Vai zaļa pasaule ir drošāka pasaule?

Neapšaubāmi, padarot pasauli zaļāku, mēs izvairītos no dažiem nopietnākajiem riska faktoriem, kas mūs apdraud, tomēr vienlaikus tiktu radīti jauni draudi. Piemēram, pāreja uz elektriskiem automobiļiem varētu izraisīt sīvu sacensību par litiju – kārtējo ierobežotā daudzumā pieejamo un ģeogrāfiski koncentrēto resursu. Milzīgais ūdens daudzums, kas nepieciešams dažu alternatīvās enerģijas veidu ražošanai, pilnībā nosūktu atsevišķu reģionu ūdens rezerves, tā palielinot jaunu resursu konfliktu izcelšanās bīstamību. Un pasaulē, kurā ceļ arvien jaunas bezemisiju kodolenerģijas spēkstacijas, pastāvīgi palielinās risks, ka bīstamie kodolmateriāli nonāks teroristu rokās, vai aizvien jaunas valstis ķersies pie kodolieroču programmu izstrādes.

Melnajam zeltam lēni aizejot nebūtībā, vairākus gadu desmitus ilgušie naftas kari tuvojas noslēgumam, tomēr nākotnē mūs sagaida citādi konflikti, strīdi un citi nepatīkami pārsteigumi (tostarp, iespējams, arī trauslāko petrokrātiju sabrukuma izraisīts pēdējais naftas karu vilnis). Aina, kas paveras pie apvāršņa, vedina domāt, ka nestabilitāte, kuru izraisīs apjomīgās un ārkārtīgi nepieciešamās pārmaiņas enerģētikas nozarē, mums sola gluži jaunas likstas. Lūk, ieskats tikai dažos no iespējamiem zaļajiem ģeopolitiskās spriedzes momentiem, kas gaidāmi nākotnē.1. Zaļie tirdzniecības kari

Viens no jau esošajiem starptautiskās spriedzes cēloņiem droši uzskatāms arī par mūsu enerģētiskās nākotnes sastāvdaļu – daudz lielākā mērā nekā daudzas no jaunajām tehnoloģijām, kuras cildinātas kā nākamās uzlecošās zvaigznes. Aplūkosim ASV jauno nostāju enerģētikas un klimata politikas likumprojektā, kuru nesen apstiprinājusi Pārstāvju palāta. Tajā paredzēta iespēja noteikt tirdzniecības barjeras valstīm, kuras neveic izmešu ierobežošanas pasākumus. Likumprojekta ierosinātāji uzskata, ka šādi nosacījumi ir nepieciešami, lai apgrūtinātu ražotāju iespējas pārcelties uz valstīm ar zemākiem emisiju standartiem, kas tām dotu nepamatotas konkurences priekšrocības. Pastāv uzskats, ka šādi tarifu režīmi arī neļautu korporācijām pārcelties uz vietām, kur klimata likumi nav tik stingri – piemēram, Ķīnu.

Zaļais protekcionisms jau šobrīd ir strauji augošs bizness. 2008. gada nogalē, kad Eiropas Savienība apsvēra iespēju ierobežot biodegvielu ievešanu, pamatojoties uz virkni dažādu vides standartu, astoņas jaunattīstības valstis no trim kontinentiem piedraudēja ar tiesu darbiem. Turklāt šādi strīdi nebūt nav nekas jauns (atcerēsimies traci ar delfīniem un tunču zvejas tīkliem), taču darījumu aprindas raizējas, ka zaļais protekcionisms nākamajās desmitgadēs varētu kļūt par noteicošu starptautiskā tirgus sastāvdaļu. Un, protams, zaļie tirdzniecības kari, vai pat tikai tirdzniecības likumu pielabošana ar savtīgu mērķi „nosargāt” vietējo darba tirgu, sola ar to saistītu starptautisku saspīlējumu periodu, it īpaši starp attīstītajām valstīm un jaunattīstības pasauli.2. Naftas vareno zvaigžņu stunda un noriets

Mēs kļūsim arī par petrovalstu 1 vienlaicīgās augšupejas un norieta sarežģīto seku lieciniekiem. Vispirms šo valstu naudas lādes tiks piepildītas līdz malām, pateicoties strauji kāpjošajām naftas cenām – kuras, pēc neseniem Volstrītas aprēķiniem, varētu sasniegt pat 250 ASV dolārus par barelu. Suverēnie fondi no jauna uzbarosies, un situācijā, kad dolāram paredzami daudzi vājuma gadi, naftas naudasmaisi lēti iepirks ASV aktīvus, sagādājot pastāvīgu diskomfortu amerikāņu nacionālistiem.

Šie naudasmaisi vēl baudīs vairākas leknas desmitgades. Pēc divdesmit gadiem vismaz trīs ceturtdaļas enerģijas pasaulē joprojām tiks iegūtas no naftas, oglēm un dabasgāzes. Pašreizējā enerģētiskā infrastruktūra tika izstrādāta daudzu gadu garumā, un pat ar revolucionāru tehnoloģisko pārmaiņu palīdzību enerģijas avotu sajaukuma proporcijas īstermiņā var mainīties tikai simboliskos apmēros. Tādējādi, lai kā Rietumi vēlētos mazināt savu atkarību no OPEC un tās līdziniekiem – tāpēc, ka nav labi būt pārmēru atkarīgiem no kāda cita, tāpēc, ka nafta ir netīra degviela un nogalina apkārtējo vidi, tāpēc, ka liktenim labpaticis iezīmēt pasaules bīstamākos reģionus, izvietojot zem tiem naftas krājumus, un tāpēc, ka nafta ir narkotika, kas sagandējusi daudzu to ražojošo nāciju raksturu –, paredzamajā nākotnē šo valstu ietekme būs vērā ņemama.

Tomēr arī laikā, kad šīs valstis bauda varas apoteozi, pateicoties naftas cenai un ierobežotajam daudzumam, to liktenis jau ir izlemts. Kad piedāvājuma virsotne būs sasniegta, atpakaļceļa uz naftu vairs nebūs – un ir visai iespējams, ka pieprasījuma kulminācija iestāsies jau krietni ātrāk. Naftas svilināšana šībrīža apmēros gluži vienkārši nav noturīgs risinājums, ja vien jūs nedzīvojat iekšzemē vai galējos ziemeļos, vai arī jums nepieder kompānija, kas ražo garos makšķernieku zābakus.

Tātad naftas valstis būs bagātas, ietekmīgas, un, paradoksālā kārtā, lemtas lejupslīdei. Tālredzīgākās no tām atlikušo laiku varētu izmantot jaunu plānu kalšanai, lai, tēlaini izsakoties, visas olas nebūtu saliktas vienā groziņā. Taču naftas ekonomikas lēnā nāve nešaubīgi novedīs pie uzliesmojumiem, kad sociālā spriedze pārtaps politiskās plaisās un savtīgi politiķi krampjaini turēsies pie naudas ar to pašu veco, pārbaudīto paņēmienu – izraujot to no kaimiņu rokām.

Grūti spriest, kur tieši gaidāmas šīs plaisas. Taču nav vajadzīga īpaši bagāta iztēle, lai secinātu: no naftas eksporta atkarīgā Krievija krītošā piedāvājuma, izsīkstošo rezervju un agrāk nepieredzēta demogrāfiskā krituma priekšā visticamāk jutīsies pietiekami pazemota, lai radītu zināmu apdraudējumu saviem kaimiņiem. Varam apsvērt arī to, kā naftas neizbēgamais noriets ietekmēs varas pēctecības cīniņus Saūda Arābijā – protams, ja pašreizējo struktūru jau nebūs sagrāvusi valdošās ģimenes nolaidīgā valsts pārvalde un nevērība pret savu tautu. Ekonomiski spēki, virs kuru galvām karājas ģeoloģisks nāves spriedums, ir tendēti uz neaprēķināmu uzvedību. Tā vai citādi, viņi liks savu sāpi sajust arī visiem pārējiem.3. Gaidāmā kodolbuma pēcgrūdieni

Pasaulei, kas izmisīgi lūkojas pēc naftas alternatīvas, var likties, ka tādi enerģijas avoti kā biodegviela, saules un kodolenerģija ir īsts brīnumlīdzeklis. Tomēr tā nav.

Maikls Granvalds

Lai man piedod Maiks Granvalds, taču tāda risinājuma, kas ļautu vērst par labu klimata pārmaiņu ietekmi, nepievēršoties daudz plašākai kodolenerģijas izmantošanai, gluži vienkārši nav. Kodolenerģija ir praktiski brīva no izmešiem, mērogojama un salīdzinoši energoefektīva, turklāt no vienas tonnas urāna iespējams saražot tikpat daudz enerģijas kā no aptuveni 3600 tonnām jeb 80 000 bareliem naftas. Salīdzinājumā ar vairākumu citu jaunāko alternatīvu, šī tehnoloģija ir izstrādāta daudz pamatīgāk un jau apliecinājusi sevi praksē. Šie apstākļi jau ir aizsākuši īstu kodolenerģijas renesansi, kuras epicentrs meklējams pēc enerģijas badīgajā jaunattīstības pasaulē (vairāk nekā divas trešdaļas izsludināto projektu atrodas jaunattīstības valstīs).

Diemžēl līdz ar kodolenerģiju jāmin arī tās reālie un iespējamie riska faktori. Ja vadāmies pēc vēstures, drošības apdraudējums kodolenerģijas ražotnēs ir visai minimāls. Tomēr pastāv divas visai reālas problēmas. Pirmā: kā droši atbrīvoties no izlietotās degvielas, dilemma, par kuru joprojām dedzīgi debatē vides aizstāvji. Un otrā: kā nodrošināt degvielas drošību visos pārējos tās dzīves cikla posmos, it sevišķi salīdzinoši trūcīgajās jaunattīstības valstīs, kuras nereti atrodas nestabilos reģionos un kalpo par mājvietu teroristu organizācijām, kam netrūkst pašām savu kodolambīciju.

Ar katru jaunu programmu palielinās drošības pārkāpuma iespēja. Turklāt briesmas, ka neuzticama persona novirzīs degvielu atombumbas izgatavošanai, nav vienīgais ar kodolenerģiju saistītais šausmu scenārijs, ar kuru mums jārēķinās. Radioaktīvie atkritumi var tikt izmantoti, lai izgatavotu „netīro bumbu”, radioaktīvus nokrišņus sējošu, nāvējoši postošu ieroci. Taču pats nopietnākais drošības drauds, iespējams, ir ieroču programmu pieregulēšana aiz slēgtām durvīm.

Kodolieroču eksperts Roberts Galuči man reiz teica, ka, ņemot vērā šos augošos riska faktorus, var apgalvot, ka nopietns kodolterorisma incidents ir „tikpat kā nenovēršams”. Tādam notikumam sekotu plaši globāli pēcgrūdieni tik dažādās jomās kā pilsoniskās brīvības un tirdzniecība. Iztēlojieties, piemēram, kā būtu, ja dienu pēc šāda incidenta jums kaut kas būtu jānosūta uz kādu vietu citur pasaulē. Minēšu tikai vienu piemēru: šobrīd Savienotajās Valstīs vizuālai pārbaudei tiek pakļauti tikai 5 procenti transporta konteineru. Spiediens kodolincidenta rezultātā pāriet uz pilnīgu inspekciju pavisam vienkārši varētu novest pie milzīgiem preču konteineru sastrēgumiem ASV ostās, kas, apsīkstot tirgus piegādēm, strauji kāpinātu patēriņa preču cenas.

Jauns kodolieroču neizplatīšanas līgums jau ir sagatavošanas stadijā, taču, lai gan ASV prezidents Baraks Obama cenšas īstenot savu sapni par pasauli bez kodolieročiem, ir pilnīgi skaidrs, ka vecmodīgo nacionālo kodolarsenālu radītos draudus aizēno risks, ka nelieli grupējumi varētu izmantot sīkas plaisas arvien sarežģītākajā globālajā kodolenerģētikas infrastruktūrā.4. Ūdens kari – un vēl ļaunāk

Šobrīd 1, 1 miljardam cilvēku nav brīvi pieejams tīrs ūdens, un aplēses liecina, ka tuvāko divdesmit gadu laikā pat divas trešdaļas Zemes iedzīvotāju dzīvos reģionos, kur novērojams ūdens trūkums. Kā vispārpieņemta atziņa jau iegājis apritē Dow Chemical Company vadītāja Endrjū Liverisa izteikums, ka ūdens kļūst par „jauno naftu”, gan tā jaunās vērtības, gan izraisīto jauno konfliktu dēļ.

Ironiskā kārtā dzīšanās pēc alternatīvām enerģijām, kas aizstātu naftu, ūdens problēmu var krietni saasināt. Dažu biodegvielu ražošanā nepieciešams ievērojams ūdens daudzums, to skaitā ir arī citādi efektīvā cukurniedru degviela (atšķirībā no lietiem bagātās etilspirta lielvalsts Brazīlijas, vairumam cukurniedru audzētāju nākas izmantot irigāciju). Līdzīgi ūdens sūkļi ir arī dažādās tehnoloģijas, kuras tiek uzskatītas par neaizstājamām „tīro” ogļu izmantošanā. Arī uzlādējamie hibrīdauto palielina ūdens patēriņu – tie izmanto elektrotīklu, bet turpat vai visu veidu spēkstacijas par dzesēšanas šķidrumu lieto tieši ūdeni. Pat ar nozari šķietami nesaistītu tehnoloģiju, piemēram, mikroprocesoru (kas ir neaizstājami elementi visā, sākot ar viedtīklu tehnoloģijām un beidzot ar efektīvāku enerģijas izmantošanu), ražošanas procesi patērē lielus ūdens daudzumus.

Pievēršoties šim jautājumam, daudzas valstis varētu izstrādāt ūdens patēriņa apmaksas shēmas; tas būtu labākais problēmas risinājums. Kā alternatīvu variantu varētu minēt atsāļošanas kodolstacijas, kas pārvērš sālsūdeni dzeramajā ūdenī. Neviens no šiem risinājumiem nav ideāls. Visā pasaulē notiek ūdens de facto privatizācija, maznodrošinātie iedzīvotāji ir spiesti iegādāties dzeramo ūdeni pudelēs, lai izvairītos no ūdens piesārņojuma izraisītām problēmām. Tomēr tiesības uz tīru ūdeni joprojām paliek vispārējs un nesatricināms ideāls, un valstu valdībām ir nācies secināt, ka pat simbolisku summu iekasēšana ir politiski nepieņemams risinājums. Un ūdens atsāļošanas rūpnīcas, kas izmanto kodolenerģiju? Kā liecina pieredze valstīs, kuras jau sākušas izmantot šo tehnoloģiju, piemēram, Indijā, Japānā un Kazahstānā, tādas rūpnīcas ir sasodīti dārgas, un izmaksā simtiem miljonu dolāru katra.5. Lielā litija spēle

Āzijā, Eiropā un Savienotajās Valstīs cilvēkus ir aizrāvusi doma par elektrisko automašīnu – un šim entuziasmam ir pamats. Elektriskie auto nozīmēs lielāku neatkarību no naftas, turklāt tie varētu spēlēt nozīmīgu lomu oglekļa dioksīda izmešu samazināšanā. Taču lielākā darvas karote elektriskā auto medus mucā ir tā akumulators.

Tiek apsvērti vairāki iespējamie risinājumi, tajā skaitā „gaisa” akumulatori, kas ražotu elektrību no litija metāla tiešās reakcijas ar skābekli. Tomēr šobrīd ticamākais variants ir tas pats litija jonu akumulators, ko izmanto fotoaparātos, datoros un mobilajos tālruņos. Litija jonu akumulatori ir ietilpīgāki un darbojas ilgāk nekā vecie niķeļa metāla hidrīda modeļi, tādēļ tie ir ideāli piemēroti ilgi darbināmam satiksmes līdzeklim, kurā akumulatora izvietošanai iespējams atvēlēt visai ierobežotu vietu.

Tas viss nozīmē, ka litijs tuvākajos gados, domājams, kļūs par visai pieprasītu preci. Tā nu iegadījies, ka aptuveni trīs ceturtdaļas zināmo pasaules litija krājumu atrodas Latīņamerikas dienvidu daļā – precīzāk sakot, Atakamas tuksnesī, kuru dala divas valstis: Čīle un Bolīvija. Ja neskaita šīs atradnes un spāņu valodu, vienīgais, kas šīm valstīm kopīgs, ir savstarpējs vēsturisks ienaids, kas 19. gadsimta beigās nostiprināts Klusā okeāna (jeb Salpetra) karā, kad Čīle spēja nogriezt Bolīvijai pieeju jūrai manevrā, kurš joprojām rūgti kremt Lapasai.

Bolīvijas zaudētā pieeja jūrai var atkal kļūt par aktuālu problēmu gadījumā, ja abas litija lielvalstis sāks cīkstēties par investoriem. Konkurence starp Bolīvijas un Čīles litija raktuvēm un potenciāli arī par litija akumulatoru vietējo ražošanu varētu novest pie vēl viena Klusā okeāna kara – nemaz nerunājot par milzīgajiem kaitējumiem, ko litija ieguve nodara videi. Jebkāds šāda veida saspīlējums var apdraudēt ASV centienus pievērsties plašai elektrisko automobiļu lietošanai: jau tagad 61 procentu Savienoto Valstu litija importa nodrošina tieši Čīle. Ķīna un Krievija, kurām arī ir vērā ņemamas litija rezerves, varētu izjāt cīņas laukā un labi nopelnīt uz šāda notikumu pavērsiena rēķina. Turklāt ļoti ticams, ka šo Latīņamerikas valstu konflikta rezultātā savas pozīcijas nostiprinātu akumulatori, kas izmanto mazāk efektīvus resursus (tādus kā, piemēram, niķeļa metāla hidrīda akumulatoru izejmateriāli). Konflikts varētu izrādīties izdevīgs arī tehnoloģijām, kurās izmantotas citas substances ar citiem raksturīgajiem trūkumiem. Jebkurā gadījumā, reģionālā litija drudža iespēja mums atgādina, ka, lai kādas tehnoloģijas nostiprinātu savas pozīcijas mūsu dzīvē, neizbēgami radīsies pieprasījums pēc deficīta izejmateriāliem, no kuriem tās atkarīgas... un mēs lieliski zinām, pie kā tas var novest.

Šīs ir tikai nedaudzas paviršas nākotnes ainiņas, taču jau tagad netrūkst ģeopolitisku sarežģījumu, kuru vaininiece ir pāreja uz arvien plašāku zaļās enerģijas izmantošanu. Indijas darījumu aprindās augošu sašutumu izraisa ASV un Ķīnas slepenās un ne tik slepenās tikšanās ar nolūku izstādāt nolīgumu par klimata jautājumiem. Indieši sāk apjaust, ka valdības stingrā nostāja (atsakoties pieņemt saistošas izmešu kvotas un piedāvājoties vienīgi nepieļaut, ka Indijas izmešu daudzums uz vienu iedzīvotāju pārsniedz vidējos attīstīto valstu emisiju rādītājus) var gluži reāli laupīt Indijai vietu pie pārrunu galda, kad sarunā starp divām lielākajām izmešu ražotājvalstīm un saujiņu citu nāciju tiks izstrādāti globālās vienošanās pamati. Brazīlija ir pavisam citās domās par to, kādam vajadzētu būt šādu sarunu rezultātam: tā tīko pēc atzinības kā pasaules lielākā oglekļa absorbētāja. Arī Krievijai kā enerģijas ražotājai ir sava nostāja, turklāt, tāpat kā citās vēsa klimata valstīs, Krievijā globālā sasilšana varētu stimulēt tūrismu, celt lauksaimniecības produktivitāti, kā arī radīt citus ekonomiskus ieguvumus.

Ja šim sajaukumam vēl pievienojam saspīlējumus, kurus izraisa atšķirīgie viedokļi par zaļo protekcionismu, attiecīgo starptautisko institūciju kondīciju un konkurenci par resursiem, kļūst skaidri noprotams, ka nākotnē debates par šo strīdīgo klimata jautājumu ietekmēs pasauli arvien lielākā mērā. Un kas zina, vai kādas jaunās tehnoloģijas uzplaukuma gaismā daļa šībrīža spriedelējumu nekļūs bezjēdzīga?

Rezumējot: pakāpeniska netīro veco degvielu atmešana ir vienīgais veids, kā mazināt vairākus nopietnus drošības riskus, kas apdraud planētu, tomēr mums rūpīgi jāapdomā katrs šī ceļa solis un jāvairās no pārliecīga optimisma. Atzīstot, ka zaļāka pasaule nekādā ziņā nebūs brīva no ģeopolitiskiem sarežģījumiem, un attiecīgi sagatavojoties, mēs varam uziet veidu, kā neitralizēt šībrīža draudus, vienlaikus lielā mērā izvairoties no tik ļoti nepieciešamo jauninājumu negribētajiem trūkumiem.

Publicēts ar žurnāla Foreign Policy (2009. gada septembra/oktobra numurs) atļauju.
© 2009 Washingtonpost.Newsweek Interactive, LLC
No angļu valodas tulkojusi Līva Ozola