Vai esmu derīgs dzīvošanai?

Daudz ūdeņu aiztecējis kopš dienas, kad ceturtajā klasē mans fiziskās audzināšanas skolotājs, biedrs Vijole, uzrakstīja uz tāfeles: MENS SANA IN CORPORE SANO. Tā latīniski saka, “veselā miesā - vesels gars”. Šādā formā mēs bijām pārmantojuši mūsu romiešu senču klasiskos ideālus. Rumānija vai, pareizāk sakot, Transilvānija, kur es uzaugu, lepojās ar savām latīniskajām saknēm un klasisko mantojumu. Problēma tikai tā, ka biedrs Vijole nepavisam nebija klasisks. Tas bija trekns tirāns, kurš uzskatīja, ka fiziskā audzināšana ir - mūs nokausēt, liekot bezjēdzīgi riņķot pa sporta zāli, pumpēties un drasēt militārā solī. Tērptus nodriskātos šortos - valsts bija nabadzīga, visi improvizēja - viņš mūs nostādīja ierindā un ņēmās komentēt mūsu izskatu. Mani viņš sauca par “skalukāji”, jo es biju tieviņš, bet vēlāk, kad tiku pie brillēm, viņš pievienoja apzīmējumu “četracis”. Tā nu mani pazina kā “skalukāji četraci” - iesauka, kas ārkārtīgi iepriecināja raupjākos klasesbiedrus, kuri nepalaida garām nevienu iespēju pagalmā mani iekaustīt vai nodemonstrēt savu fizisko pārākumu, nogāžot gar zemi.

Godīgi sakot, es biju pārsvarā mens, un drīz vien ieguvu pārliecību, ka pasaule iedalās puišos ar muskuļiem un puišos ar brillēm, bet tie mūžam nesatiksies. Rezultātā es galvenokārt pavadīju laiku lasot, turklāt demonstratīvi nēsāju padusē milzīgu grāmatu, lai uzsvērtu, kam dodu priekšroku. Kad sāka iet drusku par traku, es pasaucu savu pusbrāli, kas trenējās boksā un bija uz kaušanos, un viņš ātri vien pieveica manus ienaidniekus. Viņš piedāvāja pamācīt mani, kā aizstāvēties, taču no tā es augstprātīgi atteicos. Agrīnos pusaudža gadus es pavadīju, nemierīgi soļojot no viena pilsētas gala uz otru ar degunu mākoņos. Es nekad neko neēdu, jo nekad nebiju mājās, savukārt māte strādāja un viņai nepatika gatavot. Kad sajutu izsalkumu, es devos uz tirgu pie Cibinas upes un nogaršoju dažādos sierus, ābolus, bumbierus un ķiršus, izliekoties, ka iepērkos ģimenei. Mums bija arī kuponi, ar kuriem varēja ēst tipogrāfijas darbinieku arodbiedrības ēdnīcā, taču ēdiens tur nemainīgi bija biezputra ar pagalam skrimšļainiem gaļas gabaliņiem, tāpēc es no tās turējos pa gabalu. [..] Laikā, kad es uzaugu, piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā, darbaļaudis sekoja sportam, galvenokārt futbolam, ne tikai tāpēc, ka nekā cita nebija ko darīt, bet arī tāpēc, ka sporta rezultāti bija vienīgie patiesie fakti, ko drukāja avīzes. Viss pārējais bija meli. Kā ikvienai citai komunistu valstij, Rumānijai bija vesels bars sporta varoņu, jo viņi lieliski derēja propagandai ārzemēs. Mēs pienākuma pēc interesējāmies par viņu gaitām, taču tikai futbols izraisīja kaislības. Tās bija kaislības, kas vēl šodien liek man nodrebēt. Reiz man gadījās nogriezties pa aplamo ielu pretī saniknotam futbola fanu pūlim pēc spēles, kur vietējā komanda bija zaudējusi. Tur nu es biju, sīks grāmatu tārpiņš ar brillīti, dzejas grāmata padusē - teicams laupījums. No pūļa dusmām man izdevās paglābties aiz kādām milzīgām viduslaiku durvīm, kas pavērās tieši tad, kad gāju tām garām. Citādi es būtu pagalam. Tālaika futbolfanu pūlim es ideāli iemiesoju visu to, kas mūsu pasaulē bija nepareizi: nesportisks, izstīdzējis prātvēders, kas reiz valdīs pār godīgiem darba cilvēkiem, kuri sūri grūti pelna dienišķo maizīti.

Reizēm es izmantoju pilsētas baseinu, jo man patika vientuļi papeldēt šurpu turpu, taču pārstāju uz turieni iet, kad uz baseinu sāka nākt daži mani klasesbiedri. Nekāds sportists es nebiju, taču biju izcils staigātājs. Tāpat arī loloju nenoteiktu vēlmi kļūt nemirstīgam. Rumānija bija slavena ar savu maģisko substanci, kuras nosaukums bija Gerovital; to bija sintezējusi doktore Ana Aslane. Dakteres Aslanes zāles un klīnika piesaistīja tūkstošiem bagātu rietumnieku, kas gribēja dzīvot mūžīgi. Varbūt kāds no šiem mūžīgās jaunības avota meklētājiem arī zināja, ka mūsu pasakas, sevišķi jau Transilvānijā, ir pilnas ar norādēm uz īpašām zālītēm un maģiskiem ūdeņiem, no kuriem smelties mūžīgu dzīvošanu. Katrā ziņā viņi bija dzirdējuši par mūsu Drakulu, kurš ar savu vitalitāti bija pasaulslavens. Daži no viņiem, jādomā, uzskatīja, ka tad, ja Gerovital nederēs, varētu pievērsties asiņu dzeršanai. Īsti nezinu, kāds nemirstībai sakars ar sportisko formu, taču, skaidrs, katram patiktu būt pietiekami labā formā, lai nemirtu nekad. Vismaz tā man šķiet, kad redzu, kādas pūles mani laikabiedri veltī savas mirstīgās čaulas aprūpei.

Biju patīkami pārsteigts, kad, ierodoties Rietumos, redzēju no plakātiem smaidām brīnišķīgi iedegušus, lieliski noformētus milzu indivīdus, kas man piedāvāja dažādas baudas, tai skaitā alkoholu un cigaretes. Tās tomēr bija īpašas būtnes, kas nepavisam neatgādināja reālos Detroitas iedzīvotājus, kuru vidū biju nokļuvis. Detroitiešiem bija smagnēji, labi baroti Vidējo Rietumu ķermeņi, kuru pirmsākumi pa lielākai daļai bija meklējami Austrumeiropas un Vācijas miestiņu cūku pielūdzēju vidū. Viņi bija pamatīgāk būvēti un garāki nekā vairums ļaužu, kādus līdz šim biju pazinis, un viņu vidū es jutos vēl kārnāks nekā starp vāji barotajiem rumāņiem. Likās, ka ierodoties savā jaunajā patvēruma zemē, biju zaudējis kādus četrus centimetrus garumā. Eiropā es biju visnotaļ vidējais - kā garumā, tā svarā, taču te, Jaunās Pasaules spēcīgo iedzīvotāju vidū mana vidējība bija sarukusi līdz niecībai. Tagad es biju skalukājis četracis knislis. Kad 1970. gadā pārcēlos uz Kaliforniju, es atklāju, ka tur daudzi uzskata savus ķermeņus par neatlaidīgas uzmanības objektiem, kuru apkope izslēdz jebko citu. Kalifornijā valdīja jaunības kults. Un ne jau kuras katras jaunības, bet to zeltaini mitoloģisko jauno ķermeņu kults, kuru nevainojamais pulējums mirdzēja pludmalēs. Es redzēju perfekti zeltainus jauneklīgus ķermeņus, kas manu acu priekšā nodarbojās ar aerobisku ekshibicionismu, un kārtējo reizi sajutos neadekvāts.

Vēlēdamies papildināt savu garīgo bagāžu, kā arī iegūt kādu muskuli, es pieteicos jogas kursā, kur garīgo un fizisko varēja dabūt par vienu cenu. Es pārtraucu ēst gaļu un tūliņ pat sajutos nesalīdzināmi pārāks par iepriekšējo sevi. (Pie tam tas bija lētākais ēšanas veids, ņemot vērā, ka man nebija naudas.) Kādu laiku es slīdēju pa pasauli uz sava apskaidrības un neattīrīto rīsu paklāja, taču drīz vien mani sāka nomākt gliemeža tempi, ar kādiem uzlabojās mans fiziskais veidols. Kliņģera poza, kādā savijos ik rītus, nez kāpēc man izraisīja reiboņus.

Es izstājos un attīstīju pats savu jogu, kas sastāvēja no četriem elementiem 1) staigāšana, 2) flirtēšana, 3) sekss, 4) paššaustīšanās. Šos četrus es vairākus gadus neatlaidīgi piekopu ik dienas. No staigāšanas bija nepārprotams labums: tā stimulēja prātu, ļāva man nokļūt interesantās vietās, deva visam ķermenim mērķi, kas ļāva tam saplūst vienotībā ar zemi; flirtēšana, lai arī neprasīja nekādu piepūli, tomēr nozīmēja pamatīgu enerģijas patēriņu un nedalītu uzmanību, kad es koncentrējos, lai pārraidītu visu sava jauneklīgi trīsošā ķermeņa vitalitāti kārtējai svešiniecei, kas sēdēja kafejnīcā man pretī ar sanskrita dzejas grāmatu garajos, bālajos pianistes pirkstos: katram muskulim bija jādarbojas neuzkrītoši, bet mērķtiecīgi. Sekss, kas bija vai nu sekmīga flirta vai dažādos virzienos raidītu fantāziju rezultāts, deva visnozīmīgākos aerobos labumus no visiem manas programmas elementiem: tas trenēja ķermeni, vienlaikus atbrīvojot to no negatīvās enerģijas, kā arī piešķīra transcendentālu dimensiju fizisko kustību repertuāram. Paššaustīšanās, kas dažkārt sekoja seksa enerģiskajai ekstāzei, palīdzēja atvilkt ķermeni atpakaļ no tālumiem, kādos to bija aizsviedis sekss; kaut arī reizēm sāpēja (es runāju par psiholoģiskām sāpēm - pātagu, atšķirībā no dažiem paziņām, es nekad neesmu lietojis!), tā bija nepieciešama, lai atvilktu elpu. Septiņdesmitos gadus es pabeidzu ļoti labā formā. Ap šo laiku jau bija nākušas un gājušas vairākas fitnesa modes - daži paņēmieni man šķita intriģējoši, citi - uz vājprāta robežas. Māte man atsūtīja pašu pirmo Džeinas Fondas fitnesa video, tikko tāds vispār bija parādījies. Nezinu, kāpēc. Viņai nebija ne mazākā pamata uzskatīt, ka es par sevi nerūpējos: es to darīju. Nu, bet zināms, kādas ir mātes: viņa iztēlojās, kā es caurām naktīm nodarbojos ar seksu un narkotikām, gluži tāpat kā visa mana paaudze. Tā arī bija, taču vienlaikus es arī rūpējos par sevi. Varbūt viņai šķita, ka Džeina Fonda mani iedvesmos uz naudas taisīšanu. Skaties, māte man pauda ar savu sūtījumu, te tev ir sieviete, kuras politiskie uzskati ir tikpat dīvaini kā tavējie, taču viņa, redz, ir formā un bagāta. Iespējams, māte arī uzskatīja, ka vīrietis mani nemūžam neiedvesmos uz fiziskām aktivitātēm. Jāsaka, no tā video man nekāda liela labuma nebija, tāpat kā no Džeinas Fondas. Vēlāk, kad uzzināju, ka viņa bijusi pieredzes bagāta bulīmiķe, kamēr es sekoju savai četru soļu programmai, es jutos jo vairāk gandarīts, ka mana metode ir pārāka.

Taču skriet es sāku. Desmit gadus vēlāk. Nu jau bija astoņdesmitie gadi un šis tas bija mainījies gan pasaulē, gan manī pašā. Tā bija pasaule, kurā piepeši bija kļuvis bīstami flirtēt. Gandrīz tikpat bīstami kā stopot. Jo tevi varēja paņemt mašīnā, piemēram, kāds Džefrijs Dāmers. Vai viņa sieviešu dzimuma līdziniece. Man personīgi neko nesimpatizēja jaunais, piesardzīgais republikāņu laikmets, tomēr es mazliet piebremzēju. Es daudz vairāk sēdēju pie rakstāmmašīnas, nevis migrēju no kafejnīcas uz kafejnīcu ar piezīmju burtnīcu un pildspalvu. Es arī biju pievērsies ģimenes un bērnu lietai, kas ir diezgan sēdošs un ap ēdienu centrēts pasākums. Un visam pa virsu man vajadzēja pelnīt naudu, kas arī ir (pārsvarā) visai statiska nodarbe.

Tā pagāja gadi, līdz kādu dienu es piecēlos no rakstāmgalda un konstatēju, ka esmu norijis rakstāmmašīnu. Tas ir, ap vidukli man bija uzradies miesas klucis, kas pēc izmēriem tieši atbilda rakstāmmašīnai. Mani bērni, kas bija uzauguši ļoti strauji un aktīvi, rādīja ar pirkstiem uz manu miesas Olivetti un ķiķināja. Bērni tā mēdz.

Es sāku spriņģot pa Odubonparku Ņūorleānā, kur tagad dzīvojām. Pilnīgi atsakos, es sev teicu, kļūt resns un izskatīties pēc ļūļaka. (Uz pakauša man pie tam veidojās kaut kāds plikums.) Tāpat es arī atteicos padoties tautas gudrībai, ka vecākiem jāsāk izskatīties pēc mucām ap to laiku, kad bērni iegūst amforu apveidus. Abi mani dēli bija atlētiski, teicamā formā un mīlēja sportu: abi cīnījās par melno jostu karatē, spēlēja basketbolu, beisbolu un futbolu. Taču vienlaikus viņi arī ļoti labi mācījās, līdz ar to, paldies Dievam, bija īsteni amerikāņi! Viņos nebija nekādas robežšķirtnes starp muskuļiem un brillēm - viņiem bija abi divi.

Skrēju gandrīz mēnesi, līdz beidzot izdevās pilnībā atbrīvoties no miesas Olivetti. (Pārdevu arī mehānisko un iegādājos datoru.) Potītes vaina pielika skriešanai pāragru punktu, taču es būtu pārstājis šā vai tā. Es vienkārši biju filozofiski nepiemērots skriešanai. Kāda balss manas apziņas dzīlēs brīdināja mani nespēlēties ar būtisku pašaizsardzības mehānismu, kas paredzēts brīžiem, kad tevi vajā pletnēm bruņojušies kazaki. Skriešana man bija ierakstīta gēnos kā dabiska reakcija uz pogromiem, antisemītiem, ļaudīm formas tērpos un zemniekiem. Bija aplam to trivializēt. Skriešana skriešanas pēc, nevis bēgot no kaut kā vai no kāda bija zaimošana.

Nākamos dažus mēnešus pavadīju cita formas uzturēšanas paņēmiena meklējumos. Blenzu spoži apgaismotajos fitnesa zāļu logos, kur labi pārtikuši vidusšķiras japiji pūlējās atbrīvoties no kalorijām, ar kurām būtu pieticis, lai austrumeiropiešu vaigi atkal kļūtu rožaini. (Esmu pārliecināts, ka kopējais kaloriju daudzums, no kā amerikāņi atbrīvojas gada laikā, ir vienāds ar to, ko gada laikā patērē visa Trešā pasaule). Tāpat es pētīju, ko fitnesa jomā piedāvā televīzija. Visinteresantākais bija raidījums par kristiešu svarcelšanas programmu, kuru vadīja televaņģēlists, kas katru pacelto svaru bumbu veltīja Jēzum. Tas man īsti nederēja, kaut gan kādu laiku es pamēģināju celt svarus vietējā sporta zālē, kuru labprāt apmeklēja mani dēli. Uzcītīgi sēdēju zem svarcelšanas aparāta, cilādams desmitiem mārciņu ar rokām un kājām, secībā, ko bija noteicis jauneklis, kas izskatījās pēc Švarcenegera. Pēc šīm nodarbībām sāpēja visas maliņas, tāpēc galu galā pametu arī tās. Nolēmu, ka labāk visur staigāšu ar divdesmit mārciņas smagu grāmatu kravu.

Lai arī mans fiziskā fitnesa entuziasms te auga, te plaka, es tomēr stingri turējos pie diētas, lai atkal nekļūtu resns. Tā kā biju bijis puslīdz veģetārietis jau kopš savas četru punktu programmas, pusmūžā kļuvu par pilnīgu veģetārieti. Kad ēdu pareizi, ar enerģiju, ko patērēju dienas gaitā, pietika. Tādās dienās, kad pārāk daudz laika pavadīju rakstot vai lasot, es mēģināju dejot apkārt pa māju ar suni (neviens cits ar mani negribēja dejot). Atgriezos pie savas programmas pirmā punkta - staigāšana. Man laimējies tajā ziņā, ka vienmēr esmu dzīvojis interesantās vietās kā Sanfrancisko un Ņūorleāna, kur ielas ir dzīvības un krāsu pilnas. Kad vēroju cilvēkus un blenžu skatlogos, es pat nejūtu, ka staigāju. Patiesībā pilsētā (sevišķi Ņujorkā) varu nostaigāt jūdžu jūdzes un vispār nejust nekādu piepūli. Esmu dzīvojis arī laukos, kur gaiss ir tīrs un apkārtējā ainava brīnišķīga, taču ar kaunu jāatzīstas, ka puķes un akmeņi man ne tuvu neiet pie sirds tā, kā skatlogi un bezpajumtnieki. Tikai laiks (un laikmets) attur mani no atgriešanās pie manas jaunības programmas pārējiem trim punktiem. Taču laikam diemžēl piemīt nepatīkamais paradums virzīties uz priekšu.

Galu galā esmu un palieku tas pats pilsētas radījums, kāds vienmēr esmu bijis, un mani prieki ir pilsētas prieki. Uzaugu, staigājot pa manas dzimtās viduslaiku pilsētas Sibiu ielām, un man nekad nav apnikusi gaidāmā piedzīvojuma priekšnojauta, kas ir viens no pilsētnieka noslēpumiem. Protams, pastāv arī zināmas briesmas. Manā bērnībā tie bija futbolisti.

Amerikā ir laupītāji un bandas. Bet es taču vienmēr varu mesties skriešus, vai ne?

Ar autora atļauju no krājuma “Ņūorleānā mūza vienmēr ir pusizģērbta” (The Muse Is Always Half-Dressed in New Orleans),
Picador, Ņujorka 1993) tulkojusi Ieva Lešinska