Un tas punkts ir puika
Foto - Jānis Nīgals

Ar režisoru animatoru Edmundu Jansonu sarunājas Inese Zandere

Un tas punkts ir puika

Rīgas Laiks: Vai VGIK [1. Vsesojuznij gosudarstvennij institut kinematografii - Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūts, kino augstskola Maskavā.] vēl bija tas pats leģendārais VGIK, kad tu tajā mācījies? Bija jau 2002. gads.

Edmunds Jansons: Nē, tas vairs nebija īsti VGIK. Tas ēkas bija, VGIK jau joprojām visu laiku ir, bet tam ik pa brīdim uznāk tādi kā juku laiki, nav īpaši nopietnu mācību spēku, nav sistēmas, vismaz man tāda sajūta radās. Un arī cilvēki paši runā - nu jā, tas jau vairs nav īsti tas. Kad VGIK bija beidzies, ļoti aktīvi darbojās augstākā līmeņa animācijas režisoru kursi, no kuriem nāca ļoti spēcīgas animācijas autoritātes, un pasniedzēji bija tieši tie cilvēki, par kuriem domājot, man likās - jā, tā es arī gribētu... Fjodors Hitruks, Jurijs Noršteins, Andrejs Hržanovskis. Tas bija tas, ko man gribējās. Bijām Maskavā, es tur vienkārši ieskrēju - vai jums šogad kursi ir? Jā, mums būs, viena gada kursi, kuros māca animācijas režiju. Tas bija studijas “Pilot” kurss. “Pilot” ir studija, uz kuras šobrīd turas visa Krievijas animācija, nu, vismaz Maskavas, viņiem bija daudz jaunu ļaužu, un viņi bija nolēmuši, ka tos vajadzētu nedaudz apmācīt. Viss bija tā kārtīgi “pa krieviski”.

RL: Tomēr neizklausās, ka būtu bijis kā iepriekšējām latviešu kinopaaudzēm, kas brauca un ilgi dzīvoja Maskavā, kam tas diezgan fundamentāli ievirzīja viņu dzīvi kaut kādās sliedēs, priekšstatu sistēmu izveidoja...

Jansons: It kā man gribējās, man likās, ka esmu tam gatavs, it kā saņēmos tam - bet īsti tas, ka es tur aizbraucu, manu dzīvi neizmainīja.

RL: Tu nosauci autoritātes. Citiem vārdiem sakot, tu arī piederi pie “ezīšiem miglā”? Es uzdodu šo jautājumu jau gandrīz ar ironiju, jo ir gandrīz nepieklājīgi pieminēt Noršteinu vai nosaukt šo filmu, - tā ir pirmais, kas daudziem cilvēkiem ienāk prātā, dzirdot vārdu “animācija”.

Jansons: Jā, ir tāda sajūta. Varētu nosaukt kaut ko smalkāku, ko neviens nav dzirdējis... Un tomēr gan kā praktiķis, gan kā teorētiķis Noršteins ir nepārejoša autoritāte, tas var kādu brīdi atslābt, ir skaidrs, ka pašam jāvirzās pa savu ceļu, bet... Es tagad lasu viņa nesen iznākušo grāmatu. Tā ir pavisam cita paaudze, cita attieksme pret to, ko tu dari. Iedvesmojoša.

RL: Kas būtu tie principi, kurus iemieso Noršteins, un no kuriem nevar tikt vaļā, pat ja gribas atbrīvoties no Noršteina ēnas?

Jansons: Pamatīgums un atbildība par to, ko dara. Ar cieņu pret pagātni, respektējot autorus - gan glezniecībā, gan kino - uz tā bāzes radīt kaut ko savu. Noršteinam tas ir ļoti svarīgi - saprast, kas animācija vispār ir. Pilnīgi noteikti attiekties pret to kā pret mākslas, nevis izklaides veidu.

RL: Vai, skatoties filmu, šo atšķirību vienmēr ir iespējams sajust?

Jansons: Sajust, es domāju, var. Tieši sajust. Ir jau izklaides elementi arī tajās pašās Noršteina filmās, piemēram, pats veids, kā būvēta epizode. Lai gan - tie varbūt vienkārši ir kādi klasiski mēmā kino paņēmieni, ko viņš dara, kā viņš mēģina noturēt skatītāju. Bet ir virsuzdevums, ir pamatīgums.

RL: Fotogrāfijai, piemēram, vispirms vajadzēja pārslimot piktorālismu, glezniecības ietekmi, lai kļūtu par fotogrāfiju. Vai animācija ir brīva?

Jansons: Jā, tā ir brīva, pati par sevi. Un tā ir drīzāk tuvāka kaut kam citam nekā kino, lai arī ir vienādi tehniskie nesēji - gan teātrim, gan glezniecībai.

RL: Bet ir taču jau sen izveidojies tāds animācijas filmu skatītājs, kam patīk sekot līdzi, ar kādu jaunu programmu vai tehnisku paņēmienu kaut kas ir izdarīts.

Jansons: Es domāju, ka nav noticis izrāviens animācijā kā mākslā tikai tāpēc, ka tagad ir dažādi tehniskie līdzekļi. Zināmā mērā tas pat attīstībai kaitē, jo rada cilvēkiem, kas ar to nodarbojas, pārliecību, ka viņu iespējas ir diezgan neierobežotas - un tā sajūta, man liekas, neveicina radošu attīstību. Ir tāds skurbums no tā visa - redz kā, viss ir iespējams. Bet nevienā posmā visu līdz galam nenoved, jo liekas, ka to jau vēl varēs izdarīt vēlāk, un to pēc tam. Beigās ir izšķīšana.

RL: Tu runā par šo skurbumu teorētiski vai esi arī pats to izjutis?

Jansons: Nē, es arī pats to regulāri izjūtu.

RL: Bet vai Latvijā uzņemtās filmas, no tehnoloģiskā viedokļa skatoties, vispār konkurē?

Jansons: Nekonkurē, galīgi. Skatoties Pixar vai Disneja, lielo studiju multenes, es it kā saprotu, kā tur tas viss notiek, kas un kā ir būvēts, bet tik un tā tas šķiet tik tālu un neaizsniedzami. Ne tāpēc, ka gribētos, bet tāpēc, ka tas ir kaut kas tāds... nu...

RL: Atvaino, ja kāds sāk stāstīt, ka tehnoloģijas neveicina domāšanu, pirmais jautājums, ko gribas uzdot, ir, vai viņš nerunā no lapsas pozīcijām par vīnogām, kuras nav aizsniedzamas.

Jansons: Nē, te divas tēmas sanāk, viena - par to neaizsniedzamību, tāpēc, ka tā ir daudzu gadu un pat paaudžu veidota sistēma - tieši filmu ražošana. Bet arī no manas pozīcijas skatoties, kā es gribētu dzīvot un strādāt, bet sajūta ir tāda, it kā es brauktu ar riteni un apstātos pie pirmās formulas trases, un skatītos, kā tur nesas tās mašīnas. Es ar savu riteni aizbraukšu, kur man jābrauc, bet tie, protams, kustas ātrāk un ir spīdīgāki.

Tehniska ierobežošana ir nepieciešama, lai varētu darboties mērķtiecīgi. Lai veidotu animācijas filmas kādā klasiskā tehnikā - kino filma, kamera un tavs materiāls, zīmēts, aplikācija vai lelle - tev ir nepieciešams tieši tajā brīdī koncentrēties uz to kadru, salikt ekrānā visu, visus savus izteiksmes līdzekļus, jo tas, kas nonāks uz tās filmas, arī būs šī filma. Kad tas notiek uz kompja un viss ir sadalīts daudzās pakāpēs, nav nepieciešamības nevienā no mirkļiem tā koncentrēties. Var kļūdīties - es taču varēšu to izlabot. Es varu nenogaismot līdz beigām, kļūdīties animācijā. Ir daudzu elementu atlikšana uz “pēc tam”. Rezultātā izrādās, ka nekāda pēc tam vairs nav. Bet es arī neesmu tāds tikai analogo tehnoloģiju piekritējs. Ja būtu tāds uzstādījums, es nevarētu darboties, man tas būtu daudz sarežģītāk, grūtāk, dārgāk. Tehnoloģijas ir padarījušas demokrātiskāku pašu procesu.

RL: Vai animāciju var taisīt tā kā dzejoli - rakstīt vienatnē?

Jansons: Daudzi tā arī dara, bet tad tas ir diezgan laikietilpīgs process, un tev tad ir jāspēj sevi uz to savākt, nodarbojoties ar to ilgstoši. Vide tomēr arī ir svarīga, tie cilvēki, ar kuriem sarunājies, tiecies.

RL: Kas ir tava vide?

Jansons: Drusciņ viņas tā kā trūkst. Mēs kopā ar animatoru Jāni Dūmiņu šobrīd tieši mēģinām to izveidot, lai būtu sava komanda, sava studija. Lai ir tā, ka visi dara to, kas viņus interesē, un kopā dara vienu lietu.

RL: Kāpēc tad tu neesi kādā studijā, kas jau ir?

Jansons: Pēc rakstura es droši vien labprāt būtu kaut kādā jau esošā vidē, un darbotos. Bet sanāca, ka es diezgan ilgi biju “Daukā”, kur man visādi patika, tomēr laikam, lai veidotu pats savas filmas un attīstītos, es sajutos par šauru. Vai arī var teikt, ka tā ir tāda kā drusciņ cita teritorija. Ka vajag pašam savu uzbūvēt. Bija mēģinājumi studijai izplesties, augt, beigās tomēr saprata, ka ir labāk, ja kuģītis ir mazāks, manevrēt spējīgāks, ka tā ir izdzīvošanas minimuma forma - ir viens režisors un studija koncentrējas uz to. Nebija nepieciešamības pēc vēl.

RL: Kad piemin animācijas filmas, vairumam cilvēku pirmais, kas ienāk prātā, ir bērni. Skaidrs, ka tā nav, skaidrs, ka liela daļa animācijas filmu, kas tiek uzņemtas, nav domātas bērniem. Vai tev, ja tā varētu teikt, ir vajadzīgi bērni, lai taisītu filmas?

Jansons: Es nekad tā nenodalu. Tās filmas, kuras nav bērniem paredzētas... nu, man pa lielam ir sajūta, ka tās varētu arī nebūt. Ja tās nav iespējams rādīt bērniem, vai, ja filmās ir kaut kas tāds, kas tās uzreiz padara par “nebērnu” filmām, tad varbūt tas līdz galam neinteresē. Mani. Jā, bērns var uzreiz nesaprast, atklāt vēl visu ko daudzu gadu garumā pēc tam, pa gabaliņam, bet ja tā filma ir tāda, ka... ja tā nav rādāma bērniem, tad varbūt tā vispār nav vajadzīga.

RL: Tas nozīmētu, ka iedomātais bērns vai reālais bērns kļūst par kritēriju filmas jēgai? Interesanti, kas tad ir tā robeža?

Jansons: Jā, kas gan tur ir, lai teiktu - tā nu gan nav bērnu filma. Kādai tad tai jābūt? Vai nu tā ir derdzīga vai vardarbīga... Viss, kas ir labs vai kvalitatīvs... nu, glezniecībā taču neviens nesaka - tā nav bērnu glezna. Neviens arī nesaka, ka gleznas nevar rādīt bērniem, lai tās kaut kā neietekmētu.

RL: Vai tu esi audzināts ar zināmiem ierobežojumiem, aizliegumiem?

Jansons: Nu, nē, laikam nē.

RL: Mani vecāki bija izdomājuši, ka to, ko rāda vēlāk par gulēt ejamo stundu, es nedrīkstu skatīties. Bet diemžēl - vai man būtu jāsaka: par laimi, istabu skaits bija ierobežots. Man turpat bija gultiņa, es biju nolikta gulēt, un man bija jāneskatās. Es, protams, biju atradusi caurpaduses skatīšanās leņķi un skatījos...

Jansons: Manam tēvam bija 8 milimetru projektors, viņam bija arī kolekcija mājās, visādi klasiski tālaika gabali - “Nu, pagaidi!”, “Operācija i un citi Šurika piedzīvojumi”, vēl citas multenes un filmas. Es labi atceros gan projektora smaržu, gan skaņu... Tās filmas bija bez skaņas, bija tikai projektora skaņa. Nu, varbūt bija arī variants ar skaņu, bet tas nav svarīgi, galvenais atmiņā ir, kā tas notiek - kā uzliek, kā filmas tin atpakaļ uz sākumu - tad skatījās visu atpakaļgaitā. Tēvam tā bija aizraušanās - fotografēt, kaut ko pafilmēt, bet viss bija tādā amatierisma formā. Kā pirmo kino pārdzīvojumu es atceros epizodi no... to filmiņu laikam sauca “Kandžas dzinēji”. Rjazanova īsfilma. Man liekas, ka tā to sauca, tā bija pieejama astoņu milimetru formātā. Tur bija viens tāds kino triks, Vicins ietinas aizkarā un, kad viņš iztinas, viņa tur vairs nav. Es to vietu - jo man bija iespēja to šurpu turpu skatīties - mēģināju atrisināt, man tā bija mīkla. Es tinos pats aizkaros, mēģinot panākt šo pazušanas momentu.

RL: Un?

Jansons: Nu, neveiksmīgi. Kā bērns es to nespēju saprast, man tas vienkārši bija brīnums. Tagad es, protams, saprotu.

RL: Bet ja es neko nezinu par to, kā taisa kino, vai es varētu, skatoties filmu, tādus brīnumus izskaidrot?

Jansons: Visticamāk, ka tur būtu neliels lēciens gaismā, kas radītu aizdomas, ka tur kaut kas ir izgriezts vai izmontēts ārā.

RL: Pirmoreiz dzirdot par montāžu, es izjutu bailes, jo tur griež pušu un līmē, man likās, tur kā ķirurģijā reāli izgriež kaut ko, gabalu no dzīves izgriež ārā, kaut ko atņem.

Jansons: Montāžā varbūt nav tādas fiziskas griešanas, bet tas tomēr ir ļoti īpašs process filmas tapšanā. Pirms tam ir visādi pieņēmumi, kā tam vajadzētu izskatīties, bet montāžā tas viss savelkas un realizējas. Tu redzi - ir vai nav. Mainot plānus, secību un ritmu, tu radi. Tas vienmēr ir diezgan satraucoši.

RL: Bet Vicina brīnums tevi nebūt nenoveda uzreiz uz taisnās takas. Tu taču uzreiz nenolēmi nodarboties ne ar kino, ne ar animāciju.

Jansons: Laikam nē, bet droši vien tas savācās - Vicins, vēl kaut kas... Bērnības regulārie kino apmeklējumi, iešmaukšana par brīvu. Mums Brocēnos kinoteātrī bija divas iekšālaidējtantes. Viena bija labā, otra sliktā. Pie sliktās tas bija bezcerīgi, tad bija vienkārši jāpērk, bet kad bija labā tante, tad bija jāpagaida, lai beidzas kino žurnāls, tad vienkārši pavērās durvis un visi saspruka zālē. Seši, desmit, divpadsmit - cik nu katrreiz bija atnākuši. Noteikti kādreiz starp tiem bija arī kāds pieaugušais. Un aiz šī kinoteātra bija kaut kādi atkritumi, un kinomehāniķiem acīmredzot filmas mēdza plīst - viņi tās grieza un meta tur. Tas arī man bija maģisks piedzīvojums, kad es mājās skatījos tos izgrieztos kadrus. No indiešu filmām. Skaties, redzi un saproti, ka zini, kas tā par filmu, kas par epizodi. Un arī tas, ka tu saproti, ka šis te mazais posms tātad tur nebija, kad tu filmu skatījies, bet tu to nemanīji un nenojauti. Bet es aizgāju uz poligrāfiķu skolu. Manām paša ambīcijām - akadēmija vai kāda cita mākslas skola - nebija nekādas bāzes, lai varētu iestāties. Tas bija tāds starpvariants - tā kā drusciņ māksla, bet tomēr arī profene. Savu “jā” es tam pateicu pilnīgi muļķīgu iemeslu dēļ - es biju dzirdējis par poligrāfiķu diseni un domāju, ka, ja jau skolai ir tāda slavena disene... Beigās, protams, izrādījās, ka nevis poligrāfiķu skolai, bet gan poligrāfiķu klubam... Skolā es laikam lielāko daļu nogulēju. Bet man patika. Un man patika arī, ka es paspēju visu aptaustīt, vēl bija pirmskompju laiks, daudz kas tika darīts ar rokām, burtliču profesijas, garnitūras, koks, smaržas... Es priecājos, ka man tāda pieredze ir, jo šobrīd jau tas viss vienkārši ir beidzies. Tā poligrāfija ir kļuvusi par vēsturi ļoti īsā laikā. Nostrādāju kādu gadu Saldus tipogrāfijā, strādāju par visu, tāpat kā tagad; tagad esmu režisors-animators, un arī toreiz biju čerez čortočku, iespiedējs- grāmatsējējs, sapratu, kā var iedarbināt iespiedmašīnu, brīžiem arī kaut ko saliku, noformējumus ielūgumiem un citiem maziem pasūtījumiem taisīju. Tā bija neliela tipogrāfija.

RL: Biogrāfiskais tēls veidojas neciešami romantisks.

Jansons: Tirliņš.

RL: Nē, drīzāk derīgs kādam Zigmunda Skujiņa stāstam - grāmatas, vecās iespiedtehnikas, smaržas, astoņi milimetri. Ļoti poētisks tēls veidojas.

Jansons: Bet varbūt, ka pats tādu veido? (Smejas.) Gan jau, ka bija arī viskautkas cits.

RL: Bet nav pretrunā ar to, ko redzu filmās. It kā nostalģija, lai gan nezinu, īsti pēc kā... varbūt tāda skumja vēlēšanās dzīvot lēnāk, iedziļināties, varbūt tur ož pēc tiem astoņiem milimetriem. Nosacīti, protams.

