Komentāri

Gustavs Strenga

Dievs, ko Tu gribi?

Bijušais Romas pāvests Benedikts XVI lēmumu atkāpties no amata pieņēmis, jo to viņam licis Dievs, pirms dažām nedēļām kādā privātā sarunā atklājis pats garīdznieks. “Dievs man lika atkāpties,” izteicies kādreizējais pāvests, skaidrojot savu lēmumu. Viņš atzinis, ka no katoļu baznīcas vadītāja amata atkāpies pēc “mistiskas pieredzes”, kas ilgusi vairākus mēnešus.

Delfi.lv, 21. augustā

Bijušā pārvesta privātais sekretārs teica, ka nesenā medijos plaši izskanējusī ziņa par to, ka Benedikts XVI atkāpies no amata pēc “mistiskas pieredzes” piedzīvošanas, ir nepatiesa. “Šis stāsts ir sagudrots no alfas līdz omegai,” teica arhibīskaps Georgs Gensveins 25. augustā.

Catholic News Agency

Dievs Ābrahāmam lika upurēt savu dēlu Īzaku, sacīdams: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, – Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” (1. Moz. 22:2) Ābrahāms paklausīja, piecēlās no rīta, apsegloja ēzeli, sacirta malku, paņēma dēlu un divus palīgus un devās ceļā. Viss, kā zinām, beidzās labi – Ābrahāms bija gatavs izpildīt Dieva gribu, bet pēdējā brīdī Dievs mainīja sevis pausto gribu, un Īzaks palika dzīvs; Īzaka vietā Dievam tika upurēts auns.

Ziņa par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās iemesliem, proti, ka pieņemt šo lēmumu viņam “licis Dievs”, daudzus katoļus pārsteidza ne pa jokam. Galu galā, katoļu baznīcas izpratnē “Dieva gribas” izpausme ir arī visi lēmumi, kurus pieņem baznīca, tās institūcijas vai amatpersonas, – ar retiem izņēmumiem, kad lēmumi ir bijuši gaužām aplami vai pat noziedzīgi. Līdzīgi arī ar pašu amatpersonu: pāvestu, bīskapu, klosteru prioru un abatu iecelšana vai ievēlēšana tiek vērtēta kā “Dieva gribas” izpausme, pat ja izvēle ir veikta intrigu un politisko spēļu gaisotnē. Iznāk, ka, liekot Benediktam XVI atkāpties, Dievs (līdzīgi kā epizodē ar Ābrahāmu) mainījis savu gribu, ko viņš paudis pirms astoņiem gadiem, liekot konklāvam izvēlēt par pāvestu tieši kardinālu Racingeru. Tiesa, pāris dienu vēlāk Benedikta XVI privātais sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins paziņoja, ka ziņa par Benedikta mistisko pieredzi un “Dieva gribu” ir izdomājums. Tomēr pat tādā gadījumā tā gluži labi iederas katoļu baznīcas retorikā par būtiskām individuālām un institucionālām izvēlēm, kuras pagātnē ir veikušas un šobrīd veic baznīcas amatpersonas.

“Dieva griba” pāvesta Benedikta atkāpšanās kontekstā ir interesants jautājums arī tiem, kuri mūsu sekulārisma laikmetā no reliģijas un kristiešu Dieva turas tā patālāk. Kā cilvēks vispār var uzzināt to, ko domā un grib kāds, kurš ir viņu radījis, fiziski (varbūt kāds man iebildīs) neatrodas viņa tuvumā un gandrīz nekad (izņemot ļoti retus izņēmumus) nerunā balsī? Jā, nu, vispirms Dievam, kura gribu vēlies uzzināt, protams, ir jātic. Otrkārt, Dieva griba noteikti nav skaidrs ziņojums no debesīm (lai arī stāsta, ka Romas imperators Konstantīns to uzzinājis tieši šādā veidā). Bet Dieva griba cilvēkam varot atklāties mistiskā pieredzē. “Mistiskā pieredze” ir kaut kas tāds, ko var sasniegt (bet var arī nesasniegt), daudz meditējot, lūdzoties un norobežojot sevi no laicīgām lietām. Faktiski to var izdarīt cilvēks vai cilvēki, kuriem gandrīz nav ikdienišķu rūpju vai arī nav grūtā darbā jāpelna sev iztika. Turklāt, vismaz katoļu garīguma gadījumā, lai sasniegtu mistisko pieredzi, ķermenis ir jāmērdē gavējot. Dieva griba ir izdibināma caur klusumu un ķermeņa kaislību maksimālu ierobežošanu.

Dievbijību, protams, var vērtēt kā dvēseles tiekšanos pie Dieva, tomēr, kā jau vairāk nekā pirms simt gadiem rakstīja amerikāņu psihologs un filozofs Viljams Džeimss (1842–1910), cilvēka reliģiozitātē būtisku lomu spēlē viņa psiholoģiskais stāvoklis. Tāpēc “Dieva griba” var būt viss: gan iekšējās bailes, gan šaubas, gan nespēja turpināt uzticētos pienākumus. “Dieva gribas” piesaukšana var kalpot gan par attaisnojumu vājumam, gan par pierādījumu dziļai dievbijībai. Ar šādu argumentu neviens nevar apšaubīt lēmuma pamatotību un motivāciju, jo “Dieva griba” ir individuāla pieredze, kuru pārbaudīt nav iespējams. Nozīmīgu lomu spēlē arī Dieva gribas izzinātāja autoritāte, jo ir grūti iedomāties, ka caur pāvestu vai bīskapu varētu runāt kāds cits gars kā vienīgi Kunga gars, turpretim citu ticīgo atklāsmes un atsaukšanās uz “Dieva gribu” tiek vērtētas daudz piesardzīgāk.

Lai arī ziņa par Dieva gribas lomu pāvesta Benedikta XVI lēmumā par atkāpšanos no amata izrādījusies nepatiesa, viens gan ir skaidrs. “Dieva griba”, kas iedvesmoja konklāvu izvēlēties Buenosairesas arhibīskapu jezuītu Horhi Mario Bergoljo par jauno pāvestu, pilnīgi noteikti mainīs Romas katoļu baznīcu. Bergoljo pāvesta vārda izvēle, simboliski atsaucoties uz Asīzes Francisku, un viņa pontifikāta pirmie mēneši jau ir parādījuši, ka viņš būs citāds pāvests. Francisks pildīs “Dieva gribu”, atsakoties no pāvesta varas ārējās spozmes, kas tik ļoti patika Benediktam XVI, un mēģinot dzīvot vienkārši un taupīgi, kā viņš to darīja Buenosairesā. Francisks ir sācis attīrīt Romas kūriju no korupcijas, viņš vēršas pret garīdzniekiem, kuri veikuši seksuālus noziegumus, kā arī mīkstinājis izteikumus, kas vērsti pret homoseksuāļiem, sakot, ka viņš nevar būt viņu tiesnesis. Redzot tās pozitīvās vēsmas, kuras ienākušas katoļu baznīcā līdz ar Franciska ievēlēšanu, tā noteikti bija prātīga un laba izšķiršanās, pat ja Benedikta lēmums pāvesta amata vietā izvēlēties dzīvi klostera noslēgtībā nebūtu dēvējams par “Dieva gribu”.

Raksts no Oktobris, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela