Svētnīca

Oktobra vakarā es ielidoju Urfā, pilsētā, kuru Turcijas musulmaņi uzskata par to pašu kaldeju Ūru, pravieša Ābrahāma dzimšanas vietu. Mana viesnīca nepārprotami bija paredzēta svētceļotājiem. Kādas durvis no vestibila taisnā ceļā veda uz tvaika pirti, kas bija domāta tikai vīriešiem. Sieviešu pirts viesnīcā vispār nebija. Manā istabā zīme virs bezalkoholiskā minibāra norādīja pareizo virzienu, kurā jāvēršas ar lūgšanām. Tieši aiz loga Lasvegasas stila neona uzraksts ar pusmetru augstiem burtiem vēstīja: LAIPNI LŪDZAM PRAVIEŠU PILSĒTĀ.

Urfa atrodas Anatolijas dienvidaustrumos, aptuveni 50 kilometrus uz ziemeļiem no Sīrijas robežas. Ik gadu šeit ierodas desmitiem tūkstošu cilvēku, lai apmeklētu alu, kurā, iespējams, dzimis Ābrahāms, un zivju dīķi, kas ierīkots sārta vietā, kur pravieti gandrīz sadedzinājis Nimrods; pēdējā brīdī Dievs pārvērtis uguni par ūdeni un ogles – par zivīm. Cita vietējā leģenda vēsta, ka Dievs uzsūtījis Nimrodam par mocību lielu odu mākoni; ods ielīdis viņam degunā un sācis grauzt smadzenes. Nimrods tad pavēlējis saviem vīriem dauzīt viņam pa galvu ar koka āmuriem un kliedzis: “Vur ha, vur ha!” (“Sit mani, sit mani!”) Tā pilsēta ieguvusi savu vārdu – Urfa. Tai ir arī grieķiskais nosaukums – Edesa; ar šādu vārdu tā atzīta par svētvietu Austrumu ortodoksālās baznīcas tradīcijās kā pilsēta, kurā varētu būt radusies pati pirmā ikona – lakatiņš, kurā Jēzus noslaucījis seju, atstājot uz auduma savu vaibstu nospiedumu. (Svētais lakatiņš, pazīstams kā Edesas audekls, bijis Kristus dāvana valdniekam Abgaram V, kurš cietis no spitālības.) 1984. gadā Urfa tika oficiāli pārdēvēta par Šanliurfu (“brīnišķo Urfu”), godinot pilsētas varonīgo pretošanos Sabiedroto spēkiem Turcijas Neatkarības kara laikā. Cilvēki to vēl joprojām sauc vienkārši par Urfu. Pie pilsētas svētvietām pieder arī ala, kurā sēdējis Ījabs, kad viņu mocījuši augoņi.

Arī es šeit biju ieradusies tādā kā svētceļojumā. Gribēju apmeklēt vietu, kas par kādiem astoņiem gadu tūkstošiem vecāka nekā Ābrahāms, Ījabs un monoteisms, – plašu Stounhendžai līdzīgu megalītu apļu kompleksu Urfas tuvumā. Tūkstošiem gadu šis agrīnā neolīta veidojums gulējis aprakts zem neskaitāmiem aizvēsturisko atkritumu slāņiem, izskatoties pēc pavisam parasta uzkalna. Tā turciskais nosaukums ir Gebeklitepe (Göbekli Tepe) – “lielvēdera kalns” jeb “resnais kalns”.

Gebeklitepe pārsteidz ar veselu virkni mulsinošu īpatnību. Tiek lēsts, ka tai varētu būt ap 11 000 gadu – par sešarpus tūkstošiem vairāk nekā Gīzas piramīdai, par piecarpus tūkstošiem vairāk nekā senākajiem zināmajiem ķīļraksta paraugiem un par tūkstoš gadiem vairāk nekā Jērikas mūrim, kas līdz šim tika uzskatīts par pasaules senāko monumentālo celtni. Kompleksā ietilpst vairāk nekā sešdesmit daudzas tonnas smagu T formas kaļķakmens stabu; tie izrotāti ar dažādu bīstamu zvēru bareljefiem. Tie nav rāmie un uz zoba liekamie bizoni un brieži, kas redzami paleolīta alu zīmējumos; Gebeklitepes akmens stabi rotāti ar draudīgiem lauvu, lapsu, mežakuiļu, maitu liju, skorpionu, zirnekļu un čūsku apveidiem. Arheoloģiskie izrakumi nav uzrādījuši nekādas pazīmes, ka šeit kādreiz dzīvojuši cilvēki – nav atrastas ne atkritumu bedres, ne ūdens avoti, ne ēkas, pavardi vai jumti, ne kultūraugu vai dzīvnieku paliekas. Šī iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka Gebeklitepi uzcēluši mednieki vācēji, kuri to izmantojuši par svētvietu. Salīdzinājumi ar līdzīgos izrakumos atrastajiem objektiem liek domāt, ka šajā vietā pulcējušās dažādas cilvēku grupas, kas dažos gadījumos šurp nākušas pat no 100 kilometru liela attāluma. Mīklainā kārtā šķiet, ka aptuveni 8200. g. p.m.ē., tas ir, apmēram 1300 gadus pēc uzcelšanas, kolonnas tikušas apraktas – tīšām un visas vienlaicīgi.

Mednieku vācēju celta reliģiska monumenta ideja ir pretrunā ar lielāko daļu no tā, kas mums bijis zināms par reliģiskām celtnēm un medniekiem vācējiem. Pieņemts uzskatīt, ka medniekiem vācējiem nav bijušas pazīstamas ne sarežģītas simboliskas sistēmas, ne sociālā hierarhija un darba dalīšana – trīs lietas, kas laikam gan būtu nepieciešamas, pirms cilvēki ķeras pie 9 hektārus liela megalītu tempļa celtniecības. Līdz šim tika apgalvots arī, ka strukturētas reliģijas izveidojušās tikai vēlāk, kad lauksaimniecība jau bija radījusi hierarhiskas sociālās attiecības, kuru izskaidrošanai un nostiprināšanai būtu nepieciešams kosmisks radīšanas mīts, un piedāvājusi šablonu varas un pakļautības attiecībām dievu un mirstīgo starpā. Gebeklitepes atradumi liek domāt, ka mēs notikumu gaitu esam apgriezuši kājām gaisā – ka tieši nepieciešamība uzbūvēt šādu svētvietu piespiedusi medniekus vācējus organizēties darbam, ilgstoši uzkavēties vienā vietā, nodrošināt stabilus pārtikas krājumus un, visbeidzot, izgudrot lauksaimniecību.

Gebeklitepē mani ieveda drukns un kašķīgs taksometra vadītājs, viesnīcas reģistratūras darbinieka draugs. Mēs izbraucām no pilsētas pa milzīgu apvedceļu. Šajā pekles lokā automašīnas brauca iekšā un ārā visos iespējamos virzienos, mainot joslas un apdzenot, bet ne reizi neizmantojot pagrieziena gaismas un nemainot ātrumu. Man radās iespaids, ka situācijā, kad vadītājs no kādas citas pilsētas palielinātu vai samazinātu braukšanas ātrumu, urfietis vienkārši uztaurē. Signalizēšana šeit kļuvusi par tādu kā simbolisku rituālu, aizstājot funkciju, ko fiziskās realitātes pasaulē savulaik pildījis bremzes pedālis.

Pēc zināma laika apvedceļš mūs izspļāva uz lauku šosejas, kas veda uz Mardinu, pasaules garākā cilvēka – ar hipofīzes gigantismu slima divarpus metrus gara zemnieka – mājvietu. Mēs pabraucām garām daudziem šaujamieroču un lauksaimniecības mehānismu tirgotājiem; abu nozaru popularitāte uzvedināja uz domām par pirmatnēju svārstīšanos starp medībām un zemkopību. Izbraukuši uz zemes ceļa, kas vairāku kilometru garumā līkumoja starp kalniem, mēs nonācām putekļainā klajumā, kur līdzās informācijas plāksnei bija apstājušies pāris miniveni. Divi piesieti kamieļi ar miegainām, pašapmierinātām sejas izteiksmēm laiski vērās tālumā.

Pagājusi garām kamieļiem un uzkāpusi pakalna nogāzē, es ieraudzīju pulciņu studentu, kuri, satupuši uz laukakmeņiem, līkņāja pār bungām līdzīgu sietu; tas, pilns ar zemi, bija ar trošu palīdzību iekārts paštaisītā koka trijkājī. Jaunie ļaudis izskatījās tā, it kā patlaban pūlētos izgudrot uguni. Pajautāju, ko viņi dara. Jauns briļļains apaļvaidzis ar platmali galvā pacēla skatienu un veltīja man skopu smaidu, kas lika saprast, ka saruna ar to pašu arī būs galā. “Sijājam zemi,” viņš atbildēja un, izspiedis vēl stingāku smaidiņu, pagrieza muguru.

Es uzkāpu kalnā un tuvojos vientulīgajam zīdkokam, kas auga tā galā. Zaros plivinājās skrandainas auduma stērbeles, liecinot, ka vietējie zemnieki to izmanto par savu “vēlmju koku”. Kļuva redzami akmens stabi – svešādi un negaidīti kā citplanētiešu apmetne. Viens pakalna sāns bija gandrīz pilnīgi izrakts, atsedzot četrus akmens apļus; katru no tiem veidoja aptuveni ducis akmens stabu, bet vidū slējās divi, kas bija augstāki par pārējiem. Dažiem no šiem megalītiem bija pārsteidzoši nedroši pamati; tie turējās stāvus vienīgi pateicoties koka balstiem. Arheologi spriež, ka vājie pamati, iespējams, pildījuši kādu akustisku uzdevumu – varbūt stabiem vajadzēja vējā dūkt.

Gadsimtu gaitā akmens stabi tikuši periodiski aprakti, uz tiem vai turpat līdzās uzcelti jauni. Tā nu apļi pakalnā tagad izkārtoti vairākos līmeņos; tos savieno dažādas koka sastatnes, kāpnītes un laipas. Jenss Notrofs, aspirantūras students, ar kuru es biju saskaņojusi savu apmeklējumu, sarīkoja man īstu ekskursiju. Ainava atstāja visnotaļ destabilizējošu iespaidu. Lai kur es skatītos, visur rēgojās kas tāds, kam vispār nevajadzētu pastāvēt. Teiksim, medniekiem vācējiem vispār nebūtu jādarina cilvēku tēli, kas lielāki par dabisko augumu, – tas ir pretrunā ar animisma nehierarhisko pasaules uzskatu. Un tomēr, kā aizrādīja Notrofs, stabi gandrīz nepārprotami ir tieši cilvēkveidīgas figūras ar gariem, izstieptiem ķermeņiem un lielām, ovālām galvām. Dažiem ir kopā saliktas rokas vai gurnauti no lapsu astēm. Viens izrotāts ar vērša galvas kaklarotu. Ja stabi attēlo konkrētas personas, tad vērša galva varētu būt zināms identifikācijas veids – vārds, tāds kā Sēdošais Bullis.

Atšķirībā no vēlīnā akmens laikmeta alu zīmējumiem Gebeklitepes bareljefi nesniedz nekādu priekšstatu par ikdienas dzīves norisēm; tajos nav atainoti medību skati un redzams visai nedaudz tauru, gazeļu un briežu, kas bija galvenais mednieku vācēju pārtikas avots. Tāpēc tie tiek uzskatīti par simbolisku vēstījumu, ko mēs neprotam izlasīt. Šie dzīvnieki varētu būt mītiski radījumi, simboliski upuri, cilšu dzimtu simboli, mnemoniski līdzekļi vai varbūt totēmiski putnubiedēkļi, kas sargā akmens stabus no ļauniem spēkiem. To vidū ir nelielas ceļasomas izmēra skorpions un šakālim līdzīgs radījums ar atkailinātām ribām. Uz viena no stabiem bariņš smagnēju bezacainu “pīļu” lidinās virs ārkārtīgi pārliecinoši attēlota kuiļa ar uzbudinātu dzimumlocekli. Citā bareljefā redzamas pavisam vienkāršas lapsas kontūras, gluži kā ar krītu apvilkts slepkavības upura siluets nozieguma vietā; arī lapsai skaidri iezīmēti dzimumorgāni. Visi līdz šim uzietajos Gebeklitepes bareljefos attēlotie dzīvnieki ļoti nepārprotami ir tēviņi – ja neskaita vienu lapsu, kurai dzimumlocekļa vietā no vēdera rēgojas vairākas čūskas. Attēlā, kas, šķiet, izraisījis viskarstākās debates, redzama maitu lija, kas uz viena spārna nes kādu apaļu objektu. Putnam zem kājām bezgalvains vīrieša torss demonstrē kārtējo uzbudināto peni. Uz informācijas plāksnes, kas novietota netālu no maitu lijas, angļu un vācu tekstos erekcija gan ir pieminēta, bet turciski par to nav rakstīts ne vārda. Man labpatīk domāt, ka esmu gluži acīga situācijās, kad nepieciešams saskatīt bezgalvainus vīriešu torsus ar uzbudinātiem dzimumlocekļiem, bet šo gan bez palīdzības laikam nevarētu, manām acīm tas vairāk atgādināja patvāri.

Cik var spriest, attēli nav tapuši kādā vienotā stilā un pat ne ar vienādu zīmēšanas prasmi. Daži ir stilizēti un ģeometriski, citi pārsteidz ar savu līdzību dzīvei. “Reālistiski attēli viņiem noteikti bijuši pa spēkam,” sacīja Notrofs, “kad viņi pievēršas stilizācijai, tā ir apzināta izvēle.” Viņš man pastāstīja par kādu vīrieša statuju, kas varētu būt 11 000 gadu veca, – tā ir senākā mums zināmā dabiska izmēra cilvēka statuja. Urfas vīrs, kuru atrada 90. gados, tagad mājo Šanliurfas muzejā stikla vitrīnā; es viņu tur apciemoju vēl tajā pašā pēcpusdienā. Tā ir no bāla kaļķakmens izcirsta figūra bez mutes, ar dziļi dobumos iegrimušām obsidiāna acīm; Urfas vīra rokas satvērušas dzimumorgānus. Man viņš atgādināja izdēdējušu sniegavīru.

Turpmākās dienas es pavadīju izrakumos. Jau pēc dažiem braucieniem reģistratūras darbinieka īgnais draugs kļuva mazliet runīgāks. Mēs parunājām par Urfas satiksmi. Kad aizrādīju, ka šeit vēl neesmu redzējusi pie stūres sēžam sievieti, mans taksists pārliecināti apgalvoja, ka sieviešu kārtas autovadītāju skaits pēdējos gados esot “pieaudzis vismaz par septiņdesmit procentiem”. Kādā citā dienā, kad bijām atkal ieradušies Gebeklitepē, viņš piedāvājās izrakstīt kvīti par divreiz lielāku braukšanas maksu, lai es varētu piemānīt savus darba devējus.

Darbs šeit ik rītu sākās pulksten sešos trīsdesmit, kad debesīs vēl rotājās sārta gaisma un gaiss bija vēl gluži dzestrs. Izrakumu vietā pastāvīgi uzturējās četrdesmit kurdu strādnieku, divdesmit vācu un turku arheoloģijas studentu un Turcijas Kultūras un tūrisma ministrijas norīkotais Izmiras Arheoloģijas muzeja pārstāvis, kura pienākums bija sekot darba gaitai un gādāt, lai drupas būtu pieejamas tiem pārsimt tūristiem, kuri ik dienas ierodas Gebeklitepē. Daudzus apmeklētājus saniknojis fakts, ka viņus nav ielaiduši tranšejās, kur stabus varētu aplūkot tuvāk, tāpēc strādnieki patlaban būvēja īpašu dēļu laipu tūristu vajadzībām.

Bija sākti izrakumi jaunā tranšejā, otrpus zemas kaļķakmens klints kores. Zemes gabalu uzraka pakāpeniski, pa nelieliem laukumiņiem, kuru dziļums svārstījās no metra līdz diviem metriem. No augšas raugoties, tie atgādināja leļļu namiņa istabas. Vienā laukumiņā studenti mērīja aprakšanas laikā izveidojušos zemes slāņu biezumu; kādā citā trīs strādnieki, aptinuši ap galvu violetus lakatus, kopīgiem spēkiem mēģināja iedabūt ķerrā lielu laukakmeni. Vienā no centrālajiem laukumiņiem bija atsegts gluži nesen uziets akmens stabs ar vissmalkāk izstrādāto bareljefu no visiem līdz šim zināmajiem; tajā cieši līdzās un kārtīgi kā sardīnes kārbā rindojās čūskas un dzērves ar gariem, izliektiem kakliem.

Strādnieki, kas raka tranšejas, jau bija iemācījušies atlikt malā objektus ar potenciālu arheoloģisku vērtību. Kādudien viņi uzgāja apmēram paplātes izmēra neregulāras formas akmeni, kura virsmu klāja nelieli puslodes veida caurumi. “Mēs pieņemam, ka tas bijis kulta objekts,” man teica viens no aspirantiem. “Tā mēs sakām vienmēr, kad nezinām, kādam nolūkam kaut kas bijis domāts. Protams, var jau būt, ka tas nemaz nav kulta priekšmets. Varbūt viņi rīkojuši sacensības, lai noskaidrotu, kurš īsā laikā spēj izdobt visvairāk caurumu. Taču tajos laikos lietas vēl netika šķirotas sakrālās un laicīgās. Šāds dalījums radies daudz jaunākos laikos.”

Kopumā studentus bija diezgan grūti iesaistīt sarunā, vienalga, par neolīta cilvēku vai arheoloģiju. Turpretī kurdu strādniekiem parunāt patika. Viendien kāds no viņiem sāka šķirstīt manu līdzpaņemto monogrāfiju par Gebeklitepes atradumiem. Viņi aizrāvās un ņēmās atcerēties, kādā secībā attēlos redzamie bareljefi tikuši atrasti un kurš no viņiem bijis klāt, bet kurš ne. Visi sirsnīgi izsmējās par vienu no savējiem, kurš bija nofotografēts ar garu melnu bārdu. Viņš jau sen esot to nodzinis, un visi bija vienisprātis, ka bez tās noteikti izskatoties daudz labāk.

Strādnieki pārstāvēja dažādas paaudzes – no ūsainiem vectētiņiem platās biksēs ar neiztrūkstošu cigareti mutes kaktiņā līdz džinsotiem jaunekļiem ar krāšņiem matiem. Es uzzināju, ka viņu ciemu sauc Erendžika. Daži to vēl sauca vecajā vārdā, par Karaharabi, kas nozīmē “melnās drupas”. Neviens gan nezināja, kur tādas melnās drupas īsti atrodas. Vīri man pastāstīja par briesmām, kādas ik dienu draud šajā darbā, tajā skaitā par čūskām, kas var pēkšņi uzbrukt no akmeņu spraugām. Kādu strādnieku bija sadzēlis skorpions; nācās iesēdināt viņu taksometrā un nosūtīt uz slimnīcu. Viņa draugi man teica, ka skorpiona dzēlieni esot ļoti sāpīgi, bet no tiem nemirstot. Čūskas gan esot pavisam cita lieta. Reiz studenti atraduši indīgu čūsku, bet tā jau bijusi beigta. Kāds to ielicis somā un aiznesis.

Es jautāju strādniekiem, kāda ir sajūta, izrokot desmit tūkstoš gadus vecus bareljefus ar briesmīgu dzīvnieku attēliem.

“Patiesībā tas ir ļoti skaisti,” viens no viņiem atbildēja. “Tiešām skaisti. Kad atrodi akmens stabu un redzams vēl tikai pats gals, tu vispirms sev jautā: kādi dzīvnieki uz tā būs attēloti? Un tad tu roc un roc, lēni, pa mazam gabaliņam, jo saproti, ka rokot tu vari stabu sabojāt. Lēni, tas vienmēr jādara ļoti lēni. Bet reizēm grūti savaldīties, un tu domā: labāk ātri, ātri paskatīsimies, kas tur ir.” Viņš brīdi klusēja. “Reizēm mēs prātojam, kā būtu, ja kāds no tā laika cilvēkiem pieceltos sēdus un mūs uzrunātu – ko viņš mums teiktu? Kādā valodā viņš runātu? Kas viņš tāds būtu? Vai augumā viņš būtu garāks vai īsāks par mums?”

“Tas pamata akmens – tas uz šejieni atgādāts ar cilvēka spēku,” ieteicās kāds cits. “Tāpēc mēs bieži prātojam, vai cilvēki, kas to šurp atnesa, bijuši daudz stiprāki nekā mēs. Mums liekas, ka cilvēki tajos laikos bijuši kādus divus vai trīs metrus gari, bet mūsu augums ir tikai metrs sešdesmit vai metrs septiņdesmit. Protams, mēs par to neko nezinām. Mēs jau tikai savā nodabā iztēlojamies.”

Patiesībā jau neviens tiešām nezina, kā neolīta cilvēks ticis galā ar šiem akmens stabiem. Halles universitātes arhitekte Klaudija Beigere uzsākusi eksperimentu kādās Bavārijas kaļķakmens raktuvēs, lai noskaidrotu, vai viņai un desmit viņas studentiem izdosies uzcelt septiņus metrus augstu Gebeklitepes stila stabu, akmens skaldīšanai izmantojot tikai uguni un bazalta “veserus” bez kātiem. Pirmie rezultāti ļauj domāt, ka uzdevumu iespējams paveikt desmit nedēļās, nodarbinot vai nu 44 arheoloģijas studentus, vai 22 neolīta cilvēkus.Gebeklitepes izpēte sākās 1963. gadā, un to aizsāka arheologs Pīters Benedikts no Čikāgas universitātes; viņš šo vietu aprakstīja kā “noapaļotu sarkanas zemes pauguru kompleksu”; uz diviem no tiem ierīkotas “nelielas kapsētas”, kuras varētu būt saglabājušās no Bizantijas impērijas laikiem. Iespējams, ka Benedikts, kurš nespēja iztēloties, ka neolīta cilvēks būtu spējīgs radīt milzu uzbērumus vai akmens monumentus, bija uzgājis kādu kaļķakmens fragmentu ar gravējuma pēdām un noturējis to par viduslaiku kapakmeni. Nekas no viņa aprakstā minētā neiedvesa nepārvaramu vēlēšanos mesties uz Gebeklitepi un sākt izrakumus.

Tā nu drupas turpināja dusēt zem zemes kārtas, līdz ieradās cilvēks, kurš beidzot saprata, kas te atrodas. 1994. gadā Gebeklitepi apmeklēja Heidelbergas universitātes arheologs Klauss Šmits; viņam uzreiz kļuva skaidrs, ka Benedikta apraksts ir nepareizs. Šmits saprata, ka “pauguri” ir cilvēka veidoti uzbērumi un ka krama šķembas, kas kraukšķ zem kājām, ir neolīta cilvēku roku darbs. Iepriekšējos desmit gadus Šmits bija nostrādājis Nevali Čori, netālā apmetnē, kas saglabājusies no 9. gadu tūkstoša p.m.ē. un ietver gan mājvietu paliekas, gan svētvietu ar T formas akmens stabiem. Nevali Čori tika atklāta 1979. gadā; zinātne to zaudēja 1992. gadā, kad pēc Ataturka dambja uzcelšanas izrakumi nonāca Ataturka ezera dibenā. Šis pavērsiens piespieda Šmitu uzsākt jaunu akmens laikmeta izrakumu meklējumus. Gebeklitepē viņš ieraudzīja krama šķembas, kas bija ārkārtīgi līdzīgas Nevali Čori redzētajām. Kad Šmits pamanīja gabalu no T formas staba, viņš pazina arī to. “Tikko uzmetis šai vietai acis, es sapratu, ka man ir tikai divas iespējas,” viņš izteicies. “Vai nu braukt projām un nevienam neko neteikt, vai arī pavadīt atlikušo mūžu, strādājot šeit.” Viņš devās taisnā ceļā uz Urfu un nopirka tur māju.

Tas ir 19. gadsimta ēku komplekss, kura centrā ir pagalms, bet tā vidū – ar flīzēm izlikts baseins. Šmits te dzīvo kopā ar savu sievu Čidamu, arī arheoloģi, ar kuru viņš iepazinās Urfā, kad viņa strādāja citos izrakumos. Šmits, tagad – Vācijas Arheoloģijas institūta darbinieks, saka, ka nevarot atcerēties laiku, kad nebūtu vēlējies kļūt par arheologu. Skolas gados Bavārijā viņš mācījies par grieķiem un romiešiem un bijis pārliecināts, ka, izaudzis liels, pievērsīsies tieši šīm kultūrām. Tad viņš padzirdējis par paleolīta alu zīmējumiem un apņēmies arī Bavārijā atrast alu ar tikpat seniem un ievērojamiem zīmējumiem kā Francijā. Viņš atradis daudzas alas, bet neviena zīmējuma. Pateicoties savai interesei par alām, Šmits pievērsās ne tikai arheoloģijas, bet arī ģeoloģijas studijām un tieši tāpēc jau no pirmā acu uzmetiena saprata, ka Gebeklitepe ir cilvēka roku darbs, nevis dabas veidojums.

Tagad Šmits rītus pavada Gebeklitepē, bet Čidama strādā mājās. Pēcpusdienā Šmits ar studentiem, bruņojušies ar vairākiem lieliem neolīta laika atlūzu maisiem, atgriežas Urfā, lai ieturētu vēlas pusdienas (Šmitiem ir brīnišķīga turku virēja), un pārējo dienas daļu pavada turpat mājās, pagalmā šķirojot tās dienas atradumus, kas tiek sadalīti pa dažādiem spaiņiem un taisnstūra formas sietiem. Šmita komandas arheozoologs Joriss Peterss man parādīja dažādus izrakumos atrastus dzīvnieku kaulus, kas piederējuši leopardiem, gazelēm, savvaļas liellopiem, mežacūkām, savvaļas aitām, staltbriežiem, Mezopotāmijas dambriežiem, lapsām, irbēm, dzērvēm un maitu lijām. “Viņi vēl lietoja uzturā gaļēdājus,” Peterss sacīja par Gebeklitepes medniekiem vācējiem, norādot uz griezuma pēdām uz lapsu kauliem. Iespējams, ka viņi ēduši arī maitu lijas. Viņš parādīja man taura lāpstiņu; tauri ir mūsdienās izmiruši mājas liellopu priekšteči, kuri svēra līdz pat tonnai. Taurus parasti ēda neolīta dzīrēs, kādas, šķiet, tikušas rīkotas arī Gebeklitepē. “Viņi rīkoja grandiozas dzīres,” saka Šmits. Viņš uzskata, ka tajās, iespējams, dzerts alus, pat lietotas “kaut kādas narkotikas”.

Tā bija vēlīnā neolīta dzīves stadija, kad bija jau iestājies zināms pagrimums. Šmits apraksta Gebeklitepes cilvēkus kā “pašu panākumu upurus”. Viņu dzīvesveids izrādījās tik veiksmīgs, ka atrada taustāmu izpausmi gigantiskas akmens celtnes veidolā – tā laikmeta garīgā pasaules uzskata iemiesojumā. Pats celtniecības process šo pasaules uzskatu mainīja, padarot akmens monumentu nevajadzīgu. Šmits ir pārliecināts, ka tieši tāpēc Gebeklitepe pamesta: “Viņiem tā vairs nebija vajadzīga. Tagad viņi bija zemkopji, un viņiem bija vajadzīgas jaunas reliģisko uzskatu izpausmes.”

Šmits nesaskata nekādu kontinuitāti starp neolīta mednieku vācēju dzīvesveidu un jebkuru no turpmākajām kultūrām. Es ievaicājos par kāda indiešu astronoma piedāvāto Gebeklitepes ikonogrāfijas interpretāciju – viņš šos tēlus skaidro, atsaucoties uz Vēdām, kuras, protams, pieder jau bronzas laikmetam. Vai varētu būt, ka bareljefs ar maitu liju, bezgalvaino cilvēku un apaļo objektu attēlo mītisko putnu Garudu, kas nes sauli pāri debess jumam? “Es šādu iespēju neizslēgtu, taču tā ir ļoti, ļoti niecīga,” sacīja Šmits. Viņš domā, ka šī aina drīzāk varētu ilustrēt izteikti neolīta laikmetam raksturīgu mītu, kurā maitu lijas aiznes mirušo cilvēku galvas. “Pat pēc tūkstoš gadiem no šīs pasaules nekas vairs nav palicis pāri,” viņš teica. “Kāpēc lai kaut kas būtu saglabājies pēc sešiem tūkstošiem gadu?”

Neparasta doma – Gebeklitepes cilvēki netika noslaucīti no zemes virsas kā citas zudušās civilizācijas. Viņi vienkārši savāca savas mantiņas un pārcēlās uz kādu citu vietu – kļuva par citiem cilvēkiem. Gandrīz kā liecinieku aizsardzības programmā. Savā ziņā var teikt, ka viņi vēl joprojām ir ap mums. Droši vien daudzi no mums ir cēlušies tieši no viņiem. Jo vairāk es domāju par bezgalvaino vīru, jo skaidrāk sajutu, ka mēs ar viņu esam radinieki. Mana tēva ģimene nāk no Adanas; tas ir dažu stundu brauciena attālumā no Urfas.Terminu “neolīta revolūcija” 20. gados radīja arheologs Gordons Čailds, lai aprakstītu pāreju no medīšanas un vākšanas – tas bija galvenais eksistences veids pēdējos divsimt tūkstoš gadus līdz beidzamajam ledus laikmetam – uz lopkopību un zemkopību. Čailds šo pāreju skaidro ar klimata maiņu – apstākļiem, kas lika iznīkt leknajiem mežiem un līdzenumiem; cilvēki un dzīvnieki sapulcējās pēdējās palikušajās oāzēs, bet šāda tuvība noveda pie lopu piejaucēšanas, vietsēdības un zemkopības. Čailds, būdams vīlies staļinists, izdarīja pašnāvību 1957. gadā, drīz pēc notikumiem Ungārijā un laikā, kad radioaktīvā oglekļa datēšanas metode sarīkoja apvērsumu visā arheoloģijas zinātnē. Tomēr daudzas no viņa idejām izdzīvojušas vēl līdz mūsu dienām. Līdz nesenai pagātnei arheologi turpināja izskaidrot “neolīta revolūciju” ar dažādu klimatisku un demogrāfisku faktoru savienojumu. Būtisks izņēmums bija nelaiķis Žaks Kovēns, kurš 70. gados izvirzīja tēzi, ka agrīnā reliģija – vērša un auglības dievietes kults – radījusi uz auglību orientētu pasaules uzskatu, kas ar laiku izraisījis pāreju uz zemkopību.

Šmits uzskata, ka Gebeklitepe pierādījusi Kovēna uzskatu pareizību – ne gluži attiecībā uz auglības dievieti (neskaitāmie uzbudinātie dzimumlocekļi, šķiet, ir pretrunā ar šo pieņēmumu), bet attiecībā uz ideoloģisko pamudinājumu gan. Viņš ir pārliecināts, ka pāreja no animisma uz centralizētu reliģiju un no egalitārisma uz hierarhisku sabiedrību bijusi nevis ekonomisko pārmaiņu sekas, bet gan to cēlonis. Atšķirībā no Kovēna viņš savu teoriju pamato ne tik daudz ar Gebeklitepes konkrēto simbolisko saturu (tas mums vēl joprojām paliek neskaidrs), bet gan ar pašu tās eksistences faktu. Neatkarīgi no tā, kam bija paredzēti akmens stabi, to radīšana prasīja daudzas jo daudzas cilvēkstundas. Strādniekiem bija nepieciešami droši pārtikas krājumi, un šajā apvidū bija bagātīgi sastopami gan tauri, gan viengrauda kvieši, vieni no mūsdienu kultivēto kviešu priekštečiem. Lai uzceltu Gebeklitepi, būtu nepieciešama arī zināma darba dalīšana pārraugu, tehniķu un strādnieku starpā; tas ir vēl viens sociāls pavērsiens, kas būtu varējis izraisīt pāreju uz zemkopību (nevis izrietēt no tās).

Vēl kāds pārsteidzošs fakts saistībā ar “neolīta revolūciju”: ir pamats domāt, ka pievēršanās lauksaimniecībai izraisījusi krasu dzīves līmeņa krišanos. Kalahari bušmeņu un citu nomadu grupu piemērs liecina, ka mednieki vācēji pat visnelabvēlīgākajos apstākļos pārtikas meklējumos pavada vidēji mazāk nekā divdesmit stundas nedēļā. Turpretim zemkopji strādā vaiga sviedros diendienā no ausmas līdz pat rietam. Zemkopības pamatā ir plaša nedaudzu ar cieti bagātu labības sugu kultivēšana; tas nozīmē, ka slikti laika apstākļi vai kaitēkļu uzbrukums var vienas dienas laikā iznīcināt veselas kopienas pārtikas krājumus. Paleontoloģiskie pētījumi liecina, ka salīdzinājumā ar medniekiem vācējiem agrīnie zemkopji vairāk sirguši ar mazasinību un vitamīnu trūkumu un miruši jaunāki; viņiem vairāk bojājušies zobi, viņi biežāk cietuši no mugurkaula deformācijām un, dzīvojot tik tuvu citiem cilvēkiem un arī lopiem, biežāk slimojuši ar infekcijas slimībām. Grieķijā un Turcijā atrastie skeleti pierāda, ka laikā starp ledus laikmeta beigām un 3000. g. p.m.ē. cilvēku vidējais augums samazinājies par 15 cm; mūsdienu grieķi un turki vēl joprojām nav atguvuši savu mednieku vācēju senču stalto augumu. Turku strādniekam Gebeklitepē bija taisnība: neolīta cilvēks tik tiešām laikam bijis par viņu garāks.

Kāpēc lai cilvēki paliktu pie tik grūta un trūcīga dzīvesveida? Džareds Daimonds, grāmatas “Šautenes, baciļi un tērauds” autors, šo situāciju apraksta kā klasisku mārketinga triku. Medniekus vācējus “savaldzināja īslaicīgā pārpilnība, ko viņi baudīja tik ilgi, kamēr iedzīvotāju skaita pieaugums nepanāca iesākumā sasniegto pieejamā pārtikas daudzuma pieaugumu”. Kad šis brīdis pienāca, agrīnie zemkopji jau bija uzķērušies uz āķa un izrauties nevarēja – viņiem vajadzēja apstrādāt arvien vairāk un vairāk zemes, lai vispār izdzīvotu. Trūcīgā uztura dēļ zemkopju spēks bija galvenokārt viņu kuplajā skaitā; pateicoties tam, viņiem pamazām vien izdevās apslaktēt lielāko daļu no medniekiem vācējiem, bet pārējos padzīt no savas zemes. Daimonds uzskata, ka pievēršanās zemkopībai bijis ne tikai neveiksmīgs pavērsiens, bet pat “smagākā kļūda visā cilvēces vēsturē”, “kliedzošas sociālās un dzimumu nevienlīdzības, slimību un despotisma avots, mūsu eksistences lāsts”.

Vai “neolīta revolūcija” tiešām bija “mūsu eksistences lāsts”? Tas, kāda emocionāla un politiska spriedze ielikta šajā jautājumā, bija skaidri jaušams kādā no žurnāla Spiegel 2006. gada rakstiem, kurā bija izteikts pieņēmums, ka Gebeklitepe bijusi Ēdenes dārza vēsturiskā atrašanās vieta. Turku prese šo pieļāvumu uzņēma ar lielu entuziasmu. Daži vietējie sprieda, ka, ņemot vērā Urfas pretenzijas uz Ījaba un Ābrahāma dzimtās puses statusu, būtu gandrīz vai dīvaini, ja arī Ādams un Ieva neizrādītos viņu novadnieki. Starp pierādījumiem, ka Gebeklitepe ir tā pati Ēdene, tiek minēti fakti, ka tā atrodas starp Tigru un Eifratu, bareljefos bagātīgi pārstāvētas čūskas, kā arī Šmita dotais šī apvidus raksturojums – “mednieku vācēju paradīze”. Taču visspēcīgāko apstiprinājumu šī teorija rod, skaidrojot grēkā krišanas mītu kā alegoriju par pāreju no mednieka vācēja dzīvesveida uz zemkopību. Ēdenē vīrietis un sieviete dzīvoja kā vienlīdzīgi partneri, nekaunoties no sava kailuma, draudzīgu dzīvnieku ielenkumā un zem kokiem, “kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst”. Laba un ļauna atzīšanas koka augļi, tāpat kā pirmie kultivēšanas nestie augļi, tūlīt pēc nobaudīšanas atnesa acumirklīgu un neatsaucamu lāstu. Cilvēkam nu vajadzēja apstrādāt zemi un “vaiga sviedros maizi ēst visas viņa mūža dienas”. Maimonīds piemin leģendas, kurās teikts, ka Ādams pēc grēkā krišanas sarakstījis “vairākus darbus par lauksaimniecību”.

Šaušalīgie vārdi, ko Dievs saka Ievai: “Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi,” iespējams, attiecas uz sieviešu veselības un statusa pasliktināšanos, ko agrīno zemkopju sabiedrībā izraisīja nepieciešamība laist pasaulē bērnus, kuri apstrādās un mantos zemi. Sievietes, kurām tagad bija pieejams kazas piens un graudaugi, sāka ātrāk atšķirt bērnus no krūts; sekas tam bija biežāka un fiziski smagāka grūtniecība. Privātīpašuma institūcija savukārt prasīja, lai vīrietis būtu pilnīgi pārliecināts par savu bērnu paternitāti, un visiem, īpaši sievietēm, tika uzspiesta monogāmija.

Turpinot šo interpretāciju, mītu par Kainu un Ābelu var aplūkot kā ilustrāciju pirmdzimtības nulles summas spēlei, arī kā alegoriju stāstam par to, kā urbānā lauksaimniecība iznīcināja nomadu ganības. Nogalinājis brāli, Kains nodibina pasaules pirmo pilsētu un nosauc to sava dēla Ēnoha vārdā. Šādā lasījumā vismaz lieli Vecās Derības fragmenti – visas cīņas par teritoriju, pastāvīgie trimdas vai dzimtas izmiršanas draudi, seksuālā greizsirdība un sāncensība vienu vecāku bērnu starpā – sāk izklausīties pēc padrūmas taupības rokasgrāmatas jaunajiem zemes un mīlestības deficīta apstākļiem.

Jautājums, ko mēģina noskaidrot Ēdenes dārza alegorija, ir, vai lauksaimniecība bija kvalitatīvs lūzums cilvēces vēsturē – runājot Daimonda vārdiem, “katastrofa, no kuras mēs tā arī neesam atguvušies”. Vai cilvēka eksistence jebkad bijusi būtiski atšķirīga no pašreizējās? Varbūt pēdējie trīstūkstoš gadi nebūt nav pēdējais vārds cilvēka attīstībā? No atbildēm uz šiem jautājumiem izriet veseli pasaules uzskati. Piemēram, Frīdrihs Engelss uzskatīja, ka aizvēsturiskais cilvēks dzīvojis bezšķiru sabiedrībā, “primitīvā komunismā”, un monogāmiju izgudrojuši alkatīgi vīrieši, kuri gribējuši būt droši, ka pēc viņu nāves sakrātā bagātība nonāks viņu dēlu rokās. Engelss juta nepieciešamību ticēt tādam laikam, kad komunistiskā utopija bijusi – un varētu atkal būt – saskaņā ar cilvēka dabu. Turpretim Darvins apgalvoja, ka, pat ja cilvēki reiz bijuši poligāmi, viņi tomēr nekad nav dzīvojuši seksuālā brīvībā: vīrieša greizsirdība vienmēr novedusi pie “sievietes tikumības ieaudzināšanas”. (Vēlākie darvinisti greizsirdību interpretēja kā vīrieša vēlēšanos būt drošam, ka viņš laiku un līdzekļus ieguldīs tikai savos ģenētiskajos pēcnācējos.) Šis uzskats, no kā izriet, ka sievietes šķīstība vienmēr bijusi viens no galvenajiem likumiem cilvēces vēsturē, saskanēja gan ar Viktorijas laika tikumiem, gan ar Darvina viedokli par cilvēka organismu kā mehānismu, kurš nodrošina individuālo īpatnību saglabāšanos. Bet Freids bija pārliecināts, ka pamatģimene ir universāls fenomens un ka “pirmatnējā ģimene”, kurā valdījis Edipa komplekss, bijusi vēl represīvāka nekā lielburžuāziskās Vīnes sabiedrība. Dižajam seksuālās neapmierinātības ekspertam neatlika nekas cits kā uzskatīt, ka civilizācija atsver tās radītos negatīvos pārdzīvojumus; alternatīva – doma, ka mēs pilnīgi veltīgi esam sevi padarījuši nelaimīgus, – ir pārāk šausmīga, lai pie tās pakavētos.

Vai cilvēki vispār jebkad dzīvojuši seksuālā brīvībā? Vai strādāt jebkad ir bijis viegli un aizraujoši? Vai mēs par saviem tiešajiem ģenētiskajiem pēcnācējiem vienmēr esam rūpējušies vairāk nekā par pārējo kopienu? Debates nav rimušās arī mūsdienās. Savā darbā “Sekss rītausmā” (Christopher Ryan, Cacilda Jethá, Sex at Dawn) Kristofers Raiens un Kasilda Žeta nostājas Engelsa pusē, piesaucot antropoloģisku pētījumu datus par dažādām mednieku vācēju sabiedrībām, kurās nav ne monogāmijas, ne pamatģimeņu un kurās neapstrīdamai paternitātei netiek piešķirta nekāda īpaša vērtība. Viņi apgalvo, ka pirms “neolīta revolūcijas” tā bijusi vispārēja norma un ka brīvas dzimumattiecības veicinājušas sadarbību un mazinājušas vardarbību mūsu pirmatnējo senču kopienās. Viņuprāt, tieši maldīgā pārliecība par monogāmijas “dabiskumu” ir atbildīga par neskaitāmām sociālām nelaimēm: 19. gadsimta bāreņu namiem, sieviešu nomētāšanu ar akmeņiem Irānā un daudzu jo daudzu politisko karjeru pēkšņo galu Amerikā. Pilnīgi pretēji domā Stīvens Pinkers, kurš savā nesen klajā nākušajā grāmatā “Cilvēka dabas labākie eņģeļi” (Steven Pinker, The Better Angels of Our Nature) apgalvo, ka mūsu sabiedrībā patlaban valda līdz šim nepieredzēts miers un, pirms cilvēks pievērsās kviešu kultivēšanai, mednieki vācēji simtiem tūkstošu gadu cits citu slaktējuši un cepuši uz oglēm.

Šmita uzskati ir tuvāki Pinkera viedoklim. “Viņi bija prasmīgi slepkavas, nekas vairāk,” viņš saka par medniekiem vācējiem. Šmits ir pārliecināts, ka Gebeklitepi uzcēluši cilvēki no zemākajām šķirām, iespējams, pat vergi. Pēc viņa domām, cilvēki, par spīti smagajam darbam un trūcīgajam uzturam, palikuši pie lauksaimniecības viena vienīga iemesla dēļ – sabiedrības elitei jaunā sistēma izrādījusies izdevīga: “Deviņdesmit procentiem bija jāstrādā, bet desmit procenti dzīvoja bagātībā. Elite vēlējās saglabāt savas privilēģijas, un tās rokās bija vara, kas ļāva to panākt.” Ja Šmitam ir taisnība un zināma sociālās ekspluatēšanas forma bijusi vērojama jau pirms zemkopības pirmsākumiem, tad pievēršanās lauksaimniecībai nebūt nav bijusi nekāda katastrofa vai radikāls pavērsiens; tātad Freids nav maldījies, un cilvēka eksistence vienmēr bijusi vismaz tikpat smaga kā patlaban.

“Vai kādreiz ir bijis arī citādi?” es jautāju. “Teiksim, pirms simt tūkstošiem gadu?”

Šmits paraustīja plecus. “Cilvēki jau tik ļoti nemainās,” viņš atbildēja. “Mūsu zināšanu fons aug arvien lielāks. Bet mūsu ikdienas uzvedība būtībā paliek tāda pati. Mēs visi esam Homo sapiens.”

Es pajautāju Šmitam, ko viņš domā par uzskatu, ka grēkā krišanas mīts patiesībā ir alegorisks stāsts par cilvēka pāreju uz zemkopību. Viņš iebilda, ka Ēdene tomēr esot bijusi dārzs, tātad pārstāvējusi dārzkopju, nevis mednieku vācēju dzīves veidu. Šmita noliedzošā attieksme pret metaforām un aforismiem savā ziņā vienkārši pieder pie viņa profesijas. “Mēs esam zinātnieki, mēs esam profesionāļi,” viņš man sacīja. “Mēs strādājam ar materiālo kultūru. Mēs neiztēlojamies to, ko neredzam.” Iztēle vienmēr ir projicēšana. Mēģinot uzminēt, kāda bijusi neolīta cilvēku attieksme pret kādu parādību, mēs, neapšaubāmi kļūdaini, pieņemam, ka viņi uz to raugās tieši tāpat, kā to darītu mēs. Un tomēr, pilnībā atsakoties no iztēles, grūti iedomāties, kā vispār iespējamas jebkādas interpretācijas. Runājot Jensa Notrofa vārdiem: “Ja mēs neliekam lietā ne mazāko iztēli, tas viss nav nekas vairāk par gružu kaudzi.”Pavadījusi savu pēdējo pēcpusdienu Gebeklitepē, es nolēmu dienas atlikušo daļu veltīt citām Urfas svētvietām, izstaigājot Ābrahāma takas. Gāju pa ļaužu pārpildītām ietvēm, garām ielu tirgotājiem, kas pārdeva granātābolus, loterijas biļetes, Korāna suvenīrizdevumus, svaigas pistācijas, šerbetu, rūgtu kafiju, fotokopijas. Kāds vīrs līdztekus skudru oliņu eļļai, matu losjonam un svētceļotājiem domātām nearomatizētām ziepēm tirgoja arī čūsku eļļu, kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi mūžā. Plakāti reklamēja kādu konferenci, kas solīja palīdzēt “izprast pravieti Ābrahāmu 21. gadsimtā”. Kāds psihiatrs, kura pieņemšanas telpas atgādināja mazu veikaliņu, specializējās “nervu un dvēseles slimību ārstēšanā”. Gandrīz pie visiem restorāniem uzraksts vēstīja, ka tajos pieejamas arī atsevišķas “ģimenes istabas”, tas nozīmē, ka kopējā ēdamzāle paredzēta tikai vīriešiem. Aptuveni 85% gājēju uz ielas bija vīrieši. Gandrīz visām sievietēm bija apsegtas galvas; dažas bija ģērbušās pat parandžā. Redzēju kādu sievieti, kura bija tik dievbijīga, ka viņas parandžai nebija pat spraudziņas acīm; viņa iznāca no mobilo telefonu veikala kopā ar pusaugu zēnu tēkreklā, uz kura vafeles kausiņā tērpts saldējums spēlēja elektrisko ģitāru, virs zīmējuma uzraksts aicināja: “Relax, Man!”. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka saldējums varētu just vai justu vēlēšanos spēlēt elektrisko ģitāru. Tas man atsauca prātā Šmita hipotēzi, proti, ka neolīta cilvēkam nepazīstamie hibrīdveidīgie radījumi un briesmoņi ir raksturīgi augsti attīstītām kultūrām – kultūrām, kuras jau spējušas distancēties no dabas. Ja nākotnes arheologi atrastu šo tēkreklu, viņi uzreiz saprastu, ka mēs esam dzīvojuši ārkārtīgi augsti attīstītā civilizācijā.

Visbeidzot es nonācu lielā parkā ar rūpīgi koptiem zālājiem, rožu dārzu, krāšņām strūklakām un ēnainiem tējas dārziem; devos taisnā ceļā pie akmens flīzēm izlikta taisnstūra formas baseina, kur peldēja karpas. Baseins iezīmēja vietu, kur Nimrodam neizdevās sadedzināt Ābrahāmu. Runā, ka, apēdot kādu no šīm karpām, kļūst akls. Visraibākā publika – draudīga paskata vīri melnās ādas jakās, sievietes maisveidīgos putekļu mēteļos un hidžabos, divas meitenes, saģērbtas kā arābu princeses, ar zelta monētu rotām uz pieres – pirka no tirgotājiem zivju barību un saujām vien meta to baseinā. Svētās karpas drūzmējās milzīgā barā, iepletušas savas apaļās mutes pie pašas ūdens virsmas.

Ala, kurā varētu būt dzimis Ābrahāms, bija sadalīta divās daļās – viena bija domāta vīriešiem, otra – sievietēm. Devos iekšā pa sieviešu ieeju; zems akmens tunelis veda tālāk uz pašu svēto vietu. Tuneļa atverē parādījās milzīgs, bezgalvains drēbes kunkulis, kas šļūcošā gaitā nāca man arvien tuvāk. Izrādījās, ka tā ir tikai kāda sieviete, kura no alas nāk ārā atmuguriski. Kad eja beidzot bija atbrīvota, es saliecos un iegāju alā. Uz raupjajām akmens sienām krita zaļgani dzeltena gaisma. Aiz liela stiklota loga, kas atgādināja akvāriju, akmeņainā alā burbuļoja avots. Sievietes pulcējās ap svētā avota ūdens krānu, kas bija iedarbināms ar kustībām. Viņas stāvēja, vēcinādamas zem tā rokas, gluži kā cilvēki lidostas tualetē. Neviena īsti netika skaidrībā, kādas kustības būtu jāizdara, lai sāktu tecēt svētais ūdens. Sagaidījusi savu kārtu pie krāna, es devos tālāk uz lūgšanu zonu un notupos uz zīda paklāja aiz kādas ārkārtīgi vājas jaunas sievietes melnā kleitā un ar lakatu ap galvu. Pavērsusi plaukstas pret griestiem, viņa kādu minūti vai divas šūpojās uz priekšu un atpakaļ, tad negaidot spēji metās ar visu augumu uz priekšu, pieskaroties ar pieri paklājam. Šo neizsakāmi skaisto un reizē mežonīgo kustību jaunā sieviete atkārtoja vairākas reizes. Manas domas pievērsās tam, kāds spēks gan piemīt svētumam: dzimis, ja varam ticēt arheologiem, no pašām materiālistiskākajām ķermeņa ērtībām (ko labāk ēst un kad labāk ēst), tas pārņem savā varā dvēseli, pamudinot neolīta cilvēku vispirms uzcelt Gebeklitepi, bet pēc tam to aprakt; tas sniedzas cauri gadu tūkstošiem, radot pieminekļus, cilvēku gara centienus un plašas dvēseles ainavas. Es domāju par vēsturi un Sfinksas mīklu: kas no rīta staigā uz četrām, dienvidū – uz divām, bet vakarā – uz trim kājām? Daži saka, ka vēsture esot progress; vai šāds uzskats vienkārši neatspoguļo to, ka mēs paši ierodamies šajā pasaulē tik mazi, nespēcīgi un bez valodas, bet tad izaugam un spējam celt katedrāles un lidot uz Mēnesi? Un kad citi iebilst, ka vēsture ir tikai lejupslīde, kas seko zelta laikmetam, vai tas nav tāpēc, ka jaunība ir tik īsa un mēs to nožēlojam tik ilgi?

Es domāju par Ābrahāmu, monoteisma pamatlicēju, un par vienošanos, ko viņš noslēdza ar Dievu: kad Ābrahāms pārdzīvoja, ka viņam nav bērnu, un grasījās novēlēt visu savu īpašumu kalpam, Dievs viņam apsolīja dāvāt tik daudz pēcnācēju, cik debesīs zvaigžņu. Šī vienošanās atbilda divām svarīgākajām zemkopju sabiedrības prasībām: tai bija nepieciešama zeme un pēcnācēji ar skaidri zināmu paternitāti. Pieņemot, ka Gebeklitepe tiešām bijusi tas Ēdenes dārzs, kurā šīs prasības pirmo reizi izvirzītas, zināmu loģiku var saskatīt arī apgalvojumā, ka Urfa ir Ābrahāma dzimšanas vieta. Aplūkojot to šādā gaismā, kā lielu, vienotu stāstu, tā vien šķiet, ka Gebeklitepes pēdējā paaudze, aprakusi savu templi un nostājusies uz pilnīgi jaunas takas, tomēr nav spējusi saraut savas saites ar nākotni.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
The New Yorker, 2011. gada 19. decembrī