Eduards Liniņš

Zaudētāji pretī uzvarētājiem

“Gan latviešu, gan cittautiešu vidū samērā populārs ir viedoklis, ka Otrā pasaules kara dalībnieki bija traģisku vēsturisku notikumu upuri. Tas liecina par zināmu potenciālu rast kopīgu valodu, jo sabiedrība apliecinājusi spēju just līdzi arī tā sauktajai pretējai pusei,” teica O. Procevska. Viņasprāt, tiem, kas nodarbojas ar sabiedrības saliedēšanu, jāatmet cerības par vienotu vēstures izpratni, bet tā vietā jāattīsta cilvēkos noteiktas vērtīborientācijas – līdzjūtība pret visiem, izpratne par karu kā nepieņemamu ļaunumu un tamlīdzīgi.”

Latvijas Avīze, 4. aprīlī

Publikāciju virsraksti, kas, pieskaņojoties ikgadējam 16. marta leģionāru gājienam, piesauc vienotas vēstures izpratnes neiespējamību, protams, raisa bažas. Galu galā – Eiropas politisko karti uzlūkojot, ir nepārprotami, ka arī etniski neviendabīgas valstis var būt stabilas, ja tām ir kopīga vēsturiskā likteņa apziņa, savukārt valstis, kurām šīs kopības trūkst, neglābj arī valodiskā vienotība. Tieši tāpēc pastāv un arī pārskatāmā nākotnē diezgan droši pastāvēs Šveice un Somija, bet vairs nepastāv Čehoslovākija un Dienvidslāvija, un, ļoti iespējams, pēc dažiem gadiem vairs nebūs arī Lielbritānijas.

Taču atļaušos uzdot jautājumu: cik lielā mērā medijos apspēlētais priekšstats par vienotu vēstures izpratni sakrīt ar to, kāds būtu nepieciešams sabiedrības saliedēšanai?

Runājot par jēdzieniem, kādos tiek vērtēti attiecīgie vēstures notikumi un – pamatā jau – tajos iesaistītie, no vēstures viedokļa, stingri ņemot, ir “tie, kuru darbības rezultātā…” un “tie, kuri tā rezultātā…”, bet nevis “noziedznieki, varoņi un upuri”. Šie pēdējie drīzāk ir ētiski, tiesiski un poētiski jēdzieni, kurus var attiecināt uz atsevišķu personību, bet ne uz plašu cilvēku grupu. Šādos vārdos pausta attieksme ne par mata tiesu nemaina to, kas objektīvi bija leģionāri, sarkanarmieši, aizsargi, miliči, mežabrāļi, bet gan tikai apliecina to paudēju – šodien dzīvojošo – vēlmi viņus kā tādus redzēt. Līdz ar to atbilde uz jautājumu “Kāpēc upuri, varoņi un noziedznieki?” jāmeklē nevis pagātnē, bet gan viedokļa paudēja šodienā.

Savukārt, runājot par apzīmējumu “vienota vēstures izpratne”, ciktāl runa ir par sabiedrības konsolidāciju, precīzāk būtu runāt nevis par vienotu, bet gan par vienojošu vēstures izpratni, tā uzsverot, ka ir un būs dažādas sabiedrības daļas ar dažādu skatījumu uz vēsturi, bet svarīgi vienoties par to vēstures daļu, par kuru strīdi noved pie valsts celtnes ļodzīguma. Manuprāt, pastāv vēsturiskās tēmas, kuru vērtējums nav šķirams no priekšstata par valsts pastāvēšanu esošajā formā un saturā. Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes liek uzlūkot šo valsti vai nu par vēsturisku likumsakarību, vai par pārpratumu. Pie šādiem jautājumiem diezgan noteikti pieder, piemēram, Satversmes sapulces vēlēšanu atbilstība sava laika demokrātijas un tiesiskuma standartam, bet laikam gan nepieder gaļas produktu kvalitātes un pieejamības salīdzinājums Latvijā 1938. un 1978. gadā.

Riskēšu norādīt uz tādām tēmām Latvijas gadījumā: latviešu nācijas gatavība savas valsts izveidei 1918. gadā; Latvijas Republikas tapšana kā latviešu nacionālo centienu un visas Latvijas tautas demokrātiskas izvēles rezultāts; Latvijas neatkarības iznīcināšana kā totalitāro režīmu (kopīgi veikts) noziegums un PSRS īstenotās aneksijas neleģitīmais raksturs; Latvijas Republikas de jure pastāvēšana aneksijas periodā (neatkarīgi no okupētājvaru tās teritorijā īstenotajiem pārvaldes modeļiem un šo varu savstarpējām attiecībām) un, attiecīgi, “4. maija Latvija” kā “18. novembra Latvijas” turpinājums. Attieksmes noteikšana pret šiem vēstures jautājumiem nepārprotami nozīmē attieksmes noteikšanu pret Latvijas valstiskumu. (Kā tādi šie temati būtu tā vai citādi piesaucami Satversmes preambulā, kuras nepieciešamību, šķiet, nu jau neapšauba, vismaz valststiesību speciālisti.) Piemēram, viedoklis, ka latviešu nācijas izglītības līmenis, politiskā aktivitāte, nacionālā un pilsoniskā apziņa Pirmā pasaules kara izskaņā atbilda savas valsts izveidošanas priekšnoteikumiem, nozīmē apliecinošu attieksmi arī pret šodienas Latvijas Republiku, bet pretējs viedoklis – noliedzošu.

Kā šai ziņā ir ar tematiku, kas pamatā tiek piesaukta kā nesamierināmo pretrunu avots – ar nu jau hrestomātisko pretstāvi “16. marts” versus “9. maijs”? Kā viena, tā otra “datuma problēma”, protams, ir saistīta ar vienojošās vēstures izpratnes būtisko jautājumu loku, taču, es teiktu, ir arī no tās atdalāma.

Problēmas ar 16. martu izriet no priekšstatiem par latviešu leģionu un – neizbēgami plašākā nozīmē – latviešu iesaistīšanos vai iesaistīšanu Otrā pasaules kara cīņās nacistiskās Vācijas pusē. Tā ir nozīmīga latviešu tautas vēstures daļa, tomēr nav vienādojama ar visas nācijas likteni Otrajā pasaules karā un, vēl jo vairāk, ar cīņu par Latvijas valstiskumu. Izteikti pozitīvais vērtējums (“brīvības cīnītāji”), lai arī tā paudējiem nepārprotami saistās ar latvisku patriotismu, tomēr ignorē Latvijas valstiskumam būtiskus aspektus. Līdz ar to pat krasi negatīva attieksme pret Vācijas pusē karojušajiem latviešiem (“kara noziedznieki”) var nenozīmēt negatīvu attieksmi pret latviešu nāciju un Latvijas valsti vispār (lai gan diezgan noteikti nozīmē objektivitātes trūkumu skatījumā uz vēsturi). Zīmīgi, ka radikāli pozitīvus un negatīvus viedokļus “16. marta” sakarā pauž skaitliski samērā nelielas sabiedrības grupas, cenšoties nelielo skaitu kompensēt ar spēku, sparu un spalgumu. Bet “16. marta” problemātika kopumā – un attiecībā pret Latvijas valstiskuma principiem jo sevišķi – ir tik neviennozīmīga, ka drīzāk būtu jāuztraucas, ja sabiedrībā dominētu nepārprotami pozitīvs vai negatīvs vērtējums.

“9. maija” temats ir sarežģītāks, jo pats datums saistīts ar daudz plašāku vēsturisko un ģeogrāfisko kontekstu, kurā Latvijas norises ir tikai neliela daļa, un arī “Uzvaras dienas” svinības Rīgā piesaista daudz lielāku dalībnieku skaitu nekā 16. marta pasākumi. Kā visu Otro pasaules karu Austrumeiropā rezumējošs datums 9. maijs ir daudz grūtāk atdalāms no vienojošajai vēstures izpratnei būtiskās tematikas – Latvijas okupācija un valstiskuma de facto zaudēšana uz nākamo pusgadsimtu ir šī kara sastāvdaļa. Vēl problemātiskāku šo situāciju padara 8. un 9. maija pastāvēšana, kurā iezīmējas Staļina impērisko ambīciju un Aukstā kara sekas un kurai pēdējā desmitgadē jaunu dzīvību “iepūš” Putina Krievijas urrāpatriotiskā poza. Eiropas zemēs – to skaitā šolaiku Latvijā –, kur oficiāli atzīmē 8. maiju, pārsvarā ir kara upuru piemiņas motīvi, savukārt 9. maija svinību galvenais uzsvars ir “Lielā uzvara” – padomju, proti, krievu, tautas panākums un vēsturiskās misijas piepildījums. Tas viss var radīt jautājumu: vai šādas svinības neparedz Latvijas aneksijas fakta leģitimāciju vai pat glorificēšanu, īpaši jau ievērojot, ka liela daļa Latvijas krievu jeb krievvalodīgo šeit ieradusies tieši šīs aneksijas rezultātā?

Nepārprotami ir tas, ka 9. maija svinēšanas masveidīguma pamatā ir krievvalodīgās Latvijas sabiedrības daļas vēlme sevi joprojām identificēt ar Krieviju ja ne politiskā, tad kulturāli etniskā nozīmē. Tomēr “9. maija” saturs nav saistīts tikai un pat ne pirmām kārtām ar padomju vai Krievijas impēriskumu – tajā klātesoši ir gan kara upuru piemiņas, gan krievu tautas liktenīgās cīņas motīvi. Upuru piemiņas motīvs ir universāls un – pilnīgi piekrītot šo komentāru ierosinājušajam citātam – vienojošs uz vispārcilvēcisku vērtību pamata, taču nav vienīgais iespējamais vienojošās vēstures izpratnes elements. Par tādu var kļūt arī būtiska izpratne par karā iesaistīto nāciju likteni, kritiski uzlūkojot vēl vienu šobrīd iezīmējušos stereotipu pāri: “uzvarētāji” un “zaudētāji”.

Vispirms – par “uzvarētājiem”. Ko īsti bija izcīnījusi t.s. padomju tauta 1945. gada 9. maijā? Laikam gan nav apšaubāms, ka krieviem un vairākām citām Padomju Savienības tautām šī bija cīņa par turpmāko eksistenci, katrā ziņā kā nācijām (bet holokaustam pakļautajām tautībām – ebrejiem, čigāniem – arī par fizisku eksistenci). Savus ārpolitikas mērķus šai karā bija īstenojis Staļins un viņa režīms, tai skaitā anektējot Baltiju, bet – kāds ieguvums no tā bija lielum lielajai daļai padomju pilsoņu? Iespēja apmesties jauniegūtajās teritorijās? Visai apšaubāma priekšrocība, sevišķi ņemot vērā, kas notika vēlāk. Ja režīma ieguvumus “uzvaras maijā” atņemam no pārējā, izrādās, ka pāri – tautai – paliek vienīgi šīs salīdzinoši lielākās izredzes izdzīvot. Tātad “9. maija” vienojošās vēstures priekšnoteikums no “uzvarētāju” puses ir šķirt “Staļina uzvaru” no “tautas uzvaras” (cita starpā tas nozīmē pieprasīt attiecīgi pozicionētiem politiķiem un citām publiskām personām nepārprotami formulēt savu nostāju šai jautājumā).

Par “zaudētājiem”: ko šajā datumā zaudēja Latvijas tauta? Karš laupīja neatkarību de facto, taču faktiski neatkarība bija zaudēta jau daudz agrāk; de jure Latvijas Republika pastāvēja kā pirms, tā pēc 1945. gada 9. maija. Var spekulēt par to, vai kara iznākums varēja būt citāds, bet jāatzīst – tāds, kāds tas bija, tas tomēr saglabāja latviešu nācijas izdzīvošanas un galu galā arī valstiskuma atjaunošanas iespējas. Un, nenoliedzami, lielākajai daļai Latvijas pilsoņu 1945. gada 9. maijā, beidzoties viseiropas slaktiņam, pieauga izredzes izdzīvot. Tas man šķiet labs iemesls, lai “9. maija” sakarā kaut pussoli pakāptos nost no “zaudētāju” patosa – pretim “uzvarētājiem”. Jo būtībā kā vieni, tā otri esam tikai un vienīgi izdzīvojušie.

Raksts no Maijs, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela