Dendijs un dāma no Dubūkas

Pirms vairākiem gadiem publicists Bens Jagoda ievietoja sludinājumu laikrakstā New York Times Book Review, kurā lūdza atsaukties žurnāla New Yorker “senus lasītājus”, kas būtu ar mieru atbildēt uz anketas jautājumiem par viņu attiecībām ar šo izdevumu. Jautājumi bija sagrupēti septiņās sadalās, uz vairumu nevarēja atbildēt tikai ar “jā” vai “nē”. Viņš rēķinājās, ka entuziasti noteikti atradīsies, taču viņam ne sapņos nerādījās, ka tādu būs veseli septiņi simti, turklāt aptuveni puse no tiem atsūtīja izvērstas drukātas atbildes pat trīs četru lappušu garumā, bez atstarpēm starp rindiņām. Nav iedomājams, ka tādu atsaucību izpelnītos aptauja par kādu citu žurnālu, savā grāmatā par New Yorker vēsturi līdz pagājušā gadsimta beigām (skat. RL 2006. gada novembra numuru) raksta Jagoda, “bet, protams, jau kopš paša sākuma New Yorker nav bijis līdzīgs nevienam citam žurnālam.” Kā 1975. gada recenzijā par kādu citu žurnālam veltītu grāmatu - Brendana Gila “Pie mums, žurnālā New Yorker" raksta Džons Lenards, New Yorker “ir nedēļas izdevums, ar kuru izaugusi lielākā dala izglītoto amerikāņu. Vai mēs to lasījām vai, gluži otrādi, atteicāmies lasīt - protams, atkarībā no tā, par kāda tipa ļaudīm gribējām kļūt - žurnāls tikpat lielā mērā bija daļa no mūsu šķiriskās izglītības kā tīri nagi, koledža, konts bankā un labi nodomi. Vai nu labi, vai slikti, tas droši vien radīja arī mūsu humora izjūtu.” “Vēl vairāk,” papildina Jagoda, “New Yorker vairāk nekā jebkas cits veidoja “mūsu” priekšstatus par to, kas ir un kas nav laba angļu proza, kas ir laba gaume, kas nē, kāda būtu jēdzīga nostāja, ko ieņemtdrukātā formātā - attiecībā uz norisēm personīgajā un globālajā dzīvē.” Savukārt “vienkāršie” lasītāji, Jagodas aptaujas respondenti, runā par žurnālu kā par teju slepenu “rituālu” objektu, “kompanjonu”, ar kuru justies “drošībā”, par tā “izsmalcinātības” un “intelektuāla kaifa” auru, par to, kā pusaudža gados viņi to nevis lasījuši, bet “dzīvojuši” utt. utjp. Vienu no aizkustinošākajām vēstulēm atsūtījusi kāda Hanna M. Tērnere, kas Otrā pasaules kara beigās bijusi Sarkanā Krusta medmāsa Itālijas ziemeļos. Kādu vakaru viņa palīdzējusi apkopt ievainotos, kuri gaidījuši transportu uz frontes aizmugures hospitāli. “Daudzi no viņiem pat nebija pie samaņas,” raksta Tērnere, “taču es nometos ceļos blakus vienam, kurš bija [..], saņēmu viņa roku, [..] un kaut ko teicu. Neatceros, ko. Tad ierunājās viņš, “Ja jūs tagad varētu dabūt to, ko ļoti gribat, kas tas būtu? Es nedomāju neko abstraktu... kaut ko fizisku, kaut ko tādu, ko iespējams paturēt rokā.” Un es, ne mirkli nedomājot, teicu: “Žurnāla New Yorker numurs.” Viņš šķita pārsteigts, tad iesmējās, viņa acis iemirdzējās un [..] mēs savas piecpadsmit minūtes pavadījām, atceroties savas iemīļotās karikatūras un autorus - piecpadsmit minūtes citā pasaulē, pasaulē, kas bija pazīstama un smieklīga, un tālu, tālu prom no šīs. Tad pienāca kārta viņa nestuvēm, un es pieliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga (lielākā daļa galvas bija nosaitēta) un pateicu, cik daudz man nozīmēja šīs minūtes. Viņam neko nevajadzēja sacīt [..] - viss bija nolasāms no viņa acīm un rokas spiediena. Kad vēlāk painteresējos hospitālī, uzzināju, ka viņš nav pārdzīvojis braucienu uz aizmuguri.”

Jagoda savu New Yorker biogrāfiju noslēdz ar 1987. gadu, kad no žurnāla aiziet (“tiek aiziets”) tā otrais redaktors Viljams Sons - viņš apgalvo, ka ar to pašu brīdi “nolaidies priekškars”, un žurnāls beidzis pastāvēt kā unikāla un ietekmīga amerikāņu kultūras institūcija. Taču divdesmit gadus vēlāk, pēc tam, kad nomainījušies trīs redaktori, New Yorker ne tikai nav aizgājis bojā - atšķirībā no daudziem citiem izdevumiem, kuru pamatvienība ir apdrukāta papīra lapa -, bet pēc ilgāka pārtraukuma atjaunojis savu sabiedrisko ietekmi un no jauna kļuvis par pelnošu uzņēmumu. “Mēs neesam nekāda labdarības organizācija,” septembrī Ņujorkā man apstiprināja žurnāla pašreizējais redaktors Deivids Remniks (1958). “Mēs esam izdevums, kura tirāža ir pāri par miljonu (2005. gadā 1, 05 miljoni - red.) un kurš nes peļņu.” Runā, ka šī peļņa esot aptuveni 10 miljoni dolāru gadā. Savukārt summu, kas zaudēta laikā no 1987. līdz 1998. gadam, kad Remniks žurnāla vadībā nomainīja Tīnu Braunu, lēš uz aptuveni 175 miljoniem. Paradoksālā kārtā žurnāls šos milzu zaudējumus cieta tieši tajā savas vēstures posmā, kad to centās padarīt “seksīgāku”, “vieglāk uztveramu”, “aktuālāku”, “krāsaināku” - komerciālāku. Tiesa, lielākā daļa žurnāla ilggadējo lasītāju ir tik lojāli, ka, zobus sakoduši, pārcieta arī šo periodu - no visiem ASV iznākošajiem žurnāliem New Yorker ir vislielākais atjaunoto abonementu skaits - 86 %. Remnika laikos tas arī savācis tieši pusi no savām prestižajām Ellie balvām, ko nu jau 41. gadu pēc kārtas piešķir Amerikas Žurnālu redaktoru biedrība - proti, 23 no 46 (tuvākais konkurents, Atlantic Monthly, kopā saņēmis tikai 19), turklāt 2001. un 2005. gadā uzvarot veselās piecās kategorijās (2006. gadā divās: kategorijā “Sabiedriskās intereses”, kurā tiek izvirzītas reportāžas vai analītiski raksti, kas potenciāli varētu ietekmēt valsts vai vietējo politiku un likumdošanu, balvu ieguva Elizabetes Kolbertas trīsdaļīgais raksts Climate of Man, kura saīsināts tulkojums publicēts RL 2006. gada marta numurā, bet “Sleju un komentāru” kategorijā tika apbalvotas trīs Hedrika Hercberga slejas).

Kas tad ir Deivida Remnika lielais noslēpums? Kad žurnāliste Geibija Vuda šādu jautājumu nesen uzdeva kādai vārdā neminētai amerikāņu žurnālistikas zvaigznei, tas esot pasmējies un teicis: “Ja jums izdosies to atklāt, tā būs gadsimta sensācija. To nesaprot neviens.” Un nudien: kā var būt, ka 21. gadsimtā ar tam raksturīgajiem trīs minūšu uzmanības periodiem ļaudis lasa rakstus, kas ir pat 20 lappušu gari, turklāt šie raksti ir, teiksim, par sīku Āfrikas valstiņu problēmām un nākotnes perspektīvām, par pensiju un veselības apdrošināšanas sistēmas nepilnībām, par globālo sasilšanu? Vai tiešām tādu žurnālu var pārdot - kur nu vēl ar to nopelnīt - neizglītotajā, merkantili orientētajā, holivudiski primitīvajā, augstās tehnoloģijas dievinošajā, ārpasaulē neieinteresētajā, provinciālajā - Amerikā? Turklāt neliekot ne uz vāka, ne vidus atvērumā, ne arī kur citur kārtējo minimāli piesegto supermiesu (kā to dara, piemēram, Vanity Fair, kas tāpat kā New Yorker pieder konglomerātam Conde Nast un daždien pretendē uz izsmalcināta un intelektuāla izdevuma reputāciju)? Kā gan tas iespējams? Remniks šādus jautājumus parasti atvaira. Jau minētajai Geibijai Vudai viņš saka - protams, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka ne jau simtprocentīgi visi lasītāji, pārnākuši mājās no darba un nometuši uz galda mašīnas atslēgas, sievai teiks: “Zini ko, mīļumiņ, tagad man vajadzētu izlasīt tos desmit tūkstošus vārdu par Kongo.”

“Nu, tu izsvied to kārtējo numuru pasaulē un ceri, ka lasītāji ķersies pie savām iemīļotajām rubrikām, izpētīs karikatūras, izlasīs Entoniju Leinu (žurnāla kinokritiķis - I.L.) un “Talk of the Town”(varbūt to varētu tulkot kā “Pilsētā runā”- tā ir rubrika, kurā tiek publicēti īsi komentāri un vērojumi - gan par lielo politiku, gan gluži ikdienišķām lietām vai tādām, kas it kā nejauši iekritušas acīs - piemēram, kā mūsdienās ceļo eksprezidents Džimijs Kārters - ar gluži parastām reisa lidmašīnām - atšķirībā, piemēram, no Bila Klintona - I.L.), bet nākamajā rītā, braucot vilcienā uz darbu, tomēr pamanīs arī to garo rakstu un - kaut arī tas šķiet tik nepievarams - sāks to lasīt.” Savukārt sarunā ar mani Remniks “mīklas” būtību rezumēja šādi: “Mums ir teicama reklāmas bāze. Mums ir ārkārtīgi lojāli lasītāji. Un mums laimējies uztaustīt kādu dīvainu formulu, kuru nav iespējams līdz galam izanalizēt. Paldies Dievam, ka pasaulē pastāv dīvainības!”

Runā, ka paša Remnika lielākā dīvainība esot tā, ka viņš ir tik normāls. Žurnāla redakcijas direktors Henrijs Fainders saka: “Viņam piemīt kas tāds, kas Ņujorkā ir milzu deficīts: veselā saprāta aura. No viņa strāvo tāds miers, kādu lielākā daļa ņujorkiešu dabū izbaudīt tikai ar recepšu medikamentu palīdzību. Kā redaktoram viņam šī līdzsvarotība noteikti ļoti palīdz, jo pie mums te ir tik daudz profesionālu neirotiķu, scēnu rīkotāju, drāmas karalieņu - tādu, kas tā vai citādi ir pilnīgi traki. Un man liekas, ka viņš to uztver kā darba pienākumu - būt prātīgam.”

Lai spētu novērtēt, tieši cik “normāls”, “līdzsvarots” un “prātīgs” ir Deivids Remniks, protams, nevar nepieminēt iepriekšējos New Yorker redaktorus, kurus atceras kā lielākā vai mazākā mērā leģendāras personības. Kad lūdzu Remniku raksturot savus priekšgājējus, viņš bija ar mieru, taču ar atrunu, ka šie portreti, protams, būšot tikai “karikatūras”. Ja tās tādas arī bija - un man šķiet, ka šī vārda izvēli drīzāk diktēja Remnika simpātiskā tendence uz paškritiku un pašironiju -, tad katrā ziņā ļoti saudzīgi, ar lielu pietāti iezīmētas - varbūt precīzāk būtu tās saukt par skicēm. Viņš, protams, sāka ar Haroldu Rosu (1892-1951), kurš “ir žurnāla dibinātājs. Viņš strādā par žurnālistu daudzos izdevumos ASV rietumos, bet tad ierodas Manhetenā. Gluži tāpat kā simtiem un tūkstošiem pirms viņa, viņš lolo Manhetenai raksturīgu sapni - izveidot un pierādīt sevi. Un to viņš grib darīt ar jauna žurnāla palīdzību. īsi sakot, tā 1925. gadā rodas New Yorker. Ross gribēja, lai tas būtu žurnāls, kurā centrālā vieta ir humoram, tāds, kas atbilstu pirmskrīzes, divdesmito gadu Manhetenai - dzīve sit augstu vilni, dejas, kino, krāšņums - un ir ļoti, ļoti piesaistīts šai konkrētajai ģeogrāfiskajai vietai. Viņam bija daudz draugu izklaides biznesā, viņš piedalījās slavenajos viesnīcas Algonquin apaļā galda lenčos... Nu, un tātad viņš izdomā šo žurnālu, un tad gadu no gada tas paplašinās un padziļinās; raksti kļūst garāki, sāk parādīties arī daiļproza un dzeja - sākumā nekā tāda nebija. Viņš tātad ir izgudrotājs un radītājs, viņš ir “ur-redaktors”. Šim redaktoram, sākot ar četrdesmitajiem gadiem, ir vietnieks - Viljams Šons (1907-1992). Tieši Šonam ir lieli nopelni žurnāla padziļināšanā. Viņš ļoti atšķīrās no Rosa. Ross varēja būt raupjš un rupjš, tas bija krāšņs personāžs, kam patika zīmēties kā konservatīvam antiintelektuālim. Turpretim Šons bija kluss, sevī noslēdzies, gluži ekscentriski atturīgs, bet tieši viņš palīdzēja žurnālam Otrā pasaules kara laikā kļūt pieaugušam. Var teikt, tas kļuva tāds pats, kāds bija šis karš, kāda bija šī valsts. Šons pārņēma galvenā redaktora pienākumus 1952.-53. gadā, kad Ross mira ar vēzi, un palika amatā līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Viņš aizgāja pensijā - vai tika izstumts -, kad viņam jau bija pāri astoņdesmit. Trešais redaktors ir Roberts Gotlībs (1931) - viņš nāca no grāmatizdošanas pasaules, bija rediģējis daudzus slavenus prozas darbus.

