Venecuēlas žestu valoda

Brīdinošie padomi, ko saņēmu pirms brauciena uz Venecuēlu, – “Nekādu firmas rokaspulksteņu! Nekur neejiet viens! Uz ielas nerunājiet angliski!” – krājās virs manas galvas kā tumšs nāves draudu mākonis. Internetā es atradu sarakstus ar pēdējā gada laikā Venecuēlā nogalināto tūristu vārdiem un tautībām. Nogalināti, pastaigājoties pa ielu. Nogalināti, ēdot vakariņas brīvdabas restorānā. Tiešām, man laikam ir jābūt jukušam, lai turp dotos!

Ceļā no Simona Bolivara starptautiskās lidostas uz Karakasu taksometra vadītājs bilda, ka mēs brauksim garām cietumam, kurā pašlaik notiekot ieslodzīto dumpis. Viņš to teica ar tādu kā zēniska satraukuma pieskaņu balsī. Neesot jau arī brīnums, jo cietumā, kas paredzēts 350 ieslodzītajiem, sēžot vismaz kādi divarpus tūkstoši. Dumpis turpinoties jau vairākas dienas, un līdz šim tas esot prasījis septiņpadsmit cilvēku dzīvības, ieskaitot kādu vīru kaimiņu mājā, kuru ķērusi noklīdusi lode.

Aiz taksometra loga iznira zaļi kalni; biezās koku audzes drīz atkāpās, dodot vietu milzīgi plašiem būdu rajoniem. Šosejas malā ik pa gabalam stāvēja cilvēku rindas. Viena no tām pēkšņi izjuka: cilvēki pa galvu pa kaklu metās uz mikroautobusu, kas bija pieturējis kādus simt metrus tālāk. Kad viens vai divi no žiglākajiem bija tajā iespiedušies, pa logu izkārās slinka roka, kas ar izteiksmīgu žestu lika pārējiem paiet malā. Mikriņš aizsteidzās tālāk.

– Re, kur tas ir! – taksometra vadītājs teica, norādīdams pa labi. – Cietums.

Mēs braucām ātri, bet ne tik ātri, lai es starp kokiem nepaspētu ieraudzīt drūmu ēku bez logiem. Ēkas priekšā, aizslēpušies aiz lielajiem ceļmalas kokiem, drošās šaušanas pozīcijās tupēja labi apbruņoti karavīri.

– Labāk vispār neej laukā no viesnīcas, – man teica kāds ceļojošs tirdzniecības aģents, ar kuru iepazinos vestibilā. – Tas ir pārāk bīstami, draugs. Netici? Panāc šurp. Skaties – vai redzi to vīru, kas stāv tur pie palmas, it kā viņam nebūtu ko darīt? Varu derēt, ka viņš vaktē tūristus, kuri savā stulbumā sadomājuši aiziet uz kādu vietējo bāru. Viņš uzreiz dod ziņu pa telefonu saviem džekiem, kas gaida kaut kur netālu mašīnās vai māju pagalmos.

Piebrauca izsauktais taksometrs, un aģents iekāpa tajā. Es tikmēr paliku stāvam pie ieejas, pūlēdamies izturēties pēc iespējas neuzkrītošāk. Es jau arī nebiju plānojis nekur doties. Man tikai bija jāveic kāda vienkārša operācija. No saviem informācijas avotiem biju uzzinājis, ka viens no viesnīcas šveicariem varētu man pakalpot. Manā rīcībā gan bija tikai aptuvens viņa izskata apraksts.

Paga, tam vajadzētu būt viņam – tur tas vīrs pie strūklakas, kas ar žestu pavadīja taksometru garā iebraucamā ceļa galā. Viņam bija iesirmi mati un pašcieņas pilna stāja.

Vieta bija laba – pietiekami tālu no viesnīcas ieejas, lai kāds varētu noklausīties, un pietiekami tuvu, lai mūsu saruna nevienā neizraisītu aizdomas.

It kā būtu iznācis tikai uzsmēķēt, es nesteidzīgi viņam tuvojos. Šī vienkāršā operācija prasīja zināmu diskrētumu. Ja viesnīcā par to uzzinās, šveicars zaudēs darbu. Un arī man, protams, rastos sarežģījumi. Izdzirdot manu jautājumu, viņa laipnais smaids neizmainījās ne par kripatu, vienīgi viņa skatiens kļuva nedaudz cietāks. Viņš nočukstēja:

– Cik?
– Trīs simti.
– Es varu jums piedāvāt septiņus par dolāru.
– Okei.
– Istabas numurs?

Venecuēlas oficiālais maiņas kurss ir 4, 2 bolivāri pret vienu ASV dolāru. Īstais maiņas kurss savukārt ir krietni augstāks – 8 vai pat 9 bolivāri pret dolāru. Katram, kuru pieķer nelegāli tirgojamies ar valūtu, draud pamatīgs naudas sods (protams, dolāros). Klīst baumas, ka arī policisti mēdzot uzdoties par izpalīdzēt gataviem pilsoņiem. Ja jūs pieķer “nozieguma vietā”, varat mēģināt tikt cauri ar kukuli – tiesa, sava devīguma mēru jums labāk aprēķināt pēc neoficiālā kursa.

Es devos atpakaļ uz savu numuru. Pagāja piecas minūtes. Tad piecpadsmit. Tas sāka jau kļūt uztraucoši. Kāpēc viņš tik ilgi kavējas? Neuzkrītošs klauvējiens. Es atvēru durvis. Pie tām stāvēja nevis šveicars, bet sieviete. Lielām krūtīm, eleganti ģērbusies, viņa iesoļoja istabā, uzvirmodama ap sevi intrigas aromātu.

– Jums ir nauda?

Sieviete pārskaitīja manus trīssimt dolārus. Viņai aizejot, uz gultas palika vairākas glītas kaudzītes ar krāsainām naudas zīmēm – 2100 bolivāru.

Protams, es būtu varējis izmēģināt laimi pārdot savus dolārus melnajā tirgū par vēl augstāku cenu. Bet tas nozīmētu ielaisties darīšanās ar visai apšaubāmiem tipiem, un Karakasa pavisam noteikti nav tā pilsēta, kurā iebraucējam būtu ieteicams ļauties veiksmes azartam. Slepkavību skaits dažā labā nedēļas nogalē te sniedzas līdz simtam, un 2011. gadā valstī tika uzstādīts sava veida rekords – 19 336 slepkavības. Tas ir ļaunāk nekā Meksikā vai Kolumbijā, ļaunāk vēl nekā Irākā.

Mana pirmā iepazīšanās viesnīcas vestibilā bija ar kādu jauneklīga izskata itāliešu izcelsmes venecuēlieti un viņa skaisto sešpadsmit gadus veco meitu Lauru. Kā jau tas, šķiet, iepazīstoties parasti notiek, mēs runājām par politiku.

Viņš man norādīja uz dažādiem liekulības, pretrunu un cilvēku pazemošanas piemēriem Čavesa Venecuēlā. Taču viņš neredzēja jēgu turpināt šo tēmu – tā nepelnīja neko vairāk kā roku noplātīšanu un plecu paraustīšanu.

– Bet ko tad tur var darīt?!

Ņemot vērā situāciju, viņš gribētu, lai Laura dodas studēt uz ārzemēm. Lielākā daļa viņa tuvāko radu jau esot pārcēlušies uz Hjūstonu. Viņš arī tiem pievienosies, tiklīdz bizness to atļaus.

Laura sēdēja un klusi smaidīja, līdz es pavaicāju, ko viņa vēlas studēt. Aizrautīgi izstāstot savu sapni kļūt par ārsti un apceļot pasauli, viņas acis mirdzēja un rokas zīmēja gaisā neveiklus, burvīgus, ekspresīvus žestus. Klausoties un skatoties viņā, es acumirklī kļuvu par viņas sabiedroto – ne tikai viņas, bet par sabiedroto visam tam, ko pauda viņas meitenīgā persona: jaunība, vitalitāte, atvērtība jaunai pieredzei.

Manas darba tikšanās Karakasā pagāja labi. Kad darba lietas bija izrunātas, pēc kādas tikšanās es teicu sievietei, kuras birojs atradās vienā no pilsētas tirdzniecības centriem:

– Jums vajadzētu pie biroja durvīm izlikt izkārtni.
– Jā, es zinu. Mums ir visas atļaujas, izņemot sanitāro atļauju.
– Sanitāro atļauju? Kam tā vajadzīga?
– Ēdiena gatavošanai.

Sarunā uz brīdi iestājās klusums.

– Bet jūs taču esat izglītības aģentūra.
– Jā.
– Kāds jums sakars ar ēdiena gatavošanu?
– Pilnīgi nekāds.
– Bet...?

Sieviete paraustīja plecus.

Porlamarā Margaritas salā radiointervijā žurnālists man uzdeva jautājumu, ko es domājot par Venecuēlu. Man nekad nav patikušas radiointervijas. Kā jau parasti šādās reizēs gadās, manā galvā pēkšņi iestājās tukšums.

“Tikai nepiemini noziedzību,” es domāju. “Sameklē kaut ko pozitīvu!”

– Gustavo Dudamels!

Atbilde, lai cik strupa, izsauca smaidu intervētāja sejā un palīdzēja man izkļūt no neveiklā stāvokļa. Visu turpmāko intervijas laiku mēs norunājām par jauno venecuēliešu diriģentu. Pēc intervijas sēžoties automašīnā, aģenti, ar kuriem kopā es biju atbraucis uz radio, ierosināja ieturēt vakariņas kādā pludmales restorānā. Bet pirms tam (viņi zīmīgi saskatījās) man kaut kas būšot jāizdara. Neliela ceremonija, īpašs pārsteigums ārzemju viesiem.

– Mēs vispirms iebrauksim degvielas uzpildes stacijā. Bāka ir gandrīz tukša, un mums tā jāpiepilda. Bet par degvielu jāmaksā būs tev.

– Nu labi, ja jūs tā uzstājat.

Es muļķīgi smaidīju, pamīšus lūkodamies uz vienu un otru. Es īsti nebiju uztvēris joku.

Runājot par Venecuēlu, bieži tiek piesaukts fakts, ka degviela šajā valstī ir lētāka par ūdeni. Lai arī tā ir taisnība, to pašu var teikt arī par daudzām citām valstīm. Pārsteidzošais šajā faktā ir tas, cik ļoti tā ir lētāka par ūdeni.

Puslitra vietējā minerālūdens pudele maksā 9 bolivārus, apmēram divus dolārus pēc oficiālā kursa. Viņu nevainīgais jociņš ar degvielu man izmaksāja uz pusi mazāk.

– Kādreiz tas bija brīnišķīgs golfa laukums, – viņš teica, norādot man uz krūmājiem aizaugušu lauku šosejas malā. Šur tur vējā šūpojās pa kādam jaunam kociņam.

– Un kas notika?

Viņš paraustīja plecus.

– Tūristi pārstāja braukt.
– Nē, – viņa sieva dusmīgi teica. – Viņi to nacionalizēja.

Ar “viņiem” tika domāts Čavess un viņa partija.

– Un kad tas notika, viņi aizlaida visu postā. Golfa laukums – kurš par to tagad rūpējas? Neviens. Pēc tam tika izspiests Radisson. Tad valsts pārņēma Hilton viesnīcas. Tāpēc jau tūristi vairs te nebrauc.

– Labi, labi, – viņš teica.

Viņi kādu laiku klusēja, bet tad sieviete nogurušā balsī piebilda:

– Nu jā, un tad vēl tas noziedzības līmenis.

Sēžot zem sarkanas, lēnas brīzes plandītas nojumes, mēs pārrunājām nākamās dienas plānus.

Uzmanīgi, iespiedis mēli starp zobiem, mūsu viesmīlis līkumoja šurp caur galdiņu labirintu ar paplāti rokā: grilēta zivs, rīsi un maza ļoti auksta alus pudelīte.

Kamēr mēs ēdām, zvejnieki slaidās pirogās veikli slīdēja pa vakara saulē mirdzošo līci. Jūras putni pludmalē steidzīgi un augstprātīgi inspicēja gliemežvākus un jūras izskalotos atkritumus. Ūdens malā, rokas gurnos iespieduši, stāvēja pāris peldētāju un lūkojās jūrā.

Raugoties šajā ainavā, bija grūti izvairīties no domām, kādas piemeklēja Gēti, vizinoties gondolā pa Venēciju, – dienvidu gaismas noslēpumainā ietekme uz ziemeļnieka dvēseli.

Nākamajā rītā mēs izbraucām agri, ceļodami no viena Porlamaras rajona uz citu. Lielākoties mums gadījās pārtraukt matemātikas stundas. Tomēr visur mēs tikām sirsnīgi sagaidīti – pat tajās klasēs, kur skolotāji iepriekš nezināja par mūsu ierašanos. Kamēr mēs cits pēc cita runājām, skolotāji pacietīgi gaidīja pie sava galda, ik pa laikam apsaukdami kādu trokšņotāju.

Skolēni parasti klausījās uzmanīgi, priecādamies par to, ka biju ieradies no tik tālas zemes, lai izjauktu viņu ierasto dienas kārtību. Daži pat bija tik pieklājīgi, ka uzdeva jautājumus.

Atgriezušies Karakasā, mēs apmeklējām vēl veselu rindu skolu – no centra betona džungļiem līdz jaunajiem, augošajiem mikrorajoniem nomalēs un skolām augstu kalnos. To bija tik daudz, ka drīz vien tās visas man saplūda kopā. Bet tad sāka notikt kaut kas dīvains. Tās izklīdināja draudu mākoni. Es biju aizbraucis uz vienu no noziedzības ziņā bīstamākajām valstīm pasaulē, lai atgrieztos ar laimīgu, spožacainu bērnu sejām pilnu galvu.

Nākamajā dienā pēc manas aizbraukšanas kaujas pie cietuma bija kļuvušas tik asas, ka valdībai uz laiku nācās slēgt automaģistrāli, kas savieno Karakasu ar lidostu, līdz armija beidzot apspieda dumpi. Cietumnieku sacelšanās bija ilgusi divas nedēļas. Paceltām rokām dumpinieki nakts laikā iznāca no cietuma ēkas, kur tos jau gaidīja rinda slēgtu kravas mašīnu.

Ap to pašu laiku Laura – meitene, ko biju saticis viesnīcā kopā ar viņas tēvu, – savu vecvecāku mājā Sanfernando gatavojās savas māsas kāzām. Viņas vectēvs izgāja uz veikalu nopirkt sieru lazanjai. Pēc brīža viņš jau bija atpakaļ, un viņam līdzi – vairāki vīri ar ieročiem. Visi mājas iemītnieki, izņemot Lauras tēvoci, tika sadzīti otrajā stāvā. Pa logu Laura redzēja kravas automašīnu un bruņotus vīrus, kuri stāvēja sardzē.

Tikmēr viņas tēvocim pie galvas tika pielikta šautene.

– Parādi mums visu, kas jums ir, vai arī mēs nogalināsim tavu ģimeni.

Izvandījuši māju no augšas līdz apakšai, vīri pēc nepilnas stundas aizbrauca.

Kad es pāris mēnešus vēlāk prasīju Laurai, vai policija laupītājus notvērusi, viņa likās neviltoti pārsteigta – it kā es nebūtu sapratis acīmredzamu lietu.

– Bet neviens taču tādos gadījumos nevēršas policijā.

Redzot, ka es joprojām nesaprotu, viņa sarauca pieri, pūloties atcerēties īsto vārdu angļu valodā. Beigās viņa ar lielisku, ekspresīvu žestu iezīmēja gaisā pusloku un noteica:

– Bet ko tad tur var darīt?!