Ar aktieri Gundaru Āboliņu sarunājas Inese Zandere

Cik seksuālas ir mazās puķītes

Foto: Gints Mālderis Foto: Gints Mālderis

Rīgas Laiks: Man šķiet, ka, runājot ar aktieri, pirmais jautājums var būt tikai par uzticēšanos. Piemēram - vai tiešām tu teātra bārā maksā rēķinu tikai divas reizes gadā?

Gundars Āboliņš: Jā, uz sezonas slēgšanu un pirms Jaunā gada. Tā vienmēr sanāk, ieskrienu, tad tās naudas nav līdzi, tad vēl kas. Tas balstās uz savstarpējo uzticēšanos - es neko lieku nedzeru, un viņi neko lieku nepieraksta.
Netīšām ieslēdzu krievu televīziju, kur vienā humora raidījumā - humora raidījumā! - piedalījās Žirinovskis. Un ko viņš darīja? Viņš stāstīja anekdotes. Aiziet viens uz banku un saka - ziniet, man vajadzētu naudu. Viņam atbild - lūdzu, cik jums vajag? Viņš saka - ziniet, man vajadzētu desmit tūkstošus. Viņam saka - lūdzu, ņemiet. Viņš jautā - kā, bez līguma, bez procentiem, bez soda sankcijām? - Nē, nē, mēs jums uzticamies. Viņš jautā - kā tad tā, tā taču nevar būt? Viņam saka - bet ja jūs neatdosiet, jums taču būs kauns, kad Dieva priekšā stāsities. Viņš saka - bet kad vēl es Dieva priekšā stāšos! Viņam atbild - nu, parīt neatdosit, aizparīt stāsieties...

RL: Tev tātad bufetnieces tomēr uzticas.

Āboliņš: Jā, un es viņām arī. Tik ilgi, kamēr es redzu, ka viņas lej tik, cik ir jābūt. Es uzreiz ļoti redzu, vai ir 50 grami. Es varu ieliet no jebkuras pudeles jebkurā glāzē 50 gramus. Kļūda var būt plus mīnus 2 grami.

RL: Kā tu to esi panācis?

Āboliņš: Trenējoties. Es tūlīt ieliešu 50 gramus konjaka, gribi?

RL: Ar lielāko prieku. (Viesmīlei.) Atļausiet? Mums tas ir intervijas elements. Tas nekādā ziņā nav vērsts pret apkalpošanu, bet mums pēc tam vajadzēs izmērīt. Viesmīle (īgni): Zinu, tas ir vecs joks. (Apvainojas.)

Āboliņš: Meitene dusmojas, bet Dailes teātrī man uzreiz dod pudeli. Viņa padomāja, ka es neuzticos, bet tas galīgi tā nebija domāts! Nesen Liepājā ar vienu bārmeni saderējām - es saku, davai, saderam, ka es ieliešu. Liesim divās glāzēs un, ja es kļūdīšos, es par visu maksāšu, ja tu - tad man šito uzsauc. Mēs abi ielējām precīzi, bet viņš bija par pusmilimetra tiesu precīzāks. Es dabūju nomaksāt par visu. Bet pāris reizes, kad beidzas nauda, es esmu šitā arī vinnējis. Redzi, bārmenis ir pieradis liet 40-45 gramus, tas ir normāli, Rīgā tas ir normāli! Vācijā, lai arī tur ir glāzei divas strīpiņas - divu collu un četru collu, viņš vienmēr tev ielies vairāk, tas ir daudz auglīgāk. Un zini, Šveicē teātrī viena rekvizitore ar mani visu laiku runā Schweizerdeutsch. Tā ir pilnīgi cita valoda, man ir ļoti grūti saprast, turklāt katrā kantonā vēl tas dialekts ir bišķi citāds. Es prasu, kāpēc viņa tā dara, viņa taču zina, ka nesaprotu, man jāpārprasa. Man paskaidro - ja viņa uz tevi būtu dusmīga, tad ar tevi runātu hochdeutsch. Bet, ja tu cilvēkiem patīc, ja viņi tevi uzticas un uzskata par savējo, tad viņi runā savā dialektā, to vajag pat uztvert kā komplimentu.

RL: Rakstnieki, teiksim, var savā nodabā rakstīt nez ko, bet teātrī pilnīgi viss ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos. Un, pat ja vairums aktieru ir ļoti labi cilvēki, vienalga, man ir grūti iztēloties, kā ir iespējams panākt tik augstu savstarpējās uzticības līmeni starp tik daudziem cilvēkiem.

Āboliņš: Es nezinu, man nav tādas receptes, bet... cilvēki kopā strādā un kopā iet uz risku. Neviens jau nezina, vai izrāde izdosies vai neizdosies, kuras būs veiksmīgās vietas un kuras nē. Tā situācija, ka esi uz skatuves, jau pati par sevi liek uzticēties, jo tu esi atkarīgs no citiem un citi ir atkarīgi no tevis. Tie, kas to nevar, kas nespēj dot tās piespēles kā hokejā, kas grib tikai paši izvadīties un mest pa vārtiem, viņi agri vai vēlu... nu, viņi nesaaug. Tā kopīgā lieta ir svarīga. Mēs ar kolēģiem pavadām kopā vairāk laika nekā ar ģimeni. Ne jau velti pusei no aktieriem ir izjukušas ģimenes, dažiem tikai beidzot sāk kaut kādas attiecības nodibināties, nostiprināties. Viņi tad tā kā bērni kļūst, kad ir iemīlējušies, gaida bērniņu. Skaisti. Tur visi jūt līdzi, nav nekādas dežūrpieklājības. Mēs esam kopā jutušies gan aizmirsti, gan uz viļņa.

RL : Vai tev vienmēr ir bijis viegli personiski identificēties ar to, kas notiek teātrī?

Āboliņš: Ikvienā teātrī, kurā es esmu strādājis, ir noticis vesels lērums lietu, kurām es vienkārši nevaru iekšēji piekrist. Man tas nav pieņemami, ļoti bieži ētisku apsvērumu dēļ. Bet tā ir iekšējā lieta, uz āru es to nestāstu.

RL : Vai tu piekristu dāņu rakstniekam, kas “Dienai” deklarēja, ka mākslai nav nekāda sakara ar morāli?

Āboliņš: Varbūt tā bija provokācija? Mākslinieks paziņo...

RL: Nē, vienkārši, ka mākslā estētiskās kategorijas ir stiprākas par morāles kategorijām.

Āboliņš: Ir baigi bīstami visu tādās kategorijās formulēt un vērtēt. Lai gan to jau dara cilvēki šā vai tā. Bet tiklīdz tu sāc domāt, vai tam ir sakars ar morāli vai nav... es nezinu, man liekas, tā var ļoti ātri iebraukt auzās. Katrs pabāž zem tā jēdziena kaut ko savu.

RL: Mēs sēdējām ar tevi, atceries, aizvakar kopā vienā žūrijā, un visu laiku bija jautājums, vai sociāli plakātiski izrāžu pieteikumi, kuru mērķis ir kaut kā provocēt sabiedrību, uzdodot šo darbību par teātri, vai tie nav amorāli, vai tie neaizskar cilvēku. Man palika sajūta, ka tev ir kaut kādas savas robežas, kurām tu principā atsakies pāri kāpt. Vai tevi teātris šajā ziņā ir pārbaudījis?

Āboliņš: Es nevaru šobrīd skaidri pateikt. To jau iekšēji jūt, ka jautājums ir nonācis pie tādas robežas, kur es tālāk nepiekāptos un nekāptu pāri. Es to nevarēšu formulēt filozofiskās kategorijās, to es neprotu. Bet, kad jūtu, ka tas nav līdz galam godīgi vai ka tam būtībā ir cits mērķis, vai nav skaidrs, kas no tā varētu iznākt, tad es aizdegos - paga, stop, stop, stop! Tad, kad mēs sākam jaukt jēdzienus un lietas. Nosaukumi ir līdzīgi, bet būtības ir atšķirīgas.

RL: Jēdzieniem un lietām?

Āboliņš: Tev neliekas, ka mēs tādā putrā dzīvojam, ka nezinām vairs, ko ar kuru jēdzienu apzīmē? Viss jau tāpat ir relatīvi, arī bez mums. Bet mēs vēl lietojam vārdus, jēdzienus, gudrus apzīmējumus, visu klasificējam, gudros svešvārdos saucot, bet beigās - par ko tad būtībā ir runa? Labāk, kā Smiļģis teicis, jau ir grūti pateikt - kas ir teātrs? Tas ir, kā cilvēks iet pa dzīvi.

RL: “Tēvos” Jurim Baratinskim ir tāds stāsts, ka viņš ir mākslinieks, instalators un kaut kas tāds, tad viņš nonāk ciemā un tur viņam krogā jāzīmē zemnieki. Un tad tur ir tā frāze, kurā viņš saka, ka pārvarot sevi un zīmējot viņus “no natūras”, viņš saprot, ka atdarināt dabu ir augstākais, kas var būt. Piesauc budismu. Kur tu redzi atšķirību starp dzīvi un teātri?

Āboliņš: Es domāju, ka teātris ir veids, kā paskatīties uz dzīvi. Protams, ka dzīve ir daudz bagātāka, bet teātris ir tāda esencīte, izvilkums. Ar stikla lēcu arī tu paņem mazu gabaliņu dabas, pievelc tuvāk un tad redzi daudz vairāk nekā ikdienā. Man ļoti labs draugs ir zobārsts pēc profesijas, bet mākslinieks pēc dzīves uztveres. Viņš ar to aparātu, ar ko viņš fotografē plombes un zobu saknes, ar makroobjektīvu, brīvajā laikā fotografē mazus kukainīšus un puķītes. Kaut kur pļavās, mežos rasas lāsītes un aizmigušus zirnekļus.

RL: Kā var zināt, ka zirneklis ir aizmidzis?

Āboliņš: Viņš nebēg. Zobārsts ar to makroobjektīvu pieiet klāt un redz, ka tur ir tik daudz krāsu attiecību, kuras tu gribēdams ar savu aci nevari saskatīt, bet vienā labā makrouzņēmumā tu redzi, cik tā daba šajā mērogā ir daudzveidīga, cik seksuālas ir tās mazās puķītes, kas ikdienā liekas gaiši zili punktiņi. Kā lapiņas ir atvērušās, kādi ir tās zilās krāsas tonīši. Es viņu vienkārši apbrīnoju! Cilvēks to dara tāpēc, ka viņam tas vienkārši patīk, viņu tas aizrauj. Mēs ar viņu vienmēr strīdamies par Dieva eksistenci. Mums atšķiras pozīcijas, viņš man nevar pierādīt, ka Dieva nav, bet es viņam, ka ir, es vienkārši Dievam ticu. Mums abiem ir ļoti labi kopā. Teātrī vispār nevajag spēlēt un vēl jo mazāk strādāt, teātrī vajag spēlēties, aizrautīgi, kā bērns spēlējas ar klucīšiem vai knīpstangām. Un bērnam arī vislabāk patīk spēlēties nevis ar plastmasas automobili, bet gan ar tēva instrumentu kasti vai mammas šujamkasti. Vai ar pogām. Vai spēļu kārtīm. Man bija aizliegts, jo es pēc tam nevarēju vairs neko savākt, bet tētim bija tāds mazs skapītis, kur iekšā bija kastīte ar naglām un skrūvītēm, knīpstangas un citi instrumenti, tas viss bija īsts! Teātrī tu kā ar lukturi izcel fragmentiņu no dzīves un skaties, kas tajā modelītī ir. Un vienmēr tu nonāc pie tā cilvēka sirsniņas, pie viņa dvēseles, dabas, pie nepieciešamības būt kādam vajadzīgam, būt mīlētam, pie nodevības. Pie šīm kategorijām tu nonāc agri vai vēlu. Un būt vai nebūt jau nav obligāti jābūt ar Šekspīra roku rakstītam. To var izstāstīt arī tantīte no Varakļāniem. Un viņas dzīvē ir ne mazāk traģikas un kolīziju. Alvis (Alvis Hermanis - red.) jau šajā ziņā ļoti noliek Šekspīru, negrib iestudēt, viņš uzskata, ka pārāk daudz negatīvas enerģijas. Es nezinu, vai tas tā ir. Bet katrā ziņā tas, kas notiek dzīvē, ir līdzvērtīgi un interesanti, un mums saprotami, tikai neesam paguvuši tajā ieskatīties. No sākuma mums pietrūka laika, bet tagad ir šausmīgāk - mums pat to nevajag. Tas ir tas sāpīgais. Tā jau ir tā mūsu dzīve, ko mēs te dzīvojam.

RL: Nesen bija uzaicināts uz Latviju kaut kāds valstu tēlu speciālists, kurš stāstīja, ka esot lasījis latviešu dzeju un konstatējis, ka tur trūkst plašāka vispārinājuma, lielāka patosa, bet dominē ļoti liels pietuvinājums. Un atcerējies, ka viņu bērnībā citi puikas ir iekaustījuši, nogrūduši zemē, uzlikuši kāju virsū un tajā brīdī viņš ir redzējis to mazo zilo puķīti un aizmigušo zirneklīti tuvu tuvu klāt. Un viņam ir bijusi tāda spītība, ka jūs, protams, tagad esat man uzkāpuši uz galvas, bet šito jūs man nevarat atņemt, to es redzu un viss. Un viņam, lasot latviešu dzeju, esot bijusi ļoti līdzīga sajūta, ka detaļas ir ļoti pietuvinātas, laikam tāpēc, ka pa lielam mums viss esot atņemts un sabradāts, ka mēs varot pilnvērtīgi justies tikai ar to pietuvinājumu, skatoties uz to maziņo.

Āboliņš: Es viņam varētu piekrist.

RL: Apraksti man lūdzu savu seju. Ar vārdiem.

Āboliņš: Pāraugušas uzacis, šķībs deguns, apaļi vaigi. Vienmēr kaut kur negludi noskūts. Uz labā vai kreisā vaiga, tagad neatceros, bet šķiet, ka uz labā, ir dzimumzīmīte. Ir? Nav? Tad ir nogājusi. Tātad bērnībā bija. Un tā kā Jeļcinam sirma šķipsna veidojas. Man ļoti patīk Jeļcins, tāpēc es nekrāsoju. Es vienreiz nokrāsoju matus, bet tad tā starpība bija tik jūtama, ka es ātri ātri izmazgāju visu ārā.

RL: Un kāda ir tava uzvedība situācijā, kad notiek ugunsgrēks? Ir psihologi, kas to cenšas iztēloties, analizējot cilvēka fotogrāfiju, bet tev jau ugunsgrēki ir bijuši reāli, ko tu darīji?

Āboliņš: Es reiz braucu spēlēt salavecīti uz zvejnieksvētkiem, braucu agri no rīta uz Kolku, skatos, bode jau vaļā, divi veči stāv un pīpē, bet baigie dūmi ceļas. Braucu tālāk, pabraucu kādu puskilometru un saprotu - paga, paga, tā nevajadzēja būt. Braucu atpakaļ, veči joprojām stāv un pīpē, bet otrais stāvs jau deg. Viņi nebija ievērojuši. Veikala ēka ir savienota ar dzīvojamo māju, bet aiz veikala ir liels režģis, kurā iekšā ir kādi 20 gāzes baloni. Turpat ir vēl viena vecāka māja ar šķindeļu jumtu. Blakus ir jūra, bet tā pati nenāk dzēst. Atradām vienu dārza šļauku, no tās tur tāda maza čuriņa tek. Es tik ar to čuriņu laistu to šķindeļu jumtu, lai tur tās dzirksteles nelec, zvanu ugunsdzēsējiem, bet tur viena paveca dāma man ilgi un dikti jautā, lai aprakstu visu māju un tā tālāk. Es viņai teicu - ja tu tūlīt man neatsūtīsi vienu mašīnu, tu tur rīt vairs nestrādāsi, ar padomju metodēm, iedvesu šausmas... Pēc tam viņa man trīs reizes zvanīja, lai ziņotu, kāda mašīna un no kuras puses brauc. Atbrauca trīs mašīnas - šļaukas cauras, iet fontāni uz visām pusēm, bet veči vismaz godam strādāja. Agrs bija - kādi seši septiņi no rīta, daudzi vēl gulēja. Mēs bijām visus pamodinājuši, kaimiņi uzlauza to gāzes balonu būri, izņēma tos, aizveda visus bērnus aiz stūra. Visus modinām, bet viena veca sieviņa nenāk ne par kam laukā, viņa tur dzīvo, viņai nekas nenotiks. Pasaucām tuvāk pie loga, viņa attaisīja logu, saka, televizors jauns nopirkts, viņa neiešot un viss. Tāda pusmiegā vēl. Tad pa diviem ņēmām. Es ņēmu aiz padusēm, izvilkām laukā pa logu, aiz kakla, naktskrekla un matiem izvilkām viņu ārā. Otrais stāvs nosvila, es vēl piestāju un apskatījos, kad pēcpusdienā jau braucu atpakaļ nospēlējis salavecīti - Neptūns ir tas pats salavecītis, visiem piedraud, bet beigās uzdāvina nāriņu. Tur man iedeva tērpu - kaut kādu tīklu, ar foliju aptītu finiera dakšu un bārdu. Bet, kad es ieraudzīju to bārdu, cik man silti ap sirdi palika! Tai iekšā rakstīts - Valdis Birģelis un Egīls Valčs.

RL: Tie taču Jaunatnes teātra aktieri.

Āboliņš: Nu ja! Pērtiķis “Mauglī” bija mana pirmā loma Jaunatnes teātrī. Un tā bārda sastāvēja no divām “Maugļa” vilku parūkām. No sintētiskajiem matiem, kas visiem līda acīs. Viena priekšā mutei, otra uz galvas un apkārt kartona stīpa. Ar divām “Maugļa” vilku parūkām es spēlēju Neptūnu Kolkā Zvejnieku svētkos.

Uzreiz nedēļu pēc tā ugunsgrēka bija tas gadījums ar Alvi. Mēs iekūrām pirti, apsēdāmies pie galda, nolikām pudelīti vīna - nu tā, lai raisās sarunas, un pēkšņi dzirdam - pakš un pakš, pakš un pakš. Šīferis plīst! Bija jau burās, jau tāds karstums, ka tur klāt nevarēja pieiet, sapratām, ka dzēst tur vairs nav jēgas. Viņiem tur bija aka, diezgan pasausa. Skatījos, ko var norobežot.

Man ir nācies dzēst ugunsgrēkus vairākkārt. Vienreiz gāju dzēst mežu. Sējā, kur Ādažu poligons, aicināja cilvēkus palīgā. Paņēmu vecu tankista kostīmu, kuru es kaut kur armijas laikā biju dabūjis, tas ir biezs un nedeg. Armijas zābakus, pāris lāpstas, pāris spaiņus, iekāpu savā žigulī un aizbraucu uz to Ādažu poligonu, kur bija sarunāta vieta brīvprātīgajiem. Es biju vienīgais brīvprātīgais tajā pulciņā, jo pārējie bija zemessargi. Tad mēs paņēmām tādu milzīgu dzelzs mugursomu ar antenu, lāpstas un gājām iekšā mežā kādus četrus piecus kilometrus - norobežot. Rakām to valnīti. Tur ir kūdras daudz, jau bija izdedzis, bet šur tur uzrāva augšā liesmu, to tad mēs slāpējām. Ej, ej pārsimt metrus pa degušu kūdru, kājas jau sāk silt, un tad pēkšņi redzi, ka blakus pelnos guļ nesprāguši šāviņi. Tā bija tāda interesanta sajūta. Šāviņš stāv, bet visapkārt metra, pusotra dziļumā deg kūdra... Kādas astoņas stundas mēs tur to operāciju veicām, turpat upītes krastā sūnās atlūzām. Tad gājām ārā un nāca nākamā brigāde iekšā. Kad biju Dānijā ar braucienu pa 57. paralēli, mums bija pieņemšana pie vēstnieka Baumaņa. Viens vīrs iepazīstina ar vēstnieku, viņa kundzi - un šis ir mūsu militārais atašejs. O, Gundar, sveiks! Mēs taču esam pazīstami, viņš saka. - Paga, paga, man jāatceras. Viņš saka, nu, bet mēs taču toreiz Ādažos gulējām blakus sūnās, kad dzēsām to ugunsgrēku. Pie manis Latvijas Radio uz sarunu īsi pēc demisijas bija Gaidis Andrejs Zeibots. Cilvēks, kuru es ļoti cienu. Neviens viņam neko par to neprasīja, bet viņš man saka - jā, es zinu, Gundar, jums ir bijis sakars ar bruņotajiem spēkiem, jūs toreiz kopā dzēsāt ugunsgrēku. Labi, skaidrs, kāds izstāstījis, tas militārais atašejs vai kāds cits, bet tas, ka viņš to patur prātā un pasaka paldies pie izdevības, ka es tur esmu dzēsis ugunsgrēku kopā ar zaldātiem un zemessargiem, tas ir sīkums, kas liecina par šī cilvēka lielumu. Es biju līdz asarām aizkustināts.

Man mežs... mežs man nozīmē ļoti daudz. Un ja mežs deg, jāiet dzēst. Man ļoti patīk runāties ar mežsargiem. Viņiem atkal patīk parunāties ar māksliniekiem. Tie, kas ir tuvu pie dabas - zvejnieki, mežsargi, ornitologi, mežstrādnieki un mednieki, - ar viņiem ir interesanti runāties, tā nav tāda pļerkstēšana, viņi stāsta tik bezgala daudz interesanta. Es atceros - tur, kur tu aproc, valnītis jāmet uz otru pusi, lai uguns iekrīt grāvī iekšā. Es to paturu prātā. Tas, ko tu aproc, tas ir tavs. Jo pa augšu reti kad uguns pāriet pāri.

RL: Kad es pamanu tevi kādā televīzijas vai radio raidījumā, kurš man pēc sava formāta nepavisam nav tas tuvākais, liekas, ka tu esi tāds kā virves dejotājs - man gan rodas zināma drošības sajūta, jo es zinu, ka tu uz tās virves proti noturēties, bet principā tas, ko tu dari, atgādina staigāšanu pa virvi, pa robežu, kurai vienā pusē ir banalitāšu purvs, otrā pusē māksla, ar kuru tu nodarbojies no šitās virves dejošanas brīvajā laikā.

Āboliņš: Es to sāku darīt apzināti - pasākumu vadīšana, vēlāk arī producēšana, organizēšana gan radošā, gan arī finansiālā ziņā, tad šie televīzijas projekti, spēles, kas lielākoties ir adaptēti n-tajās televīzijās esoši šovi. Ja tu balansē, tad ir būtiski, starp ko tā ir novilkta, kas ir vienā, kas ir otrā pusē... Vienā pusē ir kritiens, otrā pusē ir kritiens. Visi jau to grib redzēt, ka tu tūlīt, tūlīt nokritīsi, bet tu noturies. Bet nu jau es vairs tā aktīvi nestartēju virves dejošanā. Nu jau vairs pavisam ne. Es vispār vairs ne ar ko citu nenodarbojos, tikai ar savu profesiju, nu jau kādus divus gadus. Šad tad es piekrītu vadīt kādu pasākumu, bet atstāju sev iespēju izvēlēties un padomāt, vai es to gribu darīt. Ja tas ir pavirši - atnāks Āboliņš un gan jau visu izdarīs - tad, sorry, tāds puika es vairs negribu būt. Ja tas ir interesanti, ja ir kaut kāda spēle ar publiku, ko vajag labi pakļaut sev, tas tad ir ļoti labs treniņš. Šis treniņš mani izglāba, piemēram, kad mēs spēlējām “Tēvus” Salonikos. Tur bija daudz kritiķu, kuri uzskata, ka viņiem nav jāpievērš uzmanība tam, kā tie mākslinieki uz skatuves jūtas, viņi staigāja, kamēr pieregulēja austiņas un tā tālāk, bija liela jezga. Es jūtu - cauri, mēs tūlīt to auditoriju nepaņemsim. Tad es atcerējos visu, ko esmu darījis ar viegli iereibušu, pašpārtikušu un daudzplākšņainu auditoriju, lai dabūtu, ka viņi klausās to, ko es viņiem saku. Nezinu kā, bet toreiz mēs tos 800 cilvēkus vinnējām.

RL: Salīdzinājums nebija īpaši glaimojošs kritiķiem.

Āboliņš: Kritiķu publika tāda ir, ja viņi zālē ir vairākumā. Viņi uzskata, ka ir īpaši, ka viņiem nav jāuzvedas kā parastiem skatītājiem, ka viņi var nākt iekšā, iet ārā - viņi jau te ir darba dēļ... Viņiem jau pusē skaidrs, kas tur tālāk būs, un tādā garā - lai gan tas ir dīvaini, jo faktiski jau visu izrādi spēlē pēdējās minūtes dēļ. To viņi ir aizmirsuši. Lai cik arī tā izrāde būtu gara, tas viss ir pēdējās minūtes dēļ. To mums mācīja kādreiz tāds ļoti gudrs cilvēks no Ļeņingradas, Arkādijs Osipovičs Kacmans, pie kura mums bija nodarbības Dailes teātra 7. studijā. Viss sastāv no notikumiem, bet galvenais notikums ir beigās. Man šķiet, “Trīs māsās” 2. cēliena beigās bija tas, kur mazā māsa prasa, vai drīkst uzspēlēt tās klavieres. Un atnāk Maša un saka - nedrīkst. Lūk, tajā vienā vārdā “nedrīkst” ir viss, kāpēc vispār spēlēts tas cēliens. Lai gan, protams, mēdz būt izrādes, kur beigās tevi nekas pārsteidzošs vairs nesagaida. Un cilvēki, kuri ir redzējuši ļoti daudz izrāžu, to droši vien jūt. Es sev esmu vērtēšanu noreducējis uz divām ļoti šaurām jomām - skatos izrādi un domāju: es gribētu tajā izrādē piedalīties vai, paldies Dievam, ka man šis projekts ir gājis secen? Kļūdas var būtu visiem, bet vai nu es tad ļaujos pārdzīvojumam vai arī tur nekā pārsteidzoša nav. Man vienkārši vairs neinteresē eksistenciālā masturbācija uz skatuves.

RL: Pasaki man kādas labas beigas, kurās tu esi spēlējis. “Tēvus” es jau pieskaitu, jo tur tiešām ir šī ģeniālā pēdējā minūte, pēdējais vārds.

Āboliņš: Nuja, tur ir visa sāls tajās beigās. Tas ir tā kā ar zivi - tu paņem zivi, tu velc, velc, velc un beigās viņa tā - klakš! - uzsit ar asti. Tas, kā viņa ar to asti uzsit, tur ir visa tā jēga. Mēs spēlējām kādreiz Dailē “Gaidot Godo” Arņa Ozola režijā, tā man ir ļoti mīļa izrāde. Andris Morkāns, Vilnis Kuģenieks, Juris Gornavs un es. Mēs aizejam - un atnāksim rīt atkal. Galvenais, ka tā cerīgi. Cerības klātbūtnei ir jābūt visu laiku. Ja ir pavisam drūmi, vienalga izrādē vajag cerību - kaut kur tepat mazu cerībiņu, tepat viņa ir, mēs viņu tūlīt atradīsim.

RL: Lasot atreferējumus par kritikas reakciju Vācijā, tur bija viens uzstādījums, kas šķita neticami naivs, bet izklausījās, ka tā tiešām ir pieņemta aksioma: ka starp dēlu un tēvu ir jābūt naidam, un ja tā nav, tad ir samelots.

Āboliņš: Pirms četrām dienām man bija tāda publikas saruna Bernē par mūsu izrādi. Matiass Lisingers, ļoti liels vācu teātra skatuves meistars, kas tagad strādā Kūrā, Šveicē, režisors intendants, to sarunu vadīja un kā piemēru pieminēja vienas kritiķes rakstu, kur viņa visu mēģināja no Edipa kompleksa atvasināt - tēva slepkavība, asinis, negribēts bērns un mūžīgie kompleksi attiecībās ar tēvu. Arī tur kritiķi izstāsta savu izglītību, pārstāsta programmiņas saturu un beigās par pašu izrādi paliek ļoti maz. Mēs tad teicām - bet tāda nebija nostādne, teicām, ka tēvu un dēlu attiecībās ir ļoti daudz mistikas un neizskaidrojamu lietu, un mīlestības. Piemēram, Sokurova filma “Tēvs un dēls”. Tajā ir tik daudz miesisku kontaktu un saskarsmes, un vārdos neizteiktu lietu, tās ir ļoti stipras jūtas. Un kāpēc, piemēram, Dievs uz zemes sūtīja savu dēlu, nevis meitu? Kāpēc Jēzum bija par dēlu jāpiedzimst, nevis par meitu?

RL: Tu uzskati, ka ir kaut kas tāds, ko nevar ietilpināt priekšstatā “tēvs un bērns”, kaut kāda specifiska atšķirība?

