Literatūra

Ludmila Uļicka

Ardievu, Eiropa! Zalcburgas iespaidi

Zalcburga, burvju tabakdoze, ideāla tūrisma pilsēta, kurā laiks šķiet apstājies, – iztēle zīmē nostalģisku zudušās skaistās dzīves ainu. Zalcahas upes zaļganie ūdeņi, kalna klinšainā nogāze, cietoksnis kalna galā, pāris klosteru, baznīcas, universitāte – viss tas pats, kas kādreiz, pirms simtiem gadu.

Mītiska pilsēta, fantasmagoriska, pilsēta izdomājums. Vietējiem mugurā dažādi formastērpi – portjē, viesmīļu, istabeņu –, starp kuriem šur tur pavīd pa kādai pavāra cepurei. Ielās redzami vairāki par Mocartu pārģērbušies diedelnieki ar sintētiskām parūkām galvā un mazām vijolītēm rokā un vairāki nepārģērbušies ubagi: čigāni, bēgļi no Austrumeiropas. Vienīgie, kuri atgādina par mūsdienām.

No lidostas uz viesnīcu mani atveda šoferis ar tik nevainojamu ārieni un tik perfektu angļu valodu, ka atstāt viņam dzeramnaudu likās nepiedienīgi. Mani iekārtoja viesnīcā Sacher, senatnīgā un greznā, piederīgā pie tā žanra, no kāda vairās mana krievu inteliģenta dvēsele, – šeit oda pēc “vecās naudas”, vecmodīgas greznības, Austroungārijas impērijas, pēc slepena un sen jau izdzisuša aristokrātijas un buržuāzijas mīlas stāsta. Bijušās impērijas iepazīšana sākās jau no paša sliekšņa un beidzās Mocarta operas “Dons Žuans” pirmizrādē.

Bet laikā starp šiem diviem atskaites punktiem notika Zalcburgas festivāla atklāšana. Tā tēma bija Pirmā pasaules kara simtgade un kara neapgūtās mācības. Par to man visvairāk arī gribas ko pateikt.

Pošoties uz šo svinīgo pasākumu, es vaicāju saviem senajiem vācu draugiem un kolēģiem – tulkotājai Hannai Marijai Braungardei un redaktoram Kristianam Linksam –, vai man nepaņemt līdzi kādu grāmatu, ko palasīt, lai nenomirtu no garlaicības. Lai nu kurš, bet viņi vislabāk zina, ka oficiālas runas man uzdzen migrēnu, alerģiju un depresiju – visu reizē. Grāmatu es tomēr nepaņēmu, pieklājības pēc. Pasākuma atklāšanā tika atskaņota Austrijas himna. Es līdz ar visiem pārējiem skatītājiem piecēlos kājās. Un nodomāju: labi gan jums, austriešiem, jūsu himnai ir Mocarta mūzika, bet vārdus tai 1947. gadā sarakstījusi cienījama dzejniece – Paula fon Preradoviča.

Mani pārņēma viegla skaudība: no mūsējās, krievu himnas mēs sen jau kā kaunamies. Tās pirmo versiju komponista Aleksandrova mūzikai uzrakstīja “galma” dzejnieks Sergejs Mihalkovs 1943. gadā. Vārdi bija spēcīgi: “Mūs audzēja Staļins, lai kalpojam tautai, lai darbā un cīņās mums uzvaras zied.” Kad Staļins jau bija gāzts no troņa, tas pats Mihalkovs tekstu pielaboja, Staļina vietā ielika “partiju” – uzminiet paši, kuru. No 1955. līdz 1970. gadam dziedāja par partiju. No 1971. līdz 1991. gadam himna tika izpildīta bez vārdiem, Aleksandrova mundrā mūzika radiouztvērējos sešos no rīta modināja visu zemi. Tad nomainījās laikmets, un 2000. gadā no jauna tika ar likumu apstiprināts pielabots teksts: atkal tas pats Mihalkovs, caurcaurēm profesionālis, aplaizīja savu veiklo zīmuli, šur tur kādu vārdu nomainīja ar citu, “partijas” vietā ielika vārdu “Dievs” – ar lielo burtu, kā jau tas tagad pie mums, neopareizticīgā valstī, pieņemts, un tagad mums atkal ir himna. Kā dzejnieks, tā komponists nu jau dus “Dieva mierā”, tā ka grūti pateikt, kurš veiks nākamos labojumus. Taču mūsu valsts vēsture rit tādiem spirāles apļiem un līkločiem, ka drīz, šķiet, varēsim vēlreiz savu himnu atsvaidzināt, atgriežoties pie Staļina.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Septembris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela