Kā pasaules smagākais cilvēks zaudēja visu

Savas mazās guļamistabas sasmakušajā valstībā, uz savas gigantiskās gultas salas, piesedzies ar diviem kopā sašūtiem aizkariem, Pols Meisons nolēma, ka nevēlas mirt. Trīs gadi bija lēni izplūduši cauri šai istabai; vienmēr viens un tas pats: galva pieliekta tajos pašos leņķos; apkārt tāpat vilnīdama plešas miesa; tā pati banālā gaisa kondicionētāja elpa uz urīna izēstajiem jēlumiem. Tolaik Meisonu jau sauca par pasaules resnāko cilvēku. Šis, iespējams, visvairāk izsmietais cilvēks Lielbritānijā dzīvoja uz sava trīsmetrīgā matrača kā sprostā; viss, ko viņš savā mūžā bija savācis, atradās uz plauktiem rokas stiepiena attālumā. Viņu bija nogurdinājusi arī paša apetīte; viņš vairs nevēlējās savu gandrīz 20 000 kaloriju dienas pārtikas devu. Viņu bija nokausējušas domas par to, kāda varētu būt sajūta, atrodoties ārpus mājas.

Viņš gribēja izrauties no savas ādas – un āda tagad bija viss, par ko viņš kļuvis. Viņš bija atmetis ar roku mēģinājumiem zaudēt svaru dabiskā ceļā. Viņa brokastis bija desmit cilvēku maltīte – paka bekona, paka desiņu un neskaitāmas olas –, un viņa našķi starp ēdienreizēm bija 40 pakas kartupeļu čipsu un 20 šokolādes tāfelīšu dienā. Pie ārdurvīm ierīkotā iekšējo sakaru sistēma ļāva piegādāt ēdienu tieši gultā: kurjeri varēja ienākt viņa dzīvoklītī pa durvīm un gaiteņiem, kas bija īpaši paplašināti uz Lielbritānijas Nacionālā veselības dienesta (National Health Service jeb NHS) rēķina. Pieklājības pēc viņš piesedzās ar mazu, baltu dvielīti. Laikā, kad aptaukošanās bija sasniegusi maksimumu, viņš svēra 444 kilogramus.

Viņš zināja: bariatriskā operācija viņu var nogalināt, taču tikpat labi tā varēja viņu glābt. Viņam bija paskaidrots, ka šī ķirurģiskā procedūra samazinātu viņa kuņģi no melones līdz olas izmēram, apietu lielāko daļu tievās zarnas un dotu 50 procentu izredzes sākt jaunu dzīvi. Otri 50 procenti nozīmētu sirdslēkmi vai trombu, asinsvadu plīsumu vai katastrofālu orgānu mazspēju – proti, komplikācijas, kas izdzēstu viņa dzīvību vēl pirms pamošanās no narkozes. Taču bez operācijas viņš jau tik un tā bija miris.

Un tā kādā ledaini aukstā 2010. gada ziemas dienā pieci sanitāri izstūma Meisonu pa mājas durvīm ar visu gultu, kurā viņš dzīvoja. Ar vinču viņa īpaši platās un nostiprinātās nestuves iecēla sevišķi lielajā neatliekamās palīdzības mašīnā, kuras meklējumos NHS Safolkas nodaļa bija apzvanījusi visus valsts nostūrus. (NHS sākumā apsvēra iespēju izmantot helikopteru, taču izrādījās, ka tam nav pietiekami platas durvis.)

Mašīna devās uz dienvidiem; tai sekoja fotogrāfi, kas pūlējās notvert kadrā vīrieti, ko tabloīdi bija iesaukuši par Cilvēku Kalnu. Viņš savukārt pa aizmugurējo logu vēroja satiksmi. Cik dīvaini, viņš nodomāja – viņam bija aizmirsies, ka automašīnas var braukt tik ātri.

Lai viņu nogādātu operāciju zālē, bija vajadzīga vēl nepieredzēta plānošana. Inženieri vēl pirms viņa ierašanās bija sapratuši, ka telpas grīda var neizturēt viņa svaru. Izpētījuši slimnīcas ēkas plānu, viņi zem grīdas novietoja metāla balstus. Un tad mediķiem vajadzēja veikt biedējošas aplēses, cik daudz anestezējošā līdzekļa iesūknēt pacienta organismā. Viņam bija nepieciešama daudz lielāka deva nekā normālam cilvēkam; parastais daudzums gluži vienkārši izšķīstu viņa ķermenī. Taču pārāk daudz nozīmētu pacienta nāvi.

Šī bīstamā balansēšana viņam pašam jau bija labi pazīstama. 2008. gadā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot kodeīna devu, ar kuru varētu nogalināt divus cilvēkus. Bet nākamajā rītā viņš pamodās tikai ar galvassāpēm – visu bija uzsūcis viņa ķermenis. Tagad viņš bija pārdomājis. Viņa ķirurgs Šovs Somerss Lielbritānijā bija savā ziņā slavenība. Viņš bija piedalījies televīzijas šovā Fat Doctor un operējis tūkstošiem slimīgi aptaukojušos cilvēku. Pirmo reizi ieradies pie Meisona, lai novērtētu, vai pacients spēs izturēt operāciju, Somerss nostājās pie viņa gultas. Viņš ar kailām rokām stumdīja Meisona rumpja kalnu, cilājot krokas, ko kopēji bija ierīvējuši ar ārstniecisku krēmu (tas prasīja stundām darba), un atsedzot zem tām paslēpto spoži balto ādu. Kad tas bija galā, Somerss Meisonam pajautāja, vai viņš būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai zaudētu svaru. Meisons izgrūda skaļu kaucienu un izplūda elsās.

– Jā, – viņš atbildēja. Viņš bija gatavs.

Operācijas dienā, divas nedēļas ievērojis piena diētu, lai pirms procedūras zaudētu pēc iespējas daudz svara, Meisons gulēja uz pilnīgi jauna operāciju galda – lielākā, kāds bija pieejams, tomēr viņa ādas krokas tik un tā nokarājās pāri malām. Somerss un viņa ķirurgu komanda ķērās pie laparoskopiskas kuņģa apiešanas operācijas; šim nolūkam vispirms vajadzēja izdarīt piecus nelielus iegriezumus Meisona vēderā un ievietot tajos troakārus. Pa katru no mazajiem caurumiņiem sīkā straumītē sūcās asinis. Caur troakāriem Somerss rīkojās ar saviem ķirurģiskajiem instrumentiem, izmantojot grieznes un šuvju uzlikšanai paredzētus rīkus, lai tiktu garām Meisona vēdera taukiem. Meisons bija aizmidzis; viņa seju sedza skābekļa maska. Kaut arī lielākā daļa viņa iekšējo orgānu bija klāti ar biezu dzeltenu tauku kārtu, viņa sirds izskatījās pārsteidzoši veselīga. Operācija ilga divas stundas. Somersam galvā bija ķirurga cepurīte ar visai atbilstošu rakstu – metamajiem kauliņiem.

Ne jau vienmēr viņš bija bijis tik smags; ne jau vienmēr viņš bija bijis tik resns. Taču bērnībā Meisons bija garāks par visiem skolasbiedriem. Viņš atceras, ka deviņu gadu vecumā bija gandrīz metru astoņdesmit garš, neveikls un kautrīgs. Kad viņš gāja uz stundu, pārējie zēni rāpās viņam mugurā un mēģināja nogāzt no kājām.

Mājās viņš atrada visai maz mierinājuma. Tēvs, dzelzs disciplīnas piekritējs, kurš daudzus gadus nodienējis armijā un militārajā policijā, iedvesa viņam šausmas. Meisons vienmēr apēda visu, ko mamma bija pagatavojusi: tēvs neļāva celties no galda, kamēr šķīvis nebija tukšs.

Meisons, viņa vecāki, divas māsas un tante dzīvoja vidusšķiras mājā Ipsvičā, apmēram 120 km uz ziemeļaustrumiem no Londonas. Mājā nebija pietiekami daudz gultu, tāpēc viņš gulēja blakus savai tantei. Tante bieži nākusi mājās piedzērusies, un tad viņš jutis viņas dvašu uz kakla un viņas pieskārienus. Tā turpinājies trīs gadus; Meisons to nevienam nestāstīja līdz 2008. gadam, kad svēra jau krietni pāri 400 kilogramiem un pirmo reizi lūdza psihologa palīdzību.

Tomēr bija arī lietas, kas viņam sagādāja prieku. Viņam, piemēram, ļoti patika braukāt pa Ipsviču ar divriteni. No rītiem viņš izvadāja avīzes, un pie riteņa stūres viņš bija piestiprinājis garus rokturus, uz kuriem uzkabināja pasta somas ar laikrakstiem. Viņš spēlēja sitamos instrumentus Pestīšanas armijas orķestrī. Viņš sēdēja istabā un uz aplikāciju papīra zīmēja sporta automašīnas, ko pēc tam izgrieza un pielīmēja pie sava krēsla.

Viņa labākās bērnības draudzenes bija Pama un Džouna. Viņas dzīvoja ābelē, un neviens cits viņas nevarēja redzēt. Meisons bieži skatījās uz koku pa savas istabas logu, kas atradās dārza pusē, tāpēc vienmēr varēja paturēt acīs savas iedomātās draudzenes.

– Pama un Džouna bija divas meitenes, – viņš man pastāstīja pērn, kad sāku ar viņu iepazīties tuvāk. – Vienkārši divas kārtīgas skolas vecuma meitenes. Normālas meitenes, kuras mani uzklausīja, kaut arī es lielākoties biju nelāgā omā.

Viņš kāpa ābelē un stundām sēdēja kopā ar viņām koka zaros.

Meisona tēvs Rojs bija aptaukojies un 29 gadu vecumā saslima ar diabētu.

– Es atceros, kā vienu svētdienu mamma pagatavoja salātus, – Meisons stāstīja. – Viņa bija uztaisījusi gaļas salātus. Mums nekad neļāva sēsties pie galda, kamēr nebija apsēdies tētis. Toreiz viņš apsēdās, paskatījās uz šķīvi un prasīja: “Kas tā par trušbarību?” Viņa sacīja: “Man likās, ka pārmaiņas pēc mēs varētu ēst arī ko citu.” Tēvs aizgrūda šķīvi pāri visam galdam un teica: “Es gribu cepeti. Tūlīt pat ej uz virtuvi un liec cepties gaļu.” Viņa sāka raudāt. Tēvs lika mums ēst tikpat lielas porcijas kā viņam pašam. Viņam bija diezgan barbariskas metodes.

Kad Meisonam bija 15 gadi, tēvs viņam lika iet uz video nomu un prasīt darbiniekam kādas no tām kasetēm, ko glabāja zem letes, īpaši filmu, kas saucās “Skaļā vāverīte”. To Rojs dēlam lika skatīties kopā ar viņu un pats gardi smējās.

Meisons pabeidza vidusskolu un sāka strādāt kādā noliktavā, kur izkrāva furgonus – stiepa kastes ar visdažādāko saturu, no zemesriekstiem līdz mēslojumam. Kādu laiciņu viņš nostrādāja par mehāniķi. Kad Meisonam bija 18 gadi, viņš sāka izvadāt Ipsvičā pastu. 1982. gadā, kad viņam bija 21, viņš bārā satika kādu sievieti un pirmo reizi mūžā iemīlējās. Viņa bija 39 gadus veca, un viņai bija trīs bērni. Meisons stāsta, ka viņi nodzīvojuši kopā divus gadus, un, kad viņš jau sācis domāt, ka varētu apprecēties, sieviete pie vakariņu galda paziņojusi, ka nevēlas viņu vairs redzēt, un aizgājusi. Viņš bija iemīlējies – un tad viņš palika viens.

Tieši šajā laikā Meisons sāka meklēt mierinājumu ēdienā; ik reizi, kad viņš kaut ko ieēda, tas vismaz uz brīdi uzlaboja viņa garastāvokli.

– Tas bija tāds kā spēriens kaut kur rīkles dziļumā, un tad smadzenēs izdalās endorfīns, un es sāku justies labi. Es biju tikpat kā dzērājs. Es nesapratu, ko sev ar to nodaru.

1986. gadā viņš reiz darbā nosvērās. Viņi ar dažiem citiem puišiem joka pēc uzkāpa uz lielajiem pasta svariem; izrādījās, ka viņš sver 158 kg. Dažu gadu laikā viņa vidukļa apkārtmērs bija pieaudzis no 86 centimetriem līdz 142, bet likās, ka viņam par to ne silts, ne auksts.

– Tas man neko nenozīmēja, – Meisons sacīja.

Viņš vienkārši sāka pirkt lielākas drēbes. Nākamajā gadā viņa tēvs nomira no diabēta, un Meisons ievācās pie mātes: viņa cieta no hroniska artrīta un nevarēja pārvietoties bez ratiņkrēsla. Viņš sāka ēst vēl neveselīgāk; trīs vai četras reizes dienā viņam piegādāja maltītes no ātrās ēdināšanas iestādēm. Viņš kļuva par resnu, lai izvadātu pastu, – par resnu, lai brauktu ar divriteni.

Meisonu norīkoja strādāt pasta kantorī. Tur viņu pieķēra zogam banknotes no aploksnēm: viņam vajadzēja naudu, ar ko samaksāt par arvien lielāko ēdiena daudzumu. Viņš uz gadu nonāca Noridžas cietumā. Tur viņš sadraudzējās ar ieslodzītajiem, kuri strādāja virtuvē.

– Kad mēs strādājām dārzā, mums samaksā izsniedza tabaku, un to tālāk varēja iemainīt pret ēdienu – gaļu, sieru, visu, kas virtuvē reizēm paliek pāri, – Meisons stāstīja. – Un ēdienreizēs vienmēr varēja prasīt papildporciju. Reizi nedēļā darbojās kafejnīca; ja no mājām atsūtīja naudu, varēja sapirkties saldumus un tamlīdzīgas lietas.

Pēc iznākšanas no cietuma viņš turpināja dzīvot kopā ar māti. Viņas mājas hipotēka bija nomaksāta, taču Meisons bija tā nodevies ēšanai, ka drīz vien lūdza, lai māte to no jauna ieķīlā: vajadzēja naudu, lai apmierinātu savu atkarību. Māte ne reizi ne ar vārdu neieminējās par dēla lieko svaru. Beidzās ar to, ka viņus no mājas izlika. Pēc vairākiem gadiem britu tabloīds The Sun Meisonam veltītā rakstā nosauca viņu par “cilvēku, kurš apēdis savu māju”.

2000. gadā valsts Meisonu un viņa māti iemitināja daudzstāvu mājas dzīvoklītī. 2001. gadā, kad Meisons svēra 270 kg, viņam radās trūce un vajadzēja doties uz slimnīcu. Ipsvičas ugunsdzēsējiem nācās izgāzt istabas sienu un ar autokrāvēju izcelt viņu no mājas kopā ar visu gultu. Slimnīcā Meisons pavadīja divus gadus; pēc tam viņu pārcēla uz veco ļaužu pansionātu, kur viņš nedrīkstēja iziet no savas istabiņas: ja gadītos nokrist, tas šai iestādei sagādātu pārāk lielus izdevumus.

Pansionāta darbinieki slepus nesa viņam ēdienu. Viņš klausījās, kā pansionāta iemītnieki spēlē bingo, un kopā ar uzvarētāju no savas gultas vienmēr sauca: “Bingo!” No pansionāta Meisonu pārveda uz namiņu, kas bija celts īpaši viņam. Tolaik viņš svēra gandrīz 360 kg un izmaksāja NHS 100 000 mārciņu gadā – par maiņās strādājošo kopēju algošanu, ēdienu, četrām mazgāšanās reizēm dienā, ārstnieciskajām ziedēm un autiņiem.

– Mans vidukļa apkārtmērs bija divarpus metri, – viņš teica. – Es visu laiku pavadīju guļus. Es esmu 1 m 93 cm garš, tātad mans vēders bija platāks par manu augumu. Es dzīvoju savā burbulī. Es zaudēju jebkādu pašcieņu – man vienkārši bija viss vienalga. Mani interesēja tikai viena lieta –ēdiens.

Viņš bija izstumtais, kuru laikraksti piesauca kā piemēru tam, kā Apvienotajā Karalistē svaidās ar nodokļu maksātāju naudu. Meisons saka, ka viņa māsas jutušas riebumu pret to, par ko viņš bija kļuvis, un pārstājušas ar viņu sarunāties. Un pēc mātes nāves Meisons bija ne tikai slimīgi aptaukojies, bet arī pilnīgi viens.

