Fragmenti no Andreja Tarkovska dienasgrāmatām

1970. gada 5. septembrī
Nepavisam neesmu pārliecināts, ka pēc nāves būs Nekas, tukšums, kā paskaidro gudrinieki, miegs bez sapņiem. Taču neviens nepazīst miegu bez sapņiem. Vienkārši - aizmigu (to viņš atceras) un pamodos (arī atceras). Bet to, kas bija iekšā - nē, neatceras. Bet bija taču. Tikai nepaturēja atmiņā.
[..]
Dzīvei, protams, nav nekādas jēgas. Ja tā būtu, cilvēks nebūtu brīvs, bet pārvērstos par šīs jēgas vergu, un dzīve tiktu būvēta pavisam pēc citām kategorijām. Verga kategorijām. Kā dzīvniekam, kura dzīves jēga ir pašā dzīvē, dzimtas turpināšanā. Dzīvnieks nodarbojas ar savu verga darbu tādēļ, ka instinktīvi sajūt dzīves jēgu. Tādēļ viņa sfēra ir noslēgta. Cilvēka pretenzija ir tajā, lai sasniegtu absolūto.

1970. gada 7. septembrī
Labākos laikos es būtu varējis būt jau miljonārs. Uzņemot pa divām filmām gadā kopš 1960. gada, es būtu varējis uzņemt jau 20 filmas. Bet ar mūsu idiotiem jau nu uzņemsi!
[..]
Vienīgais, kas mums atliek, ir iemācīties nomirt ar cieņu. Cinisms vēl nevienu nav izglābis. Tas piedien mazdūšīgajiem.

1970. gada 12. septembrī
Bija Inga Okuņevska ar vīru - kādu Suhodrevu. Viņš ir tulkotājs. Spīdīgā pelēkā uzvalciņā. Ar starojošu pamuļķīgu seju. Kaut kāds miniatūrs. Lepojas ar savu apšaubāmo profesiju. Valodas zināšana tiek pielīdzināta kādai profesijai. Smieklīgi. Inga stulba kā zābaks. Taču spītīga. Viņu nepārstrīdēsi. Viņā ir kaut kas plēsonīgs un instinktīvi aizstāvošs. Bet galvas nav. Domā ar ādu.
[..]
Ļoti sāp mugura. Tas ir ne tikai radikulīts.

1970. gada 14. septembrī
Ļoti sen neesmu redzējis tēvu. Jo retāk es viņu redzu, jo skumīgāk kļūst un bailīgāk pie viņa aiziet. Man ir acīmredzami kompleksi attiecībā uz vecākiem. Blakus viņiem es nejūtos pieaudzis. Un arī viņi, manuprāt, mani neuzskata par pieaugušu. Kaut kādas mokošas, sarežģītas, neizteiktas attiecības.
[.. ]
Kā es baidos no bērēm! Pat kad mēs bērējām vecomammu, bija šausmīgi. Un nevis tādēļ, ka viņa ir nomirusi, bet tādēļ, ka apkārt bija cilvēki, kas pauda jūtas. Es nevaru skatīties uz cilvēkiem, kas izpauž jūtas. Pat neviltoti. Tas ir pāri maniem spēkiem - kad man tuvi cilvēki pauž jūtas.

1970. gada 15. novembrī
Un tā, ir vērts atcerēties - 70. gada 12. novembrī es atmetu smēķēšanu.

1971. gada 1. janvāri
Nodzīvoju nedēļu. Nodzīvoju kaut kā bezjēdzīgi.

1971. gada 24. aprīlī
Ai, kā gribas filmēt! Kas tā par valsti, kas ar mani pat nopelnīt negrib?

1971. gada 14. augustā
Aktieri ir muļķi. Savu mūžu ne reizi neesmu sastapis gudru aktieri. Ne reizi! Ir bijuši labi, ļauni, patmīlīgi, pieticīgi, bet gudri - nekad, ne reizi. Esmu redzējis vienu gudru aktieri - Bergmana “Zemeņu laukā”, un arī tas izrādījās režisors.

1972. gada 2. aprīlī
Šodien vēlu vakarā paskatījos debesīs un ieraudzīju zvaigznes... Man radās sajūta, ka redzu tās pirmo reizi. Es biju satriekts. Zvaigznes atstāja uz mani satriecošu iespaidu.
Vakarā. Aizrāvies ar dzenu. Pašreiz lasu kādu disertāciju vai vienkārši pētījumu par koānu. Ļoti interesanti.

1972. gada 9. jūnijā
Es domāju par vienu - ātrāk atdot parādus, samainīt dzīvokli un uzcelt māju, citādi būs slikti.

