Vīri un sievas, un jezga

Ar 22. autobusu nokļūstu vietā Ulmaņa gatvē, kam parasti pabraucu garām pa ceļam uz Kurzemes jūrmalu. Tuvāk iznāk apskatīt lakoniskās angārtipa būves un no neparastāka rakursa lasīt visādu zīmolu lielos neona burtus. Ceļamērķis – Andreja Ģelža projektētā māja ir pati pilnība zaļganu stiklojumu un svēdraina betona mīļotājiem. Zemais bruģētais slieksnītis apmet aplīšus ap diviem bērziem un vedina gluži simetriskajā ēkā, kas apkārtnē izceļas ar cilvēciskiem mērogiem.

Ikgadējās Rudens izstādes nosaukums šogad ir “Laimīgās mākslas muzejs”. Tas izšķīlies no “laikmetīgās mākslas muzeja” un koķeti miedz ar aci, ka nav vis no tām snobīgajām iestādēm, kas atzīst tikai grūti saprotamu vai vispār nesaprotamu un gari skaidrojamu mākslu. Izstādes anotācijā norādīts, ka iecere esot sirdsšķīsta, jo “kuram te ir laiks un enerģija nodoties ironijai vai argumentētai institūciju politikas kritikai?” (Anotācijas autore Aiga Dzalbe.) Toties laika un enerģijas pieticis, lai saorganizētu žūriju, atrastu telpas un sarūpētu labu publicitāti, kam nosaukums noder kā vēlēšanu lokomotīve, kas pasākumu veiksmīgi ievelk cilvēku prātos. Nospiedumi tur veidojas apmēram šādi dažādā secībā: ir tāds brīnišķīgs Viduleju klans, kas savu jauno namīpašumu atvēl mākslai, un ir jauna mākslas izstāžu zāle gluži netipiskā vietā netālu no lidostas. Kaut kur pa vidu lieliski izreklamētajai mājai ir arī mākslas darbi, taču tiem uzmanības tiek mazāk. Pārsvarā laikrakstos un raidījumos vērība tiek pievērsta skanīgajam nosaukumam. Izstādes kurators Normunds Pucis stāsta, ka šais grūtajos laikos, kad cilvēku prāti ir nomākti, viņiem trūkst labo ziņu. Izstāde aicinot uz gaišāku skatu, un tamlīdzīgi.

Īpaši pēc žēlīgās Mazsalacas meteorīta kampaņas kaut kā vairs neuztveru neveikli producētās labās ziņas, kas apņēmīgi trenkā noskumušos un kušina izmisušos. Kā tādā paralēlajā pasaulē psihologi turpina aicināt mediju auditoriju izbēdāt bēdas un izsērot sēras, jo tas uzturot garīgo veselību. Turklāt, ja Rudens izstādi neizdodas sarīkot tradicionālajos ražas novākšanas mēnešos ar visiem tiem krāšņajiem rudenīgajiem kokiem, tad, tālu Veļu laikā iestiepusies, visu citu labo ziņu jūklī tā tiecas pielīdzināties labajai ziņai, kas gaidāma ap Ziemassvētkiem.

Apmēram tik bēdīgs ir konteksts, kādā nonākuši šīgada Rudenim atnestie darbi. Bēdīgi arī tas, ka Normunds Pucis, laikam jau sajutis kuratora aicinājumu, otro gadu pēc kārtas mēģina intriģējošu konceptu kā tādu burvju cepuri uzlikt Rudens izstādes tradīcijai, kad mākslinieki vienkārši aicināti rādīt savus šīgada darbus. Iepriekš “Rīgas Laikā” aprakstītā izstāde “Brīnišķīgais ceļojums”[1. Skat. RL 2009/oktobris. Artis Svece. Tas tik bija ceļojums...] skaidri rādīja, kāda ir atšķirība starp tā saukto kūrēto izstādi un tādām pārskata izstādēm kā Rudeņi, kam nekāda vienojoša koncepta īsti nevar būt. Līdz šim savienot abus modeļus, šķiet, izdevies tikai Ievai Kalniņai, savulaik Rudens ekspozīcijā nošķirot dažādu paaudžu mākslinieku darbus.

Pažēlošos arī par gleznām. To eksponēšanas veids – pārsvarā vai nu blīvi sakārtas pie telpu gala sienām vai kāpņu laukumiņos ar dīvainu gaismu no apakšas – stipri mazina ticību, ka telpas tiešām bijušas paredzētas vizuālajai mākslai. Tāpēc arī Aijas Zariņas gleznotais taisnības un patiesības patrons Mihaels, ko paredzēts apskatīt pa ceļam uz otro stāvu, visu, ko citkārt skatītājam varētu “pateikt”, saka čukstus vai nemaz neko nesaka, jo redz taču, ka bezcerīgi sarunāties ar ļaužu sāniem vai mugurām.

Žēl arī par savu profesijas traumēto uztveri. Varētu taču vienkārši aizbraukt un skatīties, neko nelasīt un neklausīties. Citādi kā tāds skolnieks cītīgi izlasu visus burtus, mēģinot salikt kādu sakarīgu teikumu no visa, kā ar mani komunicē izstādes veidotāji. Tomēr nekas prātīgs nesanāk, un metu mieru, tā arī nenoticējusi visnotaļ saistošajā anotācijā aprakstītajam kuratora sirdsšķīstumam. Izskatās drīzāk pēc jauka, tomēr jau apnicīga naivuma, kas ļāvis noticēt, ka pietiek ar iepakojumu. Varbūt cilvēki nepamanīs, ka ir produkts, bet nav mērķtiecīgi veidota mākslas notikuma, kādi mēdz svētīgi ietekmēt cilvēku dzīvi, sajūtot kuratora rūpes un iejūtību.

“Pārlīmēju” attiecības ar izstādi kā filmas kadrus vai kā teksta fragmentus, un nonāku gluži citā situācijā, aci pret aci ar anotācijā citētā Ernsta Gombriha “vīriem un sievām, kuriem ir dāvāts brīnišķais talants atrast pareizo saskaņojumu krāsām un formām”. Izstādē atradās arī daži vīri un sievas, kas atraduši vēl ko vairāk, proti, saskaņu starp domām un emocijām, iecerēm un realizācijām.

Mani īpaši uzrunāja daži darbi, kuru autoru attieksme pret savu darbu tiešām likās sirdsšķīsta. Andas Bankovskas polaroīda uzņēmumā “Vidus” redzams autores vēders ar to tumšo vertikālo svītru, kāda parādās uz vēderiem, kad tajos ieperinājies bērns. Vēl ir teksts par to, ka “laime ir vidū. [..] Mans vidus un mirkļa vidus – kad es tam pieskaros un sajūtu šo skaistumu – tā ir laime”. Autore skaisti pārfrazē slaveno un vienlaikus neērto izšķirošo acumirkli, un uz jautājumu par laimi atbild ar lakonisku žestu, norādot, ka ne vien zina, kas ir laime, bet var arī skaidri parādīt, kur tā atrodas. Jauns karodziņš kartē kaut kur netālu no sirds, par kuras atrašanās vietu uzzinām, kad tā sāp vai lūst, vai vēl ko tamlīdzīgu izdara.

Laimonis Blumbergs izstādījis akmens skulptūras, kurās nemainīgi gadu no gada attēlots sievietes augums, it kā variācijas par senām auglības kultu figūriņām. Izskatās, ka brīnišķīgā tēlnieka laime ir gandrīz nemainīga, un tai pietiek ar vienu motīvu. Tas gan apgrūtina šo darbu aprakstīšanu, bet nemainīgi iepriecina skatītāju, mācot baudīt sīkas dažādo akmeņu nianses un ilgi apcerēt formu plastiku. Šķiet, ka līdzīga ir Ginta Bērziņa laime iekadrēt pasauli uz melnbaltās filmas panorāmas formātā – ir vasara, bērns spēlējas, saule zīmē ēnu ķeburus, mākslinieks to ierauga un fotografē, bet skatītājs no šī visa pasākuma saņem tiešām nesliktu ziņu, apmēram tādu, ka pasaule ir gana laba un skaista, īpaši gaismā.

Savukārt Ivara Drulles krāsotais koka cilvēciņš tieši to arī dara, ko paredz darba nosaukums “Tā nu es eju pa ielu, un...” – no izstāžu zāles grīdas figūriņa lūkojas augšup uz kādu griestos iekārtu ažūru koka līstīšu objektu, tādu kā puzuri. Uztvēru šo darbu kā komentāru par mākslinieka profesiju un atcerējos tik mīļo Borisa Bērziņa teicienu, ka staigāt arī ir gleznot.

Te nu varētu pat bezrūpīgi uzsvilpot kā tāds venēcietis brūnās kurpēs, bet laimības optimistisko, silto un priecīgo pusi apsauc Egila Medņa machinima animācijas filma “Kuģis” (idejas autors Oļegs Tillbergs). Apmēram
11 minūtes ar skatītāju notiek ilgas un smeldze tīrā veidā, un ilgas vajadzētu ar diviem “l” tādā kā Alvja Hermaņa stiepto vārdu manierē. Klaustrofobisko un pikseļaino datorspēļu stilistika vedina uz asociācijām ar zemūdens pasauli vai sapni, kur kustības notiek lēni un sasaistīti. Filmā divi cilvēki – vīrietis un pusaudzis – iet pa kādu milzīgu aizsalušu ūdens virsmu, krastos ledāji un klintis. Viņi ir noguruši, miegaini, uz brīdi pasnauž turpat uz ledus, tad ceļas un iet tālāk. Viņi visu laiku božas un drebinās. Apkārtne pelēcīga un draudīga, fona mūzika arī skatītāju ievelk tādā kā transā, ik pa brīdim kadrā iepeld mirgojoša siena, kas beigās izrādās nevis teiksmaina kuģa sāns, bet paneļu māja, pie kuras pirmā stāva veikalu rindas stāv abi personāži no aizsalušās jūras. Viņi stingi raugās skatlogā uz kailu manekenu – pavisam noslēpumainu sievieti.Datoranimācijas “kamera” attālinās, skan “Miglā asaro logs” franču valodā, un, protams, līst.

Attopoties no filmas, izstādi gribas uzlūkot gandrīz ar mīļumu, jo tā radījusi brīnišķīgu liekvārdīgu jezgu, kur tāpēc vēl lielāka laime atrast un uzklausīt dažus cilvēkus, kuri savos darbos pratuši pateikt man ko svarīgu.