Vārdiem ir sava dzīve

Kopš seniem laikiem pastāv priekšstats par filozofu kā īpatni, kurš domā savas domas neatkarīgi no vietas, laika un apstākļiem. Ja par kādu sacītu, ka viņš ir piedzīvojumu meklētājs, kam patīk gan safari, gan lēkšana ar slēpēm no helikoptera, ceļotājs, kurš krustu šķērsu izbraukājis visus kontinentus izņemot Antarktīdu, lidotājs, kura galvenais uzdevums kara laikā, piedaloties Ziemeļāfrikas un Sicīlijas atbrīvošanā, bija iemācīt nešaut pa savējiem, kalnu slēpotājs, kurš pāris reizes neiespējamās situācijās izglābies no nāves, aizķeroties aiz kādas klints radzes, sporta spēļu cienītājs, kuram kopš bērnības riebās skatīties sporta spēles, talantīgs pianists un jahtsmenis, lidmašīnu un radioaparātu būvētājs, kurš Danti un Šekspīru, Džoisu un Brodski lasījis vairāk un gudrāk nekā tie, kuriem tas ir maizes darbs, diezin vai, ja kādu tā aprakstītu, pirmā doma, kas ienāktu prātā klausītājam, būtu tā, ka šis cilvēks ir filozofs. Taču visas šīs aktivitātes norāda uz pagājušā gada 31. augustā Bērklijā (Kalifornija) 86 gadu vecumā mirušo Donaldu Deividsonu, vienu no pēdējiem lielajiem 20. gadsimta filozofiem, par kuru viņa pēdējā sieva saka, ka visvairāk baudas viņam kā piedzīvojumu mīlētājam sagādāja piedzīvojumi, dzenoties pakaļ kādai domai vai idejai. “Viņam bija pilnīgi vienalga, ko citi par viņu domāja. Viņš nodarbojās ar problēmām, kuras viņu interesēja. Parasti sekošana tām noveda pie daudzām citām problēmām.”

Lasot Donalda Deividsona tekstus, nākas saskarties ar laiku un piepūli, ko prasa sekošana domu gaitai, kas lēni un pacietīgi izstaigā visas konceptuālo džungļu takas un taciņas, kurās var slēpties problēmas risinājums, ik teikumā nodrošinoties pret iekrišanu valodas lamatās, ne mirkli nepazaudējot skaidrības pavedienu, kas saglabā vienīgo saikni ar pasauli, kas kopīga cilvēkiem. Skaidrs – ja nebūtu kopīgas pasaules, mēs, cilvēki, nesaprastu viens otru, mēs nespētu tulkot vienu valodu citā, mēs nespētu pateikt neko patiesu. Rakstot, runājot un sarunājoties mēs, dzīvodami ar valodu, spējam pamanīt, ka esam kļūdījušies, apmaldījušies un sevi maldinājuši, tikai tad, ja mums ir pieejams kaut kas patiess. Dīvaini, bet jebkurš mēģinājums savienot Deividsona daudzajos rakstos izsētos domas zibšņus vienotā skaidrības pavedienā spiests samierināties ar nepārvaramu fragmentārismu. Viņa domas stilistika ir pakārtota tam, ka katrs no viņa īsajiem, kodolīgajiem, stingri iekšēji savītajiem rakstiem ir pievērsts vienam jautājumam, vienam problēmas aspektam, vienai risinājuma iespējai, vienai jēdziena detaļai, vienam solim, kas jāsper skaidrības virzienā, vienalga, vai viņš uzdod sev ētisku, loģisku, semantisku vai epistemoloģisku jautājumu. Reizēm viņam nākas izdomāt jaunus vārdus, lai nonāktu laukā, kurā cilvēka doma vēl nav bijusi, reizēm viņam nākas izdomāt jaunas nozīmes tik vienkāršiem vārdiem kā “cēlonis”, “notikums”, “darbība”, reizēm izdomāt sakarības, kas ļauj savienot citu filozofu izšķirto pasauli un valodu, prātu un ķermeni, darbību un cēloni. Kā neatlaidīgs domas mednieks viņš neatkāpjas ne augstkalnu apstākļos, kur mēdz aptrūkties jēdzieniskie resursi, ne jēdzienu džungļos, kur viegli apmaldīties, ne neskaidrības tuksnesī, kur zūd visi orientieri, izņemot ceļabiedrus.

Viņa raksti tulkoti vairāk nekā divdesmit valodās, ar lekcijām viņš apceļojis vairāk par 300 pilsētām, Donalds Deividsons pamatoti tiek uzskatīts par vienu no oriģinālākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu filozofiem. Līdz šim, šķiet, viņa vienīgā saikne ar Latviju ir bijusi nejauša tikšanās 1961. gadā Birmā, plašās Švedagona pagodas tuvumā burtiski saskrienoties ar slaidu, safrāndzeltenās drānās tērptu mūku, kurš stādījies priekšā kā pirmais un vienīgais Latvijas budistu arhibīskaps, kas aizbēdzis no dzimtās zemes tad, kad to pārņēmuši krievi (visticamāk, tas neilgi pirms savas nāves bija Kārlis Tenisons).

A. R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Donalds Deividsons: Vai ES esmu filozofs? Jā.

RL: Ko tas nozīmē?

Deividsons: Tas nozīmē to, kurš nodarbojas ar filozofiju.

RL: Un ko nozīmē nodarboties ar filozofiju?

Deividsons: Es nedomāju, ka ir kāds cits veids, kā rast atbildi uz šo jautājumu, kā vien norādīt uz šī priekšmeta vēsturi, un filozofijai ir ļoti gara vēsture. Filozofijas īpatnība ir tā, ka daudzi no jautājumiem, kas tika uzdoti Grieķijā pirms gandrīz 2500 gadiem, joprojām izraisa dzīvas diskusijas. Es domāju, ka atbildot varētu vienkārši uzskaitīt šīs problēmas.

RL: Vai tas paredz noteiktu veidu, kādā šie jautājumi tiek risināti?

Deividsons: Vispār jā, bet mēģināt šo veidu definēt, man šķiet, būtu kļūda. Rietumu filozofijas pamatstraume, kā es to saprotu, ir analītiskā filozofija, un man tas vienkārši nozīmē interesi par argumentiem – cilvēki izsaka viedokļus, kuri pēc tam tiek aizstāvēti, pamatoti, argumentēti, vismaz tiek mēģināts to darīt. Un, protams, arī tas, ka filozofi tiecas pēc noteiktas pakāpes vispārinājuma, lai gan es nedomāju, ka tā specifiku ir viegli aprakstīt, galu galā arī fiziķi tiecas pēc sava veida vispārinājuma.

RL: Vai filozofijā ir saskatāms progress?

Deividsons: Nu, ir bijušas izmaiņas. Ir atsevišķi, dažiem filozofiem īpaši svarīgi lauki, kur patiešām ir bijis progress, loģika te ir spilgts piemērs. Mēs varētu teikt, ka līdz pat nesenam laikam vesela virkne tagadējo zinātņu tika uzskatītas par filozofijas daļu. Platonu un Aristoteli interesēja matemātika, Aristoteli interesēja loģika, bioloģija, astronomija, kosmoloģija, arī tagad ir filozofi, kurus šīs lietas interesē, viņi specializējas, teiksim, fizikas filozofijā. Starp viņiem ir daži – kuri paši sevi uzskata par filozofiem un kurus arī es uzskatu par filozofiem –, kuru zināšanas fizikā ļauj viņiem ienest savu artavu mūsdienu fiziķu diskusijās.

RL: Vai cauri gadsimtiem saglabājas viena un tā pati problēma, un filozofi riņķo ap vienu un to pašu, ap tiem pašiem jautājumiem?

Deividsons: Nē, es nedomāju, ka tas vienmēr ir tas pats. Gadsimtu gaitā filozofi ir šur un tur atraduši kādu argumentu, kas ikvienam, kurš iedziļinās attiecīgajā problemātikā, ir jāņem vērā. Dažreiz tie ir jauni argumenti, vai tiem vismaz ir jauns pagrieziens, jauns leņķis, tajos ir jauns veids, kā skatīties uz lietām. Filozofija vienmēr ir iebūvēta kādā kultūrā, un kultūras mainās, līdz ar tām mainās filozofu statuss, īstenībā, šodien filozofa statuss Savienotajās Valstīs ir pavisam citāds nekā, teiksim, Somijā.

RL: Kā jūs aprakstītu šo atšķirību?

Deividsons: Es teiktu, ka Savienotajās Valstīs filozofiem nav gandrīz nekāda iespaida uz politisko dzīvi, viņi nekādā veidā neiespaido vispārējo intelektuālo dzīvi, kurpretim Somijā, Anglijā, Vācijā, Francijā viņiem ir iespaids. Šī atšķirība ir vērojama arī pašās Savienotajās Valstīs – kad es biju students, te bija virkne filozofu, kuriem bija liela ietekme izglītības teorijā, Djūijs būtu labs piemērs, Vaitheds būtu piemērs, lai arī ne tik iespaidīgs, pragmatistus vispār vienmēr ir interesējusi iespēja ietekmēt sabiedrību.

RL: Vai jums pietrūkst šīs iespējas ietekmēt sabiedrību?

Deividsons: Es domāju, tas ir diezgan bēdīgi, ka filozofiem šajā valstī nav vairāk ietekmes, bet es nevaru pateikt, kādā mērā tās ir amerikāņu kultūras sekas un kādā mērā tas liecina par pašiem filozofiem.

RL: Kas ir tas īpašais, ko filozofi var ienest sabiedrības dzīvē?

Deividsons: Nu, nav nekāda saraksta. Filozofiem bieži vien ļoti labi izdodas pamanīt maldinošus, izkropļotus argumentus jebkurā sfērā, un tas ir uz labu, kad tas tiek izdarīts.

RL: Tātad filozofu ieguldījums būtu pievērst uzmanību publiskajā telpā lietotajiem aplamiem argumentiem?

Deividsons: Jā, tā varētu būt viena no viņu lomām, jā.

RL: Vai ir vēl kāda?

Deividsons: (Ilgi klusē.) Mani ir grūti šajā laukā turēt pie vārda, jo man nav stingru uzskatu par to, kā filozofiem vispār būtu jārīkojas, par ko viņiem būtu jāinteresējas, kādām metodēm jāseko. Katrs var pamēģināt, man ļoti patīk atšķirības. Es nekādā gadījumā negribētu, lai visi dara to pašu, ko es. Daudziem, nē, teiksim, dažiem, bet ietekmīgiem filozofiem ir raksturīgs tas, ka viņi tiešā veidā cenšas mainīt to, kā tiek filozofēts.

RL: Piemēram?

Deividsons: Rortijs varētu būt labs piemērs. Lai gan es domāju, ka viņam citās disciplīnās ir bijusi lielāka ietekme nekā filozofijā, taču viņš ir ietekmējis arī filozofiju. Daļēji viņu var uzskatīt par analītisku filozofu, kurš vienā brīdī vienkārši pārvērtās, iekļāva savā problemātikā plašāku jautājumu loku nekā tos, ar kuriem nodarbojās agrāk, proti, tehniskiem jautājumiem par filozofijas valodu.

RL: Viņš nesenā sarunā teica, ka filozofijai nav lielas nozīmes.

Deividsons: Tas ir interesanti. Nez kā tas sader kopā ar viņa varoni Djūiju, kurš domāja, ka filozofija ir svarīga, ka tai ir liela nozīme.

RL: Vai jūs domājat, ka filozofija ir kaut kas sevišķs?

Deividsons: Sevišķs? Nu, tajā nozīmē, kādā Rortijs domā, ka tai nav sevišķas nozīmes, es arī tā domāju, proti, es nedomāju, ka filozofija pēta jebkuras zināšanas pamatus, ka tā ir nepieciešams priekšnoteikums bioloģijai, astronomijai vai fizikai. Ir bijuši laiki, kad filozofi ir domājuši, ka viņi veido pamatus, uz kuriem var celt visu pārējo. Djūijs pret to ļoti iebilda, tāpat daudzi citi filozofi, ieskaitot mani. Bet es domāju, ka Rortijs vēl bez tam grib, lai filozofi dara noteiktas lietas, ieņem noteiktas nostājas, seko noteiktiem pieņēmumiem. Man nav tādas vēlēšanās. Filozofija, ziniet, ir tikai cilvēku grupa, tādu cilvēku, kuri studē noteiktas grāmatas, publicējas noteiktos žurnālos, māca noteiktās universitāšu fakultātēs un, lai ar ko viņi nodarbotos, tā ir filozofija. Tas nav interesants jautājums.

RL: Vai loģika ir filozofijas daļa vai instruments?

Deividsons: Tas ir vēsturisks jautājums. Cilvēkus, kuri spēra pirmos, jā, arī otros, soļus loģikā, mēs uzskatām par filozofiem. Piemēram, Leibnicu, kurš būtiski sekmēja loģikas attīstību, mēs uzskatām par filozofu, bet viņš darīja arī daudzas citas lietas. Frēge, viens no vissvarīgākajiem personāžiem loģikas vēsturē, pasniedza matemātikas fakultātē. Vēsturē tas ir noticis bieži, ka filozofijas daļa kļūst tehniskāka, attīsta jaunus instrumentus.

RL: Vai tas nav noticis ar visām zinātnēm?

Deividsons: Tas tiesa. Tikko tās sasniedza zināmu līmeni, tās kļuva patstāvīgas un savā ziņā neatkarīgas no filozofijas.

RL: Kādēļ vajadzētu uzturēt filozofus kā filozofus?

Deividsons: Nezinu, vai uz to ir kāda vienkārša atbilde, bet līdz pat nesenam laikam sabiedrība neatbalstīja filozofus kā filozofus. Vai nu viņi jau sākotnēji bija turīgi, kā Platons, vai arī viņi bija skolotāji diktatoriem un tirāniem. Ziniet, ideja, ka ir jābūt filozofijas fakultātei, ir ārkārtīgi jauna. Manos studenta gados Hārvardā filozofijas un psiholoģijas fakultātes atradās vienā ēkā, tās bija atdalītas tikai pirms kādiem desmit gadiem.

RL: Vai tad tagad sabiedrība uztur filozofus kā filozofus? Viņiem taču tiek maksāts nevis kā filozofiem, bet kā pasniedzējiem vai profesoriem, piemēram.

Deividsons: Pilnīga taisnība, bet filozofiem nav sevišķi liela izvēle, nemaz nav tik daudz lietu, izņemot mācīšanu, ar kurām filozofs sev var nopelnīt iztiku. Psihologiem, piemēram, ir iespējami dažādi darbi, lielākā daļa no viņiem nevienu nemāca. Līdzīgi ir matemātiķiem, sabiedrība lielākai daļai no viņiem maksā par citiem darbiem, nevis mācīšanu. No otras puses, filozofija ir lēta, nav vajadzīgi mikroskopi un dārgas iekārtas. Salīdzinot ar citām disciplīnām, universitātei ir ļoti lēti uzturēt filozofijas nodaļu. Bet atbilde uz jautājumu, kas noteicis attieksmes pret filozofiju vēsturiskās izmaiņas, atrodas tālu ārpus manas kompetences robežām.

RL: Labi, varbūt jūsu kompetences robežās ietilpst atbilde uz normālu pusaudža jautājumu – kas ir dzīves jēga?

Deividsons: Jūs gribat, lai es uz to atbildu?

RL: Jā.

Deividsons: Es nedomāju, ka dzīvei ir jēga. Cilvēki piešķir jēgu teiktajam, viņiem gadās kāda jēdzīga doma, bet lai dzīvei būtu jēga?

RL: Tās nav?

Deividsons: Es nevaru iedomāties nevienu jēdzīgu atbildi uz šo jautājumu.

RL: Un ja kāds teiktu, ka dzīve ir absurda, jūs piekristu?

Deividsons: Nu, es domāju, piemēram, par tārpu vai krabi – vai tas ir absurds? Nē, tas ir interesanti, bet vai tam ir kāda jēga? Vai es domāju, ka mēs te esam kaut kāda iemesla dēļ, ka dzīvi ir ieplānojis kāds augstāks, lielāks spēks? Nē, protams, ka nē.

RL: Tad es uzdošu citu vispārīgu jautājumu – kas ir cilvēks?

Deividsons: Tā ir radība ar noteiktu DNS kodu.

RL: Tātad tas ir bioloģisks jēdziens?

Deividsons: Jā, protams. Ar to ir saistīts cits jautājums – kādas ir cilvēku īpašās pazīmes, kas tos atšķir no citiem dzīvniekiem? Cilvēkiem šis jautājums ļoti interesē, jo viņi ir cilvēki. Un daudzas atbildes uz šo jautājumu vēlāk izrādās kļūdainas, piemēram, ka cilvēks ir dzīvnieks, kas lieto darbarīkus, jo tos lieto daudzi dzīvnieki, pat putni. Es domāju, ka galvenā atšķirība ir tā, ka mēs sazināmies ar valodas palīdzību.

RL: Tātad valoda ir cilvēka atšķirīgā pazīme?

Deividsons: Jā, vismaz tajā nozīmē, ka es nezinu nevienu citu būtni, kurai būtu valoda. Es teiktu, ka bez valodas mums nebūtu tā, ko mēs uzskatām par domu.

RL: Un ko jūs uzskatāt par domu?

Deividsons: Tā ir sava veida… te nevar iztikt bez aptuvenības, bet tā ir apsvēršana, izsvēršana, tāds stāvoklis, kurā kaut kas, jebkas tevi aizskar, nodarbina, tā ir lieta, kurai ir propozicionāla forma, domas ir lietas, kuras var izteikt teikumos, lai gan bieži vien tās netiek izteiktas.

RL: Ja jūs salīdzinātu divas metaforas, vienu, ka runāt nozīmē izteikt domas, domāt skaļi, un otru, ka domāt nozīmē sarunāties ar sevi, klusu runāt savā prātā, kura no tām jums šķiet atbilstošāka?

Deividsons: Neviena no tām īsti neder tam, kā es saprotu valodas un domas attiecības. Es teiktu, ka tās ir viena otras nosacījums, cilvēki izaug sabiedrībā un vienlaikus ienāk gan domas pasaulē, gan valodā, jo doma un valoda rodas vienlaicīgi un ir atkarīgas viena no otras. Sociālā komunikācija ir nosacījums, lai kādam būtu kāda doma, bet es domāju arī, ka var būt domas, kurām nav vārdu. Taču es nedomāju, ka var būt kāda doma bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bet, kad tas ir noticis, tev var būt arī jaunas, nebijušas domas.

RL: No kurienes rodas jaunas domas?

Deividsons: No kurienes tās rodas? Es domāju, tās rodas no…, teiksim tā, viena lieta, no kuras tās varētu rasties, ir mulsums, kuru izraisījušas dažas no domām, kurām mums ir vārdi. Ja mēs saduramies ar grūtībām, neprecizitātēm, paradoksiem, pretrunām un domājam par tām, tad šī domāšana var novest līdz tādu nojēgumu ieviešanai, kuru agrāk cilvēkiem nav bijis. Tad jūs tiem dodat vārdus. Piemēram, kad Sokrats izjautāja atēniešus, viņi bija spiesti izstrādāt savu izpratni par to, ko viņi saprot ar noteiktiem vārdiem. Ko mēs saprotam ar taisnīgumu? Ko mēs saprotam ar drosmi? Un tā tālāk. Parunāsim par to. Piedāvājiet atbildes, aizstāviet tās, uzbrūciet tām. Un šajā procesā lietas mainās.

RL: Kas mainās?

Deividsons: Mainās tas, ko jūs saprotat ar taisnīgumu.

RL: Vai taisnīgums mainās?

Deividsons: Jā, var gadīties, un tā gadās bieži, ka vārdi diskusijas rezultātā maina savu nozīmi, vispār var notikt visādas lietas. Jūs man liekat uzvesties kā domas sociologam vai vēsturniekam.

RL: Bet es varu jautāt – kāda nozīme ir mainīt vārdu nozīmes? Kāpēc neatstāt vārdus, kur tie ir? Atstājiet vārdus mierā.

Deividsons: Es nedomāju, ka mēs zinām, kā to izdarīt, mēs nezinām, kā atstāt vārdus tur, kur tie ir. Kur tie ir? Visapkārt ir cilvēki, kas savā starpā sarunājas un sarakstās, bet izskatās, ka vārdiem ir pašiem sava dzīve.

RL: Ja mēs atmetam kaut ko tādu kā “vārda īstā nozīme”, kādi orientieri atliek nozīmju mainīšanas procesā?

Deividsons: Redziet, es neticu nozīmēm.

RL: To es saprotu, bet gribu saprast, kādi ir spēles noteikumi?

Deividsons: Kuras spēles?

RL: Nozīmju mainīšanas spēles, mainot to, ko mēs saprotam ar taisnīgumu, ar domu, ar vienalga ko.

Deividsons: Spēlē pastāvīgi piedalās pats priekšstats par taisnīgumu.

RL: Bet kādi spēles noteikumi ir runāšanai par taisnīgumu?

Deividsons: Tā jautāt nozīmē neievērot faktu, ka spriešana par to, kas ir taisnīgums, ir veids, kādā uz brīdi starp mums tiek nolemts, kā mēs, lietojot vārdu “taisnīgums”, sapratīsim vismaz dažus tā aspektus.

RL: Uz brīdi un starp mums?

Deividsons: Savā ziņā tas attiecas uz ikvienu. Komunikācija ir sava veida sociāla interakcija, un jautāt, kādi tajā ir noteikumi… es nezinu, kas tas par jautājumu. Redziet, valoda nav spēle, valoda vispār nav lieta, vai ne? Mēs esam lietas, mēs taisām troksni, izdodam skaņas, vēršam tās uz otru, un reizēm cenšamies, reizēm necenšamies saprast, ko otrs dara. Mēs mēģinām saprast cilvēkus, un izrādās, ka tas nozīmē tiekties zināt, ko viņi domā, ko viņi grib teikt, uz ko viņi cer, pēc kā tiecas, ar visām šīm lietām nākas visu laiku rēķināties.

RL: Tad valoda sāk atgādināt ainavu, kurā mēs dzīvojam.

Deividsons: Okei. Izņemot to, ka te nav nekā ārpus mums.

RL: Vai tad iekšpus mums ir?

Deividsons: Nē, bet esam mēs.

RL: Vai pēc tam, kad esat pateicis, ka doma un valoda savstarpēji nosaka viena otru, jums ir ko piebilst, atbildot uz jautājumu, kas ir doma?

Deividsons: Doma ir visdažādākās lietas.

RL: Piemēram?

Deividsons: Man pamatjautājums vienmēr ir viens – kas nepieciešams, lai saprastu citus cilvēkus? Ko saprašana prasa, kas nepieciešams, lai zinātu, ko viņi domā un grib? Tas ir pats interesantākais no visiem jautājumiem par domu, valodu, nozīmi un tā tālāk.

RL: Vai tas paredz, ka jūs zināt, ko jūs pats gribat, ko jūs domājat un jūtat?

Deividsons: Ja reiz mēs esam domas un valodas pasaulē, kurā mēs visi nonākam sākot no apmēram divarpus gadu vecuma, un ieaugam šajā pasaulē, tad te, jā, pilnīgi noteikti ir kaut kas tāds, ko var saukt par pirmās personas autoritāti, lai gan ar daudziem izņēmumiem.

RL: Ar to saprotot, ka jūs labāk par citiem zināt, ko jūs gribat un domājat?

Deividsons: Es domāju, ka labāk to var izteikt, sakot, ka vispār, kopumā tu pats šajos jautājumos esi lielākā autoritāte.

RL: Vēlreiz atgriežoties pie domas, kas vēl bez atkarības no valodas to raksturo?

Deividsons: Sarunas labad es ierobežoju domu ar notikumiem un stāvokļiem, kuriem ir propozicionāls saturs. Tāda lieta, kas var būt patiesa un aplama, lieta, kas ir izteikta valodā, precīzāk, kuru var izteikt valodā.

RL: Vai nāvei ir kāds sakars ar domāšanu?

Deividsons: Vai nāvei ir kāds sakars ar domāšanu? Nu, teiksim, kad tu esi miris, tu nevari padomāt. Bet doma par nāvi spēlē ļoti nenozīmīgu lomu manā domāšanā.

RL: Kādu?

Deividsons: Tādu, ka es cenšos pielāgot savus darbus, grāmatas, rakstīšanu tam, cik ilgi es varētu dzīvot. Redziet, šodien man ir 86 gadi. Okei. Es nevaru iedomāties, ka es dzīvošu vairāk kā desmit gadus, iespējams pat mazāk, tā ka es netaisos sākt rakstīt darbu teoloģijā septiņpadsmit sējumos.

RL: Un ko jums dod tas, ka jūs nezināt, kad atnāks nāve?

Deividsons: Nu, es esmu priecīgs, ka es to nezinu.

RL: Un kāds labums no šīs neziņas?

Deividsons: No šīs nezināšanas labums ir tāds, ka tā skaidri parāda – nodarboties ar šo jautājumu nav nekādas jēgas. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri daudz domā par nāvi, citi nedomā nemaz. Tā sanācis, ka mani šis domas priekšmets neinteresē. Mani interesē citu cilvēku miršana, par dažiem es ceru, ka viņi nemirs, par citiem es ceru, ka tie mirs.

RL: Kas jūs interesē tagad?

Deividsons: Šobrīd es apkopoju savus agrāk publicētos rakstus, dažus no tiem pārskatu un pārrakstu. Bet pēdējos piecus gadus es esmu domājis par ļoti senu problēmu, par predikāciju, kas ļoti nodarbināja, piemēram, Platonu. Joprojām daudziem nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir predikāti. Es turpinu domāt par šajā jēdzienā ietvertajām neskaidrībām.

RL: Piemēram?

Deividsons: Platona neskaidrība tiek atkārtota atkal un atkal. Predikāti aizstāj, “norāda uz” vai ir “saistīti ar” to, ko Platons sauca par formām vai idejām, ar to, ko Aristotelis sauca par universālijām. Es zinu, ka savā dialogā Sofists Platons pārdomā visvienkāršākos teikumus, piemēram, “Teaitēts sēž.” Vārds “Teaitēts” attiecas uz, lūk, šo puisi, kas tieši tagad, lūk, te sēž. Redziet, darbības vārds vai predikāts ainā ienes formu, kas var pilnīgi atšķirties no šī te Teaitēta – jo sēdēt var arī jebkurš cits –, formu, kas ir tīra abstrakcija, prāts to var tvert, bet jūs to nekur neatradīsiet.

RL: Jūs domājat pašu “sēdēšanu”?

Deividsons: Tieši tā. Tas ir pavisam citāds objekts. Kāda ir attiecība starp Teaitētu un šo predikātu tad, kad tie tiek savienoti vienā teikumā? To pašu jautājumu var uzdot par domu, ka Teiatēts sēž – man ir sēdēšanas jēdziens, es zinu, ko tas vārds nozīmē, man ir priekšstats par Teaitētu, un, kad es domāju, ka Teaitēts sēž, es vienkārši salieku šīs divas lietas kopā. Jautājums ir par attiecību starp šiem diviem, te nav vienkārši divas lietas, te ir divas kaut kā savienotas lietas, kas veido vienotu lietu, vienu vienību. Kas tiek pievienots šiem diviem, lai tie iegūtu vienību? Bet es netaisos jums lasīt lekciju par šo jautājumu.

RL: Bet kur ir Platona neskaidrība?

Deividsons: Nu, labāk teiksim, ka viņš ieraudzīja šo problēmu, viņš par to domāja, viņš par to diskutēja. Viņam bija dažādas versijas, kā par to domāt, viņš tās izmēģināja. Lūk, problēma: lai kāda būtu šī attiecība, tā tiek izteikta ar diviem vietas predikātiem – x ir y gadījums, vai ne? Platons Sofistā apspriež tieši šādu problēmu, kad viņš runā par to, ka dažas jēgas tiek izteiktas ar attiecību starp diviem jēdzieniem, piemēram, miers un kustība, miers nav kustība, teiksim, ka attiecību starp tiem veido “atšķirība”. Bet jēga nav tikai šīs trīs lietas – miers, kustība un atšķirība, kaut kas šīs trīs satur kopā. Kas tas ir? Es būšu dogmatisks un teikšu, ka šis jautājums saglabājās arī tad, kad tika izdomāta modernā loģika, kas to pavērsa pavisam citā gaismā, šis jautājums ļoti uztrauca Frēgi, viņš teica, ka predikāti ir nepilnīgi, tajos ir caurums, un kad šo caurumu aizpilda ar kādu indivīdu, tad tiek iegūta vesela lieta, kas ir līdzīga teikumam. Jēdzienā “sēdēšana” ir šāds caurums, x sēž, x atveido šo caurumu. Izteikuma “Teaitēts sēž” gadījumā, jūs iegūstat kaut ko veselu, caurums ir aizpildīts, vai ne? Tā ir ļoti krāsaina metafora. Es vairākus pēdējos gadus esmu mēģinājis izjautāt dažādus filozofus, es esmu vazājies apkārt kā Sokrats, prasot filozofiem (daži no viņiem labi zina loģiku, semantiku un lingvistiku), vai jūs zināt atbildi uz šo jautājumu? Kas teikumu padara vienotu? Bertrāns Rasels un virkne cilvēku viņa tiešā tuvumā bezgalīgi diskutēja par propozīcijas iekšējo vienību, kas propozīciju satur kopā. Rasels mēģināja divas reizes, viņam bija viena teorija, viņš to atmeta, viņš izdomāja citu un atteicās arī no tās, viņš tā arī neatrada risinājumu. Šodien daži ļaudis saista predikātus ar kopām. Bet problēma saglabājas. Piemēram, ir tādu lietu kopa, kuras sēž. Jūs sakāt “Teaitēts sēž” un domājat, ka cilvēki pieder pie tiem, kuri sēž. Mums vienalga parādās trešais elements – “pieder”, vai ne? Tā ka šo problēmu ir ļoti viegli aprakstīt.

RL: Vai jūs esat atradis risinājumu?

Deividsons: Jā, protams. Citādi es par to nerakstītu grāmatu.

RL: Vai, jūsuprāt, ir kāds par Platonu interesantāks filozofs?

Deividsons: Es viņus neklasificēju. Tas ir atkarīgs no tā, kas mani dotajā brīdī interesē.

RL: Vai jūs piekrītat Vaithedam, ka visa Rietumu filozofija ir piezīmes pie Platona rakstītā?

Deividsons: Tas ir tiesa, ka tieši viņš aizsāka daudzas no lietām, kuras mūs joprojām interesē.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret Dievu vai Dieva jēdzienu?

Deividsons: Daudzi izcili domātāji ar milzīgu interesi ir nodevušies šiem jautājumiem. Tā sanācis, ka mani tas nav interesējis.

RL: Jūs neticat Dievam?

Deividsons: Nē.

RL: Vai jūs neesat domājis par to, kā jūs saprotat to, kam jūs neticat?

Deividsons: Mani interesē problēma, kā saprast reliģiskos izteikumus, bet vispār, nē, es ar to neesmu daudz nodarbojies. Nesen es sev par pārsteigumu atklāju, ka mans darbs ir nonācis arī teoloģijas un reliģijas filozofijas diskusiju laukā. Tur ir prātīgi cilvēki, manuprāt, viņi diezgan labi izmanto dažas no lietām, kuras esmu teicis. Bet tieši tas pats ir noticis ar literatūrkritiku, tā nav mana tēma, bet literatūras teorētiķi diskutē par manu darbu un daži no viņiem pat ir pielāgojuši dažas no manām idejām.

RL:: Savā autobiogrāfijā jūs atsaucaties uz ģimenes mītu, ka, jums dzimstot, ārstiem nācās izvēlēties starp jūsu un jūsu mātes dzīvību, viņi izvēlējušies glābt māti, bet jūs uzreiz pēc dzemdībām nolikuši malā un tikai jūsu kliedzieni ir pievērsuši ārstu uzmanību jums. Kā jūs vērtējat faktu, ka beigu beigās viņi jūs izglāba?

Deividsons: Es neesmu drošs, ka es šo jautājumu spēju uztvert nopietni.

RL: Es pamēģināšu citādi. Uzskata, ka Vitgenšteina pēdējie vārdi bija: “Pasakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve.” Mēs nezinām, kas ir “viņi”, bet kā jums izskatās jūsu dzīve kā veselums?

Deividsons: Es domāju, ka man ir ļoti, ļoti paveicies. Mana karjera ir veidojusies gludi, man nebija nekāda pamata uz kaut ko tādu cerēt. Protams, ka manā dzīvē, tāpat kā visās dzīvēs, ir bijušas augšas un lejas, bet man ir ļoti paveicies, sevišķi ar cilvēkiem, kuri piekrita ar mani pavadīt laiku. Man patīk būt precētam, man nepatīk dzīvot vienam.

RL: Ko jūs gribētu, lai ļaudis uzraksta uz jūsu kapakmeņa?

Deividsons: Man nav ne mazākās jausmas. Pirms dažiem gadiem es lasīju lekcijas Polijā, universitātē, kurā filozofiju studējis arī pāvests. Un viņu rektors man pasākuma beigās piešķīra medaļu, uz kuras vienas puses bija rakstīts “patiesība un labvēlība”. Un es atbildēju – tieši tas ir mans priekšmets (smejas).

RL: Es gan neesmu jūsu darbos saskāries ar sevišķu uzmanību pret labvēlību.

Deividsons: Tas mazliet ir joks, bet es vienmēr esmu sekojis idejai – ja grib saprast kādu citu, tad vislabāk tas izdosies, mēģinot ar sava prāta gaismu ieraudzīt viņa teiktajā un domātajā pēc iespējas vairāk patiesības. Sekot “labvēlības principam” nozīmē interpretēt sarunbiedrus un tekstu autorus tā, lai viņiem būtu pēc iespējas vairāk taisnības, tikai tā viņus var pa īstam saprast. Tāds ir labvēlības princips.

RL: Un to jūs gribētu uzrakstīt uz sava kapakmeņa?

Deividsons: Es negribu kapakmeni.

RL: Vai jūs gribētu pazust bez pēdām?

Deividsons: Nē, nē. Es esmu parūpējies, lai pēc manas nāves izmanto tos manus orgānus, kuri ir derīgi laboratorijas eksperimentiem. Ja kāds no orgāniem vēl būs derīgs. Viņiem vienmēr pietrūkst līķu, lai praktizētos, es domāju – medicīnas studentiem. Viņi izmantos, ko varēs, pārējo izmetīs.

RL: Tā jūs gribētu?

Deividsons: Jā, bet nav teikts, ka tā notiks. Ja es iešu bojā aviokatastrofā, tad būs grūti izmantot to, kas tur paliks pāri.