Jansons: Man ir sajūta, ka es vēl neko tādu neesmu uztaisījis, ka viss ir gatavošanās kaut kam. “Balto” es varu ar sevi identificēt sajūtas līmenī, bet skaidrs, ka tehniski tas ir pilnīgi amatieriski. Jebkam, ko taisa, tā vēlme ir viena, lai tas būtu godīgi, lai tas atbilstu tam, kā es saprotu un jūtu.

RL: Paradoksālā kārtā tu pats zīmē, ilustrē grāmatas bērniem, bet abās pamanītākajās tavās filmās, proti, “Baltajā” un ‘Ar Čiža acīm”, darbojas citu cilvēku zīmējumi, kas pat nav radīti filmai.

Jansons: Tas laikam ir aiz tās nepārliecinātības par sevi kā par mākslinieku. Iespēja izvēlēties kādu citu. Bet man tieši liekas interesanti nevis pieaicināt kādu citu mākslinieku un teikt - lūdzu, man tagad uzzīmē to un to, bet strādāt ar jau gatavu vizuālo materiālu. Tas man rada drošības sajūtu.

RL: Kā Čiža zīmējumi attīstījās no daudzajām burtnīciņām līdz filmai? Kas nosaka izvēli - to, kas tieši filmā ir?

Jansons: Nu... vispār tāda filmu veidošana ir dažādu elementu savietošana, salikšana, sakrāmēšana, mazu posmiņu savienošana vienā veselā. Bija šīs dienasgrāmatas, ļoti bagātīgs materiāls. Un bija Čiža stāsti par to, ko tur var redzēt. Viena lieta ir tas, ko var redzēt, atverot klades, bet ir paši konkrētie notikumi, kas tur uzskicēti. Irina intervijās Norai Ikstenai pastāstīja notikumus, stāstīja, kas te, kas te... Viņai šie stāstījumi bija jau tādi ļoti nobeigti, tādi mazi stāstiņi. Viņa bija tos jau izveidojusi, klades draudzenēm rādot, fiksējusi noteiktā formā. Bet tas viss, protams, bija daudz par daudz filmas formai. Mēs mēģinājām atrast, kas ir galvenais vai vienojošais tajā visā. Dzīves saspiešana līdz 20 minūtēm. Ja filma būtu garāka, es nezinu, vai nekļūtu garlaicīgi. Varbūt neizvilktu līdz stundu garai filmai.

RL: Kādas ir tavas attiecības ar viņas dzīves laiku?

Jansons: Ir posms, kas man ir saprotams, lai arī tas ir neliels. Ko es tur daudz no 70. gadiem varu atcerēties.

RL: Turklāt Čiža dzīves spilgtākās epizodes bija notikušas agrāk. Mani pārsteidza tas, ka es redzēju - jā, patiešām tos pašus zīmējumus no burtnīcām, un vienlaikus tā nepārprotami bija tava filma. Es pazinu arī tevi tajā filmā, lai gan tas bija Čiža redzējums par savu laiku.

Jansons: Nu, tas nekādā gadījumā netika veidots tā - lai nu tagad visi redz, ka tā ir Jansona filma. Respektīvi, es neko neesmu tā labā darījis, lai būtu skaidri saprotams, ka tā ir mana filma. Taisni otrādi - man gribējās sevi izslēgt, nejaukties iekšā, lai darbojas Čiža stāsti un zīmējums. Tikai tik daudz, cik atlase... bet tas jau arī to veido. Es nemaz tā godīgi nezinu, cik lielā mērā pašam Čižam liekas, ka tā, kas redzama filmā, ir viņas dzīve. Ir dažas detaļas, kuras es pats zinu, ka esmu izdomājis, kuras neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Bet droši vien, ka ir vēl daudz kas, par ko es nemaz nezinu, kas arī neatbilst patiesībai. Čižam, man šķiet, patika pats process - forši, žurnālisti nāk, tāds pasākums un tāds. Un arī tā sajūta, ka viņas darbs tagad kaut kā ir novērtēts un pieņemts. Jo viņa bija nesusi dienasgrāmatas uz Ogres muzeju, tur teica - nu, ko jūs, tantiņ.

RL: Vai Čižs ir padomju cilvēks? Vai tu esi padomju cilvēks?

Jansons: Čižs vēl nav - bet es vēl esmu. Viņas spēja dzīvot tā, kā viņa to dara, ir tāda pirmspadomju, tā ir ielikta ģimenē, viņas bērnībā. Viņa ir dzimusi Rīgā, mamma ir krieviete, bet tēvs vācietis, un Čižā jūt tēva ietekmi, lai arī kara laikā viņi tika izšķirti un vairs nesatikās. To var sajust, redzot Irinas amatierfotogrāfijas - viņa tur tā kā eksperimentē, viņu raksturo šie foto eksperimenti, detaļas, ko viņa bildē uz ielām, tas, kā viņa ir sevi un dzīvi portretējusi. Var redzēt, kā tēvs pavada viņas dzīvi, kā viņa attieksme velkas līdzi cauri viņas dzīvei. Bet manis formēšanās periods sanāk tieši padomju laikā.

RL: Un kas ir tās padomju dzīves cietās daļiņas, kas neizdalās no organisma?

Jansons: Man ir aizdomas, ka tā ir attieksme pret varu, pret to, kas tevi ietver. Padomju bērnībā man bija sajūta, ka vara vai valsts ir kaut kur ārprātīgi tālu, tā ir kaut kas absolūti nemaināms un nesasniedzams, un mūžīgs. Izrādās, ka tā nemaz nav, bet sajūta saglabājas. Ir kaut kas, ko tu līdz galam neizproti un nevarēsi mainīt. Man šķiet, šābrīža cilvēkiem ir vienkāršāka attieksme pret to.

RL: Jau pēc tam, kad biju redzējusi Čiža dienasgrāmatas, es uzzināju, ka arī tu zīmē kaut ko, ne nu gluži dienasgrāmatu, bet ir tev zīmējumi kaut kur internetā, un tas man, protams, asociējās.

