Starp atbildību un pārliecību

Nekad agrāk Raimona Ārona iemīļotais izteiciens – “politikā izvēlas pretiniekus, nevis draugus” – nav licies tik piemērots. Mana snaudošā, toties allaž modrā morālā sašutuma izjūta bieži mēģinājusi cīkstēties ar šo izcilā franču politiskā domātāja apgalvojumu, taču šobrīd – nedēļu pirms ASV prezidenta Džordža Buša vizītes Latvijā un tai sekojošajām “fašisma sagrāves” 60. gadadienas svinībām Maskavā – es šajos viedajos vārdos rodu savādu mierinājumu.

Kaismīgās debates, kas Latvijā plosījušās “9. maija jautājumā”, man devušas iemeslu pakavēties pārdomās par divu izcilu franču filozofu, politisko domātāju, vēsturnieku un humānistu – Raimona Ārona un Cvetana Todorova – argumentiem. Vai vienprātībai par vēsturiskiem faktiem jābūt sasniegtai pirms politiskā dialoga? Palasiet Todorova Atmiņas ļaunprātīga izmantošana.” Vai Baltijas valstu prezidentiem 9. maijā vajadzētu doties uz Maskavu? Palasiet Todorovu un Āronu par Maksa Vēbera nošķirtajiem pārliecības ētikas un atbildības ētikas jēdzieniem. Vai komunisma noziegumu nosodīšana, pasludinot tos par līdzvērtīgiem nacisma pastrādātajiem, ir nākamā Latvijas “jaunās” ārpolitikas prioritāte? Palasiet Todorova grāmatu Ļaunuma piemiņa, labā kārdinājums, kas sniedz lielisku vēsturisku un filozofisku pamatu šim līdzvērtības argumentam, pasvītrojot gan abu totalitāro ideoloģiju līdzību, gan atšķirības, piedevām vēl izsekojot ceļiem, kādus gājušas sešas drosmīgas personības, kas šādas paralēles starp nacismu un komunismu vilkušas jau pirms vairāk nekā 50 gadiem, bieži vien par to dārgi samaksājot.

Šie mani apnicīgie pedagoģiskie refleksi mēdz īpaši saasināties, kad es dzirdu, piemēram, kā latviešu politiķis pasludina, ka latvieši ir pirmie, kas uzdrīkstas pievērsties aizliegtajam nacisma un komunisma līdzības tematam. Šis apgalvojums vienkārši ir nepatiess, turklāt šāda nacisma/komunisma debašu priekšvēstures nezināšana tikai mazina argumentu spēku.

Gan Cvetans Todorovs (tagad Francijas Centre National de Recherche Scientifique zinātniskais direktors), gan Raimons Ārons (miris 1983. gadā) turpina slaveno franču humānistu tradīciju, kas uz jebkuru “sekulāru reliģiju” raugās ar skeptisku, lai neteiktu – atklāti kritisku aci. Raimons Ārons bija viena no spēcīgākajām balsīm, kas izteicās par komunisma briesmām Francijā pēc Otrā pasaules kara, 1955. gadā sarakstot savu vispazīstamāko darbu Intelektuāļu opijs. Tā bija stipra un vientuļa balss, jo tie, kas tolaik diktēja toni franču intelektuālajā un politiskajā dzīvē, pieslējās nostājai, ko ieņēma Maskavai simpatizējošais Ārona skolasbiedrs un vēlākais Nobela prēmijas laureāts Žans Pols Sartrs (Sartrs un Ārons pirms kara kopā mācījās prestižajā Ecole Normale un bija tuvi draugi; Ārons izlaiduma eksāmenu nolika ar labāko atzīmi kursā, Sartrs – izkrita). Ārons nekad pilnībā neiekļāvās nevienā kategorijā, viņš pārmaiņus bija cienījams profesors, izcils žurnālists un rakstnieks, sociologs, vēsturnieks, filozofs, politologs, cilvēks, kurš nepieder ne pie kreisajiem, ne pie labējiem – paša vārdiem izsakoties, “marginālis”. Kara gados Londonā cieši sadarbojies ar ģenerāli Šarlu de Gollu, Ārons nevilcinājās vēlākos gados viņu kritizēt publicistikā. Henrijs Kisindžers savā grāmatā ierakstīja veltījumu Āronam: “manam skolotājam”. Īsi pirms nāves 1983. gadā Ārons tiek, tā sakot, “reabilitēts” un Francijā izpelnās plašu atzinību par televīzijas diskusiju sēriju Iesaistītais skatītājs, kas nostiprina Ārona kā “sava gadsimta labākā novērotāja” statusu – tā viņu nosauc Cvetans Todorovs.

Ārona un Cvetana Todorova intelektuālā radniecība – viņu kopīgais mantojums – izpaužas dažādos līmeņos; visskaidrāk saredzamais no tiem ir fakts, ka Cvetans Todorovs sarakstījis izsmeļošu ievadu nesen Francijā klajā nākušajam Ārona Memuāru atkārtotajam izdevumam. Arī Todorovs dzīvojis kā passeur – cilvēks, kurš pārkāpj robežas, nepadodas klasifikācijai. Savu karjeru viņš sāka kā semiotiķis un literatūras kritiķis (sešdesmito gadu vidū Parīzē pie viņa pusdienu biedru pulciņa pieder Rolāns Barts, Žaks Deridā, Filips Solerss), turpmākajos darbos rakstījis par kultūru sadursmi starp actekiem un spāņu konkistadoriem (La Conquête de l’Amérique, 1982), humānistu tradīciju, ko Francijā pārstāvēja Monteskjē, Konstāns un Tokvils (Nous et les autres – 1989; Benjamin Constant, la passion démocratique – 1997; Le Jardin imparfait – 1998) un postījumiem, ko 20. gadsimtā nodarījis totalitārisma impulss (Face à l’extrême – 1991; Les Morales de l’Histoire – 1991; Les Abus de la mémoire – 1995; Memoire du mal, tentation du bien – 2000), pieminot tikai dažus no nozīmīgākajiem sacerējumiem.

Svarīgi atzīmēt, ka visi viņa darbi par totalitārismu un tā pavadoni, koncentrācijas nometņu pasauli, nāk klajā tikai pēc Berlīnes mūra krišanas vai, kā izsakās Todorovs pats: “Manā gadījumā bija gandrīz tā, it kā totalitārismam bija jāiet bojā pasaulē, lai tas varētu atdzimt manā apziņā kā izpētes objekts.” Todorovs ieradās Francijā no Bulgārijas 1963. gadā, taču sajutās pietiekami “atbrīvojies”, lai pievērstos totalitārisma pētīšanai, vienīgi tad, kad Eiropas austrumu daļa bija atbrīvota no reālā totalitārisma.

Todorovs labprāt atzīst, ka šodien viņu maz interesē notikumi Bulgārijā un viņam par tiem ir visai maz zināms, ka viņš pirmkārt un galvenokārt ir francūzis: viņa bērni ir francūži, viņš raksta franciski un ir viens no Francijas izcilākajiem sabiedriskajiem intelektuāļiem – tā ir loma, kurā viņš iejūtas arvien labāk. Tik tiešām, viņš ar savu pieņemto kultūras mantojumu, iespējams, ir franciskāks par dažu labu medijos uzstājīgāku franču intelektuāli. Par spīti tam viņa intīmās, nepastarpinātās zināšanas par totalitārisma pasauli ļauj viņam šķērsot robežas un nonākt pie atskārsmēm, ko tā uzreiz nesaskatīja pat neparasti vērīgais Ārons.

Pasargi mūs, Dievs, no labā kārdinājuma, jo grēki, kas pastrādāti paštaisna tikuma vārdā, ir smagāki par tiem, ko izdara ļaunuma vārdā. Cvetans Todorovs itin nemaz nav no sprediķotājiem, taču viņa pēdējos darbus, visbūtiskāk – grāmatu par totalitārisma impulsu (tās fragmentu publicējam pēc intervijas), ko oriģinālajā franču izdevumā visai atbilstošā kārtā sauca Ļaunuma piemiņa, labā kārdinājums, caurstrāvo tieši šis lūgums, kas izteikts neuzbāzīgi, taču kaismīgi.

Staļins un Hitlers bija līdzīgi ar to, ka viņu abu nolūks bija nevis darīt ļaunu, bet gan uzspiest savu priekšstatu par labāku pasauli. Tie, kuri nepiekrita viņu izpratnei, bija jāiznīcina. Tā ir jebkuras totalitāra tipa domāšanas būtība; pasaule ir iedalīta divās nometnēs, kas viena otru izslēdz – Labajos un Sliktajos, un pēdējie ir jāiznīcina. Šaubām vai niansēm te nav vietas. Vai nu tu esi ar mums, vai pret mums.

Todorovs atbalsta kritisku humānismu; indivīda brīvību viņš stāda augstāk par visas cilvēces kolektīvo laimi. Viņš uzskata, ka plurālisms jāvērtē augstāk par vienotību, un vienā no savām jaunākajām grāmatām, Jaunā pasaules nekārtība, kurā Todorovs ķeras pie mūsdienu politikas sfēras, viņš izsaka argumentus par labu militāri un politiski spēcīgākai Eiropas Savienībai, apgalvojot, ka vienīgi plurālistisks spēku līdzsvars apvaldīs ASV imperiālistiskās tendences.

Kā Todorovs norāda, jāatbrīvojas no ilūzijas, ka politika ir morāles jautājums. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir gauži paradoksāls apgalvojums no tā paša cilvēka mutes, kura darbi viscaur piesātināti ar ētiskiem prātojumiem. Tuvāk aplūkojot, Todorovs tomēr savos uzskatos ir visnotaļ konsekvents: “Demokrātijas pamati balstās uz morāles un politikas nošķirtību. Senāk, teokrātijas apstākļos, cilvēks bija gatavs pakārtot politiku morālei (reliģiskai ētikai) un doties krusta karos. Vēlāk, totalitārismā, tika teikts, ka morāle tiek pakārtota politikai – svarīgs ir tas, kas kalpo strādnieku šķiras interesēm, paziņoja Ļeņins un Trockis.” Kā gan demokrāts var atbalstīt to, ka šī nošķirtība tiek likvidēta, aizstāvot, piemēram, tiesības uz apsteidzošo triecienu, jautā Todorovs. Apsteidzošo triecienu izmantošana būtībā nozīmē politikas pakļaušanu morālei, ja “labā” uzspiešana vien tiek uzskatīta par pietiekamu iemeslu, lai sāktu karu. Ja šis princips tiktu universāli atzīts, tas kļūtu par nebeidzama kara avotu visā pasaulē, Todorovs secina.

Man jāatzīst, ka es ar zināmu ziņkāri gaidīju tikšanos ar šo vērīgo cilvēku, ne jau tikai tāpēc, ka jau sen esmu viņa darbu cienītāja, bet arī tāpēc, ka nesen biju uzzinājusi faktu, ka viņa sieva ir rakstniece Nensija Hustona. Pirmā Nensijas Hustonas franciski publicētā romāna nosaukums bija Goldberga variācijas ­ – nepavisam ne pārsteidzoša izvēle, ņemot vērā, ka viņa, tāpat kā es, mūsu Ņujorkas koledžas ārzemju studiju gada elastīgajos ietvaros Parīzē mācījās klavesīna spēli pie viena no Francijas vadošajiem klavesīnistiem. Es atceros, kā ierados Parīzē un jutos diezgan aizvainota, atklājusi, ka gadu pirms manis kāds cits jau bija piesavinājies tiesības uz, kā man pašai likās, mūsu mazajā amerikāņu kopienā vēl neredzētas muzikālas eksotikas pretenzijām.

Cvetans Todorovs neapgāza savu laipna, pacietīga un gudra cilvēka reputāciju. Pirms es ieslēdzu diktofonu, mēs labu brīdi spriedām par dažādiem vispārīgiem tematiem, Latvijas politiku un Baltijas vēsturi. Lai uzskatāmi parādītu, cik milzīgs ir uzdevums, ar ko jātiek galā Latvijas pārstāvjiem, lai neitralizētu propagandas efektu, ko kopējiem spēkiem panāk mediju vienkāršotā ziņu mašīna un ieinteresēto pušu atklātās dezinformācijas kampaņa, pietiek norādīt, ka pat cilvēks, kurš tik smalki uzskaņojies nianšu un sarežģītības uztveršanai kā Cvetans Todorovs, bez kādas liegšanās man atzina, ka par Baltijas valstīm zina visai maz – vienīgi to, ka Latvijā pastāv vērā ņemama problēma ar prāvo krievu minoritāti, pareizi?

Cvetans Todorovs, kurš dzimis 1939. – Ribentropa–Molotova pakta gadā, ir sevišķi piemērotā situācijā, lai – izmantojot Rietumu humānistu tradīciju, ko viņš ar tādu aizrautību pieņēmis par savu, un savu tiešo pieredzi saskarsmē ar totalitārismu, – palīdzētu mums visiem tikt skaidrībā par gadsimtu, no kura mēs nesen esam iznākuši un par to, kurā nupat esam iesoļojuši.

Un kā tad paliek ar to neatliekamo konkrēto jautājumu “9. maija sakarā” – proti, vai Baltijas valstu prezidentiem vajadzētu braukt uz Maskavu vai nē? Makss Vēbers, nošķirot pārliecības ētiku un atbildības ētiku, uz ko atsaucas gan Todorovs, gan Ārons, norāda, ka indivīds, kurš rīkojas pats savas pārliecības vārdā, vispirms un galvenokārt rūpējas par to, kādu morālu labumu no šādas rīcības gūs viņš pats. Turpretim politiķis, lai arī savas pārliecības vadīts, nedrīkst aizmirst savu pienākumu, un viņa galvenajām rūpēm, galvenajai motivācijai jābūt labumam, ko gūs vai negūs tie, pie kuriem viņš ar savu rīcību vēršas – tas ir, cilvēku grupa, kuru viņš pārstāv. Politiķa gadījumā iznākums ir svarīgāks par nodomiem.

Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka Latvijas prezidente rīkojusies saskaņā ar “atbildības ētiku”, kurpretim Lietuvas un Igaunijas prezidenti pieturas pie “pārliecības ētikas”. Taču, ņemot vērā to, ka “atbildības ētikas” patiesais rādītājs ir politiķa pārstāvētajai grupai labvēlīgs iznākums, šajā brīdī ir vēl pāragri spriest par to, kuram galvenā motivācija bijusi personīgā pārliecība un morālais labums, un kuram – pienākuma apziņa pret paša pārstāvēto cilvēku grupu.

Vita Matīsa
2005. gada 15. aprīlī

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola