Srebrenica: kādas nodevības vēsture

Kā tas varēja notikt, ka pirms 20 gadiem Bosnijas serbu nāves eskadroni netraucēti dažu dienu laikā noslepkavoja vairāk nekā 8000 vīriešu un zēnu – pašā deguna galā Apvienoto Nāciju karaspēkam, kura pienākums likuma priekšā bija aizsargāt šos upurus? Kurš atdeva nāves eskadroniem Srebrenicu, ko ANO bija pasludinājusi par drošības zonu, un kāpēc?

Divu pēdējo desmitgažu laikā Hāgas kara noziegumu tribunālā notiesāti 14 no slepkavām. Bosnijas serbu politiskais līderis Radovans Karadžičs un bruņoto spēku komandieris ģenerālis Ratko Mladičs gaida spriedumu savās prāvās, kur tiek tiesāti par genocīdu. “Starptautiskās sabiedrības” aprindās, kuru pienākums bija aizsargāt Srebrenicu, vaina – un ne jau bez pamata – tiek novelta uz šajā apvidū izvietoto ANO spēku komandieri ģenerāli Bernāru Žanvjē, kurš iestājās pret militāru iejaukšanos, īpaši pret gaisa uzlidojumiem, kas būtu varējuši aizkavēt serbu ienākšanu, un uz holandiešu karavīriem, kuri ne tikai neizpildīja savu pienākumu un neaizstāvēja Srebrenicu, bet padzina pārbiedētos civiliedzīvotājus, kas meklēja patvērumu viņu bāzē, un noraudzījās, kā serbi nošķir sievietes un mazus bērnus no vīriešiem.

Tagad liela pierādījumu apjoma analīze atklājusi, ka Srebrenicas krišana piederēja pie trīs “lielvaru” – Lielbritānijas, Francijas un ASV – un ANO vadības politikas, kuras mērķis bija panākt mieru ar jebkādiem līdzekļiem – mieru, par kuru Srebrenica samaksāja šaušalīgu cenu; šī maksa bija notikumi, kas savu kritisko masu sasniedza 1994. gadā, bet līdz asiņainajam atrisinājumam nonāca 1995. gada jūlijā.

Līdz šim vienmēr ticis apgalvots, ka tā sauktā “noslēguma stratēģija”, ar kuras palīdzību tika panākts miera līgums un nospraustas pēckara Bosnijas robežas, bijusi pakārtota “reālajai situācijai”, kāda izveidojās pēc Srebrenicas krišanas un atdošanas. Tagad iespējams pierādīt, ka “noslēgums” patiesībā nāca pirms pilsētas krišanas un bija – kā izrādās – atkarīgs no tās.

Nevar apgalvot, ka Rietumu lielvalstis, kuru vadītās sarunas noveda pie Srebrenicas krišanas, būtu apzinājušās, kāda mēroga slaktiņš tai sekos; tomēr pierādījumi liecina, ka tās bijušas informētas – vai vismaz tām vajadzēja būt informētām – par Mladiča neslēpto nodomu panākt, lai visa reģiona Bosnijas musulmaņu populācija “pilnībā pazūd”. Austrumbosnijas trīs iepriekšējo gadu vēstures kontekstā tas varēja nozīmēt tikai vienu.

Srebrenica atrodas zaļojošā ielejā, starp kalniem, kas slejas Drinas krastos. Tā ir slavena ar savām sudraba raktuvēm – srebro nozīmē “sudrabs”. Taču, kad pienāca 1995. gada jūlijs, Srebrenica jau trīs gadus bija pavadījusi pilnīgā ellē.

1992. gada pavasarī, īsi pēc multietniskās Bosni-jas lēmuma pasludināt neatkarību no izirstošās Dienvidslāvijas, Bosnijas serbu karaspēks sarīkoja īstu vardarbības viesuli, tiecoties pēc etniski tīras mazvalstiņas izveidošanas. Un visnežēlīgāk tas plosījās Austrumbosnijā, kur, kā to sauca Karadžičs, “etniskajā tīrīšanā” veseli ciemati tika noslaucīti no zemes virsas, pilsētas – nodedzinātas, bet to iedzīvotāji – nogalināti vai padzīti.

