Ardievu, Eiropa! Zalcburgas iespaidi

Zalcburga, burvju tabakdoze, ideāla tūrisma pilsēta, kurā laiks šķiet apstājies, – iztēle zīmē nostalģisku zudušās skaistās dzīves ainu. Zalcahas upes zaļganie ūdeņi, kalna klinšainā nogāze, cietoksnis kalna galā, pāris klosteru, baznīcas, universitāte – viss tas pats, kas kādreiz, pirms simtiem gadu.

Mītiska pilsēta, fantasmagoriska, pilsēta izdomājums. Vietējiem mugurā dažādi formastērpi – portjē, viesmīļu, istabeņu –, starp kuriem šur tur pavīd pa kādai pavāra cepurei. Ielās redzami vairāki par Mocartu pārģērbušies diedelnieki ar sintētiskām parūkām galvā un mazām vijolītēm rokā un vairāki nepārģērbušies ubagi: čigāni, bēgļi no Austrumeiropas. Vienīgie, kuri atgādina par mūsdienām.

No lidostas uz viesnīcu mani atveda šoferis ar tik nevainojamu ārieni un tik perfektu angļu valodu, ka atstāt viņam dzeramnaudu likās nepiedienīgi. Mani iekārtoja viesnīcā Sacher, senatnīgā un greznā, piederīgā pie tā žanra, no kāda vairās mana krievu inteliģenta dvēsele, – šeit oda pēc “vecās naudas”, vecmodīgas greznības, Austroungārijas impērijas, pēc slepena un sen jau izdzisuša aristokrātijas un buržuāzijas mīlas stāsta. Bijušās impērijas iepazīšana sākās jau no paša sliekšņa un beidzās Mocarta operas “Dons Žuans” pirmizrādē.

Bet laikā starp šiem diviem atskaites punktiem notika Zalcburgas festivāla atklāšana. Tā tēma bija Pirmā pasaules kara simtgade un kara neapgūtās mācības. Par to man visvairāk arī gribas ko pateikt.

Pošoties uz šo svinīgo pasākumu, es vaicāju saviem senajiem vācu draugiem un kolēģiem – tulkotājai Hannai Marijai Braungardei un redaktoram Kristianam Linksam –, vai man nepaņemt līdzi kādu grāmatu, ko palasīt, lai nenomirtu no garlaicības. Lai nu kurš, bet viņi vislabāk zina, ka oficiālas runas man uzdzen migrēnu, alerģiju un depresiju – visu reizē. Grāmatu es tomēr nepaņēmu, pieklājības pēc. Pasākuma atklāšanā tika atskaņota Austrijas himna. Es līdz ar visiem pārējiem skatītājiem piecēlos kājās. Un nodomāju: labi gan jums, austriešiem, jūsu himnai ir Mocarta mūzika, bet vārdus tai 1947. gadā sarakstījusi cienījama dzejniece – Paula fon Preradoviča.

Mani pārņēma viegla skaudība: no mūsējās, krievu himnas mēs sen jau kā kaunamies. Tās pirmo versiju komponista Aleksandrova mūzikai uzrakstīja “galma” dzejnieks Sergejs Mihalkovs 1943. gadā. Vārdi bija spēcīgi: “Mūs audzēja Staļins, lai kalpojam tautai, lai darbā un cīņās mums uzvaras zied.” Kad Staļins jau bija gāzts no troņa, tas pats Mihalkovs tekstu pielaboja, Staļina vietā ielika “partiju” – uzminiet paši, kuru. No 1955. līdz 1970. gadam dziedāja par partiju. No 1971. līdz 1991. gadam himna tika izpildīta bez vārdiem, Aleksandrova mundrā mūzika radiouztvērējos sešos no rīta modināja visu zemi. Tad nomainījās laikmets, un 2000. gadā no jauna tika ar likumu apstiprināts pielabots teksts: atkal tas pats Mihalkovs, caurcaurēm profesionālis, aplaizīja savu veiklo zīmuli, šur tur kādu vārdu nomainīja ar citu, “partijas” vietā ielika vārdu “Dievs” – ar lielo burtu, kā jau tas tagad pie mums, neopareizticīgā valstī, pieņemts, un tagad mums atkal ir himna. Kā dzejnieks, tā komponists nu jau dus “Dieva mierā”, tā ka grūti pateikt, kurš veiks nākamos labojumus. Taču mūsu valsts vēsture rit tādiem spirāles apļiem un līkločiem, ka drīz, šķiet, varēsim vēlreiz savu himnu atsvaidzināt, atgriežoties pie Staļina.

Kamēr es šādi prātoju, divi lieliski aktieri lasīja dialogu no Karla Krausa dīvainās astoņsimt lappuses biezās lugas “Cilvēces pēdējās dienas” – pravietiskas drāmas par cilvēces bojāeju, kuru viņš uzrakstīja laikā starp 1915. un 1917. gadu. Kas noticis ar pasauli, ja cilvēki atkal atcerējušies simt gadus vecu pravietojumu? Es klausījos Austrijas politiķu – Zalcburgas federālās zemes vadītāja, kultūras ministra un republikas prezidenta – uzrunas, un mani pārņēma arvien lielāks izbrīns, kas Eiropas valstu pilsoņiem būtu pilnīgi nesaprotams: tās bija izglītotu kultūras cilvēku runas, kuras daudz vairāk līdzinājās universitāšu profesoru nekā partijas funkcionāru runām, pie kurām mēs esam pieraduši kopš dzimšanas.

Runa bija par kultūras un politikas attiecībām, par paralēlēm starp diviem vēstures periodiem – 20. gadsimta sākumu un pašreizējā, 21. gadsimta sākumu. Visi runātāji tā vai citādi pieskārās šai tēmai – pieminēja vispārējo entuziasmu dažādās tautās, Eiropas intelektuāļu skaļo atbalstu karam pagājušā gadsimta sākumā, nedaudzās protesta balsis, bet galvenais – neredzēto nacionālistiskā noskaņojuma pacēlumu sabiedrībā. Nostatot līdzās šos divus vēstures punktus, acīs krīt bīstama līdzība: arī tagad vērojams tas pats nacionālisma pacēlums dažādās valstīs, patriotisma jēdziena ekspluatācija, nacionālās unikalitātes un pārākuma apziņas kultivēšana.

Dzīvojot Krievijā, es to sajūtu īpaši asi. Es nenodarbojos ar politiku, taču runāju to, ko domāju, – kad man jautā. Tieši šā iemesla dēļ esmu ieskaitīta “piektajā kolonā”, mani apvaino savas zemes nīšanā, un taisnoties liekas muļķīgi un neauglīgi. Manī nav naida – ir tikai kauns un bezspēcība. Mūsdienu Krievijas politika ir pašnāvnieciska un bīstama, tā apdraud pirmām kārtām jau pašu Krieviju, taču tā var izraisīt arī jaunu, trešo pasaules karu. Patiesību sakot, tas jau ir sācies. Lokālie kari Čečenijā, Gruzijā un tagad Ukrainā ir tā prologs. Epilogu rakstīt visdrīzāk vairs nebūs kam.

Tieši šajā dienā, klausoties Austrijas valsts vadītāju runās, es atgriezos pie savām vecajām pārdomām par valsts dabu, kas līdzinās ļaundabīga audzēja dabai. Valsts izplata savas metastāzes arī uz tiem apgabaliem, kas tai nepieder, – uz kultūru, vēloties pakļaut to savām interesēm, uz cilvēku privāto dzīvi, cenšoties manipulēt ar apziņu. Jo augstāk attīstīta demokrātija, jo lielāka garantija sabiedrības kontrolei pār valsti. Mūsdienās, kad pastāv tik spēcīgs mehānisms cilvēku pūļu vadīšanai kā masu informācijas līdzekļi, valsts tiecas pārņemt savā kontrolē vai piesavināties visus medijus. Tieši tas arī noticis mūsu zemē.

Austriešu politiķi runā par to, kas mani nodarbina visvairāk, – par politikas un kultūras attiecībām. Austrāliešu vēsturnieks Kristofers Klārks, nozīmīgā darba “Mēnessērdzīgie. Kā Eiropa devās karā 1914. gadā” autors, sniedz precīzu un dziļu pirmskara situācijas Eiropā analīzi. Sajūsma un aizrautība, kas, sākoties Pirmajam pasaules karam, pārņēma Eiropas izcilākos intelektuāļus, runā par to, ka pat visattīstītākais intelekts nespēj pretoties cilvēkā-dzīvniekā snaudošajam dabiskās agresijas spēkam; tas viegli sapinas nacionālisma, savas tautas unikalitātes fantoma tīklos. Pat Zīgmundu Freidu apžilbināja šī gaistošā diženuma spožums. Cilvēks, kurš dažus gadus pirms kara bija rakstījis, ka “maksa par civilizāciju ir vainas un neapmierinātības sajūta, kas pārņem cilvēkus pirmatnējo instinktu dēļ un nespējot tos savaldīt”, īsi pēc kara sākuma ar sajūsmu rakstīja: “Es nekad vēl neesmu juties tik ļoti austrietis kā pašlaik.” Viņam vēl tika atvēlēts laiks pārdomām: Pirmajā pasaules karā viņš zaudēja divus dēlus, bet Otrais pasaules karš piespieda viņu pamest karsti mīļoto Austriju. Bet tajos gados tādu pašu aizrautību izjuta arī Tomass Manns, Mūzils, Hofmanstāls, kurš karā saskatīja attīrīšanos no mietpilsoniskuma un stagnācijas. Tā kultūras cilvēki, kuri vienmēr bija darbojušies kā pretsvars politikai, nodeva savus morāles principus.

Šodien izvēle ir nevis starp karu un mieru, bet starp karu un pilnīgu cilvēces iznīcināšanu. Pasaule tagad ir sadalījusies nevis baltajos un melnajos, ebrejos un arābos, musulmaņos un kristiešos, nabagos un bagātajos, izglītotajos un neizglītotajos, bet tajos, kuri to saprot, un tajos, kuri atsakās to saprast.