1973. gada 24. janvārī
Jāatrod un jāizstrādā princips, kā varētu iedarboties uz skatītāju individuāli, tas ir tā, lai totālais attēls kļūtu privāts. To vajag, man šķiet, lūk, kā - parādīt pēc iespējas mazāk, un pēc šī mazākā skatītājam pašam sev jārada priekšstats par pārējo veselumu. Manuprāt, tādā veidā jābūvē kino tēls. Un, runājot par simboliku, simbols kino ir tas, kas simbolizē dabas, realitātes stāvokli.
Bet runa nav par detaļu! Bet par apslēpto!

1973. gada 27. janvārī
Vai tad tas nav ārprātīgi, vai tas nav noziegums, ka režisors, kuru Itālijas presē dēvē par ģeniālu, sēž bez darba? Bet man, godīgi sakot, liekas, ka tādējādi atriebjas viduvējības, kas izsitušies vadībā. Jo viduvējības taču neieredz māksliniekus, bet mūsu vara viscaur sastāv no viduvējībām.

1973. gada 29. janvārī
Laiks saprast, ka tu nevienam neesi vajadzīgs. Un tam atbilstoši uzvesties. Jābūt augstāk par to visu, es tomēr esmu Tarkovskis, bet Tarkovskis ir viens, atšķirībā no Gerasimoviem, kuru skaits ir bezgalīgs.

1973. gada 16. februārī
Neatceros, vai rakstīju šajā burtnīcā par spiritisku sarunu ar Pasternaku, pareizāk sakot, viņa dvēseli. Slinkums pārlasīt.
Viņš, atbildot uz manu jautājumu: “Cik filmu es vēl uzņemšu?” - teica: “Četras.”
Es: “Tik maz?”
Pasternaks: “Toties labas.”
Vienu no šīm četrām es jau esmu uzņēmis. Vai to var nosaukt par labu? Katrā ziņā, es to mīlu.

1973. gada 18. februārī
Es vēl neesmu redzējis ainu - nevienu - aktieru izpildījumā, kurā nebūtu vienas un tās pašas kļūdas: vispirms “novērtēt”, pēc tam padomāt, un tikai pēc tam - vēl pateikt. Briesmīga, pretdabiska stiepšana, bez domas, bez stāvokļa, nespēja domāt nepārtraukti un izrunāt vārdus domas dēļ, nevis pašu vārdu dēļ. Tāds secīgums tā vietā, lai vienlaikus būtu vārds, rīcība, doma un dvēseles stāvoklis. Visu kopā to sauc par krievu aktierskolu, šķiet. Tajā ir visdziļākā kļūda, nepatiesība un melīgums.

1973. gada 7. novembrī
Steidzos, lai pierakstītu ļoti svarīgu domu, - bet nepaspēju. Aizmirsu...
Kāpēc visi grib no manis iztaisīt svēto? Ak, dievs! Ak, dievs! Es gribu rīkoties. Nepārvērtiet mani svētajā.

1973. gada 5. decembrī
Konstitūcijas diena. Televīzijā nepārtraukti rāda sajūsmināšanos sakarā ar rūpniecības, lauksaimniecības un starptautiskās politikas sasniegumiem. Bet pārtika nez kādēļ (?) kļūst dārgāka. Ikri, zivis, apavi. Acīmredzot, jo lielāki mūsu panākumi, jo sliktāk mums jādzīvo. Nu, bet velns ar viņu.

1974. gada 3. janvārī
Anketa. 1974. gads
Jūsu mīļākā ainava dzīvē: vasara, rītausma, migla Gadalaiks: rudens, sauss, saulains Mūzika: Bahs “Jāņa pasija”
Krievu proza, romāns, stāsts: “Noziegums un sods”, “Ivana Iļjiča nāve”
Aizrobežu proza, romāns: Tomass Manns “Doktors Fausts” Krievu novele: Buņins “Saulesdūriens”
Aizrobežu novele: Tomass Manns “Tonio Krēgers”, Mopasāns
Mīļākā krāsa: zaļa
Dzejnieks: Puškins
Krievu režisors: ? nav
Aizrobežu: Bresons
Vai jūs mīlat bērnus: Ļoti!
Ko nozīmē sievietes organika: pakļautībā, pazemojumā mīlestības dēļ Vīrieša: daiļradē Sievietes krāsa: ruda!
Mīļākais apģērbs: -
Mīļākais laikmets: -

1974. gada 16. maijā
Šķiet, ar Larisu viss beidzies. Kā ar Tjapu? [1. Tjapa, Tjapuss - Andreja Tarkovska dēla Andreja iesauka ģimenē.] Šausmas.

1974. gada 27. jūnijā
Šonakt redzēju sapni: it kā es būtu nomiris, bet redzu, pareizāk sakot, jūtu, kas notiek ap mani. Jūtu, ka blakus ir Lara, vēl kāds no draugiem. Jūtu, ka esmu bezspēcīgs, bez gribas un spēju tikai būt par savas nāves, sava līķa liecinieku. Bet galvenais - ka šajā sapnī piedzīvoju jau aizmirstu, sen nebijušu sajūtu, - ka tas nav sapnis, bet īstenība. Šī sajūta ir tik stipra, ka dvēselē saceļas skumju vilnis, žēlums pret sevi, un rodas dīvaina attieksme pret savu dzīvi, tādas kā estētiskas jūtas. Kad pats sev jūti līdzi tā, it kā tavas bēdas būtu svešas, ka tu pats no malas uz tām skaties un novērtē tās, ka tu atrodies pāri savas augstākās dzīves robežām. It kā mana iepriekšējā dzīve būtu bērna dzīve, kuram nav pieredzes, kurš ir neaizsargāts. Laiks pārstāj pastāvēt, bailes. Nemirstības sajūta. Es redzēju vietu (no augšas, kaut kur no griestiem), kur novieto postamentu zārkam. Cilvēkus, kas rosās sakarā ar manu nāvi. Pēc tam es augšāmcēlos, bet neviens nebrīnījās. Visi gāja uz pirti, bet mani tur neielaida... nebija biļetes. Es sameloju, ka esmu pirtnieks, taču izrādījās, ka man nav apliecības. Bet tas jau bija vienkārši sapnis, un es zināju, ka tas ir sapnis. Šis sapnis par nāvi jau otro reizi. Un katru reizi - galējas brīvības un aizsardzības nevajadzības sajūta. Ko tas varētu nozīmēt?
Bergmana intervija “Playboy”, kur viņš mani uzskata par labāko mūsdienu režisoru.

1976. gada 31. jūlijs
Gandrīz pusnakts.
Aizbraukt uz laukiem... Rakstīt... Par ko? Par četrām filmām, kuras, pēc tavām domām, galu galā kļūs absolūti slavenas? Netalantīgi. Teātris... Tupēt Maskavā un pazemoties? Grāmata? Proza? Bet maize? Scenāriji? Jā. Un atiet malā?
Visapkārt meli, nepatiesība un bojāeja... Nabaga Krievija!

1978. gada 9. aprīlī
Man ir infarkts.

1978. gada 23. decembrī
Baidos no nākotnes: no ķīniešiem, kataklizmām, apokaliptiskiem satricinājumiem. Baidos par bērniem, Larisu. Dievs, dod spēkus un ticību nākotnei, dod nākotni, lai var Tevi slavēt. Man! Es taču arī gribu piedalīties!

1978. gada 31. decembrī
Tuvojas Jaunais gads. Pagājis vēl viens šausmīgs gads. Veikalos nekā nav. Rjazaņā sviests uz kartītēm: 300 gr. cilvēkam mēnesī. Dzīvot kļūst neiespējami.

1979. gada 21. janvārī
Visu laiku pārliecinos, ka dzīvoju nepareizi. Un viss, ko daru - viss ir meli. Pat kad gribu darīt ko labu, liekas, ka tādēļ, lai izliktos labāks.
Pārlasīju Kastaņedu: “Dona Huana mācības”. Lieliska grāmata! Un ļoti patiesa, jo 1) pasaule nepavisam nav tāda, kāda tā mums liekas, un 2) tā noteiktos apstākļos pilnībā var izmainīties.

1979. gada 10. februārī
Tas nepavisam nenozīmē, ka es būtu augstās domās par savām filmām. Man tās nepatīk - tajās ir daudz niekošanās, daudz pārejoša, melīga. Vienkārši citi filmas taisa vēl daudzreiz sliktāk. Varbūt lepnība? Varbūt. Bet vispirms tā ir patiesība.
Ir liela laime - sajust Dieva klātbūtni.

1979. gada 2. jūnijā
Runājot par to, kur es saskatu savu aicinājumu, lai sasniegtu absolūtu, cenšoties celt savas meistarības līmeni.

1979. gada 31. jūlijā
Šodien bija pirmā nodarbība ar Enriku - transcendentālā meditācija. Rīt - individuālā nodarbība. Pavisam ir četras nodarbības. Pirmajā skolniekam jāuzdāvina (jāpateicas) skolotājam ziedu pušķis, divi saldi augļi un balta drēbe - salvete, lakatiņš.

1979. gada 22. oktobrī
Ak, Dievs! Kādas nāves skumjas... Līdz nelabumam, līdz cilpai.
Es jūtos tik vientuļš... Un arī Larisas nav, un nesaprot arī viņa mani, es neesmu vajadzīgs nevienam. Man ir viens pats Tjapa, un arī viņam es nebūšu vajadzīgs. Esmu viens. Pavisam viens. Es sajūtu šo šausmīgo nāvējošo vientulību, un šī sajūta kļūst vēl šausmīgāka, kad sāc saprast, ka vientulība ir nāve. Mani visi ir nodevuši vai nodod.
Esmu viens... Atveras visas manas dvēseles poras, un tā paliek neaizsargāta, jo tajās sāk iespiesties nāve. Man ir bail. Cik šausmīgi ir būt vienam. Tikai Tjapuss. Es negribu dzīvot. Es baidos, ka es nespēju dzīvot.

1979. gada 24. decembrī
Es zinu, ka esmu tālu no pilnības, pat vēl vairāk - ka esmu iestidzis grēkos un nepilnībā, es nezinu, kā cīnīties ar savu niecību. Man ir grūti kaut ko pateikt par savu nākamo dzīvi; es pārāk esmu iepinies savā pašreizējā dzīvē.
Es zinu tikai vienu - ka tā dzīvot, kā esmu dzīvojis līdz šim, strādājot niecīgi maz, bezgalīgi izjūtot negatīvas emocijas, kas nepalīdz, bet tieši otrādi, iznīcina dzīves veseluma izjūtu, kas nepieciešama darbam - kaut vai tikai uz kādu laiku, - tā nevar vairs dzīvot. Es baidos no tādas dzīves. Man nav palicis tik daudz, ko dzīvot, lai es varētu tā izniekot savu laiku!

1980. gada 8. februārī
Tonino tālruņa sarunā interesējās, vai es domāju par “Nostalģiju”...
Nē, nedomāju: es nevaru strādāt, nebūdams ne par ko pārliecināts.
Bet strādāt jau sen vajag! Ai, kā vajag!
Bet es ticu! Ticu tam, ka Dievs mani neatstās...

1980. gada 3./4. jūnijā
Intervija ar Rondi, kurš sauc mani par ģēniju un salīdzina ar Danti. Man joprojām šķiet, ka viņš joko, taču viņš it kā runā nopietni.

1980. gada 9. jūnijā
Es visu laiku rakstu dienasgrāmatā kaut kādus niekus, bet jēdzīgas domas, kas reizēm gadās, aizmirstu. [.. ] Pagājušo nakti redzēju sapni: it kā es esmu Maskavā, šķiet, uz Poļankas ielas, kas pilna mašīnām un cilvēkiem, pilsētas drūzmā, un ieraugu govi, brīnišķīgu, tumšās šokolādes krāsā, ar Izīdas galvu, ar ragiem kā nomērītiem un dziļām cilvēciskām acīm. Viņa pienāca pie manis, es viņu paglaudīju, un viņa, pārgājusi ielu, aizgāja gar trotuāru. Līdz pat šim brīdim atceros viņas smaržu, kas palika man plaukstā: asu, maigu, mājīgu. Dzīves un laimes smaržu.

1980. gada 10. jūnijā
Pagājušajā naktī man rādījās sapnī, ka es it kā esmu pamodies svešā vietā, uz zemes, kur es gulēju blakus mammai. Kaut kāda nepazīstama lauku ainava. Es piegāju pie strauta un nomazgājos. Es pilnīgi nesaprotu, kā esmu tur gadījies. Bet mamma saka, ka es iepriekšējā vakarā esot par daudz iedzēris un tādēļ neatceros, kā šeit esmu nonācis. Dīvains sapnis...
Vai tikai nav par manu nāvi? Ak, Dievs, palīdzi!

1980. gada 21. jūnijs
Skatījos Kasavītisa filmu “Ķīniešu bukmeikera slepkavība”. Jūtams ķēriens, (rokraksts), protams, taču līdz asarām žēl viņa. Man žēl viņu, labāko: gan Antonioni, gan Fellīni, gan Rozi - viņi, protams, pavisam nav tādi, kādi izskatās no attāluma.

1980. gada 26./27. jūlijā
Toskans di Plantjē stāstīja šausmīgas lietas par Andronu [2. Androns - krievu kinorežisors Androns Mihalkovs- Končalovskis.], viņa ceļu cauri sievietēm, par viņa zvērestiem draudzībā ar mani (?!) tādēļ, lai atstātu iespaidu. Viņš krāpis visus, sakot, ka ir disidents, un rādījis “aizliegto” filmu - divas daļas no “Sibiriādes”. Ak kungs, kāds nelietis!

1981. gada 25. martā
Vakar režisoru kursos uz nodarbību ieradās trīs režisori no divpadsmit. Nolēmu vairs viņiem lekcijas nelasīt. Vakarā biju Tagankas teātrī. “Meistars un Margarita”. Šausmīgi. Un neviena aktiera.

1981. gada 14. jūnijā
Atkal strīds ar Larisu. Tā nevar dzīvot. [..] Mana dzīve tomēr nav izdevusies: māju man pēc būtības nav. Ir bariņš cilvēku, kas ir cits citam sveši, nesaprot cits citu.
Tas nebija nejauši, ka Larisa teica - es esot svešs. Kā es gribēju, lai mums būtu mājas, un arī centos, lai būtu: taču viss velti.
Katrs vilka uz savu pusi kā pazīstamajā fabulā par gulbi, vēzi un līdaku.
Es jūtos galīgi svešs šajā šķūnī, kur nevienam neesmu vajadzīgs. Varbūt tādēļ arī ir vērts izdarīt zināmu piepūli.

1981. gada 10. jūlijā
Šodien vēl viens brīnums. Tomēr ar mani reizēm notiek dīvaini un brīnišķīgi brīnumi. Es šodien biju kapsētā, pie mammas kapa. Šaurs nožogojums, mazs soliņš, vienkārša plāksne, koka krusts. Zemeņu lapiņu ūsas. Lūdzu Dievu, raudāju, pažēlojos mammai, lūdzu viņai palūgt, aizstāvēt mani...
Patiešām, dzīve ir kļuvusi pilnīgi neizturama. Un ja nebūtu Andrjušas, doma par nāvi būtu vienīgā iespējamā. Atvadoties no mammas, norāvu zemenes lapiņu no viņas kapa. Tiesa, kamēr braucu mājās, novīta. Ieliku karstā ūdenī. Lapiņa atdzīvojās. Un ap sirdi kļuva mierīgāk un tīrāk. Pēkšņi zvans no Romas. Normans. 20. brauc itāļi. Protams, tā ir mamma. Es arī nešaubījos ne mirkli. Mīļā, labā... Vienīgā būtne, izņemot Dievu, kas mani mīl. Viņa mani dzirdēja un palūdza. Varbūt viņai šoreiz nevajadzēja pazemoties, lai palīdzētu savam vieglprātīgajam, vientuļajam dēlam. Mana mīļā... Paldies tev. Esmu tik vainīgs tavā priekšā.

1981. gada 18. augustā
Es nedzīvoju. Jau daudzus mēnešus es gaidu. Gaidu... Gaidu... Dievs, palīdzi!

1981. gada 23. augustā
Kādēļ man ir tik slikti? No kā tādas skumjas? Agrāk es vismaz sapņus redzēju un saskatīju tajos kaut kādu cerību. Bet tagad es arī sapņus neredzu. Šausmīgi, cik šausmīgi ir dzīvot!
Ak, Dievs, kāds izmisums! Nekad neesmu juties tik vientuļš.

1981. gada 27. septembrī
Mazliet paārstēju Larai roku un kāju (viņa divreiz nokrita). Ja var ticēt Larai un Olgai, man piemīt kaut kādas spējas, kaut kas līdzīgs tām, kas Džūnai [3. Džūna - Jevgēnija Davitašvili, dzejniece, savulaik ārkārtīgi populāra dziedniece.]. Taču lauku es sajūtu vāji, kā vāju gaisa pretestību, tikai ar citu blīvumu.
Šodien noguru. Vienam ir grūti. Nomocījos ar to lieveni pirtij. Šodien man uz galvas no jumta uzkrita āmurs. Bija sāpīgi.

1981. gada 3. novembrī
Ak, Dievs, kā dzīvot tālāk? Jāizpērk mantas no lombarda, bet naudas nav un nav, no kurienes ņemt. Bet parāds lombardā - ap diviem tūkstošiem rubļu.

1981. gada 13. novembrī
Pēdējos gadus (vienu, divus) es dzīvoju kā uz čemodāniem. Es kaut ko gaidu. Kaut kādus brīnišķīgus notikumus, kas manā liktenī visu izmainīs. Un es zinu, ka šī gaidīšana ir veltīga. Esmu par to pārliecināts.
Viens no maniem galvenajiem trūkumiem - neiecietība.

1982. gada 7. janvārī
Dato Eristavi iedeva man Rozenberga grāmatas kserokopiju - “Budisma filozofijas problēmas”, sāku lasīt. Runājot par “Stalkeru”, Dato teica: “Un tā nav filma, tā ir mācība.” Pēc tam, pareizāk sakot, iepriekš viņš, pētot manu lauku, teica, ka es esot atnācējs. Gribēdams teikt, ka es pagātnē esmu bijis no turienes. No ārpuses. Jāuzzina precīzāk, ko viņš īsti ar to domāja.

1982. gada 13. februārī
Kāpēc es jūtos tik vientuļš? Protams, pirmkārt, tāpēc, ka es patiešām esmu vientuļš. Un vienmēr esmu bijis. Un būšu. Būtu tā kā laiks zināt un to neaizmirst.
Slimība. Temperatūra. Sapņi, kas pāriet nomodā, un nomods, un sapņi. Sapņu reālums...
Pārlasu Hesi. Cik daudz man ar viņu kopīga.

1982. gada 18. martā
Es sajūtu Buņinā brāli - gan šajā nostalģijā, gan šajā cerībā, gan šajā stingrajā prasīgumā, ko tuvredzīgi cilvēki sauc par žultainumu.

1982. gada 15. aprīlī
ANDREJ, NEBAIDIES NE NO KĀ! TU ESI STIPRS UN VARI VISU.

1982. gada 27. aprīlī
Es atceros, savulaik nelaiķis Landaus ļoti aizdomājās, kad uz manu jautājumu, vai viņš tic Dievam vai nē, bija atbildējis noliedzoši. Tas bija Krimā, šķiet, pludmalē. Vēl pirms tās katastrofas (Koktebelē). Viņš ilgi klusēja, bet pēc tam pateica, ka jā, laikam gan tic. Es biju jauns, pilns cerību, spīdēja saule, šalca jūra un kliedza kaijas... Sen tas bija. Es pat neatceros, ar ko biju Dienvidos, kad, kur tieši?

1982. gada 29. aprīlī
Šodien redzēju sapnī Brežņevu, kas ļoti labvēlīgi ar mani sarunājās. Dio Mio!

1982. gada 11. jūnijā
Vienvārdsakot, mākslas jēga ir meklēt Dievu cilvēkā. Ceļa meklēšanā cilvēkam. Es pilnīgi nepieņemu mūsdienu mākslu. Tas ir, mākslu vai kaut ko, kas pretendē tāda būt. Un tādēļ, ka tai trūkst garīguma. Tā no Dievišķās būtības meklējumiem pārvērtusies par metodes demonstrēšanu.

1982. gada 15. jūnijā
Piektdien nomira Toļa Soloņicins [4. Anatolijs Soloņicins - krievu aktieris, kas filmējies četrās Tarkovska filmās.]. Saka, viņam jau bijis daudz labāk, audzēji izzuduši, bet kļuvis slikti ar sirdi. Izsaukuši ātros, viņam iešpricēts. Neuzmanīgie ārsti skaļi apsprieduši viņa slimību blakus istabā. Viņš dzirdējis. Sācis raudāt. Nabaga Toļa! Naktī sapnī redzēju Staļinu. Jauneklīgu, melniem matiem. Es runāju ar viņu par to, cik svarīgi ir būt uzticīgam tradīcijām.
Mani bija pārņēmusi sajūsma - pavalstnieciska - un bailes. Pamodos, nomazgājos un apgūlos vēl uz piecām minūtēm. Aizmigu - un man sapnī parādījās ciems (Mjasnoje [5. Mjasnoje - ciems Maskavas apgabalā (tagad - Mihneva), kur atradās Tarkovska vasarnīca.]) un smagas, drūmas un bīstamas tumši violetas debesis. Dīvaini apgaismotas un šausmīgas. Pēkšņi es sapratu, ka tā ir atombumbas sēne uz debesu fona, bet nevis ausma. Kļuva arvien karstāk un karstāk, es atskatījos: cilvēku pūlis panikā skatījās atpakaļ uz debesīm un skrēja kaut kur sāņus. Es gandrīz metos visiem pakaļ, taču apstājos. “Uz kurieni skriet? Kāpēc?” Vienalga, jau bija par vēlu. Un šis pūlis... Panika... Labāk palikt uz vietas un nomirt bez šī satraukuma. Ak, dievs, cik tas bija šausmīgi!

1982. gada 14. novembrī
Andropovs... Bijām vēstniecībā, izrādījām pēdējo godu. Bija redzams, ka būs Andropovs. Ja tā, viņam jābūt programmai, bet nevis vienkārši varas kārei. Ja tās nav, tad viņa priekšā viss sāks brukt kopā, tā ka nebūs ar ko maksāt ne par politiku, ne par maizi. Pašreiz katra dzīves diena pa vecam - slīdēšana bezdibenī. A. to nevar nezināt.

1983. gada 4. maijā
Lasu vēdu zinātnes skaidrojumu - A.Č. Bhaktivedanta Svami Prabhupada. Apbrīnojami!

1983. gada 25. maijā
Ļoti slikta diena. Smagas domas. Bailes... Esmu pagalam... Man neiznāk dzīvot ne Krievijā, ne šeit... 31. jālido uz Milānu, lai satiktos ar Abado. Zvanīja Iza no Berlīnes, viņi grib nopirkt “Hofmaniānu”. Prasu 50 tūkstošus dolāru. Vai nav par maz? Maskavā palaistas baumas, ka es Kannās esot izgāzies. Tas ir pēdējais piliens, goda vārds...

1984. gada 27. oktobrī
Vēstules melnraksts Miterānam.
“Augsti godātais Prezidenta kungs!
Galēja nelaime liek man vērsties pie Jums pēc palīdzības.
Tā ir gadījies, un tas ir arī rezultāts konfliktam ar padomju kinematogrāfijas vadību, ka es un mana sieva esam izrādījušies izraidīti no Padomju Savienības.
Es esmu izrādījies baltā vārna - nesaprasts un nevajadzīgs.
Taču pats briesmīgākais mums pašreiz ir pretdabiskā un neizturamā nepieciešamība dzīvot šķirti no saviem bērniem un tuviniekiem. Padomju vadība neļauj viņiem izbraukt no PSRS. Humānie ideāli, kuriem Jūs tik pārliecinoši kalpojat, ir pamats mūsu ticībai, ka Jūs nevarat nesaprast mūsu drāmu, nevarēsiet nejust līdzi mūsu bēdām.
Es un mana sieva vēršamies pie Jums šajā neizturami grūtajā brīdī ar lūgumu palīdzēt mums beidzot, pēc trīs gadu šķiršanās, satikties ar mūsu bērniem un māti, jo dzīve bez viņiem ir smaga, tukša un bezjēdzīga.
Pieņemiet manus dziļas un patiesas cieņas apliecinājumus, Andrejs Tarkovskis,
26. X. 84”

1984. gada 8. novembrī
Šodien redzēju šausmīgi skumīgu sapni. Atkal es redzēju ziemeļu (kā man liekas) ezeru kaut kur Krievijā, rītausmu. Pretējā krastā divi pareizticīgo krievu klosteri ar neparasti skaistām baznīcām un sienām. Un man kļuva tik skumji! Tik sāpīgi!

1985. gada 19. janvārī
Vakar biju veikalos un ar pretīgumu meklēju apģērbu, lai būtu ko uzvilkt, braucot uz Stokholmu. Par laimi, neko nenopirku.

1985. gada 12. martā
Vakar pazvanīja no Berlīnes Larisa un pateica, ka nomiris Čerņenko. Viņa vietā tagad - Gorbačovs. Gorbačovs - tas ir uz ilgu laiku. Un ja viņam ir tāda pati tendence uz nelietību, mēs esam pagalam.
Zviedri - skaisti un dumji.

1985. gada 28. jūlijs
Ar Tjapu daudz izdarīts: Larisa satikās ar Miterānu, un tas apsolīja palīdzēt. Villijs Brants arī. Īslandes ārlietu ministrs - arī. Un Andreoti. Taču pagaidām nekā jauna nav, Gorbačovs uzvedas kā Andropovs. Kā cienīgs viņa sekotājs. Klīst baumas, ka atkal laidīs ārā ebrejus. Vai arī tā ir kārtējā kāgebistu dezinformācija? Pagaidām grūti pateikt.

1985. gada 8. septembris
Grūti. Noguris. Vairs nevaru bez Andrjušas. Dzīvot negribas.

1985. gada 30. novembris
Slims. Nācās iztaisīt vispārējo asins analīzi un plaušu rentgenu. Rezultāti pagaidām nav zināmi.
Iztaisīts rentgens. Kreisajā plaušā tumšums. Vai nu plaušu iekaisums vai kaut kas sliktāks. Ārsts aizsūtīja uzņēmumus uz konsultāciju. Vakar klepoju asinis. Šodien arī, taču mazāk.

1985. gada 10. decembrī
Veltījums: “Veltīts manam dēliņam Andrjuškam, kuram tā liek ciest.”
Jo vecāks es kļūstu, jo lielāka mīkla man kļūst cilvēks. Viņš it kā izslīd no novērojuma, pareizāk sakot, mana loģika, spriedumu sistēma par viņu sabrūk, un es vairs nespēju izdarīt par viņu secinājumus. No vienas puses, sabrukusi sistēma - tas ir labi.
Bet labi, kad brūk daudzas sistēmas, lai paliktu viena, bet, nedod Dievs, pazaudēt visas.
Bet te, šajās dienās, guļot gultā - es nebiju aizmidzis! - pēkšņi skaidri redzēju no iekšpuses savas plaušas, pareizāk sakot, plaušu daļu un caurumu tur - asiņainu, taču vairs neasiņojošu. Man iepriekš tādu vīziju nav bijis.

1986. gada 10. janvārī
Esmu slimnīcā Parīzē. Jau piecas dienas. Man izdarīja pirmo radio- un ķīmijas terapijas kursu (piecas dienas). Iespaids ir šausmīgs. Pēc 2 - 3 nedēļām būs vēl piecas dienas, un tā vēl četras reizes. Ko tas dos, neviens nezina.
Piezvanīja Marina Vladi (kura palīdz mums kopā ar Leonu Švarcenbergu - ārstu, kurš mani ārstē). Piezvanīja un pateica, ka Voroncovs, sūtnis, viņai teicis, ka Andrjušu laiž ārā burtiski tuvākajās dienās. Vai patiešām nāvīgi jāsaslimst, lai būtu kopā! Tagad, Andrej, vajag dzīvot!

1986. gada 14. janvārī
Šī bija pilnīgi šausmīga nakts. Arī dienā - sāp mugura. Iedzēru zāles. Elpot kļuva grūtāk. Klepus. Virspusējs un sāpīgs.
Šis mans karš ir jāuzvar. (Izdabūt laukā arī Olgu un izveseļoties - kaut vai uz dažiem gadiem, lai varētu uzņemt vēl dažas filmas.) Un par to, ka es to uzvarēšu, nav šaubu. Dievs palīdzēs! Bet mana slimība ir satricinājums, kas palīdzēja dabūt ārā Tjapu un Annu Semjonovnu [8. Anna Semjonovna - Tarkovska sievasmāte.] Es uzvarēšu, jo man nav ko zaudēt, es iešu līdz galam.
Un galvenais - Dievs man palīdzēs. Lai slavēts Tavs Vārds!

1986. gad 19. janvārī
Leons (ar Marinu) uzrakstījuši vēstuli Miterānam, kurš savukārt uzrakstījis vēstuli Gorbačovam ar lūgumu. Gorbačovs licis viņus izlaist nekavējoties. Pagājušajā sestdienā es rakstīju (kad jau bija panākta vienošanās, acīmredzot) vēstuli sūtnim, bet tieši pēc nedēļas viņi jau ir šeit. Neticami.

1986. gada 30. janvārī
Ar kādiem kļūdainiem un aplamiem priekšstatiem par cilvēkiem mēs dzīvojam! (Par francūžiem, nēģeriem, par atsevišķiem subjektiem.) Bet kurš pret mums izturas labāk nekā francūži? Dod pilsonību, dzīvokli, Komiteja vāc līdzekļus un maksā par visu un par klīniku. Bet klīnikā viena nēģeriete - vienkārši eņģelis: smaida, cenšas pakalpot, laipna, mīļa. Mūsu priekšstati ir jāmaina. Mēs neredzam. Bet Dievs redz un māca mīlēt tuvāko. Mīlestība visu pārvar. Un tajā ir Dievs. Bet ja nav mīlestības, viss brūk.
Es pilnīgi neredzu un nesaprotu cilvēkus. Izturos pret viņiem aizspriedumaini un jau no paša sākuma neiecietīgi. Tas garīgi izvārdzina un liek maldīties.

1986. gada 25. februārī
Šodien ir labāk. Iztaisīja rentgenu un apstarošana. Ārsts teica, ka audzējs gan uz galvas, gan krūtīs samazinājies par trim ceturtdaļām. Viņš ir ļoti apmierināts. Lai gan vakar! Šis nelabums, izmisums, nevis sāpes, bet bailes, dzīvnieciskas bailes un cerības trūkums - tas nav izstāstāms, kā šausmīgi sapņi. Bet tas nebija sapnis.

1986. gada 27. februārī
Ļoti slikti.

1986. gada 28. februārī
Ļoti slikti.

1986. gada 31. martā
Es zinu, ka man priekšā ir lēna (pagaidām nav ātra) miršana. Labākajā gadījumā. Un mana ārstēšana ir tikai pagarinājums.

1986. gada 8. aprīlī
Šodien man sirdī liela cerība: nezinu, uz ko, vienkārši uz laimi. Cerība, ka laime ir iespējama. Kopš rīta saule spīd slimnīcas logos. Bet laime nav no tā: lūk, Kungs!

1986. gada 15. decembrī [pēdējais ieraksts]
Visu laiku gultā, nepieceļoties sēdus, un pat grūti iet p/l. Sāpes mugurā un iegurnī (nervi). Kājas nekustīgas. Leons nesaprot - kāpēc šeit sāp. Es domāju, vecais radikulīts, ko saasinājusi ķīmija. Taisa ķīmijas terapiju. Sāp ļoti abas rokas. Arī tā kā neiralģija. Kaut kādi bumbuļi. Ļoti vārgs. Nomiršu?
Ir variants - slimnīca, un ārsts būtu tas, kas mani ārstēja Sarselā.

“Hamlets”?
Ja tagad varētu tikt vaļā:
1. no muguras sāpēm, bet pēc tam
2. sāpēm rokās -
varētu parunāt par atkopšanos pēc ķīmijas terapijas. Bet tagad tam nav spēka. Lūk, kur problēma.
Negatīvs, kurš nez kādēļ ir sagriezts daudzās nejaušās vietās...

RL mājaslapā lasāms Ulda Tīrona raksts par Andreju Tarkovski un grāmatu "“Martiroloģijs: dienasgrāmatas, 1970-1986”