Tie, kuri palika dzīvi, meklēja patvērumu trīs austrumu anklāvos, kuros Bosnijas Republikas armijai bija izdevies aizstāvēties, – Goraždē, Žepā un Srebrenicā. Šīs pilsētas, kuru iedzīvotāju skaits vairākkārt palielinājās uz bēgļu rēķina, centās izdzīvot, paciešot nemitīgu bombardēšanu un gandrīz nemaz nesaņemot pārtikas un medikamentu krājumu papildinājumus. Srebrenicas iedzīvotāju skaits pieauga no 9000 līdz 42 000 cilvēku, un 1993. gada martā situācija bija pietiekami šausmīga, lai franču ģenerālis Filips Morijons pastāvīgo uzbrukumu nomocītajā anklāvā ievestu konvoju un, satriekts par ieraudzīto ainu, apsolītu: “Jūs tagad atrodaties ANO aizsardzībā. Es jūs nekādā gadījumā nepametīšu.” Drīz pēc tam ANO pasludināja Srebrenicu par vienu no sešām “drošības zonām”, ko sargā Apvienoto Nāciju Organizācijas Aizsardzības spēki (mūsu uzsvars – aut.) jeb UNPROFOR.

Nākamajā mēnesī, 1993. gada aprīlī, ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kas noteica, ka jebkādam mieram Bosnijā “jābūt balstītam uz karaspēka izvešanu no teritorijām, kas okupētas, pielietojot spēku un “etnisko tīrīšanu””. Un tajā pašā mēnesī tās pašas Drošības padomes ziņojums jau pavisam konkrēti brīdināja par “potenciālu slaktiņu ar 25 000 upuru, ja serbu spēki ieņems Srebrenicu”.

Drošības padomes bailes bija pamatotas: jūlijā Karadžičs Bosnijas Serbu asamblejai apsolīja, ka, ja viņa armijai izdosies ieņemt Srebrenicu, pilsēta pludošot “asinīs līdz ceļiem”.

Pagāja divi gadi, un Srebrenica turpināja dzīvi nepārtrauktā aplenkumā, kamēr ANO, Eiropas Savienība un piecu valstu kontaktgrupa turpināja sarunas par mieru. Bosnijas asinspirts bija apstulbinājusi pasaules pieredzējušākos diplomātus; šo trīs asiņaino gadu laikā bez rezultātiem tika rīkotas sarunas, izmēģināti un cietuši neveiksmi daudzi rīcības plāni. Visu šo laiku Karadžičam sirsnīgi spieda roku zem Londonas un Ženēvas kroņlukturiem. Diplomāti aplidoja arī Serbijas prezidentu Slobodanu Miloševiču, bet Mladičs un ANO spēku komandieri, kuri velti centās piedabūt viņu sadarboties, mielojās pie viena galda un apmainījās ar dāvanām (kā karavīrs ar karavīriem).

1995. gada pavasarī likās, ka kontaktgrupa – ASV, Lielbritānija, Francija, Vācija un Krievija – atteikusies no 1993. gada rezolūcijas par etniskās tīrīšanas ceļā sagrābto teritoriju deokupāciju: tā sāka meklēt iespēju sadalīt Bosniju starp serbu valstiņu un musulmaņu un horvātu federāciju. 1994. gada vidū Francijas ārlietu ministrs Alēns Žipē privātā sarunā bija parādījis serbiem kontaktgrupas darba karti: trīs austrumu “drošības zonas” tajā atradās cita citai blakus un ietilpa federācijas sastāvā.

Taču Miloševičs pasūdzējās kontaktgrupas pārstāvim amerikānim Robertam Freižeram, ka drošības zonas esot “monstrozs izaugums” serbu teritorijā. Freižers ziņoja Nacionālās drošības padomei Vašingtonā, ka Miloševičs nepiekritīšot mieram, ja viņam nepiedāvāšot “uzlabotu” karti, kurā drošības zonas atdotas serbiem.

ASV prezidenta padomnieks drošības jautājumos Antonijs Leiks Freižeram memorandā rakstīja, ka atbalsta kartes pārskatīšanu. Bijušais Nīderlandes aizsardzības ministrs Joriss Vorhūve atceras tikšanos ar Leiku, kuras gaitā viņam palicis iespaids, ka amerikānis ir “viens no vairākiem cilvēkiem – kam, iespējams, nepatiks, ka viņiem to atgādina –, kuri toreiz bija pārliecināti, ka anklāvus tik un tā neizdosies nosargāt. [..] Viņi uzskatīja, ka anklāvi ir ārkārtīgi sarežģītas situācijas, kurām nākotnes kartē vieta neatradīsies”.

Leiks, kurš tagad ir ANO Bērnu fonda (UNICEF) vadītājs, pagājušajā nedēļā izteicās šādi: “Kamēr es ieņemu UNICEF izpilddirektora posteni, man, reizēm ar dziļu nožēlu, jānoraida lūgumi publiski izteikties par notikumiem, kuros biju iesaistīts kā valsts amatpersona 90. gadu vidū, jo šī fonda humanitārā misija ir atkarīga no tā absolūti nepolitiskā rakstura. Es atvainojos un vēlos, kaut situācija būtu citāda, jo nav ne mazāko šaubu par Bosnijas kara nozīmīgumu. Nav bijis jautājuma, kurš mani būtu satraucis vēl vairāk.”

Kādā tagad atslepenotā CIP memorandā austrumu drošības zonas aprakstītas kā “asakas, kas spriežas rīklē serbiem”. Freižers vēlāk kādā sanāksmē izteicās, ka redzot iespēju izspēlēt “vēl vienu pēdējo kārti. Lai panāktu vienošanos ar Čikāgas mafijas bosu, jābūt gataviem piekāpties tiktāl, lai varētu rēķināties ar to, ka viņš savu vienošanās pusi izpildīs. Ar Miloševiču ir tieši tāpat”.

Prezidenta Klintona padomnieks Aleksandrs Veršbovs 1998. gadā atcerējās, ka 1995. gada jūnijā “Srebrenicas nākotne izskatījās visai drūma. Mēs jau tolaik sliecāmies domāt, ka būtu prātīgi mēģināt panākt kaut vai mazākā austrumu anklāva apmaiņu pret lielāku teritoriju”.

Francija un Lielbritānija piekrita: 29. maijā Francijas prezidenta Žaka Širaka padomnieks ģenerālis Bertrāns de Laprels devās pie Mladiča ar vēsti “no Francijas prezidenta un valdības”. Kā iespējams spriest no Mladiča piezīmju grāmatiņām, ko atrada viņa dzīvoklī ģenerāļa bēguļošanas laikā, ziņojums skanējis šādi: “Francija skaidri saprot jūsu bažas un to, ka kontaktgrupas piedāvātā karte jūs neapmierina. Kopš pagājušā rudens [1994] pēc Francijas un Lielbritānijas iniciatīvas kontaktgrupas plānā ieviesti trīs labojumi. [..] Karti iespējams mainīt pārrunu ceļā.”

3. jūnijā Lielbritānijas aizsardzības sekretārs Malkolms Rifkinds Parīzē mudināja atzīt, ka anklāvus nav iespējams nosargāt. Pagājušajā nedēļā Rifkinds izteicās: “ANO pasludināja drošības zonas, kuras, pēc tās domām, bija iespējams nosargāt ar minimālu karavīru skaitu. Lielbritānija palielināja Bosnijā izvietotā karaspēka apmērus; tā rīkojās arī Francija – taču ne pārējie. Lai drošības zonas tiešām būtu drošas, tajās ir jāizvieto pietiekami liels militārais kontingents – pretējā gadījumā tās nav iespējams nosargāt”.

Uz Bosnijas prezidentu Aliju Izetbegoviču tika izdarīts spiediens, prasot, lai viņš atsakās no Srebrenicas un pārējām drošības zonām. “Tika skaidri pateikts: anklāviem nav nākotnes,” atceras Bosnijas valdības kancelejas vadītājs Mirza Hajričs. Izetbegovičs jau 1993. gada septembrī bija pateicis Srebrenicas civiliestādēm, ka viņu pilsētas atdošana serbiem var izrādīties tā cena, ko nāksies maksāt par mieru; Srebrenica to atteicās pat apspriest. 1995. gada aprīlī prezidents izsauca 15 armijas komandierus no Srebrenicas uz valdības kontrolē esošo pilsētu Tuzlu, aizliedzot viņiem atgriezties. Drošības zonas aizsargāšana ir starptautiskās sabiedrības pienākums, norādīja bosniešu valdība.

8. martā Bosnijas serbu militārā pavēlniecība bija izdevusi “Direktīvu nr. 7”, kurā lika pastiprināt līdz tam piekopto “lēno anklāvu nosmacēšanu” un pavēlēja sākt “kaujas operācijas, kas radītu neciešamu nāves draudu situāciju bez jebkādām izdzīvošanas cerībām Srebrenicas un Žepas iedzīvotājiem”. Direktīva pieprasīja Bosnijas musulmaņu “neatgriezenisku izvākšanu”, lai panāktu “pilnīgu Drinas ielejas reģiona atbrīvošanu”.

Mladičs pastāstīja Bosnijas Serbu asamblejai par saviem plāniem attiecībā uz anklāviem bosniešu tautības iedzīvotājiem: “Es rūpēšos par to, lai viņi pazustu pavisam.” Rietumu valdības bija informētas gan par direktīvu, gan par Mladiča runas saturu.

Tajā pašā dienā, 8. martā, Mladičs “iztīrītajā” Vlasenicā viesnīcā Panorama tikās ar britu ģenerāli Rūpertu Smitu, ANO miera uzturēšanas spēku virspavēlnieku. Smita militārais padomnieks pulkvežleitnants Džeimss Baksters stāsta, ka “Mladičs izvilka karti un nošvīkāja tajā katru no anklāviem”.

Tālaika ANO Miera uzturēšanas operāciju departamenta militārās plānošanas vadītājs ģenerālis Manfreds Eizele saka, ka departaments un Nīderlandes valdība toreiz centās panākt lielāka holandiešu karavīru skaita izvietošanu Srebrenicā. Ierosinājumam veto uzlika ASV, pamatojot ar to, ka anklāvi “nav nosargājami” un papildspēku ievešanu vajadzētu veikt ar amerikāņu helikopteriem.

ASV Nacionālās drošības padomes Vadītāju komiteja (Principals Committee), kurai ir būtiska loma valsts politikas veidošanā, sanāksmē 19. maijā pauda viedokli, ka “vienīgais reālistiskais risinājums ir aicināt sabiedrotos atbalstīt UNPROFOR spēku atvilkšanu no viegli ievainojamām pozīcijām” – proti, no drošības zonām –, “apvienojot to ar spēcīgāku atlikušā mandāta realizēšanu, ieskaitot NATO gaisa uzlidojumus”.

UNPROFOR komandieris franču ģenerālis Bernārs Žanvjē 24. maijā ziņoja Drošības padomes dalībvalstīm, ka “anklāvus nav iespējams nosargāt un status quo nav uzturams”. Viņš izteicās, ka ANO karaspēks drošības zonās ir pārāk neaizsargāts un nepieciešams vai nu nosūtīt uz Bosniju papildspēkus, vai arī izvest karaspēku, atbrīvojot vietu gaisa uzlidojumiem.

Nākamajā dienā, 25. maijā, jebkādas izredzes, ka varētu turpināt gaisa uzbrukumus, tik un tā sabruka: serbi saņēma gūstā 400 ANO karavīrus, atriebjoties par iepriekš notikušu uzlidojumu.

Pēc divām dienām prezidenti Klintons un Širaks, kā arī britu premjerministrs Džons Meidžors telefona sarunā apsprieda iespējamo reakciju uz notikušo, tajā skaitā – iespēju pārtraukt uzlidojumus. Nākamajā dienā, 28. maijā, kā liecina atslepenotais ASV Nacionālās drošības arhīvs, Vadītāju komiteja oficiāli apstiprināja lēmumu, kas acīmredzot bija pieņemts minētās telefona sarunas laikā, proti, “uz nenoteiktu laiku pārtraukt NATO uzlidojumus serbu pozīcijām”.

Leiks memorandā prezidentam uzsvēra nepieciešamību ievērot slepenību: “Privāti mēs piekritīsim atteikties no turpmākiem gaisa uzlidojumiem, taču nenāksim klajā ar publiskiem paziņojumiem šajā jautājumā.”

Jūnija sākumā ANO militārais novērotājs Srebrenicā kenijiešu pulkvedis Džozefs Kingori ziņoja miera uzturēšanas spēku štābam, ka Bosnijas serbu “pulkvedis [Vlatko] Vukovičs neatlaidīgi mēģināja noskaidrot, kāda būtu ANO reakcija, ja Bosnijas serbu armija ieņemtu šo anklāvu un izraidītu no turienes visus iedzīvotājus – burtiski visus cilvēkus, kas dzīvo anklāvā”.

Vēlāk, liecinot Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas krimināltribunālā, Kingori sacīja, ka viņš esot ziņojis – nekādas “drošas izceļošanas” garantijas šajā zonā dzīvojošajiem neattiektos uz cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par kara noziedzniekiem, tātad – vīriešiem, kas spēj nest ieročus. Pēc visa spriežot, Kingori teiktais tika atstāts bez ievērības.

2. jūnijā Mladičs deva pavēli “iznīcināt musulmaņu spēkus šajos anklāvos”. Vorhūve uzstāj, ka Rietumu līderi zinājuši par šo rīkojumu, taču viņš un viņa karaspēks par to nav bijuši informēti. “No piecām ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm vismaz divas jau 1995. gada jūnijā – tas ir, pusotru mēnesi pirms uzbrukuma – bija informētas, ka serbu nolūks ir tuvākajās nedēļās ieņemt visus trīs austrumu anklāvus, proti, Srebrenicu, Žepu un Goraždi,” saka Vorhūve. “Šīs divas lielvalstis jau iepriekš zināja par serbu kaujas plāniem, taču Nīderlandi ar tiem neiepazīstināja.”

The Observer šos faktus neatkarīgi pārbaudījis un var apliecināt, ka minētās valstis ir ASV un Lielbritānija.

9. jūnijā Smits, Žanvjē un ANO īpašais sūtnis Balkānu valstīs, japāņu diplomāts Jasusi Akasi, tikās Splitā, kur Žanvjē uzstāja, ka nepieciešams atteikties no anklāviem, sakot: “Serbiem vispieņemamākais risinājums būtu atstāt anklāvus viņiem. Tā ir reālistiska pieeja, kas liekas loģiska no militārā viedokļa.” Tad viņš piemetināja: “Bet starptautiskajai sabiedrībai tas šķiet nepieņemami.”

Smits izteicās tieši, brīdinot Akasi no tuvojošās “krīzes, uz kuru, neskaitot gaisa uzlidojumus, mums būtu visai grūti reaģēt”.

Pagāja vesels mēnesis, kura laikā Mladičs sagatavoja uzbrukumu un, kā vēlāk izrādījās, arī slaktiņu. 6. jūlijā viņš pavēlēja tankiem doties uzbrukumā. Pēc divām dienām kāds ANO militārais novērotājs ziņoja: “Bosnijas serbu armija ir sagatavojusies anklāva ieņemšanai. No ANO puses līdz šim nav sekojusi praktiski nekāda reakcija, tāpēc serbi turpinās, līdz būs sasnieguši savu mērķi.”

Tajā pašā dienā, neraugoties uz amerikāņu izlūklidmašīnu sniegtajiem satraucošajiem ziņojumiem par situāciju Srebrenicas apkaimē, telegramma no ASV izlūkdienesta Zagrebā informēja Žanvjē štābu, kas arī atradās Horvātijas galvaspilsētā, ka Bosnijas serbiem “nav nekādas intereses par Srebrenicas ieņemšanu, ņemot vērā to, ka viņiem nav ne jausmas, ko iesākt ar visiem vietējiem Bosnijas musulmaņiem”.

Tajā pašā 8. jūlijā Akasi un ģenerāļi Smits un Žanvjē tikās ANO mītnē Ženēvā. Smitam tika pateikts, lai viņš turpina savas brīvdienas Horvātijā, Korčulas salā, bet Akasi, vienīgais cilvēks visos Balkānos, kuram bija pilnvaras dot rīkojumu sākt gaisa uzlidojumu, devās uz Dubrovniku divu dienu atpūtā.

8. jūlijā bosniešu vadība Sarajevā brīdināja ANO, ka “iespējams genocīds pret Srebrenicas civiliedzīvotājiem”, taču neaicināja uzsākt evakuāciju. Paši iedzīvotāji izvēlējās palikt turpat, maldīgi ticot, ka pasaule izpildīs savu juridiski saistošo pienākumu un aizsargās viņus.

Stāsts par to, kā pilsēta krita, un par slaktiņu, kas tam sekoja, ir labi zināms. Srebrenicas iedzīvotāji meklēja glābiņu nīderlandiešu karaspēka bāzē, taču no turienes viņus padzina. ANO sūtnis Akasi nosūtīja telegrammu: “Bosnijas serbu armija, visticamāk, nošķirs karadienesta vecuma vīriešus no pārējiem iedzīvotājiem, un šajā gadījumā UNPROFOR varēs lietas labā darīt visai nedaudz.” Un tik tiešām, nīderlandiešu karavīri mierīgi noskatījās, kā Mladiča karavīri nošķir sievietes un mazus bērnus (izraidīšanai) no vīriešiem un zēniem (nogalināšanai). Daudzi no viņiem bija pirms tam padzīti no armijas bāzes teritorijas.

Agri 12. jūlija rītā nīderlandiešu komandieris Srebrenicā, pulkvedis Tons Karemanss, tikās ar Mladiču; viņš bija saņēmis rīkojumu “ļaut serbiem organizēt transportu” civiliedzīvotāju izvešanai no Srebrenicas. Taču tad, stāsta ģenerālis Ono van der Vinds no Nīderlandes Aizsardzības ministrijas, ANO piešķīrusi 30 000 litru benzīna, kas izrādījās nepieciešami genocīda vajadzībām. “Ar UNPROFOR atļauju degviela pēc transporta konvoja ierašanās tika nogādāta Bratunacā [Bosnijas serbu bāzē ārpus Srebrenicas robežām],” saka van der Vinds. Viņš stāsta, ka ANO benzīns izmantots transportam, kas nogādāja vīriešus un zēnus uz vietu, kur viņus pēc tam nogalināja, un buldozeriem, kas ieraka 8000 līķus masu kapos.

Vēlāk Hāgā tiesnesis Fuads Riads šo masu slepkavību vērtēja kā “ierakstītu vēstures tumšākajās lappusēs”. Dražens Erdemovičs, vienīgais no “bendēm”, kurš vēlāk tribunāla prāvās uzstājās kā apsūdzības liecinieks, aprakstīja, kā nāves eskadrona karavīri lūguši atļauju apsēsties: viņi bija tā noguruši, slaktējot neskaitāmos vīriešus un zēnus – vilni pēc viļņa, autobusu pēc autobusa.

Mevludins Oričs, viens no ārkārtīgi nedaudzajiem, kas šajā slaktiņā izdzīvoja, atcerējās: “Es vienkārši metos gar zemi; tieši uz manis konvulsijās raustījās un pēc tam nomira mans brāļadēls.” Mevludins šādā pozā, ar seju pret zemi, nogulēja visu dienu. “Beiguši šaut, viņi devās pēc citām grupām. Visu laiku veda jaunus un jaunus vīrus. Es dzirdēju raudas un lūgšanos, bet viņi turpināja šaut. Tas ilga visu dienu.”

Uz brīdi Mevludins zaudēja samaņu. “Kad atguvos, bija jau tumšs un mazliet līņāja. Brāļadēla līķis vēl joprojām gulēja man uz muguras. Es noņēmu acu apsēju. No buldozeriem, kas jau bija sākuši rakt kapus, nāca gaisma. Serbi nu jau bija noguruši un piedzērušies, taču turpināja šaut buldozeru gaismā. Viņi gāja klāt tiem, kuri bija tikai ievainoti, un izklaidējās. “Tu esi dzīvs?” Ja cilvēks atbildēja “jā”, viņi šāva vēlreiz. Beidzot viņi izslēdza gaismas.

Es sāku mazliet kustēties. Novēlu sev no muguras brāļadēlu. Piecēlos kājās un ieraudzīju, ka lauks ir kā nosēts ar cilvēku līķiem – cik tālu vien es spēju saskatīt. Un es sāku raudāt. Es nespēju apstāties.” Pārsteidzošā kārtā “es ieraudzīju vēl vienu cilvēku, kurš stāvēja kājās. Man likās, ka es sapņoju vai man rēgojas. Sāku iet uz viņa pusi. Lai nonāktu pie viņa, man nācās kāpt pāri līķiem – nebija neviena zemes laukumiņa, kur tie nemētātos. Es apskāvu un noskūpstīju šo cilvēku. Viņa vārds bija Hurems Suljičs”. Mevludins un Suljičs pa mežu nokļuva līdz Tuzlai, vairākas reizes par mata tiesu paglābjoties no satikšanās ar serbiem un drošas nāves. Viņu ceļš līdz drošībai ilga 11 dienas.