New Yorker redaktora amatā viņš sabija 5-6 gadus. Viņu nomainīja Tīna Brauna (1953), ārkārtīgi spilgta personība, kādreizējā Vanity Fair un Tatler redaktore, kas savos sešos New Yorker gados centās padarīt žurnālu vieglāku un krāsaināku. Jo valdīja uzskats, ka ap astoņdesmito gadu vidu New Yorker kļuvis tāds kā nedaudz miegains. Jebkuram organismam, kam laimējas izdzīvot tik ilgi, mēdz būt labāki un sliktāki periodi, un varbūt tiešām tobrīd žurnāls nebija savā dzīvīgākajā fāzē - varbūt kļuvis mazliet konservatīvs... ne politiskā ziņā, bet... Nu, par to, protams, var strīdēties. Lai nu kā, Tīna bija redaktore līdz 1998. gada vasarai. Un tad viņa gāja projām un šo darbu piedāvāja man. Un te nu es esmu. Re nu, stāsts apmēram tāds kā Džūliana Bārnsa “Pasaules vēsture deviņarpus nodaļās”. Bet, ja nopietni, tad es gribu teikt, ka žurnāla vēsturi - daudz lielākā mērā nekā redaktori, kuri nosaka tikai intelektuālo toni - rakstījuši žurnālisti un mākslinieki.”

Piesaistīt apbrīnojami talantīgus ļaudis pratuši visi pieci New Yorker redaktori. Kā pirmo šo talantu vidū pieklātos minēt Džeinu Grāntu - Grānta bija dziedātāja un žurnāliste, Harolda Rosa pirmā sieva (vēl bija arī otrā un trešā), kurai žurnāla tapšanā ir izcili nopelni: viņa pierunāja Rosu palikt Ņujorkā, nevis atgriezties pie klejojošā žurnālista dzīves, par viņas New York Times darbinieces (viņa rakstīja teātra recenzijas un sabiedriskās dzīves hroniku) algu abi dzīvoja, Rosa ienākumus uzkrājot jaunā žurnāla starta kapitālam, tieši viņai izdevās pierunāt maizes un konditorejas izstrādājumu firmas General Baking Company mantinieku Raulu Fleišmanu ieguldīt tajā līdzvērtīgu summu, proti, 25 tūkstošus dolāru. Rauls un vēlāk viņa dēls Pīters bija noteicošie New Yorker akcionāri līdz pat astoņdesmito gadu vidum, kad žurnāls no ģimenes uzņēmuma kļuva par mediju konglomerāta sastāvdaļu. Par vienu no populārākajām žurnāla rubrikām tā sākumposmā kļuva “Vēstule no Parīzes”, kuru rakstīt Grānta pierunāja savu draudzeni Dženetu Flaneri (daudzus gadus šīs vēstules bija parakstītas ar mistisko Genêt, jo Rosam šķita, ka tā Flaneres vārdu rakstītu franči). Flaneres sadarbība ar New Yorker ilga piecdesmit gadus, viņas asprātīgā, graciozā un plūstošā valoda, gan iepazīstinot lasītājus ar Pikaso, Braku, Matisu, Židu, Kokto, gan aprakstot Lindberga transatlantisko lidojumu vai Nirnbergas prāvu, šodien tiek uzskatīta par hrestomātisku tā sauktā New Yorker stila paraugu, no kura, pēc paša atzinuma, mācījies, piemēram, ceļošanas ģēnijs Brūss Četvins. Dažus gadus vēlāk par žurnāla līdzstrādniekiem kļuva leģendārā, daudz aprakstītā un imitētā vīru trijotne - karikatūrists, prozists un esejists Džeimss Tērbers (1894-1961), esejists, redaktors un bērnu grāmatu autors E. B. Vaits (1899-1985) un esejists, kara un boksa reportieris A. Dž. Līblings (1904-1963), kā arī divas ne mazāk leģendāras sievietes - Dorotija Pārkere (1893-1967), kura savu izslavēti dzēlīgo humoru lika lietā, rakstot grāmatu recenzijas ar pseidonīmu Constant Reader (Pastāvīgā lasītāja), un niansēti smalkā valodas un literatūras lietpratēja Katerīna Eindžela (1892-1977), (vēlāk apprecējās ar E. B. Vaitu un pieņēma viņa uzvārdu), kura dažu gadu laikā kļuva par New Yorker galveno literāro redaktori.

Viens no galvenajiem personāžiem New Yorker vēstures pirmajos gados, kad tas vēl meklēja savu identitāti, bija Jūstass Tillijs - arī savā ziņā līdzstrādnieks, kura sadarbība ar žurnālu ilgst jau 81 gadu. Vārdu gan viņš ieguva tikai krietni vēlāk - sākumā bija tikai mākslinieka Reja Ervina zīmētais tēls uz pirmā numura vāka - 19. gadsimta dendijs augstā apkaklē un cilindrā, kurš caur monokli augstprātīgi pēta zaļi raibu taurenīti; to pašu dendiju viņš iecēla arī pirmās lappuses augšā ievietotā logotipa kreisajā stūrī šoreiz ar zoss spalvu un manuskripta lapu rokā uz stilizētas Manhetenas panorāmas fona; labajā stūrī tupēja pūce ar samiegtām acīm. Lai cik arī patvaļīgs - varbūt pat panaivs - varētu likties šāds tēlu salikums, savādā kārtā tas ļāva nolasīt Rosa galvenos principus: šī ir izsmalcināta, viegla, pilsētniekam (protams, ar to saprotot tieši ņujorkieti) domāta lasāmviela. Jeb, kā viņš to formulēja savdabīgā manifestā, kas rudenī pirms žurnāla pirmā numura iznākšanas tika izplatīts potenciālajiem abonentiem un investoriem: “New Yorker būs žurnāls, kas netiks rediģēts, paturot prātā veco dāmu Dubūkā (mazpilsētiņa Aiovas štatā, amerikāņu apziņā folklorizējusies kā provinces un provinciālisma simbols tieši Rosa “vecās dāmas” dēļ - red.). Tas neraizēsies, ko domā viņa. Mēs nevēlamies ar to izrādīt necieņu, tomēr New Yorker ir žurnāls, kas gluži apzināti tiks izdots metropoles publikai, līdz ar to izvairoties no ietekmēm, kas traucē vairumam valsts mēroga izdevumu. Tas rēķinās ar plašu izplatību visā valstī, taču šo izplatību nodrošinās cilvēki, kam interesē metropole.” Sākumā Jūstasa Tillija piedzīvojumiem varēja sekot karikatūru sērijā ar nosaukumu “Tā top žurnāls”, vēlāk viņa klātbūtne kļuva retāka, taču katru gadu (ar pāris izņēmumiem) viņš atkal parādās uz New Yorker jubilejas numura vāka - tiesa, atsevišķos gadījumos maskējies kā pumpains panks vai ar dāsnu bisti apveltīta sieviete. Tas ir atgādinājums, ka, lai cik pamatīgas bijušas tā pārvērtības gadu gaitā, pamatos žurnāls joprojām ir uzticīgs sava tēva garam, tāpēc, ja sirmajai kundzei Dubūkā (un reizēm jau tā būs tā pati parastā, prastā, stereotipiskā Amerika, par kuru ņujorkieši - arī losandželosieši, bostonieši, sanfranciskieši - mēdz šausmināties ar vismaz tikpat lielu baudu kā eiropieši) kas nepatīk, lai vaino pati sevi.

Pret visai regulārajām apsūdzībām snobismā žurnālam izdevies izstrādāt imunitāti tieši ar to, ka šis snobisms pilnīgi atklāti deklarēts - patiesībā tik uzstājīgi, ka vedina uz aizdomām, ka viss nav gluži tā, kā izskatās, un šī uzspēle patiesībā ir jāsaprot arī kā pašironija. Svarīgi arī tas, ka snobisms bijis intelektuāls, nevis šķirisks. Augstāko aprindu pretenzijas un stingie zodi žurnāla Shouts and Murmurs (“Klaigas un murdoņa” ? “Saucieni un bubināšana” ? “Auri un puksti”?) lappusē un karikatūrās izsmietas tikpat bieži kā vidusšķiras banalitātes vai “nabaga baltā mēsla” (citur teiktu - “vienkāršā darbarūķa”) mīļās muļķības. Pēc snobisma ož arī žurnāla konservatīvie “mājas likumi” attiecībā uz dažiem ortogrāfijas, interpunkcijas un žurnāla iekārtojuma aspektiem (piemēram, kaitinošā satura nepublicēšana vai tikai daļēja publicēšana, kas šī raksta autorei reiz mierīgākā dzīves posmā lika ķerties klāt lielajai kaudzei ar uzkrātajiem New Yorker un mēģināt izveidot kaut cik pārskatāmu sarakstu vismaz ar tematiem, par kuriem žurnāls rakstījis) un ietiepīgā nevēlēšanās asimilēt poligrāfijas jauninājumus - līdz pat astoņdesmito gadu vidum krāsains bija tikai žurnāla vāks, ilustrācijām netika izmantotas fotogrāfijas - tikai melnbalti dažādu mākslinieku zīmējumi. No otras puses, tas padarīja New Yorker nesajaucamu ne ar vienu citu preses izdevumu, kuriem bija tendence kļūt aizvien spilgtākiem un uzkrītošākiem. Taču varbūt visvairāk žurnāls no citiem atšķīrās ar savām prasībām pēc kvalitātes - kaislīgs perfekcionists bija gan Harolds Ross, gan Viljams Sons, abi visilglaicīgākie New Yorker redaktori, kuri bija pilnīgi atšķirīgi jebkurā citā ziņā. Rosa lielākās bailes bija, ka žurnāls varētu publicēt kādu aplamību - jo vienā no mazajām, populārajām rubrikām tika regulāri apsmaidītas citu preses izdevumu kļūmes un neveiklības. Pētot publicēšanai atlasītos materiālus, viņš ikreiz saīsināti atzīmēja malā savus jautājumus autoram: “Kas viņš tāds?” (ja pieminēts kāds uzvārds), “Kā tā?”, “Vai tiešām tā?” Vēstulē kādam no redaktoriem Ross brīdina: “Aicinu katrreiz, kad autors tekstā saka vai liek nojaust, ka kāds cilvēks ir miris, šo apgalvojumu vai mājienu pārbaudīt. Es to darītu pat attiecībā uz tādiem kā Napoleons, taču mani sevišķi interesētu mazāk nozīmīgi cilvēki vai cilvēki, kas dzīvojuši ne tik sen.” Kā anekdoti stāsta gadījumu, kad Ross satraukts iebrāzies pie Gasa Lobrano, kurš 1938. gadā nomainīja Katerīnu Vaitu daiļliteratūras redaktora amatā, lai pajautātu: “Kurš īsti ir tas Mobijs Diks - cilvēks vai valis?” Par pašu Lobrano kolēģi vīpsnājuši, kad 1954. gadā pa redakciju klīdusi viņa jautājumu lapa korektorei, kurai nākamajai bija jālasa prozaiķes Nadīnas Gordimeres, vēlākās Nobela prēmijas laureātes stāsts: “Vai laulības gredzeni tiešām mēdz staigāt pa pirkstu šurp turp? Kaut kā neesmu ievērojis.” “Šis ir dīvains vārds. Vai tāds ir pieļaujams?” “Laikam jāpieņem, ka zobi uz vecumu tiešām tā mainās. Bet vai tas ir fakts?” utt. Arī Viljams Šons uzskatīja, ka faktiem jābūt faktiem, ka no jebkura teksta - neatkarīgi no žanra - bez žēlastības izravējams jebkas pārprotams, divdomīgs, neskaidrs. 1979. gadā kādā intervijā viņš saka: “Mēs, protams, tiecamies pēc perfekcijas. Mums ir liela faktu pārbaudes nodaļa, kurā strādā neatlaidīgi un talantīgi cilvēki. Visu nedēļu viņi pārbauda ikvienu pārbaudāmu faktu, pat ja tas parādās dzejolī.” Izrādījās, ka Šons, kurš savu karjeru New Yorker uzsāka kā reportieris “Talk of the Town”, ir ārkārtīgi apdāvināts novērotājs un faktu vācējs - gandrīz neiedomājami, ņemot vērā viņa daudzās fobijas (papildus klaustrofobijai un agorafobijai viņam esot bijis bail no augstuma, lidmašīnām un lidošanas, no liftiem, no aukstuma, no asinīm) drīz vien kļuva par “faktu redaktoru” - t.i., redaktoru tiem materiāliem, kas nav tīrā daiļliteratūra. Kā redaktoram noslēpumainajam īpatnim Šonam, “visnepazīstamākajam pazīstamajam cilvēkam Amerikā”, bija iesauka Dzelzs Pele - pēc tam, kad viņš bija ķēries klāt kādam tekstam, neskarts nebija palicis gandrīz neviens autora teikums, taču pilnībā saglabājies viņa stils un doma - tikai skaidrāk un precīzāk izteikta.

