Liberal Terrible

“Vai jūs ielaistu Rodu Lidlu, visuresošo slejistu un bijušo Radio 4's Today redaktoru, savā mājā? Vai jūs atstātu viņu vienatnē ar savām meitām? Šādus jautājumus mēs varētu sākt uzdot, ja, kā tiek runāts, Aleksandrs Ļebedevs, Londonas Evening Standard īpašnieks, nopirks Independent un iecels Lidlu par avīzes redaktoru.”

New Statesman, 2010. gada 22. janvārī

Krievu mantrausīgās rokas stiepjas pēc brīvās britu preses – Aleksandrs Ļebedevs (kurš it kā ir, it kā nav nopircis Independent) it kā ir, it kā nav nolēmis par šī kalstošā izdevuma galveno redaktoru iecelt pazīstamo jokdari Rodu Lidlu. Britu salā tūdaļ pat sacēlās sašutums, baumoja par Independent žurnālistu drīzo dumpi, bet Facebook tika radīta īpaša kopa tiem, kuri draudēja, ka pārtrauks lasīt avīzi, ja to vadīs šis žurnālistiskās elles izdzimums. Pats Ļebedevs no komentāriem izvairījās, un pagaidām klusē arī runīgais Lidls.

Taču nevajadzētu aloties – runa nav par gandrīz vai tipisko ainu, kad naudas maisiem apkrāvies krievu zilonis trako Rietumu preses trauku bodē. Pilnīgi iespējams, ka Ļebedevs vienkārši grib atdzīvināt apkaltušo liberālo avīzi ar skandalozas slavenības palīdzību, par kuras profesionālo varēšanu neviens nešaubās. Kaut ko līdzīgu viņš jau paveica Londonas Evening Standart; tiesa gan, bez lausku šķindoņas neiztika – no avīzes aizgāja drūmais jokdaris Vils Selfs, kuram tika ieteikts rakstīt slejas optimistiskāk. Tie, kas lasījuši Selfu (starp citu, viņš ir arī pazīstams rakstnieks), zina, ka ar optimismu viņam ir švaki – lūk, viņš arī devās nodarboties ar mizantropiju uz citu vietu. Interesanti, protams, ka, atbrīvojies no vienas drūmas personas vienā savā avīzē, Ļebedevs aicina (vai tiešām aicina?) uz otru savu (vai tiešām savu?) avīzi tikpat ievērojamu mizantropu. Bet tās jau, tā teikt, ir metodes apbrīnojamās pārvērtības.

Intriga tomēr ir pavisam kur citur. Independent ir liberāla avīze, kas kopš tās dibināšanas 1986. gadā ir aizklīdusi tālu pa kreisi. Avīzi dibināja bēgļi no vairākiem britu izdevumiem, kas bija nonākuši Ruperta Mērdoka varā, un kopš tā laika – cīnoties par tirāžu ar kreiso Guardian – redzēja sevi kā antipodu konservatīvajiem Times un Daily Telegraph. Un, lūk, pēkšņi – Rodu Lidlu par galveno redaktoru? Cilvēku, kurš savā slejā avīzē Spectator nebeidz vien ņirgāties par politkorektumu, sieviešu un migrantu tiesībām, kurš netic krusta gājienam pret globālo sasilšanu, vārdu sakot, autoru, kuram vārda burtiskā nozīmē nav nekā svēta! Var jau būt, ka krievu oligarhs patiešām nokļūdījies, varbūt nevajadzēja nabaga liberāļus baidīt ar rūdīto reakcionāru? Vai vieglāk nebija uz Independent norīkot klusu kreiso ar organizatoriskām dotībām?

Kā mēdz teikt, velns slēpjas detaļās. Mūsu priekšā ir tipisks malds, “pūļa rēgs”, kādu to aprakstīja Frānsiss Bēkons. Bēkons runāja par tāda veida maldiem kā sekām cilvēka sabiedriskajai dabai – un atbilstoši – kā sekām vienas kopīgas valodas izmantošanai. Mūsu gadījumā runa, protams, nav par angļu valodu, bet par politisko vokabulāru, kurā ietilpst visi šie vārdi: “konservatīvais”, “liberālis”, “kreisais” un tā tālāk. Kā rakstīja Bēkons: “Cilvēkus apvieno valoda. Vārdi tiek ieviesti atbilstoši pūļa izpratnei. Tādēļ slikts un aplams vārdu ieviesums apbrīnojamā veidā uzbrūk saprātam.” Lūk, lai mūsu saprātam nekas neuzbruktu, lai atbrīvotos no pūļa izpratnes, pacentīsimies aplūkot situāciju no veselā saprāta pozīcijām (kas tik augstu tiek godāts britu salā).

Sāksim ar banalitāti: ikviens jēdziens ir vēsturisks un to aplūkot arī ir vērts tieši no vēsturiskuma viedokļa (saprotot “vēsturiskumu” pašā elementārākajā vārda nozīmē). Kaut vai pavirši paskatoties uz jēdzienu “liberālis” britu kontekstā, mēs atklāsim, ka 19. gadsimta vidū tā sauca “brīvās tirdzniecības” piekritējus, protekcionisma pretiniekus, kārtu sabiedrības kritiķus; liberāļi, “cīnītāji par brīvību”, bija demokrātisko vēlēšanu reformu lokomotīves. Aizpagājušā gadsimta beigās situācija mazliet mainījās – gan free trade nozīmē, gan attiecībā uz ārpolitiku: parādījās tā saucamie “liberāl-imperiālisti”. Taču spēcīgākais trieciens pa britu liberālismu tika izdarīts nevis no labās, bet kreisās puses – 1900. gadā tika dibināta leiboristu (darba) partija, kas pakāpeniski pārtvēra galvenos liberāļu sociālos lozungus un galu galā izstūma liberāļus no valsts divpartiju sistēmas virsotnes. Kā partija liberāļi spēja pacelt galvu tikai 20. gadsimta pēdējā trešdaļā; kā ideoloģija “liberālisms” daļēji pārcēlās pie mērenajiem leiboristiem, bet daļēji saglabājās diezgan šaura intelektuāļu slāņa galvās. Pie tam pats “liberālisms” izmainījās tik būtiski, ka to grūti pazīt. Klasiskais britu liberālis patlaban nav tas, kurš ir par valsts neiejaukšanos ekonomikā, bet gan drīzāk – otrādi. Katrā ziņā viņš ir pret neregulējamu tirgu un par sociālām valsts programmām. Tiesa gan, šodien tam jau vairs nav nozīmes – tādos jautājumos konservatīvie ar leiboristiem un liberāldemokrātiem drīzāk jau būs vienisprātis. Šodienas liberālisma trīs galvenie balsti ir multikulturālisms, politkorektums un ekoloģiskā domāšana. Uz tiem balstās daudz kas, tai skaitā, avīze Independent – un arī tās lasītāju apziņa. Nevajag aizmirst, ka tā ir ideoloģija, kas uzvarējusi, vismaz Rietumos, un tādēļ uzbrukumu Independent vērtībām var uzskatīt par sazvērestību pret mūsdienu meinstrīmu. Kādreiz par “liberāļiem” sauca bīstamus brīvdomātājus, bet par “konservatīvajiem” – solīdus onkuļus ar Viktorijas laika vaigu bārdu; šodien viss ir tieši otrādi. 21. gadsimta brīvdomātāji – nelaiķis Pims Forteins, nelaiķis Teo van Gogs, Herts Vilderss un – ar viņiem vienā kompānijā – Rods Lidls. Jāsaka gan, ka mūsu varonis nepretendē būt par varoni, kā pirmie trīs holandieši šajā sarakstā. Viņš ir vienkārši literāts.

Nu ko, būtu laiks pāriet pie Lidla. Cēlies pavisam ne no aristokrātiskām aprindām, viņš nāk no Ziemeļanglijas, kur pabeidza parastu valsts skolu, spēlēja pankroku, rakstīja par popmūziku Velsas avīzē, pēc tam pārcēlās uz Londonu, kur sāka nodarboties ar politisko žurnālistiku. Jaunībā Lidls bija bezmaz vai komunists (un 80. gados pat brauca uz PSRS Draudzības biedrības ar PSRS delegācijas sastāvā), pēc tam – sociālists, pēc tam – leiborists, kamēr vīlās visos un visā. Kļuva slavens kā pazīstamās BBC Today programmas šefredaktors, kā dzēlīgu sleju autors (aizgāja no BBC tieši savu avīzes komentāru dēļ), vairāku skaļu politisku skandālu ierosinātājs, asprātīgs rakstnieks. Taču raksturot viņa politiskos uzskatus būs visai sarežģīti. Leiboristus viņš nevar ciest, taču par pašreizējiem konservatīvajiem diez vai balsos. Par “konservatīvo” ne šī vārda kādreizējā nozīmē (kārtu sabiedrības, agresīvas ārpolitikas piekritējs, imperiālists, īstens anglikānis), ne arī jaunajā nozīmē, visai efemērajā (tečerists? neokonservatīvais?), – viņu nenosaukt. Multikulturālisms kļūst par viņa jociņu objektu tikai tad, kad tas jau nonācis pretrunā ar veselo saprātu; vispār – ideoloģisko isteblišmentu viņš kritizē no iekšpuses, nevis ārpuses. Tā ir satīra, bet nav pamatu graušana. Galu galā, nopietni runājot, mūsu priekšā drīzāk ir vecā kaluma liberālis – ne tik daudz pēc uzskatiem, kā pēc rīcības. Lai gan – kāpēc arī ne pēc uzskatiem? Lūk, ko Rods Lidls raksta savā Spectator slejā 12. janvārī (runa ir par tiesas spriedumu musulmaņiem, kas bija publiski apvainojuši britu kareivjus: “Septiņu musulmaņu protestētāju notiesāšana par apvainojošiem izsaucieniem sakarā ar britu kareivju atgriešanos bija nopietns un bīstams uzbrukums vārda brīvībai. Mani neinteresē, cik nekrietni bija šie vīri vai cik provokatīvas varētu būt bijušas viņu bārdas, tāpat arī ne tas, cik pašapmierināti viņi izskatījās uz tiesas pakāpieniem pēc sprieduma pasludināšanas – tas vienalga ir nepareizi. Un mani patiešām neinteresē, vai viņi ir vienīgie septiņi cilvēki valstī, kas uzskata, ka kareivji bijuši “izvarotāji” un “slepkavas”, lai gan varu derēt, ka tādu ir daudz vairāk. Viņus notiesājot, mēs atsakāmies no morāles kā augstākā atskaites punkta, mēs ielaižamies kompromisā ar mūsu liberālismu un, ja drīkstu teikt, pieklājību, lai sodītu cilvēkus, kas mums nepatīk. Cilvēkus, kas atbilst mūsu pavirši konstruētajai paradigmai – “sliktie islāmisti”. Jaunais priekšstats – ka pastāv “sliktais islāms” un “labais islāms” un ka pirmā sekotāji var tikt pakļauti tādiem sodiem, kādus vien vēlamies tiem piemērot, – neko nepaskaidro un nav taisnīgs. Sliktais islāms ir nebeidzami stiepjams koncepts un tajā iekļaujams jebkas, ko mēs tajā gribētu iekļaut – tagad tajā, piemēram, ietilpst musulmaņu sievietes, kas apsedz seju, vai reiz tik augsti vērtētā Britu musulmaņu padome.”

Ja tas nav īsts liberālisms, tad The Clash – nav īsta rokgrupa.*Liberal Terrbile - Briesmīgais liberālis (angļu val.)