Par putniem, mežu un laukiem

Lai šo grāmatu es atkal atcerētos, bija jāpaiet gadiem trīsdesmit vai pat vairāk. Nesen sēdējām pie draugiem virtuvē, dzērām vīnu, runājām šo un to par mežiem, dzīvniekiem un putniem un tad arī atminējāmies krievu naturālista un “bērnu rakstnieka” Vitālija Bianki “Meža avīzi”. Tolaik, kad pie “Meža avīzes” tiku (apgāda Liesma izdevums, 1979. gads), tas vairs nebija pirmais šīs grāmatas izdevums latviešu valodā. Ne viens vien ar to jau bija uzaudzis pirms manis – pirmoreiz grāmata latviešu valodā bija iznākusi jau 1948. gadā. “Meža avīze” vēl arvien bija tik ļoti pieprasīta, ka tās dabūšana vismaz ārpus Rīgas bija saistīta ar stāvēšanām rindās, pazīšanos ar grāmatnīcas pārdevējām vai citiem specifiskiem padomju laika preču sadales mehānismiem. Viens šāds mehānisms, kuru arī atcerējos tikai tagad, domājot par Bianki grāmatu, bija latviešu valodas skolotājas Vilkas brūnais skapis. Skolotājas uzvārda sakritībai ar grāmatā aprakstītajām mednieku un vilku attiecībām varbūt šajās atmiņās ir kāda nozīme, bet varbūt nemaz arī nav.

Naktī ciemā izcēlās liela trauksme: mednieka zirgs atskrēja viens, bez braucēja.

Šo bērnībā lasīto un daudzkārt iztēloto ainu neesmu spējis aizmirst vēl arvien.

Platajās ragavās gulēja izlādētā divstobrene un žēli rukšķēja sasietais sivēns. Kad uzausa gaisma, zemnieki izgāja laukā un pa pēdām uzzināja visu, kas naktī noticis. Lūk, kā bija gadījies. Mednieks bija uzvēlis sev plecos nošauto vilku un tuvojies ragavām. Viņš bija piegājis jau pavisam tuvu, kad zirgs saodis vilka smaku. Zirgs aiz bailēm satrūcies, meties uz priekšu un aizauļojis. Bet vilki jau bija attapušies no bailēm. Viss bars iznācis no meža un ielencis mednieku.

Skapis stāvēja gaiteņa galā, līdzās durvīm uz pionieru istabu. Lielāko daļu laika skapis bija aizslēgts, taču arī tad aiz tā durvju stikliem bija redzamas grāmatas. Skolotāja Vilka to atslēdza laikam tikai reizi nedēļā vai varbūt pat retāk, un tajos starpbrīžos tas pārtapa par miniatūru grāmatnīcu. Tagad tas droši vien izklausītos neticami vai pat nelikumīgi, bet bija sarunāts un iekārtots tā, ka viņa skolas telpās drīkstēja tirgot no pilsētas centra grāmatnīcas atvestas grāmatas. Bieži vien jau iepriekš bija zināms, ka starp tām būs arī dažs visu gribēts un grūti dabūjams izdevums. Tad tikai svarīgi bija neaizmirst iepriekš no vecākiem izprasīt naudu. Vai “Meža avīze” pie manis nonāca no skolotājas Vilkas skapja? Var jau būt, lai gan tikpat iespējams, ka tagad man vienkārši tā gribas un ir patīkami domāt, bet patiesībā grāmatu man uzdāvināja – piemēram, Jaunajā gadā, jo Ziemassvētki mūsu ģimenē netika svinēti. Un tagad te, uz draugu virtuves galda, tā bija atkal – šoreiz gan 1955. gada izdevums (Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, no krievu valodas tulkojusi Erna Grīnberga) ar atšķirīgu vāka noformējumu, bet to pašu labi pazīstamo un patiesībā vēl arvien lielā mērā no galvas zināmo saturu.

Taču laikam gan vispirms jāatvainojas tiem lasītājiem, kas vēl arvien nesaprot, par ko ir runa. Manas un vairāku pirms manis dzimušu paaudžu bērnības laikos vēl arvien lielā cieņā bija dažnedažādi kalendāri – bija “Dārzkopja kalendārs” mazdārziņu īpašniekiem, “Lauksaimnieka kalendārs” kolhozniekiem, ““Dadža” kalendārs” žurnāla “Dadzis” cienītājiem, “Sievietes kalendārs” žurnāla “Padomju Latvijas sieviete” lasītājām, “Dabas un vēstures kalendārs” novadpētniecības entuziastiem un dabas vērotājiem u.tml.

