Vai tu domā par Tarkovski?

Es par Andreju Tarkovski nebiju domājusi, sāku to darīt pēc Bergmana nāves. Toreiz ar dažu stundu starpību nomira divi Tarkovska iedvesmotāji: Ingmars Bergmans un Mikelandželo Antonioni. Kopš tā laika manas pārdomas vajā dīvainas sakritības un atradumi, no kuriem nevar tikt vaļā. Likās, izeja meklējama padziļinātā Tarkovska daiļrades izpētē, bet tie bija maldi. Jo vairāk meklē, jo vairāk aizpildāmu vietu un jautājumu rodas. “Tas taču ir tikai Tarkovskis” mijas ar “Vai tiešām Tarkovskis ir viss?” (Tarkovska biogrāfi sliecas uz otro variantu, jo Tarkovskis savai kamerai atrada jaunu vietu kino vēsturē – mazliet virs tēla “Spogulī”, “Andreja Rubļova” masu skatos – mazliet virs koku galiem un zvana, “Solārisa” planētas skatā – mazliet virs bezgalīgā ūdens, kas simbolizējis Dievu. Tātad, mazliet virs Dieva.)

Tarkovska pasaulē nekas netiek pasniegts uz paplātes, tā ir pašapkalpošanās zona.

Lasīt lieliskas grāmatas esot tikpat grūti, kā tās uzrakstīt, ar citātu no Gētes brīdina Tarkovska mīlētāju pulciņš Rietumos. Rietumiem Tarkovskis patika jau pirms viņa nāves, un Rietumos atgriežos atkal un atkal, kad domāju par Tarkovska lēmumu emigrēt, viņa pēdējiem darbiem un aiziešanu no dzīves.

Pēc paša Tarkovska un viņa drauga Tonino Guerras režisētās dokumentārās filmas “Tempo di Viaggio” (Ceļojums laikā, 1983) noskatīšanās Helsinkos jautāju Tarkovska māsas Marijas vīram Aleksandram Gordonam par acīmredzamajām emigranta ciešanām. Aleksandrs ir tas pats, ar ko Tarkovskis kopā režisēja pirmo VGIK skolas darbiņu “Slepkavas” (1958), viņš tikko publicējis savu pirmo grāmatu par Tarkovski, Marijai tādas ir vairākas.

“Lēmums emigrēt? Emigranta ciešanas?” Aleksandrs, acis iepletis, noskalda, ka toreiz Andrejs vēl par emigrāciju nav domājis, vismaz viņš, Aleksandrs un Tarkovska māsa Marija par to neko nav zinājuši. Tieši otrādi: Tarkovskis esot bijis cerību pilns – viņš pamanījis atzinību Rietumos, pilnā sparā noticis darbs pie jaunā “Nostalģijas” projekta. “Kur jūs tās ciešanas ieraudzījāt? Uz ekrāna, sevī?” Aleksandrs turpina. “Nu, jūs jau, meitenīt, pati esat emigrante, es no tā neko nesaprotu, es taču paliku Krievijā.”

Nezinu nezinu. Režisors Kriss Mārkers savā dokumentārajā filmā “Viena diena Andreja Arsenjeviča mūžā” (1999) apgalvo, ka doma par dzīvi ārzemēs Andreju nelikusi mierā jau gadus piecus pirms nāves. Gandrīz tikpat ilgi Andrejs mēģināja izdabūt savu dēlu un sievasmāti no Krievijas. Tikai tad, kad Krievijas specdienestiem atrādīja Tarkovska plaušu uzņēmumu, dēlu pie tēva palaida. “Viņam ir mani zobi, mani lielie zobi, nu, nostājies blakus mātei,” satraukuma mulsumā Tarkovskis, bāls un izdilis savā nāves gultā, komentē dēla ierašanos Parīzē Krisa Mārkera filmā. Nezinu, vai pareizā atbilde rodama Tarkovska dienasgrāmatās. Man šķiet, ka reizēm viņš tās rūpīgi aizpildījis, zinādams, ka tās publicēs. Tarkovska dienasgrāmatas šķiet aizdomīgi laipnas.

