Tā būtība ir tas

Rīgas Laiks: Saki, Pēter, kas ir tukšums?

Pēteris Kļava: Tukšums ir realitāte, prāta gultne. Tu redzi glāzi. Mēs to glāzi redzam – kur?

RL: Uz galda.

Kļava: Uz galda. Kas viņu redz?

RL: Es viņu redzu.

Kļava: Kas tu esi?

RL: Es nezinu, kas es esmu.

Kļava: Bet tu tomēr atbildi.

RL: Nē, es teiktu, ka ìes redzuî tālāk netiek sadalīts. Tur nav nekādu vairs iespēju...

Kļava: Jā, tu tiešām redzi. Ir redzēšana. Ir redzēšana. Tiešā redzēšana. Un tāpēc tā glāze tiek redzēta prātā. Prātā. To nevar noliegt. Prāts, prāts. Prātā tiek redzēts. Kā tiek redzēts, tas ir noslēpums.

RL: Ja es saku, ka redzu glāzi, kāpēc tur vēl vajadzīgs prāts?

Kļava: Tas viss prāts ir sūds.

RL: Bet tad, kad es saku, ka redzu glāzi, man nav vajadzīgs šis...

Kļava: ...koncepts, jā.

RL: Nu, tāds redzējums, pašpietiekošs.

Kļava: Jā, tas ir pareizi tai gadījumā, ja ir pilnīgi izvērsta izpratne par re­dzēšanas procesu, bet tu, kas redzi, jau sāc tālāk konceptualizēt, jo redzēšana jau ir koncepcija. Bet, ja tiek veidota koncepcija – jā, es redzu glāzi, pilnu vai pustukšu, es gribu dzert –, tad domas kā dzīves plūsma sāk pagarināties. Un šai dzīves plūsmā – es domāju, es gribu, es daru, es jūtu, man vajag, es atceros, es ceru – rodas ļoti daudz nepabeigtu, neapmierinātu kustību vai sajūtu, vai intelektuālu noformējumu, kas rada diskomfortu. Kas varbūt arī ir vajadzīgs.

RL: Bet, kad es skatos uz šo glāzi, es arī nedomāju par dzīves plūsmu. Savā ziņā es varu teikt, ka vispār ārpus brīža, kad es skatos, es neko vairāk nezinu ne par kādām dzīvēm, ne par kādiem plūdumiem.

Kļava: Jā, tas ir kruta, tāpēc ka tas ir šeit un tagad, jā.

RL: Es redzu glāzi.

Kļava: Bet tā ir puse šī stāvokļa kvalitātes, noieti ir tikai 50 procenti ceļa...

RL: Vai šis apziņas fakts gadījumā nav saucams par dharmu?

Kļava: Jā, viņš pats pašpikseļo un pašnolasās. Un tur neko nevar darīt.

RL: Un es arī netaisos neko tur darīt.

Kļava: Jā, jā, jā, bet Jēzus Kristus teica – atstājiet visu, kā ir, metiet visu uz dieva pleciem.

RL: Jā.

Kļava: Jautājums – un tagad padomā pats – iestājas reanimācijā bērns.

RL: Jā.

Kļava: Viņš nevar paelpot, viņam laringīts, viņš mirst nost. Man atstāt tā, kā ir?

RL: Nu, tas kaut kāds aizliegts jautājums, manuprāt...

Kļava: Nē, nē, es vienkārši ar tevi tā runāju.

RL: Labi, kāpēc tā atbilde nav: es tam bērnam palīdzēšu, jo es esmu ārsts?

Kļava: Jā. Jā, man viņš ir jāreanimē, bet kur sākas daudzi ìbetî... Es viens tur cenšos – es negribu tev žēloties, bet kolektīvās apziņas uztveres leņķu mainīšana iet ļoti grūti. Tas, ko Imants Ziedonis, mūsu lielais skolotājs, teica: kas mums atņēma paradīzi? Viņa nav atņemta, mēs nepareizā leņķī turam acis. Es gribu izmainīt šo redzes leņķi... Es nerunāju par eitanāziju un tādām lietām, bet izbeigt to, ko civilizētā pasaule jau dara, – nesaprātīgas, nesamērojami agresīvas medicīnas turpināšana tobrīd, kad neko nevajag vairs darīt.

RL: Nu, tas, vienkārši sakot, ir...

Kļava: Nu, kad bērns ir pilnīgi neatgriezeniski neizārstējams, bet viņu var turpināt uzturēt pie dzīvības nedēļām ilgi. Tiek iesaistīta simtiem tūkstošu vērta medicīna, turpinās ciešanas, būtībā notiek tāda akadēmiskā nekrofilija. Mūsu valstī ārstu sabiedrība, juristi saprast tik pragmatisku lietu vēl nav spējīgi, jo tas provinciālais determinisms ir šausmīgi liels. Bet tad tu nedrīksti arī operēt, jo arī tad tu visu laiku iejaucies dieva plānā. Jautājums – kāpēc tad operēt? Lai viņš mirst tad! Es runāju tādās galējībās...

RL: Pagaidi, bet tu jau darbojies gan kā tehnisks reanimatologs, gan kā...

Kļava: Reanimatologi ir kanalizatori, viņi atnāk, iebāž, izbāž, atdzīvina un aiziet tālāk.

RL: ...gan kā terapeits, gan kā psihoterapeits.

Kļava: Tā es negribētu sevi nosaukt. Es vienkārši esmu informators, kurš cenšas cilvēkiem piedāvāt jaunas zināšanas par to, kā ir, lai tas cilvēks šajā izmisumā, ar ko viņš saskaras, ja viņš grib un ja viņš ir spējīgs uz kaut kādu videoprogrammu... Kā mēs reanimācijā sakām, tu uzreiz redzi – nu, tas cilvēks nesaprot neko, tas kaut ko saprot, un tad tu skaties, ja vecāki patiešām to vēlas, tu viņiem piedāvā to video spēles līmeni, ko viņi var pavilkt.

RL: Un, ja viņi būs galīgi stulbi, tad viņi gribēs, lai bērns dzīvo...

Kļava: Nē, viņi negrib neko. Bērns nomirst, viņi piedzeras un taisa nākošo. Bet ir tādi cilvēki, kas uzdod to jautājumu – priekš kam tas viss? Par to, vai es esmu labs ārsts, lai spriež ārstu asociācija, kur es kārtoju eksāmenus, bet es nevaru atnākt pie bērna vecākiem un teikt: “Ziniet, jūsu bērns nav reāls, nāves nav.” Saproti, tā tās lietas nenotiek. Es nekad... Es nekad nevienam nestāstu, ja man neviens neprasa. Es runāju par vīnu, par alu, par sportu, par politiku. Par tām lietām var runāt tikai ar tiem, kas spēj par tām runāt. Es informēju cilvēkus no tās pozīcijas, ko saka mūsdienu zinātne, nejaucot iekšā ļoti augstas tibetiešu lietas.

Es esmu lasījis lekcijas par apziņas pētījumiem klīniskās nāves brīdī un reinkarnācijas pētījumiem 25 pasaules universitāšu klīnikās. Prinstonas Universitātē jau 1992. gadā aprakstīja 210 gadījumus ar bērniem, kad brūces tiek pārnestas uz jauno ķermeni.

RL: Uz kādu jauno ķermeni?

Kļava: Uz to, kur viņš reinkarnējas.

RL: Vai ir novērojums par to, ka šī brūce parādās kādā citā...

