Spēles noteikumi

Gints Grūbe:Vai jūs sevi tagad uzskatāt par ietekmīgu cilvēku?

Aivars Endziņš: Es neuzskatu, vienkārši masu mediju pārstāvji nereti vēršas pie manis pēc viena vai otra komentāra, bet es nevaru teikt, ka es varētu ietekmēt kaut ko, nebūdams amatpersona.

Grūbe:Kāpēc tad jūsu vārds tiek piesaukts politiskajās diskusijās, ja jūs vairs neesat ietekmīgs?

Endziņš: Acīmredzot tikai tāpēc, ka es neesmu stāvējis malā un esmu aktīvi izteicis savu pozīciju saistībā ar Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātiem, kur saskatīju bažas par iespējamo mēģinājumu Satversmes tiesu uzspridzināt no iekšpuses un kur nākamo tiesnešu kandidatūras netika pienācīgi apspriestas, jo tās bija apšaubāmas. Arī šī pēdējā kandidatūra – Vrubļevska, kura tagad ir savu kandidatūru atsaukusi un attiecībā uz kuru ir ierosināta lieta. Prezidente saistībā ar gadījumiem drošības likumos saskatīja zināmu oligarhu ietekmi, savukārt es to attiecināju uz Satversmes tiesu. Prezidente uzvārdus nesauca, bet es atļāvos nosaukt arī uzvārdus. Es tomēr sekoju līdzi notikumu attīstībai – un ne tikai saistībā ar šiem likumiem, bet arī saistībā ar ideju par priekšvēlēšanu kampaņas tēriņu griestu atcelšanu, kas ļautu naudai valdīt pār vēlētāju prātiem.

Grūbe:Bet it kā jau visi tāpat zināja, ka ar oligarhiem tika domāti Šķēle, Lembergs un Šlesers. Vai jūs to, ka nosaucāt šos trīs uzvārdus, uzskatāt par drosmi?

Endziņš: Es nekad neesmu baidījies saukt lietas īstajos vārdos. Patiešām, varētu teikt, ka visur figurē šie uzvārdi, nu un es nosaucu tos jau skaidrā kontekstā.

Grūbe: Šķēle, uzstājoties televīzijā, jums pārmeta, ka neesat godavīrs, jo jūs sakot “it kā”, “varbūt”, “iespējams”… Ja jūs skaidri teiktu, ka Šķēle ir oligarhs, viņš vērstos pret jums tiesā.

Endziņš: Es negribētu komentēt Šķēles izteikumus. Viņš neapšaubāmi ir viens no šiem oligarhiem, kaut arī tiek pasniegts kā Tautas partijas ierindas biedrs. Es atvainojos, viena lieta būtu 300 000 latu ziedot Bērnu klīniskajai slimnīcai vai kaut kam citam, bet pavisam cita – ziedot šos 300 000 latus priekšvēlēšanu kampaņai.

Grūbe:Jūs vēl tagad ik pa laikam sakāt, ka esat neērts cilvēks. Vai tas nozīmē, ka arī Satversmes tiesa līdz šim bija neērta institūcija? Savulaik Šķēlem un Birkavam bija ideja Satversmes tiesu likvidēt.

Endziņš: Nu redzat, tas bija deviņdesmit devītais gads un tā, manuprāt, bija reakcija uz diviem Satversmes tiesas spriedumiem. Viens no tiem bija saistīts ar tā saucamo vadības līgumu konfidencialitāti, kas pieļāva iespēju slēgt šo vadības līgumu ar valsts ierēdņiem, bet kopējā summa – kas un kā – nebūtu izpaužama, uz papīra parādītos tikai oficiālā darba alga. Cik reāli cilvēks saņem, tas bija konfidenciāli. Tagad šīs konfidencialitātes vairs nav. Otra bija
t. s. Mottes lieta jeb Valsts nekustamo īpašumu aģentūras lieta.

Grūbe:Bet viņš taču ir attaisnots?

