Transarhitektūras jēga

Pirmkārt: pēc pārsteigumu gadsimta arhitektūra sastopas ar vislielāko pārsteigumu – ar bezprecedenta urbānās un arhitektoniskās digitālās telpas attīstību. Globāla ne-fiziska sabiedriska telpa. Vieta pēc teritorijas. Pat ja šīs nelokālās publiskās vietnes infrastruktūra jau labu laiku tiek veidota, tai vēl nav pievērsta izglītota un kritiska arhitektūras diskursa uzmanība. Tomēr pat bez arhitektiem daudzas vairāku tūkstošu lietotāju apdzīvotas virtuālās vides jau pastāv – Alphaworld iedzīvotāju skaits vien jau ir sasniedzis 200 000. Kur ir arhitekti?

Otrkārt: tomēr digitālā virtualitāte neaprobežojas ar kibertelpu. Kļuvusi iespējama pateicoties skaitļošanas visuresamībai, iekārtota kā elektronisks saziņas līdzeklis mobilajos telefonos, optiskajās šķiedrās un satelītos, nostiprināta ar ražošanas tehnoloģijām un procesiem, kas pieļauj iepriekš nebijušus formas un matērijas jaunievedumus, virtualitāte veido jaunu laika garu, kas izpaužas ikvienā mūsu eksistences aspektā. Mēs ne tikai esam radījuši jaunu virtuālo publisko telpu arhitektūrai, mēs esam arī mainījuši veidu, kā mēs apdzīvojam aktuālo telpu: telpas un laika jēdzieni, ar kuriem mēs strādājam, spēlējamies, mācāmies un dzīvojam, ir arvien vairāk saprātīgi, nesaistīti un acs tīklenei nepieejami; tie pastāv elektroniski sniegtās ne-Eiklīda daudzdimensiju liektās laiktelpās, kas pārklājas ar mūsu eiklīdisko realitāti.

Treškārt: līdz ar to ir mainījušies arī veidi, kā mēs iedomājamies, paredzam, modelējam un ražojam reālās celtnes. Plāns ir miris. Attēlojums ir laiciskots un operacionalizēts kā dinamisku simulāciju savietojums. Datormodelis ir kļuvis gan par aprakstu, gan par instrukciju straujai sarežģītas formas prototipizācijai un robotiskai konstruēšanai.

Šie trīs aspekti (jauna virtuāla telpa, radikāli izmainīts saprātīgs fizisks telplaiks un jauni veidi, kā iecerēt un ražot celtu formu) ir jāsavieno vienotā, paplašinātā priekšstatā par arhitektūru. Šobrīd, uz jaunās tūkstošgades sliekšņa, kad informācija un materialitāte, virtuālais un faktiskais, iespējamais un reālais kļūst savstarpēji arvien ciešāk saistīti, mums ir jāapstājas un jāformulē jauni projekti jaunām arhitektūrām – transarhitektūrām.

Materiālajā aspektā mūsu laika arhitektūra tiek algoritmiski izdomāta, strauji prototipizēta, robotiskā veidā saražota; tā ir arhitektūra, kas pēc savas iedabas ir saprātīga un interaktīva, kur telpa ir uzmanīga un laiks ir gudrs; tā ir arhitektūra, kas ir atvērta globālai teleklātbūtnei, sasniegdama savu robežu tikai paplašinoties līdz attālām vietnēm.

Informatīvajā aspektā mūsu laika arhitektūra arī tiek izdomāta algoritmiski, īstenota datorizēti un apdzīvota interaktīvi; tieši tāpat tā ir uzmanīgas virtuālas telpas un asredzīga izmēģinājuma laika arhitektūra. Vēl vairāk, virtuālo telpu raksturo trīs būtiskas pazīmes: tai iekšēji piemītošā ne-lokalitāte un daudzkāršība, fundamentāla nobīde no Alberti fiksētā skatpunkta uz interaktīvas klātbūtnes situāciju un patvaļīgas un fiktīvas fizikas radikāls mainīgums.

Fundamentālā datorvirtualitātes disciplīna sevī iekļauj visu konstanšu aizvietošanu ar mainīgiem lielumiem. Topoloģiju, kas definēta kā to attiecību izpēte, kas transformācijās un deformācijās paliek nemainīgas, izaicina skaitļošana. Skaitļošanas un topoloģijas sadursme rada jaunu konceptuālu vienību – mainīgās topoloģijas jēdzienu. Šis šķietamais pretrunīgums atrisinās augstākā metalīmenī. Mainīgā topoloģija, līdzīgi likvīdai arhitektūrai un mākslīgajai dzīvei, ir situācija, kurā iekšējā nemainība attiecas nevis uz formu, bet uz radošo principu jeb algoritmisko metaformu. Sadalīta vai nepārtraukta, nosacīta vai nejauša, mainīgo topoloģija sniedz derīgus raksturlielumus Delēza gludajai telpai, neprasot nāvējošo nomadiskās brīvības zaudējumu.

Transarhitektūra ir daudzpavedienu, daudzuzdevumu arhitektūra, kas sevī savij informatīvo un materiālo, virtuālo un faktisko, iespējamo un reālo. Iesakņots priekšstatos par pārvērtību, priedēklis trans- apzīmē izmaiņas situāciju, kas, lai gan nāk no labi pazīstamiem avotiem, drīz vien sasniedz identitāti, kas to nošķir no šiem avotiem. Transdisciplinaritāte atšķiras no interdisciplinaritātes vai multidisciplinaritātes ar to, ka tā sniedzas ārpus iepriekšējo definīciju redzesloka, ietiecoties iepriekš nepazīstamu pētījumu laukos. Lai gan Pola Viriljo dzidrais jēdziens “stereorealitāte” paskaidro stereoskopisko efektu, kuru rada virtuālā dublētais reālais, es domāju, ka jēdziens “transreālais” izskaidro fundamentālo tās realitātes svešatnību, kas rodas stereooptiskā skatījumā, un tiešā veidā norāda uz aptverošo transmodernitātes projektu.

1996

Tulkojis Arnis Rītups

RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa saruna ar Markosu Novaku Slāpes pēc skaistā.