Slāpes pēc skaistā

Līdz nesenam laikam es nekad nebiju dzirdējis vārdu “transarhitektūra”, un, to pirmoreiz dzirdot, tas kā jebkurš mākslīgs saliktenis no divu valodu elementiem – sākot ar “autobusu” un beidzot ar “fallologocentrismu” – manī vairāk raisīja aizdomas, šaubas un neizpratni nekā interesi. Taču arhitekta Visvalža Sarmas rekomendācija iepazīties un, iespējams, aprunāties ar transarhitektu, likvīdās arhitektūras aizstāvi, virtuālās arhitektūras celmlauzi, mākslinieku un teorētiķi Markosu Novaku, bija pietiekama motivācija sarunai. Izrādījās, ka aiz paša Novaka izdomātā transarhitektūras apzīmējuma slēpjas diezgan sarežģīts, bet dzīvelīgs domu tīklojums, kura atšifrēšana var sagādāt vairāk prieku nekā pašpārliecinātās aizdomas, ar kurām es sāku mūsu sarunu.

Pēdējos gados Novaks ir mērķtiecīgi dzēsis savas pēdas Google kontrolētajā virtuālās pasaules daļā, tāpēc par viņu vairāk var uzzināt personīgas tikšanās nekā virtuālas meklēšanas ceļā. Viņa darbi ir vairākkārt izstādīti Venēcijas biennālē, 2008. gadā viņa 1995. gada raksts “Transmitting Architecture” (apmēram – “Pārsūtot arhitektūru”) kļuva par pasaules lielākās arhitektu organizācijas, Starptautiskās arhitektu asociācijas (Union Internationale des Architectes, skat. uia-architectes.org), 23. pasaules kongresa pamattēmu. Viņa raksti ir tulkoti vairāk nekā 20 valodās un publicēti vairāk nekā 70 valstīs, taču viņa darbi pretojas jebkādai kategorizācijai, kas izriet no mūsdienu akadēmisko un kultūras institūciju lietotās klasifikācijas zinātnes nozarēs vai mākslas žanros. Pēdējos gados viņš bija galvenais virzītājspēks Kalifornijas Universitātes Santabarbarā izveidotajai “Allosfērai” – 50 miljonu dolāru vērtai imersīvas jeb klātesošos iesaistošas virtuālās telpas mājvietai, kur, piemēram, uz brīdi var nonākt paša Novaka smadzeņu trīsdimensiju attēla epicentrā vai virtuālā veidā atrasties tieši cilvēka asinsrites sistēmas iekšpusē. Šī ir tikai viena no iniciatīvām, kuru Novaks ir aizsācis paša izveidotā doktorantūras programmā, kas vienīgā ASV apvieno mākslu ar zinātni: tiem, kas līdz šim studējuši mākslu, mācību procesā tur jāapgūst precīzās zinātnes; tiem, kas līdz šim studējuši precīzās zinātnes, mācību procesā jāapgūst vizuālā māksla un datorgrafika. Tas viņa doktorantiem ļauj radīt pārsteidzošus interaktīvus darbus (notiekošais uz ekrāna reaģē uz klātesošajiem skatītājiem), kā arī dažādi vizualizēt turpat blakus esošajā Kavli Institūtā – vienā no pasaules vadošajiem teorētiskās fizikas institūtiem – sēdošo fiziķu matemātiskos atoma kodola modeļus.

A. R.

Rīgas Laiks: Kas ir kopīgs virtuālajai un reālajai arhitektūrai?

Markoss Novaks: Vismaz prāts – mēs – ir kā vienai, tā otrai.

RL: Ko jūs domājat ar “mēs”?

Novaks: Ja es saku “mēs” un šeit mūsu ir trīs, tad tas arī ir “mēs”. Un galds netiek pieskaitīts, galds nav daļa no “mēs”. “Mēs” ir kompleksi dzīvi organismi, kuri spēj sarunāties par to, kas ir “mēs”.

RL: Tātad abām kopīgs ir “mēs”. Vai tām ir vēl kas kopīgs?

Novaks: Nu, mēs varam runāt arī par virtuālā vai fiziskā objekta vai konstrukcijas, vai kas nu tas būtu, īpašībām attiecībā pret mums. Vienalga, vai es būvēju fizisku vai virtuālu celtni, abām ir kādas noteiktas īpašības. Pat algoritmam ir noteikta struktūra, tam ir kaut kas, ko tas dara. Tāpat arī celtnei ir noteiktas īpašības – noteiktas proporcijas, formas, noteikti telpas veidošanas vai gaismas lietojuma paņēmieni. Un nav nozīmes, vai šis objekts ir reāls vai virtuāls, – kā vienā, tā otrā gadījumā tas ir kaut kas, kam ir jāienāk manī caur maņu orgāniem, jātiek apstrādātam smadzenēs un jārada kaut kāds efekts.

RL: Tātad šajā nozīmē nav nekādu atšķirību starp virtuālo un fizisko?

Novaks: Atšķirības ir, bet abas šīs pasaules ir savienotas. Vai ir atšķirība starp lidmašīnu un zemūdeni? Jā! Risks, ka jūs varētu noslīkt lidmašīnā, ir daudz mazāks, ja vien tā nepārvēršas par zemūdeni. Taču jūs gribat palikt dzīvs kā lidmašīnā, tā zemūdenē – šī īpašība ir kopīga abām.

RL: Vienā no saviem tekstiem jūs runājat par četrdimensiju telpu. Vai jūs varētu paskaidrot, ko šajā gadījumā nozīmē “četrdimensiju” un kā tas darbojas?

Novaks: Mēs pašlaik strādājam pie kaut kā četrdimensionāla, un es jums parādīšu bezpilota lidaparātus jeb tranus (drones). Vairākums cilvēku par traniem domā krietni atšķirīgi nekā es.

RL: Citi cilvēki par tiem domā kā par ērtu veidu, kā nogalināt, pašam paliekot dzīvam.

Novaks: Tieši tā. Es tikko Korejā pabeidzu instalāciju, kurā svarīga loma ir arī tranam – gan kā militāram aparātam, gan kā parastai rotaļlietai. Šajā instalācijā viss darbojas vismaz divos nozīmju līmeņos. Tajā ir objekts ar savu vēsturi – nāvējoša ieroča vēsturi –, kas tajā pašā laikā ir rotaļlieta, vai izpletnis ar savu krītoša cilvēka drošas piezemēšanas vēsturi, kas šajā instalācijā darbojas apvērstā stāvoklī – gaiss, kuram būtu jāplūst no apakšas uz augšu, šeit plūst pretējā virzienā... Visas šīs ierastās nozīmju sistēmas te ir apvērstas.

RL: Bet kādā nozīmē šis trans ir četrdimensiju?

Novaks: Es esmu ilgi nodarbojies ar virtuālām lietām, un dažām no tām bija sakars ar ceturto dimensiju. Šīm tehnoloģijām ir zināma līdzība ar teleskopu. Iedomājieties, ka Galilejs izgudrotu teleskopu un vērstu to tikai pret savām kurpēm – viņš vienkārši redzētu lielākas kurpes, miglainas. Teleskops der tikai tam, lai skatītos zvaigznes, objektus, kas atrodas kaut kur tālu. Tāpat arī virtuāls instruments ir derīgs tikai tam, lai to vērstu pret virtuāliem objektiem. Tas ir jāvērš pret kaut ko tālu – virtuāli tālu. Vienas no virtuāli tālākajām lietām ir tās, kas atrodas augstākas dimensijas telpā, jo mēs tās nevaram redzēt. Ļoti mazo mēs varam redzēt ar mikroskopu, ļoti tālo – ar teleskopu, bet to, kas atrodas četrdimensiju telpā, mēs nevaram redzēt, un tieši tāpēc tas ir interesanti. Pieņemsim, ka šis ir virtuālās pasaules ekrāns (rāda savu aipadu) un mēs būtu pilnībā iegremdējušies šajā ļoti dziļajā virtualitātē; galu galā mums rastos vēlēšanās izgriezt šo virtualitāti no iekšpuses uz āru, iznest to ārpusē. Kāpēc trani ir noderīgi? Tāpēc, ka Allosfērā es varu izdarīt noteiktas četrdimensiju lietas, tā nav problēma, bet es nevaru iznest šīs četrdimensiju lietas reālajā telpā, jo fiziski objekti šādā veidā nekustas. Bet trani kustas! Tātad es varu uzkonstruēt četrdimensiju ģeometriju virtuālā telpā un tad, atgriežoties fiziskajā telpā, es varu likt traniem lidot četrdimensiju pozīcijās, balstoties uz četrdimensiju ģeometriju. Bet šeit mēs nonākam pie kaut kā tiešām interesanta... Jūs man jautājāt, vai fiziskais un virtuālais ir viens un tas pats, un es atbildēju, ka nē, bet ka šīs pasaules ir savienotas un ka tilts, kas tās savieno, esam mēs. Un par to ir domājuši filozofi – var izsekot šai domai gadsimtu pa gadsimtam, sākot no Platona un Aristoteļa, un redzēt, ka šīs divas lietas ir it kā vienas monētas divas puses. Var domāt par tām kā tādām, kas atrodas sava veida mīlestības attiecībās.

RL: Jūs domājat, virtuālais un reālais?

Novaks: Jā. Un mēs to pieredzam dzīvē: ir tas, kas mēs esam, un tas, kas mēs gribam būt, ko gribam sasniegt, – un starp tiem ir attālums, vēlmes vektors. Un, kad ņem četrdimensiju objektu, kas savā matemātiskajā tīrībā var izdarīt jebko, un mēģina to pārnest uz fizisko telpu, un saka – okei, es varu likt punktam darboties četrās dimensijās, bet tagad tas jau ir fizisks punkts, tagad tam jau ir masa, ir gaisa spiediens, tam ir baterija... Tiklīdz pārnes virtuālo visā tā matemātiskajā tīrībā uz fizisko, parādās kļūdas iespēja, negadījuma, avārijas iespēja. Vajag paredzēt un novērst to, kas var noiet greizi, un tas ir fascinējošs uzdevums! Visā, ko jūs redzat šeit apkārt, katrā mākslas darbā, katrā literārā sacerējumā, jūsu paša dzīvē ir klātesošs vēlmes vektors, kas “strādā”, lai viss tas, kas ir pakļauts avārijas riskam, turpinātu darboties. Viss ir trausls, ievainojams, un to notur kopā tikai šī mūsu vēlme – lai tas būtu. Es domāju, ka šīs lietas ir cilvēka stāvokļa fundamentāla sastāvdaļa. Tās kļūst pa īstam interesantas, kad tiek savītas kopā ar tehnoloģiju, zinātni, jauniem attīstības virzieniem. Jūs piešķirat tām svaigumu, padarāt šo cīņu redzamu. Piemēram, ņemam kaut kādu dīvainu četrdimensiju objektu – šo tranu – un ieliekam to fiziskajā telpā, bet pēkšņi tas mēģina aktualizēt kaut ko neiespējamu. Un mēs to redzam, redzam, ka šis objekts cīnās par savu dzīvību.

RL: Jūs savā aprakstā ieviesāt vēlmes jēdzienu. Kāds ir jūsu paša vēlmes vektors, jūsu vadošā vēlme šajā dzīves posmā?

Novaks: Es uzaugu Grieķijā, iemācījos grieķu valodu. Caur grieķu valodu es faktiski iemācījos sengrieķu un latīņu valodu – un tad par to aizmirsu, aizbraucu no Grieķijas. Bet sengrieķu valoda man pielipa. Ar laiku es sapratu, ka pasaules izpratnei, ko pauž šī valoda – jo valoda pati jau daudz ko stāsta –, manās acīs ir daudz lielāka jēga nekā jebkurai citai, ja nu vienīgi izņemot dažas no sintoisma un budisma idejām. Senajā Grieķijā, piemēram, cilvēki sveicināja viens otru, sakot: “Sveiks, mirstīgais!” – tāpat kā mēs teiktu: “Sveiks, draugs!” Viņi katru dienu atgādināja cits citam, ka ir mirstīgi. Protams, mēs visi zinām, ka esam mirstīgi. Bet Rietumu kultūrā tas tika aizmirsts – parādījās nemirstības apsolījums pēc kaut kā. Un tagad mums ir kultūra, kura vienkārši vairās runāt par nāvi. Tas varbūt nav nekas slikts, bet tā mēs aizmir-stam, ka tas viss ir ļoti dārgs.

RL: Jūs domājat – trausls?

Novaks: Trausls, bet arī dārgs. Pie-mēram, ja es neveltu visu uzmanību šim brīdim, tas ir aizgājis un pagalam. Ko es jums pašlaik dodu? Ne jau interviju – es jums dodu daļu no savas dzīves. Tad vai nu es jums to dodu, cik labi vien varu, vai arī izniekoju kā savu laiku, tā jūsējo, pareizi? Tas varbūt izklausās triviāli, un cilvēks pie šādas atziņas var nonākt arī paša spēkiem. Bet interesanti ir tas, ka dažādos vēstures periodos veselas civilizācijas, ne tikai atsevišķi cilvēki, ir šādā veidā sapratuši pasauli. Un tās ir bijušas plaukstošas civilizācijas, kas radījušas apbrīnojamas lietas – renesanse, Džoto, senās Atēnas... Jūs vaicājat, kas ir mana vadošā vēlme. Apzinoties, ka esmu šeit tikai īsu brīdi, mana vēlme ir pieredzēt, uzzināt, izdarīt visu, kas man kā cilvēkam ir iespējams. Es gribu zināt visu par ceturto dimensiju, par mūsu civilizācijas vēsturi, es gribu zināt par mūsdienu tehnoloģijām... Ne tikai zināt, bet arī paveikt kaut ko.

RL: Lasot jūsu tekstu par četru dimensiju telpu, es iedomājos par Ešera zīmējumiem.

Novaks: Ešers būtu atbildējis līdzīgi, jo viņa zīmējumi nav nekas cits kā mēģinājums attēlot bezgalību uz galīgas plaknes. Mēs esam galīgi – mēs esam Ešera zīmējumi.

RL: Vai arī savu darbu jūs aprakstītu kā mēģinājumu attēlot vai izteikt bezgalīgo?

Novaks: Jā... Kaut kādā ziņā... Nu, tas, ko es daru pašlaik, manuprāt, atbilst šim kritērijam. Bet tagad man ir daudz lielāks pamats to apgalvot. Daudzu un dažādu iemeslu dēļ tas aizsākas ar Ehnatonu Ēģiptē un gadsimtu gaitā laiku pa laikam uzpeld – svētais Augustīns ir daļa no šī paša stāsta... Tas uzpeld industriālajā revolūcijā, Ādama Smita “Tautu bagātībā”, Marksa darbos... Tas iet cauri visai civilizācijas vēsturei.

RL: Kas ir “tas”?