Atslepenotas amerikāņu telegrammas liecina, ka Rietumu izlūkdienestus un vadošos politiķus sīka informācija par slaktiņu sasniegusi drīz pēc tā sākuma 13. jūlijā. CIP aģenti no sava satelītposteņa Vīnē notiekošo vēroja gandrīz “dzīvajā ēterā”. Turpmākajās dienās izlūklidmašīnas sekoja notikumu gaitai. “Stāvoši vīrieši, kurus tur bruņots sargs. Vēlākos attēlos viņi redzami guļam zemē miruši,” teikts vienā no telegrammām.

Augsta Valsts departamenta amatpersona apliecina, ka “visi ASV partneri tika nekavējoties informēti”. Un tomēr slaktiņam ļāva netraucēti turpināties; nesekoja nekādi mēģinājumi apturēt slepkavas vai atrast konkrēto vīriešu un zēnu atrašanās vietu – kur nu vēl izglābt viņus.

Nākamajā dienā, 14. jūlijā, ANO Drošības padome izteica bažas par “nepieļaujamu izturēšanos pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem un viņu nogalināšanu”; tā ziņoja, ka saņemta informācija “par 4000 bez vēsts pazudušiem vīriešiem un zēniem”. Taču diplomāti turpināja darbu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Todien Eiropas Savienības īpašais sūtnis Karls Bilts tikās ar Mladiču un Miloševiču – brīdī, kad slepkavošanas mašinērija jau darbojās ar pilniem apgriezieniem; tomēr šķiet, ka slaktiņš sarunā nav pieminēts. Bilts esot Mladičam uzstājis, ka “uz Bratunacu aizvestie zēni un jaunie vīrieši ir jāatbrīvo”. Viņš sacījis, ka Sarkanajam Krustam jāļauj gūstekņus reģistrēt. No Bilta memuāriem noprotams, ka Biltu visvairāk interesējusi 30 holandiešu ķīlnieku atbrīvošana, un pēc sarunas viņš ziņojumā rakstīja, ka “Mladičs bez iebildumiem piekrita gandrīz visām prasībām Srebrenicas jautājumā”.

15. jūlijā Bilts atkal tikās ar Mladiču – un Miloševiču – pusdienās ar Akasi un Smitu. Vienīgi Smits sarunā pievērsies informācijai “par masu slepkavībām un izvarošanām” un draudējis pielietot spēku, “ja notiks uzbrukumi ANO karaspēkam”. Taču viss, ko viņi sagaidīja, bija solījums, ka 21. jūlijā holandiešu karavīri varēs brīvi atstāt anklāvu kopā ar savu inventāru un 30 holandiešu ķīlniekiem.

Pagājušajā nedēļā sarunā ar laikrakstu The Observer Bilts sacīja: “Ir pilnīgi skaidrs, ka informācijas par to, kas patiesībā notika Srebrenicā, nebija līdz krietni vēlākam laikam.”

Karš beidzās ar Deitonas miera līguma parakstīšanu 1995. gada decembrī, kad ASV sūtnis Ričards Holbruks panāca vienošanos par karti, kurā serbiem bija atdota Srebrenica un Žepa, bet Goražde atstāta federācijai. 2005. gadā, atzīmējot Deitonas miera līguma 10. gadskārtu, Holbruks bosniešu televīzijai Hayat TV sacīja: “Sākumā man bija dota instrukcija ziedot Srebrenicu, Goraždi un Žepu.”

Pieredzējuši diplomāti apgalvo, ka slaktiņš viņiem nācis kā pārsteigums. ASV cilvēktiesību jautājumu sekretāra vietnieks Džons Šataks sacīja: “Mēs gaidījām kaut ko līdzīgu Omarskai,” proti, ka Mladičs ieslodzīs vīriešus koncentrācijas nometnēs, lai izmantotu par “ārkārtīgi vērtīgu sviru sarunās par teritorijas apmaiņām vai pat piekāpšanos zināmos politiskos jautājumos”, kā to formulē Ričards Batlers, ASV izlūkdienesta virsnieks, kurš strādāja Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas krimināltribunālā par militāro ekspertu Srebrenicas jautājumā.

Srebrenicas notikumiem veltītajā ASV memorandā teikts: “Mūsu rīcībā nebija nekādas informācijas par jebkādiem Bosnijas serbu nodomiem pastrādāt nežēlīgus noziegumus pret musulmaņu aizsardzības spēkiem vai Srebrenicas civiliedzīvotājiem.”

Polīna Nevila-Džounsa, toreizējā britu Ārlietu ministrijas politiskā direktore, vēl 2009. gadā aizstāvējās, norādot, ka “vēl jānoskaidro, vai serbiem bija tālejoši nodomi šādi rīkoties [masveidā nogalināt vīriešus un zēnus]. Serbu spēki sāka etniskās tīrīšanas kampaņu, lai atbrīvotu Srebrenicu no tās islāmticīgajiem iedzīvotājiem; tā ar laiku pārauga genocīdā, kad tika pieņemts lēmums nošķirt vīriešus, kurus bija paredzēts iznīcināt”.

Francijas Aizsardzības ministrijas stratēģijas direktors Žans Klods Malē kādā intervijā saka: “Man nebija nekādu ilūziju, ka netiks pastrādāti noziegumi. Mēs par to arī ziņojām. Taču nekad mūžā – ka tādi [tik drausmīgi], kādi tika pastrādāti.”

Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas krimināltribunāls noraida šādus izteikumus, pasludinot, ka slepkavošana bija izplānota jau krietni iepriekš. Spriedumā Bosnijas serbu ģenerālim Radislavam Krstičam, kurš bija apsūdzēts Srebrenicas genocīda atbalstīšanā un veicināšanā, tiesa pasludināja: “Bez detalizētas plānošanas nebūtu iespējams tik īsā laikā, no 13. līdz 17. jūlijam, un tik sistemātiskā veidā nogalināt tik daudzus cilvēkus.”

2007. gadā Starptautiskā tiesa atzina: “Neapšaubāmi vajadzēja būt skaidri zināmam, ka Srebrenicā pastāv nopietns genocīda risks.”

Tā laika Francijas ārlietu ministrs Alēns Žipē intervijā saka: “Mēs visi zinājām, ka vīriešus iznīcinās, – vai vismaz to, ka serbi gūstekņu dzīvību nesaudzē.”

Pēc nodevības pret Srebrenicu neviens politiķis, diplomāts vai augsta militārpersona neuzskatīja par vajadzīgu atkāpties no amata. Vairums šajos notikumos iesaistīto personu tika paaugstinātas amatā vai pārceltas ienesīgā darbā. Bijušais britu ārlietu sekretārs Duglass Hērds, kurš kopā ar Nevilu-Džounsu bija kritizējis mēģinājumus panākt aktīvu palīdzību Bosnijai, pēc aiziešanas no valdības kļuva slavens ar to, ka iemina taciņu uz Belgradu, cenšoties iesaistīt Miloševiču (īsi pirms pēdējam tika izvirzīta apsūdzība genocīdā) bankas National Westminster darījumos.

Savukārt Akasi uz 13. jūlijā sākušos slaktiņu reaģēja, mierinoši apliecinot, ka ANO “nebūtu jābaidās no starptautiska skandāla, jo evakuācijā nevienu brīdi nav bijuši iesaistīti UNPROFOR šoferi vai transportlīdzekļi”.

ASV valsts sekretāra vietniece izlūkošanas jautājumos Tobija Gati grāmatas vajadzībām paredzētā sarunā ar ASV vēstnieci ANO Samantu Paueru izteicās: “Etniskās tīrīšanas apturēšana nebija mūsu politikas prioritāte. Ja pašā sākumā jau nolemj nereaģēt, tad – piedodiet, bet tādas lietas notiks.”

1995. gada 11. jūlijā, kad Mladičs iegāja Srebrenicā, toreizējais ANO ģenerālsekretārs Butross Butross-Gali raidsabiedrībai BBC sacīja: “Mēs esam pazemoti un piekrāpti. Mums nāksies ar to samierināties. Bet pēc dažām dienām tas jau piederēs pagātnei.”

Bilts savos memuāros uzstāj: “Viņi [Bosnijas līderi] zināja, ka miera līgums nozīmēs anklāva zaudēšanu. No šī viedokļa notikušais padarīja visu vienkāršāku.”

© Florence Hartmann and Ed Vulliamy. The Observer, 2015. gada 4. jūlijā.