Endziņš: Viņš nav attaisnots – tiesa viņu attaisnoja, taču ir iesniegts protests un process nebūt nav beidzies. Toreiz bija jūtama ļoti liela ieinteresētība, lai Mottes lieta vispār nenonāktu līdz izskatīšanai, arī no Šķēles puses, lai gan tai brīdī, kad mēs šo lietu izskatījām, Šķēle nebija premjers, viņš bija frakcijas priekšsēdis – viņš kļuva par premjeru uzreiz pēc tam.

Es tomēr esmu bijis politikā pietiekami ilgu laiku – gan Augstākajā Padomē, 5. un 6. Saeimā, un šīs aizkulises jeb zemūdens akmeņus ļoti labi pazīstu. Es sekoju procesiem, kādi notiek mūsu valstī, un varu arī izdarīt secinājumus. Arī Šķēles pozīcija – viņa iespējamā saistība ar Saeimas pieņemtajiem likumiem, vēl nav pielikts punkts arī Kempmayer lietai… Es tomēr galu galā spēju domāt un izdarīt pats savus secinājumus, un man nevar neko iestāstīt, rādot vienu vai otru reklāmu, cik kāds ir jauks un labs cilvēks.

Grūbe:Bet kā jūs iegūstat informāciju? No masu informācijas līdzekļiem?

Endziņš: Jā, no masu informācijas līdzekļiem. Vienkārši ir jāmāk saskatīt, kas ir starp rindiņām jeb kas pasūta mūziku. Informācijas avoti jau ir ļoti dažādi. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri lasa tikai, teiksim, Neatkarīgo Rīta Avīzi un attiecīgi izdara secinājumus tikai, balstoties uz šo avīzi.

Grūbe:Ko, piemēram, lasot Neatkarīgo Rīta Avīzi, var izlasīt starp rindiņām?

Endziņš: Tur, manuprāt, ļoti uzskatāmi parādās, kas pasūta šo mūziku.

Grūbe: Jūs desmit gadus nedrīkstējāt runāt par daudzām lietām, jo tas varēja ietekmēt Satversmes tiesas darbu.

Endziņš: Es vienkārši nevarēju brīvāk runāt un dot vērtējumu par vienu vai otru tiesību normu, jo es nevarēju dot nekādu garantiju, ka gadījumos, kad Saeima vai valdība pieņēmusi kādu likumu, šī norma netiks apstrīdēta Satversmes tiesā, un nevarēju izteikt savu viedokli par kādu gadījumu, pirms tiesa to vēl nebija izskatījusi. Šodien es kā jurists savos spriedumos varu būt brīvāks.

Grūbe: Vai Satversmes tiesneša amats pēc būtības nav tāda pati politikas veidošana, kā būšana par valdības vadītāju vai oligarhu? Cik lielā mērā tā ir tāda pati piedalīšanās politikas procesā?

Endziņš: Tā ir piedalīšanās politikas procesā tikai tādējādi, ka Satversmes tiesa ir sava veida negatīvais likumdevējs. Tad, kad viena vai otra tiesību norma – vai tie ir valdības noteikumi, vai Saeimas pieņemts likums – tiek apstrīdēta kā neatbilstoša Satversmei, mēs konstatējam – jā, tā ir, un šajā gadījumā pieņemam šādas normas atzīšanu par spēkā neesošu. Tātad it kā šī negatīvā funkcija. Bet pozitīvais moments ir tas, ka mēs norādām uz iespējamiem risinājumu ceļiem.

Grūbe:Tātad Satversmes tiesas lēmumi var ļoti konkrēti ietekmēt valsts tālāko politiku?

Endziņš: Nu, neapšaubāmi, jā, un tieši tāpēc jau arī, manuprāt, ir šie mēģinājumi Satversmes tiesu “uzspridzināt”, kā es esmu izteicies, no iekšpuses.

Grūbe:Vienkārši ievietojot tur angažētus cilvēkus.

Endziņš: Angažētus cilvēkus, it sevišķi šajā gadījumā, kad no septiņiem tiesnešiem četriem beidzās pilnvaru termiņš.

Grūbe:Kāds ir sliktākais scenārijs Satversmes tiesas nākotnei?

