Trojas zirgs skatītāju galvās
Kadrs no "Prison Break" reklāmas materiāliem
televīzija

Ilmārs Šlāpins

Trojas zirgs skatītāju galvās

Seriāla "Izlaušanās" panākumu atslēga

Tas sākās 2005. gada 29. maijā FOX televīzijas kanālā – jauns vīrietis, pirms tam apzināti inscenējis bankas aplaupīšanu, nokļūst stingrā režīma cietumā, lai no tā izbēgtu. Nē, viss sākās nedaudz agrāk – jauns scenārists Pols Šērings, kurš pēc Kalifornijas universitātes Teātra, kino un televīzijas fakultātes absolvēšanas ilgus gadus bija strādājis par kurjeru, kabeļtelevīzijas montieri, strādnieku rūpnīcā un uzņēmis sīkfilmu “36K”, aizņēmās no kādas kolēģes ideju par puisi, kurš tīšām nokļūst cietumā, lai no tā izbēgtu. Šērings uzrakstīja projektu filmas scenārijam un devās pie FOX TV, kas ilgi nevarēja izlemt, vai šādam sižetam ir nākotne. Sākumā tika domāts par 10 sēriju seriālu, kura veidošanā tika piedāvāts iesaistīties Stīvenam Spīlbergam un Brūsam Vilisam, taču viss ievilkās. 2002. gadā Spīlbergs it kā piekrita, bet tad aizrāvās ar saviem “Pasauļu kariem”, Brūsam Vilisam vispār ir pagrūti atrast brīvu brītiņu. Pie idejas par seriālu telekompānija atgriezās 2004. gadā. Pols Šērings ķērās pie scenārija rakstīšanas, necerot uz vairāk par 13 sērijām. Vēlāk izrādījās, ka jaunais seriāls ir uzstādījis jaunus auditorijas piesaistīšanas rekordus,
kādi nebija pieredzēti kopš 1998. gada panākumiem, kad uz ekrāniem valdīja “Melrouzpleisa” un “Alija Makbīla”, un tika nolemts seriālu turpināt visu sezonu – 22 sēriju garumā. Tikai pašās beigās kļuva skaidrs, ka jāturpina vēl. Brīdī, kad tapa šis raksts, ir pabeigta otrā sezona un FOX TV vadība lemj par to, vai neķerties klāt trešajai. Seriāls ir adiktīvs produkts – izraisa pieradumu.

Seriālu māksla ir vesela zinātne. Tur ir jāsaprot, ko skatītājs vēlas pirmdienu vakaros, ko – sestdienās. Pavisam kas cits ir rādāms darbdienu rītos un pēcpusdienās. Ir uzkrāta milzīga pieredze mīlas drāmu jeb ziepju operu demonstrēšanā nepārtrauktā divdesmit un vairāk gadu garumā (nepārvērtējams antropoloģisku pētījumu objekts ir “Hameleonu rotaļu” 5000 sērijas). Ir skaidri zināms, kas par produktu ir situāciju komēdijas, kā tās iedalās ģimenes komēdijās, pusaudžu un pieaugušo seriālos. Viena veida filmas iespējams izvilkt uz miniseriālu (10–12 sērijas), citām (slimnīcu un policijas seriāliem) sēriju skaits vispār nav svarīgs, tās iespējams pieštancēt pēc vajadzības, klonējot, dublējot un reproducējot. Jauna veida vēstījuma uzturēšanas tehniku 2001. gadā atklāja seriāla “24 stundas” veidotāji. Asā politiskā trillerī galvenie varoņi nokļūst bīstamā situācijā, no kuras mēģina izkļūt un ar katru sēriju spriedze vienīgi pieaug. Līdz tam šķita, ka kaut ko tādu iespējams nodrošināt vien pusotras stundas kino formātā. Televīzijā ir reklāmas pauzes, nedēļu gari starplaiki, svētki un atvaļinājumi – tika uzskatīts, ka publiku nevar piesaistīt ar sižeta spriedzes kāpinājumu gada garumā. Izrādījās, ka var. 2004. gadā ar vēl dīvaināku sižetu un netradicionālāku galveno varoņu attiecību modeli triumfēja seriāls “Pazudušie” (tajā pārdesmit aviokatastrofā cietušie nonāk uz salas) un FOX TV nolēma, ka var atļauties riskēt arī ar “Izlaušanos no cietuma”.

Šajā seriālā tiek izmantoti vairāki pilnmetrāžas filmu sižeta veidošanas paņēmieni – pirmkārt, sazvērestība. Galvenā varoņa brālis ir notiesāts uz nāvi un viņam ir atlicis dzīvot divus mēnešus. Galvenais varonis netic brāļa vainai un, atmetis cerības pierādīt to tiesiskā ceļā, izvēlas amerikāņu trilleriem raksturīgo “labajam vienmēr taisnība” devīzi un cenšas brāli atbrīvot, organizējot bēgšanu. Viņš ir arhitekts, kurš slepus piedalījies cietuma rekonstrukcijas darbos un zina praktiski visu par tā uzbūvi. Galvenais varonis ir līdz galam izdomājis savu plānu un pamazām, pēc vajadzības iepazīstina ar to pārējos sazvērestības dalībniekus un attiecīgi arī skatītāju. Spriedzi uztur tas, ka šim plānam ir rezerves varianti, kas atklājas pēc tam, kad izgāžas viens vai otrs plāna posms.

Taču filmā ir vēl viena sazvērestība – kādas noslēpumainas, ar valdību saistītas organizācijas plāns, kura ietvaros galveno varoņu dzīvības un nāves jautājums ir tikai sīka epizode. Ar laiku, nonākot aizvien lielākā konfliktā, abi plāni savijas ciešā labirintā, no kura izeja jāmeklē ne vien scenāristam, bet arī skatītājam, kurš katras sērijas izskaņā paliek absolūtā neziņā par to, kā no kārtējās bezcerīgās situācijas ir iespējams tikt ārā. Te izmantots kāpinājuma un vilšanās mehānisms, ar katru reizi atšķeļot kādu bēgšanas un izglābšanās iespēju, atstājot galvenajiem varoņiem aizvien mazākas izredzes un dodot iespēju pierādīt, ka pat visbezcerīgākajā situācijā atrodama izeja. Dažkārt tā ir nejaušība, taču parasti nostrādā viens no diviem – rupjš spēks vai racionāls aprēķins. Brāļi pārstāv šos divus uzvedības modeļus. Filmā, kurā netipiski daudz tiek pieminēta reliģija (nez kāpēc – tikai katoļu baznīca), ticība uz izglābšanos ir vienīgi skatītāju ziņā. Varoņu reliģiskos uzskatus lieliski demonstrē dialogs: “No šī cietuma nav iespējams izbēgt!” – “Jā, ja vien to neesi projektējis tu pats.”

Trešais sižeta modelis, kas skaidri saskatāms pirmajā sezonā, ir Trojas zirga motīvs ar visiem “Īliadas” elementiem – ir kāds apsargāts un neieņemams cietoksnis, kuru nav iespējams uzveikt no ārpuses, taču ir iespējams to izdarīt no iekšienes. Jaunākais brālis apved ap stūri visu sistēmu, ienesot cietumā atslēgu, ar kuru šo cietumu iespējams atslēgt, – pats sevi. Viss viņa ķermenis ir pārklāts ar tetovējumu, kurā iekodēts bēgšanas plāns. Izglābšanās vispār ir iespējama tikai no iekšienes – tas ir soterioloģisks motīvs, kas būtībā apstrīd kristīgo pestīšanas ideju, lai arī, protams, iespējams uz seriālu paskatīties arī citā griezumā – brālis, kas ziedo sevi, lai glābtu savu tuvāko, ir vistīrākais Kristus. Savukārt, izbēgšana pēc gribētas apcietināšanas ir simboliska augšāmcelšanās. Bet sievietes, kas skatās šo seriālu, iedalās vairs tikai divās kategorijās – tajās, kas vēlas doties uz randiņu ar intelektuālo, skumjo un nedaudz pašpārliecināto jaunāko brāli, lai tiktu izglābtas, un tajās, kas izvēlas rupjo un spēcīgo, taču žēlojamo un glābjamo vecāko brāli. Un viss, citas izvēles vairs nav, seriāls ir uzvarējis pusi auditorijas. Atliek savaldzināt vīriešus.

Grūti izskaidrot, vai arī tajā ir kāds seksuāls zemteksts, taču vīriešus valdzina sižeta samezglojumi – tas, ka viss ir savstarpēji saistīts, ka pakāpeniski atklājas aizvien jauni un negaidītāki noslēpumi, nekas nav tā, kā izskatās, taču visu var nojaust un teikt – jā, man jau likās, ka būs tieši tā! Filmēšanas grupa dažādās intervijās sniedz pretrunīgas liecības. Aktieri apgalvo, ka saņem scenāriju īsi pirms filmēšanas un ar izbrīnu lasa, kas tur atkal ir izdomāts. Pols Šērings viltīgi piezīmē, ka konkretizētas tiek tikai detaļas, bet, ar ko viss beigsies, viņam esot zināms. Turklāt aktieriem esot jāzina, kādā nāvē kurš mirs, lai zinātu, kā veidot savu tēlu.

Te jāatceras, ka seriālā ir aptuveni piecpadsmit centrālie tēli, kas visi ir vienlīdz svarīgi – tie ir cietumnieki, kas kļūst par brāļu sabiedrotajiem un piedalās izbēgšanā (izbēg astoņi, to skaitā itāļu mafijas boss, derdzīgs pedofils, prātā sajucis sērijslepkava, melnādains Irākas kara varonis, iemīlējies latīņamerikānis un nejauši iesēdināts 19 gadus vecs neveiksminieks), tie ir cietuma direktors, ārste un apsardzes priekšnieks. Tie ir “sliktie” specdienestu aģenti, prokurors, advokāte un valsts viceprezidente, kas piepeši kļūst par prezidenti. Attiecības šo varoņu starpā ir ļoti sarežģītas, saspringtas un mainīgas. Un vēl būtiski ir tas, ka gluži kā seriālā “Pazudušie” šeit nav absolūti labo. Šķiet, televīzijā sākas jauna ēra, kurā tiek aizmirsts par politkorektuma pārspīlējumiem. Šeit nav nekādas pietātes pret rasi, tautību, seksuālo orientāciju vai reliģiju – ikviens no cietumnieku komandas pārstāv kādu sociālu grupu un ikviens ir kaut kādā ziņā nelietis. Burvīgais itāļu mafiozi atveidotājs intervijā par savu piedalīšanos seriālā atsaucas uz sižeta šekspīrisko nežēlību. Te visi ir pret visiem, morāle neeksistē, svarīgi, kurš izdzīvos.

Otrā sezona ir tikpat homēriska, jo īsteno “Odisejā” jau aprakstīto ceļa, maldīšanās un atgriešanās sižetu. Vienīgais jauninājums – izbēgušajiem ir jāatrod katram savs ceļš – tas sazarojas un savijas, brīžiem krustojas un pārtrūkst. Brīdī, kad galveno varoņu skaits sāk strauji samazināties, skatītāju pārņem derdzīgu gaidu pilns izmisums un bažas, vai tikai ar to arī nebeigsies – katrā sērijā nošaus pa vienam, un viss? “Neviens no varoņiem nav svēts,” stāsta scenārists, kurš ir licis negaidītā nāvē mirt daudziem no seriāla sākumā redzamajiem cilvēkiem. Valdzina nežēlība, taču tā nav vizuāla vai fiziska nežēlība (pie tādas skatītāji jau sen ir pieraduši) – tā izpaužas neprognozējamā un aukstā fatālisma motīvā. Izglābjas tie, kuri nav pelnījuši, iet bojā tie, kas ne pie kā nav vainīgi – skatītājs līdz pēdējam brīdim nav pārliecināts, vai brāļu plāns izdosies vai arī abi ies bojā.

Vēl kāds interesants faktors – seriāls “Izlaušanās” ir pilns ar kļūdām, neprecizitātēm un faktoloģiskām paviršībām. Nedomāju, ka lielākā daļa no tām būtu pieļautas ar nolūku, taču arī tas iedarbojas kā skatītāju piesaistošs elements – viņam patīk pamanīt aplamības, patīk izrādīties gudrākam par seriāla veidotājiem. Un uz kopīgā sižeta neticamības fona (turklāt darbība notiek pēc būtības fantastiskā valstī, kurā varu uzurpējis noziedzīgs grupējums) tīrais sīkums šķiet tas,
ka stingrā režīma cietumnieki brīvi un bez maksas sarunājas, izmantojot pagalmā uzstādītu telefona aparātu (to pat neviens nenoklausās), uz nāvi notiesātajam atļauts pastaigāties
bez roku dzelžiem, turklāt nāves sods tiek izpildīts štatā, kur tam uzlikts moratorijs.
Ne mazāk aizkustinošas ir sazvērnieku cerības atrast un izmantot 5 miljonus dolāru skaidrā naudā, kas nozagti pirms divdesmit gadiem, lai arī mūsdienās ASV ar aizdomām tiek uzlūkots cilvēks, kas cenšas norēķināties ar skaidru naudu, kas pārsniedz 100 dolārus, turklāt to 5 miljonu banknošu sēriju numuri ir varas iestādēm labi zināmi. Nav saprotami arī ļauno spēku motīvi, ieplānojot velnišķīgi sarežģītu mistifikāciju ar prezidentes brāļa līķa viltošanu – līdz pat tam, ka dzīvajam brālim tiek izrauti zobi un iestādīti apraktajā ķermenī gadījumam, ja kāds iedomājas veikt ekshumāciju, taču par tik ikdienišķu lietu, kā DNS tests viņi pat neiedomājas, it kā skatītājs nebūtu redzējis seriālu “CSA”. Šādu detaļu ir daudz, taču tās netraucē nonākt seriāla spriedzes valdzinājumā. Tas tad arī ir galvenais trumpis, kas ļāvis iekarot šādam produktam vēl nepieredzētu auditoriju un domāt par to, kā turpināt, ja sižets aprausies otrās sezonas beigās.

Tiesa, ir vēl kāds jaunums. Kāds Roberts Hjūdžs pirms 30 gadiem ieplānojis un palīdzējis izbēgt no cietuma savam jaunākajam brālim, tad četrus gadus abi slēpušies no vajāšanas, kamēr apžēloti. Viņš apgalvo, ka 2001. gadā iesniedzis telekompānijai manuskriptu ar savu stāstu, taču nav saņēmis nekādu atbildi. Viņš apsūdz FOX TV, ka ir nozagts viņa dzīves sižets un pieprasa finansiālu kompensāciju. Viss kļūst vēl sarežģītāk.

Raksts no Aprīlis, 2007 žurnāla

Līdzīga lasāmviela