Utopiešu valoda iesācējiem

Ir tik daudz veidu, kādos mēs varam skatīties uz pasauli. Mēs varam uzmest tai skatienu, pamanīt to ar acs kaktiņu, raudzīties, lūkoties, glūnēt vai blenzt uz to. Lūrēt, bolīties, ķīķerēt. Vērot un pētīt. Katrs no šiem vārdiem ietver kādu atšķirīgu nozīmes niansi, teiksim, “lūkošanās” liek domāt par apzinātu pievēršanos, “glūnēšana” saistās ar slepenību, bet “blenšanā” ir zināms vērtējošas attieksmes un izbrīna elements. Pirms mēģinām aprak­stīt kādu skatīšanās aktu, mums jāapsver vesela virkne mums pieejamu atšķirīgu nozīmju. Taču, ja domas un vārdi eksistē dažādās plaknēs, tad izteikšanās vienmēr kaut kādā mērā būs kompromiss.

Valodas ir juceklīgas. Tās veidojušās gadsimtu gaitā, neplānotā un demokrātiskā procesā, tāpēc ir pilnas visdažādāko izņēmumu un īpatnību. Cilvēks, kurš apzināti ķertos pie jaunas saziņas formas izstrādāšanas, nemūžam neizgudrotu neko līdzīgu angļu, ķīniešu vai kādai citai no vairāk nekā seštūkstoš mūsdienās lietotajām valodām. “Dabiskās valodas ir lietojamas, taču tas nenozīmē, ka tās ir optimālas,” man teica Džons Kihada, 53 gadus vecs bijušais Kalifornijas štata autotransporta pārvaldes darbinieks. 2004. gadā viņš internetā publicēja monogrāfiju ar nosaukumu “Itkuīls – hipotētiskas valodas filozofiskais koncepts”. Četrpadsmit lappušu garā, pēc lingvistikas mācību grāmatas principiem sarakstītā teksta apjoms bija gandrīz 160 tūkstoši vārdu. Tas satur Kihadas izgudrotās valodas gramatikas un sintakses principus un leksiku, ko autors izstrādājis savā brīvajā laikā apmēram 30 gadu gaitā. Itkuīlā nerunāja neviens, izņemot pašu Kihadu, un viņš uzskatīja, ka tā paliks arī turpmāk.

Priekšvārdā Kihada rakstīja, ka viņa “augstākais mērķis” ir “mēģināt izveidot kaut ko tādu, ko cilvēki nekad neradītu dabiskā ceļā, bet tikai un vienīgi apzinātu intelektuālu centienu rezultātā, – idealizētu valodu, kuras mērķis ir sasniegt visaugstāko loģikas, efektivitātes un precizitātes pakāpi, kāda iespējama runātā valodā, līdz minimumam samazinot divdomības, neskaidrību, neloģiskumu, liekvārdību, paralēlas nozīmes un vispārējo patvaļību, kas šķiet tik plaši izplatīta dabiskajā cilvēku valodā”. Itkuīls tiecas sasniegt divus šķietami nesavienojamus mērķus: maksimālu precizitāti un vienlaikus arī maksimālu lakonismu – spēju izteikt gandrīz jebkuru cilvēka apziņā iespējamu domu un izdarīt to, izmantojot iespējami mazāk skaņu. Idejas, ko dabiskā valodā iespējams izteikt vienīgi ar neveiklas vārdu gūzmas palīdzību, itkuīlā var saspiest vienā vienīgā vārdā. Piemēram, teikums “Tieši otrādi, es domāju, varētu izrādīties, ka šī robotā kalnu grēda tālāk pamazām izbeidzas”, pārtulkots itkuīlā, skan pavisam vienkārši: “Tram-mļöi hhâsmařpţuktôx.”

Pēc manuskripta publicēšanas internetā nebija ilgi jāgaida, un neliela valodniecības entuziastu grupa sāka novērtēt to, ko paveicis Kihada, ierēdnis bez zinātniska grāda. Kāda interneta vietne pat pasludināja, ka itkuīls esot “piemineklis cilvēka atjautībai un izdomai”. Iespējams, ka tas ir līdz šim veiksmīgākais mēģinājums īstenot donkihotisko sapni, kas filozofus valdzinājis jau gadsimtiem ilgi, – radīt jaunu, pilnīgāku valodu.

Presē itkuīls pirmoreiz garāmejot pieminēts 2004. gadā krievu populārzinātniskajā žurnālā “Kompjuterra” (“Компьютерра”). Rakstā “Do­mas ātrums” norādīts uz būtisku līdzību starp itkuīlu un fiktīvo valodu, ko savas noveles “Aiza” vajadzībām savulaik izdomājis zinātniskās fantastikas rakstnieks Roberts Hainlains. Hainlaina darbā aprakstīta slepena ģēniju apvienība, kas sevi sauc par “jaunajiem cilvēkiem” un mācās domāt ātrāk un precīzāk, izmantojot valodu, ko sauc par ātrrunu (Speedtalk) – līdzekli, kas viņiem ļauj veselu teikumu iespiest vienā vienīgā vārdā. Ar šī ārkārtīgi efektīvā saziņas līdzekļa palīdzību “jaunie cilvēki” plāno sagrābt varu visā pasaulē, uzkundzējoties neapķērīgajiem homo sapiens.

Drīz pēc šī raksta parādīšanās krievu presē Kihadam neapsīkstošā straumē sāka pienākt vēstules no e-pasta adresēm, kas beidzas ar .ru; tās apbēra viņu ar dziļi specifiskiem jautājumiem un pieprasīja izdarīt valodā zināmas izmaiņas, padarot vārdus vieglāk izrunājamus. Krievu programmētājs Aleksejs Samonss no Vladivostokas paveica monumentālu darbu, pārtulkojot itkuīla interneta vietni uz krievu valodu, un drīz vien jau bija radušies veseli trīs krievu interneta forumi, kas veltīti debatēm par itkuīla priekšrocībām un pielietojumu.

Sākumā Kihadu mulsināja tik negaidīta krievu interese. “Trešdaļa manu izjūtu bija pazemīga pateicība, trešdaļa – glaimota patmīlība un trešdaļa – ziņkārība,” viņš stāstīja. “Bet galvenokārt es vienkārši vēlējos saprast, kas ir šie cilvēki.”

2010. gada sākumā viņam kāds pārsūtīja šaubīgā krievu valodā rakstītu e-pasta vēstuli no ukraiņu zinātnieka, vārdā Oļegs Bahtijarovs, kurš stādījās priekšā kā nesen dibinātas augstākās izglītības iestādes, Kijevas Efektīvās attīstības universitātes, direktors un viens no vadošajiem tā saucamās psihonētikas propagandētājiem. Kad Kihada ierakstīja Google meklētājā Bahtijarova vārdu un minētās filozofiskās kustības nosaukumu, viņš uzgāja “neatšifrējama žargona jūru”, kas vēstīja par centieniem “attīstīt cilvēka domāšanu, izmantojot Rietumu un Austrumu ideju jūkli”, bet neko tādu, kas uzvedinātu uz šīs grupas motīviem. Kihadu aicināja piedalīties konferencē ar nosaukumu “Radošās tehnoloģijas – perspektīvas un attīstības līdzekļi”; pasākumam vajadzēja notikt tā gada jūlijā Elistā, Kalmikijas (mazas pusautonomas Krievijas Federācijas republikas) galvaspilsētā, neauglīgajos Kaspijas jūras rietumu krastos.

“No mūsu viedokļa raugoties, jaunās valodas – itkuīla – radīšana ir viens no radošas domāšanas attīstības pamataspektiem,” Bahtijarovs rakstīja Kihadam. “No krievu zinātniskās preses par itkuīlu nav iespējams uzzināt pietiekami daudz.”

Valoda itkuīls neradās no zila gaisa. Jau vismaz kopš viduslaikiem filozofi un filologi sapņojuši par iespēju izdziedēt dabisko valodu kaites, konstruējot pilnīgi jaunas idiomas, kas balstītas uz sakārtotiem un loģiskiem principiem. Jaunu runas formu izgudrošana ir teju vai kosmiska dziņa, kas sakņojas fenomenā, kuru lingviste Marina Jagello, darba “Neprātīgie valodas mīļotāji” autore, sauc par “neviennozīmīgām mīlestības un naida attiecībām”. Pie jaunu valodu izgudrošanas ķeras cilvēki, kuri tik ļoti mīl to, ko valoda spēj, ka ienīst visu, kas tai nav pa spēkam. “Nedomāju, ka pastāv vēl kāda cita fantāzija, kuru cilvēka gars tiecies īstenot ar tikpat lielu kaismi, ja nu vienīgi iegūt filozofu akmeni vai Dieva eksistences pierādījumu. Šaubos arī, vai kāda cita utopija likusi plūst tādām tintes straumēm, neskaitot varbūt vienīgi sociālismu,” viņa raksta. Pirmo viscaur mākslīgo valodu, par kuru saglabājušās kādas rakstiskas ziņas, lingua ignota jeb “nezināmo valodu”, 12. gadsimtā radīja vācu mūķene un mistiķe Bingenes Hildegarde, kura plašāk pazīstama kā, iespējams, senākās līdz mūsu dienām nonākušās moralitē lugas autore. Pēc visa spriežot, viņa lingua ignota izmantojusi kaut kāda veida mistiskai saziņai. No valodas saglabājies tikai īss teksta fragments un vārdnīca, kas sastāv no 1012 hierarhiskā secībā sarindotiem vārdiem, sākot ar pašu svarīgāko (Aigonz – Dievs) un beidzot ar nenozīmīgāko (Cauiz – circenis). Kopš lingua ignota laikiem cilvēki izgudrojuši vairāk nekā 900 valodu; gandrīz visas izrādījušās neveiksmīgas. “Mākslīgo valodu vēsture lielā mērā ir stāsts par neizdošanos,” raksta Arika Okrenta, darba “Izdomāto valodu zemē” autore. Vissmagāko izgāšanos piedzīvojušas tās valodas, kuras, tāpat kā itkuīls, mēģina piedāvāt realitātei pašu precīzāko spoguli. 17. gadsimta Eiropas filozofi, tādi kā Frānsiss Bēkons, Renē Dekarts un Gotfrīds Leibnics, pētīja veidus, kādos dabiskās valodas aizmiglo cilvēka domāšanu, un prātoja, vai mākslīgs aizvietotājs nespētu precīzāk izteikt lietu būtību. Iepriekšējā gadsimtā jezuītu misionāri bija pārveduši mājās pirmās ziņas par ķīniešu valodu, un daudzus filozofus aizrāva doma, ka tās zīmes izsaka nevis skaņas, bet gan jēdzienus un ka viena pati ideogramma var paust vienu un to pašu nozīmi cilvēkiem visā Austrumāzijā, lai gan katrā valodā izklausītos pilnīgi citādi. Un ja nu būtu iespējams radīt universālu rakstisku valodu, kuru saprastu visi, “īstenu” rakstu zīmju kopumu, ko varētu izmantot tāpat kā arābu ciparus aritmētikā? “Šāda rakstība būs sava veida vispārējā algebra un saprāta rēķini. Strīdu vietā mēs tad varēsim teikt, ka “aprēķinām”,” 1679. gadā rakstīja Leibnics.

Itkuīla konceptuālais ciltskoks iesniedzas pagātnē līdz Leibnicam, Bēkonam un Dekartam, bet īpaši līdz 17. gadsimta bīskapam, vispusīgi izglītotajam Džonam Vilkinsam, kurš mēģināja viņu augstos ideālus īstenot dzīvē. Savā 1668. gadā sarakstītajā “Esejā par īsteno rakstu zīmi un filozofisko valodu” Vilkinss aprakstīja plaši sazarotu taksonomijas koku, kam vajadzēja piedāvāt racionālu jebkura pasaules jēdziena, lietas vai darbības klasifikāciju. Katrs koka zars atbilda kādam burtam vai zilbei, tādēļ, lai saliktu kādu vārdu, vajadzēja tikai izsekot koka žuburiem, līdz nonāktu pie kādas attālas stīgas, kas apzīmētu jēdzienu, kuru vēlaties izteikt. Piemēram, Vilkinsa sistēmā De apzīmē kādu stihiju, Deb ir uguns, bet Debα – liesma. Natūrfilozofu Robertu Huku Vilkinsa valoda tik ļoti sajūsmināja, ka viņš tajā publicēja pētījumu par kabatas pulksteņiem un ierosināja to pasludināt par visas zinātniskās pētniecības saziņas valodu. Tas nenotika. Valodu gluži vienkārši bija pārāk apgrūtinoši lietot, un tā drīz vien tika aizmirsta. Taču Vilkinsa klasifikācijas sistēma, kas paredzēja vārdus sakārtot pēc nozīmes, nevis alfabētiskā secībā, nebija gluži zemē metama – tā kļuva par pirmā mūsdienu tēzaura priekšteci.

19. gadsimtā sapni par jaunradītu filozofisku valodu, kas spētu izteikt universālas patiesības, nomainīja ne mazāk vērienīga vēlēšanās apvienot pasauli ar vienas vienīgas viegli apgūstamas, politiski neitrālas palīgvalodas palīdzību. Viena no pirmajām šāda veida universālajām valodām, kuras izpelnījās plašāku ievērību, bija solresola, franču mūziķa Žana Fransuā Sidra lolojums. Tajā bija tikai septiņas zilbes: do, re, mi, fa, sol, la un si. Vārdus varēja izdziedāt vai spēlēt uz vijoles. Ņemot vērā to, ka šo valodu bija iespējams pārtulkot arī septiņās varavīksnes krāsās, teikumus varēja ieaust arī audumā kā krāsu joslas.

Esperanto, ko ap 1880. gadu izgudroja L. L. Zāmenhofs, ebreju ārsts no Bjalistokas, neapšaubāmi bija pati veiksmīgākā no apmēram simt 19. gadsimtā radītajām universālajām valodām. Esperanto ziedu laikos šajā valodā runāja gandrīz divi miljoni cilvēku, un tajā tika sarakstītas un publicētas vairāk nekā 15 tūkstoši grāmatu.

Divi pasaules kari un angļu valodas uzvaras gājiens visā pasaulē iecirta nelabojamu robu esperantistu sapnī par universālas valodas radīšanu. Tāpat kā visi pārējie mēģinājumi vērst par labu Bābeles traģēdijas sekas, esperanto cieta neveiksmi. Un tomēr – tiek lēsts, ka esperanto vēl joprojām izmanto vairāk cilvēku nekā sešus tūkstošus no mūsdienu pasaulē lietotajām dabiskajām valodām; viņu vidū ir apmēram tūkstotis, kuriem tā ir pirmā, varētu teikt – dzimtā valoda; viņu vidū ir arī Džordžs Soross.

Kihada dzimis Losandželosā pirmās paaudzes meksikāņu imigrantu ģimenē un uzaudzis “baltajā” Vitjeras priekšpilsētā, kur mācījās pamatskolā, ko savulaik apmeklējis Ričards Niksons. Viņa tēvs, jaki indiānis, bija iespiedējs un drukāja izpārdošanu plakātus, ko izkar pārtikas veikalu skatlogos. Vakaros viņš gleznoja ainavas.

Džona Kihadas pievēršanos mākslīgajām valodām iedvesmoja ne tikai esperanto utopisms, bet arī ārzemju skaņuplašu kaste vietējā mūzikas ierakstu veikalā: 70. gados, toreiz vēl pusaudzis, viņš tajā uzgāja franču progresīvā roka grupas Magma koncepta albumu. Visas dziesmas tajā bija sarakstītas kobajiešu mēlē – melodiskā citplanētiešu valodā, ko izdomājis grupas ekscentriskais līderis Kristians Vandērs.

“Atklājis, ka ir cilvēki, kas kāpj uz skatuves un ar pārliecību dzied šīs grandiozās, operiskās un episkās dziesmas, es sapratu: sasodīts, man taču ir jāpamēģina,” Kihada man stāstīja. Piecpadsmit gadu vecumā viņš radīja mbozo, pirmo no daudzajām viņa izgudrotajām valodām – “aizguvumiem piebārstītu romāniski ģermānisku hibrīdu ar afrikānisku fonoloģiju”. Kādas citas valodas – pskeoja – vārdu krājums tapa, uz labu laimi bungājot pa rakstāmmašīnas taustiņiem.

Astoņpadsmit gadu vecumā Kihada iestājās Fulertonas Kalifornijas štata universitātē, lai studētu lingvistisko antropoloģiju. “Es sapņoju kļūt par cilvēku, kurš ceļo pa Amazones džungļiem un apgūst valodu, kuru neprot neviens cits no malas,” viņš teica. Kihada stundām ilgi sēdējis bibliotēkā, iedziļinoties pasaules eksotiskāko valodu aprakstos un pamazām kļūstot par dīvainu gramatikas sistēmu lietpratēju.

“Es aptvēru, ka ikkatra pasaules valoda vismaz kaut ko vienu dara labāk par visām pārējām,” viņš stāstīja. Piemēram, Austrālijas aborigēnu gugu jimitirru valoda neizmanto egocentriskas koordinātas, tādas kā “kreisais”, “labais”, “priekšā” vai “aizmugurē”. Tā vietā runātāji atsaucas tikai uz debess pusēm. Viņiem ir nevis kreisā un labā, bet gan ziemeļu un dienvidu kāja, kuras kļūst par austrumu un rietumu kājām, kad cilvēks pagriežas par 90 grādiem. Klusā okeāna ziemeļrietumos lietotajās vakašu valodās nav iespējams izveidot gramatiski pareizu teikumu bez atsauces uz to, ko lingvisti dēvē par evidencialitāti, proti, darbības vārdi jāloka tā, lai kļūtu skaidrs, vai cilvēks runā par savu tiešo pieredzi, secinājumiem, pieņēmumiem vai no citiem dzirdēto.

Šo neortodoksālo gramatikas sistēmu iedvesmots, Kihada sāka prātot: un ja nu pasaulē būtu kāda valoda, kas apvienotu pašas labākās visu pasaules valodu īpašības? Atgriezies vecāku mājās un patvēries savā istabā, viņš sāka rakstīt uzmetumu pilnīgi jaunai gramatikai, kurā iekausēja ne tikai vakašu evidencialitāti un gugu jimitirru koordinātas, bet arī nigēriešu-kordofāņu valodu darbības veidu kategorijas, basku locījumus, ceturto personu jeb obviatīvu, kas sastopams vairākās gandrīz pilnīgi izmirušās Ziemeļamerikas indiāņu valodās, un dažus citus eksotiskus teikumu veidošanas paņēmienus.

“Kad biju vēl sapņains spulgacis, bija iecere uzrakstīt doktora disertāciju, taču pamazām nācās nolaisties atpakaļ uz zemes. Man nebija tik daudz naudas, lai studētu doktorantūrā,” Kihada stāstīja. “Es toreiz nebiju neko dzirdējis ne par valsts, ne kādām citām stipendijām, un man nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka valdība patiešām varētu cilvēkiem maksāt naudu, lai viņi mācās maģistrantūrā vai doktorantūrā.” Divdesmit viena gada vecumā Kihada nejauši dzirdēja, kā dziļi reliģiozā māte sarunā ar viņa tēvoci un tanti nosauc savu dēlu par “kārtīgu katoļu zēnu”. “Tas bija pilnīgi ačgārns raksturojums,” viņš atceras, “patiesībā es tolaik biju agnostiķis.” (Vēl pēc diviem gadiem viņš sevi pasludināja par ateistu, bet tagad uzskata, ka ir panteists.) “Tolaik man bija ļoti svarīgi tikt saprastam, un man likās, ka vecāki neko nesajēdz,” viņš teica. Sekoja strīds, pēc kura Kihada izskrēja pa durvīm un turpmākos piecus gadus ar vecākiem nesarunājās. Pats viņš par savām mācībām samaksāt nevarēja, tāpēc sāka strādāt vispirms par kravas auto šoferi, bet pēc tam – Autotransporta pārvaldē, nolēmis atsākt studijas, kad būs sakrājis pietiekami daudz naudas.

“Astoņus gadus es apzināti, ar gribasspēka palīdzību centos kļūt par pilnīgi citu cilvēku – to ārēji nevainojamo un izsmalcināto japiju, kāds bija mans ideāls vidusskolas laikos,” Kihada stāstīja. “Taču manas uzvaras bija sīkas un īslaicīgas. Es sevi pietiekami labi pazinu, lai ātri vien saprastu, ka tāda veiksmes formula ir pārāk sekla. Trīsdesmit gadu vecumā es atteicos no šī otrā “es” un atgriezos pie savas patiesās dabas.”

Autotransporta pārvaldes Sakramento nodaļā Kihada uzkalpojās līdz vidējā menedžmenta līmenim; ar laiku viņam tika uzticēta atbildība par nodaļas interneta vietni. “Vienmēr bija kādi apstākļi, kas mudināja doktorantūras plānus uz laiku atlikt – līdz kādu dienu es sapratu, ka tas man vispār vairs nešķiet aktuāli,” viņš stāstīja. Interesi par akadēmisko lingvistiku Kihada apmierināja savos ikgadējos svētceļojumos uz leģendāro Bērklijas grāmatveikalu Cody’s, kur sapirkās visus jaunākos izdevumus. Brīvajā laikā viņš turpināja strādāt pie itkuīla, aizpildot vienu bloknotu pēc otra ar piezīmēm.

Kādā no saviem svētceļojumiem Kihada uzdūrās darbam ar nosaukumu “Mūsu dzīves metaforas”, 1980. gadā publicētai Džordža Lakofa un Marka Džonsona grāmatai, kas turpmākajos gados būtiski ietekmējusi kognitīvās lingvistikas attīstību. Tajā izteikts viedoklis, ka to, kā mēs domājam, strukturē jēdzienu sistēmas, kas pēc savas dabas ir lielā mērā metaforiskas. Dzīve ir ceļš. Laiks ir nauda. Strīds ir karš. Lai kā mēs to vērtētu, šādas tēlainas frāzes ir dziļi iesakņojušās mūsu domāšanā.

Kihadam tas bija atklājums. Viņš iztēlojās, ka itkuīlam varētu izdoties tas, ko, pēc Lakofa un Džonsona domām, nespēj dabiskās valodas: piespiest runātājus precīzi izteikt to, ko viņi vēlas darīt zināmu. Nekādu “it kā varbūt kaut kā”, nekādu mēģinājumu paslēpt patieso nozīmi aiz žargona un metaforām. Liekot runātājiem rūpīgi apsvērt savu vārdu jēgu, Kihada cerēja panākt, ka viņa analītiskā valoda piespiedīs iznākt dienasgaismā daudzām cilvēka prāta īpatnībām un ļaus atbrīvoties no baciļiem, kas inficējuši mūsu domāšanu.

“Laika gaitā mans mērķis pamazām sāka mainīties,” viņš stāstīja. “Tas vairs nebija radīt stilīgu lingvistisku īpašību sajaukumu. Man sāka rasties idejas, kā panākt, lai valoda darbojas efektīvāk. Es prātoju – kāpēc gan neizgudrot veidu, kā pabeigt visu, ko dabiskās valodas atstājušas nepabeigtu?”

Kihada uzrakstīja Lakofam e-vēstuli, stādoties priekšā kā “patiess viņa apbrīnotājs, lasītājs un talanta cienītājs” un “uzdrīkstoties informēt par projektu”, kas Lakofu “varētu ieinteresēt, ja tam atliktu laiks”. Tālāk Kihada apraksta, kā viņa izpratne par Lakofa novatorisko kognitīvās lingvistikas pētījumu palīdzējusi izveidot itkuīla konceptuālo pamatu, un nobeidz ar personīgu simpātiju apliecinājumu. “Kā cilvēks, kurš visu mūžu kaislīgi aizrāvies ar lingvistiku, taču personīgu un finansiālu apstākļu dēļ nav varējis īstenot savu sapni izvēlēties profesionālu lingvista karjeru, esmu pateicīgs jums un jūsu kolēģiem par to, ka jūs izcīnāt šo kauju manā vietā, un ceru piedzīvot īstu jūsu un citu aizsāktās kognitīvās revolūcijas uzplaukumu zinātnē.” Lakofs viņam tā arī neatbildēja.

Kihada pirmo reizi interneta meklētājā ierakstīja “mākslīgās valodas” 1997. gadā un atklāja, ka šī dīvainā aizraušanās bija skārusi arī citus. Viņš uzgāja forumu, kurā apgrozījās lingvistikas amatieri no visas pasaules, risinot kaismīgas debates par jauniem veidiem, kā risināt sarunas. “Mana reakcija bija: Jēziņ, es taču neesmu viens!” Kihada atceras.

Šie brīvā laika lingvisti sauc sevi par “konlangeriem” (conlangers – atvasinājums no termina “constructed languages”, mākslīgās valodas) un laiku pa laikam sapulcējas “konklāvā”, ko sauc par Valodu radīšanas konferenci. Es Kihadu pirmo reizi sastapu otrajā šādā konferencē, kas 2007. gadā notika Bērklija Universitātē. Kiltos, cilindros un kimono ģērbto pārdesmit vīriešu un septiņu sieviešu vidū Kihada uzreiz iekrita acīs – kā umlauts angliski rakstītā vārdā. Atlētiski veidotais bārdainais vīrietis sēdēja zāles pēdējā rindā ar aizsargkrāsas tīkliņcepuri galvā, ģērbies brūnā polo kreklā un platās armijas stila biksēs. “Džonu nevar necienīt,” man teica Deivids Pītersons, Valodu radīšanas biedrības prezidents, cilvēks, kas izgudrojis dotraku valodu, kurā HBO seriālā “Troņu spēle” runā pseidomongoļu klejotāju un karotāju cilts. (Dotraku valodu ik nedēļas dzird vairāk cilvēku nekā jidišu, navaho, inuītu, basku un velsiešu valodu, kopā ņemtas.) 2008. gadā Pītersons atzina itkuīlu par gada labāko mākslīgo valodu. “Reti kurš izgudrojis vai, esmu pārliecināts, vēl izgudros kaut ko tik pilnīgu un aizraujošu kā itkuīls,” viņš paziņoja balvas pasniegšanas ceremonijā.

Kihada bija pateicīgs par balvu, taču vispār viņš konlangeru pasaulē turas savrup. Viņš iegriežas itkuīlam veltītajā Facebook lapā, kur šīs valodas fani piedāvā savus Tēvreizes tulkojumus un “itkuīla dienas gudrības pērles”, taču nekad nekomentē.

Es iepazinos ar Kihadu brīdī, kad viņš gatavojās nolasīt lekciju par fonoestētiku, šo grūti definējamo īpašību, kas piešķir katrai valodai tās neatkārtojamo personību un liek pat kašķīgākajai itāļu valodas frāzei izklausīties pēc operas ārijas, visromantiskākajam teikumam vāciski – dusmīgam, bet angļu valodai ASV ziemeļu štatu izrunā – kā auto taurei. Viņš klausītājiem uzdeva retoriskus jautājumus, piemēram: “Vai manā valodā vajadzētu iekļaut divskaņus?” un sniedza padomus: “Ja jūs savā valodā izmantosiet patskaņus, neviens nopietni neticēs, ka tajā varētu sarunāties orki.” Kihadas runas maniere bija tik pārliecināta un profesoriska, ka izklausītos vīzdegunīga, ja vien pats par savu veikumu viņš neizsacītos tik paškritiski.

Iepriekšējā gada konferencē, kad Kihada lasīja lekciju par Lakofa metaforas teoriju, viņš savu uzstāšanos sāka ar dažiem teikumiem sešās konferences dalībnieku radītās valodās. Vairums no šiem konlangeriem pirmo reizi dzirdēja, kā viņu valodā runā kāds cits cilvēks.

Atšķirībā no iepriekšējo gadsimtu filozofiem un ideālistiem, kuri ticēja, ka viņu valodas varētu cilvēci pilnveidot, mūsdienu konlangeriem jaunu valodu izgudrošana lielākoties ir vaļasprieks un pašizpausmes iespēja. Džims Henrijs, pensionēts programmētājs no Džordžijas štata Stokbridžas, paša radītajā valodā gje-zum-bun (gjâ-zym-byn) raksta dienasgrāmatu un lūdz Dievu. Ja eksistē kāds dievs, kurš klausās viņa lūgsnas, tad tas ir vienīgais šīs valodas lietotājs, neskaitot autoru.

Daudzi konlangeru projekti sākas no vienkāršas premisas, kas kaut kādā līdz šim neizmēģinātā veidā pārkāpj vispārpieņemtās lingvistikas tradīcijas. Aeo izmanto tikai patskaņus. Kēlenā (Kēlen) nav darbības vārdu. Toki pona, ko iedvesmojuši daoistu ideāli, ir radīta, lai pārbaudītu, cik vienkārša var būt valoda. Tajā ir tikai 123 vārdi un 14 skaņu vienības. Britenigs (Brithenig) ir atbilde uz jautājumu, kā angļu valoda izklausītos, ja būtu attīstījusies kā romāņu valoda – pieņemot, ka Britu salās būtu iesakņojusies tautas latīņu valoda. Lāadanā (Láadan), feministu valodā, kas dzimusi 80. gadu sākumā, sastopami tādi vārdi kā radíidin, kas tiek tulkots kā “ne-svētki: laiks, kas it kā skaitās svētki, bet patiesībā darba un gatavošanās dēļ ir tāds apgrūtinājums, ka no tā baidās kā no uguns, īpaši, ja ir pārāk daudz viesu un ja neviens nepalīdz”.

Mākslīgās valodas bieži vien radītas tandēmā ar veselu izgudrotu universu, un vairums konlangeru pie sava vaļasprieka nonākuši, pateicoties interesei par fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūru. Dž.R.R. Tolkīns, kurš konlangēšanu sauca par savu slepeno netikumu, apgalvoja, ka triloģiju “Gredzenu pavēlnieks” radījis galvenokārt, lai dotu paša radītajām valodām – kvenjai, sindarīnam un khuzdulam (Quenya, Sindarin, Khuzdul) – pasauli, kurā tās varētu skanēt. Laikam gan komerciāli veiksmīgākā no visām mākslīgajām valodām ir klingonu valoda – tajā pārtulkots “Hamlets” un izdota vārdnīca, kas pārdota vairāk nekā 300 tūkstošos eksemplāru.

Lingvistika ir disciplīna, kas ne reizi vien goda vietā sēdinājusi amatierus bez zinātniskiem grādiem. Viena no 20. gadsimta svarīgākajām lingvistikas teorijām, kas kļuva pazīstama kā Sapira–Vorfa hipotēze, daļēji balstīta uz Hārtfordas apdrošināšanas kompānijas inspektora Bendžamina Vorfa darbu. Vorfs nebija studējis ne maģistrantūrā, ne doktorantūrā, bet 30. gados brīvajā laikā mācījās pie antropologa un lingvista Edvarda Sapira un vaļas brīžus veltīja Ziemeļamerikas indiāņu valodu apgūšanai.

Ne Sapirs, ne Vorfs neformulēja galīgo abu vārdā nosauktās hipotēzes variantu, bet teorijas būtība ir tāda, ka valoda, kurā mēs runājam, nosaka to, kā mēs uztveram realitāti. Cilvēki, runādami dažādās valodās, domā dažādi. Radikālākās no šīs hipotēzes versijām iet vēl tālāk, pieņemot, ka valoda novelk robežu tam iespējamo domu kopumam, uz ko mūsu prāts vispār ir spējīgs. 1955. gadā sociologs un zinātniskās fantastikas rakstnieks Džeimss Kuks Brauns nolēma Sapira–Vorfa hipotēzi pārbaudīt, izveidojot “kulturāli neitrālu” valodu, kas varētu pārkārtot tās runātāju smadzenes.

Savas desmittūkstoš vārdu lielās valodas (to sauca par loglanu) gramatiku Brauns izstrādāja saskaņā ar analītiskās filozofijas izmantoto formālo predikatīvo loģiku. Viņš cerēja, ka, iemācot pētījuma subjektiem runāt loglanā, izdosies padarīt viņus par loģiskākiem domātājiem. Ja izrādītos, ka, mainot to, kā mēs runājam, iespējams mainīt mūsu domāšanu, pavērtos radikāla iespēja radīt jaunu cilvēka kvalitāti.

Braunam neizdevās radīt loģiskākus domātājus, un mūsdienās Sapira–Vorfa hipotēzes spēcīgākās versijas “cienījamu lingvistu aprindās ieguvušas sliktu slavu”, grāmatā “Caur valodas prizmu jeb Kāpēc citās valodās pasaule izskatās citādi” raksta Gajs Deičers. Tomēr Deičers norāda, ka pētījumi runā par labu mazāk radikālajam apgalvojumam, ka valoda, kādā mēs runājam, iespaido to, kā mēs uztveram pasauli. Piemēram, cilvēki, kuru dzimtajā valodā pastāv dzimtes kategorija (kā tas ir, piemēram, spāņu valodā, kur visi lietvārdi pieder vai nu pie sieviešu, vai vīriešu dzimtes), pēc visa spriežot, tiešām domā par objektiem atšķirīgi – atkarībā no tā, kurai dzimtei valoda tos pieskaita. Šādas konceptuālas atšķirības saglabājas arī tad, ja cilvēki apgūst otru valodu, kurā vārdiem nav dzimtes, teiksim, angļu valodu.

Kihada atbalsta mīkstinātu Sapira–Vorfa hipotēzes versiju, bet vispār konlangeru vidū sastopami daži no pēdējiem spēcīgākās redakcijas aizstāvjiem. Galu galā, ja Sapiram un Vorfam ir taisnība un mūsu domas neizbēgami mājo valodas uzbūvētā cietumā, tad vienīgā saprātīgā rīcība būtu uzbūvēt plašāku un greznāku kameru, kas piedāvātu visas ērtības, ko vien kāds ieslodzītais varētu vēlēties, – proti, izdomāt jaunu valodu, kas padarītu iespējamu jaunu domāšanas veidu.

Stādieties priekšā visus iespējamos jēdzienus, idejas, uzskatus un apgalvojumus, ko cilvēka prāts jebkad varētu izteikt. Itkuīls piedāvā stingru koordinātu sistēmu, kas ļauj ar maksimālu precizitāti norādīt uz jebkuru no šīm domām. Itkuīla galīgajā versijā, ko Kihada publicēja 2011. gadā, darbības vārdam ir 22 gramatikas kategorijas; salīdzinājumam – angļu valodā pastāv tikai sešas: laiks, veids (aspect), persona, skaitlis, izteiksme un kārta. Runātāja ieceri vēl precīzāk formulēt palīdz 1800 atšķirīgu piedēkļu. Ar savu darbietilpīgo locīšanu, kas apmulsinātu pat viskompetentāko latīņu valodas gramatikas ekspertu, itkuīls piespiež runātāju precīzi notēmēt tieši uz to ideju, kuru viņš vēlētos izteikt, mēģinot izslēgt jebkādas miglainības iespēju.

Itkuīla oriģinālajā versijā pats vārds Iţkuîl burtiskā tulkojumā nozīmē “hipotētisks valodas izklāsts”; tas atspoguļo faktu, ka itkuīls nebija iecerēts kā sarunu valoda. Tas bija mēģinājums parādīt, kāda valoda varētu būt, nevis – kādai tai vajadzētu būt.

– Itkuīla ideja ir izteikt dziļākus domāšanas līmeņus, nekā tas parasti izdodas cilvēka valodai, – Kihada man sacīja.

