Citur

Tas bija 1892. gadā, kad franču psihologs, vārdā Žils de Gotjē, publicēja īsu grāmatiņu ar nosaukumu “Bovarisms: psiholoģija Flobēra darbā”. 1902. gadā klajā nāca šīs pašas grāmatas filozofiskāk orientēta versija “Bovarisms: eseja par iztēles spēju”. Otro mēdz citēt biežāk nekā pirmo, taču vispār šķiet, ka ne vienu, ne otru nelasa īpaši uzmanīgi. Neraugoties uz to, vismaz cilvēkiem, kuri Flobēru lasa profesionāli, de Gotjē vārds ir labi pazīstams – gandrīz vienīgi pateicoties viņa atklātajai cilvēka psihes īpašībai, kura tik pārliecinoši iemiesota Flobēra varonē. Bovarisms, viņš paskaidro bezkaislīgā franču valodā, ir cilvēkam piemītošā spēja iztēloties sevi citādu nekā patiesībā. Bovarī kundzes problēma ir tikai tā, ka viņa šo spēju izkopusi pārāk tālu. Nabaga sieviete vienkārši nespēj nenodarbināt savu iztēli – viņa nespēj neiztēloties sevi citādu nekā patiesībā, nespēj neiztēloties sevi kādā citā vietā. Un tā viņa pavada cauras dienas. Savā medusmēnesī viņa sapņo par Šveici, par Skotiju, šīm tālajām zemēm – tas notiek vēl zirgu vilktu kariešu laikos –, kurās noteikti atrodama laime. Es esmu kā stāds, viņa domā, – taču tāds, kuram vajag pavisam īpašu augsni.

Jā, es nodomāju kaut kur brīnišķīgajās Google Books elles dzīlēs. Es arī. Labi, es neesmu Bovarī kundze. Es esmu vīrietis. Esmu dzimis 80. gadu beigās kādā Ņujorkas slimnīcā, un man ir dota brīvība (es pat bieži tieku mudināts) braukt ārzemju ceļojumos. Esmu privileģēts līdz pat kaulu smadzenēm. Un nepavisam neesmu precējies. Bet, ja kādreiz apprecēšos, tad medusmēnesī arī noteikti došos kāzu ceļojumā savā iztēlē, par to nu esmu drošs. Jā, zinu jau par to zāli – par to, ka tā vienmēr ir zaļāka žoga otrā pusē.

Pirms sešiem gadiem, pabeidzis koledžu, pārcēlos uz Maroku. Es nebiju no tiem, kuri patvērās Bruklinā. Tā izdarīja gandrīz visi man mīļie cilvēki, un es klusībā biju pārliecināts, ka tas ir daudz sliktāks lēmums. Tagad es šausmīgā kārtā gandrīz ik dienu sapņoju par iespēju pievienoties viņu pulkam un apmesties uz dzīvi Viljamsburgā. Taču 22 gadu vecumā man laikam pat neienāca prātā doma, ka varētu nebraukt uz ārzemēm. Es pārcēlos uz Marokas galvaspilsētu Rabātu. Ko es tur darīju? Viena atbilde varētu būt – braucu mācīt angļu valodu. Bet varbūt – es aizbraucu, un angļu valodas mācīšana bija veids, kādā es tur varēju palikt. Tā arī tagad saku, kad man kādam tas jāpaskaidro: “Mācījos arābu valodu, ceļoju, rakstīju, mācīju angļu valodu – lai nopelnītu iztiku. Bet galvenokārt es tur vienkārši biju.”

Amerikāņu skola, kurā strādāju, atradās turpat ap stūri no vietējās McDonald’s ēstuves, pilsētas jaunās daļas jaunbagātnieku rajonā. Taksisti to parasti nepazīst pēc vārda, taču, ja pateiksiet, ka jums vajag uz Le Magdo, jūs uz turieni aizvedīs. Tā ir šaura piecstāvu stikla ēka, kas iespiesta starp smalku konditoreju un mazu universālveikaliņu, kura īpašnieks, kāds vīrs no Suisī rajona, tur – vai vismaz turēja – pilnu ledusskapi ar aukstām divlitru Sidi ali ūdens pudelēm īpaši jaunajiem amerikāņiem, kuri mācījās kaimiņu ēkā. Skolu 50. gados nodibināja amerikāņu kristieši, lai, kā paši apgalvoja, uzlabotu amerikāņu un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas iedzīvotāju savstarpējo saprašanos. (Mūsdienās viņi saka to pašu, taču vairāk tēmē uz jau zināmo vienu procentu.) Savā ziņā šādi doties uz ārzemēm, lai mācītu angļu valodu, ir tieši tas pats, kas mūsu vecāku laikos – kļūt par misionāru. Tā ir ļoti izplatīta parādība. Un tomēr – es nepazīstu nevienu (proti, nevienu cilvēku, kuram es uzticētos), kuru uz ārzemēm tiešām būtu aizdzinusi kaismīga vēlēšanās nest vietējiem iedzīvotājiem biznesa angļu valodas zināšanas.

Rabāta man toreiz jau kaut ko nozīmēja. Trešā kursa pavasarī es tur pavadīju veselu semestri un, atgriezies pilns ar iespaidiem, piekrītoši māju ar galvu ik reizi, kad man kāds sacīja: “Tev laikam gan tur ļoti patika.” Man patika iztēloties sevi skolotāja lomā. Un pasniedzēji brīdināja, ka pirms studijām maģistrantūrā man vajadzētu “tikt pie labākām arābu valodas zināšanām”. Bet būtībā es vienkārši devos uz ārzemēm – it kā Ārzemes būtu vieta, uz kuru var aizbraukt. [1. Saprotams, ka Citur var būt jebkur – atkarībā no tā, kāds ir atskaites punkts. Taču Maroka jau krietni sen ir iecienīts Citur amerikāņiem – iespējams, tāpēc, ka mums tik ļoti patīk drošība. Tas bija drošākais Citur amerikāņiem, kuri meklēja skaistu aizliegto mīlestību Bogarta laikmetā, un drošākais Citur amerikāņiem, kuri meklēja sabiedrības nicinātu aizliegto mīlestību [Tanžeras] starptautiskās zonas laikmetā. 60. gados un 70. gadu sākumā Marrākeša bija labākā vieta, kur atrast Dievu. Un ārzemju studiju laikmetā Maroka ir vienīgā “arābu” valsts, kur reāli iespējams studēt, – ja neskaita Jordāniju. Un vēl varbūt Tunisiju.] Kad pabeidzu koledžu, mans mīļākais pasniedzējs atsūtīja e-pasta vēstuli, kurā citēja šādas rindas: “Bet īsto ceļotāju sirdis – pūkas vējā,/ Tie kāro kustības un tamdēļ ceļu sāk,/ Tie neprāto, kāpēc, un mūžam saka: “Ejam!”/ Nekad tie atpakaļ uz mājām neatnāk...” [2. “Ceļojums”. Atdzejojis Klāvs Elsbergs. – Šarls Bodlērs. Ļaunuma puķes. Rīga: Liesma, 1989.] Nē, jā, tieši tā, es diezgan skaidri atceros sevi nodomājam: noteikti ir tik labi neprātot, kāpēc.

Šāds uzstājīgs mudinājums krāt iespaidus nav nekas sevišķi jauns. Kapitālisma vēstures pētnieki nodemonstrējuši, ka tā pirmsākumi meklējami 19. gadsimta sākumā, kad parādījās tādas lietas kā izklaides jahtas un izpriecu ceļojumu kuģi. Teiksim, 1856. gadā publicētā reklāma jaunajam “Maid of the Mist” tvaikonim, kurš vadāja (un vēl joprojām vadā) tūristus pa Niagāras aizu, solīja pasažieriem “grandiozas un vispusīgas izjūtas”. Mēs esam mantojuši 19. gadsimta kāri uz sakāpinātiem pārdzīvojumiem. Taču mēs dzīvojam laikā, kad tas, kas reiz bija neaizmirstams notikums, kļuvis par punktu, kas ierakstāms augstskolas pieteikumā. [3. Un pēc iestāšanās koledžā šī ceļošanas dziņa nekur nepazūd: pirmā kursa studentiem mācības ārzemēs arvien vairāk kļūst par kaut ko pilnīgi pašsaprotamu – lai gan no visiem amerikāņu augstākās izglītības iestāžu studentiem to patiešām izmēģina tikai 1%, savukārt 80% no viņiem ir ar baltu ādas krāsu.] Tu uzaudz, izejot caur jau gatavā veidā nopērkamu vasaru rindu: mēnesis Itālijā, studējot renesansi (viena diena kopā ar īstiem māksliniekiem), vasara mazā ciematiņā pie Kito, kur kopā ar citiem brīvprātīgajiem cel skolu. Vidusskolā profesionālās orientācijas konsultants iemāca tev frāzi “braukt uz ārzemēm”. Mūsu vecāki brauca ar savu baznīcu, bet tu – kopā ar skolasbiedriem; tas ir piedzīvojums. Un ceļošana tev nāk par labu, tā tev palīdz sevi labāk pārdot. Lai kāds būtu viedoklis par Viljama Derezevica neseno raudu dziesmu, [4. Deresiewicz, William. Excellent Sheep: The Miseducation of the American Elite and the Way to a Meaningful Life. New York: Free Press, 2015.] viņš apraksta patiesu (tiesa gan, pašsaprotamu) parādību: elitārās izglītības kultūra iemāca doties piedzīvojumu meklējumos (vislabāk – uz ārzemēm), lai pēc tam gūtu no tiem taustāmu labumu tepat mājās.

Taču ārzemju idealizēšana var būt arī tīri iekšēja lieta. Šādā minētās kaites izpausmē pieredzes uzkrāšana tiek sasaistīta ar bezkāpēc labumu, ko dod iziešana ārpus sevis. Bovarī kundze, tikko 20 gadus jauna, laiku pavada absolūtā sīkpilsoņu ellē, stundām ilgi dīki sēžot vīra mājās. Viņa aprij jebkādu lasāmvielu, kas vien nonāk viņas rokās, taču visvairāk – romantiskus romānus, kur mājo varones, par kurām viņa sevi var bezgalīgi iztēloties. Viņa bēg sevī. Mans ekvivalents Bovarī kundzes romāniem bija mācību priekšmets ar nosaukumu “teorija” (būtībā – filozofija, ja vien nestudē Filozofijas fakultātē), un es to apriju neremdināmā izsalkumā. To visu es uztvēru pārāk nopietni, īpaši, kad redzēju, kā šīs zinības ciena tie pieaugušie, kurus cienīju pats. Es nelasīju veselas grāmatas, un neviens man tā īsti nepateica, kā vajadzētu lasīt. Ja man gribējās kaut ko vairāk (un man gribējās), es ķēros pie žurnāla Brooklyn, kas bija taisīts pēc Frankfurtes skolas ģīmja un līdzības. Tajā es sagrābstījos dažādas vienrindes un pasludināju sev tās par Svētajiem Rakstiem.

Es zinu, kura bija tā rindiņa, kas man to nodarīja. Tā bija no Adorno “Minima Moralia” (labs piemērs tam, ka ir grāmatas, kuras drīkstētu ļaut lasīt tikai pieaugušo uzraudzībā). Konkrētāk – no grāmatas 18. paragrāfa, vai kā nu to varētu dēvēt, ar nosaukumu “Patvērums bezpajumtniekiem”. Adorno citē vietu “Jautrajā zinātnē”, kur Nīče ar izsmieklu lepojas, ka viņam laimējies nekļūt par namīpašnieku. Tad Adorno raksta: “Šodien mums vajadzētu piemetināt: morāle nozīmē savās paša mājās nejusties kā mājās.” Ap šo rindiņu manā grāmatas eksemplārā apvilkts sajūsmas pilns sarkans aplis.

Es toreiz Adorno pilnīgi pārpratu. Viņš runā par mūsdienu cilvēka attiecībām ar ikdienas telpām, kurās viņš mājo, un par to, kā mainās privātīpašuma daba. Viņš apraksta šo “mājās nebūšanu” kā mūsdienu morāles tendenci, nevis mudina tai sekot. Un viņš runā par morāli, kāda tā bija 1951. gadā – ne jau 21. gadsimta sākumā. Un tā tālāk. Tas neko nemaina. Manās smadzenēs kā tetovējums ieēdās sakropļota šīs rindas interpretācija: morāle nozīmē nekur nebūt mājās. Un tā saslēdzās ar citiem manis iezīmētiem tekstiem, kas manā izpratnē sludināja šādu mājās nebūšanu; tie lielākoties bija franču un vāciešu rakstīti teksti, kas tapuši šāda vai tāda veida trimdā 20. gadsimta vidū; es kaut kā pieņēmu, ka viņu pasaules pieredze sakrīt ar manējo. Manā nabaga prātā bovarisms kļuva par morāles projektu – nebeidzamu, izmisīga nemiera pilnu dziņu, kas cīnās ar vidusšķiras paradumu likt vienādības zīmi starp laimi un mājīgas ligzdiņas vīšanas rāmo apmierinājumu. Kopš koledžas laikiem man bija viens likums: labi ir nekur nejusties kā mājās, slikti – kaut kur ērti iekārtoties.

