Viesības laika mašīnā

Skatoties uz savu vārdu, kas rakstīts uz ielūgumu aploksnēm, parasti uz mirkli samulstu – ak-dievs-kas-tā-tāda-par-ļ.cien. Tā arī neizdodas izkāpt no tādas kā salūzušas laika mašīnas. Līdzīgs efekts piemīt arī izstādei “90 tie citām acīm”, kas līdz maija beigām bija iekārtota Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā un attiecas uz 90. gadiem – laiku, kad valsts iekārta mainījās, robežas atvērās un iespējas parādījās. Un kad laikabiedri no vairāk un mazāk bezbēdīgām privātpersonām katra pa savu ceļu un trajektoriju kļuva par tā sauktajiem profesionāļiem un amatpersonām.

Mazajā mansarda istabiņā sablīvētas tālaika mākslas un dzīves procesu liecības, ko izstādes veidotāji – dažādu kultūras jomu un nozaru pārstāvji – uzskatījuši par piemērotām galerijā iekoptajam komentāra formātam. Dambis jeb Raimonds Lagimovs, Jānis Daugavietis un Uldis Gedra komplektējuši underground mūzikas apvienības Tornis kasetes un mūzikas samizdata žurnālu kopijas. Zaigas Gailes ekspozīcija iepazīstina ar multimediālo projektu Māja un šī projekta attīstītajam latviešu sētas Pasaules modelim pretstatā – savus interjera projektus Rīgas valūtas veikaliem. Ivars un Inese Mailīši speciāli izstādei izgatavojuši stendu – “sarkano stūri” kā politisku komentāru, rādot Latvijas mākslinieku darbu pie Pasaules izstāžu ekspozīcijām. Kristīne Briede un filmu studijas Lokomotīve arhivāri atlasījuši videofilmas, kas tolaik kino profesionāļu vidū tika uzskatīts par nenopietnu mediju, bet tagad rāda jūtīgu, daiļrunīgu dokumentālismu, kur interese par to, kas tiek filmēts, dominē pār vajadzību parādīt mākslinieciskuma muskuļus. Andris Frīdbergs portretējis savu 90. gadu paaudzi, pie kuras pieder Gints Gabrāns, Miķelis Fišers, Anita Zabiļevska, Ēriks Božis un Jānis Viņķelis. Andra Neiburga savākusi 90. gadu sadzīves raksturīgos paraugus un liecības, pievienojot arī tīmekļa vietnes Sviesta ciba lietotāju atmiņas. Solvita Krese veidojusi tā sauktajai bohēmai – izstāžu atklāšanām un tamlīdzīgām norisēm – veltīto fotogrāfiju stendu ar ietilpīgu nosaukumu “Mūžīgie svētki”.

Manuprāt, ar uzviju piepildīts izstādes veidotāju solītais, ka tā “funkcionēs kā sajūtas un domas raisoša atmiņu kolekcija, ļaujot katram apmeklētājam radīt pašam savu deviņdesmito esenci”. Mana, tāpat kā citu skatītāju esences gan jau iegulst kādā pieneņu vīna plauktā. Un tur tām arī vieta. Bet izstādes iespaidā mēģināšu aprakstīt, kāpēc man jau kādu laiku nedod mieru viena fotogrāfija.

Jānis Deinats to uzņēmis kaut kad 90. gadu vidū kādā no Zosēnu reģistriem [1. Mākslinieciski atraisīti pasākumi “Zosēnu reģistrs I” un “Zosēnu reģistrs II” Jāņa Mitrēvica un Ievas Iltneres lauku mājās Zosēnos.], un tajā redzams mākslinieks Oļegs Tillbergs. Šis kadrs mani savaldzināja, kad savulaik pārskatīju Deinata negatīvu arhīvu, meklējot attēlus nelielai mākslinieku fotoportretu izstādei. “Deviņdesmito” izstādē pie “bohēmas sienas” redzama tieši tā paša pasākuma fotogrāfija, tikai brīdis cits. Mākslinieki līksmi dodas otrā rīta apgaitā. Daļa sabiedrības sēž kravas kastē un, kā atceras fotogrāfs, priecājas par gleznainajiem mākonīšiem. Lūk, tāda kadru sērija, bet tieši Tillberga tuvplāns, manuprāt, ietver sevī visādus iedīgļus pārdomām par deviņdesmitajiem kā pagaidām pēdējo nevainības laikmetu.

Nebiju īsti pārliecināta, vai viena bilde pavelk uz vispārinājumu, bet tad nejauši Rīgas Laika pašā pirmajā – 1993. gada novembra numurā, redaktores Ineses Zanderes ievadslejā atradu akceptu savām aizdomām, proti, ka “dažreiz viss stāsts ir viens attēls, ko ieraugot, dzīve un laiks sastopas manā sirdī, lai paskatītos viens un otru.”

Tillberga gavilējošās izteiksmes iegansts, protams, varēja būt jebkāds, bet, pat abstrahējoties no konkrētā mākslinieka, bilde dāsni izstaro brīvību un prieku. Tajā raugoties, 90. gadu pirmās puses un vidus ainas no nostalģiskām atmiņām pārtop pašapzinīgās liecībās par tādu kā bagātību, ar to saprotot jocīgās ilgu un ieguvumu attiecības.

Laikam prieks par procesu ir būtiskākais, ko man stāsta šī fotogrāfija. Un laikam tādas kā rezignētas bēdas par panākumiem ir tas, ko bieži gadās redzēt sejās pašlaik. Ar to, manuprāt, skaidrojamas Kaspara Vanaga brīnišķīgajā referātā [2. Kaspars Vanags referātu “Drupu valdzinājums Eiropas kultūrā” nolasīja Latvijas Laikmetīgās mākslas centra lekciju projekta ietvaros; tas publicēts arī www.satori.lv.] uzzīmētās skumjas par īstas, autentiskas (vienalga – pirms vai pēcpadomju) vides un materiālu aizvietošanu, nonivelēšanu. Varbūt bildē ar gatavs-visu-pasauli-apskaut Tillberga seju kaut kā mistiski koncentrējusies liela deva mazliet vēlāk dzīves eiroremontā ieguldītās enerģijas?

Runājot par utopijām un sapņu pilīm, kuras izstādes veidotāji aicina pārskatīt un varbūt kādu arī būvēt tālāk, tad gan šķiet, ka izstādei būtu ļoti piestāvējusi kāda fotogrāfija no Bolderājas grupas agrajām 90. gadu otrās puses akcijām “Māja Bolderājā” vai “Balasts”. Ekoloģisko un novadpētniecisko ideju virzītā grupa no utopiskās paradīzes tika izdzīta ap 2002. gadu, kad turpmākās grupas akcijas nikni piezemēja naftas un ķīmisko kravu termināļa draudi Daugavas grīvai. Pirms tam tik romantiskās Bolderājas akcijas ievirzījās konkrētā, nepatīkamā politisku interešu izpētes gultnē. Un kā jau pierasts Latvijas mākslas vispārinātam portretam, konkrētība šķiet uzreiz tāda proletāriski netīra, pārāk tieša mākslinieciskuma aizplīvurotajai izpratnei. Varbūt tāpēc izstādē, kas veidota pēc tāda kā patīkamu mājas viesību principa, nav izcilo gaisa piļu inženieru no Bolderājas, un šī rindkopa jāuztver kā viena no manas deviņdesmito esences sastāvdaļām.

Tā nu piedāvāju arī lasītājam paspēlēt Rolānus (Bartus, protams) un uz lietām un attēliem raudzīties kā uz identitātes un laika mašīnām. Tiesa, jūnija sākumā izstāde jau būs beigusies, tāpat arī izstādi pavadošais sarunu cikls. Toties būs izdota centra veidotā grāmata par deviņdesmito gadu mākslu, un gan jau katrā godīgā mājā vēl atrodas pa kādai VHS kasetei, kuras dziesmu saraksts rakstīts ar kādu mīļu roku, un kur nu vēl bezgalīgais privāto fotoarhīvu potenciāls, kur vajadzētu slēpties papilnam visādu dažādi rosinošu punktumu!