Piemēram, frāze “raksturīgs vienam atsevišķam lietu sinerģiskas amalgamācijas komponentam” itkuīlā ietverta vienā vienīgā īpašības vārdā: oicaštik’. Rodas iespaids, ka šī vārda izrunāšana prasītu ekstrēmu rīkles mandeļu akrobātiku, bet tas ir tāpēc, ka itkuīlā velti netiek tērēta neviena skaņa vai zilbe. Ikvienai valodai ir savs fonēmu inventārs jeb skaņu bibliotēka, no kuras runātājs var smelties, lai veidotu vārdus. Līdzskaņiem nabadzīgajā havajiešu valodā ir tikai 13 fonēmu, angļu valodā – aptuveni 42, atkarībā no dialekta. Lai sabāztu katrā vārdā pēc iespējas vairāk nozīmju, itkuīlam ir 58 fonēmas. Pirmajā valodas variantā bija iekļauts vesels rukšķu, gārdzienu un krekšķu repertuārs, patapināts no pasaules mazāk pazīstamajām valodām. Kāda īpaši grūti apgūstama klikšķim līdzīga skaņa, nebalsīga uvulāra ežektīva afrikāta, atrasta tikai nedaudzās citās valodās, tajā skaitā savulaik Kaukāzā sastopamajā ubihu valodā; pēdējais cilvēks, kuram tā bija dzimtā valoda, nomira 1992. gadā.

Siltā jūlija vidus pēcpusdienā es apciemoju Kihadas pieticīgo priekšpilsētas māju Sakramento, kur viņš dzīvo kopā ar sievu Karolu Beriju, arī pensionētu ierēdni. Viena grāmatplauktu rinda bija piebāzta ar jorubu, latviešu, basku, hausu un vairāk nekā 30 citu valodu vārdnīcām. Otru piepildīja divās rindās saspiesti zinātniskās fantastikas darbi mīkstajos vākos.

Kihada ieslēdza Kongo sukusa mūziku, vienu no daudziem pasaules mūzikas žanriem, par kuru mīļotāju sevi uzskata, un izvilka kāda nepublicēta zinātniski fantastiska romāna eksemplāru; šī grāmata, ko Kihada sarakstījis kopā ar savu identisko dvīņubrāli Polu, saucas “Viņpus antinomijas” un ir veltīta kvantu teorijas filozofiskajiem aspektiem. (Kihada ar savu dvīņubrāli bērnībā sazinājās paši savā valodā; šāds fenomens, ko sauc par kriptofāziju, izrādās, sastopams pārsteidzoši bieži.) Romānā itkuīls izmantots kā “paralingvistiska saskarne (interface) virknei kvantu datoru, kuri tiek izmantoti, lai radītu jaunu apziņu”.

Kihada atvēra skapi un izņēma lielu plastmasas kasti ar milimetru papīra grēdu; tie bija viņa agrīnie itkuīla rakstības uzmetumi un darbības vārdu locījumi, pirms divdesmit gadiem rakstīti ar marķieri uz salocītām dažāda lieluma piezīmju lapiņām.

– Es pie tā strādāju ar pārtraukumiem, – viņš teica, noraugoties uz papīru kalnu savā priekšā. – Viss bija lielā mērā atkarīgs no tā, vai es tajā brīdī ar kādu satikos. Nav jau gluži īstā lieta, ko apspriest pirmajā vai otrajā randiņā.

Cilvēku saziņu regulē vesels vārdos nenosauktu kodu kopums; palaikam tie var šķist mokoši grūti atšifrējami. Ja gadās tos nepareizi nolasīt, cilvēks var ātri vien kļūt par izstumto. Ironija, metafora, daudznozīmība – šie ir tie smalkie instrumenti, kas ļauj likt noprast vairāk, nekā mēs pasakām. Taču itkuīlā daudznozīmība ir izskausta, lai visa mūsu vārdos ieliktā jēga būtu acīmredzama. Ironisku izteikumu atzīmē ar darbības vārda afiksu ’kçç. Hiperbolu norāda, pievienojot burtu ’m.

– Es gribēju ar itkuīla palīdzību parādīt, kā iespējams līdz galam saprotami spriest par filozofiju vai emocionāliem stāvokļiem, – Kihada teica.

Lai mēģinātu pārtulkot kādu domu uz itkuīlu, vispirms jāiedziļinās veselā smalku nianšu spektrā, ko neatspoguļo neviena no dabiskajām valodām. Nav iespējams izteikt domu, vispirms neapsverot visas tai kaimiņos mītošās domas, pie kurām tā nepieder. Lai gan itkuīla vārdi reizēm izklausās pēc sausa klepus, tajos neizbēgami ielikta dziļa jēga.

– Tā ir ideālā valoda politiskām un filozofiskām debatēm – jebkuram forumam, kurā cilvēki tiecas nomaskēt savu patieso nolūku vai slēpties aiz valodas, – Kihada turpināja. – Itkuīls piespiež sacīt to, ko domā, un domāt to, ko saka.

Itkuīlā atšķirība starp acumirklīgu pamanīšanu, pavirša skata uzmešanu un atklātu blenšanu izteikta ar vienu vienīgu patskani. Jebkuru no šīm nozīmēm izsaka, attiecīgi lokot saknes vārdu, kas apzīmē redzi. Noliecies pār ēdamistabas galdu, Kihada man nodemonstrēja, kā viņš pārtulkotu itkuīlā vārdu “blenzt”. Taču itkuīlā vārdi tiek salikti no atsevišķiem nozīmes atomiem, tāpēc vispirms viņam vajadzēja nodoties zināmām pārdomām par to, ko tieši viņš vēlas pateikt.

Kādas piecpadsmit minūtes Kihada, pakausi kasīdams, šķirstīja savu biezo spirāliesējuma manuskriptu, apsverot katru blenšanas aspektu. Atsevišķās sastāvdaļas viņš pierakstīja savā piezīmju blokā. Vispirms viņš pievienoja “otrās pakāpes afiksu, kas norāda uz noteikta iznākuma gaidām”, lai izteiktu mērenu pārsteiguma elementu, kas ir kaut kas nedaudz vairāk par vienkāršu nesagatavotību, bet mazāk par īstu šoku. Pēc tam – “trešās pakāpes afiksu kontekstuālai iederībai”, šādi apzīmējot zināmu nepiedienīgumu, kas nav gluži skandalozs, bet izpelnītos mazliet vairāk par sarauktu pieri. Tad, klaudzinādams ar pildspalvu pa bloknotu, viņš sāka šķirstīt savu manuskriptu, meklējot saknes vārda “šoks” pirmā celma trešo paveidu, lai norādītu uz “nekontrolējamu fizioloģisku reakciju”. Tad, kādu brīdi padomājis, Kihada nolēma, ka blenšanai nepieciešams “rezultatīvā formāta” lietojums, lai aprakstītu “notikumu, kas norisinās vienlaicīgi ar vārdā ietverto jēdzienu apvienoto nozīmi, bet ir arī tās rezultāts”. Visbeidzot viņš nonāca līdz nelielam, ne sevišķi viegli izrunājamam vārdiņam: apq’uxasiu. Pirmo klakšķim līdzīgo zilbi viņš vairākas reizes skaļi atkārtoja un tikai tad, atzinis, ka atrasta pareizā izruna, uzrakstīja iespiestam itkuīla tekstam īpaši izstrādātajā rakstībā.

– Un tagad iztēlojieties kultūru, kurā blenšana ir ne tikai kulturāli pieņemama, bet pat apsveicama. Itkuīlā būtu īpašs vārds arī tai, – Kihada paskaidroja.

Gramatiski sistematizējis visus daudzos aspektus, kas skatīšanos padara par blenšanu, viņš man parādīja, kā tādas pašas gramatiskas pārvērtības iespējams veikt ar jebkuru darbības vārdu – lai arī atvērt durvis, aizskriet līdz veikalam vai pamest gaisā bumbu varētu ar tādām pašām nepiedienīguma, pārsteiguma un šoka niansēm, kas vienkāršu skatīšanos pārvērš blenšanā.

– Tādā veidā iespējams izdomāt miljoniem vārdu, kas aprakstītu jēdzienus, kuru pirms tam nav bijis nevienā pasaules valodā, – viņš sacīja.

Es pajautāju, vai viņš varētu tāpat uz līdzenas vietas izdomāt kādu pilnīgi jaunu jēdzienu. Kihada brītiņu padomāja.

– Nu, piemēram, cik man zināms, nevienā citā valodā nav viena īpaša vārda, kas izteiktu momentu, kad rodas vēlēšanās paberzēt zodu, parasti vienlaikus arī saraucot pieri, dzirdot, kā cits nāk klajā ar ideju, kas jums pašam nekad nav ienākusi prātā, un piepeši aptverot, kādas iespējas tā varētu pavērt. – Kihada apklusa, it kā pāršķirstot iedomātu vārdnīcu. – Itkuīlā tāds vārds ir: ašţal.

2010. gadā Kihada nonāca situācijā, no kuras vienmēr bija pūlējies izvairīties. Lai varētu doties uz konferenci Kalmikijā, viņš bija spiests atklāt priekšniecībai un kolēģiem (to vidū bija cilvēki, kuri viņu pazina jau 20 gadu), ka slēpis no viņiem hobiju, kas jau kopš koledžas laikiem aizņēmis viņa vakarus, nedēļas nogales un pusdienu pārtraukumus.

– Darbā visi tagad uz mani sāka skatīties pa pusei ar bijību, jo tagad bija skaidrs, ka šim cilvēkam ir vēl citas intereses nekā menedžera darbs trulā valsts iestādē, pa pusei ar nicinājumu, jo biju pierādījis, ka esmu vēl apdauzītāks sausiņš un dīvainītis, nekā viņi bija domājuši, – Kihada stāstīja. 

– Kas, kas? Kon...trabasists?

– Nē, šef, konlangeris.

Viņš devās uz otru pasaules malu, lai piedalītos konferencē, kuras referentu vidū bija filozofi, sociologi, biologi, viens loģiķis un budistu mūks, turklāt visus izdevumus apmaksāja citas zemes valdība. Kihada nekad nebija apmeklējis Kalmikiju, par šo vietu dzirdēja pirmo reizi mūžā.

No tā nedaudzā, kas par Kalmikiju pasaulē vispār zināms, šī vieta ir ievērojama ar divām lietām: ar faktu, ka uz rietumiem no Urāliem tā ir vienīgā zeme, kurā iedzīvotāju vairākums ir budisti, un ar savu ekscentrisko bijušo prezidentu Kirsanu Iļumžinovu, izbijušu oligarhu, kurš kļuvis par politiķi un iztērējis miljoniem dolāru paša naudas, lai pārvērstu putekļainu un pamestu Krievijas stepes nostūri par pasaules šaha galvaspilsētu. Iļumžinovs apgalvojis, ka 1997. gadā viņu no Maskavas dzīvokļa nolaupījuši citplanētieši, kuri prezidentu izvadājuši ekskursijā pa visu galaktiku un pastāstījuši, ka šahs pie zemiešiem nonācis no kosmosa.

Tūlīt pēc ierašanās Elistā, kur Kihadu sagaidīja tulks, viņu nogādāja Šaha pilsētā, Kalifornijas vidusšķiras priekšpilsētas stila ciematā, kas uzcelts īpaši 1998. gada šaha pasaules čempionāta vajadzībām. Tur viņš iepazinās ar kādu jaunu sievieti, kura pastāstīja, ka grupa Kijevas Efektīvās attīstības universitātes studentu pēdējos divus gadus intensīvi apgūst itkuīlu un uzskata to par neatņemamu topošās psihonētikas apmācības programmas sastāvdaļu. Kāds jauneklis savukārt pavēstīja, ka viņi ar draugiem Kihadu uzskatot par dzīvu leģendu. Kihadam vēl joprojām nebija ne jausmas, kas ir psihonētika un kāpēc par to interesējas šī Efek­tīvās attīstības universitāte.

“Piecdesmit viena gada vecumā tu sāc domāt, ka nu jau esi redzējis visu, viņš vēlāk rakstīja. “Bet kopš tā brīža Džons K. jutās kā nonācis Aizspogulijā.”

Nākamajā rītā Kihada savu uzstāšanos sāka, parādot auditorijai Marsela Dišāna “Plikņa nokāpšanu pa kāpnēm, nr. 2”, leģendāru kubisma glezniecības darbu. Šo darbu nav viegli aprakstīt nevienā valodā, bet Kihada vēlējās nodemonstrēt, kā viņš to mēģina izdarīt itkuīlā.

Viņš sāka, izvēloties dažus valodas saknes vārdus: QV – persona, GV – apģērbs, TN – rīks, kas kompensē gravitācijas spēka iedarbību, un GW – pārvietoties, un parādīja, kā pārveidot šīs saknes ar katru no 22 valodas gramatiskajām kategorijām, iznākumā nonākot pie sešu vārdu teikuma: “Aukkras êqutta ogvëuļa tnou’elkwa pal-lši augwaikštülnàmbu”, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē: “Tēlains kailas sievietes attēlojums, vi­­ņai soli pa solim nokāpjot pa kāpnēm ar virkni cieši savā starpā saistītu ķermeņa pārvietošanās kustību, kas aiz viņas saplūst trīsdimensiju mutuļojošā sliedē, veidojot pārlaicīgu jaunradītu veselumu, kas aplūkojams intelektuāli, emocionāli un estētiski.” 

Tovakar pēc vairākām intervijām kalmiku presei konferences dalībnieki pulcējās mājā, kur bija apmeties Oļegs Bahtijarovs, universitātes profesors, kurš Kihadu bija ataicinājis uz Kalmikiju. Psihonētiķi līdz vēlai naktij sprieda par saviem eksperimentiem ar “uzmanības dekoncentrēšanu” un citām garīgās pilnveidošanās tehnikām. Taču, jo vairāk Kihada pūlējās no viņiem izspiest kaut kādu šīs filozofijas skaidrojumu, jo miglaināka tā šķita.

– Es tā arī netiku skaidrībā, kas tās īsti par tehnikām, – Kihada atcerējās.

Viņš piedēvēja šo nesaprašanos sliktam tulkojumam un nolēma, ka būtu nepieklājīgi izrādīt pārāk skeptisku attieksmi. Vakara gaitā Kihada kādā brīdī aptvēra, ka, sakrustojis basās kājas, sēž uz dīvāna, bet viņam pie kājām uz paklāja satupies pulciņš jaunu krievu studentu.

– Visapkārt bija cilvēki, kas kāri tvēra ikvienu manu vārdu, – Kihada teica. – Man bija iespēja uz vienu dienu iejusties akadēmiķa ādā. Es izbaudīju fantāziju, kas būtu varējusi piepildīties, ja es burvju dārzā būtu nogriezies pa citu taciņu. Es varēju izmēģināt, kas būtu noticis, ja es tomēr būtu iestājies maģistrantūrā un kļuvis par profesionālu lingvistu. Universa likteņa dieves atrāva vaļā logu un parādīja, kāda varētu būt bijusi mana dzīve. Tovakar, atgriezies savā viesnīcas numurā, es iegāju dušā un rūgti apraudājos.

Kihadu, 2011. gada maijā, viņa otrajā ceļojumā es pavadīju uz bijušo Padomju Savienību, šoreiz – lai piedalītos mīklaini nodēvētajā divu dienu konferencē “SingEngineering: Ithkuil & Psychonetica”, ko Kijevā rīkoja Efektīvās attīstības universitāte. Mulsinošais nosaukums, šķiet, bija atvasināts no kļūdaini pārtulkota krievu vārda знакотехнология, taču kļūtu tikai nedaudz saprotamāks, ja angliski skanētu “Sign Engineering”.

Lidostā mūs sagaidīja Alla Višņova, pievilcīga brunete ar balinātām matu šķipsnām; Kihada dažus pēdējos mēnešus ar viņu bija sarakstījies un sazvanījies. Višņova, bijusī Rivnes Valsts humanitārās universitātes ukraiņu valodas pasniedzēja un psihonētikas studente, bija itkuīla kursu dibinātāja Kijevā.

 Kihada ar savām biezajām acenēm novērtēja Višņovas sudrabaini metāliskos zābakus un piegulošās zilās džīnas; viņš likās pārsteigts.

– Kāpēc tāda skaista sieviete kā jūs māca itkuīlu? – viņš jautāja.

Višņova ieķiķinājās un atbildēja uz viņa komplimentu pastīvā angļu valodā:

– Itkuīls arī ir skaists. Tā ir ļoti tīra un loģiski būvēta valoda.

Kihada, acīmredzami sajūsmināts, pagriezās pret mani mašīnas aizmugures sēdeklī.

– Viena lieta, ja tavu darbu par skaistu nosauc kāds cits konlangeris, bet, ja tu kaut ko tādu dzirdi otrā pasaules malā no cilvēka, kuram būtu miljons labāku lietu, ar ko nodarboties, – tad ir sev jāiekniebj, lai noticētu. Varbūt tiešām bijis vērts trīsdesmit gadu tā vergot?

– Mēs uzskatām, ka cilvēka smadzenes sāk strādāt ātrāk, kad viņš iemācās itkuīlu, – Višņova krieviski sacīja.

Bija vajadzīgs tulks, jo ne viņa, ne Kihada pagaidām tekoši nerunāja savā kopīgajā valodā.

– Itkuīls vienmēr liek pašam sevi analizēt. Ar itkuīla palīdzību mēs saskatām lietas, kuras eksistē, bet kurām nav vārdu, – tāpat kā Mendeļejeva periodiskā tabula, kas parādīja tukšās vietas, kurās vajadzēja būt elementiem, kas vēl nebija atklāti.

– Viņa tiešām saprot manu valodu! – Kihada izsaucās. Viņš pieliecās uz priekšu un vērsās pie Višņovas, kura sēdēja priekšējā pasažiera sēdeklī:

– Es nezinu, vai jūs esat traka vai svētā.

Konference notika padomju laika vidusskolas klasē, kuras sienas klāja tāfeles un tumši zaļi mākslīgās ādas paneļi. Vairums dalībnieku bija vai nu Efektīvās attīstības universitātes studenti, vai mācību spēki, taču neviens no viņiem, kā atzīmēja Kihada, neatgādināja tipiskos konlangeru dīvainīšus – kaut vai tāpēc, ka likās fiziski daudz iespaidīgāki. Daudziem vīriešiem bija skūtas galvas.

Ievada runu teica Bahtijarovs, vīrietis īsiem sirmiem matiem un tumšām ūsām un izturējās uzsvērti mierīgi, brīžiem likās – pat nedroši. Vēlāk viņš man paskaidroja, ka sācis kā students Kijevas Medicīnas institūtā, bet izslēgts par “provokatīvas literatūras” izplatīšanu. 60. gadu beigās KGB pasludināja viņu par “politiski neuzticamu” un piesprieda divus gadus cietumā. Pēc iznākšanas brīvībā Bahtijarovs pievērsies bioloģijai, bet galu galā kļuvis par psihologu. 80. gados, par spīti savai radikālajai pagātnei, viņš sācis darbu padomju valdības labā, izstrādājis stresa kontroles tehniku kosmonautiem, karavīriem un citiem, kuriem nākas strādāt augstas psiholoģiskās spriedzes apstākļos. Tieši šī tehnika likta psihonētikas pamatā; tā ir pusmītiska, pusfilozofiska pašpalīdzības kustība, kuras mērķis ir veidot “cilvēka apziņas tehnoloģijas”.

Pēc atkārtotiem lūgumiem šīs tehnoloģijas nodemonstrēt Bahtijarovs atvēra savā klēpjdatorā kādu programmu. Pa ekrānu kā biljarda bumbiņas lēni lēkāja pusducis krāsainu apļu, strauji mainot virzienu ik reizi, kad sadūrās savā starpā. Bahtijarovs mums lika raudzīties uz monitoru kā uz vienotu geštaltu, nepievēršot uzmanību atsevišķām bumbiņām.

– Jūsu uzmanība, filtrējot datu plūsmu, rada subjektus un objektus, – viņš teica. – Dekoncentrējot uzmanību, vairs nav nekādu objektu; paliek tikai viena kopīga veseluma izjūta.

Pēc laiciņa visas bumbas kļuva melnas, bet mums, vērojot, kā tās turpina lēkāt pa ekrānu, vajadzēja paturēt prātā krāsas. Tas, protams, nebija iespējams. Taču Bahtijarovs apgalvoja, ka, pateicoties šādiem vingrinājumiem, psihonētiķis var piekļūt dziļākajiem intuīcijas slāņiem, kas ļauj izzināt pasauli.

Varētu būt, ka psihonētiķi ir paši aizrautīgākie Sapira–Vorfa hipotēzes atbalstītāji. Viņu izpratnē valoda ir šķērslis, kas traucē holistiskai universa uztverei.

– Psihonētiķim nedrīkst būt nekā neapzināta. Visam jābūt apzinātam, – Bahtijarovs paskaidroja. – Mūsu mērķis ir tieši tāds pats kā itkuīlam. Cilvēkam ir lingvistiska būtība, bet mēs esam pārejas stadijā uz kādu pilnīgi citu būtību. Mēs varam uzvarēt un iekarot valodu.

Bahtijarovs itkuīlu uzskata par instrumentu, kas palīdz iegūt apzinātu kontroli pār visām cilvēka neapzinātajām domām un jūtām.

Neskaitot Kijevas Efektīvās attīstības universitāti, ar psihonētiku nodarbojas īpašas laboratorijas Harkovā, Odesā, Zaporožjē, Minskā, Elistā, Sanktpēterburgā, Almati, Krasnojarskā un Maskavā, kur šīs disciplīnas piekritēji mēģina piekļūt “dziļākajiem apziņas slāņiem”, lai iemācītos “efektīvāk darboties biznesā, vairotu gribasspēku un radošās iemaņas, kā arī prasmi risināt problēmas un vadīt kolektīvu”. Konferencē Bahtijarovs paziņoja, ka jau no nākamā semestra itkuīls būs obligātais priekšmets Efektīvās attīstības universitātē Kijevā un trijās tās filiālēs citās pilsētās.

Viens no konferences dalībniekiem, Efektīvās attīstības universitātes absolvents, vārdā Genadijs Overčenko, paskaidroja, ka ar psihonētikas palīdzību izkopis iemaņas vairākās jomās, kurās viņam pirms tam nav bijis nekādas pieredzes, – sākot ar šahu un beidzot ar ēdiena gatavošanu un gleznošanu. Viņš pastāstīja, ka pēc pusstundu ilgas meditācijas spējis pēc notīm nolasīt Bēthovena “Mēnesnīcas sonāti”, kaut gan klavierspēlē ir pilnīgs iesācējs.

Cita dalībniece, Marina Baļura, aprakstīja, kā psihonētisko tehniku iespaidā spēj vienlaikus rakstīt ar katru roku citu teikumu. Jauns jurists, Iļja Petičenko, pastāstīja par vingrinājumu, lai “piekļūtu tīrās jēgas laukam”. Viņa sieva Viktorija paziņoja, ka psihonētikas iespaidā viņa vai plīstot no radošām idejām.

Es pametu acis uz Kihadas pusi; viņš likās pārsteigts, cik labi runātāji uztvēruši viņa valodas pamatidejas, bet arvien nervozāk reaģēja uz šo cilvēku dīvainībām. Grupa bija sapulcējusies, lai apspriestu lingvistisku caurspīdīgumu, taču, jo vairāk psihonētiķi aprakstīja savu interesi par Kihadas valodu, jo miglaināk tas viss izklausījās.

Vienā telpas malā sēdēja kalsns vīrietis ar īsi apcirptiem matiem un uzņēma visu konferences norisi video. Viņš bija atgāzies krēslā un par notiekošo izrādīja visai paviršu interesi līdz brīdim, kad pats iznāca priekšā un stādījās priekšā kā Igors Garkavenko. Uzstāšanās laikā viņš videokameru nevis iedeva kādam paturēt, bet turēja to pavērstu pret mani un mūsu tulku.

Viņa runas laikā tulks čukstēja man ausī. Garkavenko runāja tik ātri un monotoni, ka bija grūti viņa sacītajam izsekot. Viņš pieminēja, ka nesen pavadījis zināmu laiku cietumā, un aprakstīja, kā ik dienu savā kamerā lasījis Bahtijarova grāmatu “Aktīvā apziņa” un cik radikāli psihonētika pārvērtusi viņa politisko un filozofisko apziņu.

Runai tuvojoties beigām, tulks bija nobālējis.

– Vai jūs saprotat, kas ir šis cilvēks? – viņš man pačukstēja. – Viņš ir tāds kā Ukrainas terorists nr. 2.

Turpat savās vietās aši pagūglējot, uzgājām informāciju ar mūsu priekšā stāvošā cilvēka foto. Izrādījās, ka Garkavenko ir ultralabējās krievu nacionālistu organizācijas “Ukrainas tautas revolucionārā armija” dibinātājs. 1997. gadā viņam piespriests deviņu gadu cietumsods par vairāku ukraiņu politisko un kultūras organizāciju biroju, kā arī Izraēlas kultūras centra dedzināšanu.

Es pagriezos pret tulku:

– Ko, ellē, šis tips meklē lingvistikas konferencē?

Mēs pārlaidām skatienu telpā sanākušajiem jaunajiem vīriešiem un sievietēm, un mums pēkšņi ienāca prātā jautājums, kam vajadzēja ataust jau sen, – ko vispār šie cilvēki te meklē?

Konferences beigās mēs ar Kihadu ievācām internetā informāciju par Bahtijarovu un Garkavenko; ar Google tulkotāja palīdzību mums izdevās atšifrēt šo to no viņu rakstītā, ieskaitot virkni antisemītisku sacerējumu Garkavenko blogā. “Liela iedzīvotāju daļa zina, kādu lomu Izraēlas valsts un tai tuvu stāvošā elite spēlējusi katastrofālajos procesos, kādos šobrīd spiestas dzīvot bijušās Padomju Savienības tautas,” es nolasīju Kihadam, kurš bažīgi virpināja pirkstos savas somas pleca siksnu; viņa sejā bija vērojams pilnīgs izmisums.

Mēs atklājām, ka Bahtijarovs. 1994. gadā tika ievēlēts Slāvu vienotības partijas vadībā; šīs neilgi pastāvējušās ultranacionālistu organizācijas mērķis bija Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas atkalapvienošana Slāvu konfederācijā, kurai pievienotos arī poļi, čehi, serbi, slovāki un bulgāri.

Bahtijarovs runā par “intelektuālo speciālo uzdevumu vienību” izveidošanu, kas ļaus atjaunot diženu Lielkrievijas valsti un radīt “jaunu rasi [..], ko patiešām varētu saukt par pārcilvēkiem”.

Intelektuālajai elitei, kas spējīga caur melu plīvuru saskatīt zem tā paslēpto lietu būtību, nepieciešama valoda, kas spēj izteikt šo jauno domāšanas veidu. Tāpat kā Hainlaina fiktīvā slepenā ģēniju biedrība, kas apgūst ātrrunu, lai varētu domāt ātrāk un skaidrāk, Bahtijarovs un psihonētiķi uzskata, ka itkuīla mācīšanās varētu pārveidot cilvēka apziņu un palīdzēt ātrāk “risināt problēmas”. Lai gan viņš noliedz, ka psihonētika būtu politisks projekts, grūti nošķirt Bahtijarova sapni par slāvu supervalsts radīšanu no viņa sapņa par slāvu pārcilvēku – iespējams, tādu, kurš runātu tādā disciplinētā un caurspīdīgā valodā kā itkuīls.

– Tiklīdz aizbraukšu mājās, tā uzrakstīšu doktoram Bahtijarovam un pateikšu, ka negribu ielaisties nekādās darīšanās ar šo psihonētiku, – Kihada man satriekts teica. – Un ja nu, Dievs pasarg’, to visu nosauc par pseidozinātni vai kaut kādu kultu? Es negribu, ka mani tajā iejauc. Negribu pēkšņi atklāt, ka patiesībā neesmu nekas vairāk kā bandinieks šo cilvēku murgainajā Nīčes stila kāviņsauc... Tas man liekas pretīgi.

Mēs ar Kihadu nebijām vienīgie Google izmantotāji. Garkavenko sociālajā tīklā Live Journal ievietoja pārskatu par konferenci, bet viņa uzņemtais video, kurā biju redzams es, nonāca YouTube.

“Konferencē klāt bija kāds cilvēks ar tulku,” viņš rakstīja savā blogā. “Vienkārši izsakoties: viņam uz pieres bija rakstīts “Pentagons”. Nezinu, tas bija skaidri un gaiši – stereotipiska valdības aģenta ģīmja karikatūra. Kad viņš izrādīja kaut kādu iniciatīvu un kaut ko pajautāja, tas vienmēr bija tieši tas, ko atklātā tekstā varētu jautāt valdības aģents.”

Garkavenko bija arī pamanījis to brīdi, kad mēs ar tulku sapratām, kas viņš ir. “Viņš pārvērtās mūsu acu priekšā. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņš atradis mani internetā. Vēlāk es noskaidroju, ko liktenis pie mums atvedis. Džošua Fors, plaši pazīstams žurnālists, savulaik, viņiem nelabvēlīgā laikā, uz Rietumiem aizbēgušu Odesas ebreju pēctecis. Protams, viņi bija droši par savu intuīciju. Un kā gan viņi tur varētu ignorēt tādu fenomenu kā Oļega Bahtijarova projekts?”

Palaist jaundzimušu valodu savvaļā, kur tā var attīstīties un tikt sakropļota citu mutēs, – tas līdz šim bieži izrādījies smags pārbaudījums valodas radītājiem. Ne reizi vien tam līdzi nākusi tāda pati graujošas vilšanās sajūta, kādu piedzīvoja Bībeles Dievs, kad viņš palaida pasaulē savus ideālos radījumus un atklāja, ka tie nemaz nav tik ideāli. Čārlzs Bliss, bijušais Būhenvaldes ieslodzītais un piktogrāfiskās valodas blissimbolikas (Blissymbolics) izveidotājs, pārskaitās, uzzinājis, ka skolotāji viņa izgudrojumu pielāgojuši, lai ar šīs simbolu valodas palīdzību mācītu angļu valodu bērniem ar cerebrālo trieku. Volapikam (Volapük), valodai, ko 19. gadsimtā izdomāja vācu katoļu garīdznieks Johans Martīns Šleiers, savulaik bija 280 sekotāju klubu visā pasaulē un vairāk runātāju nekā esperanto. Taču lietotāju kopiena izjuka, kad Šleiers centās nepieļaut, ka jaunus vārdus izdomā kāds cits, nevis viņš.

Kad Kijevas konference tuvojās noslēgumam, viena no Efektīvās attīstības universitātes pasniedzējām Kihadam izteicās, ka nesaprotot, kāpēc viņu neinteresē iespēja izveidot itkuīla runātāju un studentu kustību.

– Jūsu valoda uzsāk pati savu dzīvi, – viņa sacīja. – Jums vajadzētu tajā iesaistīties.

– Tā nav mana kaislība, – Kihada viņai pieklājīgi atbildēja. – Divdesmit piecus gadus es vienkārši nevarēju to nedarīt. Un es darīju. Ja tagad citi var to pārņemt un turpināt – lieliski. Bet es esmu sasniedzis visu, ko vēlējos. Jūs man esat pierādījuši, ka saprotat manu darbu daudz labāk, nekā es biju gaidījis. Iespējams, ka jūs manas valodas potenciālu saprotat labāk par mani pašu.

Dažus mēnešus pēc atgriešanās no Kijevas Kihadam beidzot radās izdevība satikt Džordžu Lakofu viņa mājās Bērklijā. Lakofs pēc muguras operācijas nevarēja atgriezties darbā un bija spiests pavadīt laiku, gulšņājot uz dīvāna. Pēc mana lūguma viņš piekrita tikties ar Kihadu.

Mēs tuvojāmies mājai pa pagalma taciņu, un Kihada likās tik uzbudināts, kādu es viņu nekad nebiju redzējis.

– Laikam jau šis ir jauns solis manā piedzīvojumā, – viņš teica.

Lakofa sieva atvēra durvis un pavadīja mūs uz dzīvojamo istabu.

– Kāpēc jūs tā gribējāt mani satikt? – no savas vietas uz dīvāna vaicāja Lakofs.

– Tāpēc, ka jūs esat mans varonis, – Kihada atbildēja.

Lakofs bija 71 gadu vecs bārdains vīrs ar pamatīgu miesas būvi, tāpat kā Kihadam. Radās iespaids, ka viņš lasījis krietnu daļu no itkuīla manuskripta un iepazinies ar valodas niansēm.

– Man par to visu radies diezgan daudz jautājumu, – viņš sacīja un tad paskaidroja, ka, viņaprāt, Kihada nav pareizi sapratis viņa darbu par metaforu.

– Metaforas jau valodā neparādās ne no šā, ne no tā, – viņš skaidroja. – Metafora nav vārdā, tā ir idejā.

Viņš piebilda, ka no tās nav iespējams atbrīvoties ar gramatikas palīdzību.

– Lasot šo darbu kā lingvistam, man jāsaka – ziniet, to nevarēs izmantot. Tas balstīts uz pieņēmumu par efektivitāti, kura nemaz nav efektīva, ņemot vērā, kā strādā cilvēka smadzenes. Un par metaforām ir nošauts greizi. Bet tās vietas, kuras izdevušās, nepavisam nav nebūtiskas. Pieļauju, ka tā ir neiespējama valoda, – viņš sacīja. – Taču, ja uz to raugās kā uz konceptuālās mākslas projektu, tad man tas šķiet aizraujošs.

Vairākos mūsu pazīšanās mēnešos Kihada šad un tad bija salīdzinājis sevi ar gleznotāju un runājis par radošo impulsu. Bet šī bija pirmā reize, kad es dzirdēju viņu pašu vai kādu citu runājam par itkuīlu vienkārši kā par mākslas darbu. Un tomēr likās, ka šāds viņa projekta raksturojums Kihadam iet pie sirds daudz labāk nekā jebkuri citi vārdi, ar kuriem viņa valoda tikusi aprakstīta.

– Ja lingvistika ir labākais mums pieejamais logs uz cilvēka prātu, kāpēc nemēģināt ar to manipulēt mākslinieciskos nolūkos? – viņš Lakofam teica.

– Man liekas skaisti, ka jūs esat izbūries cauri pasaules valodām un savācis šo īpatnību kopumu, it kā gribētu pateikt – skatieties, uz ko spējīga cilvēka valoda. Uz to es varu teikt: lai Dievs jūs svētī! – Lakofs sacīja.

Šī saruna ilga gandrīz piecas stundas. Pēc atgriešanās mājās Kihada izdarīja vēl pēdējos labojumus itkuīla gramatikā un pasludināja savu 34 gadus garo projektu par pabeigtu. Tad viņš par saviem līdzekļiem publicēja valodas aprakstu uz 439 lappusēm. Lai gan Kihada savu grāmatu veltījis Allai Višņovai, viņš pieklājīgi noraidīja Bahtijarova uzaicinājumu uzstāties vēl vienā konferencē, šoreiz Maskavā.

Kad norima Kijevas vilšanās un sajūsma par tikšanos ar Lakofu, es Kihadam uzrakstīju lūgumu izteikt vienā īsā frāzē ceļu, ko viņš un viņa valoda nogājuši šī pēdējā gada gaitā. Viņš man atsūtīja šādu teikumu: “Eipkalindhöll te uvölîlpa ípçatörza üxt rî’ekçuöbös abzeikhouxhtoù eqarpan dhai’eickòbüm öt eužmackûnán xhai’ékc’oxtîmmalt te qhoec îtyatuithan.” “Man bijusi privilēģija piedzīvot to reto baudījumu, kad tas, ko es uzskatu par savu hobiju, mani aizveda uz tālām vietām, kur varēju satikt jaunas idejas un jaunas kultūras, jaunus cilvēkus, kuri ir dāsni savā viesmīlībā un cieņā, pamudinot mani uz pazemīgu sevis izvērtēšanu un liekot no jauna novērtēt cilvēka garu un pasaules brīnumus.”

Protams, tas jau arī nav gluži pareizi. 

The New Yorker, 2012. gada 24. decembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola