Voltēra mierinājums

Pagaidīt trīs gadus, kamēr šo grāmatu izdos franciski, bija vērts, jo teksta lielākā daļa sastāv no Voltēra rakstu vai vēstuļu citātiem, kas vienkārši pārlikti atpakaļ oriģinālā. Neko teikt, ļoti izdevīgs pasūtījums tulkotājam, ja maksā pēc zīmju skaita. Kaut gan, kas par apgalvojumu – “vērts pagaidīt”? Neizliksimies, ka šī būtu obligāta literatūra – to nav darījuši pat autors un izdevēji. Vajadzīga literatūra – varbūt, vismaz man tā šķita, pēc tam, kad es kādu vakaru nejauši pārlasīju Voltēra filozofisko noveli “Kandids” internetā atrastā versijā. Tas paņēma tikai stundu no manas dzīves un mani mierināja – tā, kā (es iedomājos) ticīgus cilvēkus varētu mierināt privāta saruna ar mācītāju. Saruna, ne grēksūdze. Un man patiešām ir vienalga, ka pēc citu domām Voltēram nav nevienas oriģinālas idejas un ka tā vispār “nav filozofija”. Lai nebūtu filozofija – tad paliek tikai mierinājums.

Pat ja ir lietas, kam Īans Deividsons kā grāmatas autors tic, viņš neuzspiež savu viedokli un runā tikai par faktiem – kā arī pienākas cilvēkam, kas savus labākos gadus atstājis Financial Times Eiropas un starptautisko jautājumu nodaļā un tagad ir padomnieks Eiropas politikas centrā Briselē. Nu jau Deividsons ir vīrs gados. Viņa grāmata – “Voltērs trimdā” nav parasta biogrāfija, jo tajā vairāk nekā 300 lappusēs aprakstīti tikai Voltēra dzīves “pēdējie gadi”.

“Pēdējie gadi” – Voltēra gadījumā tie ir 25, jo viņš pēc 18. gadsimta dzīves ilguma rādītājiem nodzīvoja neparasti garu mūžu – līdz astoņdesmit četriem. Vitamīnu dzēriens “Kandids” piemēram, uzrakstīts tad, kad viņam bija sešdesmit seši. Deividsons nav vienīgais, kuram šķiet, ka Voltēra pārliecinošākā, radošākā un katrā ziņā atmiņā visvairāk palikusī dzīves daļa sākās pēc sešdesmit, pat pēc septiņdesmit, kad Luijs XV viņu biju izsūtījis no Francijas un viņš pārcēlās uz Šveici. Augumā nedaudz garāks par metru sešdesmit, patoloģiski izkāmējis, degošām acīm. Tāds kā franču Šillers, tikai dzīvespriecīgāks. Viņa biogrāfs vairākkārt gandrīz vai jūtas spiests izdarīt secinājumu, ka Voltēra slimībām, vēzim to skaitā, viņu jau sen bija jābūt nogalinājušām, bet viņš tikai turpina un turpina dzīvot, rakstīt un par visu uzņemties atbildību, tā, it kā nomiršana būtu gribas jautājums.

Voltērs ir slavenība, ar slavenības divdomīgo likteni. Kad pagājušā gada pavasarī avīze France Soir pārpublicēja dāņu Muhameda karikatūras līdz ar fotogrāfijām, kurās attēlots, kā aizvainotie musulmaņi dedzina dāņu karogu, šo materiālu pasniedza ar saukli “Palīgā, Voltēr! Viņi ir kļuvuši traki!” Kanonizētās autoritātes pieminēšana avīzes redakciju faktiski atbrīvoja no pienākuma pamatot savu nostāju – kas tur daudz ko runāt, parole “Voltērs” ietver gan katram skolēnam zināmu vērtību kopumu, gan arī draudzīgu atļauju lietot uzstājīgas metodes šo vērtību aizstāvībā.

Tā paša gada martā Sen-Ženī-Puijī ciematā pie Šveices robežas izcēlās nemieri, kad vietējais kultūras nams bija nolēmis rīkot 265 gadus vecās Voltēra lugas “Fanātisms jeb pravietis Muhameds” publiskus lasījumus un, neuzklausot musulmaņu organizāciju draudus un lūgumus, tos arī noturēja. Vārdu pārmaiņā, kas pavadīja šo incidentu, pirmo reizi kopš vairākiem gadsimtiem Francijā tika publiski pausts viedoklis, ka Voltēra ietekme ir bijusi kaitīga. Viens no musulmaņu kopienas pārstāvjiem apgalvoja, ka, “Voltēra zīdīta”, Francija kolonizējusi Alžīriju un citas islāma zemes. Barjeras otrā pusē tikpat negaidīti Voltēru mēdz minēt kā vienu no 1968. gada studentu sacelšanās teorētiskajiem iedvesmotājiem un piedēvē viņam idejas un saukļus, kas nepieder viņa spalvai, – aizmirstot par tiem, kas būtu citēšanas vērti, piemēram, par Franciju kā par mērkaķu zemi vai pravietisko: “Apgaismības laiki apgaismos tikai nelielu skaitu godprātīgu cilvēku. Tautas masas vienmēr paliks fanātiskas.”

Deividsons uzskata, ka Voltēra tēlu šajā Prokrusta gultā iestiepa Lielā franču revolūcija. Monarhijas gāzēji viņus ar Ruso padarīja par saviem tiešajiem priekštečiem – demokrātijas augsnes teorētiskajiem sagatavotājiem. Godkārīgais monarhu kurtizānis Voltērs gan diez vai būtu gribējis piedzīvot revolūciju. Viņa attiecības ar varu bija pretrunīgas: gadiem ejot, viņš aizvien vairāk ienīda represīvo varas mašīnu un pat personīgi sacēlās pret to, Deividsona skatījumā būdams viens no pirmajiem un ietekmīgākajiem cīnītājiem par “cilvēktiesībām” (pirms šī jēdziena ieviešanas) un Eiropas tiesu reformas veicinātājiem; taču viņš baidījās no pilsoņu kara, nemieriem, asinsizliešanas un katoļu–protestantu konflikta saasināšanās, ko radītu apvērsuma mēģinājums.

Ja neskaita filozofiskās noveles, Voltēru šodien lasa reti – par spīti tam, ka viņš raksta labi (Deividsons saka: “moderni”), viņam ir, ko teikt, un viņš māk pārliecināt – gan tad, kad tic tam, ko raksta, gan arī tad, kad netic. Daudzo ar Voltēru saistīto pārpratumu un lēti pārdoto melu (piemēram, Voltēra ateisma un skepticisma) cēlonis ir viņa mantojuma nepārskatāmība un apjoms: pirmie kopotie raksti  18. gs. beigās iznāca 70 sējumos un nemaz vēl nebija pilnīgi. Aizraujošākā šī maz zināmā mantojuma daļa ir vēstules, ko Deividsons sauc par viņa meta-autobiogrāfiju. Voltērs sarakstījās nenogurstoši ik dienas un ar visiem – ienaidniekiem, draugiem, ārstiem, priesteriem, baņķieriem, karaļiem un sievietēm. Pēc aptuveniem aprēķiniem, kopumā ar vismaz 1500 dažādām personām. Vēstuļu politiski filozofiskā satura (kas ļoti dabiski ieplūdis arī erotisko zīmīšu apmaiņā ar viņa dzīves lielāko mīlestību un slepeno sakaru – māsasmeitu Mariju Luīzi Denī) un kaismīgā stila dēļ, viņa sūtījumi dažkārt tika pavairoti, laisti apgrozībā un bez atļaujas publicēti, vēl dzīvam esot. Pēc nāves Voltēra testamenta izpildītāji lūdza adresātiem visu korespondenci nosūtīt atpakaļ, lai to apkopotu un izdotu. Pirmajam izdevumam viņi saņēma 6000 Voltēra vēstules, bet tās turpināja atgriezties līdz pat 1950. gadam. Jaunākais Voltēra korespondences izdevums ietver 15 284 vēstules. Tās mēdz citēt nevis pēc datuma vai adresāta, bet pēc šī izdevuma piešķirtā numura, kas katru reizi, kad uzduries piecciparu atsaucei, liek sastingt kā Niagāras priekšā.

Voltēru pazīst arī kā vienu no franču Apgaismības ledlauža – “Enciklopēdijas” autoriem. Patiesībā viņš uzrakstīja tikai pāris desmitus šķirkļu, pārtraucot savu sadarbību ar Didro un d’Alambēru pēc tam, kad viņa izklāsts par Ženēvu (kurā viņš apsmēja kalvinisma dogmu un kritizēja ierobežotās ženēviešiem pieejamās izklaides iespējas) izraisīja konfliktu ar vairāku valstu amatpersonām un aizliegumu tekstu publicēt. Deividsons Voltēru sauc par filozofu disidentu, kas ar visiem agri vai vēlu sastrīdējies. Didro enciklopēdijas šķirkļi viņam šķituši pārāk detalizēti, gari un garlaicīgi. Pēc sadarbības pārtraukšanas 1760. gadā viņš sāka strādāt pie savas personīgās enciklopēdijas versijas: “Pārnēsājamās filozofijas vārdnīcas”. Tās mērķis bija nevis apkopot visas esošās zināšanas, bet informēt un izklaidēt visiem saprotamā, vienkāršā valodā. Kādā vēstulē Voltērs sūdzas, ka Didro “Enciklopēdijas” liktenis ir palikt nekaitīgai, jo tā ir pārāk bieza un dārga: “Man gribētos zināt, kādu ļaunumu var nodarīt grāmata, kas maksā simt ekiju? Divdesmit sējumi in-folio nekad neizraisīs revolūciju. Tas, no kā jābaidās, ir mazas kabatas grāmatiņas par 30 sū. Ja evaņģēlijs būtu maksājis 1200 sesterciju, kristiešu reliģija nekad nebūtu nostiprinājusies.” Kad vārdnīca anonīmi tika publicēta, antiklerikālās ievirzes dēļ to publiski sadedzināja Parīzē un vairākās citās Eiropas galvaspilsētās, un Voltērs ar putām uz lūpām vairoja tās publicitāti, nosodīdams tās izdošanu un saukdams to par “Sātana darbu”.

Cienot faktus, Voltēra biogrāfs nav uzskatījis par nepieciešamu apskatīt pat divus lielākos mītus par Voltēru un tos atspēkot. Pirmais mīts, (šķiet, es to pirmoreiz dzirdēju Romāņu filoloģijas fakultātē, izklāstītu sazvērnieciski klusinātā balsī), māca, ka Voltērs dzīves beigās sajuka prātā un mira, ēzdams pats savus ekskrementus. Šis ir viens no skaistākajiem, dziļākajiem un pacilājošākajiem mītiem filozofijas vēsturē, turklāt sarunās tas vienmēr tiek pasniegts kopā ar līdzīgas ievirzes nostāstu par Nīči, tā piedāvājot unikālu saskarsmes punktu starp pilnīgi atšķirīgiem Eiropas domātājiem un skaidri parādot, kur un kā beidzas visas šīs filozofijas. Diemžēl Voltērs mira pie skaidras apziņas un garā nesalauzts. Viņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Dieva vārdā, kungs, nerunājiet ar mani vairs par šo cilvēku un ļaujiet man mierīgi nomirt!” un viņš tos esot teicis katoļu priesterim, atbildot uz jautājumu, vai ir beidzot gatavs atzīt Jēzus Kristus dievišķumu.

Otrs slavenākais mīts pauž, ka Voltērs, cilvēktiesību un rasu vienlīdzības teorētiķis, bagātību ieguva, slepus iedzīvojoties no vergu tirdzniecības. Tas nav tiesa, jo vēstule, kurā Voltērs it kā pateicas kādam vergu tirgonim par sadarbību, ir viltota. Un nav tiesa arī, ka Voltērs, nabags dzimis, nodrošināja sev iztiku ar nelegāliem darījumiem. Viņš spekulēja ar akcijām un izmantoja savu ietekmīgo paziņu loku, lai uzzinātu, kur naudu labāk ieguldīt, taču viņa darījumos nav atrasts nekas nelikumīgs.

Kad viņam bija jau gandrīz astoņdesmit gadu, viņš pēkšņi izdomāja “iekopt jaunu dārziņu” – pulksteņu ražošanu un sava Fernē īpašuma teritorijā uzcēla trīs rūpnīcas. Ne peļņas dēļ, bet tāpat – lai pamēģinātu kaut ko jaunu. Ražošana gāja no rokas, jo Voltērs personīgi vadīja visu procesu un ar sarakstes palīdzību nodrošināja preces noietu pat Āfrikas ziemeļos un Turcijā. Šī ražotne turpināja darboties līdz pat 19. gadsimtam. Vakar pamanīju, ka “Voltēra pulksteņi” vēl gluži nesen pārdoti kādā izsolē internetā. Par pāris tūkstošiem eiro. Un darbojas.