Rabātā mana dzīve ir pilna ar itin neko. Pirmajos mēnešos esmu apņēmies atrast draugus starp vietējiem jauniešiem, un tas nozīmē daudzas stundas, kas pavadītas kafejnīcās vai salonos, zvilnot uz dīvāna mana vecuma marokāņu sabiedrībā. Mēs mērķtiecīgi slaistāmies. Mēs dzeram kafiju, tēju, fantu. Mēs jokojam par manu vārdu (arābu valodā tas izklausās līdzīgi vārdam “cālis”) un tad izvēlamies man jaunu vārdu (Džamals). Mēs mācām cits citam dažādos vārdus, kādos mūsu valodās sauc dzimumaktu. Mēs pastaigājamies pa Muhammeda V bulvāri, sadevušies rokās; mēs, kājās stāvot, skatāmies spāņu futbolu un apmaināmies ar mājieniem, ka otram slepeni (bet nepārprotami) ir intīmas attiecības ar vīriešiem. Mēs daudz jokojam par mammām. Mēs vienojamies, ka ir tikai viens Dievs. Mēs saspiežamies vienā krēslā, lai interneta kafejnīcā novērtētu amerikāņu meitenes manā feisbuka profilā, un pāris reižu atļaujamies mazliet par daudz. Mani piedabū nogaršot ēdienus, kurus es ēdu pirmo reizi (pat ja tā nemaz nav), un tad mani piedabū pastāstīt tikko apgūtu joku arābu valodā – par suisieti, kuram traki gribas izdrāzt savu kamieli. Es tagad esmu īsts marokānis, tas nu ir oficiāli. Un tā ir laba sajūta. Mēs pīpējam hašišu, sakām cits citam “es tevi mīlu”, raugāmies Atlantijas okeānā un ilgi sēžam klusumā, kas visu pārņem savā varā, kad sarunas apsīkst.

Es palieku pie šīs dzīves. Citi man pazīstamie skolotāji uzbūvē paši savu pasauli. Viņi skatās NBA spēles jaunajā īru krogā. Viņi vēstniecībā spēlē video spēles ar jūras kājniekiem no rezerves vienības un svin Pateicības dienu. (Tie ir mana vecuma cilvēki, kuri šeit pavadīs tikai gadu. Tie skolotāji, kuri ir par mani vecāki, strādā garākas stundas, un viņiem ir noslēpumaina personīgā dzīve.) Viņi jūtas laimīgāki nekā es.

Pamazām vien manu draugu skaits sarūk, un viņi kļūst franciskāki; mēs tiekamies tikai vakaros. Esmu apmeties dzīvoklī okeāna malā kopā ar meiteni no Kvebekas, Kamilu; viņa savas dienas pavada, cīnoties ar korupciju. 2010. gada 9. janvārī es rakstu e-pastā savai mātei: “Pateicoties, šķiet, ļoti retam godīgas reklāmas gadījumam, mēs dzīvojam pašā Atlantijas okeāna krastā tik burtiski, cik nu tas vispār iespējams.” “Tas ir īsts sapnis!” viņa atbild, pilnīgi nedzirdot, ko es mēģinu pateikt. Dzīve kļūst monotona. No manas mutes sāk skanēt teikumi, kas sākas ar “Tie marokāņi...”, un es spriedelēju par to, kā tēja bojā zobus. Čības mani kaitina. Lielu daļu sava laika es pavadu pie datora – internetā. Uz nedēļas nogali aizbraucu uz Madridi, lai nokārtotu standartizēto maģistrantūras iestājeksāmenu, un apmaldos; kaut kā gados autobusa pieturā, kur stāvu un blenžu uz reklāmas plakātu, kurā redzamas, manuprāt, sievietes krūtis. Tas uzlabo manu pašsajūtu. Atgriezies Rabātā, es izsakos ļoti kategoriski: ja kāds apgalvo, ka viņam te patīk, šis cilvēks melo.

Es pošos rudenī sākt studijas maģistrantūrā. Reizēm patveros Nacionālās bibliotēkas lasītavā; ļoti garā galda otrā galā sēž portugāļu antropologs, kurš Īfrānā pasniedz filozofiju. Es nogaidu, līdz viņš aizies. Otrdienās uzrodas franču vēsturnieks, pilnīgs pakaļa, un tad mēs abi nikni viens uz otru blenžam. Kādu rītu es uzrakstu e-pastā savam pasniedzējam – tam pašam, kurš atbildīgs par dzejoļa piesūtīšanu:

šorīt kamila gandrīz vai pieprasīja, lai uzmeklēju bibliotheque nationale, un te nu es esmu. es jau negribu priecāties par agru, bet svētā dievmāte, tāds miers, tādi plašumi. kāds tikko noklepojās otrā lasītavas galā – un tas ir tik tālu. tā jau ir klišeja, bet tas troksnis no lappušu pāršķiršanas – tas drusku griež ausīs. varu iedomāties, ka šī sajūsma par atgriešanos mājās ātri vien apsīks, bet tik un tā domāju, ka līdz augustam, kad es atgriežos štatos, nākšu šurp, cik vien bieži iespējams.

Bibliotēkā es tiešām atgriežos. Bet lielākoties vienkārši sēžu kafejnīcās. Tam arī ir īpašs apzīmējums – “kafejnīcu dzīve”. To bezgalīgi apdzied visi šie ceļveži, arābu valodas ievadlekcijas, urbānās Marokas etnogrāfiskie apraksti un nolāpītais Pols Boulzs. Es stundām sēžu vīriešu sabiedrībā pie ieslēgta klēpjdatora – saceru tūkstošvārdīgas vienas rindkopas e-pasta vēstules un errojos par internetā publicētajiem kašķiem ap hipsteru fenomenu. “tūlīt izkusīšu,” es īsziņā rakstu Kamilai, kuru arī satieku vienīgi vakaros. Un aizpildu piezīmju grāmatiņas ar novērojumiem, aprakstot visu, ko redzu savā priekšā:

Žūpa sēž, saķēris galvu rokās

Viesmīlis pārbauda matu celiņu durvju stikla atspulgā

Prostitūta pidžamā pasūta fantu

Muhammeda kaķis vemj”

Nesen piespiedu sevi pārlasīt to, ko tolaik rakstīju. Ne tik daudz piezīmju grāmatiņas; tām man bija bail ķerties klāt – vairāk šos tūkstošus e-pasta vēstuļu. Te būs gabaliņš no vienas, kas datēta ar 2010. gada 1. janvāri un adresēta manai draudzenei Lizai:

te notiek daudz vairāk – vai noticis daudz vairāk –, nekā es spēju aprakstīt. tas izklausās šausmīgi. pēdējā laikā te jūtos sasodīti nemierīgi. es nemīlu rabātu, visus šos pārfrančojušos pretenciozos tipus. un vienlaikus arī mīlu. šejienes vecās, bezgalīgajās lupatās satinušās sievietes ir ģeniālas, un apelsīnu sulas pārdevējs māca man flāmu valodu. esmu pārāk apsūnojis; es gribu vairāk kustēties – utt., utt. mana draudzene – vai tu to vispār zināji? – taisās braukt prom no marokas uz visiem laikiem. un tagad mani gaida pilna klase ar piecpadsmit un sešpadsmitgadīgiem garlaicības mocītiem pretencioziem ģimnāzistiem. ak debess – šī nodarbība būs īsta sūdu vētra.

Es to visu labi atceros: sūdu vētra katrā ūdens glāzē. Šie briesmīgie ģimnāzisti. Šis nolādētais pretrunīgums. It kā manas vēstules būtu tīši rakstītas, lai radītu īpašu vitalitātes iespaidu. Bet es tā patiešām domāju. Šie aizgūtnēm bērtie vārdi, šīs blēņas – es tā patiešām jutos. Garlaicība var būt tik kaismīga.

Te vēl viens fragmentiņš, rakstīts 2010. gada 1. martā Niko:

Nekad agrāk neesmu redzējis, ka garlaicība būtu saskatāma sejās tik uzskatāmi kā dažiem šeit – tik dramatiski, it kā tā viņus beigtu nost.

Telpas, kurās mēs sēžam, parasti ir neapgaismotas, īpaši dienā. Vairums apkārt sēdošo vīriešu savākušies ap maziem galdiņiem un čukstus tērgā. Viņi ik pa brīdim pieskaras viens otra bicepsiem, patur galvas apsegtas ar savu džillābu kapucēm un rāda cits uz citu ar pirkstiem. Viens vai divi turas istabas tālākajā stūrī, iegrimuši dziļā meditācijā. Es izceļos uz viņu fona – amerikānis, kurš dziļi ielīdis savā datorā, – un vienlaikus esmu neredzams. Nav ilgi jāgaida, līdz es sāku nikni iztēloties, kā palieku te sēžam mūžīgi. Tikai tas nav mans “mūžīgi”, ko es iztēlojos. Tas pieder viņiem – šiem vīriešiem, kuru vidū sēžu. Es nikni uzrakstu: “Ak debess! Man jātiek no šejienes prom.” Man aiz muguras garām paiet viesmīlis Simo; viņš pieliek man pirkstus pie skausta un saka – hoja, mans brāli, un viņa vārdi acumirklī pieskaras manai sirdij. Es nekavējoties sadusmojos par savām dusmām. Izrādās, ka mana pasniedzēja dzejnieks pateicis arī to: šī mazā, garlaicīgā pasaulīte mūžam rāda tev tavu paša atspulgu.

Internet! Es tevi mīlu. Vienīgā pasaule, kam tiesības nepakļauties nekādām robežām; beidzot gals manai garlaicībai. Rabātā esmu kā piesiets internetam. Es uzrakstu ļoti sliktu stāstu par jaunu vīrieti, kurš divas nedēļas pūlas uzminēt paroli, lai pieslēgtos vienīgajam pieejamajam tīklam viņa virtuālajā orbītā. Kādā svētdienas rītā dodos uz Inwi, telekomunikāciju kompāniju, kuras aģenti, bruņojušies ar planšetēm un izdevīgiem piedāvājumiem, nesen sākuši sirot pa visu pilsētu. Viņu veikals no ārpuses ir spilgti violets; iekšpusē tas atdarina Apple. Es nopērku une clé (USB modemu), kas jāiesprauž datorā, lai pieslēgtos internetam. Tas ir pats vieglākais risinājums pasaulē, veikala darbinieks platā smaidā atiež skavotus zobus.

Es sāku dalīt savu laiku starp kafejnīcu un dzīvokli. No rītiem, dzerot kafiju, skatos pornogrāfiskus video. Es atklāju kaut ko, kas saucas IDoser, tiešsaistes programmu, kas izplata binaurālus ritmus, kuri īpaši izstrādāti, lai simulētu ekstāzes izjūtas (tā vismaz apgalvoja veikala puiši), un kādā ceturtdienas vakarā pierunāju Kamilu izmēģināt to kopā ar mani – tumsā. Mēs noslāpējam viļņu šalkas aiz loga un abi pēc kārtas nodomājam, ka dzīvoklī kāds ielauzies.

Modems nemitīgi streiko. Tās ir īstas mocības. Internets man vajadzīgs, lai dzīvotu. Es divas reizes atgriežos Inwi; es lūdzos, lai viņi man palīdz. Stundām ilgi vēroju, kā mirkšķinās mazā zaļā gaismiņa, kurai jārāda, ka modems darbojas. “Es vairs nespēju to izturēt,” īsziņā rakstu Kamilai; es lūdzos un lamājos. Internets, mans glābiņš, plivinās pašā deguna galā, un es sāpēs kaucu ik reizi, kad tas atkal nozūd. Es tik tiešām kaucu. Pat viena sekunde ir par garu. Tā ir vesela dzīve. Mans e-pasta arhīvs liecina, ka pēc trim dienām es beidzot aizveru datoru un izeju no dzīvokļa. Tieši pretim, otrā šosejas pusē, ir tāds kā zemes rags ar nokari virs Atlantijas okeāna. Tas ir trapecveidīgs zemes gabals, piemētāts ar pazaudētām jēzenēm, saspiestām kokakolas skārdenēm un sieviešu biksītēm. Uz tā ir akmeņu krāvumi. Katru nakti bez izņēmuma tur parādās vesela suņu konfederācija. Suņi skrien cits citam cieši pa pēdām, izzīmējot tumsā izstieptus, drudžainus astotniekus, un kliedz. Dienās tur ierodas vīrieši; sastājušies pa diviem vai trim līdzās saviem motocikliem un iespieduši rokas sānos, viņi veras ūdenī.

Es šķērsoju šoseju. Ir vēla rīta stunda, nedēļas vidus. Es izvēlos vietu. Uz mani neviens neskatās. Vīri, kuru tuvumā apmetos, patiešām izskatās tā, it kā ļautos sapņiem par labāku vai citu, vai aizgājušu dzīvi. Es piespiežu sevi tā nostāvēt 15 minūtes, pēdējās piecas – skaļi skaitot sekundes. Tas turpmāk būs mans rituāls. Pēdējā mēnesī, ko pavadu Rabātā, es tā daru gandrīz ik dienu: izeju no dzīvokļa, šķērsoju šoseju, pievienojos stāvošajiem vīriešiem un veros ūdenī – daru tik maz, cik vien iespējams, tik ilgi, cik vien varu paciest. Gals ir tuvu, un es jūtu, ka esmu izdarījis atklājumu: ieslodzījumam piemīt spēja atbrīvot. Es iztēlojos sevi laimīgu Kembridžā, Berlīnē, Madridē, Reikjavīkā, vēl kaut kur, vēl kaut kur – nekustīgi stāvam un aizbēgam pašam no sevis.

Kas ar mani nav kārtībā? Kirkegora “Vai nu–vai arī”, īsā nodaļā ar nosaukumu “Augseka”, cilvēkam raksturīgā garlaicība aprakstīta lauksaimniecības līdzībās. Dvēsele, kura cieš no garlaicības, pastāvīgi maina augsni, kas tai zem kājām, gluži kā neapdomīgs un nezinīgs zemnieks. Šāds cilvēks domā: ja vien es aizbrauktu uz turieni, es būtu glābts. Viņš pievēršas vidusšķiras nomadismam: “Cilvēkam apnīk dzīvot laukos, un viņš pārceļas uz pilsētu; cilvēkam apnīk dzimtā zeme, un viņš dodas ceļojumā uz ārzemēm; cilvēks kļuvis europamüde, [5. Noguris no Eiropas.] un viņš brauc uz Ameriku, un tā tālāk. Visbeidzot cilvēks nododas sapņiem par nebeidzamiem ceļojumiem no zvaigznes uz zvaigzni.” Turklāt, lai tā dzīvotu, nebūt nav jāceļo burtiskā izpratnē: “Cilvēkam apnīk ēst no porcelāna traukiem, un viņš sāk lietot sudraba šķīvjus; cilvēkam apnīk arī tie, un viņš sāk ēst no zelta. Cilvēks nodedzina pusi Romas, lai iztēlotos, kā degusi Troja.” Tu tikai bēdz un bēdz, atkal un atkal, un regulāri atduries pret faktu, ka zemes virsū galu galā nemaz nav tādas laimīgās vietas – nav tāda stūrīša, kurā tu varētu patiesi zelt un plaukt kā Bovarī kundzes stāds. Rabātā es atklāju, ka tieši tāda ir manas pašbrūvētās morāles slepenā patiesība: tās īstenais dzinējspēks ir jau pašos pamatos ieliktā Sakāve, ar lielo S. “Vai nu–vai arī” terminoloģijā runājot, tā ir slikta bezgalība.

Taču pastāv arī laba bezgalība – bezgalība, kas visnotaļ atgādina slikto, taču tāda nav. Labāk būtu nevis bezgalīgi meklēt jaunu augsni, bet mainīt tās apstrādes metodes un sēšanai izmantoto graudu veidu, iesaka “Vai nu–vai arī” autors. Labāk turēties pie sava mazā zemes gabaliņa un izdomāt, kā to apdzīvot citādi. Var mēģināt palikt pie saviem ierobežojumiem – vai ierobežojumos –, neizšķīstot hroniskos kaut kā jauna meklējumos. Teiksim, priekšā parādās zirneklis. Gluži kā cietumniekam vieninieka kamerā vai kā pirmklasniekam skolas solā, tavs vienīgais uzdevums ir ieguldīt šajā zirneklītī visu savu uzmanību – izpētīt katru tā kustību. Vērojot šo radību, tu uzzini, uz ko pats esi spējīgs. Tāds ir Ierobežojuma princips, saka autors. Tas ir jauns likums. Tas ir ceļš, kā tu sāc dot priekšroku šai mazajai, garlaicīgajai pasaulītei, kura neizbēgami liks vilties, nevis tām mūžam labākajām pasaulēm, ar ko pilna tava galva. Vienkārši kaut kur būt vai patiešām kaut kur būt – starpība atkarīga tikai no tā, cik pilnīgi tu sevi atdod šai pasaulītei.

Šī doma man tagad liekas vilinoša kā alternatīva manam morāles līmenī paceltajam nemieram. Es sāku palēnām. Tagad, kad mani no Rabātas šķir seši gadi, esmu riskējis pasūtīt saimniecības preču lielveikalu ķēdes jaunumu biļetenu. Es krāju plastmasas traukus ēdiena glabāšanai un neaizmetu izlietotus iepirkumu maisiņus. Es visur izstādītu ierāmētas bildes, taču vienmēr esmu izvairījies no fotografēšanas, īpaši Rabātas laikos. Tas nebūt nenozīmē, ka kļūstu par Nīčes namīpašnieku, mani mierina mans agrākais “es”. Man vismaz pieder no kāda vīra medīnas stūrī pirkta plāksnīte ar uzrakstu “Laipni lūdzu!”. Tā ir no koka un ļoti banāla, un es to turu dzīvoklī, uz durvju rāmja. Vēlāk esmu atgriezies tajā medīnas stūrī. (Tirgoņa tur vairs nebija.) Kopš tā semestra Marokā esmu tur pabijis vēl trīs reizes. Es nevaru nebraukt, es saku, un cilvēki saprotoši māj ar galvu. Savā ziņā tieši tā ir Bovarī kundzes patiesā traģēdija – tas, cik ārkārtīgi nesevišķa ir viņas kaite.

Pagaidām pēdējā – kopā skaitot, ceturtā – reize bija pērnā gada martā. Patiesībā mans brauciens bija uz Madridi, taču uz trim dienām iegriezos arī Marokā. Uzdāvināju sev dienu Rabātā. Pilsētā valdīja tāda pati noskaņa kā parasti – it kā tā pūlētos nepamosties. No rīta trīs mīļāko bijušo skolēnu sabiedrībā notiesāju šķīvi ar kūciņām, bet pēcpusdienā kopā ar savu veco arābu valodas skolotāju skatījos Vimbldonu, viņš aizsnaudās. Man palika vēl dažas stundas līdz lidostai; izsaucu mazu taksometriņu un aizbraucu uz Oseānu – pilsētas rajonu, kurā mēs ar Kamilu savulaik dzīvojām. Taksītis mani izlaida pie franču baznīcas, uz kuru mēs ar Simo toreiz mēdzām stundām ilgi blenzt. (Man stāstīja, ka viņš kaut kad pārcēlies uz Briseli.) Vienu īsu mirkli jutos pārsteigts to atkal ieraudzīt, sirds dziļumos būdams pārliecināts, ka, man aizbraucot, pilsētas vienkārši izgaist. Bet tur nu tā bija un nekur nekustējās – liela un balta. Baznīcas logi melnēja tumši, it kā tai kāds būtu mēģinājis atņemt acu gaismu. Taisnību sakot, ēka izskatījās mazliet tīrāka nekā senāk.

Paskatījos telefonā. Es mēģināju iztēloties, kas notiek baznīcas iekšpusē; ar šo domu ilgam laikam nepietika. Sāku tā vietā domāt par gaidāmo lidojumu, par to, ko lidmašīnā skatīšos, par to, vai tajā būs televizors, par iespēju, ka lidmašīnā televizora nemaz nebūs, par cilvēkiem, kurus mājās vajadzēs satikt, un par tiem, kurus es gribu satikt, – un par to, ko mans vecais arābu valodas skolotājs pirmīt teica par Rafaela Nadala degunu. Pie baznīcas steidzīgā gaitā pienāca kāda ļoti korpulenta sieviete. Viņa apstājās un atvilka elpu, tad atkal turpināja ceļu; garāmejot viņa nejauši pieskārās manam plecam. Kaut kur sānieliņā auroja bariņš sapīpējušos pusaudžu, un es sadusmojos – un tad sadusmojos pats uz sevi. Skaitīju, man sajuka skaits. Nē, šī tomēr ir lieliska pilsēta, kurā nekur nesteigties.

© The Point Magazine, 2015. gada vasara

Tulkojusi Sabīne Ozola