Āboliņš: Jā. Pretējā gadījumā jau mums varētu būt arī kāda aktrise uz skatuves. Vienmēr jau gribas redzēt arī aktrisi uz skatuves - bet mums svarīgs bija tieši tēvs un dēls. Kāpēc obligāti vajadzētu būt naidam un noliegumam? Naids ir slikts katalizators. Ir lietas, kuras uzreiz neizproti, par kurām tu esi dusmojies, apvainojies, turējis rūgtumu ilgāku laiku. Es vienmēr esmu gribējis būt atšķirīgs no tēva, neatkārtot tās kļūdas, ko viņš, manuprāt, ir darījis. Es nekad neesmu gribējis līdzināties savam tēvam. Mani vienmēr ir kaitinājis - nuu, redz kur vecais Āboliņš, viens pret vienu. Kā dzīvs! Vēderiņš un tā gaita. Un mūžīgi tā nedaudz kašķīgā daba... Taisni kā vecais Āboliņš. Es domāju - nu johaidī! Es tomēr arī savā dzīvē esmu kaut ko sasniedzis un izdarījis! Bet tad es to pieņemu - jā, tāds es esmu. Varbūt aiz lietām, kas man puikas gados likās nepieņemamas, slēpās kaut kas tāds, ko es vēl nesapratu. Katrā ziņā tas, ka es biju spiests atcerēties veselu virkni situāciju, man bija ļoti svētīgi, es pūlējos un jutu, ka man tur trūkst un vēl tur trūkst. Un beigās, cik tad man vispār ir - puskladīte iznāk. Un tas ir viss, ko es no tēva vispār atceros!? Man ir tāda kladīte, kuru es atradu kaut kādā čupā no vidusskolas. Tur man ir kaut kādi zīmējumi. Tur tad es no abiem galiem rakstu, tur man ir “Latviešu stāsti” iekšā, “Tēvi” un vēl šis tas. Tāda kā maza virtuves kladīte, kur receptes pieraksta - kas ar ko kurā vietā jāiejauc, zaļa, ar rūtiņām. Kādreiz par 44 kapeikām varēja dabūt. Man patīk rūtiņu papīrs.

RL: Un dermatīna vāki?

Āboliņš: Jā, zaļi dermatīna vāki. Nu, re, tu viņu redzi tieši tādu, kāda tā ir. Ja es tev lūgtu uzzīmēt to kaķi, kas tajā kladīte, tu to tieši tādu uzzīmētu.

RL: Olivera un Jura partitūrā, tajā mīklā, no kuras veidotas lomas, bija māte vairāk iemaisīta, viņiem, stāstot par tēvu, it kā bija grūtāk atdalīt to no mātes. Piemēram, ja cilvēks, kurš noskatās izrādi, nezina, ka tava mamma ir aktrise, tad no izrādes viņš to arī neuzzinās.

Āboliņš: Lai gan šajā situācijā viņam tas nemaz nebūtu jāzina. Vispār es gan pašā sākumā vienā vietā pasaku, ka viņi abi divi bija aktieri. Protams, ka ir māte un viss tas ir, bet šajā situācijā galvenais ir tieši tēva un dēla attiecības. Un ne jau tikai man ar manu tēvu, bet arī man ar vecotēvu un manam tēvam ar viņu, un vecamtēvam ar viņa tēvu. Un ar dēlu - Oliveram un Jurim ir dēli. Kā tas viss pārvēršas. Un beigās meita piedzimst! Kas šito būtu gaidījis?!

Mēs jau divas nedēļas to vien darījām, kā sēdējām pie galda un stāstījām atmiņas. Visas ierakstījām, pēc tam pārrakstījām. Un ne jau tikai mēs trīs, visi piedalījās, visi stāstīja par sevi.

Gundars Āboliņš JRT izrādē "Soņa" (Foto: Gints Mālderis)

RL : Vai tev neliekas, ka tā vispār ir cilvēka lielākā kaislība? Ka šis teātra veids apmierina pašu lielāko cilvēku kaislību - stāstīt, nemitīgi stāstīt par sevi, stāstīt savas atmiņas, stāstīt stāstus.

Āboliņš: Es tev jau pašā sākumā gribēju izstāstīt par Maroku. Vienai sievietei, ko es dzirdēju pa radio, kāds teicis, ka vajag aiziet uz tirgus laukumu, kur simtiem marokāņu stāsta stāstus. Un es uzreiz sapratu, ka es gribu aizbraukt uz Maroku un dzirdēt, kā viņi tur stāsta tos stāstus.

Kā piesien divas pazoles ar aukliņu un spēlē zaķi, to es gribu redzēt. Jā, viņi tur stāstot katru dienu, cilvēki zina un gaida. Viņi jau zina, kas tur būs, bet klausās, kā šodien izstāstīs. Jā, un šodien viņš to izstāsta tā, kā divas nedēļas nav stāstījis! (Smejas.) Mēs visi zinām, kas tur būs, bet mēs vienalga gaidījām un - ah! - pārdzīvojām. Lūk, tas ir teātra fenomens, kas droši vien vistīrākajā veidā eksistē Marokas tirgus laukumā, kur es nekad neesmu savā dzīvē bijis. Cik reizes “Elektra” jau ir uzrakstīta? Katru reizi cilvēks paņem kādu universālu pamatu un uztaisa savu skatījumu. Daži man liekas interesanti un daži neinteresē. Ir Latvijas teātros daudz tādu režisoru, kuru skatījums uz dzīvi mani neinteresē, a apriori neinteresē, ko viņš man teiks. Es nesaukšu vārdos, tas nebūtu smuki. Ir aktieri, par kuriem es zinu, kā viņš to darīs. Man ir pieredze, es paredzu un tā tiešām ir.

RL: Vai tu pats par sevi arī jau iepriekš zini, kā tu to darīsi? Vai tu turi sevi aizdomās?

Āboliņš: Jā. Arī. Tas ir tas, no kā es cenšos visu laiku izvairīties. Pats no sevis aizbēgt nevari, bet tu vari padomāt, kā tu reaģēsi, pavērt vaļā, dažādot sevi. Kā Arkādijs Osipovičs Kacmans teica, gudrais vīrs - kogda staviš spektakļ, zadai sebe samijglavnij vopros: a čem uģivļaķ buģeš?* (Skatās mobilajā telefonā.) Ā, Baratinskis zvanījis. Nē, lai viņš pats man piezvana, ja viņam kaut ko vajag. Man nepatīk, ka viņš man šitā uzpīkstina. Viņš jau mums budists, redz, naudas mazāk... Nē, lai pats zvana. Viņš jau zina, ka es redzu viņam cauri, tāpēc viņš cemmīgs, nes mani visu laiku cauri.

RL: Vai tas palīdz izrādei? Operā esmu dzirdējusi tādus stāstus, ka solisti mēģina pārdziedāt viens otru, konkurē uz skatuves.

Āboliņš: Tā jau mēs arī darām, tas tak ir cilvēcīgi! Nu, gribas tak tos aplausus sev dabūt.

RL: Bet tu arī ārpus teātra esi tāds cilvēks, kurš nespēj nepievērst sev uzmanību, ja tu te esi, tad nebūs tā, ka tu nepamanīts aiziesi.

Āboliņš: Tas nozīmē, ka man ir tāda aktiera daba, ka man vajag savu uzmanības devu, savu vietu. Es ļoti ceru, ka nav par daudz, bet bez šī egoisma un godkāres vispār šajā profesijā nevar strādāt. Slikti tad, ja tas sāk dominēt un zaudē mēru. Tad tas kļūst traģikomiski, atnāk cilvēks un viņam visu laiku vajag būt uzmanības centrā, vienalga, kas pirms tam ir noticis vai runāts. Arī man gribas kādu mirkli nonākt uzmanības centrā, tas notiek pat neapzināti. Nu, kaut kā atzīmēties tajā situācijā. (Smejas.) Katram gribas būt pamanītam, atzītam un novērtētam. Katram ir savi līdzekļi.

RL: Kādi tev ir līdzekļi?

Āboliņš: Nu, nav man kurpju kastē tas un tas iekšā. (Smejas.) Vispār man viss ir kurpju kastēs - fotogrāfijas, kartes, pilsētu plāni.

RL: Tu spēlē vairākās valodās, arī valodā staigā pa robežām.

Āboliņš: Trijās. Arī domāšanai jābūt trijās valodās. Visgrūtākais, kas tur vajadzīgs - sākt domāt tajā valodā, kurā tu runā. Pretējā gadījumā tu visu laiku tulko sev no citas valodas, tad tu sev pievērsies un nenāk ārā tā lieta, kuru tu gribi teikt. Ja izrāde sākas septiņos, līdz tam laikam man jau ir jāpāriet uz domāšanu vācu valodā. Es mēģinu runāt ar visiem, vienalga par ko, vienkārši pļāpāt, lai ievingrinātu muti. Tā kā pianists ievingrina rokas, tā man ir jāievingrina mute, izruna, valodas melodija. Ja es daudz runāju ar cilvēkiem vāciski, tad pamazām arī domāšana pārslēdzas. Bet vispār tā ir visgrūtākā lieta - domāt vāciski. Vai krieviski izrādē “Soņa”. Jā, es jau tur nerunāju nevienu vārdu, bet es taču visu laiku dzirdu, ko Žeņa (Jevgeņijs Isajevs - red.) runā, mums tur ir uz pussekundi saskaņotas darbības. Es dzirdu un iekšā domāju. Man tad domāšana iekšā notiek krievu valodā. Mēs esam arī izrādi “Viņš, viņa un Francis” spēlējuši krieviski. Sākumā krieviski, tad iztulkojām latviski un man bija grūti pirmajās izrādēs, jo es visu laiku domāju krieviski un tulkoju uz latviešu valodu.

RL: Tas, kā parasti, ir jautājums par to, vai domāšana notiek valodā.

Āboliņš: Notiek.

RL: Sanāk - ja labi iemācās valodu, tad tajā arī domā. Bet man vienmēr bija aizdomas, ka cilvēks vispār un aktieris it īpaši domā vēl kaut kādā ķermeņa valodā, vizuālu tēlu valodā.

Āboliņš: Tas, ko skatītājs dzird ar ausi, ir kādi 20 procenti no tā, ko viņš vispār uztver. Viņam interesē, kāpēc es tos vārdus saku un kāpēc es tos saku tā, ko es ar to domāju, tātad - kas notiek patiesībā. Runā vienu, dari otru, bet patiesībā notiek kaut kas cits. Kā tas dzīvē arī ir. Paskaties uz ēdienu. Ēdienam arī vienmēr liek trešo dimensiju. Tev atnes ēdienu, kādu ceptu gaļiņu. Un tad tur ir klāt rīsi vai kuskuss, vai kartupelīši. Un tad - kāda piparmētru vai kinzas lapiņa. Vai karotīte brūkleņu zaptes pie cepeša. Ēdienam jābūt trīsdimensionālam. Un tā, par ko mēs runājam, ir tā trešā dimensija, tā nav valoda. To, ko tu savā prātā redzi, tik, cik tu redzi - to redz arī skatītājs. Tā ir tāda mistika, kuru nez vai kāds var teātrī izskaidrot. Ja es savā prātā visu to redzu, tad es arī jums uzburšu bildes, kas ir ļoti, ļoti tuvas tam, ko redzu es. Liels, liels diapozitīvs. Detalizēts, tieši detalizēts. Tad jūs to arī redzat, to pašu, ko es. Cilvēki jau uz teātri nenāk vārdu dēļ. Vārdus var mājās no lapiņas nolasīt. Viņi dzird vārdus, ko tu runā, bet ne jau pēc tā viņi nāk uz teātri. Uz skatuves tu ienāc, izej, novelc bikses, uzvelc bikses, kliedz, iesit, apgulies, izlej ūdeni - nē, to nevar vārdos noformulēt, bet ir kaut kas tāds, pēc kā nāk. Pēc saviļņojuma, līdzpārdzīvojuma.

RL: Kad tu spēlē uz skatuves un cilvēki zālē smejas, vai tas notiek tajās vietās, kurās tu uzskati, ka viņiem būtu patiešām jāsmejas? Es esmu novērojusi, ka Jaunā Rīgas teātra izrādēs cilvēki daudz smejas, ļoti daudz, un esmu sev uzdevusi jautājumu - vai tā smiešanās... par ko tā īsti liecina?

Āboliņš: Nu jā, varbūt šur tur ir par daudz. Bet patīkami jau, ka par tevi smejas.

RL: Ko tu sajūti, kad par tevi smejas?

Āboliņš: Par ko tad mēs smejamies? Par sevi smejamies! (Smejas.) Ja tu dabū šo atgriezenisko saiti, ka cilvēki, smejoties par tevi, smejas par sevi, tad tā sajūta ir līdzvērtīga orgasmam. Bieži pārāka par to. Var jau ņirgt par visu, parādi pliku dibenu, arī būs zālē kāds, kas smiesies. Bet vēl labāk ir, kad skaļi nesmejas, bet atskan tādi - oh! mmm! - cilvēks iekšēji saprot, ka tas ir smieklīgi. Tāda buķete, kur pat nav skaļi jāsmejas. Ir anekdotes, par kurām var smieties pilnā kaklā, un ir vienkārši tās, par kurām tu saki - mmm, perfekti! Ir tik trāpīgi pateikts.

RL: Bet vai tu domā, ka vienmēr, kad viņi smejas, viņi smejas par sevi?

Āboliņš: Redzi, skatītājs nezina, kas un kā tālāk notiks. Man ļoti patīk, ka no sākuma smejas, bet uz beigām iestājas klusums, tu dzirdi vienu otru aizrautu elpu, cilvēks raud, un tā pāreja notiek 30 sekunžu laikā. Tev pēkšņi kļūst auksti, skumji, vientuļi un sagribas raudāt. Lūk, iešūpo cilvēku tā, lai viņš varētu gan raudāt, gan smieties. Tas nav pašmērķis, bet no tā rodas līdzpārdzīvojums, no tā cilvēks sāk domāt, viņam tā pēcgarša paliek, varbūt dienu, divas vai ilgāk.

RL: Tavā “Tēvu” partitūrā ir vairāki smieklīgie gadījumi, viens ir par to dzeršanu Ļeņingradā, kuras laikā tēvs, izrādās, bijis Rīgā, un nospēlējis izrādi, bet to neatceras - biju to dzirdējusi jau agrāk kā mūslaiku leģendu, attiecinot uz pavisam citu aktieri, uz dažādiem aktieriem.

Āboliņš: Es negribu atklāt detaļas. Ticēt nav tavs pienākums, bet tava labā griba. Kaut vai uz to brīdi notici tam. Tu dabūsi daudz vairāk emociju un prieka, nekā ja tu skeptiski visu vērosi - nē, nu tas tur tā nevar būt, tur viņš fleitē... Ko tu no šīs pozīcijas iegūsti? Neko! Manai Andrai tēva brālis Andrejs ir kājāmgājējs. Viņš iet no Liepājas uz Kolku ar kājām. Es nezinu, vai viņam tur kādas jaunības brūtes vai kas. Es viņam prasu, bet kur tu pa nakti guli? Viņš saka, uz vai pie kāda akmens, kas pa dienu uzsilst. Tad viņš piecas dienas ir tur, tad atkal iet atpakaļ. Tā viņš pa visu Latviju ar kājām staigā. Viņš neredz, viņam ir brilles, mīnus 19, veci strādnieku zābaki, zaļā brezenta telts un maisiņā veca pudele ar ūdeni, ko viņš no akas paņem. Ēd ogas mežā, salasa sēnes, uzcep, iet tālāk. Un tad viņš stāsta par to. Viņš runā, viņam nav svarīgi tevi redzēt, viņš jūt, vai tu esi blakus. Un stāsta, stāsta - tur tas vecais kapakmenis, tur bija tās kaujas, tas zaldāts, tur kapi... Kādi kapi? Viņš saka, nu nav tur kapi, bet apakšā tur ir kapi. Nevar saprast, cik no tā ir fantāzija, cik ne. Man patīk, ka veciem cilvēkiem ir laiks un viņi ir tik priecīgi, ka ir kāds, kas beidzot klausās. Jo ģimenes locekļi jau ir pieraduši, tie zina, viņi jau desmit reizes neklausīsies. Bet es esmu tā kā traks, man patīk klausīties. Kad viņi jūt, ka tu esi uzķēries, viņi sāk likt vēl kaut ko klāt, piedzejot, atmiņa jau arī veido īpašus uzslāņojumus, notiek tas, kas nekad nav noticis, tas apaug, kā pasaka, kas veidojas no pārstāstīšanas, no mutes mutē. Kad Gogolis rakstīja “Mirušās dvēseles”, kā tad viņš to izdomāja? Tas tak nāk no dzīves, un tāpat visi viņa piedzērušo kazaku stāsti. Ir pamatsižeti, bet stāsti - tā ir bezgalība!

RL: Bet zini, kas ir jocīgi, Olivera Stokovska stāsti visi izklausās pilnīgi ticami, Jura stāsti visi izklausās pilnīgi neticami, tavi stāsti ir uz robežas starp ticamo un neticamo, atkal uz robežas, kāds uzmācīgs vadmotīvs, kā Vāgnera operā.

Āboliņš: Bet tā ir daudz interesantāk, nekā galvaspilsētā dzīvot. Man tāpēc vienmēr ir patikušas lidostas, stacijas, ostas. Tur vienmēr ir kaut kāda robeža - kuģis atiet, vilciens atiet. Es bieži pavadīju mammu uz Maskavu vai kur citur, kur viņa brauca viesizrādēs. Es iekāpu kupejā un man likās - vai cik forši, te būs tāda maza istabiņa, te būs vietiņa, lampiņa. Un tad tu kāp laukā, stāvi pie loga, runājies, un ir viens moments, kad vilciens lēnām, lēnām bez skaņas sāk kustēties. Un tad robeža ir pārkāpta - mamma aizbrauc. Protams, viņa pēc tam atkal atbrauks, bet prom ir. Un, kad es pirmo reizi pats braucu... tie tur paliek uz perona, un es izkustos! Un tad jau nāk piedāvāt tēju un var iet uz restorāna vagonu, tamburā uzpīpēt...

Raksts no Jūnijs, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela