Uzskati dakteri par Ļeņinu

Es gandrīz katru dienu marksismu pielietoju psihoterapijas praksē. Piemēram, vienam slimniekam gandrīz katru mēnesi bija jābremzējas, jāskalojas, jāšpricē vitamīniņi. Es viņu paaicinu un prasu: tikai viens jautājums, kāda ir tava izglītība? Droši vien augstākā? — Trīs... — Ak trīsas? Nu, tad man viss ir skaidrs. Tad medicīna tavā gadījumā ir bezspēcīga. Ļeņinu esi lasījis? Ko viņš teica par inteliģenci? Uz sapuvušo inteliģenci nav iespējams paļauties. Un viņš arī nepaļāvās. Viņš paļāvās uz latviešu streļķiem un Kronštates matrožiem, nevis uz kaut kādiem dakterīšiem, skolotājiem. Iedomājies, ja Ļeņins viņus būtu aizsūtījis arestēt Satversmes sapulci? Aizsūtīja Kronštates matrožus — ar naglotu papēdi izspēra sarkankoka durvis, ar štiku deputātam pakaļā, un darīts. Slimnieks prasa: vai tad mans gadījums galīgi bezcerīgs? Es saku: nebūs bezcerīgs, ja tu attiecībā uz dzeršanu sajutīsies kā Kronštates matrozis un uzskatīsi savu dakteri par Ļeņinu. Rīgā man tagad ir vesela ekipāža, zvana telefons: biedri Ļeņin, ziņoju, šeit Kronštates matrozis Valdis, man viens čoms ļoti, ļoti vēlas dienēt flotē!

Rīgas Laiks: Kāpēc baznīcā Kristus asinis ir tieši vīns?

Edmunds Rudzītis: Es nekad neesmu par to iedomājies, un nav arī gadījies lasīt. Bet dzeršana, starp citu, pēc Vecās Derības pieder pie septiņiem nāves grēkiem, un nāves grēks nav atlaižams, to nevar pat Romas pāvests. Vecie žīdi ar tām baltajām bārdām pie Nāves jūras uz kazādām pierakstījuši dzeršanu pie “sistēmas grēkiem”, nevis atsevišķiem negadījumiem... Atsevišķie gadījumi ir ierobežoti: nu, cik reizes Kazanovam izdevās pārkāpt laulību? Pēc Fellīni aprēķiniem — 10 000 reižu. Žoržs Simenons, to uzzinājis, bija brīdi parēķinājis un tad teicis: kāpēc tad tu uzņem filmu par viņu? Uzņem par mani, man iznāk vairāk. Jaunībā viņam bijušas vidēji 5—6 meičas dienā, visur — telefonbūdiņās, aiz kafejnīcas stūra... Un taisnība vien būs, jo viņam ir tik daudz grāmatu — mākslā pastāv tieša sakarība starp dzimumpotenci un uzrakstīto grāmatu skaitu. Tādi tak bija visi balzaki, baironi un viktori igo... Dimā Tēvs. Un Tolstoja kolosālā atbilde jaunajam rakstniekam, Jasnaja Poļanā stāv tā vēstule: “Jaunais cilvēk, jums nekas nesanāks, kamēr jūs nesapratīsiet, ka literatūra netiek rakstīta ar spalvu, bet ar h...”

RL: Dakter, jūs taču esat rakstnieks. Kāpēc pēdējā laikā nekas nav manāms?

Rudzītis: Es tīšām neko nepublicēju — slimnieki var mani neņemt nopietni... lai gan varbūt tie ir tikai mani ieskati par literātiem. Viņus tuvāk pazīstot.

RL: Vai jums ir daudz slimnieku?

Rudzītis: Pēdējo gadu statistika: viszemākā bedre bija 1992. gads, tikai 368 alkoholiķi pa visu gadu. 1993. gadā jau iestājušies 472, 1994. — 758, 1995. — 1135, un tagad līdz gada beigām būs kādi 1300—1400.

RL: Tas nozīmē, ka vairāk dzer vai ka vairāk ārstējas?