“Nevis skatītājs, bet gan vēsture saliks mūsu vārdus pa vietām,” saka Tarkovskis dokumentārajā filmā, ko uzfilmējis soms Risto Meenpē. Risto un Andrejs bija kursabiedri tai pašā kinoinstitūtā. 1978. gadā somu uzņemtā “Mākslinieka atbildība: Padomju filmas divi režisori” ir īpaša. Somi bija vienīgā Rietumu grupa, kam atļāva uzfilmēt interviju, pirms Andrejs devās emigrācijā. 26 minūtes. Tarkovskis bija nevaļīgs, viņu gaidīja “Stalkera” filmēšana. Risto Meenpē, saprotams, ir ķēries pie grāmatas rakstīšanas.

Lai arī Tarkovskis pats disidenta apzīmējumu atteicās pieņemt, viņš par tādu bija kļuvis. Rietumiem ir un bija viedoklis par Tarkovski, palīdzīga roka un atbalsts Tarkovski sagaidīju visur. Zviedri viņu bez acu pamirkšķināšanas iespēra kinovēstures grāmatās blakus pašmāju kinomilžiem. Pirms gaisā pacēlās Perestroikas strāvas, Rietumiem vēl viens emigrējis krievu kultūras darbinieks – ģēnijs un cietējs – bija ērts un interesants. Tomēr Tarkovska attiecības ar Rietumiem bija visai pretrunīgas. Filmā par sevi “Ceļojums laikā” Tarkovskis dīdās un snaikstās, viņam ir grūti rast vietu svešā kultūrā un valodā, spēcīgais režisors nezina, kur likt rokas. Viņš nejūtas labi. Tarkovskis jautā: “Cik dienas esam ceļojuši? Ak, pāris, man jau likās, ka vairākas nedēļas! Es nevaru tā braukāt apkārt, neko nedarot.”

Ieraksts Tarkovska dienasgrāmatā 1983. gada 22. novembrī:
“Kad es kādreiz skatījos amerikāņu filmas, kur darbība risinās ciematos un mazās provinces pilsētiņās, radās iespaids, ka māju un ielu dekorācijas ir slikti uztaisītas. Bet tagad, kad redzu tās vietas pats savām acīm, esmu nonācis pie secinājuma, ka viss ir otrādi. Amerika ir viena liela Disnejlenda (dekorācijas). Mājas ir taisītas no šīfera, skaidu platēm un dēļiem. Visam pāri plešas veseluma un stabilitātes izjūtas trūkums. Kšištofs Zanussi, ar ko kopā ceļoju, to skaidro ar amerikāņu dinamismu, vēlmi neiestigt vienā vietā, būt gataviem skriet uz otru zemes malu pakaļ labākam darba piedāvājumam. “Hamlets”, vai vismaz daļa no tā būtu jāfilmē Monumentu ielejā. Pārsteidzoši, ka šādā vietā, kur vajadzētu runāt ar Dievu, amerikāņi, piemēram, Džons Fords, taisījuši vesternus. Kvēkeri. Ciemats. Superkvēkeri. Meitene garos svārkos. Bezgalīgas platības, ceļi, uz kuriem nav iespējams sabraukt cilvēku. Tukšums. Mazītiņās pilsētiņas un brīnišķīgā prērija. Nabaga amerikāņi – bez dvēseles, bez saknēm. Viņi dzīvo garīgu bagātību zemē. Zemē, kuru viņi nepazīst un nespēj novērtēt. Ņujorka ir šausmīga...”

Rietumos Tarkovska mīlētāji cītīgi mācījās un lasīja viņa filmu valodu, bet Andrejs, kam uz valodām, starp citu, bija ķēriens, tālāk par itāļu valodu netika. Lai arī līdz pēdējai savai dienai Tarkovskis Rietumus pilnasinīgi izmantoja, strādājot, strādājot un vēlreiz strādājot, viņš pat īpaši necentās tur iedzīvoties. Tai pašā laikā viņam patika Londonā noskatīties jaunākos Holivudas grāvējus. Skaidrs, ka kameras dejas tēvu Andreju ļoti interesēja jaunās tehnoloģijas un iespējas. “Jums noteikti jānoskatās filma “Terminators”,” Tarkovskis teicis savas asistentes Leilas Garetas vīram. “Nu, protams,” atceras Leila, “Andreju ļoti interesēja ceļojums laikā un telpā.”

Leila atradās filmēšanas laukumā Tarkovska pēdējā darba dienā, Bergmana Forē salā. Bergmans un Tarkovskis, starp citu, tā arī nekad dzīvē nesatikās, tikai riņķī apkārt runāja, kā viens pie otra mākslas durvīm grabinājušies.

Tarkovska pēdējā filmēšanas laukumā dažubrīd skanējušas pat sešas valodas. Ar Bergmana pastāvīgo operatoru Svenu Nīkvistu Tarkovskis sarunājies itāliski. Pēdējo sešminūšu kadru filmējuši divas reizes. “Upurēšanā” nodedzināja māju, kas ir neatņemams Tarkovska stāstu elements. Pirmā reize neizdevās. Aktieri atradās nepareizās vietās un kamera sadžemojās. Andrejs Tarkovskis neko daudz neteica, mierīgi vēlreiz visu izskaidroja ar žestiem. Otrā reize aizgāja kā smērēta. Māju godam nodedzināja. Tarkovskis pateicās grupai, katram tās dalībniekam viņa dzimtajā valodā, pagriezās un aizgāja līdz salas malai. Upuris mākslai bija atdots, viņš bija sadedzinājies un brīvs.

Nedēļas nogalē, kad Forē salā klusi apglabāja Bergmanu, tikpat klusītēm, taču ar pilnu zāli ritēja somu dokumentāro filmu festivāla DocPoint rīkotās Tarkovska dienas (septītais dokumentāro filmu festivāls DocPoint Helsinkos sāksies 2008. gada 23. janvārī), kas bija veltītas viņa 75 dzimšanas dienai. Par skaitli septiņi vēl tik daudz, ka Tarkovskis reiz spirituālā seansā uzdevis jautājumu Nobela prēmijas literatūrā ieguvējam krievu prozaiķim un dzejniekam Borisam Pasternakam: cik filmas viņš, Andrejs, uzņemšot? Septiņas, esot atbildējis Pasternaks. Tikai? Izbrīnīti iesaucies Andrejs. Tikai septiņas – toties labas, atbildējis Boriss.

“Vai tu domā par Tarkovski?” jautāju Aleksandram Gordonam, Tarkovska māsas Marijas vīram. Viņš, kā uzminējis, ka patiesībā būtu gribējusi to jautāt Marijai, kas tai mirklī atguvās no smaga plaušu karsoņa Maskavā, atbildēja: “Nu, protams, ka domājam, kā mēs par viņu varam nedomāt?! Es ar viņu vispār esmu ieķēpājies, kā saka, uz visu mūžu – pats pret savu gribu. Ceļojam pa festiem, konferencēm, skolām. Tā visa ir tik daudz, ka nav laika noskatīties Andreja filmas vēlreiz, mājās. Mēs dzīvojam Andrejam. Darām to, ko viņš nepaspēja. Nogurdinoši, bet, kas jādara, jādara. Ja viņš mums ierādījis savu daiļrades māju – mājas Andrejam nozīmēja ļoti daudz – tad mums tā ir regulāri jāuzkopj. Mēs taču viņu ļoti mīlam!”
Ieraksts Andreja Tarkovska dienasgrāmatā 1970. gada 10. maijā, īsi pirms dēla nākšanas pasaulē.

“Mājā jāizdara sekojoši darbi:
1. jāatjauno jumts
2. jāatjauno visas grīdas
3. jāizgatavo iekšlogs
4. šķūnim jāuzklāj dakstiņu jumts
5. jāuzstāda tvaika apkure
6. jāaizsmērē šķirbas zem plīts
7. apkārt mājai jāuzceļ kāršu žogs
8. pagrabs
9. priekšnamā jānoņem skaidu plates
10. durvis starp istabām jāattaisa vaļā
11. uz krāsns pamatiem jāierīko pavards
12. dārzā jāuzceļ pirts
13. jāuzceļ mazmājiņa
14. pumpis (elektriskais) no upes uz māju (ja tik tas ziemā neaizsalst)
15. duša (pirtī)
16. jāiestāda dārzs
17. jāizkrāso grīdas un krāsns pamati”.

Dienasgrāmatas fragmenti no: Tarkovski, Andrei. Martologia: Päiväkirjat 1970 – 1981. Helsinki: Oy Mabuse, 1989.