Kad Meisons man uzskaitīja savas problēmas iemeslus, izraisītājus, tās cēloņus, viņš runāja absolūti lietišķā tonī – kā cilvēks, kurš pieradis bezgalīgi sniegt paskaidrojumus katram, kurš vēlas zināt, kā viņš kļuvis tik resns. Par šiem jautājumiem viņš jau līdz nelabumam ir runājis sarunu šovos – un droši vien būs spiests pie tiem atgriezties visu mūžu: kā viņš zaudējis kontroli pār savu ķermeni? Kā viņam tagad izdevies atbrīvoties no tik daudz liekā svara? Un kā tas iespējams, ka vienam un tam pašam cilvēkam pietiek gribasspēka izdarīt gan vienu, gan otru? Un tomēr neviena no viņa atbildēm nav likusies pietiekama. Nav viegli saprast, kas notiek tāda cilvēka galvā, kurš tajā tik ilgi pats bijis ieslodzīts un kurš gadiem blenzis griestos no savas īpaši platās gultas, vienatnē ar savām domām, – tāda cilvēka galvā, kurš vairs nekad tajā nevēlas atgriezties.

Laikā, kad Meisons piekrita operācijai, viņš bija palicis pilnīgi viens. Kopēji būtībā bija neredzami – sejas, kas ik dienu nomainīja cita citu virs viņa gultas; vārdi, kas viņa prātā saplūda vienā; varbūt pa kādam jokam; rokas, kas apkopa viņa ķermeni, par kuru viņš nejuta nekādu kaunu. Viņam bija vienalga, ka kopēji redzēja viņa dzimumorgānus un ielūkojās ķermeņa atverēs. Viņš bieži izlikās, ka kopēju tur nemaz nav.

Visu brīvo naudu Meisons tērēja ēdienam. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš sešu mēnešu laikā pieņēmās svarā par 68 kg. Laikā, kad Meisonam bija visvairāk liekā svara, viņš svēra gandrīz 445 kg. Viņam nekad neizdevās nogulēt visu nakti nepārtrauktā miegā, viņa dzīve sastāvēja no īsiem snaudas brīžiem, no kuriem viņš pamodās, lai ēstu – 24 stundas diennaktī: bekonu, saldumu tāfelītes, ceptu zivi ar fritētiem kartupeļiem un kebabus. Lai uzturētu pie dzīvības viņa ķermeni, vajadzēja tik daudz ēdiena, ka kopēji, kuri viņu baroja, jutās vainīgi, darot vienkārši to, kas bija nepieciešams, lai palīdzētu viņam izdzīvot.

– Polam vajadzēja veltīt daudz uzmanības, – teica viena no viņa kopējām, Marija Tailere, kura pie Meisona gultas pavadījusi daudzus gadus. – Viņš cieta no depresijas, un viņš jutās vientuļš. Viņam bieži bija urīna izraisīti iekaisumi. Un vienkārši no tā, ka mēs pagriezām viņu uz sāniem, uz sirdi un plaušām bija milzīgs spiediens, turklāt atvērās čūlas, kas jau bija sākušas dzīt. Ar laiku viņš sāka domāt par operāciju; viņš visiem spēkiem centās cilvēkiem paskaidrot, ka vēlas atbrīvoties no liekā svara.

Vairākas reizes atraidījis Meisona pieteikumu uz kuņģa apiešanas operāciju, valsts veselības aprūpes dienests beidzot nolēma, ka tā tomēr izmaksātu lētāk nekā visu neizbēgamo ikdienas izdevumu segšana. Un tad Meisons satika doktoru Somersu.

– Mani patiesi satrieca šis vēl samērā jaunais cilvēks un viņa absolūtā bezpalīdzība, pie kuras bija vainojams viņa svars, – Somerss sacīja telefona sarunā no Anglijas. – Arī viņa izmisums un psiholoģiskā trauma: viņš vienkārši neredzēja nekādu izeju no savas situācijas. Vienīgais, kas dzīvē sniedza viņam kādu mierinājumu, bija ēdiens. Tā bija narkotika – brīvi pieejama un agresīvi reklamēta. Domāju, ka tieši tas pats attiecas uz visiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdz tādam svaram. Bet viņš vēl joprojām ir resnākais cilvēks, kādu es savā mūžā esmu sastapis.

Kad Meisons pēc operācijas pirmo reizi nostājās uz kājām, viņš nebija atradies stāvus tik sen – gadiem ilgi –, ka ceļos bija noārdījušies skrimšļi, un kājas zem viņa saļima. Viņš bija aizmirsis, kāda ir sajūta, vienkārši esot šādā stāvoklī, un ko ar to iesākt – tāpat kā bija aizmirsis, ko nozīmē vairs nebūt vienam un cik ātri brauc mašīnas. Viņu apstulbināja tas, cik ļoti citādi tagad izskatās attālumi starp lietām, un biedēja sajūta, ka sienas tuvojas; tas izkropļoja priekšstatu par to, cik taisni viņš nostājies, un Meisons izsaucās, ka vajagot atkal apsēsties. Taču viņš neapsēdās – viņš, ceļiem trīcot, visiem spēkiem centās nostāvēt kājās tik ilgi, cik vien iespējams.

Pagājušajā vasarā, sešus gadus pēc Meisona kuņģa apiešanas operācijas, es devos viņu apciemot. Viņš bija kļuvis slavens arī Amerikā, pateicoties divām britu dokumentālajām filmām, ko parādīja kabeļtelevīzijas tīkls TLC, – “Pasaules resnākais cilvēks: kā ēst līdz nāvei” un “Pasaules resnākais cilvēks: mīlas stāsts”. Es gribēju zināt, kāda ir viņa dzīve tagad – 300 kilogramus vēlāk.

Viņš īrēja istabu kāda pārbūvēta pansionāta pirmajā stāvā; māja atradās Plezentstrītā, stundas braucienā no Bostonas, Masačūsetsas pavalsts mazpilsētā, ko sauc Atola. Es atstāju īrēto auto ielas malā; kad tuvojos ēkai, tās ārdurvis atvērās, un man pretī iznāca Meisons – tagad ap 130 kg smags, ar spieķi rokā.

Viņš bija 55 gadus vecs, ar kaili skūtu galvu, uz kuras tik tikko bija sākuši dīgt jauni mati. Viņa nelielie melnie briļļu rāmji izcēlās uz bālās ādas fona. Meisonam mugurā bija Star Wars tēkrekls, XXXL izmērs. Zemāk bija sporta šorti un jostas soma, kurā atradās mobilā telefona lādētājs, glikozes monitors un aizvelkams plastmasas maisiņš ar sīknaudu. Vājā seja, kurā bija izspiedušies vaigu kauli, likās nesaderīga ar visu, kas atradās zemāk par kaklu, – ar vaļīgo ādu, kas lielās krokās nokarājās no rokām un kāju lieliem, ar šīm paliekām no agrākās dzīves.

2014. gadā viņš pārcēlās uz Savienotajām Valstīm, lai uzsāktu kopdzīvi ar sievieti, ar kuru bija iepazinies internetā; tās bija viņa pirmās attiecības pēdējo 30 gadu laikā. Laikam jau nav nekā pārsteidzoša, ka tām nebija ilgs mūžs. Un tā nu viņš tagad dzīvoja viens mazā istabiņā, pie kuras durvīm ārpusē bija pielīmēts plakāts ar britu karogu. Iekšā bija šaura gulta, kas nokrauta ar drēbēm, mugursoma un datora klaviatūra. Mēs klausījāmies mūziku; es sēdēju starp viņa mantības paliekām, kas bija sakrautas pilnīgi visur. Tur bija viņa vecie, milzīgie kruķi, drēbes, kafijas kanna, televizors, ko viņš bija nopircis ar lielu atlaidi, jo tas bijis demonstrācijas modelis bez tālvadības pults. Blakus istabai bija vannas istaba; uz klozetpoda bija īpašs plastmasas riņķis, kas paaugstināja sēdekli – lai apsēžoties nevajadzētu pārāk saliekties.

Istabas vidū atradās salauzts zvilnis. Reizēm, kad Meisons nespēj iemigt, viņš tajā pavada visu nakti, dziedot līdzi Adelei – tik skaļi, ka kaimiņš sāk klauvēt pie sienas un pieprasīt, lai viņš apklust. Meisons teica, ka viņam tagad esot izstrādāta stingra diēta. Jaunajā dzīvē viņš ceļas pussešos, gatavo brokastīm auzu putru, starp ēdienreizēm iestiprinās ar banānu, tad pusdienās ēd salātus vai sendviču ar riekstu sviestu un ievārījumu, bet vakariņās – pastu. Taču liekais svars viņa ķermenī atstājis neizdzēšamas pēdas. Abos ceļgalos viņam ir artrīts. Tos viņš ierīvē ar pretsāpju ziedi; reizēm tas palīdz, bet reizēm ne. Sēžoties krēslā, viņš ik reizi nostenas. Viņam ir mazasinība. Viņš lieto varfarīnu pret trombiem un furosemīdu pret tūsku kājās. Viņš lieto antidepresantus. Viņš lieto miegazāles. Viņš jau nēsā pilnu zobu protēzi, jo agrāk bija pārāk resns, lai apmeklētu zobārstu. Vecos zobus viņš pats bija izrāvis ar knaiblēm, kad vēl necēlās no gultas. Lai notrulinātu sāpes, viņš piepildīja eBay pirktās šļirces ar morfiju, ko ārsti bija izrakstījuši pret locītavu sāpēm, un injicēja to sev taisni smaganās.

Tagad, kad vairs nevajadzēja gulēt gultā, viņš mīlēja stāstīt par to, kāda ir sajūta, darot lietas, ko jebkurš cits uztvertu kā pašsaprotamas, – kāda ir sajūta, piedzimstot no jauna citā zemē. Tagad viņš var, piemēram, staigāt. Reizēm viņš aiziet līdz vietējai akai un piepilda lielus plastmasas traukus ar svaigu ūdeni, ko pēc tam pārnes mājās. Citreiz viņš soļo pa trenažiera slīdceliņu, uzvilcis tēkreklu ar uzrakstu 700 AND COUNTING. Viņš klaiņo pa Masačūsetsas mežiem un staigā tik ilgi, līdz sāk sāpēt kājas, – viņam vienkārši gribas tās lietot.

Viņam ļoti patīk stāvēt Kvabinas ūdenskrātuves malā. Daudzi mēdz likt savas bildes sociālajos tīklos, lai dalītos ar citiem piedzīvotajā; Meisona fotogrāfijas aizskar dziļākas stīgas; tām ir tādi paraksti kā, piemēram: “Man ir tā veicies, ka varu priecāties par šīm brīnišķīgajām vietām!” Svarīgi ir ne jau tas, ka viņš tur atrodas, bet gan tas, ka viņš tur var atrasties – ka viņš līdz turienei ticis.

Jaunā dzīve ir brīnumu pilna, un tomēr tajā savus noteikumus diktē visas vecās problēmas. Viņam joprojām vajadzīga medicīniska aprūpe. Viņam nav sava auto. Viņam nav autovadītāja tiesību. Viņam nav sociālās apdrošināšanas numura. Viņam nav darba. Viņš teica, ka saņemot no Lielbritānijas pensiju, 197 dolārus nedēļā, un tāpēc var atļauties maksāt 125 dolāru nedēļas īres maksu un iepirkties Walmart lielveikalā, kur šaudās pa veikala ejām elektriskajos ratiņos. Kad es pavaicāju, ar ko viņš nodarbojas – ar ko aizpilda savas dienas –, viņš atbildēja:

– Ar Walmart.

Es jautāju, kā viņš pārvietojas, un Meisons atbildēja, ka reizēm sagaidot autobusu, kas piestāj ceļa malā pie betona platformas, bet reizēm palūdzot, lai viņu kaut kur aizved kaimiņi vai vietējās Pestīšanas armijas draudzes locekļi. Kad es pavaicāju, vai viņam ir draugi, Meisons negribīgi atbildēja:

– Jā, kādi pāris ir.

No vaļaspriekiem viņam patīk fotografēt ar mobilo telefonu. Viņš īpaši aizrāvies ar puķēm, vienalga, kādām, un viņam patīk, kad vien veselība ļauj, doties pastaigās pa ceļa malu un meklēt savvaļas puķes mežā vai mežmalās. Vienā viņa istabas stūrī ir galds, uz kura Meisons tur krāsas, krītiņus un zīmuļus; viņam ir īpašas krāsojamās grāmatas ar tukšām kontūrām, un viņš mēdz sēdēt, rūpīgi aizkrāsojot attēlus, – tas prasa daudz laika. Gandrīz katru svētdienu Meisons iet uz baznīcu; baznīcas busiņš atbrauc viņam pakaļ un vēlāk viņu atkal atved atpakaļ.

Viņš izklausījās sajūsmināts, uzzinot, ka es vadu auto, tāpēc pajautāju, kurp viņš vēlētos doties, un Meisons ierosināja apmeklēt sporta bāru Herrick’s Tavern.

Kad mēs tur ieradāmies, viņš atslēja spieķi pret palodzi un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī. Es pasūtīju mums abiem vienu porciju fritētu mocarellas pirkstiņu, bet tūlīt sarāvos, aptverot, cik netaktiska bijusi mana izvēle. Meisons apēda tikai divus. Kamēr mēs tur sēdējām, viņš tika galā ar pusporciju salātu un pusi sēņu un siera burgera, atstājot bulciņas virsu neaiztiktu.

– Es vairs nevaru apēst veselu burgeru, – viņš teica.

Viņš pastāstīja, ka bariatriskā operācija, kas varēja viņu nogalināt, paveikusi tieši to, kas bija tās uzdevums, – samazinājusi viņa kuņģi tiktāl, ka tajā vairs nevarēja ietilpināt sevišķi daudz ēdiena, tādā veidā piespiežot mainīt ēšanas paradumus un līdz ar to – visu dzīvi.

Protams, viņam bija uzskatāms pierādījums, kas vēl joprojām par to atgādināja, – nokarenās, vaļīgās ādas krokas, kas tagad izplūda uz galdiņa virsmas.

– Tie ir mani sikspārņa spārni – mani milzu spārni, mani vaļa spārni, – viņš teica, pacēlis rokas, un ieķiķinājās.

Sekoja trīs dažādās darīšanās pavadītas dienas; es sapratu, ka tās visas ir pilnīgi pamatotas vajadzības, taču vienlaikus arī aizbildinājums, kas Meisonam ļāva darīt to, ko viņš visvairāk vēlējās, proti, vienkārši atrasties ārpus sava mājokļa – būt pasaulē.

Vienudien mēs braucām garām iepirkumu centram ar picēriju un Dunkin’ Donuts virtuļnīcu, un viņš ar žestu parādīja, lai es tur piestāju. Pols pasūtīja brokastu kruasānu un vienu virtuli ar krēma pildījumu un šokolādi; no tā viņš nokoda vienu kumosu un tad pasmaidīja. Izdvesis apmierinātu “mmmmm”, viņš ielika aizkosto virtuli mazā papīra maisiņā, lai apēstu vēlāk; senāk viņš nebūtu bijis spējīgs uz šādu savaldību.

Viņš sēdēja man pretim melnās pusgarās zeķēs un melnās sporta kurpēs un no putuplasta krūzītes dzēra kafiju ar diviem cukurgraudiņiem; es viņam pajautāju, kāda tagad ir viņa dzīve – vai viņš tiešām atradis to, ko vēlējies. Vai tādu viņš bija iztēlojies savu brīvību – kā atbrīvošanos no liekā svara, lai varētu sēdēt šeit, Amerikā, kopā ar svešu cilvēku un ēst virtuļus?

– Nav viegli mainīt visu dzīvi, – viņš atbildēja, malkojot kafiju. – Skaidrs, ka pa ceļam bijušas arī neveiksmes. Man liekas, ka daudzi cilvēki man atmetuši ar roku – teiksim, manas māsas, kuras nevar piedot, ka es savas atkarības dēļ zaudēju mammas māju. Tā bija briesmīga dzīve. Es toreiz negribēju lūgt palīdzību. Šodienas acīm skatoties, es nezinu, vai man vairs vispār ir kas kopīgs ar to cilvēku, kas necēlās no gultas. Man pašam šķiet, ka es šodien esmu pilnīgi cits cilvēks.

Es vadāju viņu pa pilsētu; Meisons sēdēja mašīnā, ar apakšstilbiem skaroties pie ātrumu pārslēga, un garās, nesteidzīgās pauzēs domāja par savu dzīvi, vērojot Masačūsetsas lauku ceļus, un stāstīja man par sevi, kamēr es vedu viņu uz vietām, kur viņš citādi nevarētu nokļūt.

Mēs aizbraucām uz Masačūsetsas Universitātes slimnīcu, kur Meisons izņēma savas zāles. Viņš vēlējās aizbraukt arī uz vietu, kas saucās Konora dīķis; es viņu tur aizvedu un lēni sekoju no mugurpuses, kad viņš izkāpa no auto.

– Brīnišķīgi, – viņš noteica, vērojot, kā ūdens klusā straumē gāžas pāri betona aizsprostam. Viņš devās cauri koku audzei uz ūdens malas pusi, atbalstoties uz spieķa un pa brīdim apstājoties, lai ilgi vērtos kaut kur kokos. Zem sporta kurpju zolēm čirkstēja grants; viņš nofotografēja ūdeni ar sava telefona kameru; saules gaismā ļengani nokarājās viņa roku vaļīgā āda.

Meisonam vajadzēja arī apmeklēt ārstu kādā klīnikā, kur pirms nākamās ādas redukcijas operācijas, kam bija jānotiek Ņujorkā, viņam vajadzēja pārbaudīt dzelzs līmeni asinīs. Ņujorkā kāda plastiskā ķirurģe, vārdā Dženifere Kapla, bija piekritusi bez maksas noņemt lieko ādu no rokām; tai vajadzēja būt jau otrajai Meisona ādas redukcijas operācijai.

– Es domāju, Pols zina, ka viņam ļoti laimējies, ka atradušies cilvēki, kuri gatavi viņam palīdzēt atgriezties dzīvē, – Kapla man sacīja, kad es viņai piezvanīju pēc ciemošanās pie Meisona. – Man šķiet, cilvēkiem, kuri kaut kā pamanījušies novest sevi līdz šādam stāvoklim, ir tendence sevi žēlot. Man viņam jāatgādina: Pol! Padomā, kur tu esi šodien. Un kur tu biji. Cilvēks nenoēdas līdz tādam stāvoklim, ka vispār vairs nesaprot, ko dara, nejūtot žēlumu pret sevi. Tev ir dots tik daudz – tev jāmācās to novērtēt.

Taču cilvēkam, kurš pieradis, ka par viņu gādā, – cilvēkam, kurš gadiem dzīvojis, nespējot parūpēties par sevi, un tad sapratis, ka viņa vietā visu izdarīs citi, nebija viegli iemācīties novērtēt to, kas viņam dots. Pērn Kapla bez maksas veica deviņas stundas garu operāciju, kuras gaitā noņēma veselu blāķi liekas ādas, kas krokās nokarājās ap Meisona vidukli. Viņa atcerējās, kā pēc operācijas, bez maksas uzturoties slimnīcā, Meisons sūdzējies par ēdienu.

– Par šo viņa pusi cilvēki nevēlas klausīties, – ķirurģe sacīja. – Visi grib dzirdēt brīnišķīgu stāstu par to, kā viņš pats sakārto savu dzīvi. Mēs jau ceram, ka tas notiks.

Viņš man teica, ka esot kādu saticis, bet neko īpaši vairāk. Jūlija beigās, kad Meisonam atkal piezvanīju, viņš izklausījās dzīvespriecīgāks nekā jebkad agrāk un pēc brīža atdeva telefonu sievietei, vārdā Leslija; viņi pirms tam bija spēlējuši kārtis. Leslija pastāstīja, ka, pirmo reizi satiekot Meisonu, viņa jau zinājusi, kas viņš ir. Viņš bijis Atolas slimnīcā sava artrīta dēļ un meklējis kādu, kurš aizvedīs viņu mājās. Leslija tur bijusi uz pirmsoperācijas izmeklēšanu – viņai nepieciešama smadzeņu šuntēšana. Viņa uzreiz pazinusi bijušo pasaules resnāko cilvēku, kā Meisons tika dēvēts abās dokumentālajās filmās, ko Leslija redzējusi kabeļtelevīzijā. Viņi abi sēdējuši slimnīcas uzgaidāmajā telpā.

Leslija saņēmusi drosmi un pajautājusi, vai Meisons tiešām ir tas cilvēks, kuru viņa domā. Viņš atbildējis, ka ir, un viņi sākuši runāt par viņa svaru – par to, kā viņš jūtas tagad un kāda bijusi viņa dzīve agrāk, – un tad viņš pajautājis par viņu pašu. Leslija viņam pastāstījusi. Viņai bija 36 gadi, un viņa retas smadzeņu slimības dēļ bieži atgriezās slimnīcā – tāpat kā viņš. Lielu sava mūža daļu Leslija bija pavadījusi viena, jūtoties pārāk slikti, lai izietu no mājas.

Turpat uzgaidāmajā telpā viņi izstāstījuši viens otram savu dzīvesstāstu – divas pazudušas dvēseles, kas uzticējušās viena otrai un izkratījušas sirdi. Pēc pāris dienām viņi nejauši sastapušies lielveikalā. – Nu nē! – viņa esot izsaukusies, redzot, kā elektriskajos ratiņos garām pabrauc Meisons, kurš tobrīd meklēja jaunu mobilo telefonu. – Tā ir pārāk liela sagadīšanās.

Viņa pateikusi, ka vēlētos iepazīties ar Meisonu tuvāk, un iedevusi viņam savu telefona numuru.

Kad es runāju ar Meisonu, viņš nepārprotami izklausījās iemīlējies.

– Viņdien mēs aizgājām uz kino. Vienreizēji, ģeniāli – tā bija mana pirmā 3D filma, – viņš teica. – Tas tiešām bija lieliski. Mēs bijām Cinemark kinoteātrī Hadli pilsētā. Pa abiem izēdām vienu popkorna turzu. Un dzērām diētisko limonādi. Un pēc tam aizgājām paēst.

Leslijai bija savs dzīvoklis, Meisons man stāstīja, un viņa uzaicinājusi viņu ciemos.

Leslija atnāca arī uz viņa istabiņu Atolas pansijā. Viņi paēda vakariņas no papīra šķīvjiem – Meisons pagatavoja pastu ar mērci –, un viņa uzkavējās daudz ilgāk, nekā bija domājusi. Viņi trīs stundas nosēdēja pie Meisona nocenotā televizora, dziedot melodijas no mūzikliem un Queen dziesmas; Meisons, trillinot savā britu akcentā, lieliski atdarinājis Frediju Merkuriju, un Leslija esot vai plīsusi no smiekliem.

– Viņš man liek smaidīt, – viņa man teica. – Pēc tikšanās ar viņu es vienmēr eju mājās laimīgāka.

Leslija teica, ka esot pateicīga par to, ka viņa sabiedrībā nav spiesta izlikties vesela.

– Kad jūtos slima, es ļauju sev slimot. Man nāca vēmiens, un viņš man palīdzēja – uzstāja, ka nomazgās traukus. Viņš ir ļoti labs draugs. Es pie tā neesmu pieradusi. Neesmu sev ļāvusi tā atvērties. Man šķiet, viņš pat uzmazgāja grīdu.

Viņi runāja par iespēju sākt dzīvot kopā un bija nolūkojuši trīsistabu dzīvokli.

Kad es jautāju, kā viņš jūtas tagad, kad viņam ir šādas attiecības, Meisons brīdi klusēja un tad atbildēja:

– Es to nevaru izteikt vārdos.

Kad par to runāju ar Lesliju, kuras vārds šajā rakstā ir mainīts, viņa atbildēja ar pretjautājumu: vai es saprotu, ko nozīmē būt vienam? Ne jau tikai justies vientuļi; viņa sacīja, ka tas ir kaut kas daudz vairāk – tā ir dzīve vienatnē pašam ar sevi. Tas ir pats ļaunākais, ko vien var iedomāties.

Pa tiem gadiem, ko Meisons pavadīja ieslodzīts savā gultā un savā ķermenī, viņš bija aizmirsis tik daudz; viņš bija aizmirsis, kā smaržo gaiss, un bieži ilgojās, kaut varētu vienkārši stāvēt kādā Ipsvičas auto stāvvietā. Pat šeit, Savienotajās Valstīs, kur kļuvis par iedvesmas avotu daudziem cilvēkiem, kuri ļoti vēlējās zaudēt lieko svaru un rakstīja viņam uz Facebook profilu (Meisona piemēra pamudināts, viņa apmeklētās Atolas baznīcas mācītājs bija novājējis par kādiem 130 kg), viņš vairākus gadus bija nodzīvojis tikpat kā pilnīgā vienatnē – viens savā istabiņā ar elektrisko maizes krāsniņu, zīmuļiem un dārzeņiem, kas tagad piederēja pie viņa veselīgā uztura, viens uz betona platformas, gaidot pēcpusdienas autobusu, viens ar saviem ādas lēveriem.

Augustā Meisonam bija otrā ādas redukcijas operācija Ņujorkas Lenokshilas slimnīcā, kur to bez maksas veica Kapla ar trim citiem ķirurgiem; tā bija vēl viena riskanta procedūra, kuras gaitā tika noņemta liekā āda no rokām un daļa liekās ādas no gūžām – kopā apmēram 9 kg. Lai atbrīvotu Meisonu no “sikspārņa spārniem”, kā viņš pats tos sauca, ķirurgiem viņa paplašināto asinsvadu dēļ bija jāstrādā ļoti piesardzīgi. Kad Meisons pēc operācijas veseļojās viesnīcas numurā, par kuru bija samaksājis kāds anonīms labdaris, Leslijas nebija viņam līdzās, taču viņa man teica, ka raizējoties un domājot par viņu – gaidot atpakaļ savā mazajā Masačūsetsas pilsētiņā.

Decembrī Meisons man atrakstīja, lai pateiktu, ka atkopies pēc operācijas. Viņš bija ticis vaļā no nokarenajām roku ādas krokām, taču tagad atkal esot kļuvis grūti staigāt; artrīts ceļgalos esot tik negants, ka būšot nepieciešama vēl viena operācija, šoreiz citā slimnīcā, lai nomainītu ceļu locītavas – vēl viens ceļa stabiņš šajā bezgalīgajā sevis atgūšanas ceļojumā. Viņš rakstot man no savas istabas pansijā, kur atkal atgriezies. Viņš atkal esot palicis viens.

– Manas attiecības ar Lesliju ir galā, – viņš rakstīja un atteicās paskaidrot kaut ko vairāk. Arī Leslija neatbildēja uz manām īsziņām.

Es lasīju šo e-pasta vēstuli ar dziļām skumjām. Atcerējos, ko Leslija man bija teikusi vēl pirms mēneša, kad viņa bija viena no ļoti nedaudzajiem draugiem, kuri bija gatavi ar mani runāt par Polu. Toreiz viņa sacīja, ka nedomājot par viņu kā par cilvēku, kurš pirms vairākiem gadiem necēlās no gultas un bija gatavs mirt. Viņa domājot par viņu kā par Polu, ar kuru iepazinās slimnīcas uzgaidāmajā telpā, to Polu, kurš elektriskajos ratiņos traucas pa Walmart ejām, to Polu, kurš Facebook fotogrāfijās stāv ziedu jūrā, to Polu, kurš divos naktī šaurā gultiņā vienistabas dzīvoklītī dzied Biliju Džoelu, to Polu, kurš mūžīgi bijis pavisam viens – un tad atklājis, ka viņam vairs nav jābūt vienam.

© GQ, 2017. gada 7. martā Tulkojusi Sabīne Ozola