Valodas absolūtā vara

Aizdomām par to, ka jūs mēģina maldināt, būtu jārodas, tiklīdz jūs izdzirdat vārdus “kopiena”, “starptautiskā kopiena” vai “musulmaņu kopiena” – frāzes, kas paredz solidaritāti un vienprātību tur, kur tās neeksistē.

Patriks Kokbērns, The Independent, 14. oktobrī http://ej.uz/Independent_valoda

Kokbērns savu sleju iesāk ar atsauci uz anonīmu aforismu “Neticiet nekam, kamēr neesat sagaidījuši oficiālu valdības paziņojumu, kas to noliegtu!”. Konspirāciju un sazvērestību teorijas piekritēji vienmēr ir uzskatījuši, ka viens no galvenajiem jebkuras valdības uzdevumiem ir slēpt patiesību no tautas. Mūsdienās to tikpat labi var teikt par masu saziņas līdzekļiem, kuru kolektīvajās rokās ir daudz lielāka vara par jebkuru atsevišķi ņemtu ministru kabinetu vai parlamentu, jo īpaši – attiecībā uz to, kas ir patiesība un kas nav. Jebkura muļķība kļūst par patiesību, ja to atkārto pietiekami daudz reižu, – šķiet, ka arī tas ir aforisms, ko kāds jau ir teicis. Un vēl viens – ja vēlaties, lai cilvēki neuzzina patiesību, vislabāk to paslēpt vārdos. Valoda ir ne tikai veids, kādā cilvēki var kaut ko pateikt viens otram, bet arī parocīgs maskējamais tīkls, kas piesedz to, ko viņi patiesībā domā.

Atklāti sakot, es nedomāju, ka lielvalstu vadītāji piedalās globālā sazvērestībā ar mērķi sagrozīt informāciju, kas nonāk masu saziņas līdzekļos un caur tiem – pie tautas. Es tam nespēju noticēt ne tikai tāpēc, ka šaubos par šo vadītāju spējām kaut ko pa īstam sarunāt savā starpā, bet arī tāpēc, ka tas gluži vienkārši nedarbotos – mehānismi, ar kādiem valoda nereti pati no sevis sāk ietekmēt ne tikai klausītāju, bet arī runātāju domāšanas veidu, ir daudz spēcīgāki par politiķu un žurnālistu gribu, apņēmību, darbaspējām un galu galā arī veselību. Viedokļu līderi un autoritātes nāk un aiziet, viņu idejas un harisma dažkārt vēl turpina ietekmēt “informācijas lauku”, taču ar laiku izplēn arī tas, un paliek tikai vārdi, kurus pietiekams cilvēku skaits atkārto pietiekami daudz reižu. Un vārdi mēdz pielipt. Gluži tāpat kā darījumu sapulcē satikušies nepazīstami cilvēki pēc brīža sāk neapzināti atkārtot viens otra kustības un žestus (žāvāšanās lipīgums ir viens no zināmākajiem piemēriem), tā arī vārdu izvēle, to lietojums, konteksts un intence ir lietas, kuras mēs labprāt pārņemam no sarunbiedra, kaut kur dziļi bezapziņā esot pārliecināti, ka tieši tā arī ir “komunikācija” – nevis jauna ziņojuma nodošana otram, bet jau dzirdētu vārdu sakārtošana jau dzirdētās kombinācijās. Iespējams, tur pie vainas ir bērnībā gūtā pieredze – bērns iemācās runāt, atdarinot to, ko dara viņa vecāki un tuvinieki. No šādas pārliecības izriet gan valodas inertums, gan “valodas pūristu” aizkaitinājums par “nepareizu” lietojumu, gan arī jaunvārdu interesantie likteņi – sākumā tie ir semantiski tukši, tie tiek lietoti mehāniski un ar zināmu piespiešanos, bet tad daži “iedzīvojas” un iegūst lietojuma regularitāti, tiek atkārtoti zināmās situācijās un sāk “nozīmēt” to vai citu jēdzienu, bet citi pazūd un tiek aizmirsti, jo neatrod sev vietu mūsu saziņā.

Un naivi ir valodnieku vai politisko ideologu mēģinājumi piešķirt vārdiem “labo” vai “slikto” pieskaņu – Orvela pareģojumi par totalitāro jaunvalodu vien norāda uz šādas prakses bezcerīgo smieklīgumu. Ja karu pietiekami ilgi dēvēs par mieru, tas nekļūs patīkamāks vai mierīgāks, ar laiku vārds “miers” sāks nozīmēt karu un biedēt cilvēkus tieši tāpat, kā agrāk “karš”. Padomju ideologu lietotais termins “gaišā nākotne” iedarbojās uz cilvēku optimismu pavisam neilgu brīdi, un ar laiku “gaišs” šajā frāzē sāka nozīmēt “šķidrs”, “tukšs” un “neesošs”. Mēs vēl pavisam nesen pieredzējām, kā sabojājās vārds “konsolidācija”, kurā ietvertais pozitīvais un sakārtojošais semantiskais slānis izdila valdības biežajā lietojumā, un ar to sākām saprast budžeta “apgriešanu”.

Politiķiem valoda ir viens no galvenajiem veidiem, kā ne vien iegūt varu, bet arī to realizēt. Mūsdienu politiķim vārdi ir vienīgie legālie ieroči, kurus tas drīkst lietot, lai uzbruktu citam vai pasargātu sevi, tāpēc būtu negodīgi pārmest to, ka aiz vārdiem politiķi mēģina paslēpties vai maskēties. Nevēlēšanās atklāti atzīties, ka “naudas nav” vai “es tiešām nezinu, ko lai tagad dara”, noved pie tā, ka politiķi sāk lietot vārdus, kas nojauc situācijas viennozīmīgumu vai novērš uzmanību uz kaut ko citu. Viens no visplašāk izmantotajiem paņēmieniem, kad saukt lietas īstajos vārdos šķiet par skarbu, ir eifēmismu lietošana. Tos parasti ievieš varas un kompromisa partijas, kam svarīgi saglabāt savas pozīcijas un spēku līdzsvaru. Opozīcija un reformatori biežāk izmanto disfēmismus – asprātīgus vai parupjus lamu vārdus, nosaucot lietas tā, lai mēs saprastu, ka tās mums nav vajadzīgas.

Disfēmismi piesaista uzmanību un saasina emocijas, tāpēc tos mīl arī politiskie komentētāji (palasiet Ozoliņa komentārus, it īpaši Dienas perioda slejas, tās ir pilnas ar nepatīkamiem politiķiem veltītiem disfēmismiem), taču īpaši interesanti ir vērot, kā rodas jauni valodiski veidojumi un lietojumi, kuru cēlonis ir neuzmanība, paviršība vai vienkārši kļūda. Kādā brīdī ziņu aģentūras frāzi “bruņotie spēki” noīsināja un sāka lietot vienkārši “spēkus” (“Britu spēki atstāj Irāku ar optimismu,” rakstīja Diena). Nav jau tā, ka tas tika darīts, lai piešķirtu ziņām no karadarbības vietām lielāku “spēcīgumu” vai, gluži otrādi, noņemtu frāzei smagumu, ko piešķir saistība ar “bruņojumu”, taču semantiskā slodze uzreiz mainījās. Uz neilgu laiku mēs esam sākuši domāt par reālām, noskrandušām un asiņojošām karaspēka vienībām kā par abstraktiem “spēkiem”, kaut ko, kas līdzinās “alkām” un “dziņām”.

Frāžu “starptautiskā kopiena” vai “starptautiskā sabiedrība” lietojums, protams, rada līdzīgi halucinogēnu iespaidu, dodot mums cerīgu nojausmu, ka “kaut kur” eksistē konsenss un kaut kāds kolektīvais saprāts, kas grūtā brīdī palīdzēs un neļaus mums savā muļķībā nodarīt pašiem sev pāri. Gluži tāpat kā “Eiropa mums palīdzēs” (tas ir no “Divpadsmit krēsliem”) vai “Eiropa mūs nesapratīs” (šo iemūžināja “Labvēlīgais tips”) rada priekšstatu par kādu Virseiropu, kurā valda veselais saprāts un sargeņģelisks aizbildnieciskums, arī “starptautiskā sabiedrība” ir izdomāts fantoms, kura dekonstruēšana mūs likumsakarīgi noved pie šaubām par savas mazās Latvijas sabiedrības eksistenci, pie savas pilsētas, pagasta, ielas vai ģimenes kopības relatīvisma. Un galu galā – pie jautājuma, vai reāla ir mūsu pašu saprāta kontinuitāte. Vai tomēr eksistē tikai valoda un tās atsevišķie, grūti savienojamie elementi?