Rudzītis: Ir pilnīgi jaunas tendences: cilvēki sāk nopietnāk izturēties pret alkohola problēmu, nāk cilvēki, kas nav alkoholiķi, bet kas nejūt mēru. Es, saka, piedzēros itāļu vēstniecībā un nosaucu vēstnieka sievu par resno m... Piedzēros ar somu delegāciju, ar kuru bija jāslēdz līgums, otrā dienā pamostos un plēšu matus: ko ar viņiem runāju, nekā neatceros. Nāk cilvēki, kuri vēlas kaut ko panākt, ieņemt kaut kādu stāvokli sabiedrībā, 25—30 gadu vecumā, perspektīvajos gados — secinājuši, ka paši aizraks grāvi priekšā savai skaistajai dzīvei.

RL: Kā jūs zināt, vai atnācis alkoholiķis vai cilvēks, kas neprot dzert?

Rudzītis: Priekš ārstēšanas tas man ir būtiski vienalga. Ja cilvēks reiz neprot mēreni, prātīgi dzert, tad ir pilnīgi vienalga, vai viņš ir alkoholiķis vai nav. Šis cilvēks sev vienalga sabojās dzīvi. Kurš dzer, tas riskē. Mums te ir tāds aforisms: “Kas neriskē, tas neārstējas Straupē...”

RL: Straupe taču tiek uzskatīta par smalku un elitāru...

Rudzītis: Tagad ir. Sociālismā nāca cilvēki, kam draudēja atlaišana no darba, nosūtīšana uz Olaini. Tie, kas bija nodzērušies tā, ka nebija vairs ko ēst un, protams, arī ko dzert. Paši smējās: ja man būtu ko dzert, es taču nenāktu uz Straupi! Bet tagad es nevaru ieslēgt televizoru, lai neieraudzītu kādu savu pacientu. Deputāti, baņķieri... Un tad es atceros, ak kungs, kāds viņš toreiz piedzēries bija, kā viņš uzvedās, ar kāju durvis izspēra — bet, redzi, komercbankas direktors... Katru dienu redzot, kā te pie durvīm strīpā stāv tie biezie limuzīni, Straupē gandrīz ar tādu skaudību skatās uz slimnīcu: jā, tiem gan griežas tās lietas.

RL: Ko tad šie cilvēki grib panākt — iemācīties mēreni dzert vai nedzert nemaz?

Rudzītis: Amerikā kādreiz blēžu banda lielu naudu pelnīja, uztaisot reklāmas kampaņu un solot iemācīt mēreni dzert. Visu Ameriku izlaida caur saviem sietiem. Gāja kopā ar alkoholiķiem uz restorānu, kursu vadītāji sēdēja blakus un mācīja: tagad iedzer, tagad uzkod, tagad beidz dzert... Kā kursi beidzās un dzērājs aizgāja viens pats uz restorānu, tā rāpus rāpoja laukā. Izgāzies pasākums. Cilvēks, kas ir iemācījies piedzert pilnu vēderu, iemācīties “atpakaļ” — laizīt glāzītei maliņas — nevar. Viņš var pieņemšanā, kur uz viņu vērsta uzmanība, noturēties un nepiedzerties, bet, tiklīdz viņš ir savā parastajā vidē, viņš piedzersies obligāti.

Es visiem saku: skatieties Spītnieka savaldīšanu, Čelentāno. Ja viņš ir uztraucies, viņš ņem cirvi un iet skaldīt malku. Šo fragmentu vajadzētu skolā rādīt! Bērniem! Tā ir liela māksla — no sava sliktā garastāvokļa iztaisīt kaudzi ar malku!

RL: Es gan visu mūžu dzīvoju pārliecībā, ka Čelentāno tur cīnījās ar savu seksuālo enerģiju...

Rudzītis: Vienalga, ko viņš tādā veidā dzēš, — bet dzēš un izlādējas. Un tie, kas agrāk stresu mēģināja dzēst ar alkoholu, arī var visu ko citu darīt.

Nu, ir tāda shēma. Cilvēks nāk iekšā pa durvīm. Man, pieņemsim, ir laiks un labs noskaņojums, es prasu: “Nu, kāpēc tad tu, draugs, atnāci uz Straupi?” Viņš saka: “Dakter, es par daudz dzeru.” Es saku: “Piedod, bet tu sāc no otra gala. Dzeršana taču ir sekas, dzeršana nav cēlonis.” — “Bet kas tad ir cēlonis?” — “Es tev pateikšu! Cēlonis ir tas, ka tu neproti dzīvot.”

RL: Tas, ko jūs sakāt, it kā izslēdz domu, ka alkohols pats par sevi varētu būt bauda. Tik pragmatisks izskaidrojums — cilvēkam dzīvē neiet, tāpēc viņš dzer... bet dzeršana taču ir prieks!

Rudzītis: Bauda jau ir, kā senie romieši atzina, viszemākais šajā pasaulē, pēc kā cilvēks var tiekties! Ir trīs mērķi, pēc kā tiecas cienījami cilvēki: manta, vara, slava. Baudas cilvēki — vergi un plebeji — ir zemākā cilvēku kategorija. Zemāka biķ ņe možet.

Ziniet, ir tāda Francijā izdota grāmata, kuras nosaukumu es neatceros precīzi vārds vārdā. Pasaules civilizācijas uzplaukums un noriets, ņemot par pamatu alkohola patēriņu. Par attiecīgo valsti nav jāzina nekas vairāk kā tas, vai pēdējos gadu desmitos alkohola patēriņš pieaug, stāv uz vietas vai samazinās. Senajā Grieķijā uzplaukuma periodā, kad cēla akropoles, iekaroja Vidusjūru un sagrāva persiešus, vergs drīkstēja lietot alkoholu, kad bija atskaldījis tik un tik kubikmetrus marmora vai vakarā iedzinis kazas aplokā. Plebejs kā brīvs, bet bezatbildīgs cilvēks drīkstēja dzert no rīta līdz vakaram visu savu mūžu. Aristokrāts nedrīkstēja pielikt glāzi pie mutes visas savas dzīves laikā. Ja viņš to darīja, viņu nekavējoties aizveda vientuļā vietā, nodūra ar šķēpu, noraka zemē un zemi izlīdzināja. Viņš tika izsvītrots laukā no polisas sarakstiem kā cilvēks, kas nekad nav dzimis, lai neapkaunotu savu dzimtu un visu aristokrātiju kopumā. Viņa sieva tika pasludināta par nevainīgu meiteni, jo nevarēja taču zaudēt nevainību ar cilvēku, kurš nekad nav dzīvojis. Un viņa bērnus adoptēja radinieki, jo nebija taču iespējams piedzimt bērniem no vīrieša, kurš nekad pats nav dzimis un dzīvojis. Senie grieķi arī zināja, ka zivs pūst no galvas. Galvai bija jābūt skaidrai dienu un nakti. Grieķija kļuva varena un tad sāka mīkstināt attieksmi pret alkoholu. Un sākās lejupeja, viņus sāka graut ne tikai persieši, bet nokāpa no kalniem maķedonieši, kurus līdz tam grieķi uzskatīja par alu cilvēkiem, un iekaroja Grieķiju, pēc tam atnāca romieši un padarīja Grieķiju par nožēlojamu Romas provinci.

RL: Kas jūs labāk gribētu būt — plebejs vai aristokrāts?

Rudzītis: Dabīgi, ka aristokrāts. Romā bija tas pats — uzplaukuma periodā. Sieviete visu mūžu nedrīkstēja lietot alkoholu; tā jau kļuva bagāti Cēzars, Krass un Pompejs, viņi tik precējās un šķīrās, jo tas pēc romiešu likumiem skaitījās līdzvērtīgi laulības pārkāpumam. Kā krievi saka: baba pjanaja vsem dostupnaja. Sieva tika kaut vai naktskreklā iztriekta pa durvīm, un visa viņai piederošā manta pārgāja vīra īpašumā. Vīrietis Senajā Romā drīkstēja pirmo vīna glāzi izdzert 30 gadu vecumā. Kad romieši sāka taisīt savas pirtis un dzerstīties, karot vairs negribēja, bija jāņem leģionos ģermāņi, sākās Romas pagrimums, atnāca kaut kādi huņņi, sagrāva pasaules centru un gāja pāri pār laukumiem, bļaudami savas huņņu dziesmas.

RL: Vai ir zināms, kāda bija huņņu attieksme pret alkoholu?

Rudzītis: Es domāju, viņi kumisu strēba...

Es to grāmatu izlasīju vēl Brežņeva laikā, nodomāju: ja šai grāmatā ir iekšā kaut kāda patiesība, tad Padomju Savienībai ir jāsabrūk, tā nevar pastāvēt kaut vai no narkoloģijas viedokļa. Jeļcins tagad knapi kustas — nu, kur tad viņš nodzērās? Par Sverdlovskas partijas sekretāru, par Maskavas partijas sekretāru — tas taču nozīmē dzert nepārtraukti.

RL: Vai jums bija partijas sekretāri jāārstē?

Rudzītis: Jā. Ieradās un stostījās, sarka, mīņājās — vai tas paliks starp mums? Es teicu, kas tad tu tāds esi, ka nedrīkst runāt?! Tāda un tāda rajona otrais sekretārs. Es saku: draugs, nāc manos apkampienos! Mēs amatbrāļi! Viņš brīnās. Es saku: mēs taču abi ar muti maizi pelnām. Atbrauc viena rajona ideoloģiskais sekretārs: “Un tiešām man ir alkoholisma otrā stadija? Un nevienu kapeiku no darba aldziņas neesmu nodzēris, nevienu kapeiku!” Kļuvis par hronisku alkoholiķi par partijas līdzekļiem...

RL: Vai jums ir iznācis arī mediķus ārstēt?

Rudzītis: Jā. Arī kursabiedrus. Arī narkologus. Dakterus ārstēt grūtāk. Zaķis ļoti feinas cilpas samet pirms gulētiešanas, bet palūdz zaķim, lai viņš aiziet pa tām pēdām atpakaļ... Inteliģents apmēram tāpat. Tāpēc, ka viņš uztaisa galvā 10 variantus, bet, ka viņš trāpīs tajā vienā pareizajā, ir ļoti mazas cerības. Parasti trāpa nevis desmitniekā, bet astotniekā vai septītniekā, jo viņam kaut kas tur liekas subjektīvi, cilvēciski pievilcīgs. Jo sarežģītāka mašīna, jo viņu grūtāk apkalpot un viņa biežāk lūst. Ja piedzirdīsim 100 profesorus un 100 grāvračus, tie 100 piedzērušies profesori un viņu uzvedība būs krietni stulbāka.

RL: Vai gudrs cilvēks, kad piedzeras, kļūst stulbs?

Rudzītis: Divas apkopējas mazgā universitātes gaiteni no rīta un čukstas: “Mūsu profesors vakar bija piedzēries kā cūka.” Bet nekad nama iedzīvotāji nečukstas savā starpā: “Mūsu sētnieks vakar bija piedzēries kā profesors... Redz, kāds neievērojams cilvēks bija, bet, kā piedzērās, cik prātīgs, cik gudrs izrādījās!” Nekā tamlīdzīga. Gudrais paliek dumjš.

RL: Kad jūs pēdējoreiz dzērāt?

Rudzītis: Es? Pēdējoreiz dzēru... 10. jūnijā. Jāņos nedzēru, dzēru ābolu fantu, vārdadienā dzēru multivitamīnu... vairāk nekā četri mēneši neesmu dzēris... tāpēc, ka es nodibināju pretalkohola fondu. Kamēr es strādāju valsts darbu, varēju atļauties dzert; strādājot valsts darbu, cilvēks drīkst blēdīties, bet, ja es nodibinu vienu sabiedrisku fondu — kamēr es to vadīšu, es nedrīkstu lietot nevienu pilienu alkohola, jo tā būs Dieva zaimošana.

RL: Vai tiem cilvēkiem, kas pie jums nāk ārstēties, ir svarīgi zināt, vai jūs pats dzerat vai nedzerat?

Rudzītis: Bet man ar dzeršanu problēmu nekad nav bijis... Es nekad neesmu divas dienas dzēris, paģiras lāpījis. Apreibis — jā. 99% slimnieku man neuzstāda šādu jautājumu. Tāpēc, ka negrib vilties. Viņam vajag, lai dakteris nedzer, vajadzīgs dakteris ideāls, labi, ja visos jautājumos, bet nu vismaz dzeršanas jautājumā.

RL: Ko jūs atbildat tam vienam procentam?

Rudzītis: Es esmu, teiksim, trīs gadus no vietas nedzēris ne pilienu. Medicīnā taču ir pieņemts, ka dakteri ar sevi eksperimentē, daži pat mēri ievadīja un tīfu. Ja man tagad kāds saka — nu, jums ir viegli runāt, jūs nezināt, kā jūtas cilvēks, kuram aizliegts alkoholu lietot —, es varu pateikt, ka to gan es brīnišķīgi zinu.

RL: Un kā tas ir?

Rudzītis: Nekādu problēmu. Absolūti nekādu problēmu. Es neuzskatu, ka es ar dzeršanu savā dzīvē būtu ieguvis kaut ko vērtīgu. Un nezinu gadījumu, kad es tāpēc, ka nedzeru, būtu kaut ko vērtīgu zaudējis. Kas normālā valstī drīkst dzert? Klauni, gladiatori, plebeji, vergi. Dziedātāji, rakstnieki, žurnālisti, aktieri. Lai viņi dzer! Viņiem nav nekādas atbildības. Tāpat grāvrači. Bet, ja uz cilvēku gulstas valstiska, ekonomiska atbildība, tad viņš nedrīkst.

RL: Pie kā pieder ārsts — pie “bezatbildīgajiem” vai pie “atbildīgajiem”?

Rudzītis: Ārsts... protams, nekāda atbildība... Kādreiz pasē bija rakstīts “kalpotājs”. Kalps, plebejs. Ienāk slimnieks — ko kungs pasūtīs? Kalps ir gatavs, kalps jau gaida. Bet man ir fonds — tas ir savādāk! Nu kurš gribēs saņemt svētību no tāda mācītāja, kurš pats netic Dievam?

RL: Jūs ar baznīcu dzīvojat tikpat kā zem viena jumta?

Rudzītis: Jā, vienīgā pilsbaznīca Latvijā. Bet nekāda kontakta nav, tikai mierīga līdzāspastāvēšana. Es pats esmu pagāns, neesmu kristīgais.

RL: Jūs interesējoties par skandināvu dieviem?

Rudzītis: Skandināvi un balti dzīvoja te ap to dīķi, un dievībām dīķa abās pusēs vajadzētu būt aptuveni vienādām: mēs nosaucām par Pērkonu, viņi par Odinu, no tā nekas nemainās. Ja dzīvības rašanās procesā piedalījās pērkons, saule, ūdens, kāpēc lai mans pagāniskais sencis šiem trim spēkiem nepaklanītos? Viņš nebija tālu no šodienas zinātnes atziņām.

RL: Un kas tad jūsu dārzā ir par dieviem?

Rudzītis: Man, man ir... Es pat atradu mežā upurakmeni. Pērkonakmens, ar sarkanām rievām, vieta, kur notecēt asinīm... Daudzus gadus atpakaļ es to gribēju pārstiept tuvāk mājai. Ārstējās viens padomju armijas majors, lidotājs. Viņš bija atlidojis no Rumbulas ar helikopteru, 9 tonnu celtspēja, līdzi troses un zaldāti, palidojis virs manas mājas, izbaidījis visus suņus un vistas, bet es nebiju todien mājās, tā tas akmens palika mežā. Grūstīt un stumt ar buldozeru es viņu negribu.

Man patīk, ka pagānisms — tā ir mūsu pašu senākā ticība, mūsu pašu koki, akmeņi, avoti un klintis, nav nekāds imports-eksports. Tā ir demokrātiska reliģija, man patīk daudzdievība, kur katrs dievs atbild par savu funkciju, tāpat kā cilts vecākie ciltī. Ja mani pagānu dieviņi man dotu garu mūžu un dažus gadus, kuros nebūtu jāstrādā un jāpelna maize, ja varētu sasniegt to pēcmuhameda vecumu — Muhameds nomira 63 gadu vecumā, pēc 63 gadu vecuma muhamedānis vairs nedrīkst strādāt fiziski, bet tikai filozofēt —, tad es uzrakstītu pagānu bībeli.

RL: Kā jums tīk dievturība?

Rudzītis: Tas ir... diletantisms. Mētāšanās starp kristiānismu un pagānismu, sagrābstīti elementi, vidusceļa meklēšana.

RL: Ko jūs domājat par Ati Silarozi?

Rudzītis: Neko nedomāju.

RL: Varbūt jūs pats piekopjat šamanismu savā dārzā, pie saviem akmens dieviem?

Rudzītis: Esmu mēģinājis, ar labiem panākumiem. Esmu pat kristīgo ticību noņēmis... Pieaudzis puisis, nokristījies un pēc kristīšanās uzreiz palicis galīgi nekur nederīgs. Neriktīgs. Staigā tik uz baznīcu, meditē, ne par ko neinteresējas un nerūpējas, vecākiem zudis cilvēks. Es teicu: mani senči pagāni to vienkārši risināja, pēc kristīšanas iekāpa Daugavā un nomazgājās... Nu labi, es viņu nemazgāšu, es tūlīt... davai... tu esi ar mieru, ka es tevi pataisu par pagānu? Nu labi. Vecāki raud, un šis ļaujas vecākiem par prieku. Nu, es visu nestāstīšu, tas garāk vilkās. Psihoterapiju bišķi uztaisīju. Un nu tev kristījums ir noņemts, un cauri, tu vairs neesi kristīgais cilvēks. Vecāki zvanīja, atbrauca ciemos un teica: dēls atkal ir mūsu agrākais dēls, viss kārtībā. Vēlāk es runājos ar Cēsu prāvestu: zini ko, es vienam noņēmu kristījumu, ko tu saki kā prāvests? Vai drīkst šitā iejaukties baznīcas lietās? Viņš padomā un saka: tas ir labi! Redzi, ja viņš pēc kristīšanas ļoti slikti jutās, tas nozīmē, ka viņam kristību ir devis mācītājs, kurš tikai nēsā talāru, bet patiesībā ir ļoti ļauns, riebīgs cilvēks, pat sātana kalps. Ja tev izdevās viņu atbrīvot no šī, var teikt, nevis kristījuma, bet nolādējuma, tad tu esi izdarījis Dievam tīkamu darbu. Es teicu: tu esi gudrs mācītājs, es redzu, ka tu ļoti labi izkūlies no situācijas.

RL: Tātad pie jums nāk kā pie burvja?

Rudzītis: Var pie reizes paburt, ja vajag. Es pirmoreiz būros kādā otrā vai trešā klasē. Viens pats biju mājās, bullēns bija pārēdies āboliņu un nogāzās uzpūties. Es, mazs puika, pārbijies, zinu, ka no vectēva atstāta buramgrāmata, lasīt jau mācēju, iejozu istabā, sameklēju, atšķīru, kur ir par lopu uzpūšanos, pie bullēna klāt un noskaitu. Ar baigo pārbīli, ar baigām emocijām.

Pēc pusstundas bullēns jau skraidīja riņķī. Pēc tam es daudz esmu eksperimentējis un nonācis pie viena secinājuma — nu, priekš sevis. Ja tu fanātiski tici, ka tu to vari, šī tava ticība pāriet, vienalga, vai uz cilvēku vai uz lopu.

Ne jau tikai tāpēc šamanis rībina bungas, lai iespaidotu tautu — arī lai pats noskaņotos. Kā vikings, ieraudzījis pa gabalu ienaidnieku, sāka sist ar dūri pa vairogu, ejot tuvāk, atrāva vaļā kreklu un sāka plēst ar nagiem — garajiem! — līdz asinīm sev krūtis, vēl tuvāk ejot, ar zobiem grauza vairoga malu, lai dabūtu cīņas garu.

RL: Bet viņš jau bija arī mušmiru novārījumu dzēris...

Rudzītis: Sengrieķu burvji elpoja indīgus izgarojumus no klinšu plaisām: ja nevar dabīgi noskaņoties, mēģina ņemt narkotikas, kaut ko tādu, lai nonāktu transa stāvoklī. To nevar tā vienkārši — es paskatos televīziju, hokeju un nu noburšu kaut kādu rozi. Neiet cauri. Klasisks burvis aiziet no sabiedrības. Viņam vajag saglabāt šo, var teikt, ierobežoto skatienu uz dzīvi, ticību savām spējām, pārdabisko spēku sajūtu. Bet es negribu kļūt par vientuļnieku, sēdēt ar mellu kaķi uz pleca un tikai ar to nodarboties.

Viens Rīgas žurnālists mani ārkārtīgi pārkaitināja, uzdrošinās neticēt, ka var izsaukt sauli! Mākoņus izkliedēt ir diezgan vienkārši. No kā radies vārds “mākoņstūmējs”? Mēs augstprātīgus cilvēkus saucam par mākoņu stūmējiem, bet kādreiz tā bija profesija. Jā, viņš mani nokaitināja — un tad ir viegli nokļūt tajā transā. Pēc stundas bija pilnīgi zila debess, spīdēja saule, viņš blisināja acis ilgi un dikti.