Novaks: “Tas” ir ideja, ka pasaule ir viena  – bet ne vienskaitlī! Mēs saucam pasauli par “vienu”, vienskaitlī, jo tā mums ir ērti – mēs it kā saliekam visu vienā maisā. Bet patiesībā pasaule ir daudzskaitlīga, tā ir daudzas lietas, bet tās visas ir savienotas. Tieši tāpēc mēs to varam saukt par “vienu”. Bet kādā brīdī, it īpaši Rietumu kultūrā, šis “viens” sabira gabalos. Katrs paņem vienu atlūzu no šī veselā gabala un kļūst par ārstu vai zinātnieku, vai inženieri, vai cilvēku, kurš labo automašīnas. Un neko citu viņš neprot! Tas pats notiek ar mūsu prātu. Cilvēki lasa šo vai to, bet viņi nelasa visu. Un šeit nav runa par to, kā aptvert bezgalību; šeit ir runa par to, kā aptvert veselumu līdzsvarā. Kā lai es jums to parādu...? Ņemsim šo foto objektīva vāciņu. Ja uz to spiež vienā punktā, tas ir nestabils. Jebkurš viens punkts ir nestabils. Ja gribu, lai tas būtu stabils, uz to ir jāspiež vismaz divos punktos, kas līdzsvaro viens otru. Ja trijos punktos – tad tā, lai tie līdzsvaro cits citu. Tāpat arī ar četriem, pieciem vai miljons punktiem. Galvenais ir – lai tas būtu līdzsvarots. Tātad jāmēģina aptvert veselumu tā, lai tas būtu līdzsvarā. Tas nozīmē – arhitektūra un mūzika, un deja, un literatūra. Tas nozīmē divas dimensijas un trīs dimensijas, un četras dimensijas, un astoņas dimensijas. Šī koncepcija no Rietumu kultūras pazuda jau pirms vairākiem gadsimtiem, bet tā parādās atsevišķos indivīdos. Mēs lietojam jēdzienu “renesanses cilvēks” – parasti attiecinot to uz tādiem ģēnijiem kā Leonardo da Vinči, jo viņi prata daudzas lietas. Bet to, ko darīja viņi, var izdarīt jebkurš cilvēks, ja ir līdzsvarā. Un, ja mums tas liekas kaut kas ārkārtējs, tad tikai tāpēc, ka viss, ko mēs darām, ir nelīdzsvarots.

RL: Kā jūs nonācāt pie šīs idejas – personiskas pieredzes ceļā vai lasot kādus tekstus?

Novaks: Man šķiet, ka tā bija intuīcija. Es sapratu jau ļoti agri, ka mani interesē daudzas lietas, un visi man teica, lai es izvēlos ko vienu. Un es atceros, kādā radiopārraidē dzirdēju sakām, ka vārds “decision” (lēmums) nāk no latīņu verba “decidere”, kas nozīmē “nogriezt”. Nolemt nozīmē amputēt kaut ko. Un es nodomāju, ka neko negribu no sevis nogriezt. Bet, ja es darīšu visu, ko gribu, tad tam ir jātiek saprastam kā kaut kam vienam. Citiem vārdiem, ja mani interesē datori, tad datori būs daļa no arhitektūras, un, ja mani interesē arhitektūra, tad tā būs daļa no datoriem.

RL: Bet šis veselums vai vienums, ko jūs gribat saturēt kopā, – vai tam piemīt kāds noteikts kodols? Kas ir tā pamatā?

Novaks: Tā pamatā ir tas, ka veselums ir daudzveidīgs, daudzskaitlīgs.

RL: Tas man atgādina to, kā Plotīns aprakstīja cilvēku. “Mēs esam daudzi,” viņš saka. Katrs no mums ir daudzi.

Novaks: To pašu saka arī mūsu DNS un mūsu cilmes šūnas. Nupat, pirms kādas nedēļas, mēs uzzinājām, ka ādas šūnu var pārveidot par cilmes šūnu un no tās dabūt olšūnu. Iepriekš mēs jau zinājām, ka ādas šūnu var pārveidot cilmes šūnā un no tās var iegūt spermatozoīdu... Proti, no vienas ādas šūnas mēs varam izveidot cilvēku. Tas nozīmē, ka jebkura atsevišķa mūsu ķermeņa šūna var kļūt par to, kas mēs esam visā pilnībā! Ar vienu šūnu pietiek, lai izveidotu veselu civilizāciju.

RL: Un kas no tā izriet?

Novaks: Mēs sākām ar arhitektūru, vai ne? Es esmu daudz strādājis ar virtuālo, digitālo, algoritmisko, inter-aktīvo arhitektūru, esmu izstrādājis visādus modeļus, kas tagad tiek īstenoti visā pasaulē – Dubaijā, Šanhajā, arī Eiropā, ASV un citur. Tas ir daudz, vai ne? Kāda ir problēma? Kāpēc es neesmu apmierināts? Problēma ir tāda, ka... tam nav ne mazākās nozīmes! Jo neviens no šiem fantastiskajiem objektiem, kas agrāk nebija iespējami, neko nemaina – tie nemaina cilvēku dzīves nosacījumus un civilizāciju, kuras daļa tie ir. Tie vienkārši kļūst par kaut ko līdzīgu... krosa kurpēm. Mums ir arvien vairāk krāsu, arvien vairāk fasonu krosa kurpju, spīdīgas, ar klipšiem – bet tās nozīmē mazāk un mazāk.

RL: Tātad jūsu sākotnējais mērķis bija izmainīt savas civilizācijas nosacījumus?

Novaks: Ir grūti sarunāties, ja nav vienotas izpratnes par vērtību sistēmu, par terminiem. Ko nozīmē “mērķis”? Kas arhitektūrai varētu būt saprātīgs mērķis? Es jau sākumā teicu, ka mēs nesaprotam, kas arhitektūra vispār ir. Šo ēku, piemēram, projektējis Roberts Venturi. Vai tā ir arhitektūra?

RL: Jā, bet vai jums tā ir arhitektūra?

Novaks: Nē. Ja jūs jautājat, vai tā man ir vairāk vai mazāk arhitektūra, es teiktu – jā, tā ir vairāk arhitektūra nekā kaut kas cits. Bet īstenībā tā nevar būt arhitektūra ne tikai arhitekta dēļ, bet arī to cilvēku dēļ, kas to pieņem. Arhitektūra nav tas, ko arhitekts taisa sev pašam vai pašai. Tas pats attiecas uz mākslu.

RL: Lielākā daļa arhitektu saka, ka viņi strādā klientam.

Novaks: Arī ne klientam.

RL: Kam tad?

Novaks: Kam piramīdas ir arhitektūra? Faraonam? Kam Partenons ir arhitektūra? Kam Gaudi ir arhitektūra? Kam Eizenšteina nami Rīgā ir arhitektūra?

RL: Es teiktu, ka šobrīd – tūristiem. Bet vai jūs gribat norādīt uz to, ka mans jautājums nav pareizi formulēts? Vai arī jūs gribat teikt, ka arhitektūra nav ne arhitektam, ne klientam, bet kādai trešajai pusei?

Novaks: Kādai trešajai pusei?

RL: Nezinu... Varbūt dieviem.

Novaks: Nē... Viens no iemesliem, kāpēc man patīk Japāna ar tās sintoismu un sengrieķu civilizācija, – gan vieni, gan otri zināja, ka dievu nav, bet viņi godāja dievus. Tie dievi, kuriem viņi ticēja, ir tuvāki fizikai. Tie ir vairāk kā tādi principi.

RL: Pirms mēs pievēršamies dieviem, vai jūs varētu pateikt, kāpēc viņi cēla tās būves? Kāds bija viņu mērķis? Kam viņi tās cēla?

Novaks: Viņi tās cēla paši sev.

RL: Hm... Bet pirms tam jūs teicāt... Esmu pazaudējis jūsu domas gājienu.

Novaks: Es zinu, es zinu, piedodiet. Ja jūs tiešām gribat tikt skaidrībā ar šīm lietām, tad te sākas bīstamā zona, kurā saruna neizbēgami nonāk, un vairums cilvēku vispār neiet tajā iekšā, jo šie jautājumi ir problemātiski.

RL: Man nav problēmu ar to, ka jautājumi ir problemātiski...

Novaks: Jā, to var redzēt, un tas man patīk.

RL: Bet tagad man īsti nav skaidrs, kā virzīties tālāk, jo jūs vaicājāt – kam Partenons ir arhitektūra, kam piramīdas...?

Novaks: Vai esat televīzijā redzējis, ko dara Taliban sekotāji?

RL: Uzspridzināja Budas statujas, man tas nepatika.

Novaks: Jā, un viņi nošķūrēja arī tempļus Mali, ar buldozeriem. Ja šīs celtnes zūd – kam tās zūd? Ja mēs visus Mocarta vai Baha, vai Bēthovena darbus noglabātu kaut kur Google serveros un tie būtu vienīgie šo darbu eksemplāri – visas drukātās partitūras būtu iznīcinātas –, un tad kāds nospiestu nepareizo taustiņu un viss Mocarts tiktu nodzēsts – kurš būtu zaudētājs? Kurš tieši būtu zaudētājs?

RL: Nākamās paaudzes.

Novaks: Nākamie mūzikas patērētāji vai mp3 failu pārdevēji?

RL: Nē, cilvēki.

Novaks: Jā. Tā ir arhitektūra (uzsverot katru vārdu).

RL: Tātad arhitektūra ir cilvēkiem.

Novaks: Šī te (rāda uz ēku) nav cilvēkiem, tā nav daļa no cilvēces bagātības. Tā pat nemēģina tāda būt. Ne klients, ne lietotāji, ne universitāte, ne pilsēta – neviens negribēja, lai tā tāda būtu. Arhitektam pat nebija tādas domas, ka tas varētu piederēt pie cilvēces bagātības. Līdz ar to nav svarīgi, vai to nošķūrē ar buldozeru vai ne. Bet tās kultūras, par kurām es runāju, taisīja lietas cilvēces bagātībai. Varbūt tās bija neizglītotas, varbūt tās bija netaisnīgas vai nežēlīgas, bet tās taisīja labāko, ko spēja uztaisīt mums, cilvēkiem, kā viņi to saprata. Viņi to taisīja cilvēces bagātībai. Tas taču ir redzams! Liecība tam ir visa vēsture. Bet mēs pat nemēģinām papūlēties. Mēs taisām lietas tirgum, klientam, visam kaut kam, tikai ne mums kā cilvēkiem, kā Visuma iemītniekiem.

RL: Tātad jūs saucat par arhitektūru to, kas vairo cilvēces bagātību?

Novaks: To, kas vismaz mēģina to darīt. Bet, lai tā būtu cilvēces bagātība, ir jābūt kādam, kas spēj to novērtēt. Problēma ir mūsu domāšanas veidā vai vērtību sistēmā, kas visu pārvērš lētumā – viss ir produkts, viss ir pārdošanai. Tā nav bagātība cilvēkiem – tā ir bagātība bankām.

RL: Un jūs vēršaties pret šādu domāšanas veidu?

Novaks: Jā. Lietas, kuras es apbrīnoju, tika radītas pavisam citu motīvu dēļ, kuriem nav nekā kopīga ar motīviem, kas “darbina” moderno kultūru. Mūsu globālās kultūras motīvi ir praktiski, lietas, ko tā rada, ir noderīgas, taču tās neko nepasaka par to, kas man kā mirstīgajam ir jāzina.

RL: Saskaņā ar jūsu aprakstu mūsdienu kultūras motivācija ir pretēja cilvēces bagātības vairošanai. Kāda veida motivācija, jūsuprāt, varētu to veicināt?

Novaks: Jūs esat lasījis Homēru? Senajā Grieķijā karu starplaikos notika sporta sacīkstes, un uzvarētāji balvā saņēma trijkājus. Sengrieķu valodā tos sauca “aretē”.

RL: Tikums?

Novaks: Jā. Šīs sacīkstes tātad sauca “Ahilleja trijkājis”, “Menelāja trijkājis” un tā tālāk. Vārdu “aretē” parasti tulko kā “tikums”, bet “tikums” nav šī vārda īstā nozīme. Sengrieķu valodā tā nozīme ir “nevainojamība”.

RL: Aristoteļa darbu izdevumos to tulko arī kā “izcilība”.

Novaks: Tas nozīmē izcilību neatkarīgi no tā, vai, kad kaut ko dara, kāds skatās uz to vai ne – tas vienkārši ir tas, ko cilvēks dara. Būt cilvēkam nozīmē iemiesot šo “aretē”, vienmēr un visur. Teātrī, literatūrā, dejā, arhitektūrā, mūzikā, vīna dzeršanā, karošanā – vienalga, lai ko tu darītu, tava darba rezultātam ir jābūt izcilam. Bieži saka, ka sengrieķu valodā nav vārda jēdzienam “māksla”. Bet ir taču skaidrs, ka “māksla” ir vārda “aretē” tulkojums! Jēdzienam “māksla” nav vārda, jo “māksla” ir visa kultūra, tas ir gaiss, ko visi elpo, tas ir tas, ko nozīmē “būt cilvēkam”. Un tad tevis taisītajām lietām ir vērtība vēl pēc gadu tūkstošiem, tās joprojām pieder pie cilvēces bagātībām – jo ar tādu mērķi tās tika taisītas, viņi pielika visas savas pūles, lai tādas tās arī būtu. Bet mums māksla nozīmē mākslas tirgu, un mākslas tirgus nekad nesasniegs tādu izcilību, jo tas sev nestāda tādu mērķi. Un vēl viena lieta... Kāda ir vārda “reliģija” nozīme?

RL: Ir divas iespējas – vai nu “pārlasīšana”, vai “atkalsavienošanās”.

Novaks: “Atkalsavienošanās”. Tas nozīmē, ka pastāv kaut kāda brīnišķīga pasaule, ar kuru tu vēlies no jauna savienoties. Un tu radi tādu kultūru, ar kuras palīdzību cilvēki var ar to no jauna savienoties. Un izcilība, kuru tu ieliec visā, ko dari, palīdz cilvēkiem atkalsavienoties ar pasaules skaistumu. Šāda pozīcija balstīta pieņēmumā, ka pasaule ir laba, nevis slikta, ka zināšanas ir kaut kas labs, nevis slikts, ka cilvēki ir labi, nevis slikti, ka ķermenis ir labs, nevis slikts, ka bauda ir laba, nevis slikta. Tas viss daudzu gadsimtu gaitā ir sistemātiski grauts un nīcināts – līdz tam, ka šodien mēs vairs nesajēdzam neko, mēs faktiski esam muļķi. Mūsu atmiņas ilgums ir viena tvīta garumā, un viss kļūst arvien juceklīgāks.

RL: Jūs esat bijis iesaistīts tā saucamo “saprātīgo jeb gudro māju” radīšanas projektos. Kā, jūsuprāt, šāda saprātīgā jeb gudrā māja mijiedarbotos ar mani kā cilvēku, kurš tajā dzīvo? Kā jūs iztēlojaties šo mijiedarbību?

Novaks: Vai jūs esat peldējies Grieķijā?

RL: Jā, esmu.

Novaks: Jūs esat uz kādas grieķu salas, riet saule, jūra ir silta un rāma, gaiss dzidrs, jūs peldat, un Visums ir labs pret jums...

RL: Jā, kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojis.

Novaks: Dzīvē ir brīži, kad vide un jūs esat pilnīgā mierā, pozitīvā enerģētiskā stāvoklī, kad jūs jūtaties pilnībā klātesošs, pilnībā dzīvs, jūs jūtaties apmierināts. Būtu saprātīgi kaut ko tādu radīt – būtu saprātīgi radīt arhitektūru, kas cilvēkiem dod šādu sajūtu. Būtu saprātīgi būvēt pilsētas, kuras cilvēkā raisa labas sajūtas, kurās viņš naktī var skatīties zvaigznēs...

RL: Vai šeit, Kalifornijā, zvaigznes vairs nevar redzēt?

Novaks: Aizmirstiet par zvaigznēm Losandželosā! Pārāk liels gaismas piesārņojums.

RL: Jā, bet tas vairāk ir tāds kā vispārējs princips – tas, ka jūs gribētu radīt šāda veida mijiedarbību ar vidi.

Novaks: Jā, bet mijiedarbība faktiski ir pieskaņošana. Mēs sākumā runājām par virtuālo un reālo, un es teicu, ka cilvēks ir kā tilts, kas savieno abas šīs pasaules. Ja jūs dabā atrodat šo stāvokli, tad tas ir brīdis, kurā matemātiskais un fiziskais, abstraktais dabā un faktiskais dabā ir saskaņā ar jums – ar jums kā organismu, kā prātu, kā vienalga ko, kas jūs esat. Tā ir sava veida harmonija. Labi, to jums daba dod pati. Bet principā to var ņemt un uzkonstruēt. Tas būtu ļoti sarežģīti, jo triljoniem lietu, ko daba vienkārši dara, jums būtu jārada apzināti. Lai dabūtu pareizo temperatūru, jums būtu tā jājūt, lai dabūtu pareizo gaisa mitrumu, jums būtu tas jājūt... Šie parametri variētos atkarībā no jūsu ķermeņa stāvokļa, no tā, ko jūs šodien esat ēdis, ko domājis, cik stresains esat bijis... Kādas lietas jums būtu jāredz, lai jūsu prāts darbotos aktīvi, un kam ir jānotiek, lai jūsu prāts nomierinātos. Bet visu šo lietu mērķis būtu rezonanse, saskaņa.

RL: Bet kam tas viss, ja jūs varat dabūt harmoniju ar vidi, teiksim, aizbraucot uz kādu salu, uzceļot mazu būdiņu un saplūstot ar ainavu?

Novaks: Vai esat bijis Santorines salā? Tur to sajūtu var dabūt. Mājas tur neko daudz nav mainījušās pēdējos trīsarpus tūkstošus gadu. Ir brīži, kad tur nav tūristu, un jūs sēžat kādā turienes mājā, kas ir tieši tik liela, cik vajadzīga jums un dažiem draugiem, un mēness ceļas pār jūru, un ir vienkārši... lieliski. Un jūs domājat – bet kas notika? Kāpēc cilvēki vairs nebūvē šādas vietas? Jo ir labi dzīvot šādā vietā.

RL: Bet, lūdzu, izskaidrojiet – ja šādas vietas jau pastāv, kāpēc radīt imitācijas?

Novaks: Jo pasaulē nav tik daudz salu! Nevar salikt septiņus miljardus cilvēku uz tās salas, pareizi? Ja grib cilvēkiem dot šādu iespēju un grib, lai mūsu būtu tik daudz, cik mēs esam, tad šādas vietas ir jārada no jauna. Šķiet, ka jūs esat daudz lasījis, varbūt esat lasījis arī Aristoteļa “Nīkomaha ētiku”. Nu, kad būsiet mājās, palasiet šī darba sākumu paralēli ar Smita “Tautu bagātību”. Ādams Smits sāk ar to, cik kniepadatu viens cilvēks var izgatavot. Un ar ko sāk Aristotelis?

RL: Ar labu dzīvi.

Novaks: Tieši tā! Mēs dzīvojam kniepadatu ražotāju kultūrā, bet būtu varējuši dzīvot kultūrā, kurā cilvēku galvenā rūpe ir laba dzīve.

RL: Jūs tātad domājat, ka Ādams Smits izsaka to, kas šobrīd dominē Rietumu kultūrā?

Novaks: Tā pavisam noteikti dominē, teiksim, Republikāņu partijā. “Tautu bagātība” ir viņu bībele. Viņu otrā bībele.

RL: Bībele, ko viņi īpaši nelasa.

Novaks: Viņi nelasa neko! Bet viņi domā, ka tā ir tā pareizā grāmata. Šī ideoloģija, ka tirgus var izlemt visu. Jūs varat droši uzticēties tam, ka tirgus zina, kas cilvēkiem ir labs, un jums pašam par to nav jādomā. Vienkārši ļaujiet, lai tirgus par to parūpējas. Un mums pašiem nav jārūpējas ne par sevi, ne citam par citu, ne par mūsu attiecībām ar pasauli. Vai jūs zināt, ko nozīmē vārds “kosmos”?

RL: Kārtība. Un rota.

Novaks: Un?

RL: Pasaule?

Novaks: Un? Ir vēl viena nozīme. Sengrieķu valodā “kosmos” nozīmē arī “cilvēki” – pilsētas iedzīvotāji ir pilsētas kosmoss. Ja grieķiski vaicā: “Ko teiks kosmoss?” – ar to domā nevis zvaigznes, bet gan: “Ko teiks cilvēki?” Šī vārda semantikā atklājas priekšstats par kosmisko, mākslīgo un cilvēcisko kā kaut ko vienu. Šī ideja ir ļoti sena, tā sniedzas līdz pat Pītagoram. Līdz ar to... Ir gandrīz neiespējami paveikt kaut ko vērtīgu – kniepadatu ražotājam. Arī arhitektam tas ir gandrīz neiespējami. Jo viss, ko kāds tiešām vēlas paveikt, ir jāizskaidro kniepadatu kategorijās.

RL: Bet neliekas, ka jūs censtos dot kādu īpašu pienesumu kniepadatu ražošanai...

Novaks: Nē, protams, ka ne. Pāris reizes es pamēģināju un sapratu, ka pūlos viņiem dot labāko no sevis, bet viņi grib saņemt no manis sliktāko. Ka es mēģinu dot viņiem kaut ko tādu, ko viņi nevēlas.

RL: Kāda būtu jūsu atbilde uz jautājumu – ko tieši jūs darāt?

Novaks: Es esmu. (Smejas.)

RL: To be is to do?

Novaks: Scooby-dooby-do... Es nezinu, kādu atbildi jūs no manis gaidāt. Es varētu atbildēt tā: man maksā par to, ka doktorantūras studentiem mācu, kā kļūt par konkrētām būtnēm, kā kļūt par doktoriem.

RL: Par labākiem cilvēkiem?

Novaks: Tieši tā. Vai par tik labiem, cik labi viņi spēj būt. Tas varbūt izklausās banāli, bet tikai tāpēc, ka mums liekas, ka tas ir banāli. Es nedomāju, ka Aristotelim šāda atbilde būtu likusies banāla, un Sokrats izvēlējās mirt par šo domu ne tādēļ, ka tā viņam būtu likusies banāla. Bet mums tā liekas aizdomīga, jo gadsimtiem ilgi tas ir ticis solīts, bet nav pildīts.

RL: Tā bija Vitgenšteina sāpe – ka studenti pēc viņa lekcijām nekļuva labāki. Tas lika viņam apšaubīt savas lektora spējas.

Novaks: Nevar nevienu padarīt labāku, un nevar sev piedēvēt nekādus nopelnus, ja viņi kļūst labāki. Var uzņemties vainu, ja viņi tādi nekļūst, jo varbūt viņiem nodarīts pāri, bet noteikti nevar pierakstīt sev kādus nopelnus, ja viņi kļūst labāki.

RL: Bet mācīšana nav vienīgais, ar ko jūs nodarbojaties. Ko jūs darāt ar šo virtuālo realitāti?

Novaks: Vai jūs gribat redzēt to manu Korejas instalāciju?

RL: Tas ir kaut kas līdzīgs mākslai, vai ne?

Novaks: Citi to sauc par mākslu... Principā tā ir manas laboratorijas versija, lielāka versija, kas izvietota muzejā, – ar 18 kanālu skaņas sistēmu, ar visu tranu, kas tur lido divus mēnešus...

RL: Nepārtraukti?

Novaks: Nu, tam ik pa laikam jānomaina baterija, lai tas turpinātu lidot. Šo instalāciju ir grūti izskaidrot. Vienkāršākā analoģija būtu ar “Da Vinči kodu”, kur katra sīkākā detaļa faktiski ir atsauce uz kaut ko citu, lielākoties uz civilizācijas faktiem. Tur ir atsauces uz mūsdienu civilizāciju, uz sengrieķu civilizāciju, uz budismu, korejiešu šamanismu, Irāku, globālajiem tirgiem, uz visu kaut ko. Instalācijas nosaukums ir “Κηφήνες: Enerģijas izpletņi | Entelehijas trani”. “Kēfēnes” sengrieķu valodā nozīmē “bišu tēviņi” jeb trani, kas tikai apaugļo bišu māti un neko citu nedara. Tā ir atsauce uz Aristofana politisko satīru “Lapsenes”. Otrs, kas jāzina par nosaukumu, ir Aristotelis un vārdi “energeia” un “enteleheia”. Instalācijas koncepcijas pamatā bija jābūt kaut kam, kas saistīts ar enerģiju, bet korejieši šo vārdu uzrakstīja kā “ener-ci”, ar attiecīgo hieroglifu “ci” vietā – “ci” nozīmē dzīvības spēks. Viņu motivācijas pamatā bija 2011. gada cunami un atomelektrostacija. Jāzina arī tas, ka cunami ir horizontāls vilnis un ka trani rada vertikālas gaisa plūsmas, un ka, krītot izpletnim, gaiss iet uz augšu, bet šeit tas iet uz leju. Šīs ir dažas no sākotnējām premisām.

RL: Un skatītājam tās ir jāzina iepriekš?

Novaks: Jā. (Rāda instalācijas video aipadā.) Skaņas noformējumu veido tibetiešu dziedājumi, bizantiešu dziedājumi, helikopteri, kukaiņi... To, kas notiek uz ekrāna, un to, kas notiek ar skaņu, “diriģē” trana lidojums. Ja trans kaut ko dara, tas maina visu, kas notiek. Trans ir sistēmas entelehija. Aristotelis izgudroja vārdu “energeia” un tam līdzās arī vārdu “enteleheia”, un viņš gribēja parādīt, ka ir kaut kas līdzīgs pasīvai enerģijai, bet ka ir arī aktīva enerģija – kas nav nekas cits kā organisma vēlme sasniegt savu pilnību, kļūt par to, par ko tas var kļūt. Koka sēkla kļūst par koku, cilvēka sēkla kļūst par cilvēku... Visām dzīvajām sistēmām būtu ārkārtīgi grūti saglabāties kā sistēmām, ja kāds aģents vai spēks to visu neturētu kopā. Šī instalācija kaut kādā ziņā ir par to. Visas tās daļas cīnās par izdzīvošanu, bet beigās, lūk, tas (rāda) tiek aktivizēts, un tas noslēdz cilpu starp reālo un virtuālo. Un tas rada dialogu starp horizontālajiem spēkiem, teiksim, cunami, kas plūst zem izpletņa, un vertikālajiem, kas ir virtuālie spēki, kurus kontrolē dators.

RL: Un kas kontrolē pašu tranu?

Novaks: Trana lidojumu, lidojuma ceļu diktē matemātisks vienādojums. Šis ceļš ir perfekts, bet trans ir fizisks objekts. Trans var tikai tuvoties šim ceļam, tātad ir distance starp ideālo un faktisko. Šī distance ģenerē mainīgos lielumus, kas kontrolē skaņu un visu pārējo. Ir tur arī citas idejas. Ja trans atrodas horizontālā stāvoklī, tas neizdod nekādu skaņu, bet, ja tas nedaudz sagāžas uz vienu vai otru pusi, atskan bišu sanoņa. Skaņas ir organizētas pēc debess pusēm. Ja trans lido uz rietumiem, ir dzirdami bizantiešu dziedājumi; ja tas lido uz austrumiem, ir dzirdami tibetieši; ja uz ziemeļiem – tad motoru troksnis, bet, ja uz dienvidiem – tad bites, lapsenes, kukaiņi un putni. Un, ja to aizskar un tas sāk kustēties pārāk ātri, lieta kļūst bīstama. Ir brīži, kad viss ir mierīgi un skaisti, bet ir arī brīži, kad trans burtiskā nozīmē ir briesmās un var avarēt, un gadās, ka tas arī avarē.

RL: Bet kā tas viss saistīts ar enerģiju?

Novaks: Daļa no vēstījuma ir tāda, ka mums “enerģija” nozīmē tikai degvielu, kurināmo, kaut ko tādu. Mums ir sveša Aristoteļa un Austrumu kultūru izpratne par enerģiju, ci, kas ir saistīta ar DNS, ar evolūciju, ar organisma dzīvotalkām, ar Nīčes “varas gribu” – citiem vārdiem, izpratne par enerģiju kā dzīvības spēku.

RL: Bet tādā gadījumā jūsu instalācija šo ideju komunicē ļoti aizšifrētā veidā.

Novaks: Tiešām? Protams, es vēl neesmu izskaidrojis visu... Bet tā ir valoda. Tas, ka šis vēstījums liekas grūti nolasāms, ir drīzāk skatītāja izglītības un uzmanības trūkuma jautājums. Un kāpēc es to daru? Ziniet, man pagāja ļoti ilgs laiks, līdz es sapratu, kas ir iešifrēts Partenonā, un tur iešifrētais ir kaut kas līdzīgs, tikai vēl sarežģītāks. Ja es nepapūlos to saprast, es arī nesapratīšu. Tātad es kaut ko esmu radījis, un katrs, kurš izdarīs piepūli to saprast, tiks atalgots.

RL (Uldis Tīrons): Kāpēc jūs sakāt, ka Partenonā ir iešifrēts kaut kas vēl sarežģītāks? Tas taču ir tikai... akmens.

Novaks: Nē! (Smejas.) Tam bija jābūt no akmens, jo fizika ir fizika... Ir jautājums par laiku – kas ir laiks? Domājot par to, mēs galu galā nonāksim turpat, kur nonāca Nīče, – pie idejas par mūžīgo atgriešanos. Nīče uzskatīja, ka lineārā laika koncepcija ir problemātiska un ka priekšstats par to, ka laikam ir sākums un gals, ir sagudrots. Viņš teica, ka šī ideja nāk no svētā Augustīna, kurš to ieviesa, lai attaisnotu Dieva piedzimšanu un krustā sišanu. Tajā brīdī laiks kļuva lineārs, līdz tam tas bija ciklisks. Laiks ir līdzīgs spirālei, DNS molekulai un arī uroboram – čūskai, kas rij savu asti. Partenonu vajadzēja taisīt no akmens, jo tas ir šo mūžīgo lietu attēls. Tas attēlo to Visuma daļu, kas ir nemainīga. Tas ir pasaules priekšnosacījums. Tas ir pasaules matemātiskais modelis. Bet tas ir arī... Vai jūs zināt vārdu “entasis”? Vai zināt, ka Partenona kolonnas nav cilindri un ka tas viscaur ir veidots kā skulptūra? To faktiski veido ap simt tūkstoš marmora gabalu, kas izskatās veidoti pēc viena parauga, bet katrs gabals ir pavisam nedaudz modificēts. Kāpēc? Iemesls ir cilvēka optiskā uztvere. Proti, Partenons ir akmenī veidots piemineklis, kas manifestē cilvēka uztveres, cilvēka inteliģences un cilvēka “aretē” attiecības ar Visuma principiem. Tas ir domāts lasīšanai, bet to var izlasīt tikai tie, kuri grib lasīt.

RL: Bet kādā veidā tas attēlo Visuma principus? Es saprotu, kas Partenons ir attiecībā pret novērotāju, pret cilvēka uztveri, bet kā…?

Novaks: Matemātika. Partenonā iekšā ir visa matemātika, visa – ja vēlaties – numeroloģija, tā ir pilnībā pītagoriska konstrukcija. Tas ir izveidots ārkārtīgi precīzi – un arī nevainojami. Sengrieķu valodā ir tāds vārds “agalma”...

RL: Parasti to tulko kā “skulptūra”.

Novaks: Jā, bet tas nav pareizi. “Agalma” nāk no vārda “agallō”, kas nozīmē “iepriecināt”, “padarīt laimīgu”. Skulptūras tiek veidotas cilvēku un dievu iepriecināšanai. Bet dievu taču nav, un te kļūst pavisam interesanti... Grieķi veido skulptūras dieviem, kuri neeksistē. Paskatieties, ko saka Sallustijs par dieviem. Viņš saka: ja dievi neeksistē, tad kāpēc mēs ceļam viņiem tempļus, veidojam statujas un pienesam upurus? Pagānu atbilde ir tāda: mēs to nedarām viņiem, mēs to darām sev! To darot, mēs veidojam sevi par labākiem indivīdiem un labāku sabiedrību.

RL: Man kaut kā pazuda tā saikne ar Partenonu.

Novaks: Dievu nav, bet pasaulē ir daudz kā tāda, ko cilvēkiem vajadzētu cienīt, godāt, turēt augstā vērtē, ņemt par paraugu, pat baidīties... Kaut vai tas pats cunami. Poseidons ir cunami, pavisam burtiskā nozīmē. Vēsturē ir daudz piemēru, kad cunami ir aizskalojis veselas pilsētas, – tā pati Olimpija, kur notika olimpiskās spēles... Tātad dievi ir dažādi dabas spēki, kuri jāciena un kuru vērtība jāatzīst. Nav tāda jūras dieva Poseidona, bet jūra var dot cunami, un tā var dot arī zivis, ko ēst. Bet tās vērtība nav tikai ēdiens – tās vērtība ir arī kārtība, ideja, ūdens... Un tas viss ir iestrādāts Partenonā, kur tas kalpo par paraugu veselai civilizācijai, par paraugu tam, kā būt pasaulē. Tas kļūst par mācību stundu ikvienam, tas kļūst par cilvēces bagātību. Jo tā uzcelšanā ir ieliktas milzu pūles. Jo tas ir svarīgi.

RL: Vai pēdējos simt gados ir bijis kāds arhitekts, kurš uzcēlis kaut ko tādu, ko, pēc jūsu domām, varētu saukt par arhitektūru?

Novaks: Jā, protams. Es negribu teikt, ka neviens neko nav izdarījis. Katrā laikmetā, pat tumšajos viduslaikos, bija ģeniāli cilvēki, kas darīja brīnumainas lietas – tāpēc gan šie laiki nekļuva mazāk tumši. Bet tas, par ko es runāju, ir jautājums par mērogu. Jā – šis cilvēks uzcēla šo māju, tas uzcēla to namu, vēl viens izveidoja dārzu, cits uzgleznoja gleznu – kopā tie ir četri cilvēki. Bet cik miljardu dzīvo uz Zemes? Septiņi miljardi. Ziniet, es daudz ceļoju, tāpat kā jūs. Jūs esat izbraukājis šo zemi krustu šķērsu. Ko jūs redzat?

RL: Pārāk daudz mašīnu.

Novaks: Pārāk daudz mašīnu, pārāk liels piesārņojums, pārāk daudz neglītuma. Jūs ieraugāt vietu, kas varētu būt skaista ainava, bet ir apbūvēta ar muļķību un neglītumu. Jūs redzat pilsētu, kas varētu būt skaista, bet ko veido neglītas kastes.

RL: Vai ir pasaulē kāda pilsēta, kas, jūsuprāt, būtu celta cilvēkiem?

Novaks: Es domāju, ka Venēcija ir skaista.

RL: Vai Venēcijas skaistums padara tās iedzīvotājus labākus?

Novaks: Ja vien tās mājas nenoķēpā ar grafiti. Interesanti, ka Venēcijā ir krietni mazāk grafiti nekā citās pilsētās.

RL: Tātad jūs izvēlētos Venēciju.

Novaks: Jā, es tur jūtos labi. Lai Venēcija taptu, cilvēki gribēja, lai tā top, – vismaz venēcieši to gribēja. Kas ir šodienas venēcieši? Kādu pilsētu viņi tur tagad ceļ?

RL: Dubaiju.

Novaks: Un Dubaija – vai tā ir laba vieta cilvēkam?

RL: Neesmu tur bijis un arī īpaši ne-alkstu aizbraukt.

Novaks: Burdžhalīfas debesskrāpis ir apbrīnojams inženiertehnisks sasniegums, tas ir fantastisks – ja uz to skatās no liela attāluma. Bet, ja tam pieiet tuvāk, to vairs nevar atšķirt no tā, ko jūs redzat šeit, – jūs vairs nevarat pateikt, vai esat Dubaijā vai kur citur. Tas ir pārāk liels, tas absolūti nerēķinās ar konkrēto vietu, ar cilvēka mērogu, ar prātu. No tāluma tas izskatās labi, bet tuvumā tas izgaist, viņa nav.

RL: Un kā ar Palmu salām? Tās droši vien labi izskatās no kosmosa.

Novaks: Tieši tā. Vai tās izskatās labi arī tuvumā? Es nezinu, varbūt. Bet, ja arī izskatītos, tās vienalga “nevelk”, jo, cik man zināms, tās neierakstās nekādā apgaismotā izglītības sistēmā vai apgaismotā kultūras sistēmā, vai sistēmā, kurā cilvēki var praktizēt savu “aretē”.

RL: Kur šodien ir kāda izglītības sistēma, kas cilvēkos attīsta tieksmi uz izcilību?

Novaks: Labs jautājums. Jūs acīmredzot esat ieguvis klasisko izglītību. Kā jūs to ieguvāt?

RL: Tā sagadījās.

Novaks: Tieši tā. Kā es ieguvu savējo? Nejaušības rezultātā. Līdz 20. gadsimta 20.–30. gadiem tas nenotika nejauši – izglītība veicināja izcilību. Un tas sakrīt ar brīdi, kad pilsētas sāka kļūt neglītas, cilvēki apzināti izvēlējās atteikties no skaistuma. Tas ir vēsturisks brīdis.

RL: Tātad jūs to cēloņsakarīgi saistāt ar klasiskās izglītības norietu?

Novaks: Jā. Ne tāpēc, ka tā būtu grieķu, bet tāpēc, ka tā ir cilvēciska, tā ir līdzsvarota. Izglītības sistēma ir būtībā vērsta uz labāku dzīvi – kā Aristotelim. Tai ir šis ideāls. Jūs esat daudz runājis ar cilvēkiem – vai jūs esat viņiem jautājis, ko viņi domā par skaistumu? Vai tas pastāv? Vai viņi tam tic? Vai viņi pēc tā tiecas? Paskatieties uz pasaules vēsturi, uz vietām, kurās esat bijis, un pavaicājiet sev: vai šī kultūra ticēja skaistumam? Jūs atklāsiet, ka tās kultūras, kas ticēja skaistumam, radīja skaistumu, un tās, kas neticēja, to arī neradīja. Mēs dzīvojam kultūrā, kas netic skaistumam, bet tic skaistiem produktiem. Līdz ar to tā rada tādu kā skaistuma simulakru, tukšu skaistuma čaulu, bet nerada skaistumu – jo tā pat nepūlas to izprast. Klasiskajai kultūrai skaistums ir dievs. Zevs ir varenākais no dieviem, bet cilvēki pielūdz Apollonu. Lūk, arī mācība – mēs izprotam un respektējam spēku, bet pielūdzam skaistumu.

RL: Amerikāņu kultūra, šķiet, nav starp tām, kas tic skaistumam.

Novaks: Nē. Ar Eiropu ir labāk. Amerikā viss ir jauns un lēts – ko uzceļ, to pēc kāda laika aizstāj ar kaut ko vēl jaunāku un tikpat neglītu. Jauniešiem nav no kā mācīties. Eiropā nav pat jāiet skolā, lai redzētu skaisto, – pietiek pastaigāt pa ielu. Bet Eiropā tas nebūtu noticis, ja... Iedomājieties Florenci pirms renesanses – tā bija viduslaiku pilsēta. Vai jūs esat bijis Alberti projektētajā Malatestas templī? Tā ir pirmā neoklasiskā celtne pēc vairāk nekā tūkstoš gadu pārtraukuma. Un Malatesta, kurš to pasūtīja, tās dēļ tika izslēgts no baznīcas. Ar to sākās renesanse. Bet tobrīd Eiropā vēl nav renesanses, nav pēc klasiskajiem kanoniem būvētu celtņu. Ir tikai šī viena. Un tas notiek tādēļ, ka vienam cilvēkam pietiek drosmes paskatīties uz pagātnes mantojumu un pateikt, ka senie grieķi bija civilizētāki par florenciešiem un ka vajadzētu no tiem mācīties. Pēc tam šim viedoklim pievienojās citi, viņi izveidoja skolas, universitātes un sāka būvēt. Un viņi mainīja Eiropas seju. Kamēr pastāvēja šī izglītības sistēma, cilvēki radīja skaistumu. Bet kaut kad 20. gadsimta sākumā tā tika izravēta – un, kolīdz tā tika izravēta, tā uzreiz brēkdams atgriezās neglītais. Tas ir noziegums! Un tas ir pārņēmis visu pasauli. Un mēs strīdamies, par cik dolāriem būtu jāpaaugstina mācību maksa, lai izskolotu labākus šaurpierainus inženierus, kuri nezina neko citu kā savu speciālo priekšmetu. To viņi zina ļoti labi, bet viņi nezina, ko nozīmē līdzsvars. Viņi nezina vēsturi, nezina filozofiju, nezina loģiku, viņi nav spējīgi sarunāties. Un viņi ir tie, kuru rokās būs vara. Tā ir katastrofa! Bet, ja jūs zināt vēsturi, jūs zināt arī to, ka civilizācijas mēdz sabrukt. Senā Roma bija varena, bet tā sabruka, viņi kļuva par muļķiem!

RL (Uldis Tīrons): Vai jūs ticat skaistumam?

Novaks: Protams. Es neesmu kristietis, es neticu grēkam tā kristietiskajā izpratnē. Bet, ja ir grēks, es teiktu, ka ir tikai viens grēks – grēks pret skaistumu. Šāda izpratne ir visa sākums, ja vien jūs neesat pilnīgs idiots. Jūs nespētu nogalināt cilvēku – jo tas vienkārši ir pārāk neglīti. Radīt kaut ko skaistu ir tik daudzkārt grūtāk nekā kaut ko salauzt, ka šāda doma vien liekas atbaidoša, jūs vienkārši nespējat neko salauzt. Es domāju, ka Sokratam un Platonam bija taisnība – cilvēks, kurš zina, kas ir labs, nevar izdarīt neko sliktu. Vienīgie, kas var izdarīt kaut ko sliktu, ir tie, kas to nezina. Ja prot ieraudzīt skaisto, nevar to neieraudzīt.

RL: Vai jūs redzat skaisto uz šīs ielas?

Novaks: Protams. Jūs ne? Es to redzu mākoņos, es to redzu tur tajā kalnā, es to redzu debesīs... Jūs ne?

RL: Tātad pasaulē jau ir pietiekami daudz skaistuma neatkarīgi no mums. Kāpēc cilvēkiem būtu vēl jārada kaut kas skaists, kāpēc nepietiek ar iespēju vērot to skaistumu, kas jau tāpat mums ir visapkārt?

Novaks: Viena iemesla dēļ: es varu iemācīties ieraudzīt skaisto, tikai pats radot ko skaistu. Pūloties radīt kaut ko daudz, daudz vienkāršāku, es saprotu, cik tas ir grūti. Un, cīnoties ar šīm grūtībām radīšanas procesā, saprotu, ka pašas sarežģītākās lietas, kādas vien spēju iedomāties, – telefons, internets, kvantu paātrinātājs, lielais hadronu paātrinātājs – ir bērnu spēle salīdzinājumā ar koku. Viena vienīga koka šūna ir daudzkārt interesantāka par visu mūsu civilizāciju. Tikai mēs to neredzam.

RL: Vai koka organismu, koka struktūru var aprakstīt kā sava veida arhitektūru?

Novaks: Protams! Tajā ir vairāk arhitektūras nekā visā pasaules arhitektūrā kopā. Katrā tā līmenī ir arhitektūra. Un, ja runājam par Partenonu, tad viena no brīnumainākajām lietām ir tāda, ka Partenons to saprot visā pilnībā – tajā nav nevienas vietiņas, kas to nesaprastu. Partenons pilnībā rezonē ar koku, bet šī ēka nerezonē. Šī ēka ir tāda kā... pastulba.

RL: Sarunas sākumā jūs pieminējāt mirstīgumu – ka grieķi mēdza sveicināt cits citu, atgādinot par cilvēka mirstīgumu. Jūs arī teicāt, ka mūsdienās cilvēki vairās par to runāt. Mani nedaudz izbrīnīja jūsu teiktais, ka tajā nav nekā slikta. Kāpēc?

Novaks: Es domāju, ka mēs nekad nekļūsim nemirstīgi. Mēs nekad nekļūsim mūžīgi, mēs varam tikai paildzināt savu dzīvi. Man pasaule ir kaut kas bezgala brīnišķīgs, tāpēc mana vienīgā sāpe attiecībā uz savu mirstīgumu ir tā, ka es nespēšu izzināt šo pasauli tik, cik man gribas. Es labprāt dzīvotu vēl trīs tūkstošus gadu, jo zinu, ka es vienalga būšu izsalcis – jo es gribu redzēt visu, gribu piedzīvot visu.

RL: Izsalcis pēc skaistuma?

Novaks: Jā. Pēc kā tad vēl, pēc hotdogiem? Vērojot skaisto, es redzu, cik līdzsvaroti tajā izpaužas visas tās daudzās lietas, kas veido pasauli. Es to dzirdu mūzikā, es to redzu arhitektūrā, es to redzu mākslā un literatūrā. Es to redzu cilvēkos, visā tajā, ko es apbrīnoju. Man tas ir kaut kas reāls – pasaule ir tas. Šī neticamā dažādu lietu sabalansētība. Un tas ir sastopams ļoti, ļoti reti – pat Visumā, kas pats par sevi ir skaists. Ciktāl mēs varam spriest, dzīvība un civilizācija ir kaut kas tāds, kas gadās neticami reti. Bet mēs ņemamies ar visādām muļķībām, slepkavojam cits citu un vairojam pasaulē neglīto un šausmīgo – tas man ir nesaprotami.RL mājaslapā lasāma Maroka Novaka eseja Transarhitektūras jēga.