Kļava: Jā, tas jau 1992. gadā Prinstonā tika pētīts.

RL: ...kādā citā cilvēkā, kādā citā bērnā?

Kļava: Protams, protams.

RL: Bet vai tad mēs varam teikt, ka tas ir tas pats bērns? Vai vienkārši...

Kļava: ...ir līdzīgs. Tas patiesībā ir pats pirmais jautājums.

RL: Tas ir pats pirmais, jā.

Kļava: Tas ir tas pikselis. Kurš nes visu absolūtā, mūžīgā makropikseļa nofilmēto, visu filmu...

RL: Bet bez apziņas par to pasauli, kas turējusies līdz ar tevi, bez šīs apziņas, manuprāt, tas būs pilnīgi cits cilvēks, pat ja arī viņam būs mana brūce uz rokas.

Kļava: Jā, un tur ir tā traģēdija. Un tajos pētījumos ir teikts, ka, paldies dievam, cilvēks neatceras iepriekšējo dzīvi. Tu jau netiec ar šito dzīvi galā, ar vienu sievu, vienu vīru, bet tagad tu vēl atcerēsies tā kā Kalnietis visus savus vīrus, visas savas sievas – tu vispār sajuksi prātā.

RL: Jā, jā. (Smejas.)

Kļava: Cilvēkam tik mazs tas procesors! Cilvēks ir tik debils, ka netiek ar šodienu galā, kur nu vēl ar mūžību.

RL: Labi, bet, ja mēs ņemtu tādu vidusmēra latviešu vīrieša dzīvi – nu, tur meitenes, iedzert, hokejs, tad kurā brīdī tu...

Kļava: Kā tad tas sākās?

RL: Jā, kurā brīdī tu sāki interesēties par, tā teikt, garīgumu? Un kāpēc.

Kļava: Un kāpēc, jā... Desmitajā klasē, man liekas, tas bija desmitajā klasē, bija ziema, rīts, tumša skola, sestdiena – tolaik vēl sestdienās bija jāiet uz skolu –, un palika kaut kā baigi drūmi. Baigi drūmi. Man tas viss likās kaut kā baigi nepareizi, un beigās vēl jānomirst. Tā doma, ka beigās vēl visiem jāmirst. Varbūt tā bija tāda tīņu depresija. Bet otrais brīdis bija, jau mācoties institūtā. Tas atkal bija februāris, 1983. gads, es izgāju no anatom... vai no medicīnas institūta katedras pretī Bastejkalnam, tur kaut kādas vārnas lidoja un ķērca “nav vērts”, “nav vērts”, un tad mani pārņēma tāda ārprātīga vēlme saprast, kā viss ir...

RL: Paga, bet kā tad iznāk: no vienas puses, nav vērts, nav vērts, nekam nav jēgas, bet, no otras, liela vēlēšanās saprast? Tad jau ir kaut kāda jēga tomēr?

Kļava: Jā, nu, redzi, saprast, ka nav jēgas, jau arī ir lielā saprašana, tikai toreiz es to vēl nemācēju tik pareizi nodefinēt. Es vienkārši, skatoties tajos plikajos koku zaros, sapratu, ka viss ir savādāk. Ka viss ir pilnīgi savādāk, nekā kāds var iedomāties un izdomāt. Un ka tas noslēpums ir šausmīgi viltīgs, tam nevar tikt klāt. Nekā un neviens. Un tas, protams, tevi aizdedzina, to uguntiņu – bet kā tad ir?

RL: Bet vai tad tāda vidusmēra cilvēka dzīvē priekšstats par nāvi neienāk agrāk nekā tikai 10. klasē? Ja man atmiņa neviļ, man bija gadi seši, kad es pēkšņi sapratu, ka ne vien visi, bet arī es pats nomiršu, viss beigsies, un...

Kļava: ...ka tu arī esi saskaitīts...

RL: Iespējams, ka tas ir pārdzīvojums, kas kādu brīdi piemeklē ikvienu. Tev nācies saskarties ar bērniem nāves priekšā, teiksim, uz operāciju galda... Vai viņi saprot to, ka var nomirt?

Kļava: Kā kurš. Es tev parādīšu... Lūk, mans darbs, reanimācijas zāle. Te guļ zēns, kura vairs nav. Viņš ir beigts jau 20 stundas. Runa ir par smadzeņu nāvi, pēc dažām stundām izņems viņa nieres, un viņš turpat operāciju zālē nomirs, it kā nomirs. Tad vecāki, raudāšana un tā tālāk – tā ir mana ikdiena. Tie bērni... skatoties, kādā vecumā. Viņi varbūt neizšķir jēdzienus “dzīve” un “nāve”, un viņos vēl nav šī emocionālā izvērsuma, kādā stāvoklī viņš atrodas. Tikai daži 28 manu darba gadu laikā ir prasījuši – “vai es varu nomirt?”. Pārsvarā meitenes, zēni tādās sarunās neielaižas. Šāda runāšana jau viņiem ir tabu, jo ir iedvests, ka tev ir jāuzvar, netiek jau teikts, ka tu vari nomirt. Mūsu slimnīcā bija viens gadījums, kad viena ļoti laba daktere aiz pārpratuma bija pateikusi kādam – es neatceros – piecpadsmitgadīgam puikam vai meitenei, kam bija leikoze, nu, ka tevi nevar izārstēt un ka tev jāiet mājās nomirt. It kā pareizi būvēts teikums, bet...

RL: Kas tad tas par pārpratumu, tas jau tāds apzināts izteikums.

Kļava: Jā, kā to pateikt. Un tāpēc es domāju, tas ìnomirtî nākotnē tiks aizvietots. Kolektīvajā arhetipiskajā apziņā tas tiks aizvietots ar jēdzienu ìiziešana no ķermeņaî. Nesen mira kāds piecgadīgs puika, viņam bija smadzeņu audzējs, un viņam jau bija bijusi tā saucamā out of body pieredze. Viņš tika atsāpināts, un būtībā viņš jau to visdrīzāk neuztvēra kā nāvi. Viņš teica – es jau zinu, ka es izdegšu... Es viņam saku – būs brīdis, kad būs ļoti slikti, tev viss sāpēs un tu pazaudēsi samaņu, bet tad tu atkal pamodīsies un atkal būsi. Jo tu esi visu laiku. Bet viņš man saka – es jau zinu, man jau vienreiz tā bija. Es saku – nu redzi... Bet pats galvenais ir tas tālākais menedžments. Varbūt tas, kam es esmu veltījis šo savu apzināto darbību, ir... tieši tas, kā definēt realitāti, kā definēt savu esību un kā viņu, teiksim, prolongēt, kā uztvert nepārtrauktību.

RL: Kā? Kā nepārtrauktību?

Kļava: Vispār. Nepārtraukti... Nu, redz, Tibetā... Es nupat biju Tibetas klosterī, un tur jau nav dzīve un nāve, tur ir karmiskie redzējumi. Kāds visu laiku kaut ko redz. To varbūt ir grūti Rietumu cilvēkam saprast, sevišķi bērnam, bet tu vislaik kaut ko redzi, tu visu laiku kaut ko apzinies. Tibetiešu bardo grāmatā ir ne vien četri, bet seši bardo. Tu piedzimsti, tu redzi. Tu sapni redzi. Meditācijā kaut ko redzi. Nāves brīdī kaut ko redzi. Bet svarīgākais, ka tu turpini redzēt arī pēc tam. Ja tu neesi atinstalējies, tu piedzimsti atkal un atkal kaut ko redzi. Tātad šis redzēšanas, apzināšanās moments ir bezgalīgs.

Man liekas, ka intelektuālam cilvēkam ir svarīgi uzķert šo pašu grūtāko, būtībā radīt izšķirtspēju... izšķirtspēju... atšķirt. Atšķirt redzošo no redzamā, kas ir būtībā... nu, tas galvenais hits visā izpratnē jeb tā saucamais neduālisms. Un Rietumu medicīnā, kur es darbojos, ir ļoti grūti... Rietumu medicīna tikai tagad, pēdējos piecdesmit gados, sāk pārskatīt paradigmas pētījumos par nāvi. Tāpēc es tik ļoti esmu iekarsis un cenšos to visur, kā saka, akadēmiskot, jo principā ir pierādīts... ir pierādīts, ka tu esi visu laiku. Ka tu neesi smadzeņu produkts. Jā.

RL: Tu gribi teikt – tas “tu”, par ko tu runā, ir šis redzošais atšķirībā no tā, ko viņš redz.

Kļava: Jā.

RL: Kas ir šī “es” jeb “tu” saturs? Ja ir runa par tā saucamo pārdzimšanu, kas no “tevis” turpinās?

Kļava: Nuja, un te ir tas, kā Jungs, komentējot “Tibetiešu nāves grāmatuî, teica, ka Rietumu cilvēks savā egocentriskajā aprobežotībā nav spējīgs iziet deviņas klases, bet paliek ceturtajā klasē, jo viņš baidās pazaudēt savu personību, savu vērtīgumu, kaut ko, ko var pataustīt. Bet visas šīs vērtības nav atraujamas no struktūras “prāts”. Ja mēs sakām, ka viss ir prāts, nekas nevar būt ārpus prāta, tad rodas jautājums: bet kā prātā tu dzīvo, kā prātā tu identificē sevi. Tas ir tavs prāts? Ja tu esi, piemēram, Jānis, tad, Jāni, uzrādi, kur tu esi, kas ir tavs. Un tātad šī introspekcija, ka tu meklē, vai tiešām šie simt triljoni šūnu – tas esi tu? Tu tās spēj kontrolēt? Viena šūna izdara sešus triljonus kustību sekundē. Un šī sevis meklēšana, identificēšanās, kas tu esi, sagādā milzīgas grūtības. Bet viņš nespēj aizzūmēt tālāk, jo viņam ir bailes.

RL: Bailes?

Kļava: Jo viņš zaudē visu. Viņš zaudē to visu vērtību sistēmu, ar kuru viņš sevi ir identificējis. Un tieši šīs bailes pazaudēt – tas ir pats smalkākais moments nāves brīdī. Piemēram, tai pašā Tibetas bon klosterī, astoņpadsmit tūkstošus gadu vecā tradīcijas turpinātājā, tur ir ļoti precīzi definēts – prāts un prāta būtība. Viena lieta ir prāts, domājošais, intelektuālais un pārejošais, un kaut kas cits – tava būtība. Vai tiešām tā būtība ir Jānis? Bet būtība ir tieši tas, kas paliek. Bet tā būtība vairs neesi tu. Tā būtība ir tas. Prāts, kurš ir bijis... tas vairs nav prāts, tā ir patība. Vai tukšums. Kam nav seju, formu, piederības, latvietības, tas nav dzimis kaut kur Latvijā. Bet prāts, šis uzslāņojums kā informācijas fluktuācija iluzorajā prāta telpā, šis pikselītis, tas identificē sevi ar šo pikseļu sistēmu un domā, ka tā patiešām ir. Tu esi pārliecināts, ka tev ir kauli, tev sāp, un tā tālāk, tu tagad dzer ūdeni. Bet tieši šī halucinācija, maja, mahilūzija, tā ir tāda kā eksistenciālā paranoja.

Uzlauzt šo matricas līmeni reti kurš var. Taču tikai tā var apzināties, kas ir tas, kā es pats sevi apzinos. Šo apzināšanās sistēmu nevar iemācīties pats, to nevar pats izdomāt, to nevar izfilozofēt. Tā netiek nodota tieši – skaties un izdari to un to, tā nav filozofijas diskursīva sistēma, bet ir šis jēdziens – skolotājs vai lama, vai jogs, vienalga, kā to sauc. Bet intelekts nevar intelektuāli atpazīt to, kas viņš ir, kad reinkarnējas. Un cilvēks no šīs sapratnes attālinās un izliekas, ka visu laiku būs tāds, kāds viņš ir. Tāpēc tā ideja ir... tā gudrība ir kā dzenbudismā – pirms es sāku mācīties, mūks saka, koki bija koki, cilvēki bija cilvēki, upes bija upes, bet, kad sāku mācīties, tad koki vairs nebija koki, akmeņi vairs nebija akmeņi, debesis nebija debesis, un, kad es beidzu mācīties, atkal koki ir koki, akmeņi – akmeņi... Šajā neizbēgamības iluzorajā plūsmā vairs netiek izcelts ne tava pikseļa bailes, ne prieks, ne vērtējumi, tu, tu esi miris, bet tu esi. Tu esi mūžīgs. Tu esi miris kā atsevišķa domājoša struktūra, bet tu esi piedzimis kā nemirstība, tajā nemirstības plūsmā.

Es reiz vienam profesoram, kurš ļoti baidījās no nāves, teicu: “Jāni, tu drīz nomirsi. Kas tu būsi? Ko tu tad darīsi? Tu vairs nebūsi? Tu atdosi orgānus tārpiem?” Viņš man saka: “Pēter, tu beidz mani baidīt!” Es saku: “Jāni, bet tu paskaties, mums tik daudz ārstu slimnīcā nomiruši, tu arī drīz nomirsi, kas tu būsi?”

RL: Mazliet pakāpsimies atpakaļ. Šajā pasaules ainā, kādu tu pārstāstīji, vienīgi skolotājs var pateikt to, ka tava būtība ir pārceļojusi, teiksim, uz kādu vardi. Bet pats tu nevari sevi apzināties kā pārdzimušu.

Kļava: Tas ir gandrīz neiespējami.

RL: Jā, mūsu ciemā tādu gudrinieku nav...

Kļava: Mūsu ciematā šaipus Urāliem tādi nemājo, es tā parasti saku.

RL: Ja mēs sevis apzināšanos sasaistītu ar Dekarta teikto “domāju, tātad esmu”, tad bailes no nāves būtu saprotamas kā tieši šīs domas izbeigšanās: tu vairs nevari apzināties, fiksēt domu, kas ir tava.

Nu, labi, tad tu mani gluži kā Krišna Ardžunu varētu pamēģināt mierināt, ka šī savas domas apzināšanās pārtraukšanās nav nekas briesmīgs.

Kļava: Es gribu nomierināt, nav tik briesmīgi, bet zini, šie pamatjautājumi...

Es esmu kādas piecas sešas reizes bijis Indijā, bet divas – tā nopietni, un lamas... Es tev tūlīt parādīšu tādas unikālas bildītes, ar kuru palīdzību es gribu nomierināt jebkuru no mums. Es pamēģināšu piecās minūtēs, tā teikt, atklāt šī jautājuma DNS, lai gan es ar to esmu nodarbojies jau 27 gadus. Totalitāte, kuru sauc par Dievu, par brahmanu, par Dao, par Budu, par dharmakāju, vienalga, par Adibudu... Patiesībā tā ir nedefinējama, mūžīga apzināšanās enerģijas masa. Galējā patiesība, ja tā drīkst izteikties – tie nav mani vārdi –, ir tukšums un apzināšanās. Šī apzināšanās ir tukšuma funkcija, ko mēs varam definēt kā apziņu.

Tā doma ir ilustrēta tādā tibetiešu tankā, kur redzams sēdošs vīrietis dzimumaktā ar sievieti. Sēž tāds buda, un viņš apķēris sievieti un ir ar to saplūdis, taču tam nav nekāda sakara ar seksu. Šai tankai ir jau vairāk nekā 18 000 gadu, un tā simbolizē to, ka pirmatnējais tukšums ir neatraujams no apzināšanās, jo tas, kas apzinās, ir tukšums. Tas, kurš meklē, ir tukšs. Nē, tas, kas meklē, paliek tukšs, un tukšums bija tas, kas meklēja. Tātad tā neduālisma duālā spēle ir tā izvērsta, ka šis totālais tas, kurš, varētu teikt, sastāv no determinētām monādēm vai purūšām, vai mikročipiem, kas nosaka identitāti starp totalitāti un vienu pikseļa segmentu, kas ir...

RL: Un tas “pikselis” būtu atsevišķs indivīds, vai?

Kļava: Jā, tas ir kā piliens ūdenī, viņu var izpilināt ārā no okeāna un tur atlaist atpakaļ, bet viņš tai okeānā saglabā tā sava pikseļa, teiksim tā, alter ego. Teiksim, smiltis jūrmalā: tās sastāv no ļoti daudziem smilšu graudiņiem. Un šī totalitāte ir šī smilšu bezgalīgā masa, bet kāds smilšu pikselis, smilšu graudiņš, ietver sevī pilnību. Un tas pikselis, kas ietver sevī funkciju “tukšums un apzināšanās”, ir visvarens. Viņš ir tas, kas šai brīdī šajā krēslā projicē sevi tādā izskatā kā sevi. Tas nozīmē, ka tevī nav nekā no tevis un folderītis “es esmu Jānis vai Pēteris” ir svītru kods, kā viņš ir definēts, kā viņam būs jābūt nolasītam... Un šī pirmā doma “es esmu” ir ģenerators, bet doma “es esmu, es domāju” – tā ir pareiza, tu vienmēr esi, bet tu neesi domas... Tu esi pati šī pirmā doma, nevis tā doma, kas rada nākošo domu par sevi. Bet kur Dekarts kļūdījās – doma nedomā. Domāšana ir tās fluktuācija, un duālisms – radīšana un ciešanas. Un tas ir ļoti tuvu apskaidrības stāvoklim, bet tā doma ir produkts tam, kas tu esi. Tādējādi tā doma grib sevi apzināties. Bet, tā kā doma, ko raida pirmatnējais pikselis, jau ir duālisms un ietver to, ka tas esi tu, tad tā ir sāpes, kļūdas un duāla redzēšana. Tikmēr apskaidrība ir nedomāšana, jo domāšana ir radīšana, domāšana ir interpretācija, konceptualizācija, un, tikko tas sākas, tad būtībā tā pirmatnējā esība rada iluzoru atspulgu, un tā rodas multiverss.

Un tāpēc man varbūt tā atskaites sistēma ir nevis tas, ko runā filozofi, bet tas, ko saka tie, kas ir sapratuši. Tie, kas fiziski nenomirst.

RL: Nu, tas ir ticības jautājums.

Kļava: Nē. Ticība ir prāta impotence.

RL: Nē, es runāju par tiem nenomirstošajiem.

Kļava: Nu, es tūlīt tev parādīšu.

RL: Parādi.

Kļava: Es pats neredzēju to raidījumu, bet man labi cilvēki teica, TED konferencē esot stāstīts: Anglijā, zīmēšanas stunda, stunda beidzas, bet viena meitenīte, izkārusi mēli, zīmē. Zīmē, zīmē, zīmē. Privātskola, un skolotāja tā solīdi jautā: “Ko jūs, lūdzu, zīmējat?” – “Es zīmēju dieviņu.” Skolotāja saka: “Labi, bet dieviņu jau neviens nav redzējis.” Un tā meitenīte saka: “Nekas, tūlīt ieraudzīs.” (Smejas.)

RL: Jauki.

Kļava: Un ko es ar to gribēju teikt... Visi mani meklējumi izsakāmi vienā Jēzus Kristus teikumā: “Nāve tiks aprīta uzvarā.” Ko tas nozīmē? Tas nav out of body, tas nav... Un man vienkārši gribējās saprast, kā tas ir.

Tas izrādās ļoti vienkārši. Ja cilvēks, piemēram, tu, esi nolēmis šai dzīvei, kas ir pilnīga ilūzija, animācija, multfilma, bezjēdzīga māžošanās, vienkārši jūtu apmierināšana, ja tu esi nolēmis pielikt tai punktu, tad tu apsēdies – ja vari. Lai gan mēs, šaipus Urāliem, to nevaram. Mēs nevaram 16 stundas dienā atrasties savā pirmatnējā stāvoklī. Bet tā sēžot pēc 355 dienām notiks... Es tagad tā gudri teikšu... notiks fenomenālā prāta totāla reintegrācija noumenālajā gaismas tukšumā. Tas nozīmē, ka, ja šis cilvēks uzrādīs... šī cilvēka ķermenis un ķermeņa prāta sistēma uzrādīs lielo ģenēzi vai kā mikrokosmoss noārdīsies, tieši tāpat kā noārdīsies makrokosmoss. Šī mikrosistēma, kas tu esi, atinstalēsies atpakaļ pirmavotā.

RL: Par ko tu runā? Par kaut ko, kas būtu eksperimentāli pierādāms?

Kļava: Ķīniešu fotogrāfijas.

RL: Kas ir redzams uz tām fotogrāfijām?

Kļava: Tūliņ parādīšu. Es paņēmu speciāli līdzi. Saproti, tagad tie zīmogi tiek ņemti nost no tādām... Vārdu sakot, ir svētā Šambala, kur visi reiz ļoti tiecās nokļūt – katoļu mūki, Prževaļskis Rērihs, Hitlers, Staļins –, viņi, protams, netika iekšā. Tā ir teritorija, kurā ietilpst visa Centrālā Āzija, Pakistāna, Afganistāna, Irāna, Urāli... tas ir sava veida paralēlais folderis, kurā es jums un arī sev novēlu kādreiz piedzimt. Un pirms 18 000 gadiem viens no šiem avatārām, Tonpa Šenrabs, ieradās no sakrālās paralēlās pasaules Šambalas pašreizējā Tibetas teritorijā, atstājot cilvēkiem deviņu līmeņu attīstības mācību, tā saucamo jundrun-bon, kur augstākais ir apskaidrība, nepakāpeniskais ceļš uz apskaidrību. Tas klosteris Ziemeļindijā saucas Dolandži Menri templis, es tur biju jau otro reizi... (Rāda fotogrāfiju viedtālrunī.) Nu, redz, kur ir cilvēks, kas sarāvās pirms dažiem desmitiem gadu līdz tādam izskatam, Karma. Šitas sarāvās arī līdz 25 cm izskatam, 1988. gads. Tādi izskatās cilvēki, kas saprot, kā viss notiek, un šis cilvēks aprīlī šogad to realizēja, aprīļa sākumā. Cilvēks, kas ir atinstalējis prātu no realitātes interpretācijas. Dabūjis prātu pa nullēm. Nāves brīdī tādas gaismas nāk ārā un ķermenītis saraujas, nu, viņš ir tā kā šī krūze, trīsdesmit pieci centimetri. Tas ir mazais gaismas ķermenis. Lielais gaismas ķermenis ir... Un te ir... tikai mati un nagi vispār no viņa, 1932. gadā. Šitais cilvēks, (rāda) viņš 20 gadus vienkārši neēd, nedzer, viņš ēd tikai kadiķu ogas, dažas saujiņas nedēļā, tad viņš izkakā – un te man ir tāda relikvija no viņa.

RL: Tā ir kaka.

Kļava: Jā, nav izmainījusies. Vien­kārši, lai zarnas nesaliptu. Tādi izskatās praktiķi. Tas arī nav cilvēks, kas permanenti atrodas savā pirmatnējā apziņas stāvoklī. Starp citu, viņš ir precēts.

RL: Precēts?

Kļava: Nu, tak kaut kas ir jādara dzīvē. Tač kaut kas... Nu jā, un te bija tieši nepāliešu puiši, kas taisīja phovu, teiksim, desmit dienas, dienā piecas stundas taisām tādu psihoenerģētisko vingrinājumu, lai saprastu, kas jāizdara nāves brīdī, un tad tu ej pie Viņa Svētības, un tad viņš iesprauž tev galvā tādu “salmu” – nu, ka tu esi izcirtis to enerģētisko kanālu sev un tu esi tas pikselis, kāds esi nāves brīdī.

Tu saproti, veco brāl, pirmoreiz, kad... Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cilvēciska būtne... Šeit filozofija tiks atmesta. Nākotne pieder psihoinformātikai un kvantu fizikai, un, teiksim, tāds Braians Džozefsons, Nobela prēmijas laureāts fizikā, viņš radīja zinātni neirokvantoloģija, kas ir tāda sinerģija starp pašu modernāko realitātes izpratni, to, kā viss ir, un to, kas esi tu pats un prāts. Visu saliekot kopā, var mēģināt to izskaidrot.

Šie cilvēki nāves brīdī četrās sešās nedēļās sāk sakompresēties, no viņiem spīd varavīksnes gaismas un paliek vienīgi nagi vai mati... vai arī viņu ķermenis saraujas kā šī krūze. Jautājums: kur viņš paliek? Un šo procesu saprot tātad kvantu fiziķi. Kur paliek cilvēks? No kurienes tas cēlies un kādā veidā tas ķermenis pēkšņi sāk kaut kur izšķīst. Kā sāls lellīte, kas gāja lūkoties okeāna dziļumu, – kur viņa palika? Tas pats princips. Viņa meklēja patiesību okeānā.

Tā ideja, ko saprot mūsdienu lielie veči un senie praktiķi, ir ļoti līdzīga. Šāda cilvēka fiziskā miesa, tai skaitā zarnu saturs, sāk atinstalēties – tieši tā, tas ir tāds mans vārds, ko es lietoju, – pirmatnējā stāvoklī. Pirmatnējais stāvoklis ir tukšums. Šis tukšums ietver sevī totalitāti, principu – re, kā visam būs būt. Un tu esi šis, “tat tvam asi”, kā indieši saka. Tas ir šis, un šis ir tas.

Un tad, kad no operētājsistēmas kā traucēkli, kā artefaktu izņem prātu, domātāju, filozofu, kad prātu nokastrē ar pareizu metodi, tad šie trauki izlīdzinās un iestājas viens veselums. Tiek izņemts duālais procesors, kas rada “jā–nē”, “patīk–nepatīk”, “gribu–negribu”.

RL: Starp citu, kāpēc tu lieto šādas, nu, miesiski iekrāsotas metaforas – kā nupat “kastrēt”? Iepriekš tu arī pievērsi uzmanību tai dakini, kas apkampusies ar budu.

Kļava: Tā bija atbilde uz tavu pirmo jautājumu, jo mēs identificējamies – es esmu miesa, ķermenis, tātad nekas nav dārgāks kā tavs ķermenis. Tā ir tava esība, un caur to arī vajag...

RL: Aha, tad varētu domāt, ka es esmu kopā ar to sievieti.

Kļava: Nuja, bet tā ideja ir, ka tu caur šo seksuālo primitīvo arhetipu tiec sublimēts uz augstāku izpratni. Jo nav jau sekss un dzīve slikta. Ar to viss ir kārtībā.

RL: Tiešām?

Kļava: Jā, vajag dzīvot pa pilnu banku!

RL: Klausoties tevī, tā neliekas. Liekas, ka tas viss ir pupu mizas.

Kļava: Bet tieši tāpēc vajag dzīvot pa pilnu banku, ka tās ir pupu mizas.

RL: Kaut kā es neredzu saistību kopš tā brīža 10. klasē, kad tu saprati, ka tam visam nav nekādas jēgas, un to, ka...

Kļava: Bet to nevar skaļi teikt, to tu neraksti, vecīt.

RL: Nu, es nerakstīšu, ka tu tikko pateici, ka vajag dzīvot uz pilnu klapi un visu to, kas traucē...

Kļava: Jā, bet es nepateicu, kurā gadījumā vajag dzīvot...

RL: Kurā?

Kļava: Tad es tev teikšu ar tādu dzenbudisma līdzību. Nomirst divi baigie veči, baigie jogi, nonāk pie augstāka līmeņa hierarhijas, tur tagad notiek konsīlijs, un tam vienam saka: jā, nu, tu tiešām esi atbrīvota būtne, tu ej uz augstāku informācijas sistēmu, bet tev, vecīt, jāiet atpakaļ. – Bet kā tad tā – mēs taču abi praktizējām neduālismu. – Ko tu saproti ar neduālismu? – Nu kā, ka dievs un es esmu viens vesels. – Nu, pareizi, bet zini, kāda ir atšķirība, vecīt, starp to, kas aizgāja, un tevi? Viņš praktizēja, ka dievs un es – mēs esam veseli, viņš domāja par mani. Bet, kad tu praktizēji – es un dievs, tu domāji par sevi. Viss atkarīgs, ar ko tu guli – ar sievieti vai ar dievu.

RL: Un ar ko tu guli?

Kļava: Es – ar dievu.

RL: Ā.

Kļava: Sievietes izskatā.

RL: Skaidrs.

Kļava: Varbūt tas, ko es saku, ir ļoti ģeķīgi, ļoti augstprātīgi, bet es, teiksim, 25 gadus nevarēju pateikt, ka es zinu. Es gribēju zināt, kā tas ir. Man tieši meita uzdeva – kā tu zini, ka tas tā ir? Es saku – Elīna, tev nevajag izlasīt pat tās enpadsmit tūkstoš grāmatas, kurām es 22 dienas mēnesī pa desmit stundām dienā gāju cauri. Paņem astoņas grāmatas...

RL: Kā teiktu Hērakleits, daudzlasīšana nevienu gudru nav padarījusi.

Kļava: Jā, bet es gribēju salīdzināt failus. Es gribēju zināt visu. Un beigās es sapratu, ka es vairs nemācīšos ne no viena miroņa, tikai no tiem, kas ir realizējuši gaismas ķermeni vai uzrādījuši realitātes struktūru līdz galam.

RL: Pag, un par miroņiem tu sauc...

Kļava: Visus Eiropas filozofus, domātājus.

RL: Arī pašreizējos, kas it kā būtu dzīvi?

Kļava: Jā, tie visi ir miroņi. Tā ir vēstures gaita.

RL: Un es arī esmu mironis?

Kļava: Jā, un es arī.

RL: Un Ieva, kas te ienāca, arī ir mironis?

Kļava: Jā, pat žēl. Bet baigi foršie! (Abi smejas.) Bet baigi foršie. Un tāpēc no tādiem nevajag mācīties. Jo mironis mironim rāda, nu, aklais aklajam ceļu rāda.

RL: Brīnišķīgi, bet ja es, piemēram, vienalga uzdotu... ja es būtu tava meita, un te jau nav nekādas starpības...

Kļava: (Smejas.) Starpības nav...

RL: Bet tu rādīji bildes; tagad es varu iztēloties, ko viņi var. Bet tu taču droši vien nevari to, ko viņi var.

Kļava: Jā.

RL: Tomēr tu uzskati, ka tu kaut ko zini. Balstoties uz mūsdienu zinātni. Bet tu taču vienalga nevari pārvērsties par 30 centimetrus lielu mazu Pēteri Kļavu...

Kļava: Saproti, vecīt, man nav tādu ambīciju. Tas, ko es mēģinu, ir –amortizēt redzamības pārdzīvojumu. Un strukturizētu zināšanu apjoms, kas sinerģētiski saskan ar šo augsto lamu un jogu zināšanām, tehnoloģijām un mūsdienu kvantu fizikas zināšanām par realitāti, ir tas prāta aizsargs, kas palīdz iegūt līdzsvaru.

RL: Labi, bet ja es uzdodu jautājumu – bet kā tu zini, ka tas tā ir? Bet tu parādi! Labi, pieņemsim, ka kādi fiziķi to arī mēģina pierādīt, pieņemsim, ka par to interesējas mūsdienu zinātne, bet bez tā visa tu atsaucies arī uz tiem, kuri... kuri spēj kaut ko izdarīt. Bez tādiem viss tas vienalga izklausās pēc tukšas pļāpāšanas.

Kļava: Jā, bet redz, kā ir ar tiem cilvēkiem. Mums skolotājs stāstīja, ka 30. gados divi trīs cilvēki ik gadu šajā jundrun bon sistēmā dabūja mazos gaismas ķermeņus, minimizējās. Nu, būtībā tā ir apskaidrība, arī tehniskā līmenī. Un viens no viņiem reiz vienkārši, mazliet relaksējoties, bija sēdējis pie klostera. Logiem priekšā biezie aizkari, un viņš bija caur stiklu tā (pūš) pūtis, un tie aizkari bija plandījušies. Bet garām bija tieši gājis skolotājs un pajautājis: ìAr ko tu te nodarbojies, ko tu te māžojies?” Un mums kā Rietumu domātājiem gribas to fenomenu definēt, pierādīt, nostiprināt – ka tas tā ir. Tad mēs tai sistēmai noticēsim.

RL: Proti, šis brīnums...

Kļava: ...tas uzrunā jebkuru fiziķi. Bet brīnums ir aizliegts brīnums! Patandžali jau sacīja, ka... Ja Jēzus Kristus nevienu nebūtu izārstējis! Kas tu tāds esi, ko tu tur dirs! Ko tu tur dirs par mīlestību vispār! Jēzus tur bija, un viņu vienalga atsita ar visiem brīnumiem! Tu saproti, cik šī determinētā Skroderdienu Silmačos dzīve ir primitīva!

RL: Jā, nudien primitīva.

Kļava: Bet visa dzīve ir Silmačos!

RL: Pirms Jāņiem.

Kļava: Diemžēl Rietumi pieprasa brīnumu, Rietumi pieprasa rezultātu.

RL: Vai tev ir nomiris kāds tuvs cilvēks?

Kļava: Protams. Tēvs. Audžutēvs.

RL: Un varbūt arī kāds, ko tu sauktu par savu skolotāju?

Kļava: Nu, es domāju, Imants Ziedonis bija... Man bija tā laime, ka viņš arī pirmajā naktī atnāca. Es nezināju, ka viņš ir miris. Viņš tai naktī atnāca, balts... Ļoti balts tāds, un es sapratu – bāc! Tas ir noticis. Viņš saka: “Pēter, nu, es esmu...” Bet to nevar rakstīt, tas tā baigi intīmi. Nu jā, un es baigi atmodos, saku sievai – tikko redzēju Imantu Ziedoni, viņa vairs nav. Un tūlīt pēc tam man zvana Rimants un saka, ka tēvs aizgājis.

RL: Jā, bet jautājums drīzāk būtu tāds: vai tu, teiksim, raudāji vai vai­manāji, vai... Vai tev bija žēl.

Kļava: Jā, tad, kad nomira mans audžutēvs, kurš bija ļoti mīļš, – es tieši biju ar ģimeni ārzemēs, tur Gdaņskā, Sopotā, un tas notiek. Un mēs nevaram paspēt atbraukt, bet viņš sauc – kur ir Pēteris. Nu ko, es apstājos ceļa malā, es piezvanu un saku – mammu, ieslēdz telefonu, mikrofonu, pieliec papam pie galvas telefonu, un tad es...

RL: Mirušam.

Kļava: Mirušam. Un tad es ar viņu runāju. Un tev ir jāpasaka šim vīram, kuram 86 gadi, kurš ir pilnīgi pie skaidra prāta: papu, tagad ir noticis tas, tagad tu esi izgājis no ķermeņa, vai tu redzi – tas, par ko mēs ar tevi runājām pie viskija glāzes un pīpes, un tu vienmēr baidījies, kad es teicu – parunāsim, kas tev būs jādara, bet tagad mums tas jārunā pa īstam. Mēs vienmēr ar tēvu tā runājām – viņš pīpi pīpēja, un es teicu: “Papu, tavs ķermenis ir baigi nodilis, kādreiz būs jāiziet no viņa ārā.” – “Pēter, pēc tam.” Es saku: “Papu, pēc tam nebūs laika.” Tā arī sanāca. Un tagad tas ir noticis, es saku, tu jau redzi, ka mamma laiž puņķus, tu esi izgājis, un tagad tev jāsaprot – tu sevi apzinies vēl kā Kļavu Arvīdu. Bet es saku, papu, tu vairs nebūsi, tava doma, papu, ir beigusies. Tev tikai grūti to saprast. Es saku, vislabākais, ko tu, papu, vari tagad darīt...

RL: Tu to viņam nomirušam pa telefonu stāsti.

Kļava: Jā, nomirušam. Papu, tu ej tai mastā, tur ir zvēri, tas masts ir tukšs – viņš bija mednieks. Tev pretī nāks tava māte, tēvs, bet tu neej viņiem pretī, mēģini tikt tālāk. Ko nozīmē – tālāk? Tālāk var tikt tad, ja šī doma nesaistās ar to operatīvo gaļas programmu, ko šī gaļa un ķermenis ir pārdzīvojis. Tas ir tas, no kā neviens nevar tikt vaļā, to atinstalēt...

RL: Labi, par mirušiem katrs ir gudrs runāt, jo parasti viņi ne pārāk daudz atbild.

Kļava: Nu, zini, to ir mēģināts saķert, tu zini. Electronic voice phenomenon... Ir milzīgi daudz pētījumu, jā.

RL: Nē, es runāju par tādu normālu situāciju, kad nomirst vecmāmiņa un tu sēdi tur pie zārka un kaut ko viņai saki, kā tu, piemēram, ar savu tēvu runā, kā tu saki, tas ir normāli. Bet tev nākas runāt arī ar bērniem, kuri atrodas kritiskā stāvoklī, un reizēm arī tādi, par kuriem skaidri zini, ka viss ir beidzies viņam no šī viedokļa. Vai tu esi kaut vienu bērnu nomierinājis?

Kļava: Tu zini, jā, saproti, mīļo brāl, tie bērni diemžēl tagad... Saproti, tā medicīna tagad ir vērsta uz to, ka neviens nedrīkst nomirt, un, ja kāds mirst, tad viņš ir tā izdrāzts bioloģiski, ķīmiski, ja, ka viņš nav runājams. Viņš ir tik dziļā aparatūru pieslēgumā, tik dziļā medikamentu nomākumā, ja, bet tas nenozīmē, ka viņš nav runājams, un es domāju, ka dažas mammas, es neesmu, teiksim, gaišreģis, bet viņas izdarījušas ir brīnumus, tieši runājot ar komatoziem bērniem, jo viņš jau turpina dzirdēt, un tieši tie ir tie pētījumi, kā nāves brīdī turpina dzirdēt un kā turpina dzirdēt komas brīdī. Tas jautājums ir viens – kas ir dzirdētājs. Kad apstājusies sirds un smadzenes. Tie ir arī jautājumi, par kuriem es stāstu studentiem.

RL: Jā.

Kļava: Kas nes atmiņu? Tātad šī plūsma, šī plūsma vai prāts. Ļoti vienkārši, viss ir animācijas prāta plūsma. Un šis pikselis, kas ir aktīvs, nes to atmiņu. Šī plūsma vai tukšums, kas atceras to visu, un tāpēc tiem bērniem... es cenšos mācīties, protams. Mirst bērns, viņam ir, teiksim, divi mēneši. Tu viņu vari uztvert kā bioloģiski mazu bebīti, kurš neko nesaprot, kurš dzimst ar kroplībām, nelaimēm, ciešanām un tagad mirst. Bet, tikko tu kaut virtuāli pieļauj domu, ka šis bērns tiešām ir bijis nesen kaut kāds tur Anglijas skolotājs... vai skolotājs, kurš tagad ir bebītis. Tavs intelekts vienkārši nepieļauj, ka pēkšņi tagad Jānis ir Pēteris. Un tāpēc mūsu determinisms, tā mūsu ierobežotā redze, uztvere ir tik primitīva, nu, tik mietpilsoniska, ka mēs nespējam izvērsti to... Un viņš ir bijis arī Anna kādreiz. Un tāpēc profesors Īans Stīvensons, ko viņš saka par homoseksuālismu, ja tas cilvēks astoņas reizes bijis instalēts vīriešu programmatūrā un tagad viņš ir sieviete, viņam turpinās patikt sievietes, jo viņam patīk sievietes, jo viņš uzstāj, ka viņam... jo astoņas inkarnācijas... viņam turpina patikt sievietes. Viņš tagad pats ir sieviete, un viņam turpina patikt sievietes. Par to ir ļoti interesanti pētījumi.

Un tāpēc ir svarīgi, ka tu ar to mazo bebīti runā nevis kā ar bebīti, bet tā, kā ar pieaugušu informatīvu struktūru. Un kurš no vecākiem... Labi, lasa pasaciņas, mūziku tur spēlē, bet ir svarīgi, ka tu, ka tu būtībā komunicē ar apziņas sistēmu, kurai nav vecuma. Un tam bērnam tu centies stāstīt šīs lietas tikpat pieauguši, it kā viņš būtu akadēmiķis. Man nesen bija viens tāds gadījums, es viņam 15 minūtes pie auss čukstēju – tu tagad saproti. No malas tas varbūt izskatījās šiziski...

RL: Slimnīcā?

Kļava: Reanimācijā, jā, mirstošs bērns, jā. Viņam ir jādzird šīs lietas. Tas ir mūsu intelektuālais snobisms – nu, ko tur runāt ar beigtu...

RL: Un ko tu tam bērnam stāstīji?

Kļava: Ko es viņam stāstīju? To pašu, ko papum, to pašu, ko vienā pansionātā paralizētai astoņdesmitpiecgadīgai mammītei, entos gadus uz gultas, zilām acīm, sirmiem sapītiem baltiem matiņiem, tāda mīļa mammīte, baigi žēl. Es saku – mēs varam parunāt pa īstam? Viņa saka – es ļoti gaidīju šo sarunu. Es nezināju, kā, bet jūtu, kas tagad notiksies. Un tu viņai stāsti, vienkāršiem latviešu vārdiem, kā pasakā, tu stāsti, ka pietiek, tu vari iet prom. Tikai nenomirstiet, lūdzu, kā latvieši un kā ārsti.

RL: Nesapratu.

Kļava: Tikai, lūdzu, nenomirsti kā Tīrons.

RL: Kā kurš?

Kļava: Kā Tīrons.

RL: Kā es? Tas ir, es kā latvietis?

Kļava: Nē, es tev saku, nenomirsti kā šis vīrietis, kurš ar mani runā. Tāpēc nav lielāks lāsts kā tai brīdī būt par latvieti vai par krievu, vai par poli.

RL: Un kā viņa visu šito uztvēra?

Kļava: Nu, es viņai izstāstu, ļoti vienkārši. Pasvords ir gaisma. Gaisma ir centrālais jēdziens gan kvantu fizikā, gan nāves pētījumos, gan budisma un jogu studijās. Tātad gaisma. Pārējais šajā eksistencē ir sūds. Viss ir šīs gaismas pašanimācija, un tam pikselim jāatgriežas šai gaismas pikseļu sistēmā. Tā būtu tā iziešana no matricas vai atpestīšana...

RL: Pag, un to tu viņai visu stāsti?

Kļava: Es viņai vienkāršāk stāstu. Es to stāstu tā: tu iziesi ārā, tu redzēsi tuneli, kas ir tavs kanāls, pa kurieni... Un tu redzēsi gaismu. Šis ir tavas dzīves svarīgākais brīdis, un mēs visi, idioti, esam šeit uz zemes tāpēc, ka mēs neesam noorientējušies, ko šai brīdī darīt. Tāpēc mēs visi esam šeit atpakaļ, jo mums pietrūka jaudas, izpratnes. Pats svarīgākais ir redzējums. Kas redz, ko redz un ko ar to visu darīt. Un, ja šis brīdis nav saprotams, tad vienkārši notiek recirkulācija.

RL: Brīnišķīgi. Bet tā tu viņai nesaki.

Kļava: Jā, es saku – tu redzēsi gaismu. Tu redzēsi tur mammītes, onkuļus, tantes, nepalīdzi viņiem, neej pie viņiem, viņi tevi sauks.

RL: Jā.

Kļava: Tur būs latviešu pasaules, kristiešu pasaules, budistu pasaules, latgaļu, katoļu, baptistu pasaules. Ignorē to visu. Ej tur, kur nav nekā. Ej turp, kur ir milzīga svētlaime. Un tai brīdī tu redzēsi sevi un tu apzināsies sevi, ka tu esi šī vecā mammīte. Atmet. Atmet to. Un tie vārdi, kas ir tibetiešiem, ir, ka tu esi tīra apziņa, tev nav izskata, tev nav vecuma, tev nav īpašību, tev nav piederības. Tu esi, tu esi, un tev nav domu, jo tev nav prāta. Tu neesi prāts. Koncentrējies uz šito, un vēlreiz mēs noskaitām, un es saku – tagad, lūdzu, atkārto šos vārdus.

RL: Viņa atkārto?

Kļava: Jā. Astoņdesmit pieci gadi. Es saku – vēlreiz, un vēlreiz. Jo es tai brīdī nebūšu klāt. Un pēc trim dienām – fiu!, aizgāja. Un arī tam bērnam es stāstīju kaut ko līdzīgu. Ko stāsta lamas. Viņi, protams, stāsta izvērsti... Šitas bija bistro gadījums, ja tā var teikt.

RL: Es tikai gribēju precizēt. Tu viņai teici, lai viņa nenomirst kā latviete vai kā ārsts.

Kļava: Jā.

RL: Un man tu saki, lai es nenomirstu kā Tīrons. Bet kā kam tad man būtu jānomirst?

Kļava: Kā tīrai apziņai.

RL: Saki, kāpēc, iemidzinot cilvēku uz operāciju, viņam mēdz teikt: “Domā kaut ko labu!”?

Kļava: Tas ir baigi labais jautājums. (Smejas.) Un kā tu pats domā? Tu esi bijis operācijā?

RL: Jā. Es viņai tūlīt pat pajautāju – bet ko jūs saucat par labu...

Kļava: (Smejas.) Atradusi, kam pateikt!

RL: Viņa teica, lai es domāju, piemēram, par pavasari. Bet pavasaris man vairāk tāds drūms Purvītis...

Kļava: ...teicami, teicami...

RL: Bet tai brīdī gan es jau aizmigu.

Kļava: Tas ir ārprātīgi labs jautājums, ko tu uzdevi... Tie ārsti, tā sakot, īsti nezina, kāpēc viņi to saka, tā kā maziem bērniem – domā kaut ko labu. Ārsts nezina, vai tu atmodīsies, bet tā pēdējā doma ir šausmīgi svarīga.

RL: Aha.

Kļava: Un šī garīgā konstrukcija kaut kā ir iezagusies Rietumu pasaulē, tādēļ ārsti vienkārši nodrošina savu garīgo alibi – ja nu tevi atmodināt neizdodas. Bet tas ķermenis jau nav vainīgs, ka tev prātā ir problēmas, un tu izej no tā ķermeņa ar to pašu miskasti galvā, kas tev ir. Un jautājums ir, ko ar to darīt. Tu esi iesprūdis šajā zemes starpstāvoklī un tur tagad māžojies.

RL: Pēter, vai tu vari, liekot roku uz sirds, teikt, ka pēc šiem 27 meklējumu gadiem tu vairs nebaidies no nāves?

Kļava: Nē. Mīļais brāli, redzi, no nāves baidās visi. Jautājums ir, vai mēs baidāmies nāves brīdī... Atceries, tā filma, kur Vitnija Hjūstone jautā miesassargam, vai viņš baidās no nāves. Nē, viņš saka, es tikai baidos nebūt īstajā vietā. Nevis bailes no nāves, bet uztraukums, vai tu varēsi noorientēties un pielietot to informatīvo struktūru, ko tu jau zini, vai tev sanāks to pielietot praktiski. Tu, tā teikt, zini, kā mašīna ir jāvada, bet tu nekad neesi viņu vadījis.

RL: Vai tu jau esi runājis ar kādu reanimatologu, lai tevi...

Kļava: Jā, zini, mums ir viens ārsts, ārkārtīgi progresīvs puika... Un vēl daži citi – nu, es esmu viņus mazliet inficējis ar šo domāšanu tādā gudrā virzienā – nu, ko darīt ar mums, ar tiem ķermeņiem, kad vajag cīnīties un kad nevajag. Ir ļoti grūti uzrakstīt testamentu, uzrakstīt, lai mani, teiksim, neaiztiek...

RL: Paga, tu esi to uzrakstījis?

Kļava: Nē, nē, es neesmu vēl to sakārtojis. Esmu teicis gan mātei, gan sievai – kas jādara ar to uzvalku, kurā dienā.

RL: Rupji sakot, par uzvalku tu sauc savu miesu.

Kļava: Piemēram, tajā Tibetas klosterī bija arī viens mans labs draugs, un viņam tieši Rīgā tajā laikā nomira draugs. Un viņš samaksāja naudiņu, lai tie puiši uztaisa phovu. Tātad viņi tur Tibetas klosterī mēģina trīs dienas uzinstalēties uz viņa frekvences un palīdzēt viņa apziņai pāriet, apiet zemāko frekvenču līmeni, atinstalēties augšā. Un tas ir tas grūtākais: tanī brīdī, kad tu ieraugi to gaismu, tur ir trīs bardo līmeņi, bet mēs viņus neatpazīstam, jo mēs nobīstamies, ka zaudējam sevi, baidāmies izšķīst kā tā sāls lellīte.

Jā, un te ir svarīgi, ka tieši mūsu reliģiozi filozofiskais ietērps ir gļuks, artefakts, tas, kas nepieļauj atiet unificētajā pirmatnējā patības līmenī. Latvieši aiziet pie latviešiem, krievi – pie krieviem, ebreji – pie ebrejiem, budisti, kristieši... un paliek kaut kādos apakšas folderos, kas arī nav nemaz tik slikti, taču turpināsies šis samsāras dzimšanas–nāves loks. Varbūt tas ir vajadzīgs. Varbūt man... Man liekas, priekš kam dzimt, priekš kam... Kas tevi var apmierināt šajā muļķa pasaulē mīļajā? Kādēļ tu gribi piedzimt? Bet tajā brīdī, nāves brīdī, neviens nevar atinstalēties no gaismas stariem un pērkona dārdiem, kad izlādējas tava paša enerģija.

Un tāpēc, es domāju, pats nopietnākais jautājums ir – un tas jautājums ir baigi vienkāršs. To es tev tagad saku, tie nav lamas vārdi. Tu esi pilnīgi dievišķs, bet vispār tu esi sūds, un tu esi vienlaicīgi gan dievišķs, gan sūds. Un pats tu nevari neko. Un neviens lama, neviens jogs neko pats nav izdarījis, ja nav bijusi šī, šī neintelektuālā transcendentālā, teiksim tā, modifikācija – žēlsirdība. Un tu vari būt ļoti daudz grēkojis, bet, ja tu esi labs, tev viss tiks piedots, jo neviena vainīgā nav. Budismā, kristietībā baida ar visādām ellēm, bet elle – tas jau ir tikai paša prāta regurgitācija, paša prāta iesaldēta apskate, kurā tu pats baudi savu saturu. Tāpēc galvenais, ko esmu sapratis, studējot visas pasaules reliģijas, filozofijas un nemirstīgos, galvenais ir tas pēdējais brīdis. Tas pēdējais brīdis spēj nodzēst visu. Nu, sev un visiem novēlu to brīdi, ko piedzīvoja Barnaba blakus Jēzum Kristum krustā. “Tu tiešām tici Dievam?” – “Nu, jā.” – “Tad tev visi grēki piedoti.” Un Jēzus Barnabam pie krusta uztaisīja phovu, nodzēsa, delete visu un izrāva viņa dzīvības atomreaktoru jeb dvēseli, jeb prūšu, jeb tiglē vai vienalga, kā to sauc, un pārnesa viņu tīrajā gaismā. Tā ir skolotāja žēlsirdība. Tāpēc vajag censties, cik nu mēs, cilvēki, varam, taču šādos brīžos būtu vēlams atmest savu iedomību un savu zināšanu apjomu, bet tiešām baigi svarīgi ir dabūt to pēdējo domu par skolotāju. Skolotāj, apžēlojies.