Civilizācija ir nonākusi strupceļā: zinātnes, izglītības, mākslas sasniegumi nav spējuši mazināt cilvēka dabā ielikto agresiju. Mums likās, ka kultūras varā ir vājināt šo iedzimto kaisli un pašiznīcību, taču baidos, ka cilvēcei jau vairs nav atlicis daudz laika. Civilizācija, tās izcilie tehniskie sasniegumi paši par sevi vēl neko nenozīmē – ja nu vienīgi to, ka mēs tagad spējam iznīcināt cits citu ļoti īsā laikā. Mēs jau vairs nevaram novelt vainu uz mistiskiem ļaunuma, Nelabā un viņa kalpotāju spēkiem. Izcilā režisora Sokurova nesenajā filmā “Fausts” cilvēkam tiek uzstādīta jauna diagnoze, kura Gētem nebija pazīstama: cilvēka sirdī mītošais ļaunums pārspēj visu, ko kristīgā teoloģija jelkad ir pierakstījusi Nelabajam. Ļaunuma infernālās dabas koncepcija ir novecojusi, cilvēkam tā vairs nav vajadzīga, viņam ļaunuma pašam ir gana – tā koncentrācijas ziņā viņš pārspēj pat Nelabo.

Austrijas kultūras ministrs Jozefs Ostermaiers savā uzrunā pieminēja tos, kuri pacēla savu balsi pret Pirmo pasaules karu, – Stefanu Cveigu, Oskaru Kokošku, Bertu fon Zutneri. Viņi bija nenozīmīgs mazākums, un neviens nevar pateikt, kā būtu pavērsušies Eiropas likteņi, ja viņiem līdzās būtu nostājusies lielākā inteliģences daļa.

Zalcburgas festivāla atklāšanas programma turpinās. Skan Riharda Štrausa mūzika, dziesmas ar Antona Vēberna mūziku. Mūzika turpina šo sarunu par dzīvi un nāvi. Citas tēmas mūsdienu mākslai jau vairs nav.

Vakara noslēgumā Zalcburgas zemes vadītājs Vilfrīds Haslauers teica ārkārtīgi svarīgus vārdus. Mūsdienās jau vairs nav tāda pretnostatījuma: kultūra un politika. Politika un kultūra ir kā partneri ilgstošā laulībā: tie strīdas, ķīvējas, bet dzīvot viens bez otra nespēj. “Māksla nevar izglābt pasauli, par to mums pašiem jāparūpējas, taču bez mākslas to izdarīt būtu gandrīz neiespējami.” Pirmo reizi pieredzēju, ka politiķis apelē pie kultūras. Varbūt, ka ir jau par vēlu.

Es dzīvoju Krievijā. Esmu ebreju izcelsmes krievu rakstniece, kas audzināta kristīgā garā. Mana zeme pašlaik ir pieteikusi karu kultūrai, pieteikusi karu humānisma vērtībām, indivīda brīvības idejai, cilvēktiesību idejai, kuru civilizācija izauklējusi visā savas vēsturiskās attīstības gaitā. Mana zeme ir slima ar agresīvu tumsonību, nacionālismu un impērisku megalomāniju. Man ir kauns par mūsu parlamentu, tumsonīgu un agresīvu, par valdību, agresīvu un nekompetentu, par valsts vadītājiem, spēka un viltības apoloģētiem, kuri spēlē supermenus. Man ir kauns par mums visiem, par mūsu tautu, kura pazaudējusi morāles kompasu.

Kultūra Krievijā ir cietusi smagu sakāvi, un mēs, kultūras darbinieki, nespējam izmainīt mūsu valsts pašnāvniecisko politiku. Mūsu zemes intelektuālā kopiena ir sašķelta: tāpat kā pagājušā gadsimta sākumā, pret karu iestājas mazākums. Katru dienu mana zeme arvien vairāk tuvina pasauli jaunam karam, mūsu militārisms jau ir asinājis nagus Čečenijā un Gruzijā, tagad tas trenējas Krimā un Ukrainā. Ardievu, Eiropa, baidos, ka mums nekad neizdosies pievienoties Eiropas tautu saimei. Mūsu dižā kultūra – mūsu Tolstojs un Čehovs, mūsu Čaikovskis un Šostakovičs, mūsu mākslinieki, aktieri, filozofi, zinātnieki – nav spējuši izmainīt ne komunistiskās idejas fanātiķu politiku pagātnē, ne varaskāro neprāšu politiku šodien.

Trīssimt gadus mēs, kultūras cilvēki, barojāmies no vieniem un tiem pašiem avotiem – mūsu Bahs un mūsu Dante, mūsu Bēthovens un mūsu Šekspīrs – un nekad nezaudējām cerību, taču tagad mums, krievu kultūras cilvēkiem – tam viņu mazākumam, pie kura piederu arī es, – atliek teikt tikai vienu: “Ardievu, Eiropa!”

© Der Spiegel, 2014. gada 18. augustā