Tie bija tiešs turpinājums seno gada kalendāru tradīcijai – vārdu “almanahs”, runājot par detalizētu nākamajā gadā paredzamās debess ķermeņu kustības aprakstu, 1267. gadā pirmoreiz esot lietojis Rodžers Bēkons, un kopš tā laika ir tikuši radīti visdažādākajām gada laikā sagaidāmām lietām veltīti almanahi, gadagrāmatas jeb tematiski kalendāri. Pamazām vien šādos izdevumos bez informācijas par nedēļas dienām, datumiem, svētdienām un svētkiem, Mēness fāzēm, vārdadienām un tamlīdzīgām kalendāros obligāti nepieciešamām lietām sāka parādīties arī izklaidējoši raksti, stāsti, attēli, praktiski padomi un vēl dažāda lasāmviela, kas visa gada garumā solīja patīkami pavadītu laiku.

Lūk, un “Meža avīze” savā ziņā bija vēl viena šīs tradīcijas atvase, taču, kā jau norāda grāmatas nosaukums, tai bija zināma radniecība arī ar laikrakstu formātu. “Meža avīzes” iekārtojums atgādināja “grāmatu kalendārus”, taču to varētu salīdzināt arī ar viena laikraksta viena gada laidiena iesējumu cietos vākos – tā nodaļas veido 12 mēneši, bet katram mēnesim atbilstošais saturs ir sakārtots avīžniecībai tik ierastajās rubrikās. Katra mēneša “numurā” ir “ziņas” (“Ekstratelegrammas no meža”, kalendārajiem mēnešiem pieskaņotas aktualitātes, “Meža notikumi”, “Kolhozu kalendārs”), garāki lasāmgabali, korespondentu vēstījumi no notikumu vietas (“Medības”, “No dažādām Padomju Savienības malām”), bet beigu galā – izklaide, atjautības uzdevumi, mīklas un rēbusi (“Šautuve”).

“...katram gadam” – tāds bija “Meža avīzes” apakšvirsraksts, un, lai gan tā bija tapusi pirms daudziem gadiem, savādā kārtā tā nenovecoja un, kā tagad manu, nav novecojusi vēl arvien – ikreiz, kad to mērķtiecīgi esmu atšķīris kādā noteiktā vietā vai tāpat vien pārlapojis, allaž esmu sastapies vai nu ar kaut ko jau labi pazīstamu un tuvu, vai, iespējams, piemirstu un pārsteidzošu. Atsevišķi stāsti, lai gan precīzāk būtu sacīt – izgājieni, ko Bianki ir stāstījis mazā mednieka Sisoja Sisojiča balsī, prātā palikuši uz mūžu. Tieši domājot par tiem, vēl arvien neesmu ticis skaidrībā, kas īsti ir veidojis manus priekšstatus par meža jeb “dabas” un cilvēka attiecībām, par sastapšanos ne vien ar kokiem, bet arī ar dzīvniekiem – vai tā patiešām ir vienīgi mana paša pieredze, vai tomēr lielu daļu šī apziņas satura veido ainas, noskaņas, pat smaržas un nojausmas, ko vispirms esmu izlasījis “Meža avīzē” un jau pēc tam vairāk vai mazāk sekmīgi centies atrast un izdzīvot paša vērojumos un pieredzē, nonākot saskarsmē ar “īstu” mežu, “īstiem” zvēriem. Jā, starp citu, ne reizi vien esmu apsvēris pat domu kļūt par mednieku, esmu pat noskaidrojis, kā un kur kārtojamas formalitātes, cik maksā nepieciešamie kursi un beigu galā – ar kādu naudas summu jārēķinās, iegādājoties medību ieroci. Nedomāju, ka bez “Meža avīzes” kas tāds man jelkad būtu nācis prātā.

“Priekšstati par mežu un avīzēm man jau bija, bet par mednieku esamību vispār, liekas, uzzināju tieši “Meža avīzē”,” nesen atcerējās dzejniece Inese Zandere. “Tāpēc pirmās nāk prātā tieši ar viņiem saistītās lietas, aprakstītas tehniski un bez kādiem sentimentiem, bet vienmēr atstājot arī vietu zināmam riebumam un līdzjūtībai: lāčiem garšo iepuvusi gaļa, pīles var apmānīt ar gumijas manekenu un pēkšķināšanu, mazus irbes bērniņus pievilina ar svilpīti un nošauj, vilkus lenc ar sarkanām lupatām, bet lapsa apmāna mednieku un smejas, ja vien lapsas prot smieties.”Cenšoties izprast Bianki grāmatas atstāto iespaidu, nesen par to uzdevu jautājumu Twitter lietotājiem. “Jā! Tētis lasīja priekšā pirms gulētiešanas. Man ļoti patika.”; “Viena no mīļākajām manas bērnības grāmatām (otra – “Malahīta šķirstiņš”) – būs jāmēģina kaut kur kaut kā iegādāties.”; “Būs jāpārlasa, domāju, tur tagad atradīsies arī aplama info par dabu un mīti, bet tas loģiski, izziņa iet uz priekšu.”; “Pagājušajā nedēļā atradu vecāku mājās un noliku drošākā vietā. Arī bērnībā lasīju un pārlasīju.”; “Jā, es to bērnībā ļoti bieži pārlasīju. Tieši nesen iedomājos, ka jāiet pie vecākiem, jāatrod un jāsavāc uz savu bibliotēku.”; “Ne tikai atceros! Kolēģes Vizmas izvēlētā mīļākā grāmata Lasīšanas dienas zibakcijā 29. maijā.”; “Mīļākā bērnības grāmata. Nesen viena bibliotēka norakstīja – dabūju”; “Sisoju Sisojiču nevar aizmirst.”; “[Atceros] pat ļoti labi, mežu karš, sērsnu mēnesis.”; “Pilsētas bērns pēdas mācījās no vecātēva KādaTur padomiem...” – tās ir tikai dažas no desmitiem Twitter saņemto atbilžu.

Bez atmiņā aizķērušamies ainām un vārdiem “Meža avīze” daudzos lasītājos atstājusi arī ne­­konkrētāku, tomēr ne mazāk paliekošu un nozīmīgu iespaidu.

“Kas man nopirka Bianki “Meža avīzi” – mamma, oma vai tēvs –, neatceros, jo grāmatas viņi pirka daudz i sev, i bērniem,” nesen atmiņās par Bianki grāmatu dalījās Latvijas Putnu fonda valdes priekšsēdētājs Kaspars Funts, kurš atzīst, ka nu jau piecpadsmit gadus ilgajai aizrautībai ar putnu vērošanu un pētīšanu gan jau ir kāda saistība arī ar bērnībā lasīto “Meža avīzi”. “No visām man pirktajām [grāmatām] tolaik visbiežāk ņēmu “Meža avīzi”. To man lasīja priekšā vecāki, pēc tam pats bieži pārlasīju vai vienkārši šķirstīju, skatoties zīmējumus. Atceros, man patika sēdēt uz grīdas tā saucamajā omas istabā, nolikt turpat uz grīdas sev priekšā “Meža avīzi” un lapot to. Ja bija vaļā logs, istabā nesmaržoja ne pēc meža, ne pēc pļavas, bet gan pēc skaidām un izplūdes gāzēm, jo aiz loga bija zāģētava, un bija dzirdams, kā manevrē “pagruzčiks”, cilājot sazāģētos dēļus. Redz’, es tolaik dzīvoju Rīgā, vienā no pilsētas rūpniecības rajoniem – Ganību dambī. Varbūt tāpēc man pilsēta jau izsenis netīk kā dzīves telpa, bet varbūt arī tāpēc, ka Bianki un citi dabas aprakstītāji jau dziļi bērnībā man iemācīja, ka tur tālāk, ārā no pilsētas, dzīve ir daudz labāka, interesantāka. Ja tā padomā, vispār neko neatceros no “Meža avīzes” satura, tikai to, ka vienā no grāmatas lappusēm ir uzzīmēts pāris sloku – bridējputni, kas ligzdo mežā. Tagad sloka katru pavasara un vasaras vakaru riesta lidojumā plivina pāri mūsu sētai Sēlijā, un katru vakaru, to atkal redzot un dzirdot, es stāvu sētas vidū un priecājos. Pēc tam, ieejot mājā, saku savējiem, kurš nu tajā brīdī ir klāt: “Sloka atkal riesto.” Manējie to ir dzirdējuši jau pulka reižu, bet es to sacīšu atkal, kad sloka kārtējo reizi sētai pārlidos. Bērnībā, “Meža avīzi” lasot, gribējās būt mežā, upmalā vai jebkur citur dabā, meklēt un saskatīt to, par ko raksta Vitālijs Bianki. Manas mīļākās pastaigas bija tās, kad ar vecākiem braucām ārā no Rīgas. Vasaras tolaik pavadījām Zvejniekciemā, un tur bija viss – draugi, velosipēdi, jūra, mežs, strauti pēc lietusgāzēm, pļavas, grāvji. Taču tikai 27 gadu vecumā, bieži pētot jau citas grāmatas – par putniem –, sajutu, ka beidzot jāļaujas šai dziņai – iet, meklēt un mācīties pazīt dabā to, kas ir grāmatā, sameklēt vairāk, nekā ir grāmatā.”

Arī rakstniece un putnu vērošanas entuziaste Dace Rukšāne pastāstīja, ka “Meža avīze” kļuvusi par spēcīgu pamudinājumu iepazīt dabu: “Grāmata, kuru es burtiski apriju, kolīdz iemācījos lasīt 6 gadu vecumā. “Ziņas no meža” – mīļākā sadaļa. Tā man mūsdienās ļoti sasaucas ar Latvijas Radio 1 raidījumu “Zaļais vilnis”, kur zoologs Vilnis Skuja katru sestdienu vēsta par notikumiem Slīteres nacionālajā parkā. Vēl mani nenormāli piesaistīja “Šautuve” un sludinājumi – uzdevumi, kas bija jāatrisina katras nodaļas beigās, tā pārbaudot, vai esi pietiekami labi un vērīgi lasījis. Pēc tam es gāju dabā un mēģināju noteikt putnus, pēdas, ligzdas, alas, zvērus patstāvīgi. Baidījos no vilkiem un lāčiem, žēloju nodaļā “Medības” nošautās radībiņas (pat raudāju). “Kolhozu kalendāram” gan lecu pāri – tas bija garlaicīgi, un mamma bija stāstījusi, ka kolhozi ir viena draņķa padarīšana.”

“Meža avīzes” ietekme bijusi tik liela, ka dažā atmiņā uz šo Bianki grāmatu pārceļojuši pat citu autoru darbi – tā, piemēram, kāds lasītājs man apgalvoja, ka prātā palikuši “vectētiņa Mazaja zaķi – aina ar pavasara plūdiem un zaķi uz ledus gabala” (“Vectētiņš Mazajs un zaķi” patiesībā ir Nikolaja Ņekrasova dzejolis).Tomēr, lai arī kaut kādu “Meža avīzes” iespaidu es, tāpat kā daudzi, turpinu izjust vēl arvien, atzīšos, ka par pašu grāmatas autoru itin neko nezināju. Grūti izprotamu iemeslu dēļ ziņkārību nebija izraisījis pat viņa neparastais uzvārds. Vieni no visspilgtāk atmiņā palikušajiem “Meža avīzes” rakstiem ir stāsti par dažādiem baisiem atgadījumiem ar medniekiem – par sastapšanos ar lāci vai, piemēram, jau pieminēto vieglprātīgo mēģinājumu pievilināt vilkus, aiz zirga ragavām velkot maisā iebāztu kviecošu sivēnu. Lai arī šie atgadījumi bieži vien bija ar traģiskām beigām, tajos bija nolasāma kaut kāda iekšēja cilvēka un dabas attiecību spriedze un loģika, proti – lai kā cilvēks mēģinātu sev iegalvot, ka rīkojas prātīgi un ir visas radības kronis, “daba” lāča vai vilku bara paskatā bezkaislīgi atgādināja par barības ķēdes posmu izvietojumu.

Paša Bianki dzīves gājumā šādas iepriekšparedzamas kārtības, kā tagad esmu uzzinājis, bijis gaužām maz. Pirmoreiz Vitāliju Bianki arestēja 1921. gadā, kad pēc dezertēšanas no Kolčaka Krievu armijas viņš bija apmeties Altaja apgabalā, Bijskā, un tur kļuvis par Tautas izglītības komisariāta Muzeju daļas vadītāju. Altaja Tautas universitātē Bianki lasīja lekcijas par ornitoloģiju, rīkoja zinātniskas ekspedīcijas pa tuvējo apkaimi un no politikas centās turēties atstatu. Ticis brīvībā, viņš tika apcietināts vēlreiz, tad – vēlreiz un vienā no ieslodzījuma reizēm cietumā pavadīja trīs nedēļas. Nākamā gada rudenī, uzzinājis, ka čeka viņu grasās arestēt atkal, Bianki ar ģimeni devās uz Petrogradu. Drīz vien iznāca viņa pirmā bērnu grāmatiņa “Kurš deguns labāks”, bet 1925. gadā viņu atkal arestēja un par dalību neeksistējošā pagrīdes organizācijā notiesāja ar trīs gadu izsūtījumu uz Uraļsku. Pēc trim gadiem un citu rakstnieku – citastarp Maksima Gorkija – lūgumrakstiem viņam atļāva pārcelties vispirms uz Novgorodu, vēlāk – uz Ļeņingradu. 1932. gadā viņu arestēja vēlreiz, tomēr pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja. Pierādījumi laikam bija parādījušies 1935. gadā, un kā “muižnieka dēlam, bijušajam eserim, aktīvam bruņotas pretpadomju sacelšanās organizētājam” Bianki tika piespriests piecu gadu izsūtījums uz Aktjubinskas apgabalu Kazahstānas rietumos, un tikai ar Gorkija sievas Katrīnas Peškovas vadītās Politieslodzīto palīdzības biedrības gādību spriedums tika atcelts un Bianki – atbrīvots. “Meža avīzes” pirmais izdevums iznāca visiem šiem notikumiem pa vidu – 1928. gadā.

“Parastajos laikrakstos raksta tikai par cilvēkiem,” Bianki rakstīja grāmatas ievadā.

Bērni grib zināt arī to, kā dzīvo zvēri, putni un kukaiņi. Mežā nav mazāk notikumu kā pilsētā. Arī tur rit darbs, mēdz svinēt jautrus svētkus un notiek nelaimes gadījumi. Tur ir savi varoņi un laupītāji. Tomēr pilsētu avīzes par to nekā neraksta, un tādēļ neviens nezina meža jaunākos notikumus.

Jau pirmajā “Meža avīzes katram gadam” izdevumā bija 12 “numuri” – pa vienam katram mēnesim ar gada sākumu pavasara saulstāvjos (pirmais – “Atmodas mēnesis” – ir no 21. marta līdz 20. aprīlim). Grāmatas pamatā bija fenoloģiskais kalendārs un raksti, ko Bianki rakstīja žurnālam Jaunais Robinsons. Jaunais Robinsons (sākotnēji Zvirbulis) bija ikmēneša žurnāls, kuru kā laikraksta Petrogradas pravda pielikumu no 1923. līdz 1925. gadam izdeva Ļeņingradas Komunistiskā pionieru organizācija. Laika gaitā Bianki “Meža avīzi” arvien uzlaboja un papildināja, un gadu pirms viņa nāves – 1958. gadā – bija iznācis jau 9. grāmatas izdevums. Lielu tiesu dabas vērojumu Bianki guva savā piepilsētas vasarnīcā, bieži gan ne tiešā, bet pastarpinātā veidā – pie viņa itin bieži mēdza pulcēties Pēterburgas dabaszinātnieku sabiedrība.

Saskaņā ar populāru, bet aplamu leģendu Bian­ki uzvārds esot cēlis no viņa itāļu senčiem. Patiesībā viņa dzimtā, kas Krievijā ieradās 19. gadsimta sākumā, bija saplūdušas šveiciešu un vācu asinis. Vitālija vecvecmāte bija operdziedātāja, Marijas teātra primadonna, vecvectēvs – ievērojams operdziedātājs, kuru pirms koncertceļojuma uz Itāliju impresārijs bija pierunājis vācisko uzvārdu “Veiss” (“Balts”) nomainīt ar uzvārda tulkojumu itāļu valodā – “Bianki”.

Interesi par dabaszinībām Vitālijs bija mantojis no sava tēva Valentīna Bianki (1857–1920), kurš strādāja Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzeja Ornitoloģijas nodaļā. Pēc ģimnāzijas beigšanas tēvs gan bija iestājies Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā, ko arī veiksmīgi pabeidzis un kādu laiku nostrādājis par ārstu. 1885. gadā viņš kļuva par Tveras guberņas Staricas zemstes ārstu, bet gadu pirms tam jau bija publicējis savu pirmo zinātnisko darbu – “Acrocephalus dumetorum Blyth. (krūmu ķauķa) ligzdas un olas”; gribot negribot acu priekšā iznirst profesora Preobraženska tēls. Drīz pēc tam Valentīns Bianki piekrita kļūt par Kara medicīnas akadēmijas Zooloģijas un salīdzinošās anatomijas katedras asistentu, bet 1887. gadā kļuva par Zooloģijas muzeja Entomoloģijas nodaļas zinātnisko fondu vadītāju. Lai gan kukaiņu pētniecība nebūt nebija viņa mīļākā joma (viņa pamataizraušanās bija un palika ornitoloģija) un Bianki nebija atbilstošas izglītības, viņa paveiktais kukaiņu un vaboļu pētniecībā tika novērtēts, un 1895. gadā viņš beidzot kļuva par Zooloģijas muzeja Ornitoloģijas nodaļas vadītāju. Fakts, ka viņš bija autodidakts, nebija šķērslis tam, lai Bianki tiktu uzņemts Pēterburgas Dabaszinātnieku un Krievijas Entomologu biedrībā, kļūtu par Vācijas Ornitologu biedrības goda biedru, kā arī darbotos Polārajā komisijā, kas organizēja ekspedīcijas aiz polārā loka.

Vēlāk Vitālijs Bianki rakstīja, ka viņa tēvs “katru zāles stiebriņu, katru putnu vai zvēriņu zināja saukt vārdā, tēvvārdā un uzvārdā. Mācīja man noteikt putnus pēc to krāsas, balss, lidojuma, atrast pašas apslēptākās ligzdiņas... Ilgu laiku es uzskatīju, ka mans tēvs ir kas līdzīgs meža garam – mazs, bet apveltīts ar milzu varu. Mežā viņš zina visas slepenās takas, visus apslēptos avotiņus, pazīst visus meža zvērus un putnus, saprot to valodu un valda pār tiem”. Bianki tēvam par godu tika nosauktas divas putnu su­­gas – baltvēdera ūdensstrazds (Cinclus leucogaster bianchii) un Vidusāzijā sastopamais fazāns (Phasianus chrysomelas bianchii). Arī Vitālijs Bian­­ki savu “Meža avīzi” veltīja “tēva Valentīna Ļvoviča Bianki piemiņai.” Otrs grāmatas veltījums ir “Mūsu pirmajam meža korespondentam Dmitrijam Ņikiforovičam Kaigorodovam”.

Kādreiz ļeņingradieši, Ļesnojes iedzīvotāji, bieži varēja sastapt parkā sirmu profesoru ar acenēm un laipnām, vērīgām acīm. Viņš klausījās katrā putna čiepstienā, vēroja katru garām lidojošu taurenīti vai mušu, rakstīja Bianki, un šajā uzzīmējumā nav grūti sazīmēt līdzību ar viņa tēva tēlu. Dmitrijs Ņikiforovičs kā pieaugušajiem, tā bērniem sarakstījis daudz grāmatu par putniem, mežu un laukiem.

Dmitrijs Kaigorodovs (1846–1924) bija mežzinis, meža izstrādes tehnologs, Sanktpēterbur­gas Meža institūta goda doktors, un Krievijā tiek uzskatīts par fenoloģijas “tēvu”.

Vitālijs Bianki piedzima 1894. gadā, un var teikt, ka viņa bērnība aizritēja dabas muzejā. Ģimenes dzīvoklis bija vienā no Pēterburgas Zooloģijas muzeja ēkas spārniem, un visi trīs Valentīna Bianki dēli – Ļevs, Anatolijs un Vitālijs – muzejā jutās kā mājās, bet mājās – kā muzejā. Un šī nav tikai vārdu spēle, jo laikabiedri atminas, ka Bianki dzīvoklis bijis pilns ar neskaitāmiem putnu būrīšiem, tur bijuši vairāki akvāriji ar zivīm un terāriji ar čūskām un ķirzakām. Viss šis zvērudārzs vasarās ņemts līdzi uz vasarnīcu Ļebjažjē pie Somu līča.

Kopš tā laika vasaras Vitālijs Bianki allaž bija pavadījis ārpus pilsētas, dodamies tuvākās vai tālākās ekspedīcijās un visus iespaidus rūpīgi pierakstīdams mazās burtnīciņās. Tā tika fiksēti ne vien novērotie putni un zvēri, bet arī mednieku stāsti, teikas, izlokšņu īpatnības. Šajos ceļojumos bieži piedalījās arī brālis Anatolijs, kurš bija aizrāvies ar fotografēšanu.

1915. gadā Bianki iestājās universitātē, saprotams – Dabaszinātņu fakultātē, taču no studijām nekas nesanāca, jo bija sācies karš, viņu iesauca armijā un pēc īsas apmācības Vladimira Kara skolā ar praporščika pakāpi nosūtīja dienēt artilērijas brigādē. 1917. gadā, sākoties juku laikiem, viņš tika ievēlēts Kareivju un strādnieku deputātu padomē, iestājās eseru partijā, pēc tam īsu brīdi darbojās Carskoje Selo Mākslas pieminekļu saglabāšanas komisijā, strādāja Samaras avīzē Narod un, sekojot baltās armijas atkāpšanās ceļam, virzījās arvien tālāk un tālāk uz austrumiem, līdz nonāca Bijskā, kur viņu atkal mobilizēja. Tobrīd viņš uzdevās par Vitāliju Beļaņinu, Pēterburgas Universitātes studentu un Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzeja ornitologu, un dokumentos šis otrs uzvārds viņam saglabājās uz visu atlikušo mūžu.

Līdzdalība Otrajā pasaules karā visa jau pārciestā sabeigtās veselības dēļ Bianki tika aiztaupīta. Kara laiku viņš aizvadīja evakuācijā Urālos, drīz pēc kara piedzīvoja insultu, bet mūža nogali bija spiests sagaidīt, vairs nespējot doties ekspedīcijās vai pārgājienos pa mežu, – sāpes kājās liedza staigāt. Viņš nomira 65 gadu vecumā, uzrakstījis vairāk nekā 300 stāstu, pasaku un rakstu un pieredzējis 120 grāmatu iznākšanu.Reizēm, staigājot pa mežu, es samanu sevī ar prātu grūti izprotamu prieku, atrodot zemē vai sniegā kāda putna vai zvēra pēdu nospiedumus, sūnās un mētrās iekritušu putna spalvu, krūmā ieķērušos vilnas kumšķi vai pat kaut ko tik prozaisku kā zālē atstātu spiru kaudzīti. Īpaša pievilcība ir arī vēja atnestai izbiedēta zvēra smakai, bet varēšanu pa gabalu noteikt koku sugas arī gadalaikos, kad tiem nav lapu, es uzskatu bezmaz vai par pašsaprotamu cilvēka intelektuālo spēju minimumu. Tam visam, protams, ir arī kaut kāda saistība ar bērnībā lasīto Bianki “Meža avīzē”, tomēr tikpat labi var uzskatīt, ka grāmatas iespaids (un līdz ar to arī ārkārtīgi lielā “Meža avīzes” popularitāte) ir apzīmējams ar pretējā virzienā vērstu vektoru, proti – “Meža avīze” ir spējusi uzrunāt un vēl arvien uzrunā lasītājus, kas kaut kādā ziņā jau iepriekš ir labvēlīgi noskaņoti pret tajā izlasāmo pasaules redzējumu. Kā nekā līdzās nožēlai par to, ka vecāki nav uzskatījuši par vajadzīgu mani piespiest iet mūzikas skolā, reizēm prātoju, ka varbūt tomēr būtu bijis vērts studēt dabaszinības. Jo īpaši tāpēc, ka, pēc manas mammas teiktā, pirmais vārds, ko es esot iemācījies izrunāt, bijis: “Mežā.”