RL: Vai narkoloģiju nevarētu balstīt uz buršanu?

Rudzītis: Kurš tad sevi tam ziedos?

RL: Vai jūs pat nepamēģināt?

Rudzītis: Man ir pietiekoši daudz citu paņēmienu. Kāpēc pūlēties rakt ar lāpstu, ja var rakt ar ekskavatoru?

RL: Kas šobrīd ir narkoloģijas standartpaņēmieni? Iešuj ampulu...

Rudzītis: Nē. Kopš pastāv narkoloģija, vadošā metode ir psihoterapija. Cilvēkam iegroza smadzenes, ietekmē viņa domāšanu. Viss pārējais ir palīglīdzekļi.

RL: Daudzi no cilvēkiem, kas pārstājuši dzert, šķiet, kā personības ir stipri izmainījušies. It kā vienmēr nomākti, kā paģirās, vai arī viegli eiforiski, bet nekad normāli.

Rudzītis: Nedzērājam jābūt tādai sajūtai, it kā viņš ilgu laiku būtu nesis smagu nastu un būtu to nosviedis no pleciem un atbrīvojies. Mana darba jēga ir uztaisīt laimīgu nedzērāju. Uztaisīt vienkārši nedzērāju — tā ir mana darba neveiksme, mazāka nekā tad, ja viņš turpina dzert, bet neveiksme. Mani nedzērāji nepievēršas baznīcai, tie cilvēki izgājuši citu psihoterapeitisko programmu. Es reliģiju akcentēju vienīgi, ārstējot cilvēkus no islāma valstīm: paskaties uz saviem zilajiem nagiem, paskaties spogulī uz savu nosalušo ģīmi, Allāhs tevi ir sodījis, viņš tev ir atņēmis tavu saulaino Turkmēniju, viņš liek tev staigāt mitrajā aukstajā Baltijā, prom no visiem saviem radiem...

RL: Vai jūs izturaties pret dzērājiem draudzīgi vai bargi?

Rudzītis: Nekad tā nav bardzība! Tā ir tikai psihoterapija. Es varu kliegt, lamāties, bet visu laiku kontrolēju to, vai neaizskaru viņu, vai neuzceļu barjeru. Es lamājos tikai tikmēr, kamēr viņš balso par manu lamāšanos. Slimnieks grib dakteri, ar kuru viņam ir labas attiecības, kurš viņu žēlo un mīlē.

RL: Kāpēc jūs vienmēr valkājat tumšas brilles?

Rudzītis: Man no spilgtas gaismas acis asaro un apsarkst plaksti. Kad es taisu psihoterapiju, es brilles noņemu. Brilles atsvešina. Bet es tagad jau te strādāju divdesmit trešo gadu, bez melnām brillēm mani pacienti nepazīs.

RL: Vai jūsu labvēlīgā attieksme pret slimniekiem ir pāraugusi arī kādā personīgā draudzībā?

Rudzītis: Ja man jāizvēlas starp saviem radiniekiem, kolēģiem un slimniekiem, es izvēlos slimniekus. Uz viņiem es visvairāk varu paļauties. Dzērāji tiešām ir labākie cilvēki. Īsts karjerists un mantrausis nevar nodzerties.

Kādreiz, Gorbačova laikā, es Literatūrā un Mākslā uzrakstīju lielu rakstu — un liels tracis arī bija — par to, ko jūs tagad sakāt, par to baudu. Dzeršana, es domāju, nekad nebeigsies. Tāpēc, ka — Džoisa Ulisu kaut vai palasiet — katrs cilvēks zina, ka viņš ir mirstīgs, ka viņu gaida slimības, vecums un nāve. Tāpēc, ka cilvēku dzīvē piemeklē neveiksmes mīlestībā, karjerā, biznesā... Un kur tad vēl kari, kur revolūcijas... es visu atceros, Ričard, aplej klavieres, lai deg, rītā ienāks krievi... Tāpēc, ka — apmēram tā, kā teica Rainis, — katra cilvēka dzīve ir traģēdija. Cilvēce nekad neatteiksies no alkohola, no narkotikām, jo gribas aiziet citā pasaulē.

RL: Izmainīt savu dzīvi, to neizmainot?

Rudzītis: Šis vilinājums būs mūžīgi.

Abonēt Rīgas Laiku

No 1996. gada novembra numura