Trīsdesmito gadu beigās un četrdesmitajos gados žurnāla redaktoru skrupulozitāte, laižot tekstus cauri vairākiem redakcijas faktu pārbaudītāju etapiem, neiecietība pret niecīgāko solecismu, daudznozīmību vai neprecizitāti, atsacīšanās publicēt stāstu, ja tā darbība notiek ziemā, bet laukā ir pavasaris, nemitīgā autora tirdīšana par tekstā minētajām detaļām, palaikam kļuva maniakāla. Autors, protams, varēja labojumus nepieņemt, taču ne visiem pietika pacietības cīnīties pret daudzajiem komatiem, kurus, uzticīgi sekodams savas “bībeles”, Faulera Modem English Usage (Mūsdienu angļu valodas lietošana) norādījumiem, tekstā bija dāsni sadēstījis Ross, vai pret tur saspraustajām skaidrojošajām frāzēm. Rezultātu sarkastiski komentē dzejnieks Stīvens Spenders: “Pirmšķirīgi rediģētais New Yorker ir tiešām “lieliski nostrādāts” darbs; vairums no tiem, kuri tam raksta, tiek norediģēti (vai norediģē paši sevi) teju līdz nāvei, līdz itin visu, kas tur parādās, šķiet sarakstījis viens, anonīms radījums, kuru laikam sauc New Yorker.” Vēstulē izcilajam žurnālistam, politiskajam komentētājam un retoram H. L. Menkenam to atzīst arī pats Ross: “Ar rediģēšanu mēs esam sasnieguši tik ārkārtīgi augstu pedantisma līmeni, ka droši vien tuvojamies galējībai. īsti vairs nezinu, ko ar to iesākt.”

Tomēr arī šajā viendabīguma meklējumu apogejā žurnālā parādījās jauni, spilgti un nepakļaujami talanti. Beidzot iekļuvuši izdevumā, kas bija pazīstams ar savām augstajām prasībām (mēdz sacīt, ka New Yorker noraidīto autoru saraksts ir tikpat iespaidīgs kā nodrukāto - katrā ziņā no “nobelistiem” abos vai mudž), tur daudzus gadus publicējās tādi slaveni rakstnieki kā Ervins Šo, Džons Čīvers un Džons O’Hara. Žurnālists Džozefs Mičels, kurš sāka strādāt redakcijā 1938. gadā, eleganti askētiskā prozā piecdesmit astoņus gadus no vietas žurnāla lappusēs stāstīja par Ņujorkas ielās, ostmalā un krogos sastopamajiem īpatņiem. Uzlabošanai nepakļāvīgas bija arī A. Dž. Līblinga korespondences no kara gadu Francijas un Ziemeļāfrikas, neapšaubāms ieguvums nopietnas literatūras virzienā - ilgstošā sadarbība ar Vladimiru Nabokovu un viņa draugu un strīdu partneri literatūras kritiķi Edmundu Vilsonu: abi par galveno jebkurā literārā darbā uzskatīja tā māksliniecisko kvalitāti, nevis spēju izklaidēt. Pēc vairākiem noraidījumiem 1948. gadā žurnālā beidzot parādījās arī Selindžera stāsts, tad, gadu gaitā vēl pa kādam, bet 1965. gada 19. jūnijā arī pēdējais zināmais “Hapworth 16, 1924”. Četrdesmitajos gados New Yorker nostabilizējās par augošu - kā tirāžas, tā peļņas ziņā - izdevumu, daļēji arī pateicoties popularitātei, ko tas ieguva ar savu kara laika “īso variantu”, kas tika izplatīts aiz ASV robežām vietās, kur dienēja amerikāņu karavīri. Izrādījās, ka žurnāls var atļauties arī riskēt: 1946. gada 31. augusta numuru, kā parasti, ievadīja Goings On About Town (Izklaides un kultūras pasākumu programma kārtējai nedēļai), taču tūlīt pēc tam sekoja rubrika “Reporter at Large" (Lauka reportieris), kas sākās ar teikumu: “1945. gada 6. augustā, tieši astoņos piecpadsmit no rīta pēc Japānas laika, brīdī, kad virs Hirosimas uzliesmoja atombumba, Austrumāzijas Alumīnija rūpnīcas personāla daļas darbiniece Tosiko Sasaki jaunkundze bija tikko apsēdusies kabinetā pie galda un pagriezusi galvu, lai uzrunātu meiteni pie blakus galda...” Visas pārējās žurnāla lappuses bija veltītas tikai un vienīgi šim rakstam - Džona Hērseja “Hirosimai”, ko mēdz pieminēt kā žurnālistikas visu laiku izcilāko šedevru. Numurs ar Hirosimu tika izpirkts pilnībā. Kad 1000 eksemplāru vēlējās iegādāties Alberts Einšteins, viņam ar nožēlu paziņoja, ka nav pieejams neviens.

Līdzīgi “Hirosimai” vispārēju ievērību, arī rakstu New York Times pirmajā lappusē, vēlāk, sešdesmito gadu sākumā, izpelnījās bioloģe un ekoloģe Reičela Kārsone ar savu trīsdaļīgo publikāciju Silent Spring (Klusais pavasaris), kur apcerēja iznīcinošo postu, ko videi nodara neierobežota ķimikāliju un īpaši DDT jeb dusta lietošana, ar savu slepkavības aprakstu In Cold Blood (Aukstasinīgi) 1966. gadā slavens kļuva žurnāla ilggadīgais līdzstrādnieks Trūmens Kapote. Taču atšķirībā no Rosa, Sons ļoti vairījās piesaistīt žurnālam (ne atsevišķam autoram - līdz pat astoņdesmitajiem gadiem daudzi raksti tika publicēti anonīmi vai ar pseidonīmiem vai iniciāļiem) uzmanību, no “sensācijām” viņš sargājās kā no uguns. Smieklīgi, ka 1954. gadā žurnāla līdzstrādnieks Džozefs Veksbergs sūta Šonam no Budapeštas telegrammu, kurā pauž atvieglojumu, ka redaktoram paticis viņa raksts, jo: BAIDIJOS KA JUS TO VARETU UZSKATIT PAR SENSACIJU VIENKARSI BIJU TUR VIENĪGAIS AMERIKANIS. Runa ir par tā laika vētrainajām politiskajām pārmaiņām Ungārijā, kuras iemeslu dēļ bija izdevība vērot tikai retajam rietumniekam.

Tagad, kad kopš 2005. gada pieejams pilnīgs New Yorker arhīvs septiņos DVD, kas satur “katra numura katru lappusi”, tajā iespējams sameklēt gan konkrēta autora konkrētu rakstu, gan arī meklēt pēc atslēgvārdiem. Varbūt nav nekāds brīnums, ka tādi vārdi kā “Staļins” un “tīrīšanas” trīsdesmitajos gados galvenokārt aizved pie karikatūrām, taču nekādas pārmaiņas nav jūtamas arī pēc piecdesmito vidus, kad Padomju Savienībā sākās Hruščova atkusnis, ļaujot pa informācijas strūkliņai šad tad aizplūst arī uz Rietumiem, bet žurnāls jau ir paguvis atteikties no mērķa nodrošināt tikai vieglu un izklaidējošu

lasāmvielu. Līdzsvaram jāatzīmē, ka vienlīdz atturīgs Sons ir arī pret senatora Džozefa Makkārtija kampaņu pret īstiem un iedomātiem spiegiem federālajā valdībā, kinoindustrijā un intelektuālu aprindās - viņš, protams, tai neatvēl sava žurnāla lappuses, taču arī šo kampaņu neanalizē un īpaši netiecas - ne drukā, ne dzīvē - aizstāvēt tos, kuri tā vai cita iemesla dēļ nokļuvuši Makkārtija melnajos sarakstos. No otras puses, kā saprātīgi aizrāda Bens Jagoda savā grāmatā, kāpēc gan lai Sons būtu nodevies kādām vētrām un dziņām, ja viņa vadītais žurnāls arī tāpat bija gluži neiedomājami sekmīgs? No 1950. līdz 1964. gadam tā tirāža pieauga par 40 procentiem, bet reklāmai atvēlēto lappušu skaits pat par 70 %. Jau piecdesmito gadu vidū New Yorker lappusēs bija vairāk reklāmu nekā jebkurā citā žurnālā, izņemot Business Week. Turklāt, pastāvīgi kāpjot reklāmu cenām, to nestā peļņa šai pašā 14 gadu periodā palielinās no 5, 59 miljoniem līdz 24 miljoniem dolāru, proti, par veseliem 400 procentiem. Wall StreetJournal 1958. gadā ar apbrīnu konstatē, ka New Yorker esot “ārkārtīgi sekmīgs uzņēmums”, kura desmit procentu tīrā peļņa esot, “iespējams augstākā šajā biznesa jomā.”

Attiecībā uz reklāmām žurnālam ne tikai bija izvēles iespējas, tas bija no tiesas izvēlīgs. Saskaņā ar žurnāla politiku, alkohola reklāmu nedrīkstēja būt vairāk par 16 procentiem no kopējā reklāmu daudzuma. Sākot ar 1963. gada maiju, New Yorker vairs nepieņēma “veļas reklāmas ar krūšturu, zeķturu, biksīšu, korsešu un citu parasti zem apakšsvārkiem valkājamu veļas gabalu fotogrāfijām vai zīmējumiem.” Gadu vēlāk, kad tika publicēts ASV Galvenā ķirurga ziņojums par smēķēšanas kaitīgumu, žurnāls atteicās no ļoti ienesīgajām cigarešu reklāmām. Citi potenciālie reklamētāji tika atraidīti vienkārši tāpēc, ka viņu produktam nebija vietas. Jau piecdesmito gadu beigās Sons bija secinājis, ka žurnālu nedrīkst padarīt par bezizmēra katalogu un noteicis tā apjoma limitu - 248 lappuses. 1966. gadā tika sasniegts rekords gada laikā reklāmām izmantoto lappušu skaita ziņā: 6144. Tikai 90. gadu vidū to pārsniedza kāds datortehnoloģiju izdevums.

Kā atzīmē Jagoda, daļēji šie pasakainie panākumi izskaidrojami gluži vienkārši ar laimēšanos - žurnālam bija lieliska izdevība izmantot virkni nozīmīgu pārmaiņu ASV pēckara sabiedrībā. Jau kopš saviem pirmsākumiem žurnāla mērķauditorija bija izglītotā vidusšķira, un šis sabiedrības slānis šai periodā dramatiski pieauga - gan skaitliski, gan ietekmes ziņā. Krietni palielinājās arī amerikāņu skaits ar augstāko izglītību - no 12,1 miljona 1950. gadā līdz 19, 9 miljoniem 1966. - tas nozīmēja aptuveni 8 miljonus jaunu potenciālu lasītāju. Bez tam nozīmīgas bija arī sievietes - konkrēti sievietes ar vismaz daļēju koledžas izglītību, kuru skaits bija pamatīgi audzis, bet kuras šo izglītību nelika lietā kādā profesijā, bet gan mājās audzināja bērnus. New Yorker tirgus izpētes aptaujas liecina, ka ievērojams šo sieviešu skaits kļuva par žurnāla lasītājām - iespējams, tāpēc, ka tas ļāva viņām vingrināt savas intelektuālās spējas. Ja 1949. gadā žurnāla lasītāju vidū 53 procenti bija vīrieši, tad 1954. gadā virsroku ņem lasītājas - viņu ir jau 55 procenti. 1996. gada aptaujā, ko veica Jagoda, 61 procents respondentu bija sievietes, 39 - vīrieši. Tipiska esot bijusi kādas Aiovā (Dubūkā?) dzīvojošas sievietes vēstule - viņa sākusi lasīt New Yorker četrdesmitajos gados, kad bijusi divu mazu bērnu māte: “Sākumā man šķita, ka lasu to izcilo daiļliteratūras publikāciju dēļ, taču drīz vien sapratu, ka tas paplašina manu pasauli - it kā ļauj turpināt - un baudīt - pārtraukto koledžas izglītību.” Atļaušos piezīmēt, ka, cik man zināms, arī Latvijā un citur Austrumeiropā sievietes lasa - žurnālus, periodiku vispār, arī grāmatas - vairāk nekā vīrieši, un te lielākajai daļai sieviešu nav raksturīga šī pārtrauktā izglītība un gadiem ilga dzīvošana pa māju. Tātad varētu jautāt, vai šai daudzlasīšanai vispār ir kāds loģisks, racionāls, socioloģisks vai tml. skaidrojums.

Slikta ziņa - izrādās vienradži ir geji.

Nostiprinoties žurnāla labklājībai un prestižam, Viljams Sons beidzot izlauzās no savas pasivitātes, kas viņam gadiem nebija ļāvusi izdarīt tikpat kā nekādas izmaiņas personālsastāvā - atkal pretēji Rosam, kurš, pieņemot jaunus darbiniekus un uzticot viņiem konkrētus pienākumus, vadījās tikai no impulsa un instinkta; viena no viņa apsēstībām bija atrast labu “Jēzu”, proti, redaktoru-menedžeri, kas tiktu galā ar žurnāla dzīves praktisko pusi, un šajā amatā viņš mēdza iecelt cilvēkus, kas viņam bija simpātiski un kuru darbus viņš apbrīnoja - piemēram, Džeimsu Tērberu -, bet kuru talanti bija pavisam citi. “Jēzus” lomas izpildītāji mainījās ik pa pāris gadiem, bet reizēm pat pa dažiem mēnešiem. Atšķirībā no Rosa, Sons nemīlēja deleģēt vadības pienākumus un attaisnoja savu Dzelzs Peles iesauku, gluži nemanāmi koncentrējot savās rokās gandrīz absolūtu varu. Taču viņa redaktora acs saglabājās tikpat vērīga kā jebkad - viņš lieliski prata novērtēt literāru talantu. Viņa laikā par New Yorker līdzstrādniekiem kļuva, piemēram, tādas zvaigznes kā kinokritiķe Polīna Kēla, žurnālists un literāts Kalvins Trillins, viens no 60. gados uzplaukušās (un Šona vismaz vārdos neciestās) “jaunās jeb literārās žurnālistikas” iedibinātājiem Džons Makfī, kas bijis pašreizējā redaktora Deivida Remnika profesors Prinstonā (abi pēdējie raksta žurnālā vēl šodien). Ieilgstot Vjetnamas karam, bija aizvien grūtāk neļaut tam ielauzties žurnāla “urbāni izsmalcinātajās”, visumā rāmajās lappusēs. Daudz šajā ziņā paveica jauns žurnālists, vārdā Džonatans Sells, kurš tīrās nejaušības pēc guva iespēju piedalīties vienā no lielākajām militārajām operācijām t.s. Dzelzs Trijstūrī rietumos no Saigonas. Šellam atļāva piedalīties 48 helikopteru uzlidojumā Ben Suk ciematam. Viņš redzēja, kā karavīri ielenc tā iedzīvotājus un - kā liekas, bez jebkāda redzama pamatojuma izšķir, kuri ir draudzīgi noskaņoti un kuri simpatizē Ziemeļvjetnamai. Viņš redzēja, kā dienvidvjetnamiešu kareivji piekauj apcietinātos, kā sievietes un bērni tiek sadzīti nožēlojamā bēgļu nometnē, kā ASV buldozeri un bumbas noslauka tukšo ciematu no zemes virsas. “Šis bija tas kara posms, kurā mēs taču it kā iekarojām Vjetnamas tautas sirdis un prātus,” Sells par to izteicās, “taču ātri vien kļuva nepārprotami skaidrs, ka viss šis pasākums ir izgāzies pats pēc saviem kritērijiem - galu galā taču diez vai iespējams nodrošināt cilvēku atbalstu, ja tu nodedzini viņu ciematu. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju amerikāņus nesam citiem postu un iznīcību.” Šis un citi aculiecinieku raksti, kā arī sarunas ar Šellu galu galā pārliecināja Šonu, ka “mums tur [Vjetnamā] nav ko darīt un ka šis karš ir kļūda.” Pēc amerikāņu leitnanta Kelija sarīkotā slaktiņa Mai Lai (Songmī) ciematā pretkara komentāri žurnālā kļuva arvien garāki un asāki. Pirmo reizi savā vēsturē tas ieņēma politisku pozīciju, to vēl nostabilizējot ar Niksona administrācijas kritiku un dažu labu “puķu bērniem” simpatizējošu rakstu. Šī radikalizēšanās maksāja New Yorker zināmu daļu lasītāju - vai “lasītāju” - jo, iespējams, dumpi, kādu pret reklāmas industriju izvērsa E.B. Vaits, pret sliktu masu literatūru - Edmunds Vilsons, pret vidusšķiras priekšpilsētu ētiku un estētiku - Džons Cīvers, viņi vienkārši nebija pamanījuši tāpēc, ka abonēja žurnālu labsirdīgi omulīgo karikatūru un nevainīgo “mazo, jautro gabaliņu”, kā arī, protams, prestiža dēļ. Lai nu kā, sasniegusi rekordapmērus (482 000 eksemplāru) 1969. gadā, nākamā gada laikā tirāža nokritās par vairāk nekā 5 procentiem. Pēc tam gan tā atkal pamazām sāka palielināties, lielā mērā žurnāla vēsturē pirmās nopietnās pašreklāmas kampaņas rezultātā, piedāvājot abonementus par puscenu studentiem un profesoriem.

Bez piepešā politiskā temperamenta uzliesmojuma, kuram noplokot pēc Vjetnamas kara beigām un Niksona atkāpšanās, septiņdesmitajos gados žurnāls piedzīvoja jaunu renesansi (lieliskus darbus publicēja Ians Freizīers, Vudijs Allens, Donalds Bārtelms, Veds Mehta, kā arī ārkārtīgi ražīgais Džons Apdaiks), Sons izrādīja aktivitāti arī citā veidā. Proti, daudzmaz tika uzlabota autoru atalgojuma kārtība vai, pareizāk sakot, juceklis. Haosa aizsācējs, protams, nebija neviens cits kā Harolds Ross, kurš vispār uzskatīja, ka autoriem pārāk daudz maksāt nevajag, jo tad viņi izlaižas un sāk slinkot. Bieži vien, sarunājot rakstus, samaksa netika pieminēta ne ar pušplēstu vārdu - tikai iesniedzis gatavo darbu, autors beidzot uzzināja, ar kādu naudas summu tas novērtēts. Taču visiem nemaksāja vienādi vai pēc vienas sistēmas. Tiem rakstītājiem, kas bija pieņemti pastāvīgā darbā, tika piešķirts tāds kā avanss, teiksim, 800 dolāru nedēļā, kuru viņi atmaksāja ar saviem darbiem. Taču daudzi no tiem, kuri vēlējās publicēties New Yorker, bija nelabojami perfekcionisti, kuri pie viena raksta varēja pavadīt daudzus mēnešus. Rezultātā viņi neizbēgami iedzīvojās parādos. Rakstītājus - arī tos, kuri bija štatā - neviens nesteidzināja un neskubināja, saprotot, ka izcilība prasa laiku, taču, šķiet, ka par dažiem gluži vienkārši aizmirsa. Veds Mehta savos memuāros raksta, ka kabinetā, kas atradies blakus viņējam, allaž klabinājis rakstāmmašīnu žurnālists Kevins Vallass, kurš bijis tik aizņemts, “ka viņam nebija laika pat atņemt labrītu. Lai cik agri es ierastos redakcijā, lai cik vēlu es no tās aizietu, viņš vienmēr bija uz vietas un klabināja.” Laikā no 1958. līdz 1963. gadam Vallass publicējis sešus nelielus rakstus. “Pēc tam,” raksta Mehta, gadu no gada es pavadīju ar viņa rakstāmmašīnas troksni fonā, taču neviens no uzrakstītajiem vārdiem tā arī neparādījās žurnālā.” Neviens Vallasam neuzmācās ar muļķīgiem jautājumiem, neviens netirdīja viņu, vai nav kas vainas - tas būtu bijis New Yorker pieklājības kodeksa pārkāpums. Galu galā rakstāmmašīnas klaboņa aprāvās tikai 1974. gadā - Vallass bija pārcēlies atpakaļ uz dzimto Sanfrancisko. Džozefs Mičels, kuru uzskata par New Yorker izcilāko “faktu gabalu” rakstītāju, bija ar Rosu nokārtojis, ka viņam maksā nevis bīstamo avansu, bet cietu algu - aptuveni 20 tūkstošus dolāru gadā, kas vēl septiņdesmitajos gados bija pieklājīga summa. No 1938. līdz 1959. gadam viņš strādāja visai ražīgi, taču pēc tam nespēja neko uzrakstīt veselus piecus gadus. Laikā no 1964. gada līdz 1996. gadam Mičels regulāri ieradies redakcijā, lai tūliņ sēstos pie rakstāmmašīnas. Taču žurnāls vairs nesaņēma nevienu pašu viņa sacerējumu. A. Dž. Līblings turpretim strādāja ārkārtīgi čakli, astoņu gadu laikā, līdz pat savai nāvei 1963. gadā publicēdams žurnālā 81 rakstu, taču viņa transatlantiskais dzīves veids un dažādās ģimenes saistības nozīmēja, ka viņš gandrīz pastāvīgi bija žurnālam parādā prāvu summu. Kad iecienītu autoru parādi draudēja kļūt nekontrolējami, Sons parasti vienkārši tos dzēsa, un viss varēja sākties atkal no jauna.

Cik man izdevies noskaidrot, mūsdienās (t.i., 2000. gadā) New Yorker aprēķina autorhonorāru, balstoties uz vārdu skaitu rakstā; visi saņem vienādi, pēc stingri noteiktas takses, taču minimums, kā runā, esot 1000 dolāru par rakstu. Ar atsevišķiem autoriem tiek noslēgts arī t.s. “lasīšanas pirmtiesību” līgums - t.i., par zināmu atlīdzību katru savu jauno darbu viņi vispirms piedāvā izvērtēšanai New Yorker. Vienas karikatūras cena, savukārt, esot aptuveni 1200 dolāru, bet, ja karikatūra tiek likta uz pirmā vāka, par to pirmajā reizē maksā 4000 dolāru, bet ja gada laikā uz vāka nokļūst vēl kāds attiecīgā autora darbs, viņš par to saņem vairs tikai 500 dolāru. “Protams, ka autori žurnālam izmaksā ļoti dārgi,” mūsu sarunā apstiprināja Deivids Remniks. “Raksts, kas domāts New Yorker, top daudzu mēnešu garumā. Cilvēki jāsūta uz Irāku, uz Afganistānu. Un ne jau vienu reizi vien. Skaidrs, ka tas prasa lielus līdzekļus. Bet mums ir palaimējies ar īpašniekiem.”

Pašreizējais īpašnieks, kā jau minēts, ir milzīgais, daudzgalvainais un allaž izsalkušais miljardieris Condé Nast, kuram New Yorker ir tāda kā krāšņa pāva spalva pie platmales. Vēlēšanās iegūt žurnālu savā īpašumā bijusi ne vienai vien bagātai firmai, taču tas kļuva iespējams tikai 80. gadu vidū, kad divi no trim lielākajiem New Yorker akciju īpašniekiem nolēma atteikties no līdzdalības uzņēmumā. Sarunās ar, pēc nostāstiem, ne visai simpātisko Condé Nast pārstāvi Semjuelu I. Njūhausu junioru, sauktu vienkārši par “Sai”, Viljams Sons mēģinājis darījumu novērst, skaidrojot, ka žurnāls ir “tāda ļoti trausla manta, kuru varētu izprast tikai retais īpašnieks; manta, kam nevar spiest darboties kā peļņas ģeneratoram.” Izmisumā viņš piesaucis New Yorker galējo nesaimnieciskumu: “Ziniet, reizēm mēs sēdinām faktu pārbaudītāju Concorde lidmašīnā un sūtām uz Londonu pārbaudīt vienu vienīgu faktu. Mēs nekavējamies veikt tālsarunas ar autoriem Losandželosā vai jebkur citur pasaulē, lai lūgtu atļauju izmainīt vienu vienīgu komatu.” Taču efekts bijis gluži pretējs: Sai acis zibējušas vien, jo tieši kaut kas tik neiedomājami ekscentrisks konglomerātam vēl pietrūka.

Darījums tika veikts, un 1984. gadā Njūhauss iegādājās pirmo akciju paketi, bet drīz pēc tam pierunāja nelaiķa Raula Fleišmana mantinieku Pīteru, kurš arī jau bija krietni gados un ar sliktu veselību, pārdot savas akcijas par 200 dolāriem gabalā. No tirgus batālijām pagurušais Fleišmans piekrita, un New Yorker pārgāja Njūhausa īpašumā. Kopā viņš par to bija samaksājis 170 miljonus dolāru.

Saulaini dūmakainā Ņujorkas vasaras nogales rītā sēžu Condé Nast debesskrāpja 20. stāvā, kur iekārtojusies New Yorker redakcija, un aicinu Deividu Remniku turpināt aizsākto “karikatūru” sēriju. “Tātad kāda izskatās mana karikatūra?” viņš pārjautā. “Nu, Viljams Sons, nekad nekur neceļoja, taču ar prātu viņš pabija itin visur. Es esmu citāds dzīvnieks. Vienkārši stulbāks. Man vajag visu redzēt un aptaustīt pašam.” Visnozīmīgākā “taustīšana” Remnika žurnālista pieredzē notika astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, kad viņš, tikko apprecējies (ar New York Times žurnālisti Esteri Fainu; tagad viņi jau ir divu pusaudžu un trīsgadīgas meitiņas vecāki), kā Washington Post korespondents nokļuva Krievijā. “Prinstonā es studēju literatūru, nevis politoloģiju, un man liekas, arī laikraksts īsti nebija drošs, vai es varēšu rakstīt par tādām pieaugušo cilvēku lietām kā ieroču kontrole, diplomātijas fineses... Taču es visu apguvu diezgan ātri. Arī krievu valoda, ik vakaru sēžot kāda disidenta virtuvē, strauji uzlabojās. Vispār tas bija kā būt pirmajam zeltracim - tikai iegremdē sietu ūdenī un smel... Vienu dienu reabilitē Buharinu, otru dienu - Ahmatovu, trešajā ir partijas konference, bet ceturtajā tu jau lido uz Tallinu...” “Bet New Yorker par Baltijas valstīm tā arī nekad nav rakstījis,” es ieminos. “Jā, taisnība,” viņš piekrīt. “Un man par to ir kauns. Es saprotu, ka būtu muļķīgi tagad atvainoties, jo neviens jau to no manis neprasa. Bet es tomēr atvainojos. Tas ir jālabo.”

Remnika “valdīšanas” gadi New Yorker solās būt visai spraigi. Trīs gadus pēc tam, kad viņš kļuva par redaktoru, notika teroristu uzbrukums Pasaules tirdzniecības centram. New Yorker reaģēja ar vairākiem numuriem, kuri bija gandrīz pilnībā veltīti šim notikumam un reakcijām uz to. Tūlīt pēc šī notikuma iznākušais numurs bija pirmais žurnāla vēsturē, kur nebija nevienas karikatūras. Trīs gadus vēlāk New Yorker kā pirmais preses izdevums (paralēli tapa materiāls arī CBS televīzijā) publicēja vienu no visu laiku lielākajām sensācijām - Seimora Hērša rakstu par spīdzināšanu Abū Graibas cietumā. Tai pašā gadā notika vēl kas nebijis: New Yorker paziņoja par savu atbalstu demokrāta Džona Kerija kandidatūrai ASV prezidenta vēlēšanās un jā, arī nākošajās vēlēšanās žurnāls esot gatavs ieņemt pozīciju. Žurnāla astoņdesmitajai dzimšanas dienai par godu iznākušais elektroniskais arhīvs bijis tikai pirmais solis - nupat nesen pieņemts darbā pirmais New Yorker mājaslapas redaktors, Remnikam ir plāni tur ievietot arī video un audio materiālus. Taču man par prieku viņš arī saka: “Tomēr vislabākā tehnoloģija žurnāla iepazīšanai ir lasīšana. Man patīk lasīt. Un man gribas, lai New Yorker ir patīkami un interesanti lasīt citiem.”