Dienvidslāvijas jautājumi

“Serbijas varasiestādes arestējušas bēguļojošo serbu kara noziedznieku Ratko Mladiču. Mladiča arestu apstiprinājis Serbijas prezidents Boriss Tadičs. “Šorīt agri no rīta mēs arestējām Ratko Mladiču. Notiek izdošanas process,” sacīja Tadičs, ar to domājot ģenerāļa izdošanu ANO kara noziegumu tribunālam Hāgā.”

LETA, 26. maijā

Tagad, kad pagājuši 20 gadi kopš Dienvidslāvijas karu sākuma un kļuvis pieejams milzīgs daudzums dokumentu un liecību, un arī viedokļu un vērtējumu, vispirms ir svarīgi pateikt, ka daudz kritizētā nostāja, kas šausmīgajā konfliktā pamatā vaino serbu nacionālistu un sevišķi Miloševiča politiku, diemžēl ir patiesa. To atzīstot, tiek ņemts vērā, ka nekādus pietātes pret dzīvību principus un Ženēvas konvencijas neievēroja ne viena, ne otra puse un ka ANO tribunālam tiesāšanai par kara noziegumiem izdeva arī horvātu un Bosnijas musulmaņu līderus. Tomēr serbu armijas izdarītais tieši sava apjoma, mērķtiecības un sistemātiskuma dēļ neļauj uzskatīt viņus par grēkāžiem, kuriem uzvēla vainu tikai tāpēc, ka kādam bija jābūt galvenajam vainīgajam vai ka kādam nepatīk serbi. Tieši tas, ka serbu vadoņiem izvirzītās apsūdzības tik bieži apšauba vai noliedz, un ne tikai paši serbi (katrā ziņā tie 40% iedzīvotāju, kas, pēc nesenas aptaujas datiem, ģenerāli Mladiču uzskata par varoni), bet arī cilvēki ar ievērojamu publisku iespaidu, kā Noams Čomskis, ir noveduši pie reti padziļinātas Dienvidslāvijas kara notikumu izpētes. Ja serbu amatpersonas nebūtu tik ilgi un uzstājīgi apgalvojušas, piemēram, ka Srebreņicas slaktiņā 1995. gada jūlijā labākajā gadījumā tika nogalināti 800 nevis 8000 Bosnijas musulmaņu, varbūt nebūtu notikusi tik centīga masu kapu atrakšana un visu apglabāto identificēšana ar DNS testu palīdzību. Un, ja nebūtu izplatīti mīti par leģitīmu pašaizsardzību vai pat par masu pašnāvībām, ko izdarījuši musulmaņi, lai liktu Mladiča vadītajiem serbu spēkiem izskatīties pēc slepkavām, internetā varbūt nebūtu nopludināti video materiāli, kuros redzamas eksekūcijas, vai izvilkumi no Mladiča bravūrīgajām runām, kuros viņš sola Srebreņicas anklāvu pilnībā attīrīt no musulmaņiem. Ar šiem dokumentiem Mladičam vajadzēs tikt galā tiesā, kuras pirmajā sēdē viņš apgalvoja, ka nav darījis neko citu kā vien aizstāvējis savu dzimto zemi. Atgriežoties pie Srebreņicas traģēdijas, kuru Hāgas tribunāls traktē kā genocīdu – lielāko kopš Otrā pasaules kara beigām, Rietumu sabiedrībai īpaši zīmīgs ir fakts, ka 8000 neapbruņotu cilvēku nogalināja laikā un vietā, kas atradās ANO miera uzturēšanas spēku aizsardzībā un bija oficiāli pasludināta par patvērumu un drošu zonu. ANO spēkus šajā pilsētā un tās apkārtnē komandēja holandiešu bataljons pulkvežleitnanta Karemana vadībā. It kā šī bataljona nemaz nebūtu, serbu armija pilsētu ieņēma, nesastopot nekādu pretestību, pieprasīja holandiešiem viņus ielaist ANO nometnē, kurā bija patvērušies musulmaņu bēgļi, sievietes sasēdināja autobusos un izsūtīja no anklāva, bet vīriešus un zēnus aizveda nomaļākās vietās un nošāva. Drīz pēc tam holandiešu bataljons Srebreņicu pameta, lai dotos pelnītā atpūtā uz mājām, pirms tam, kā liecina Mladiča komandas uzfilmētie materiāli, saskandinot atvadu tostu ar serbiem un pat pieņemot no viņiem draudzības dāvanas. 2002. gadā Nēderlandes kara dokumentācijas institūts publicēja 3400 lappušu biezu pārskatu par šiem notikumiem, kas, lai arī lielā mērā attaisnoja bataljona rīcību, vienas nedēļas laikā izraisīja Nēderlandes valdības un armijas amatpersonu atkāpšanos. Šobrīd notikumi ir attīstījušies tik tālu, ka tiesā iesūdzēti ne tikai vairāk nekā simt Mladiča un Karadžiča līdzgaitnieku, bet arī Nēderlandes toreizējā valdība un pati ANO par noziedzīgu bezdarbību un atsevišķu karavīru gadījumā pat par sadarbošanos ar noziedzniekiem. Holandē man rādīja mācību grāmatu pamatskolām, kurā ar zīmējumiem bija attēloti šīs zemes ievērojamākie vēstures notikumi – no pirmajām cilvēku apmetnēm līdz īpašajai liberālisma politikai 21. gadsimtā. To vidū kā viens no svarīgākajiem jaunāko laiku notikumiem bija iekļauta arī Srebreņicas miera uzturētāju misijas izgāšanās. Zīmējumā, ja pareizi atceros, bija attēlotas trīs cilvēkus grupas, kuru kokainie stāvi precīzi atspoguļoja neskaidrās attiecības to starpā – skrandainas pelēkbrūnas figūras, kopā saspiedušās pie dzeloņdrātīm, paramilitārais grupējums melnās uniformās ar nosaukumu “Skorpioni” un jauni vīrieši naivām gaišām sejām zem debeszilām ķiverēm. Stāstos par to, kas tad īsti notika un kā tas varēja notikt, visbiežāk atkārtojas vārdi “nesaprata”, “neparedzēja”, “neticēja” vai “neizvērtēja”. Izrādās, ka ANO un Nēderlandes valdība uz Bosnijas pekli bija aizsūtījuši nesagatavotus un situāciju neizprotošus karavīrus, kuri nezināja, kā rīkoties situācijā, kad tiek sagrābti ķīlnieki un viņu misija aizsargāt civiliedzīvotājus apdraud pašu dzīvības. Simbolizējot un iemiesojot neesošā miera nešanu, papildinātu ar tā dēvēto “labo gribu” un diplomātisku neitralitāti, viņi bija slikti bruņoti un drīkstēja atklāt uguni tikai pašaizsardzībai. Trokšņainām starptautiskām organizācijām raksturīgās birokrātiskās sarežģītības dēļ militārs atbalsts no ārpuses vai nu nebija adekvāts, vai tika nokavēts. Kāds militārais eksperts saņēma nosodījumu, kad atļāvās kritizēt holandiešu bataljonu, kļūdas skaidrojot ar pārliecīgu militāro spēku liberalizāciju, tostarp toleranci pret atklātu homoseksuālismu armijā, kā rezultātā izauguši karavīri, kas no karadarbības vispār neko nesaprotot. Tagad, divdesmit gadus pēc kara, jautājums vairs nav, kurš bija vainīgs un kurš jāsoda. Jautājums ir par “labās gribas” gribēšanas stiprumu un līdzekļiem, par to, vai Rietumu pacifisms ir gatavs aizstāvēt mieru, liekot lietā ieročus, un par to, kā institūcijas ar tik brīnišķīgiem mērķiem kā ANO savā demokratizācijā ir nonākušas tik tālu, ka fatālu kļūdu gadījumā ir gandrīz neiespējami atrast atbildīgo personu, kas deva pavēli, piemēram, ielaist serbus bēgļu nometnē vai atteikt papildspēku nosūtīšanu uz apdraudēto zonu. Bet visaizkustinošākā man šķita pirmā Mladiča noklausīšanās Hāgā. Sirmais tiesnesis neizsīkstošā un maigā iecietībā Mladičam lūdza pagaidām atbildēt tikai uz jautājumiem, kas viņam uzdoti, taču arī norādīja, ka viņa novirzīšanās tiek ņemtas vērā, lūdza nākt klajā ar sūdzībām par apcietināšanas un ieslodzījuma apstākļiem, ja tādas ir, un arī atgādināja, ka viņam ir tiesības ne tikai klusēt, bet arī apšaubīt šī tribunāla jurisdikciju un ka šādā gadījumā viņš iesaka konsultēties ar advokātiem, ko pats šis tribunāls ir gatavs piegādāt.