Vents Zvaigzne

Svešie savējie

“Krievijas zinātnieki sagaida, ka tuvāko divu desmitu gadu laikā cilvēce sastapsies ar citplanētiešiem,” – vēstī aģentūra Reuters. Krievijas Zinātņu akadēmijas Lietišķās Astronomijas institūta direktors Andrejs Finkelšteins paziņoja, ka tas ir neizbēgami – uz citām planētām ir dzīvība un mēs to atradīsim tuvāko divdesmit gadu laikā. [..] “Ja tur ir atrodams ūdens, tad atrodama ir arī dzīvība,” norādīja zinātnieks, piebilstot, ka citplanētieši, visticamāk, līdzinās cilvēkiem – tiem ir divas rokas, divas kājas un galva.”

Apollo, 28. jūnijs

Ja gadās baudīt brīvu dienu Kopenhāgenā, ir vērts iesēsties vilcienā un aizbraukt līdz modernās mākslas muzejam Louisiana dažus desmitus kilometru uz ziemeļiem no Dānijas galvaspilsētas. Tas darāms ne tikai vērā ņemamās pastāvīgās ekspozīcijas, bet arī tematisko izstāžu dēļ, kuras iespaido ar savu pamatīgumu un bagātīgo informācijas klāstu. Man pirms dažiem gadiem muzejā trāpījās iegriezties laikā, kad tas piedāvāja japāņu komiksu – mangu mākslai veltītu izstādi, sagraujot manu paviršo priekšstatu par tiem kā par modernu popkultūras žanru. Līdzās stendiem ar mūsdienu komiksiem bija arī to priekšteči no 18. un 19. gadsimta – lielie papīra ruļļi ar zīmējumiem bija novietoti zem vitrīnām aptumšotās telpās, lai gaisma nebojātu senās krāsas.

Virkne zīmējumu sēriju attiecās uz žanru yokai, ko latviski varētu tulkot ar vārdu “mošķi” un kas bija pievērsies dažādu mitoloģisku briesmoņu un citu fantāzijas dzemdinātu neradījumu atveidei. Vēlāk daudzi no šiem tēliem izmantoti par mūsdienu grāvējkomiksu un animācijas antivaroņu prototipiem. Viena tīstokļa saturs īpaši iespiedies atmiņā. Mākslinieks bija to radījis aptuveni tajā pašā laikā, kad Fransisko Goija Spānijā savu grafiku ciklu “Caprichos”. Varbūt vainojama mana nespēja adekvāti atšifrēt un emocionāli uztvert atšķirīgas kultūras kodus, bet attēli pārsteidza ar savu bezkaislīgumu. Tie šķietami nebija iecerēti, lai radītu draudu un soda apjausmu kā komiski ļaunīgie 15. gadsimta elles ķēmi Hieronimusa Bosa gleznās, nedz arī ļāva uztvert kādu politisku, reliģisku vai sociālu kontekstu līdzīgi groteski cilvēciskajiem dēmoniem jau pieminētajās Goijas “Kaprīzēs”. Minētie yokai raisīja asociācijas ar dažas cilvēka iezīmes ieguvušām Zemes dzīvības formām, ko ierasts dēvēt par primitīvām, – sūkļiem, koraļļiem, jūrasgurķiem, sēnēm un pat amēbām, kuras japāņu mākslinieks diez vai kādreiz bija redzējis dabā. Atšķirībā no tradicionālajiem Āzijas dienvidu un austrumu ilkņainajiem dēmoniem un pūķiem šīm būtnēm bija grūti piedēvēt naidu, dusmas vai asinskāri, tās izskatījās neizprotami neitrālas, tomēr saprātīgas. Tām trūka arī bērnu grāmatu ilustrāciju antropomorfismam raksturīgās naivitātes un draudzīguma, būtnes šķita attēlotas ar lielu nopietnību. Pēc neilgas aplūkošanas aptvēru, ka šie radījumi mani biedē vairāk nekā agresīvi cilvēkveida briesmoņi ar atieztiem zobiem. Japāņu māksliniekam bija izdevies izraisīt manī iracionālas bailes, veidojot priekšstatu par būtnēm, kuru izturēšanos nav iespējams prognozēt un kuras tādējādi it nemaz nepakļaujas vienmēr klātesošajai vēlmei kontrolēt situāciju.

Šo gadījumu pārstāstīju, lai ilustrētu vienu no iespējamiem citplanētiešu sastapšanas modeļiem. Uz brīdi pieņemsim, ka Krievijas astronoma Finkelšteina viedoklis par šādu kontaktu neizbēgamību apstiprināsies. Tas varbūt pat nebūtu nekas ārkārtējs – mums ir pietiekami daudz iemeslu ticēt, ka Visumā darbojas vieni un tie paši fundamentālie dabas likumi, kas nosprauž robežas dažādiem iedomājamiem procesiem. Ideja par to, ka dzīvības rašanos nodrošina nevis neticama labvēlīgu apstākļu sakritība, bet gan likumsakarīga ķīmisko reakciju virkne uz noteikta tipa debess ķermeņiem, šķiet vilinoša. Tomēr viena lieta ir uzzināt par dzīvības esamību, bet cita – pieļaut mijiedarbību ar to.

Populārzinātniskos rakstos un fantastikas romānos sastapšanās ar kosmosa radībām bieži aplūkota, ņemot vērā dažādus racionālus aspektus. Jā, mēs rēķināmies, ka citu planētu radības varētu būt infekciozas, indīgas, agresīvas vai ļaunprātīgas un ka pat šķietami saprātīgu būtņu gadījumā varētu rasties nepārvaramas grūtības sazināties. Patiesībā tā ir savulaik notikušās koloniālās pieredzes attiecināšana uz kosmosa apguvi. Šī pieredze gan izrādījās nāvējoša tiklab daudzām cilvēku kopienām kā augu un dzīvnieku sugām, un mūsdienās ar to diez vai varam īpaši lepoties. Pat ja ceram uz savu tikumu uzlabošanos un spēju mācīties no kļūdām, nav īpašas ticības, ka pret citu planētu baktērijām vai asinssūcējiem kukaiņiem izturēsimies ar daudz lielāku pietāti nekā uz Zemes, īpaši, ja tie mūs apdraudēs. Tāpat saziņas problēmas ar būtnēm, kuras šķiet apveltītas ar saprātu, laikam gan risināsim atkarībā no saviem priekšstatiem par to primitīvismu vai līdzvērtīgumu mums. Tas nozīmē, ka pat vislabākie nodomi šajā ziņā draud pārvērsties konfliktā ar mūžveco ieganstu “viņi pirmie sāka, un mums bija jāaizstāvas”. Taču tikpat labi citplanētieši var radīt neizskaidrojamas fobijas, gluži tāpat kā veiksmīgi uzzīmētie mangu mošķi. Un pret fobijām, agresijas un panikas lēkmēm vai citām “dzīvnieciskām” reakcijām diez vai esam nodrošinājušies labāk nekā senatnē.

Tipisks šādas uzvedības piemērs saistīts ar parādību, ko japāņu robottehnoloģiju pētnieks Masahiro Mori pagājušā gadsimta 70. gados nodēvēja par uncanny valley – “baismu ieleju”. Jo vairāk kādu būtni uztveram kā līdzīgu mums pašiem, jo lielāku nepatikas un baiļu reakciju izraisa pat nelielas atšķirības no atmiņā saglabātā stereotipa. Mēs viegli varam pierast pie pankūkai līdzīga robota putekļusūcēja, kas dūkdams virpinās pa paklāju, savukārt cilvēka precīza kopija, kurai acis mums iepriekš nezināmos brīžos pavēršas ar baltumiem uz āru, var izraisīt spēju paniku. Iespējams, ka šim efektam saknes meklējamas turpat, kur “mošķu mākslas” iedarbībai uz apziņu – nespēja prognozēt notikumu tālāko attīstību rada iespaidu par kontroles zudumu. Ja Andrejam Finkelšteinam un viņa domubiedriem izrādītos taisnība arī par citplanētiešu līdzību mums, tad “baismu ielejas” sindroms varētu pārvērst realitātē arī dažu labu šausmu filmu sižetu.

Pavisam traģikomiska šķiet iespēja, ka ārpuszemes būtnes līdzinās mums ne tikai pēc ekstremitāšu skaita, bet arī pēc apziņas struktūras. Viena no mūsdienīgajām dzīvnieku uzvedības pētnieku hipotēzēm par valodas un domāšanas attīstību akcentē krāpšanās nozīmi šādu spēju evolūcijā. Jo lielāka vajadzība kādu maldināt, slēpjot patiesos nolūkus, jo labāka augsne komplicētas signālsistēmas attīstībai. Ja šis mehānisms ir spēkā arī ārpus Zemes, tad mums ir liela iespēja sastapties ar radījumiem, kas kopē mūsu ļaunākās īpašības, vienlaikus izraisot iracionālas šausmas, un ir pilnīgi pārliecināti, ka mēs darām tieši to pašu.

Tādēļ var gadīties, ka mūsu saprātīgums apstiprināsies tieši spējā atteikties no kontaktiem ar ārpuszemes dzīvības formām – vismaz līdz laikam, kamēr nebūsim izpratuši paši sevi, ja tas vispār ir iespējams. Ar savām fobijām labāk eksperimentēt, veidojot dažādus ķēmus fantāzijā vai uzzīmējot tos uz papīra un tādējādi mēģinot “pieradināt”. Mierinājumu sniegtu arī apziņa, ka par mums attīstītākas humanoīdu dzīvības formas Visumā to jau aptvērušas.

Raksts no Augusts, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela