Ieva Lešinska

Caur Krieviju uz nirvānu

Foto: Corbis/Scanpix

Šeit publicēts Ievas Lešinskas raksts "Dendijs un dāma no Dubūkas” par žurnāla New Yorker vēsturi. Aiz tā ietvariem palika stāsts par pašu New Yorker galveno redaktoru Deividu Remniku.

Kad astoņdesmito gadu sākumā Kolorādo mācīju krievu valodu, nevarēju vien nobrīnīties par ļaudīm, kuriem bija sagribējies to apgūt. Manu skolnieku vidū bija pensionāri Bils un Frānsisa, kuri visu mūžu bija sapņojuši redzēt Ļeņina mūmiju; Džīna, kas trīs reizes nedēļā bija ar mieru mērot pārsimt kilometru garo ceļu no Šejennas Vaiomingā līdz Denverai Kolorādo, jo viņai bija nepieciešams ļoti intensīvs kurss: Sarkanajā laukumā viņa gribēja dāļāt garāmgājējiem lapiņas ar pašas sacerētajām, pašas tulkotajām, sieviešu problēmām veltītajām haikām; Džims, kas kala tālejošus plānus “tautas diplomātijā” - ar sponsoru palīdzību viņš cerēja nomāt lidmašīnu, kas veiktu apmaiņas čārterreisus, lai, apejot abas valdības, “vienkāršie cilvēki” no PSRS un ASV beidzot varētu “noskaidrot patiesību”; Terijs, kurš vēlīnos tīņa gados bija aplaupījis kādu provinces banku, bet tagad strādāja par apsargu un nāca uz nodarbībām, bruņojies ar pielādētu pistoli... Savukārt universitātē augstākā līmeņa kursus par Dostojevski, Cehovu, Pasternaku klausījās tādi, kas krievu valodu bija mācījušies jau četrus gadus un labi orientējās literatūrā, taču atšķirībā no lielas daļas manu skolnieku bija galēji labēji noskaņoti - lai arī varbūt ne gluži tik agresīvi galēji labēji kā John Birch Society, kas jebkurā liberālisma izpausmē meklēja Maskavas vai tās algotņu, vietējo komunistu pirkstu, tomēr pietiekami, lai allaž sev uzdotu jautājumu: vai no tā, ko es daru vai domāju, kaut kādā ziņā neiegūst Maskava? Arī palūkojoties ārpus manas konkrētās vides šaurības, aina nebija diez ko labāka. Krieviski mācēja kāds pulciņš CIP un dažu citu valdības dienestu un pētniecības institūtu darbinieki un, protams, universitāšu profesori, kuri, saprotamu iemeslu dēļ, savus “krievu lietu” pētījumus pa lielākai daļai balstīja nevis “lauka novērojumos”, bet gan literatūrā. Pēc visa spriežot, daudz no viņiem neatšķīrās arī Padomju Savienībā (t.i., gandrīz tikai un vienīgi Maskavā) izvietotie žurnālisti. īsi sakot, brīžiem šķita, ka, emigrantus nerēķinot (un tādu bija relatīvi maz, turklāt lielākā daļa bija aizķērušie Austrumkrastā, galvenokārt Ņujorkā), krievu valoda saista tikai galēji kareivīgus vai galēji naivus ļautiņus. Taču bija, protams, būtiski izņēmumi. Tolaik man ne prātā nenāca, ka viens šāds spilgts izņēmums, proti, Deivids Džejs Remniks, mans vienaudzis, nule kā (t.i., 1981. gadā) beidzis Prinstonas Universitāti. Kad pērnā gada septembrī jautāju, kāpēc tad īsti viņš izraudzījies studēt krievu valodu, Remniks sacīja: “Ar politiku tam nebija nekāda sakara. Tas bija grāmatu dēļ.” Jā, viņam, tāpat kā neskaitāmiem citiem, paticis Cehovs (“viņš man bija dievs!”), Dostojevskis un Tolstojs, kurus gan sākumā lasījis tulkojumā. Patiesībā krievu valodu viņš Prinstonā nemaz neesot labi apguvis (viņa galvenais priekšmets bija salīdzināmā literatūra) - “manas svešvalodas tur bija “slikta franču” un “vēl sliktāka krievu” - jo, tā kā mazliet esot to mācījies jau vidusskolā, nolēmis dažiem kursiem “pārlēkt”, bet rezultāti bijuši bēdīgi. Patiesībā tik bēdīgi, ka vienu gadu viņš paņēmis no Prinstonas brīvu - vasarā drusku papelnījis, spēlējot ģitāru Ņujorkas un Parīzes metro (grupa, kurā viņš spēlējis Prinstonā, Derek and the Dialectics, bijusi tik slikta, ka izjukusi pēc otrās uzstāšanās reizes).

Tiesa gan, klausoties (un lasot) Remnika stāstus par sevi, allaž jāņem vērā viņa daudzu intervētāju un aprakstītāju novērotā tendence vairīties no jebkādām uzslavām, nemaz nerunājot par pašcildināšanos. Arī par Prinstonas gadiem gluži cits viedoklis ir dažam labam viņa pasniedzējam - piemēram, Robertam Holanderam un Džonam Makfī. Holanders, kurš pēc Remnika teiktā, “iemīlinājis” viņu Dantē (absolventa darbu gan viņš rakstījis par Voltu Vitmenu, saņemot A+), jau no paša sākuma ievērojis sava studenta alkas pēc izglītības: “Neskaitījās stilīgi daudz apmeklēt profesoru kabinetus, taču viņam piemita kaislība uz mācīšanos. Viņš ieradās un sīki izprašņāja mani, ko Dante būtu varējis domāt ar to vai šito. Viņš pilnīgi izsmēla kā dzejoli, tā arī mani.” Savukārt Džons Makfī (viens no visu laiku izcilākajiem New Yorker autoriem), kurš savā prozas darbnīcā uzņēmis tikai aptuveni katru piekto gribētāju, atceras, kā Remniks stādījies viņam priekšā universitātes grāmatnīcā pēc tam, kad Makfī pie kabineta piespraudis sarakstu ar saviem 1981. gada pavasara semestra studentiem. “Viņš teica: “Es nogaidīju līdz pēdējam gadam, lai pieteiktos uz jūsu kursu,” Washington Post žurnālistam Kenam Ringlam stāsta Makfī. “Un es teicu: “Kā tad jūs zinājāt, ka vispār pieņemšu jūsu pieteikumu?”, bet viņš: “Man vispār neienāca prātā, ka varētu būt citādi.” Viņš nepavisam nebija iedomīgs, vienkārši pārliecināts par sevi. Un uz to viņam bija visas tiesības, jo jau no paša sākuma viņam bija izkopts rakstības stils.”


Par to, ka savu nākotni Deivids vēlētos saistīt tieši ar rakstīšanu, viņam neesot bijis šaubu jau kopš bērnības. Viņa sapņi gan nav bijuši gluži tik literāri kā izraēliešu rakstniekam Eimosam Ozam, kurš savos memuāros raksta, ka bērns būdams, nākotnē gribējis būt “grāmata” - jo, kā viņš 2004. gadā intervijā paskaidro Remnikam: “Ļaudis man apkārt vienmēr teica, izbaudi katru dienu, jo ne katrs bērns kļūst par pieaugušu cilvēku. Varbūt tas bija veids, kā man stāstīt par holokaustu un iepazīstināt ar ebreju vēstures būtību. Ne katrs bērns kļūst pieaudzis. [..] Es gribēju būt grāmata, nevis cilvēks. Jo māja mums bija pilna ar grāmatām, ko sarakstījuši miruši cilvēki un man likās, ka grāmatai ir lielākas izredzes izdzīvot.” Remniks ir gandrīz divdesmit gadus jaunāks par Ozu un bērnību pavadījis rāmi garlaicīgajā Hilsdeilā Ņūdžersijā, nevis vienā no pasaules “strīdusāboliem” Jeruzalemē, taču arī viņa ģimene (tēvs - zobārsts, māte - zīmēšanas skolotāja), sevišķi tēvs, bijuši lieli lasītāji un māja bijusi pilna ar grāmatām. “Bez tam,” Remniks Ringlam saka, “vecāki laikam lika nojaust, ka ir vērts pēc kaut kā tiekties. Nevis pēc naudas vai lielas mājas. Bet ka pasaule ir plaša un liela daļa no šī plašuma ir grāmatās.”

Tūliņ pat gan viņš steidzas pieklusināt lāgā pat vēl neizskanējušo patosu: “Ja es gribētu sevi romantizēt, tad varētu censties iestāstīt, ka biju šausmīgi nepopulārs un nedarīju neko citu, kā lasīju grāmatas. Bet tas nav tiesa. Bērnībā man noteikti bija vairāk draugu nekā tagad. [..] Man briesmīgi patika basketbols, kā arī šķita, ka uz planētas nav nekā foršāka par Muhamedu Alī.” Par talantīgo, neatlaidīgo, mītisko Alī viņš vēlāk sarakstīja grāmatu “Pasaules valdnieks: Muhameds Alī un amerikāņu varoņa dzimšana” (1998), kas kļuva par bestselleru. Kad jautāju, vai viņš pats kādreiz nodarbojies ar boksu (tāds iespaids rodas, lasot rūpīgi detalizētos, intriģējošos maču aprakstus), Remniks tēlotās šausmās izsaucās: “Es esmu pieklājīgs ebreju zēns no Ņūdžersijas, es neboksējos!” un smiedamies piebilda: “Var taču savainoties!” Taču runājot par Alī lomu savos agrīnajos priekšstatos par pasauli, viņš ir visnotaļ nopietns: “Redziet, kad biju vēl bērns, viņš bija gigantiska zvaigzne - ne mazāk nozīmīga par bītliem. Un viņš bija inteliģents - tas bija neiedomājami forši - man tas šķita kas tikpat foršs kā rokenrols. Pretkara kustību es sāku saprast ar populārās kultūras starpniecību, un viņš bija šīs kultūras daļa, īpatnība tikai tā, ka viņš pa laikam kādu piekāva.”

Ar sportu bija saistīts Remnika pirmais (vai gandrīz pirmais) īstais - “pieauguša cilvēka” - darbs pēc universitātes beigšanas. Kaut arī kopš bērnības ilgojies nokļūt Ņujorkā (lasi: Manhetenā), kura gan no Hilsdeilas bija tikai tik tālu, cik Asari no Rīgas, darbu viņš meklēja Vašingtonā. Kopš Washington Post žurnālistu Boba Vudvarda un Karla Bērnstīna reportāžām, kas palīdzēja atklāt tā saucamo Votergeitas skandālu, tālāk novedot pie Ričarda Niksona atkāpšanās no prezidenta amata, tas skaitījās labākais, asākais, ietekmīgākais ASV laikraksts, kurš īpaši izcēlās pētnieciskās žurnālistikas jomā - īstā vieta jaunam cilvēkam, kurš, pēc paša atzinuma, lolojis un joprojām lolo “iedomas par sava veida laulību starp žurnālista amatu un interesi par literatūru.” Sākumā - 1981. gada vasarā - gan Remnikam tikai deva iespēju stažēties kā Washington Post nealgotam korespondentam Prinstonā. Vasaras beigās darbu tā arī nedabūjis, viņš pieņēma angļu valodas pasniedzēja vietu Sofijas Universitātē Tokijā (“ebrejs jezuītu universitātē māca sintoistus un budistus”), kā arī vairākus mēnešus pavadīja ceļojot (“par kādiem 2 dolāriem dienā”) pa Indiju, Taizemi, Nepālu un Padomju Savienību. Atgriezies Savienotajās Valstīs, Remniks pa otram lāgam stažējās Washington Post, taču arī šoreiz pastāvīgu darbu viņam nepiedāvāja, kaut arī viņš pilnā mērā attaisnojis savu “brīnumbērna” reputāciju. Visbeidzot Remniks saņēmis dūšu un griezies pie Washington Post galvenā redaktora vietnieka Hauarda Saimonsa ar jautājumu, vai viņš nevarētu tam veltīt piecas minūtes. Saimonss uzaicinājis viņu pusdienās uz ķīniešu restorānu, kur pusotru stundu sūdzējies par dažādām savām problēmām. Kad viņi jau atgriezušies redakcijā, Saimonss atcerējies: “Vai jūs gribējāt ar mani par kaut ko parunāt?” Remniks sacījis, ka viņam ļoti nepieciešams darbs. Saimonss uz to norādījis, ka Washington Post koncernam, lūk, piederot maza, laba avīzīte Everetā Vašingtonā -  proti, Savienoto Valstu viņā malā... “Acis man iepletās, bet kuņģis noslīdēja par kādu pēdu,” Ringlam stāsta Remniks, “un es teicu: “Bet tur taču nav pat neviena ebreja!” Hauards Saimonss beidza smieties kādas piecpadsmit minūtes vēlāk un piedāvāja man darbu - nakts maiņā sekot līdzi policijas jaunumiem. Tā es sāku Washington Post. Tas bijis mans pirmais un pēdējais ieguvums no starptautiskās ebreju mediju sazvērestības.” Drīz vien pēc tam kāds laikraksta darbinieks nejauši noklausījies kādu telefona sarunu, kurā Remniks atklājis nodomu pāriet no laikraksta pilsētas notikumiem veltītās nodaļas uz sporta nodaļu. “Kāpēc gan talantīgs žurnālists grasās sevi tā norakt un iznīcināt daudzsološu karjeru?” rūgti nodomājis kolēģis. Taču viņa bažas bija pilnīgi veltas. Jaunie pienākumi - sākumā viņš rakstīja reportāžas par ASV futbola līgu, tad par NBA un, protams, par boksu - viņam ļāva krustu šķērstu izbraukāt visu valsti, taču pavisam drīz viņš brauca arī uz Vimbldonas un British Open tenisa turnīriem. Bez tam viņš rakstīja arī grāmatu un izstāžu recenzijas, kā arī analītiskus rakstus.

1984. gadā viņš vēlreiz mainīja profilu un pievienojās Washington Post Stila nodaļai, kā pirmo publicējot smalki nostrādātu rakstu par Trumenu Kapoti. Kaut arī divu gadu laikā Remniks publicēja ap 150 nozīmīgu rakstu, kuru tematika sniedzās no padomju disidenta Anatolija Šaranska līdz Indianapolis 500 autosacīkstēm, šo posmu savā žurnālista karjerā viņš neuzskata par īpaši izdevušos. “Man šķiet, es pārāk veikli iemanījos stilīgu frāzīti ieslidināt daiļrunīga fakta vietā,” viņš saka. “Man salasījās pārāk daudz to viesnīcas numurā noturēto interviju, kurās galu galā gandrīz nekas netiek pateikts. Man likās, ka esmu diezgan veikls puisis, taču baidos, ka sāku kļūt drusku glums.”

Izrādās, ka par spīti mīlestībai uz leģendārās Ketrīnas Greiemas vadīto Washington Post, pati valsts varas un tās sazaroto institūciju citadele Vašingtona Remnikam tā arī palikusi sveša: “Mani lielpilsētas sapņi vienmēr bija saistījušies ar Ņujorku. Pārcēlies uz Vašingtonu, es ievācos Adamsmorganas rajonā, kas visvairāk atgādināja Ņujorku. Es atteicos iegādāties auto. Es neizpētīju Vašingtonas apkārtni tik pamatīgi, kā būtu vajadzējis. Ja mani aicināja vakariņās uz 42. ielas un Nebraskas avēnijas stūra, tikpat labi tas būtu varējis būt Tūsonā [Arizonā].”

Pēc paša atzinuma, viszemākais punkts sasniegts 1985. gada jūlijā, kad publicēta Remnika eleganti izvirpotā eseja par Cesapīkas līča tiltu, kuru viņš pat nekad netika šķērsojis. Vēl pāris gadus vēlāk viņš pārtrauca ceļot pa laikraksta dažādajām rubrikām, apstājoties pie žurnāla, kas ir Washington Post iknedēļas pielikums. Tur gan viņam bijuši tikai četri pieci raksti gadā, kamēr apmēram tikpat daudz ticis arī Esquire, GQ un Vanity Fair. Kolēģiem radās iespaids, ka darbs laikrakstā viņam vairs neprasa ne mazāko piepūli, bet nesagādā arī ne mazāko prieku.

“Un tad es uz ziņojumu dēļa izlasīju, ka Maskavā vajadzīgs otrs korespondents,” rudenī Ņujorkā man stāstīja Remniks, “un es brīvprātīgi pieteicos. Vienīgais.” Citi informācijas avoti gan apgalvo, ka izšķiršanās par šo soli nebūt neesot bijusi viegla. Vecāki tolaik bijuši neveseli, savukārt viņam pašam negājis viegli finansiāli un licies, ka problēmas būs vieglāk atrisināmas, ja paliks uz vietas. Taču “Stila” laiku redaktors Henrijs Alens viņu pārliecinājis, ka ārzemēs būs iespējams nopelnīt vairāk. Vislielākās bažas gan Remnikam sagādājis tas, ka, neizstudējis politoloģiju, viņš nevarēs adekvāti ziņot par tādiem “pieaugušo tematiem” kā ieroču kontrole un diplomātija, jo viņam daudz tuvāka ir žurnāliem raksturīgā izvērstā iedziļināšanās parādībās un cilvēkos, subjektīvais, “literārās žurnālistikas” stila vēstījums.

Taču Krievija - un Padomju Savienība - vienmēr bija saistījusi Remnika interesi. Šai interesei bija arī personīgs aspekts. Pāris mēnešus pirms Krievijas komandējuma sākuma viņš bija apprecējies ar žurnālisti Esteri Fainu (viņa no Maskavas sniedza reportāžas New York Times), un abu dzimtu saknes stiepās uz Krieviju un tās kaimiņzemēm. Viens Remnika vectēvs, Bens, uzaudzis Kijevas apkaimē, bet otrs, Alekss, Viļņas tuvumā. Esteres vectēvs, rabīns Simons no Polijas (Baltkrievijas), apprecējis Nečamu Robinsoni, kura savukārt nākusi no rabīnu dzimtas septiņās paaudzēs. Trīsdesmito gadu beigās Simonu uzmeklējis kāds NKVD aģents. Izrādījies tomēr, ka aģents nav nācis viņu arestēt, bet gan gluži pretēji - brīdināt, ka arests ir tikai dažu dienu jautājums. Ģimene bēgusi uz Viļņu, taču tur drīz vien pēc krievu ienākšanas 1940. gadā visi tik un tā arestēti. Simons izsūtīts uz Suhobezvodnuju Urālos, kur miris nenoskaidrotos apstākļos - visticamāk, vai nu nošauts, vai miris no kādas slimības, bet Nečama ar trim bērniem (to skaitā Esteres māti Mirjamu, tolaik zīdaini) - uz Sibīriju. Kad, beidzot pieņēmis lēmumu doties uz Maskavu, Remniks aizbraucis uz Floridu atvadīties no tolaik 102 gadus vecā vectēva Bena, tas mazdēlam sacījis: “Tu taču esi pilnīgi traks! Mēs tik tikko izglābāmies ar veselu ādu, bet tu, stulbeni, pats lien tur atpakaļ!”

Deivids Remniks un Boriss Jeļcins Maskavā (Foto no grāmatas "Ļeņina kaps")

Lai nu kā, četrus gadus (1988-1992) Krievijā, Remniks uzskata par visbūtiskāko pavērsienu savā žurnālista pieredzē. “Es nonācu Maskavā, un visa dzīve pilnīgi izmainījās,” viņš man sacīja. Sajūta esot bijusi kā zeltracim, kurš pirmais uziet dzīslu; citā intervijā viņš lieto mazliet citu salīdzinājumu. “Viss, kas mums ar sievu bija jādara, bija jāstāv uz lieveņa ar spaini rokā [..], pēc desmit minūtēm jāstiepj spainis iekšā un, izrādās, tev ir gana materiāla veseliem trim stāstiem. Divus kvartālus no mums risinājās tādas lietas, ka vai jāraud no prieka.” Runājot par šiem gadiem, kuros notikumi apsteidza cits citu, pārsteigums sekoja pārsteigumam, līdz galu galā pārstāja eksistēt valsts, uz kuru Remniks bija nosūtīts, viņš atkal un atkal uzsver, ka viņam “ārkārtīgi laimējies” nokļūt pasaules visaizraujošāko ziņu epicentrā. Taču, lasot “Ļeņina kaps: padomju impērijas pēdējās dienas (1993), 550 lappušu biezo “ķieģeli”, ar kuru viņš izpelnījās Pulicera prēmiju, nevar nebrīnīties par gluži vai neiedomājamo faktu, detaļu, nianšu blīvumu un par Remnika neatlaidību, sekojot jebkura intriģējoša stāsta pavedienam.

Ja varas iestādes viņu brīdina, ka Gorbačova dzimtajā sādžā Privoļnoje sākusies mutes un nagu sērga, tad viņš dodas uz kaimiņu sādžu Krasnogvardeiskoje un no turienes tomēr ielavās “pa sētas durvīm”; viņš iztaujā ne vien Gorbačova mātes kaimiņus (līdz brīdim, kad viņu noķer allaž modrie drošībnieki), bet izrunājas arī ar viņa pirmo mīlestību; mēnešiem ilgi viņš ik pa pāris dienām klaudzina pie Lazara Kaganoviča, Staļina pēdējā dzīvā rokaspuiša un bendes durvīm, bāž zem tām zīmītes, lāgiem dzird tādu kā “švīks švīks, ko rada mīkstu čību šļūkāšana pa tādu kā putekļiem klātu grīdu, taču pie durvīm viņš tā arī nepienāca. Tam
viņš bija par gudru. Vai vienkārši par vecu.” Toties no kaimiņiem viņš uzzina, ka Kaganovičs esot kaislīgs domino spēlētājs, vietēja mēroga čempions, kurš panācis, ka pagalmā ievelk vadu ar spuldzītēm, lai būtu iespējams spēlēt arī tumsā. Gadu pēc Augusta puča viņš intervē Genādiju Janajevu, vienu no līderiem. Kāpēc tieši viņu? “Tāpēc, ka pārējie pučisti prasīja lielas summas par interviju. Bet mēs par intervijām nemaksājam.”

Viņš panāk, ka pēc ilgākas lenkšanas viņu pieņem - nē, kā mīļu viesi uzņem! - bēdīgi slavenā Ņina Andrejeva, kuras vēstule laikrakstā aizsāka “ierakumu karu” starp gorbačovistiem un “vecā kaluma” komunistiem un čekistiem. Mīkstās čības, domino, Andrejevas baltā blūzīte un teicamās kulināres dotības (“esmu novērojis, ka agresīvi konservatīvie vispār lieliski gatavo”), Staļina zābaki, kurus ieraudzījusi kāpjam uz Buharina dzīvokli dažus stāvus augstāk, Buharina kaimiņiene (viņā iemīlējusies padsmitniece, vēlāk sieva, vēl vēlāk tautas ienaidnieka atraitne) Anna Larina palūgusi diktatoru pildīt pasta balodīša lomu, nogādājot Buharinam viņas vēstulīti; novērojums, ka Stavropolē viss “aug un padodas vieglāk”, kas varētu būt viens no faktoriem, no kuriem izauga Gorbačova optimisms - šīs un līdzīgas detaļas ir tās, kas atšķir Remnika grāmatu pat no labākā, kas Rietumos par Krieviju un Padomju Savienību sarakstīts pirms un pēc tam (piemēram, New York Times korespondenta Hedrika Smita “Krievi” un vēlākās grāmatas). Viņš kaut kā smalki sajūt “drēbi”: “Rietumnieki nereti pārsteidzīgi tiesāja šos cilvēkus. Viņi te ieradās no zemēm, kur brīvība bija gandrīz pašsaprotama, tomēr izsmēja padomju ļaudis, kas, lūkodami glābt reizē savu ģimeni un savu dvēseli, izskatījās muļķīgi. Sistēma viņus bija padarījusi par lopiem, un tas bija nožēlojams skats. Kad Gorbačova valdīšanas laikā baiļu atmosfēra sāka gaist, bija tādi, kas bezkaunīgi uzurpēja publisko skatuvi, it kā tam, ko viņi darījuši pagātnē, nebūtu nekādas nozīmes. Daži savus ideoloģiskos spārnus gadu gaitā bija pielīdzinājuši tik daudzas reizes, ka bija grūti viņus uztvert nopietni. Viņos bija kas nepiedienīgs. Taču bija arī ne mazums tādu, kas ne tikai izbaudīja savu jauno varu, viņi apzinājās paši savas pretrunas. Tie bija sarežģīti cilvēki, kas bija darījuši labāko, ko varēja, un lieliski zināja, ka šis “labākais” bija tālu no izcilības, ko pieņemt kā paraugu.” Vai: Reiz - pa daļai aiz žurnālistiskas, pa daļai - tīri personīgas ziņkāres, Remniks iegriezies sava, t.i., Oktobra rajona partijas komitejā, kur intervējis vietējās pašvaldības vadītāju Juriju Larionovu, gaļīgu puisi ar Gorbačova retoriku un Brežņeva uzacīm. Larionovs runāja maigi, taču viņa rokasspiediens ļāva noprast, ka viņam pa spēkam sagriezt grīstē volgu vai vismaz kādu sīkāku birokrātu, ja rastos tāda nepieciešamība. [..] “Nu, tad ko jūs vēlētos zināt?” Larionovs smaidīdams jautāja un savirpināja savu konfektes papīriņu ciešā mazā šķēpa uzgalī. “Godīgi sakot,” es iesāku, “esmu ieradies ne vien kā žurnālists, bet arī kā īrnieks. Man ļoti gribētos zināt, kāpēc katru gadu jūs uz mēnesi noslēdzat mūsu rajonā ūdeni. Vismaz uz mēnesi. Un ar pārlieku siltumu arī nevaram lielīties.” Šo taktiku tolaik dēvēja par “glasnostj robežu pārbaudīšanu.” Larionovs paliecās savā krēslā uz priekšu un uzsmaidīja man tā, kā varētu smaidīt izbadējies gepards, pamanījis gazeli ar izmežģītu potīti. “Es priecājos, ka daži no mūsu ārzemju draugiem dzīvo tieši mūsu rajonā,” viņš sacīja, “bet, godātais kungs, ja jūs uzrakstīsiet draņķīgu rakstu, mēs ne tikai nogriezīsim jums karsto ūdeni, mēs nogriezīsim jums arī gaismu un pagriezīsim otrādi jūsu kanalizācijas caurules.” Nu, tādā garā.

Taču būtu gluži netaisni iedomāties, ka Remniks tikai bārsta pēc perestroikas gadiem smaržojošus jociņus un iesaistās frivolās un intīmās sarunās. Daudz viņš ir ticies un sarunājies arī ar toreizējiem augstāko varas aprindu duelantiem Mihailu Gorbačovu, Jegoru Ligačovu, Borisu Jeļcinu (bez šīm sarunām daudz zaudētu arī post-Gorbačova periodā sarakstītā “Augšāmcelšanās: cīņa par jaunu Krieviju; 1997”. Kāds no grāmatas recenzentiem New York Review of Books pat izteicies, ka viņš šķiet iemīlējies Jeļcinā. Taču Remniks neskopojas ar empātiju arī Gorbačovam. Intervijā C-Span žurnālistam Braianam Lambam viņš saka: “Gorbačovs ir neizsmeļami fascinējošs. Mēģinājums paveikt kaut ko diženu viņu padarīja šekspīrisku, taču tas pārvērtās par ko citu, un viņa nespēja reaģēt uz šo “citu” bija traģiska.” Savukārt vēlāk šai pašā intervijā viņš saka, ka tas, cik lielā mērā Jeļcins kontrolē valsts televīziju, viņam “liek justies neomulīgi.” Visnozīmīgākais Maskavas perioda cilvēks Remnikam bijis Andrejs Saharovs - “daudz dižāks cilvēks nekā jebkurš cits, kura tuvumā man bijusi laime uzturēties.” Remniks bija arī sēdējis neskaitāmu citu bijušo disidentu virtuvēs, kur saņēmis ne tikai izvērstu “politinformāciju”, bet arī noslīpējis savas krievu valodas iemaņas.

“Padomju režīms nespēja izturēt Solžeņicina vīpsnu, Brodska bravūru un Saharova pārākumu”, Remniks raksta. Ja par Brodski sarakstītā literatūra (ar retiem izņēmumiem) vismaz pēc ieceres mēdz būt viņam glaimojoša, tad ar Solžeņicinu ir gluži citādi. Taču abi jaunākajā grāmatā “Reportējot: Raksti no New Yorker’ (2006) pārpublicētie raksti - “Trimdinieks: Solžeņicins Vermontā” un “Dziļi mežā: Solžeņicins Maskavā” ir iejūtīgākie, kādus man gadījies lasīt. Kad ieminējos par to Remnikam, viņš atbildēja: “Es nepiekrītu viņa politiskajiem uzskatiem, taču nezinu, kā iespējams viņu neapbrīnot. Labi, es saprotu, kā jaunākā paaudze var atļauties par viņu izteikties ciniski, saprotu, kāpēc par viņu smejas: viņa fiziskais un morālais tēls šai pasaulē šķiet anahronisks, galēji vecmodīgs un viegli apsmaidāms - labi. Labi. Taču tas, ko viņš ir paveicis... Viņš pats, protams, uzskata, ka viņa nozīmīgākais darbs ir “Sarkanais rats”... Bet tā nav. Viņa nozīmīgākais darbs ir “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” un monumentālais “Gulaga arhipelāgs”, kas ne vien apdraudēja padomju varu, bet bija drauds arī rietumnieku pasaules izpratnei. Tas, un apstākli, kādos viņš to paveica, drosme, kādu viņš parādīja, tīrais Sitzfleisch, spītējot visam šim riskam - skaidrs, ka es viņu apbrīnoju. Vai esmu vienisprātis ar viņu, kad viņš analizē rokenrolu - nē! Vai man rūp, ko par rokenrolu domā mans vectēvs? Nekādā gadījumā.” Tiem, kuri uzskata Solžeņicinu par nelabojamu krievu imperiālistu, varētu būt interesanti iepazīties ar VDK materiāliem, kas iegūti no noklausīšanās ierīcēm Solžeņicina dzīvoklī un kurus Remniks citē grāmatā “Ļeņina kaps”. Kādā jaukā 1965. gada dienā Solžeņicins saviem domubiedriem sacījis: “Mani pārsteidz, ka liberālie krievi nesaprot, ka mums jāatdalās no republikām; viņi pat nesaprot, ka mums ar to būs jāsaskaras. [..] Un tie ir liberāli! Es viņiem saku, ka ar Ukrainu ir cauri, tai jāatdalās. [.. ] Un kāds gan varētu būt jautājums attiecībā uz Kaukāzu, uz Baltiju! Pie pirmās izdevības - ikviens, kas vēlas iet, Dieva dēļ, dariet to!”

1992. gadā Remniks atgriezās Savienotajās Valstīs, un viņu tūlīt pat “savāca” toreizējā New Yorker redaktore, ekscentriskā un enerģiskā Tīna Brauna, kura pirms minētā cienījamā žurnāla bija “nostādījusi uz kājām” Vanity Fair. Grūti iedomāties, kas varētu būt kopīgs britu sabiedrības dāmai, kura, saskaņā ar leģendu, savā New Yorker posmā esot noraidījusi jebkuru rakstu, kuru neesot iespējams izlasīt, soļojot uz Stepmaster ierīces, un nopietnajam “teicamniekam” Deividam Remnikam. Lai nu kā, Brauna jau no sākuma iesaistīja viņu ne vien radošā darbā, bet aicināja talkā arī, pieņemot zināmus administratīvus un lietišķus lēmumus. Tomēr pirmām kārtām Remniks bija štata rakstnieks žurnālā, ko viņš raksturojis kā jebkura publicista un literāta “nirvānu”. Tiesa, intervijās viņš arī neaizmirst pieminēt, ka New Yorker viņš iekļuvis vēl ilgi pirms Tīnas Braunas uzaicinājuma - turklāt visapkaunojošākajā veidā. Astoņdesmito gadu sākumā kāds iesūtījis redakcijai viņa teksta fragmentu, kur lietota frāze “legs akimbo" (fiziski neiespējami, jo “akimbo" - sānos iespriestas - var būt tikai rokas), un tas, protams, ievietots kādā no žurnāla joku nodalījumiem. To gan, šķiet, atceras tikai pats Deivids Remniks. Uz citiem nesalīdzināmi lielāku iespaidu atstājuši garie, rūpīgi izpētītie, stilistiski teicami nostrādātie raksti, kurus viņš publicēja nākamajos sešos gados, to milzīgā tematiskā amplitūda - no rakstnieku, politiķu, zinātnieku, sportistu portretiem līdz Tuvo Austrumu situācijas detalizētai analīzei. Kaut gan Remniks mēdz piesaukt savu politiskas izglītības trūkumu, par politiku viņš raksta un runā daudz - pēc iecelšanas par New Yorker galveno redaktoru 1998. gadā (lēmums, ko kolēģi, starp citu, esot sveikuši ar pusstundu gariem aplausiem) viņš no tā nevarētu izvairīties, pat ja to vēlētos. Jo - vismaz dažu vērtētāju uzskatā viņš šobrīd ir “visietekmīgākais literāts pasaulē” (“Jā, un lodes es ķeru ar zobiem,” sarkastiski piekrīt Remniks), ar kura viedokli daždien rēķinās arī politiķi.

Viens no šiem viedokļiem ir, ka “Džordžs Bušs ir varbūt vissliktākais prezidents visā Savienoto Valstu vēsturē.” Remniks gan apgalvo, ka pirmais to pateicis amerikāņu vēsturnieks Sons Vilencs, un šī frāze bijusi publicēta uz žurnāla Rolling Stone vāka, taču viena no šī brīža prominentākajiem New Yorker autoriem Hedrika Hercberga, prezidenta Džimija Kārtera kādreizējā runu rakstītāja asie ievadkomentāri summējas vēl daudz skarbākās atziņās. Pērnā septembra sarunā Remniks, kurš tobrīd bija publicējis garumgaru rakstu (pirms īsināšanas esot bijuši 27 tūkstoši vārdu) par Bilu Klintonu, atzina, ka prezidenta amatā labprātāk redzētu “kādu ar Bila Klintona inteliģenci, nevis prezidenta Buša inteliģences līmeni.” Toreiz mēs diezgan ilgi runājām arī par iespēju, ka Hillarija Klintone varētu pretendēt uz prezidenta amatu gada vēlēšanās. Tagad viņa šādu nodomu deklarējusi oficiāli, un Remniks uzskata, ka viņas izredzes ir samērā labas, kaut arī visticamāk būs jāmērojas spēkiem (t.i., ja vien viņu un nevis, teiksim, harizmātisko Baraku Obamu par savu kandidāti izraudzīs Demokrātu partija) ar ļoti populāro un mēreno republikāni Džonu Makkeinu. Kad jau gatavoju šo rakstu, man ienāca prātā pajautāt Remnikam, vai viņš gadījumā nav domājis par kādu vēlētu amatu - galu galā žurnālista karjerā viņam vairs nav, kur pakāpties. Viņam ļoti žēl, bet vairāk laika viņš mūsu intervijai nevarot veltīt. Galu galā diennaktī, ja šķērso visas laika joslas, ir tikai trīsdesmit stundas (šo skaitli viņš mēdz minēt, atgaiņājoties no jautājumiem, kā cilvēks vispār var tik daudz paspēt). Bet nekas, manuprāt, atbilde skaidra tāpat.

Raksts no Marts, 2007 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">