Endziņš: Es domāju, ka šobrīd tas vairs neatkārtosies, manuprāt, valdība un valdošā koalīcija pašreiz saņem ļoti nopietnu mācību. Teiksim, tā pati Vrubļevskas kandidatūra – par spīti viņas novērtējumam, visu laiku tika apgalvots, ka neesot nekādu problēmu, cilvēks mācīšoties un tā joprojām. Pret viņu ierosināta disciplinārlieta, un, kas būs tālāk, grūti pateikt. Un tagad lien ārā arī šī nenoliedzamā saistība ar Lembergu.

Grūbe:Bet kāpēc tieši tagad pēkšņi lien ārā? Kas ir izmainījies?

Endziņš: Kas ir izmainījies? Tas, ka pie varas esošie sāk saprast, ka ilgstoša sabiedrības ignorēšana un mēģinājums uzurpēt visu varu cieš neveiksmi. Šī ir sabiedrības reakcija, un es šaubos, vai šodien zaļo un zemnieku savienība vairs gūtu tādus panākumus vēlēšanās.

Grūbe:Bet ar politiskām tehnoloģijām taču var panākt ļoti daudz.

Endziņš: Ziniet, ar politiskām tehnoloģijām mums ir piemēri, sākot ar Zīgeristu un beidzot ar pozitīvisma reklāmu pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Bet es tomēr uzskatu, ka tauta desmit reizes uz viena un tā paša grābekļa neuzkāps.

Grūbe:Jūs domājat, ka tauta ir gudra?

Endziņš: Jā, neapšaubāmi. Arī attiecībā uz tām polittehnoloģijām, kas kļūst arvien izteiksmīgākas, tādas, kas tik tiešām ietekmē cilvēku.

Grūbe:Jūs domājat, ka politika nonākusi pie pašattīrīšanās procesa?

Endziņš: Manuprāt, kaut kas uz to pusi sāk iezīmēties. Nu, ņemiet kaut vai to, kā valdība pieņem grozījumus Satversmes 81. panta kārtībā. Kur ir šī objektīvā nepieciešamība tā darīt dažas dienas pirms tam, kad Saeima atsāk savu darbu. 81. pantā ir ierakstīts – ja šī nepieciešamība ir pamatota. Bet kur šī pamatotība? – Tās nav. Prezidente šos likumus ar būtiskiem iebildumiem atgriež atpakaļ Saeimā. Valdošā koalīcija saka: prezidente vienkārši nav sapratusi vai viņai iedota nepareiza informācija. Un kāda ir reakcija, kad prezidente realizēja savas tiesības, kas noteiktas Satversmes 72. pantā – ko tie paši tagad saka? Nu, 81. pantu, cik es saprotu, tagad ir ierosinājuši izslēgt no Satversmes. Bet iepriekš reakcija bija – mēs esam vairākumā, mēs varam visu.

Aristotelis pieskaitīja demokrātiju sliktām valsts formām. Kāpēc? Viņš teica, ka demokrātija ir tad, kad vairākums rīkojas savās interesēs, un pretstatīja tai politeiju kā ideālo valsts formu, kur vairākums rīkojas visu interesēs. Saistībā ar šiem Satversmes tiesas tiesneša kandidātiem, kur reakcija bija apmēram tāda – mēs turpmāk izmantosim demokrātiskā centrālisma principu – vairākums nolemj, bet mazākums – varat turēt muti un nečivināt – tā bija demokrātija. Tā ir opozīcijas ignorēšana, pilnīgi visos jautājumos.

Grūbe:Bet kādā ziņā Satversme vai konstitūcija ir ideālās valsts modelēšana?

Endziņš: Redziet, konstitucionālā tiesa visur tika veidota, balstoties uz to, ka pastāv konstitūcija un tai ir augstākais juridiskais spēks, bet pārējā normatīvā bāze – likumi un pamatotie akti – to aprakstīja. Tas ir papildus demokrātijas garants, jo tikai konstitucionālā tiesa ir tiesīga atzīt kādu tiesību normu par spēkā neesošu. Ne jau velti arī tad, kad tika izvirzīts šis jautājums par Satversmes tiesas likvidāciju, tas tika pasniegts apmēram tā: kur tas ir redzēts, ka septiņi tiesneši, kurus ievēlējusi Saeima, var atzīt kādu no tautas ievēlētas Saeimas izdotiem likumiem par spēkā neesošu? Tātad šie septiņi tiesneši ir augstāki par simt deputātiem? Var taču būt situācija, ka tautas nobalsošanā referendumā tiek pieņemts likumprojekts, bet tas tiek apstrīdēts Satversmes tiesā un Satversmes tiesa to atzīst par neatbilstošu konstitūcijai. Tātad šie septiņi tiesneši ir augstāki par tautu? Būtībā Satversmes tiesa ir mehānisms, kas demokrātiskā valstī radīts, lai būtu šī sabalansētība, lai nebūtu iespējams, ka viena vara uzurpē otras varas tiesības.

Grūbe:Bet jūs savulaik kādā publikācijā žurnālā “Likums un tiesības” citējāt profesoru Hansu Forlenderu, kurš apgalvo, ka konstitucionālisma ideja ir varas apvaldīšana un ka tās loģikā ietilpst arī demokrātijas apvaldīšana.

Endziņš: Būtībā konstitūcija ir spēles noteikumi, kas ir jāievēro gan likumdevējiem, gan tiesu varai, gan izpildvarai. Tie ir spēles noteikumi, kuri ir izstrādāti un, kamēr šīs konstitūcijas normas nav izmainītas, tās ir saistošas gan likumdevējiem, gan izpildvarai, gan tiesu varai.

Grūbe: Vai varat nosaukt spriedumus, kuri ir bijuši virzīti Satversmes tiesā ar mērķi ierobežot vairākuma varu?

Endziņš: Jūs domājat, ka vairākums nevar kļūdīties?

Grūbe:Nu, tāpat kā var kļūdīties mazākums.

Endziņš: Bet situācija ir tāda, ka Satversmes tiesai ir jāizsver visi apstākļi. Ja kaut kas ir noteikts Satversmē, tad šie noteikumi ir saistoši pašam likumdevējam. Viņš nevar pieņemt likumu, ar kuru pārkāps Satversmi, un valdība nevar pārkāpt likumdevēja – Saeimas – pieņemtu likumu, bet jo vairāk nevar pārkāpt Satversmi.

Grūbe:Jūs kādreiz pārstāvējāt viedokli, ka gadījumā, ja pār kādas valsts amatpersonas rīcību krīt šaubu ēna, tad šim cilvēkam ir jāatkāpjas no sava amata, kamēr šī lieta nav izmeklēta un pierādīts pretējais. Vai Aivaram Lembergam būtu jāatkāpjas no pašvaldības vadītāja amata, pirms tiesa lēmusi par viņa vainu vai nevainīgumu?

Endziņš: Ja ir ne tikai ierosināta krimināllieta, bet uzrādīta apsūdzība, tad to – vainīgs vai nevainīgs – var pateikt tikai tiesa. Taču personai, uz kuru gulstas tik nopietni apvainojumi un kas tai pašā laikā figurēja kā premjera amata kandidāts, kas piedalījās valdības koalīcijas veidošanā, programmas veidošanā, kas piedalījās koalīcijas padomes sēdēs – manuprāt, tur vajadzēja būt vismaz godaprātam šajos procesos nepiedalīties. Citās demokrātiskās valstīs pie šādas šaubu ēnas politiķi atkāpjas no ieņemamā amata. Šajā gadījumā Lembergs nav tikai biznesmenis, bet arī Ventspils pilsētas mērs, tātad vai nu viņam būtu pašam jāatkāpjas vai arī domei jālemj.

Bet pie mums politiskā atbildība nav modē. Šķiet, ka mums ir tikai divi gadījumi, kad cilvēki uzņēmās politisko atbildību – Ģirts Valdis Kristovskis, kurš atkāpās no ministra amata, kad izbēga cietumnieki, un Dainis Turlais, kurš atkāpās, kad notika traģēdija ar ugunsdzēsēju pacēlāju Talsos. Viss. Vairāk tādu gadījumu, kad kāda persona būtu uzņēmusies politisko atbildību, nav.

It kā skaidrs, ka pielikt punktu var tikai tiesa, lemjot – ir vainīgs vai nav vainīgs. Bet ir arī politiskā atbildība – ja kāds atkāpjas, bet apsūdzība izrādās nepamatota, šis cilvēks tikai iegūs autoritāti, nevis turoties līdz pēdējam, kamēr tiek apcietināts.

Grūbe:Vai jums tas bija pārsteigums, ka apcietināja Aivaru Lembergu?

Endziņš: Tajā politiskajā realitātē, kāda pie mums pastāv, man tas nav pārsteigums. Bet mani pārsteidz mūsu politiskā kultūra. Savulaik vēlēšanās tauta izbalsoja Straumi, kurš bija partijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšsēdis, viņš dēļ mīnusiņiem nesaņēma mandātu, tai pašā laikā saņemot siltu vietiņu kaut kādās padomēs. Un tagad, kad notiek mēra maiņa Rīgas domē, jaunais mērs tiekas ar Valsts prezidenti, un – kas viņam stāv blakus? Jānis Straume. Kalvītis pieprasīja Šlesera atkāpšanos saistībā ar “Jūrmalgeitu”, bet pēc tam pasaka, ka Šleseram ir šie plusiņi, ar ko viņš ir saņēmis mandātu – un Šlesers atkal sāk dzīvi no baltas lapas.

Grūbe:Ik pa laikam parādās runas, ka Satversme ir jāmaina, ka tā neatbilst mūsdienu valsts pārvaldes modelim, ka Satversme ir novecojusi.

Endziņš: Manuprāt, Satversme mums ir ļoti laba, jo Satversmē tomēr ir ietverti demokrātiskas valsts pamatprincipi. Pie tam konstitūcija ir sabiedriskais līgums. Tie mehānismi, kuri parasti tiek ielikti konstitūcijās un kurus ir grūtāk grozīt nekā parastus likumus, ir vērsti uz to, lai kaut kādas acumirklīgas politisko spēku izmaiņas uzreiz neatspoguļotos arī šajā sabiedriskajā līgumā, konstitūcijā. Piemēram, Somijā, lai izdarītu izmaiņas konstitūcijā, nepietiek ar to, ka, lūk, esošais parlaments šīs izmaiņas ar balsu vairākumu akceptē. Tur parlaments tiek atlaists, notiek jaunas vēlēšanas un, ja jaunievēlētais parlaments atkal kvalificēti nobalso, tad izmaiņas konstitūcijā iegūst likuma spēku. Bet tikai tad, ja pastāv objektīva nepieciešamība kaut ko izmainīt šajos spēles pamatnoteikumos, jo deputāti riskē ar to, ka būs jāatstāj parlaments, ka būs jaunas vēlēšanas, un nav garantiju, ka viņi atkal tiks ievēlēti.

Grūbe: Kāda, piemēram, varētu būt objektīvā nepieciešamība, lai prezidentu vēlētu tauta?

Endziņš: Es negribētu teikt, ka šeit ir objektīva nepieciešamība. Pastāv ļoti dažādi modeļi. Ir parlamentārā republika, kādi esam mēs, kāda ir Igaunija, kāda ir Vācijas Federatīvā Republika. Šādā modelī prezidentu var ievēlēt parlaments pirmajā vai otrajā kārtā ar kvalificētu balsu vairākumu. Ja tas nenotiek, klāt nāk paplašinātais variants, pārstāvība no pašvaldībām. Vācijā prezidentu vēlē uzreiz bundestāga deputāti plus proporcionāli federācijas zemju pārstāvji. Tai pašā laikā Lietuvā – parlamentārā republikā – ir tautas vēlēts prezidents. Varianti ir ļoti dažādi, un dažāda ir arī sabalansētība starp prezidentu, likumdevēju un izpildvaru. Es nezinu, vai varētu apgalvot, ka objektīvi vislabākā ir prezidentālā valsts – tāda kā Amerika, vai, teiksim, tāda kā Krievija vai Baltkrievija, vai kā Francija, kura ir pusprezidentāla vai kvaziprezidentāla valsts. Tas saistīts ar to, kāda ir sabiedrība, kādas ir izveidojušās tradīcijas.

Vaira Vīķe-Freiberga ir persona ar ļoti augstu politisko reitingu, viņa ir starptautiski pazīstama valsts vadītāja. Iespējams, ka liela daļa cilvēku Latvijā viņu gribētu redzēt vēlreiz kā valsts prezidenti. Tā kā ir arī šī objektīvā nepieciešamība no tautas, vairākuma puses, kas rada jautājumu, lai mainītu konstitūciju. Varbūt, ka to var saukt par objektīvu nepieciešamību.

Bet ja mēs kaut ko līdzīgu darīsim, tad nonāksim turpat, kur Baltkrievija. Baltkrievijas konstitūcija paredzēja, ka viena un tā pati persona nevar tikt ievēlēta vairāk par divām reizēm – nevis pēc kārtas, bet vairāk kā divas reizes. Lukašenko ierosināja referendumu, kur pirmais jautājums bija: vai jūs piekrītat, ka Lukašenko, pirmais Baltkrievijas prezidents, atkārtoti kandidēs? Otrs jautājums bija: vai jūs attiecīgi piekrītat šādai panta redakcijai konstitūcijā? Pēc šī konstitūcijas grozījuma viena un tā pati persona būtībā var kandidēt, cik vien reizes vēlas. Tā kā prezidentūra beidzas Putinam, tad šāds viedoklis izskan arī Krievijā – līdzīgi kā Baltkrievijā izdarīt izmaiņas referenduma ceļā. Ar ko mēs atšķirtos, ja mēs mēģinātu izdarīt tādas izmaiņas?

Pieejas ir ļoti dažādas, bet, ja mēs mainām šos spēles noteikumus, tad ko mēs atkal gribam pateikt? Ka viena persona ir kaut kāda superzvaigzne un cita nevar būt? Labi, izdarīsim – Vaira Vīķe-Freiberga tiek atkārtoti ievēlēta par Valsts prezidenti, taču mūžīgi tas nevar turpināties. Un tad nāks kāda cita persona, līdzīga Lukašenko… It sevišķi, ja ir tā, kā mums pašreiz, ka to izdara Saeima. Piecdesmit viena balss, tātad vairākums, un partijas, savā starpā vienojoties, var ievēlēt jebkuru, kurš atbilst partiju interesēm.

Grūbe:Vai tad tagad šis variants nav tieši tāds ?

Endziņš: Valsts prezidente līdz šim zobus nebija parādījusi. Tas, ka viņa ir ļoti populāra tautā, un tas, ka viņai ir liela autoritāte starptautiskā mērogā, tas tomēr lika politiķiem vienoties, ka Vaira Vīķe-Freiberga tika ievēlēta par Valsts prezidenti atkārtoti. Es stingri šaubos, vai tagad, kad Vaira Vīķe-Freiberga ir parādījusi, ka arī politiķiem ir jārēķinās ar Satversmi un sabiedrisko domu un ka nevar tā vairākums nospriest visu kā tādu… It sevišķi šādā situācijā, ja paliek tas pats valdošais sastāvs, tad šāds prezidents, kam ir galva uz pleciem un kas var pateikt “nē”, diez vai valdošajiem politiskajiem spēkiem ir vajadzīgs. Vairākums ir ieinteresēts tādā prezidentā, kas nepīkstēs, ja kāds kaut ko sastrādās.

Grūbe: Kā viens no valsts prezidenta kandidātiem tiekat minēts arī jūs.

Endziņš: Es to varu uztvert tikai kā pagodinājumu, ka tieku novērtēts, bet tas, ka es varētu būt reāls valsts prezidenta kandidāts, manuprāt, ir ļoti nenopietni, jo, ja ir šī valdošā koalīcija…

Grūbe: Jūs nākat no “Latvijas Ceļa”, kas ir šajā koalīcijā.

Endziņš: Es nācu no “Latvijas Ceļa”, bet tas bija vairāk nekā desmit gadus atpakaļ. Kopš es tiku ievēlēts par Satversmes tiesas tiesnesi, es nevienā partijā neesmu, un tagad arī netaisos būt. Tas, ka man ir bijusi partijas piederība, nav izšķirošais.

Grūbe:Labi, jums nav partijas piederības, bet…

Endziņš: Es esmu neērta figūra. Es nekādā gadījumā nebūšu tāda persona, kas samierinātos un klusētu, ja notiktu kaut kas līdzīgs, kā pašreiz. Vai šāda persona ir vajadzīga valdošajai koalīcijai?

Grūbe:Valdošajai koalīcijai nē, bet tautai?

Endziņš: Es pēc sava rakstura esmu ideālists un nekautrējos teikt to, ko domāju, lai gan varbūt vienā otrā gadījumā vajadzētu ievilkt elpu un paklusēt. Prezidentam ir jābūt nosvērtai personai. Pēc tās autoritātes, kas ir Vairai Vīķei-Freibergai, pēc viņas spilgtās personības, katram nākošajam prezidenta amata kandidātam būs problēmas. Šodien ir, ar ko salīdzināt, un var arī objektīvi izvērtēt visus plusus un mīnusus.

Grūbe:Kā jums šķiet, vai Latvijai ir de iure tiesības uz Abreni?

Endziņš: De iure jā.

Grūbe:Bet ja mēs ņemam vērā šo EDSO noteikto robežu nemainīguma principu?

Endziņš: Šādas de iure tiesības ir daudzām valstīm, kur pastāv savstarpējās pretenzijas. Cik ilgi tas var turpināties, tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Paskatīsimies vēsturiski, cik reizes notika Polijas dalīšana, Pirmā pasaules kara rezultāti, Otrā pasaules kara rezultāti. Saprotiet, tā putra ir vārījusies visu laiku, un pateikt, ka teritoriju nemainīguma princips ir iekapsulēts un tam nevar ķerties klāt, arī nevar. Par Abreni es nezinu. Ja mēs skatītos vēsturiski, vai Abrene bija tā teritorija, kura piekrita Latvijai, kad Latvija pasludināja sevi kā neatkarīgu valsti, astoņpadsmitajā gadā...

Grūbe:Tas ir, kā mēs interpretējam Satversmes 3. pantu.

Endziņš: Es negribētu iejaukties šajā te interpretācijā, jo…

Grūbe:Bet tagad jau jūs drīkstat to darīt.

Endziņš: Drīkstu, bet, tā kā es biju Satversmes tiesas priekšsēdētājs desmit gadus un šis jautājums var nonākt līdz Satversmes tiesai, tad es negribētu, ka mans viedoklis varētu kaut ko ietekmēt. 1918. gadā bija runa par šīm Latvijai piekrītošām teritorijām, faktiski tas laikam bija saistīts ar Vidzemes guberņu. Bija kara stāvoklis, neatkarība, Krievija varbūt bija spiesta noslēgt šo miera līgumu, bailēs, ka latvieši – atceroties mūsu lieliniekus – neaiziet līdz pat līdz Pēterburgai. No tāda viedokļa – man liekas, ka kaut kur ir jābūt paškritiskam.

Grūbe:Kam diskusija par Abreni, jūsuprāt, ir izdevīga?

Endziņš: Reizēm mēs mēģinām būt svētāki par Romas pāvestu. Te arī – šī teritorijas neaizskaramība un mūsu pretenzijas. Es nezinu. Kā ir ar Japānu, kas zaudēja Kuriļu salas? Kā ar 1939. gada slepenā protokola rezultātiem Moldovas un Rumānijas vai Kēnigsbergas gadījumā? Tur šīs savstarpējās pretenzijas var pastāvēt, vai dieviņ tētīt! Vienkārši mīļā miera labad pastāv samierināšanās ar tādu realitāti, kāda nu ir izveidojusies, un, lai gan tie ķīviņi kaut kur reizēm uzvirmo, tomēr reālu turpinājumu tam neredzu.

Grūbe:Bet tagad Satversmes tiesai šis jautājums būs jālemj.

Endziņš: Tai būs jāveic analīze un jāpasaka – ir vai nav pārkāpts Satversmes 3. pants. Tā tomēr ir risinājuma smaguma novelšana uz Satversmes tiesu. Ja Satversmes tiesa pasaka, ka neatbilst Satversmes 3.pantam un līdz ar to līgums nevar tikt ratificēts, tad ir viens variants. Ja pasaka, ka atbilst, tad tie būs septiņi Latvijas tautas nodevēji, kas pārdevuši par Jūdasa grašiem Latvijas teritorijas daļu. Politiķi izrādīsies nevainīgi. Pie mums pastāv gan spēki par, gan pret – un pēdējos ir mazāk pragmatisma, mazāk rēķināšanās ar vēsturiskajām reālijām, ko nav iespējams atrisināt ne teorētiski, ne praktiski.

Grūbe:Kurš, jūsuprāt, tiesu sistēmā ir visnepateicīgākais amats?

Endziņš: Tiesu sistēmā? Nepateicīgs amats ir jebkurš tiesnesis, it sevišķi, ja mēs ņemam vispārējo tiesu sistēmu, kur lietu izskata tiesnesis vienpersoniski ar piesēdētājiem. Skaidrs, ka jebkurā gadījumā šis lēmums tiks vērtēts, pie tam – gan no zaudētāju, gan no uzvarētāju puses. Skaidrs, ka no uzvarētāju puses vērtējums būs pozitīvs, no zaudētāju puses nereti būs komentārs, ka otra puse tiesnesi uzpirkusi. Diemžēl sabiedrībā tiesu vara tiek uztverta kā ļoti neobjektīva, ietekmējama no visām pusēm.

Grūbe:Vai piekrītat apgalvojumam, ka jebkurš cilvēks sava mūža laikā veic kādu krimināli sodāmu rīcību, bet tikai 10 procenti tiek atklāti?

Endziņš: Latentā noziedzība pastāv, tas ir neapšaubāmi, jo laikam jau tīri objektīvi nav iespējams atklāt visus noziegumus. Tomēr, ja cilvēks vairāk apzinātos, ka sekas ir nenovēršamas un ka agrāk vai vēlāk man nāksies atbildēt par saviem grēkiem, tad tas tomēr būtu tāds zināms bremzējošs faktors.

Grūbe:Bet vai jūs esat veicis kādu darbību, kas būtu uzskatāma par krimināli sodāmu?

Endziņš: Paldies Dievam, nē. Mums jau dominē tendence, ka ja ir kāda problēma, tad jāpiegriež skrūvītes, jāparedz bargāki sodi. Manuprāt, galvenais tomēr ir soda nenovēršamība. Ja cilvēkam ir apziņa, ka agrāk vai vēlāk nāksies atbildēt par saviem grēkiem, tas tomēr varētu būt lielāks bremzējošais faktors, nekā tas, ka kādu sauc pie atbildības un notiesā uz desmit gadiem cietumā, soda bardzība. Kā viduslaikos, ja tu zagi, tev nocirta plaukstu. Taču kriminologi to apskata tādējādi, ka tieši tad, kad visi muti ieplētuši skatās, kā tur vienam zaglim cērt roku vai kar nost, vai cērt galvu, tad tai brīdī visvieglāk bija nogriezt naudas maku, kas karājās pie jostas. Soda bardzība šādu rīcību neietekmēja. Galvenais ir soda nenovēršamība, ka nāksies par saviem grēkiem ātrāk vai vēlāk atbildēt.

Grūbe:Ja kāds gribētu nozagt jūsu tulpju kolekciju, vai jūs šautu?

Endziņš: Skaidrs, ka es to nedarītu. Diemžēl, man šī tulpju kolekcija jau ir diezgan sajukusi, jo man jau nebija laika, lai varētu visu līdz galam novākt un iestādīt. Otra lieta ir tas, ka no šķirnes uz šķirni tika iesprausts mietiņš, kas iezīmē, kurā dobē, kurā rindā stāds atrodas. Bet ir divi suņi, kuri mēdz parakņāties vai kuri pa taisno ceļu kaut kur jož. Viens otrs mietiņš pazūd, un līdz ar to man ir galvassāpes, kad es pēc plāna skatos, ka vajadzētu būt, bet kaut kas nav. Viena lieta, ja ir ziedošs, bet ja ir sīpoliņš? Un tad tie sīpoliņi ir sagājuši mučkulī, un beigās vairs neko nevar saprast.