Jansons: Tas bija jau pēc Čiža. Bet, skaidrs, kaut kāda dienasgrāmata rakstiskā formā ir bijusi vairāk vai mazāk regulāra. Pārrāvumi ir diezgan ievērojami, bet man vispār patīk tas process. Un ja tu tajā dienā neko citu neesi izdarījis, tad vismaz esi ierakstījis dienasgrāmatā. Šobrīd es saprotu, ka tas man var noderēt - veidojot filmas, piemēram. Tīri profesionāli saprotu, ka ir jātrenē spēja skatīties un redzēt. Spēja formulēt man nepiemīt. Es varu tikai fiksēt, krāt detaļas. Ļoti daudzas lietas tu redzi, uzjautrinies, pašausminies, diezgan ātri arī aizmirsti. Bet fiksēšana ļauj tās savākt, kādā brīdī var noderēt gan tēli, gan situācijas, gan dialogu frāzes. Čižam gan tā doma nebija tāda, ka zīmējumi noderēs kaut kam.

RL: Vai tu esi sapratis, kāpēc viņa tik neatlaidīgi to darīja?

Jansons: Tās nav tādas pāris sekunžu skicītes, viņa ir sēdējusi un ļoti rūpīgi zīmējusi. Es domāju, ka viņai patīk pats zīmēšanas process un patīk arī stāstīt šos stāstus, vērojumus piefiksēt, lai vēlāk izstāstītu draudzenēm.

RL: Nezinu, vai tāds apzīmējums tiek lietots - zīmētā folklora. Teiksim, šāda dienasgrāmata vai amatierkomikss noteikti ir pilnīgi dabiska folkloras sastāvdaļa. Komiksu kultūrai, jādomā, arī ir ietekme uz animāciju?

Jansons: Tā ir pilnīgi paralēla. Varbūt vienīgi japāņu animācijai ir cieša saikne ar komiksu.

RL: Bet vai grāmatai ar animāciju ir vairāk kopīga vai atšķirīga? Lapu šķirstīšana jau ir pirmais animācijas veids. Kā tev ir vieglāk domāt - filmās vai grāmatās?

Jansons: Vieglāk ir grāmatās. Filmā tas ir garš ceļš, tu lēnām darbojies un saproti, kā virzies tālāk. “Baltā” vispār ir ļoti tuvu grāmatai, tur ir tādas rindiņas un tādas rindiņas, un pielasītas klāt ilustrācijas, tikai vietām varbūt kaut kāds kino veidojās. Filmai ir ilgstamība, saistība ar laiku - te viņa sākas, te iztek. Grāmatā tu vari apstāties un atgriezties.

RL: Nē, es nevaru piekrist, manuprāt, tas, kas abas vieno, ir tieši secīgums. Par grāmatu, atšķirībā, piemēram, no gleznas, jau arī spriež tieši kā par objektu, kam piemīt ilgstamība, jo lai apskatītu grāmatu, lai izlasītu grāmatu, arī vajadzīgs laiks, un tikai kaut kādā secībā to var aplūkot. Turklāt arī filmu var apstādināt un patīt atpakaļ, tas jau nav tik principiāli. Drīzāk jau animators tevī ir greizsirdīgs uz grāmatām izšķiesto laiku, ko vajadzēja veltīt filmām.

Foto - Jānis Nīgals Foto - Jānis Nīgals

Jansons: Jā, tā ir vislielākā problēma, šī izšķīšana, ar to katru rītu ceļos un cīnos, jo ir tik daudz interesantu lietu visapkārt, kurās gribas piedalīties. Rezultātā tu saproti, ka kaut kas stāv uz vietas.

RL: Kāpēc tu par Čiža filmu runā tik atturīgi? Rodas gandrīz sajūta, ka tev ir tā kā neērti, ka esi uztaisījis ko tādu, kas ir atzīts, patīk, ir interesants. Tu gandrīz vai saki - nepiniet mani iekšā.

Jansons: Ir tāda sajūta, ka vēl tur tālu jāiet, lai kaut kas notiktu, sanāktu. Liekas, ka tas ir kaut kāds mācību process. Man nekādā ziņā nav neērti vai kauns par to filmu, man liekas, ka visu, ko tajā brīdī varēju, izdarīju. Uztaisījām. Forši, ka cilvēkiem patīk, patīkami. Bet es arī redzu kļūdas.

RL: Vai animācija var būt svarīga, būt kaut kas nozīmīgs? Man liekas, ka šī nelielā, pusstundu garā dokumentālā animācija, ir tāds robežas stabiņš, jēdzīgs pavērsiens, vismaz Latvijas animācijā noteikti.

Jansons: Nu, šis tas jau ir bijis pasaulē, dažādas tādas formas. Bet jā - tā ir īpaša. Šobrīd vispār ir jaušama liela aizraušanās ar dokumentālo, nezinu, varbūt tāpēc, ka ir kaut kāda vilšanās izdomātos stāstos vai idejās, un tāpēc liekas, ka, ja mēs ņemsim dokumentālu materiālu, tad tas būs kaut kas īsts un patiess. Gan teātrī, gan arī literatūrā. Nu arī animāciju tas ir skāris.

RL: Kāda starpība, vai vilties izdomātā vai “neizdomātā” - un to es varu tikai likt pēdiņās - stāstā? Tu tici tam, ka dokumentalitāte varētu būt idejiskāka par idejām?

Jansons: Tā varētu būt patiesāka, bet jebkurā gadījumā tā kādā brīdī zaudē savu dokumentalitāti, jo izlaižot to caur sevi, tā jau vairs nav gluži dokumentāla.

RL: Proti, kļūst par mākslu. Bet tieši tad jau tā kļūst patiesa, jo pretējā gadījumā dokumentalitātei nav nekādas vērtības. Es domāju, ka Alvja Hermaņa apgalvojums, ka viens dzīvesstāsts ir vairāk vērts nekā Šekspīra luga, ir patiess tajā gadījumā, ja tas, kurš šo dzīvesstāstu parāda uz skatuves vai ekrāna, ir Šekspīrs. Dokumentalitāte pati par sevi diez vai kaut ko pierāda. Bet nevarētu teikt, ka tev citos darbos būtu bijusi tendence meklēt stāstus kolhozā.

Jansons: Man gribas, lai ir tā saistība ar īstenību. “Vārnu ielā” arī...

RL: Kas bija tavi subjektīvie iemesli, lai savai filmai izvēlētos tieši “Vārnu ielas republiku”?

Jansons: Vispirms bija žanrs - likās, ka mūzikls varētu būt interesants. Bet nevis tāds klasisks, bet jau pārstrādāts. Varbūt kaut kāda Lurmena pieredze ar “Mulenrūžu”. Tas laikam bija impulss, likās, ka animācijā varētu kaut ko tādu darīt. Ar šo sajūtu, ka būtu labi taisīt animācijas mūziklu, pilnīgi nejauši pārlasīju vēlreiz “Vārnu ielas republiku”. Un tad likās - jā, re, viss tā kā sakabinās.

RL: Un mīlas stāsts iznāca priekšplānā tāpēc, ka mūziklā jābūt mīlas stāstam?

Jansons: Bet arī tāpēc, ka tas bija palaists garām - o, paskaties, te ir arī kaut kas tāds. Filmā jau tā absolūti nebija, vairāk prātā bija palicis tieši tas detektīvs, revolucionārās lietas. Ieraugot mīlas līniju, likās, ka tas ir atradums.

RL: Kā ir būt puikam? Es pirmo reizi par to nopietni padomāju, lasot Paula Bankovska “Skolu”. Tas man bija šoks. Es sapratu, ka puikas dzīvi, puikas sajūtas nespēju iztēloties vai iztēlojos nepareizi. Šis jautājums izriet ne tik daudz no manas sievišķīgās ziņkārības, bet es iedomājos tavu “Baltās” Janci un “Vārnu ielas” Janku, un atceros zīmējumus “Limonādei” - un ieraugu, ka visi šie zīmējumi, sižeti un jūtu nospiedumi ir vērsti uz vienu punktu. Un tas punkts ir puika. Un es nezinu, kā ir būt puikam. Tas ir tas, ko man ir visgrūtāk iztēloties. Man liekas, man vieglāk ir iztēloties, kā ir būt sunim vai kādam augam.

Jansons: Es nevaru atbildēt, kā ir būt... Bet tas, ka darbos tas visu laiku lien ārā, tam kaut kāds iemesls ir, sanāk visu laiku atgriezties. Ja tu meklē kaut ko īstu un kaut ko godīgi, sanāk visu laiku atgriezties tajā puikas līmenī.

RL: Jā , bet tieši puikas, nevis meitenes.

Jansons: Man laikam nav nekādas meitenes pieredzes. It kā ir caur bērniem, bet tā nav pašam sava.

RL: Tagad esmu tā izdomājusi savā galvā - ka puikam būt ir ļoti grūti, ka puikas sāpīgāk cieš no savas bioloģiskās nolemtības, no fiziskā un fizioloģiskā, ka puikas pieaugšana ir daudz mokošāka. Vai nav tā, ka būt par puiku ir kaut kādā mērā traģiski?

Jansons: Iespējams... Es ļoti konkrēti atceros tādu vecuma posmu, kad domāju - ak, šausmas, kaut tas ātrāk beigtos, kaut es būtu pieaudzis. Ka šī neskaidrība, šī puikas būšana... man gribējās no tās izrauties, paskriet garām.

RL: Bet kas tas bija? Kas ar tevi notika tajā laikā?

Jansons: Nu, droši vien tā neskaidrība - kā būt, ko es gribu.

RL: Kādam būt, lai būtu cilvēks? Arī meitenes saskaras ar to pašu, bet es tiešām neatceros tādas ciešanas, kādas atradu Paula grāmatiņā. Un es sapratu, ka tas nav izdomāts. Ko tu darīji ar sevi kā puiku?

Jansons: Nebija tādu ciešanu, ka būtu jākaras. Gadu vecāks kaimiņu puika pakārās, un es tad nekā nespēju saprast, kādām ir jābūt ciešanām, kam tādam ir jānotiek, lai to izdarītu. Es kaut kā plūdu...

RL: Tā klusi plūdi?

Jansons: Jā, vienmēr. Arī tagad. (Smejas.)

RL: Es nezinu, ko mēs varam bērniem palīdzēt. It kā jau liekas, ja viņš pateiktu, ja mēs zinātu, tad kaut ko varētu... bet dziļi klusībā es domāju, ka nevaram neko, pilnīgi neko. Bet to es it kā nedrīkstu atzīt.

Jansons: Bet es domāju, ka gan dzeja, gan filmas tomēr kaut kur pieskaras un palīdz. Ne jau tā tieši, ka izlasot kādu dzejoli, tu uzreiz mainies vai kaut ko baigi saproti, bet tādi mazi pieskārieni ik pa laikam tomēr kaut kur aizvirza. Es domāju - tas pats ezītis, ja viņa nebūtu bijis... Es domāju, viņš arī ir daudz ko darījis.

RL: Jā, bet mēs pa visiem ezītim arī jau esam daudz ko nodarījuši, pārvērtuši par elku, un paši sev atņēmuši tiesības just kā ezītim. Kā tu domā, vai Noršteins jebkad varētu pabeigt filmu “Šinelis”?

Jansons: Šobrīd man tomēr liekas, ka viņš pabeigs. Grāmata man liek tā domāt. Tā bija tāds pats “šinelis”, vilkās un vilkās, jau likās - jā, kā tad, putekļi uz rakstāmgalda. Tas ir tāds kā apkopojums, liela daļa ir Japānā studentiem lasītas lekcijas. Tur, lai arī studenti tieši neparādās, ir jūtama tāda tipiski japāniska uzmanība, un tas viņam palīdz kā lektoram, viņš iet dziļumā, tā pamatīgi, izanalizējot. Grāmatā ir lekcijas un atmiņas par darbu pie filmām ar mēģinājumiem paskaidrot, kas no kurienes nācis un kāpēc.

RL: Vai tevi nekad neviens nav nosaucis par Noršteina skolnieku?

Jansons: Skaidrs, ka kaut kas tur ir. Bet es tikpat lielā mērā esmu arī Rozes Stiebras skolnieks vai Hržanovska skolnieks.

RL: Man nav skolotāja, un es pēc tā skumstu kā pamests sunītis.

Jansons: Jā, saprotami. Es arī skumstu pēc tādas viduslaiku amata nodošanas tradīcijas, kad ir meistars, pie kura tu uzaudz, viņš nodod amatu, ko tu turpini. Tās regulārās bailes un nedrošība, tad liekas - kaut jel būtu kāds... Nu, tad es palasu kaut ko, grāmatas. Es sāku “Daukas” animatoru kursos un ar darbu “Daukā”. Bet tad sagribas kaut ko vairāk. Tad arī pilnīgas nejaušības pēc sagadījās, ka kinostudijas gaitenī pie sienas bija izlikts paziņojums: konkurss par 10 ar ķeksīti augšā garu filmiņu, ja kādam ir idejas utt... Es kaut kā sapratu, ka runa ir par 10 sekundēm. 10 sekunžu filmiņu - nu, to jau tā kā varētu. Tad radās doma par haikām, likās - varbūt tomēr četras 10 sekunžu filmiņas... beigās sanāca, ka ir pusotru minūti gara filmiņa “Haikas”, kas radās no pārskatīšanās. Taisot es sapratu, ka īsti neko nezinu un nesaprotu. Ko darīt šeit, kā šeit būtu vajadzējis... Iestājos Kultūras akadēmijā, likās, ka tā skola kaut ko pateiks. Jā, bet ar animāciju tur nav nekāda sakara, tur uz tevi kā uz tādu brīnumu skatās - ā, tu esi animators? Bet man patikās tā Kultūras akadēmija. Tie, kas mani mācīja, tik šausmīgi ātri viens pēc otra pazūd... Vilciņš, Laķis, Epners, Nagainis. Suta. Tagad ir atvērts tas muzejs un viena pasniedzēja stāstīja, kā ir bijis iet pie Taņas uz lekcijām, ka viņa ir viena no tām izredzētajām, no tās paaudzes, kurai bija šī iespēja. Tad jau es arī piederu pie šīs izredzēto paaudzes. Bet amatu apguvu vāji.

Foto - Jānis Nīgalis Foto - Jānis Nīgals

RL: Kāda ir tava versija par to, kāpēc “Zaķīšu pirtiņa” joprojām visvairāk patīk?

Jansons: Mēs tieši vakar ar bērniem skatījāmies. Ja saka, ka Rozes filmas ir labestīgas, tas ir tikai tāds apzīmējums. Bet tā ir. Kad tu noskaties izlasi, dažādu gadu filmiņas, saproti, ka tās ir gandrīz vienādas, bet tās veido Rozes pasauli, kurā pat es tagad, skatoties un atkal pieslēdzoties tam, jūtos ļoti droši. Pasargātības sajūta. Man liekas, ka bērnam tas ir svarīgi. Un man liekas, ka tas arī ir bijis šo filmu uzdevums, radīt tādu... klēpi.

Tas ir tā kā ar pozitīvismu. It kā taču ir skaidrs, ka labi ir labi, ka pozitīvisms ir pozitīvs, bet tad tu saproti, ka tas vienkārši ir veids, kā panākt kaut ko savu vai pat slēpt zem tā kaut ko sliktu. Tāpat ir ar labestību... Bet par Rozes filmām man šķiet, ka tās joprojām ir patiesas. Vienkāršošana vai estētiskās kvalitātes latiņas necelšana augstāk man tajā brīdī traucēja, kad aizgāju. Bet šobrīd man šķiet, ka Roze saprot, ko viņa dara. Ka tas ir veids. Varbūt nav tā, kā gribētos smalkam gleznotājam, taču viņas filma ir... Bet “Šinelis” varbūt nebūs. Man liekas, viņa zina, ko var izdarīt. Man vēl gribas iet citu ceļu, citu estētiku. Varbūt pietiktu par Noršteinu, bet vēl par to pašu Ezīti. Viņš vienmēr tā kā smīnēja par rakstnieku Kozlovu. Kozlovam bija pasaciņas, viņš tās iedeva Noršteinam. “Nu, Kozlovs tur arī bija,” saka Noršteins, “es rediģēju, bet Kozlovam tas nepatika...” Tagad es saprotu, ka Kozlovs varēja arī nebūt, jo faktiski tas stāsts jau tur bijis nebijis. Tur varēja būt jebkas. Viss, uz kā būvēta filma, gan gleznieciski, gan ritmiski - tādā sajūtu līmenī , tā visa nav Kozlova stāstā. Tur ir vienkārši, nu, ezītis gāja, aizgāja, pamaldījās brītiņu, Noršteins pats to visu tur ir ielicis.

RL: Bet man liktos, ir gan kaut kas intonācijā, leksikā un ritmā tāds, kas filmā pārņemts no teksta, tikai neko nevar paņemt pa tiešo, tas filmā panākts ar citiem līdzekļiem.

Jansons: Es biju pārsteigts, cik ļoti dziļi viņš ir racis, būvējot to filmu, cik daudz atsauču - nevis tādas, kā šobrīd pieņemts, piemēram, paskaties, kā Koeni ielikuši citātu no Hičkoka, tādi postmodernisma gājieni - bet tieši meklējumi glezniecībā, un citur. Tas pamats, bāze ir ļoti pārdomāta, filmas svars ir daudz lielāks, nekā mazā pasaciņa.

RL: Runājot par sižetiem, ir programmās tādas vienu teikumu garas anotācijas, par ko tad filmās ir. Kamēr lasu, teiksim, vācu, japāņu un igauņu anotācijas, teikumi vēl nostrādā kā stāstiņi. Tad nonāku līdz latviešu filmām un tur viss ļoti izplūdis, vai nu neskaidrs vai arī no ļoti augstiem plauktiem, ar tādām kategorijām kā daba un liktenis. Pasaki, lūdzu, anotāciju vienā teikumā, piemēram, Čižam.

Jansons: Es saprotu, grāmatās un skolās māca, ka ir jāspēj to pateikt vienā teikumā, bet... tāda muldēšana sanāk. Tad jau es acīmredzot būtu varējis uzrakstīt, nevis taisīt filmu. Nē, nu labi, es varētu pateikt par “Balto” vai par “Vārnu ielu” - tāpēc, ka tur ir lielāka sižeta klātbūtne, tur ir skaidrs, par ko tās abas ir. Puika grib cepuri, bet viņš to nedabū.

RL: Ja man prasītu, par ko ir “Baltā”, es gan teiktu, ka par to, kā Vecā nauda nogriež pirkstu un atdod puikam. Un par ko ir “Vārnu iela”?

Jansons: Stāsts par to, kā pārdzīvot nodevību, ja nodevējs esi tu pats. Tas ir tas, ar ko es tur tagad nodarbojos.

RL: Tad, kad tu būsi pabeidzis ar mūzikliem un nodevībām, kas būs tavs “Šinelis”?

Jansons: Man nav tādas vēlmes uztaisīt šedevru vai kaut ko vēsturiski nozīmīgu. Man drīzāk ir vēlēšanās, lai darbošanās būtu sakārtota kā sistēma, kurā kaut kas darbojas, nevis viena filma, kurā viss koncentrētos, bet tieši process. Pēc mūzikla... Bērnu filmas man gribas, man šķiet, es jūtu, kas tajās ir svarīgs, tieši ritma ziņā.

Un es gribu, vai nu kādā brīdī noticēt sev kā māksliniekam un tad darboties tajā vidē ar sevi pašu gan kā mākslinieku, gan kā režisoru, vai arī atrast kādu tuvu cilvēku, mākslinieku, ar kuru es varētu strādāt, kurš saprastu mani, bet nepazaudētu sevi. Līdz šim nav izdevies. Nav arī tādas domas, kas mani varētu pavadīt, teiksim, gadu. Kā spriedums. Man liekas, vieglāk ir uztvert pasauli kā tādu mainīgu lielumu, atziņas ir mainīgas.

RL: Kas tajā pasaulē, kura ir mainīgs lielums, ir tas nemainīgais, uz kā tu turies?

Jansons: (Ilga pauze.) Kaut kāda sajūta, ka viss būs labi. Nu, kaut kāda ticība, ka mēs, es savā būtībā esam tīri un labi, un jāmēģina tas izvilkt un noturēt, nenogremdēt, nepazaudēt. Tā ir viena no briesmīgākajām sajūtām, kad es redzu cilvēkus, tieši draugus, bērnības draugus, kurus atceros dzīvus un dzidrus... tad paiet kaut kāds laiks un tu saproti, ka viņi aizsmērējas, aizduļķojas. No tā ir bail, ka tā var notikt.

RL: Mums nav no kā baidīties, mēs paši pat nepamanīsim to brīdi. Es atceros Klāva Elsberga dzejoli - es neatsakos no draugiem, arī ja dzīve tos izdzer sausus. Tas, protams, ir daudz grūtāk, nekā nožēlot - ak, redz kā iznāca ar to cilvēku, viņš tomēr nav tāds, kā varēja būt. Tas paredz, ka īpašība būt cienītiem cilvēkiem piemīt neatkarīgi no tā, ko viņi ir darījuši dzīves laikā. Tieši šāda attieksme arī varētu būt pamatā tam, ka būs labi. Bet es bieži pasaku kaut ko tik negatīvu, tik kategorisku, un tā katru reizi atkal ir mazā nodevība. Ir grūti cienīt.

Jansons: Jo nevar vairs acu skatienu notvert, jo tā vairs nav..

RL: Acu skatiena notveršana ir saistīta arī ar spēju skatīties filmas. Tāpat kā daudzi cilvēki nespēj skatīties acīs sarunas laikā, nav kontakta, tāpat arī viņi skatās filmas it kā iesāņus.

Jansons: Es ļoti bieži redzu tādus cilvēkus, kas it kā neskatās - un tu redzi, ka viņš nevar redzēt. Varbūt animācijā īpaši, jo tur ir vairāk visādu kodu - tie nav fotogrāfiski attēli, bet gan zīmēti, tev ir jāmēģina ieguldīt lielāks iztēles darbs no savas puses. Bieži var teikt, ka skatītājs neredz, gandrīz vai fiziski neredz. Kino kā tāds ir būvēts uz redzes defektu, - ka mēs nolasām to kustību, bet liekas, ir tādi, kam nav šī redzes defekta - tad viņiem rodas jautājums: nu, kas tur īsti ir, visu laiku kaut kas vienkārši kustas.

RL: Ar labu skatītāju jau vienmēr labi, labs skatītājs jau skrien kadram par priekšu...Vai ir kaut kāda viltība, maģija, ar kuras palīdzību var izlauzties cauri neredzošam skatienam?

Jansons: Var jau, protams, ar tīri tehniskiem paņēmieniem sapurināt, kaut vai ar skaļu plaukšķi pievērst uzmanību, bet vai tu visu filmu plaukšķināsi?

RL: Kāpēc tu negribi nevienu šokēt? It kā ir sajūta, ja kaut kas notiek klusi, mierīgi, tad tas jau nu neietekmē, tad tam nav vērtības.

Jansons: Man nav iebildumu izmantot šoku, ja tam ir kaut kāda jēga, ja tas kaut kur ved, bet ja tas tiešām ir tikai šoks...

RL: Kas tevi ir šokējis?

Jansons: Nu, mākslā... kino? Trīrs ar savu “Šķeļot viļņus” - tā sajūta bija līdzīga šokam. Bet secinājums bija, ka ne ar jēgu, un tas rada vilšanos. Tu saproti, ka esi sapurināts - vienalga, tev nodarīts pāri vai kā, esi satraukts, bet tad saproti, ka neviens tevi nekur nenoliek, sajūta paliek gaisā. Tad, kad to saprot, tad ir tāds niknums - rrr... esmu iekritis. Es par tādiem kino pārdzīvojumiem aizdomājos... padsmit gados, man pirmais Tarkovskis bija tāds: neko nezinot, kas tas vispār ir. “Nostalģija”. Televīzijā vienkārši gāja, paralēli visādiem, nejauši slēdzot tos trīs vai četrus kanālus, filma vienkārši iesūca sevī, bez plaukšķināšanas. Kad tā beidzās, tad arī bija šoks. Neko nesaprotot, par ko tas ir, kas tas ir, bet tā sajūta, ka kāds tevi var tā izvadīt caur filmu... ilga pauze bija pēc tam.

Raksts no Novembris, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela