapbedīt Latvijā, bet viņa kapu Marijas birzī vairs nevarēja atrast.

Jaunās Bībeles atklāšanas pasākumā šā gada 13. oktobrī, kas no Doma pārcēlās uz bijušo kino Rīga, Zviedrijas vēstnieks nolasīja Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava apsveikuma vēstuli. Daudzi pirmoreiz uzzināja, ka gan kroņa kase, gan zviedru privātpersonas tulkojuma izstrādāšanai ziedojuši naudu. Šim faktam ir gara un zīmīga priekšvēsture. Glika autobiogrāfiskie materiāli un veids, kā viņš runā par savu darbu, vedina domāt, ka viņš pats to uzņēmies, jo redzējis, ka nabaga latviešiem, kas jau 500 gadus skaitās kristīti, nav savu Svēto Rakstu. Patiesībā viņš bija norīkots izpildīt augstāku politisku gribu. Pirmo Bībeles tulkojumu zviedru pārvaldītajā Livonijā pasūtīja zviedru valdība ar skaidru mērķi – izplatīt reformācijas idejas, un šī darba sponsors bija Zviedrijas toreizējais karalis Kārlis XI.

Saka, ka Glika tulkotā Bībele ir viens no diviem pīlāriem, uz kuriem atbalstījās latviešu literārā valoda; otrs būtu folklora. Gliks darināja virkni jaunvārdu (“dzimtene”, “noziedzība”, “pamats”, “trakulis”, “vadonis”, “viesības”) un rakstos fiksēja senos vārdus, kas nav atrodami tautasdziesmās (“attapt”, “īgt”, “sekties”, “zaimot”). Viņš radīja ap 250 jaunu idiomu vai idiomātisku izteicienu, kas ir kļuvuši par organisku latviešu valodas daļu (“nāves grēks”, “saucēja balss tuk­snesī”, “pērles cūkām”, “pastarā diena”).

Atšķirībā no citiem 16. un 17. gadsimta latviešu tekstiem Bībele kopā ar katķismu un dziesmu grāmatām bija domāta plašam lasītāju lokam. 17. gadsimta beigās lasīšana tautā jau bija kļuvusi par nozīmīgu sociālu parādību. No 1500 iznākušajiem Bībeles eksemplāriem zemnieki par saviem līdzekļiem esot iegādājušies vairāk nekā 850. Tas ir iespaidīgs skaitlis, ņemot vērā grāmatas augsto cenu. Tā maksāja 4,5 dālderus, kas līdzinājās 120 vai pat 150 klaušu dienu vērtībai. Par vienu dālderi tolaik varēja nopirkt 17 kilogramus gaļas vai 100 kilogramus rudzu.

Jāpiepūlas, lai iztēlotos, kā šis, lai arī turīgais, latviešu zemnieks lasīja par visiem tiem levītu rituāliem, cīņām ar filistiešiem un tempļa graušanām – bez jebkādām zināšanām par senajām civilizācijām un šo notikumu kultūras kontekstu. Vai kā viņš iztēlojās Niedru jūru, Sīnaja kalnu vai Galileju – vietas, kuras nevarēja atrast uz kartes un kuras ne viņš pats, ne viņa pēcteči neredzēja pat bildēs vēl vairākus gadsimtus. Jāpiepūlas arī, lai iztēlotos, ko pieaugušam cilvēkam nozīmēja pirmā saskarsme ar rakstu valodu un iespēja lasīt personīgi un privāti – nevis ar garīdznieku starpniecību klausīties lasītā tekstā. To, kā šos tekstus uztvēra, iespējams, vajag meklēt pie Vecā Stendera, kurš 18. gadsimta vidū darbā “Svētie stāsti”, ko vēlāk pārsauca par “Mazo Bībeli”, īsi rezumēja un ar skaidrām pamācībām apdarināja vairāk nekā 100 spilgtākās vietas no Bībeles. Piemēram: “Marija dziedāja to slavēšanas dziesmu: mana dvēsele teic augsti to Kungu. Ko mācies no tā? – Atbildi: Jaukas dziesmas allažiņ jauki pieder.” Vai: “Rebeka bija viena bagāta vīra meita, un tomēr viņai bija jāiet lopus kopt. Ko mācies no tā? – Atbildi: Ka vecākiem būs savus bērnus un audzēkņus pie darba turēt. (Tāpēc neņurdi, kad tēvs un māte jeb saimnieks un saimniece tev piespiež pie darba.)”

Kā latviešu zemniekam zviedru laikos klēpī iekrita Gliks, tā pie “manas paaudzes” pašās padomju gadu beigās vai mazliet agrāk nonāca no ārzemēm puslegāli ievestais otrais tulkojums – tā dēvētais “Blese”. Atceros, ka zaļās grāmatiņas pirmajā lapā bija rakstīts, ka tā domāta dalīšanai par velti, bet tas ievedējiem vai ieveduma saņēmējiem netraucēja to pārdot. Otro latviešu Bībeli tulkoja dažādi valodnieki dažādās trimdas zemēs. Tulkoja vairāk nekā 30 gadu, un arī tad Maincā dzīvojošais profesors Ernests Blese, kurš projektā iekļāvās tikai pēdējos septiņus gadus un tikai kā redaktors, nevis tulkošanas grupas vadītājs, jutās nepamatoti steidzināts, uzdevuma nastas nomākts un neapmierināts ar iznākumu. Viņam vajadzējis pārlabot gandrīz katru teikumu un apkarot gan seno valodu, gan vēl vairāk – latviešu valodas vājo zināšanu sekas. Viņa teoloģiskie konsultanti bija Rietumeiropā dzīvojošie latviešu mācītāji. Vienu daļu teksta jau nodeva salikšanai, bet pārējo Blese kā traks vēl turpināja rediģēt. Viņš nomira, nesagaidījis grāmatas iznākšanu. Tā iznāca 1965. gadā Londonā kā Britu un ārzemju Bībeles biedrības izdevums.

Kad šī Bībele mūs sasniedza vēl Padomju Savienībā, diez vai daudzās drukas, komatu un sintakses kļūdas kāds vispār ievēroja un uzreiz atzina par kļūdām. Raksturīgi tam laikam, izdevumam nebija ne priekšvārda, ne pēcvārda, kas skaidrotu darba tapšanas apstākļus vai minētu tulkojuma autorus, ne lietpratīgu piezīmju. Kā tagad uzzinām, izdevēji atteikušies no domas par komentāriem, bažīdamies, ka tie būs konfesionāli vienpusīgi.

Šī Bībele tomēr ir bijusi ārkārtīgi ietekmīga. Es pat domāju, ka tā bija vēl jo vairāk ietekmīga tieši tāpēc, ka bija tik monolīta savā negrozāma teksta uzstādījumā, savā nepaskaidrošanā; tā teica tikai to, ko teica, piedāvājot ārprātīgu subjektīvas interpretācijas brīvību; tā vienkārši stādījās priekšā kā Dieva Vārds. Mums, kas daži vēl bijām tikai pusaudži, tolaik nebija pieejams nekāds cits reliģisku vai pat filozofisku tekstu korpuss, kas sniegtu līdzvērtīgu tik radikāli pretēju pasaules redzējumu un izteiksmi tam, ar ko bijām auguši. Nebija, piemēram, tādu Platona vai Aristotela kopotu rakstu, ar kuriem pusaudžu gados varēja nejauši sastapties brīvās Eiropas bērni.

Es domāju, ka milzīgais biblisko motīvu un alūziju daudzums mūsdienu latviešu dzejā ir skaidrojams ne tik daudz ar dažu autoru personīgu pievēršanos kristietībai, kā ar šīs Bleses Bībeles svešādās poēzijas un neskaidrības ietekmi. Minēšu tikai vienu piemēru. Kad dzejniece Agnese Krivade raksta: “svētīgi, svētīgi sasvīdušie/ svētīgi uz mirkli izgājušie…,” – kā viņa saprot “svētīgi”? Vai “svētīgs” ir tāds, kas saņēmis svētību un to izstaro tālāk? No jaunā Bībeles tulkojuma beidzot kļūst saprotams, kā tas bija jāsaprot. “Svētīgie” nozīmē “laimīgie”: “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība.”

Ja kaut kur tautā ir noticis sagatavošanās darbs jaunajam tulkojumam, man šķiet, tas ir noticis pie dzejniekiem. Jau pirms vairākiem gadiem varēja ievērot, kā Edvīns Raups no “Tā Kunga” dzejā pamazām pārgāja uz “Kungu”. Viņš arī rakstīja par savām gaidām: “…Bet/ dievs/ manī kavējas Vai/ nogaida uz/ citu/ gliku.” Savukārt Bērziņa krājumu “Saruna ar pastnieku” tagad var lasīt kā piezīmes, kas iznestas ārā no tulkotāju šķūņa. Man par to nav nekādu zināšanu, bet es iedomājos un iztēlojos, kā 2008. gadā, kad rakstīts šis dzejolis, viņi priecīgi bija tikuši jau līdz Samuēla grāmatām: “O, pasaka! O, Dāvids, cirtām daiļais. Dāvids un kalni. Dāvids, zobens. Dāvids un putni. Laupītāju virsnieks, koklētājs tas balsīm kairais, Dieva teicējs tronī. Pirmais folklorists tā Kunga. Kronētais kompilators! Piesprādzējiet jostas.”